Sākums

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

11 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – II

Komentēt

Turpinot par “Spēlmaņu nakts” nominantiem (pilns saraksts šeit), šoreiz par nominētajiem aktieriem. Cienījamā žūrija šogad nav skopojusies ar nominācijām, jo kopā par pirmā un otrā plāna lomām nominēti 24 aktieri, uz mājām gan aplaimoti aizies tikai četri.

sn_2015

Uz Gada aktrises titulu pretendē sešas dāmas, divas no tām – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (“Laulības dzīves ainas”) un Guna Zariņa (“Uguns un nakts”) – tika nominētas arī pagājušogad. Vēl sarakstā ir dailēnietes Olga Dreģe un Lidija Pupure par saspēli lugā “Iespējamā tikšanās”, Inese Kučinska no Liepājas par lomām divās krievu klasiķu lugās un Līga Liepiņa par lomu latviešu pašmāju autores lugā “Dāmas”. Jāatzīst, ka vērtēt aktieru paveikto negaidītā kārtā ir grūtāk par izrādi, jo šeit daudz stiprāk darbojas personīgais faktors. Man, piemēram, nav īpaši tuva Ķuzules-Skrastiņas aktierspēle, jo man viņa vienmēr šķiet vienā − mīlīgas meitenes lomā. Man labāk patīk, ja aktieris spēj pārsteigt, kā to visbiežāk dara Guna Zariņa, tomēr Spīdolas loma man nešķiet viņai piemērota. Es tiešām centos izrādes gaitā saskatīt viņā to pārdzimstošo, dēmonisko spēku, bet man neizdevās. Pieņemu, ka kritiķi domās citādāk. (Vismaz Rīgas teātros es neredzu nevienu aktieri, kas šobrīd varētu tēlot Spīdolu vai Lāčplēsi.) Ļoti cienījamas Baha un Hendeļa lomās ir abas seniores – Pupure un Dreģe, taču pieņemu, ka Dreģei diez vai piešķirs vienlaikus gan balvu par mūža ieguldījumu, gan gada aktrises titulu (šāda dubulta nominācija jau pati par sevi pierāda aktrises izcilo talantu). Inese Kučinska bija ļoti pārliecinoša Meropa Davidovna (kā Natāliju Petrovnu es viņu neredzēju) un noteikti ierindojama starp manām mīļākajām aktrisēm. Taču savas simpātijas es šoreiz atdodu Līgai Liepiņai, kas tēloja viltīgo, kašķīgo vecmammu, kas mīl ar kotletīšu palīdzību, nerimstoši jaucoties iekšā savas meitas un mazmeitas dzīvē. Izrādei “Dāmas” ir atjautīgs tehniskais risinājums un laba aktrišu saspēle, taču viduvējo lugu citā līmenī izceļ Līgas Liepiņas spēlētā Marija.

damas_fdeinats

Līga Liepiņa izrādē “Dāmas” (Teātris TT). Foto: Jānis Deinats

Par Gada aktrisi otrā plāna lomā man nav ko teikt, jo visas aktrises spēlē labi, bet tādas izcilas sajūtas man nav ne par vienu. Drīzāk izbrīna Caukas un Martinsones nominācijas. Pagājušogad es fanoju par Indru Briķi (“Equus” Dailes teātrī) – tas bija tāds mazs, aizkustinošs šedevrs.

Uz Gada aktiera titulu pretendē veseli septiņi kungi. Jau minēju, ka Barišņikovs man šai sarakstā nešķiet iederīgs, bet lai jau būtu. Līdzīgi kā Gunā Zariņā Spīdolu, es neieraudzīju Uldī Anžē Lāčplēši (man ar fantāziju galīgi švaki) – nabags mocījās ar to latviešu tautas atbrīvošanu kā velns ar krustu. Divi nominētie cilvēki-briesmoņi – Dainis Grūbe (“Frankenšteins”) un Egons Dombrovskis (“Ziloņcilvēks”) − man nesimpatizē tādēļ, ka mani šīs tēmas uz skatuves vispār neinterese un man arī nepatīk skatīties, kā aktieris vairākas stundas uz skatuves mocās (paldies, manis dēļ to darīt nevajag). “Ziloņcilvēku” es apzināti nolēmu neskatīties, jo pēc trim režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm es nolēmu, ka man ar viņu nav pa ceļam (un par to man ir ļoti žēl, jo ļoti gribēju sagaidīt jaunu, talantīgu sievieti-režisori). Kā noprotu, “Ziloņcilvēks” pat no kritiķu puses šoreiz netiek novērtēts, savukārt “Frankenšteinā” (tāpat kā iepriekšējās sezonas “Equus” Dailes teātrī) es sajutos kā salta būtne − Grūbe tur lokās dvēseles sāpēs uz grīdas, bet es sēžu pilnīgi bez emocijām (protams, ka nevar piedot aktierim garām palaistu iespēju pabimbāt!). Lasīju kritiķu sajūsmu par Ivaru Kļavinski Nacionālā “Mežapīlē”, taču man tā šķita vienkārši laba loma, adekvāti nospēlēta. Tas pats jasaka par Jura Žagara Jūhanu “Laulības dzīves ainās “Dailē” − smieklīgi, raiti, profesionāli, bet man šķiet, ka Žagars sen jau ir pelnījis kādu tiešām lielu lomu no pasaules klasikas repertuāra un pietiks vienreiz izmantot viņa plikumus – tas jau kļūst pašmērķīgi. Atliek vēl tikai Valdis Lūriņš Nacionālā izrādē “Ak, tētīt…” – un šim aktierim aiziet manas ši gada simpātijas, emocijas un asaras. Ja man šogad vajadzētu nosaukt vienu izrādi, uz kuru es ieteiktu aiziet visiem, tad tā būtu “Ak, tētīt…” – tie ir tādi smiekli caur asarām un samierināšanās ar dzīves neizbēgamību, kas nenosit emocionāli cilvēku gar zemi, bet tomēr liek ļoti nopietni padomāt un varbūt pat kaut ko pārvērtēt. (Pilnīgi nevietā piepildīšu, ka Nacionālais teātris jau nu varēja Rīgas centrā sameklēt kādu normālu zāli līdz 200 vietām, lai visas šīs pēdējā laika brīnišķīgās mazās formas izrādes nevajadzētu rādīt tiešā nozīmē pagrabā.)

ak-tetit

Valdis Lūriņš un Zane Dombrovska Nacionālā teātra izrādē “Ak, tētīt…” (2016). Foto: Matīss Markovskis

Atšķirībā no dāmām, kur man ir diezgan vienaldzīga titula sadale, par Gada aktieri otrā plāna lomā es esmu stingri pārliecināta – tas ir Gundars Grasbergs kā Kangars un Grēgerss Verle “Mežapīlē”. Nominēti ir vēl pieci aktieri, un trīs no tiem es neesmu skatījusies, taču pilnīgi subjektīvā un negodīgā cīņā uzvar Grasbergs − jo viņš bija tik kangarīgs Kangars, kuram es noticēju vienīgam visā izrādē (un uzreiz uztvēru viņa teiktā Raiņa teksta jēgu), un tik pretīgs slīdenis “Mežapīlē”, ka tas bija vienkārši apburoši.

Tas arī īsumā būtu viss. Ceru, ka nevienu neaizvainoju, jo teātris ir ļoti subjektīva padarīšana – vienam patīk māte, otram – kleita, bet man šogad – Līga Liepiņa, Valdis Lūriņš un Gundars Grasbergs.

 

UPD 2016.11.24. Gada aktrise: Guna Zariņa;  Gada aktieris: Egons Dombrovskis; Gada aktrise otrā plāna lomā: Maija Doveika, Gada aktieris otrā plāna lomā: Arturs Krūzkops.

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – I

Komentēt

23. novembrī tiks pasniegta gadskārtējā “Spēlmaņu nakts” balva.  Šogad man ir sanācis redzēt diezgan daudz nominēto izrāžu, bet pavisam  slinka es esmu bijusi uz atskaitīšanos par redzēto. Šajā ierakstā domāju apkopot iespaidus par nominētajām lielās un mazās formas izrādēm, bet nākamajā − par nominētajiem māksliniekiem. (Kopējais nominantu saraksts šeit.)

sn_2015

Uz titulu “Gada izrāde” šogad pretendē 11 iestudējumi. Es esmu redzējusi “Asins kāzas”, “Mežapīle”, “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailē, “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, “Dāmas” Teātrī TT un “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī. Neskatītas palikušas “Brodskis/Barišņikovs” (pašsaprotamu iemeslu dēļ), “Smaržo sēnes” (jo Valmieras drāmas teātra viesizrāžu bija maz un ļoti ātri tika izpirktas), savukārt ar “Rondo” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Zēns” (Nacionālajā teātrī) izrāžu laikiem man neizdevās saskaņot savējos. 7 izrādes no 11 nav nemaz tik slikts rādītājs, lai varētu riskēt izteikt kādas prognozes. Mani gan izbrīnīja Jaunā Rīgas teātra izrādes “Brodskis/Barišņikovs” atrašanās šai sarakstā, jo tas drīzāk ir projekts un unikāls notikums, bet ne repertuāra izrāde.

Režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Asins kāzas” un “Melna sperma” ir vienīgās, par ko es neesmu paslinkojusi uzrakstīt blogā (atsauksme šeit), tādēļ es neatkārtošos, tikai rezumēšu, ka abu izrāžu atstātais iespaids joprojām ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs. Tās var dažādi uztvert, arī dēvēt par provokatīvām, bet man tās viennozīmīgi uz pārējā fona šķiet kā svaiga elpa, kaut kas ārpus šī brīža teātra komforta zonas un man tādēļ vien gribētos, lai Nastavševam piešķir Gada režisora titulu.

Ja runā par nominētajām izrādēm kopumā, tad tāda līdera kā pagājušā gada uzvarētāja “Antigone”, par kuru es turēju īkšķi, šogad man nav. Varbūt arī katru gadu nav jābūt. Lai gan mans mīļākais teātris nu jau kādu laiku ir Nacionālais (un to nu es nekādi vēl pirms pāris gadiem negaidīju). Es tiešām novērtēju gan pagājušogad Serebreņņikova “Raiņa sapņus”, gan šogad Viestura Kairiša izrādi “Uguns un nakts”, lai arī es galīgi nepiekrītu Kairiša Raiņa lugas interpretācijai. Man šķiet, ka režisors izdomājis pats savu lugu un tad centies to uzstūķēt Raiņa radītajiem ķermenīšiem, bet Rainis bijis par lielu Kairiša pūliņiem un idejiski tur viss drūp kopā pa gabaliem.  Taču skatīties šo lugu, vēlreiz to izlasīt (atsauksme šeit), censties izdomāt, kāpēc man nepatīk režisora versija − par to vien teātrim ir jāsaka paldies. Tādēļ es noteikti ieteiktu iet skatīties šo izrādi visiem, kas vispār ir spējīgi uztvert lugu saistītā tekstā − tā noteikti nebūs izklaide, bet neliels smadzeņu vingrinājums.

Foto: K.Kalns

Foto: K.Kalns

Trešā Nacionālā teātra nominante ir Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā un uz to es sataisījos naski un ar prieku, jo galvenajās lomās tika apsolīti Grasbergs ar Doveiku. Ibsena lugas nekad nav jautras, tādēļ izrādes radītā sajūta, ka viss kļūs tikai sliktāk, beigās arī apstiprinās. Režisors gan nezin kāpēc ir pārcēlis darbību no 19. gadsimta uz jaunākiem laikiem, kas līdz ar to sižeta loģikā rada vienu nopietnu jautājumu (vai arī skatītājam galvā ir veikli jākonstruē sava versija). Otrkārt, scenogrāfijā man krīt uz nerviem trepes un šajā izrādē to vien dara, kā rībina pa trim stāviem un tas viss rada iespaidu, ka tiek stiepta gumija. Galvenais iebildums gan ir didaktiskuma sajūta, man pat radās priekšstats, ka režisors ir apzināti vēlējies skatītājam visu morāli iebarot ar karotīti.

Režisora Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” Dailē vispirms atmiņā paliek ar ļoti labi “apdzīvotu” lielo skatuvi (scenogrāfs Reinis Suhanovs), pēc tam ar izteiksmi − vēsa ironija par laulības institūtu. Raita, lielākoties smieklīga izrāde, kas tomēr atstāj skumīgu pēcgaršu − ja sākumā man šķita, ka jauniem laulātiem pāriem to būtu veselīgi noskatīties, tad vēlāk nolēmu, ka labāk viņiem savu ilūziju plīvuru saglabāt pēc iespējas ilgāk. Daudzo komisko scēnu dēļ izrādē nav iespējams aizmigt, taču man gan šķiet, ka tādēļ Bergmaņa lugas galvenā tēma − dzīves piepildījuma meklējumi − ir nonākuši otrā plānā.

Turpat Dailē skatījos Liepājas teātra viesizrādi “Portreti. Vilki un avis” par 19. gadsimta Krievijas muižniekiem un viņu nožēlojami alkatīgajiem gājieniem. Iespējams, ka no visām nominētajām lielās formas izrādēm tā ir visharmoniskākā visās jomās, ar sabalansētu aktieru ansambli un izsvērtu komiskā un traģiskā procentu. Scenogrāfija sadala skatuvi divās mazās telpās un līdzīgi šķiet, ka arī varoņu dzīve notiek mazā, ierobežotā laukumā, no kura izkāpt viņiem nepietiek smadzeņu. Atmiņa palikušas interesantas aktierspēles detaļas, bet tās “nepārsit” kopējo iespaidu.

Foto: K.Dzudzillo

Foto: K.Dzudzillo

Iespējams, ka izrāde “Dāmas” Teātrī TT teātra kritiķus paņēma uz izbrīnu, jo izrādes forma ir neierasta − trīs aktrises darbojas lielā piecistabu dzīvoklī, viņām pakaļ staigā operators ar kameru un notiekošo translē uz ekrāna vienā no istabām, kur apsēdināti skatītāji. Viena nakts, kas tiek pavadīta attiecību skaidrošanā starp māti, meitu un mazmeitu. Izrāde kopumā atstāj ļoti labu iespaidu un vēl jo vairāk priecē, ka tas vispār ir tāds sieviešu kopdarbs (lugas autore − Justīne Kļava, režisore − Inga Tropa). Līga Liepiņa gan reāli pārspēlē savas partneres, taču tas iederas lugas kontekstā. Izrāde par mūsdienu paaudžu konfliktu, ļoti atpazīstamas scēnas un teksti.

Rezumējot iespaidus, laikam jau savas simpātijas par lielās formas izrādi es atdošu Liepājas “Portreti. Vilki un avis”, gada režisora titulu piešķiršu Vladislavam Nastavševam, bet par mazās formas izrādes lauriem atturēšos spriest, pieņemot, ka kāda no manis neredzētajām izrādēm varētu būt šedevrs. Visticamāk, ka kritiķi būs sajūsmā par izrādi “Uguns un nakts” un Viesturu Kairišu.

UPD 2016.11.24.

Gada lielās formas izrāde: Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī; Gada mazās formas izrāde: Smaržo sēnes Valmieras drāmas teātrī; Gada režisors: Vladislavs Nastavševs.

Nastavševs: “Melnā sperma” un “Asins kāzas”

1 komentārs

Melnā sperma: izrāde Ģertrūdes ielas teātrī. Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs; teksts: Sergejs Uhanovs, tulkojis Pēteris Draguns; aktieri: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova,  Āris Matesovičs un Kārlis Tols. Pirmizrāde 2015. gada 13.novembrī.

Asins kāzas: izrāde Nacionālajā teātrī. Lugas autors: Federiko Garsija Lorka, tulkojis Edvīns Raups; režija, scenogrāfija: Vladislavs Nastavševs, aktieri: Daiga Kažociņa, Romāns Bargais, Agnese Cīrule, Kaspars Dumburs, Marija Bērziņa, Liene Sebre, Lolita Cauka, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš u.c. Pirmizrāde 2016. gada 28. maijā.

Režisors Vladislavs Nastavševs pats ir vainīgs pie tā, ka no viņa izrādēm es gaidu novatorismu, drosmi un ideālu aktierspēli. 2015./2016. gada sezonā Rīgas teātri piedzīvoja divas Nastavševa režisētas pirmizrādes − “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Asins kāzas” (Nacionālajā teātrī). Es domāju, ka abas ir notikumi, bez kuriem Latvijas teātri būtu garīgi nabagāki.

Melnasperma“Melnā sperma” ir dramatizēts mūsdienu krievu autora Sergeja Uhanova stāstu kopums. Manuprāt, nosaukums izrādei ir izvēlēts precīzi, jo tas atbaida klīrīgus skatītājus un piesaista tos, kas ir gatavi netradicionālam uzvedumam − izrāde ir rupja, un tajā skatītājs var uzzināt daudzus interesantus latviešu lamuvārdus. Rupjība, protams, nav pašmērķis, taču tās lielums ir ievērojams. Godīgi sakot, pirmais stāsts mani nedaudz nobiedēja (tik perversām rakstnieka fantāzijām es nebiju gatava), bet, iespējams, tas bija speciāli domāts pirmējais šoks, lai vēlāk atviegloti uzelpotu un varētu nodoties klusai spurgšanai un pat kādai lielākai zvaigai.

Izrādē spēlē pieci aktieri, un tiek parādīti astoņi stāsti. Scenogrāfija ir minimāla − tukša skatuve, uz kuras tiek dažādi izmantotas vecas, nobružātas mēbeles. Aktieru vārdi man neko neizteica, bet pēc šīs izrādes es tos noteikti atcerēšos − jaunieši ir ļoti talantīgi. Lai arī izrāde ir uzbūvēta no maziem stāstiem, tomēr tas (pateicoties arī aktierdarbam) nav sadrumstalots etīžu virknējums, bet izskan vienoti un spēcīgi.

Kā neliels mīnuss man šķita izvēlētais materiāls, jo būtībā tā ir krievu literatūrā tik ierastā, tumšās nokrāsās veidotā degradējošā vide ar apzināti debiliem varoņiem. (Tā gan varētu būt mana personiskā nepatika pret visādu “mazo cilvēku”, morāli pagrimušu indivīdu glorificēšanu.) Tādēļ brīžiem likās, ka aktierspēle ir labāka par stāstu. Man šķiet, ka mākslinieciski kvalitatīvāks materiāls arī pašu izrādi paceltu citā ietekmes līmenī, taču neba jau visam ir jābūt superkulturālam un tik izsmalcināti rupju vidi diez vai piedāvātu, piemēram, krievu klasika.

“Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces,” saka režisors Vladislavs Nastavševs intervijā “Latvijas Avīzes” pielikumam “Kultūrzīmes”.

Izrādē tiek daudz apsmiets un pat apņirgts homoseksuālisms, piemēram, zāle krietnu brīdi tiek uzjautrināta ar rupjībām, kādās iespējams nosaukt homoseksuāli, vai arī stāstnieks uzsvērti kariķē manierīgu izturēšanos. Protams, ka tas nav nejauši, un skatītājs sirsnīgi uzjautrinās. Nevaru zināt, kāds bijis režisora nodoms (noteikti ne jau izsmiet), bet pieņemu, ka tas varētu būt psiholoģisks paņēmiens, kā sabiedrību  iekustināt pozitīvā virzienā − auditorija kopīgi izsmejas un homoseksualitāti vairs neuztver kā hipernopietnu drāmu, bet ikdienišķu tēmu, par kuru var jokot.

Ja nav aizspriedumu pret teātri kā rupju farsu, tad tā ir ļoti laba izrāde garīgi pieaugušiem cilvēkiem.

VAR1Ja “Melnā sperma” šķiet kā nerātna un skumja rotaļa Mazajā zāle, tad “Asins kāzas” ir ambiciozs pieteikums uz vērienīgu traģēdiju. Spāņu dzejnieka Lorkas luga ir tumša un kaislībām piesātināta, un (kā jau vēsta nosaukums) viss beidzas bēdīgi. Izrāde šķiet kā tāda liela Nastavševa personiskā koncepcija, jo viņš ir veidojis režiju un scenogrāfiju, izdomājis tērpus un sacerējis dziesmas. Skatītāji ir nosēdināti uz Nacionāla teātra skatuves, ar sejām pret zāli un raugās uz aktieru spēles laukumu − baltu un porainu Spānijas klinti imitējošu taisnstūri, kas slīpi uzmontēts virs proscēnija. Izrāde ir melnbalta − visi tērpi un cilvēku roku skartās lietas ir melnas, savukārt dabu simbolizējošais ir balts.

Lugas pamatā ir tradicionāls mīlas trijstūris – Līgavainis prec Līgavu, bet viņai sirdī dzīvo Leonardo, kuram diemžēl ir Sieva, bet viņš grib Līgavu. Pa vidu notiekošajam maisās Līgavaiņa Māte, kurai ir sens naids pret Leonardo dzimtu, un viņas uzdevums lugā ir visam piešķirt apokaliptisku nokrāsu. Es teiktu, ka tēlu izvietojums ir diezgan radniecīgs latviešu klasikai, mums vienīgi nesteidzas kaunu ar asinīm nomazgāt.

Kad biju uzrakstījusi melnrakstu, iepazinos ar neseniem kritiķu vērtējumiem un sapratu, ka no šī iestudējuma jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Lorka ir sarežģīts dzejnieks, simbolisma cienītājs, tādēļ katrs recenzētājs izmanto iespēju izpausties savai fantāzijai. Es pieturēšos pie domas, ka izcilam darbam ir jāuzrunā arī profāni, kaut vai tikai sajūtu līmenī. Mani uzrunāja mūzika kopā ar Mēnesi, Līgavaiņa ilgas pēc mīlestības, Sievasmātes dzīves skarbums un zvaigžņotā debess pāri cilvēkam − zemes tārpam. Lorka Spāniju uztver kā “liesmojošu, sadedzinošu, pārmērīgu, tādu, kas nepazīst robežu”, taču droši vien mums katram ir sava Spānija un sapratne par sadedzinošām kaislībām. Manas sajūtas bija diezgan primitīvas − izrādē kopumā priekš manis ir par daudz kliegšanas un forsētas uzspēles; visticamāk, ka tas ir individuāli, bet es tādos brīžos norobežojos, emocionāli noslēdzos un nekāda empātija man nesanāk. Ne vienmēr kliedzienam ir jābūt skaļam, jo otrā cēlienā Sievasmāte mierīgā, sažņaugtā balsī pastāstīja Sievai, kas ar viņu notiks pēc vīra nāves, un man bija tāda sajūta, ka pār šo sievieti, dzīvai esot, ir nolaidies zārka vāks. Tāpat pašās beigās Līgava kliedz par savu mīlestību uz abiem iecerētajiem − ja viņa runātu maigi, es, iespējams, pat apraudātos, jo dzeja ir ļoti skaista.

Lorka savās “Lekcijās” piesauc duendi − elementu, ko es savā interpretācijā teātrī nodēvētu par trešā spēka rašanos starp skatītāju un aktieri. Savi duendes mirkļi bija arī “Asins kāzās”, taču tādas vienota ansambļa sajūtas kā “Melnajā spermā” gan nebija. Man vispār šķiet, ka Kažociņa un Bērziņa ir par jaunu, lai spēlētu mātes, kuru bērni ir precību gados, savukārt Cīrulei ar Bargo bija tik laba saskaņa uz skatuves (viņi vienkārši viens otram ļoti piestāv), ka liktenīgais vīrietis Leonardo šķita kā pārpratums un Līgavas mirkļa maldi. Godīgi sakot, Leonardo lomai vajag daudz suģestējošāku aktieri, tas jau tāds Raiņa Ulda prototips.

Es teiktu, ka man vēl ir domas par to, vai visam tiešām bija jābūt melnam, vai otrais cēliens nav pārāk izstiepts, ko nozīmē mājieni uz incestu, bet visu jau neizstāstīsi − iespaidu pēc izrādes ir daudz, tie nav neauglīgi, tādēļ ir vērts skatīties un iejusties Lorkas−Nastavševa melnbaltajā pasaulē.