Sākums

Torntons Vailders “Karaļa Ludviķa Svētā tilts” (2002)

10 komentāri

Torntons Vailders. Karaļa Ludviķa Svētā tilts / no angļu val. tulk. Indra Aumale. – Rīga: Preses nams, 2002. (Thornton Wilder. The Bridge of San Luis Rey. 1927)

Vailders_Karala1714. gadā sabrūk virvju tilts, kas savienojis lielceļu starp Limu un Kusko, sev līdzi bezdibenī aizraudams piecus ceļotājus. Bēdīgā notikuma aculiecinieks ir brālis Jūnipers un viņa galvā uzreiz pazib doma: kāpēc tas notika tieši ar šiem pieciem cilvēkiem? vai tā ir nejaušība, vai ir kāds loģisks izskaidrojums, ka šie pieci cilvēki sagadījās kopā uz nelaimīgā tilta? Brālis Jūnipers nolemj izpētīt bojāgājušo dzīves, cerot uzzināt, kāpēc Dievs izraudzījies šo cilvēku un šo dienu, lai paustu savu gudrību. Viņu dzīvesstāsti veido Vaildera nelielo, bet saturiski ietilpīgo romānu.

Ja domājat, ka grāmata ir par Peru tiltu būvnieku neveiksmi vai katoļu mūka dzīves jēgas meklējumiem, tad tā gluži nebūs. Grāmatas pamattēma ir mīlestības pierādīšana. Trīs galvenie varoņi – marķīze de Montemaiora, Estebans un tēvocis Pio – savā dzīve kādu ārkārtīgi, nesavtīgi, līdz sirds dziļumiem mīl. Diemžēl viņu mīlas objekti nav atsaucīgi un kaislās izjūtas uztver kā apgrūtinājumu vai vienkārši neievēro. Galvenie varoņi savas atraidītās jūtas apskalo ar ciešanām un saldi lolo, jo ciest – tas arī var būt skaisti un pacilājoši. Tomēr īsi pirms savas nāves viņi nonāk pie nozīmīgiem lēmumiem, jo katrs savā veidā nolemj sākt jaunu dzīvi – autors vispirms it kā nomet viņu izsāpēto nastu un tad uzved uz tilta, lai palaistu mūžīgā dzīvē.

Ja man kāds liktu uzminēt grāmatas autora tautību, tad es nekādi neiedomātos, ka tas ir amerikānis – kaut kas šajā grāmatā ir ļoti spānisks, kas manā izpratnē ir filozofisks dīvainību savijums ar kādu īpašu, iespējams, katoļu ticības rosinātu samierināšanos un vainas apziņu.

Uz mīlestību viņš raudzījās kā uz nežēlīgu slimību, kuru jaunības briedā aicināti pārciest izredzētie un pēc kuras tie atlabst bāli un izmocīti, tomēr gatavi uzņemties saistības, ko sauc par dzīvi. Viņš ticēja, ka tie, kas no šīs kaites atspirguši, ir visžēlīgi pasargāti no daudziem maldiem.

Vailders varoņu kaismīgos pārdzīvojumus rāda sirsnīgi, bet tomēr nedaudz ironiski, kas grāmatas vēstījumu padara līdzīgu kādai teikai vai leģendai, piešķirot tai pārlaicīgu, filozofisku noskaņu. Vai varoņu dzīve, kuras ievērojama daļa ir tērēta neatbildētām mīlas jūtām, ir bijusi velta? Vai mīlestība vispār var būt velta? Man patīk domāt, ka cēlas jūtas nekad neiet zūdībā, lai arī dažbrīd šķiet nenovērtētas, un atbilde uz tām var atnākt pavisam negaidītā veidā un brīdī.

Vai esat kādreiz lasījuši uzrakstus uz svešiem, sūnu noaugušiem kapakmeņiem, pūloties aiz pāris gadaskaitļiem apjaust cilvēka mūžu? Vai esiet kādreiz šķirstījuši vecus fotoalbumus, kuros lielāko daļu seju neviens vairs nepazīst? Tādos brīžos ir dīvaina sajūta, ka gaisā virmo kaut kas nepateikts un vairs neizzināms – nedaudz skumji un nedaudz žēl.

Taču drīz nomirsim arī mēs, un līdz ar mūsu aiziešanu jebkuras atmiņas par šiem pieciem būs izgaisušas no pasaules; tāpat arī mūs kādu brīdi mīlēs un tad aizmirsīs. Taču ar šo mīlestību būs bijis gana; visas īslaicīgi uzliesmojušās mīlestības kā dzirkstis trauksies atpakaļ uz mīlestību, kas tās radījusi.

Īss un piesātināts romāns, noderēs katram smeldzīgu dzīvesstāstu un dziļdomīgu pārdomu cienītājam.

Advertisements

Ivlins Vo “Atkal Braidshedā” (1978)

Komentēt

Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

brideshead_revisited-2Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Viljams Goldings “Mušu valdnieks” (1987)

2 komentāri

Viljams Goldings. Mušu valdnieks / no angļu val. tulk. Lūcija Rambeka. – Rīga: Liesma, 1987. – (Jaunības bibliotēka). (William Golding. Lord of the Flies (1954))

 

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga “Mušu valdnieku” es esmu lasījusi ļoti sen, tik sen, ka atcerējos vien to, ka grāmata atstāja neomulīgu iespaidu. Sižets ir ļoti vienkāršs – iedomāta trešā pasaules kara laikā tiek evakuēti skolas zēni, kuru lidmašīna avarē virs kādas okeāna salas. Lidmašīnas pilots un pārējie pieaugušie iet bojā, un zēni tiek atstāti savā vaļā. Salā ir īsta paradīze – augļiem bagāti džungļi, silts ūdens un pieaugušo netraucētas rotaļas dienas garumā, tomēr ļoti ātri izveidojas bara hierarhija, tiek ievēlēts vadonis un sadalīti pienākumi. Protams, ne visiem patīk izveidojusies situācija, un te sākas problēmas. Šeit arī būtu tā kvalitatīvi atšķirīgā līdzība ar “Bada spēlēm” – Goldings parāda, kā līdzīgi, vienādā situācijā esoši pusaudži kļūst par ienaidniekiem un sākotnēji miermīlīgo pludmali pārvērš par naida arēnu.

Grāmata nav liela, un līdz pat tās vidum atmosfēra ir samērā mierīga, lai arī jūtams, ka kašķi netiek atrisināti, bet tiek vienkārši apslāpēti. Un tad vienā brīdī ir skaidrs, ka īstenībā viss ir tinies vienā lielā kamolā, lai samilzis ripotu pāri zēnu galvām, paraujot līdzi arī cilvēcību un atverot dzīvnieciskos instinktus. Grāmatas beigas ir biedējošas un neatstāj ilūzijas par cilvēka dabu.

kadrs no 1963. gada filmas
(via http://lordoftheflies.org)

Goldinga grāmatu var lasīt ļoti dažādi, iespējams, tādēļ to mācās gan skolās, gan universitātēs. Te ir uzskatāms pusaudžu grupas modelis, kas lēnām regresē, un pieļauju, ka jauniešiem tā tiek teikts: “tā darīt nedrīkst”. Tomēr, manuprāt, pieaugušajiem šī grāmata varētu būt daudz interesantāka, jo ir iespējamas visdažādākās alegoriskās asociācijas. Gaišais līderis Ralfs, kurš tiek pretstatīts valdonīgajam Džekam (baznīcas kora vecākajam, ja kas), Ralfa labā roka ir astmatiskais un tuvredzīgais Ruksis, kurš ir gudrāks par visiem, bet neviens viņu neņem par pilnu, savukārt Džeka favorīts ir brutālais Rodžers. Romāna gaitā aizvien skaidrāk iezīmējas labo un ļauno sadalījums, kuri cīkstas par pārējo dabūšanu savā pusē. Sākotnēji pusaudžus vieno bailes no Zvēra, kurš izlien melnā tumsā no džungļiem, tomēr viņu attieksme pret to ir pārāk dažāda. Mazais Saimons, iespējams, kādas garīgas kaites skarts, bet viedākais no visiem, grib teikt savu atklāsmi par Zvēru: “Bet tas ir … varbūt.. tikai mēs paši. (..) Varbūt mēs paši esam tādi kā…“, tomēr viņa mazā runa paliek neievērota, un bars turpina audzēt briesmīgo fantomu.

Gribētos jau, lai visu grāmatu būtu iespējams uztvert kā alegoriju, kurā pirmatnējie instinkti sagrauj civilizācijas smalko kārtiņu; lai Zvērs būtu iekšējais dēmons, ar kuru jāsalīgst kompromiss, tam atstājot tiesu no ikdienas medījuma, lai tas neaprij tevi visu. Tomēr Goldinga pusaudžu tēli ir ārkārtīgi reāli, un es ticu tiem vairāk nekā vēlētos. Vai tiešām lielākā daļa cilvēku ekstremālos apstākļos zaudēs cilvēcību un cilvēka “dievišķais pirmsākums” izdzisīs, varaskāres un pirmatnējo baiļu aptumšots? «Kill the pig. Cut her throat. Spill her blood

“Mušu valdnieks” ir ļoti laba grāmata, bet es gribētu teikt, ka tā īstā grāmatas sajūta nāk kādu laiku pēc izlasīšanas. Sākums ir nedaudz pastiepts, grāmatas tulkojums mazliet novecojis, bet šajā gadījumā – “vīna buķete atklājas tā pēcgaršā”.

Īvlins Vo “Sauja pīšļu” (2011)

11 komentāri

Īvlins Vo. Sauja pīšļu: romāns / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Zvaigzne, 2011.  – (Zelta klasika). (Evelyn Waugh. A Handful of Dust (1934))

 

Turpinot tēmu par Angliju 20. gs. sākumā, nonācu pie viena no angļu klasiķiem – Īvlina Vo. Esmu lasījusi par viņu dažādas atsauksmes, ne visiem viņa stils patīk un arī skartā tēma – smalka satīra par angļu sabiedrību – var nebūt interesanta. Man grāmata patika, lasīju to vēl februārī, bet labi atceros savas sajūtas: it kā viegli lasās, amizantas situācijas, tomēr autoram ir izdevies panākt ainu, kurā lasītājs skatās uz mēslu čupu, kas apklāta ar dekoratīvu sedziņu.

Romāna galvenie varoņi ir Tonijs un Brenda Lāsti, Anglijas aristokrātijas pārstāvji, kuri, kā saka Brenda, būtu ļoti bagāti, ja nebūtu Hetonas. Hetona ir Tonija mantotais īpašums, gotikas stilā celta abatija ar plašu parku. Tā izsūc visu Tonija līdzekļus, un būtībā viņi ar Brendu ir šī īpašuma ķīlnieki. Brendas ģimene, precīzāk – viņas brālis, savu īpašumu ir pārdevuši un par to neskumst, bet Tonijs ir iemīlējies Hetonā kā jauns puisis savā saderētā un izbauda  lauku muižnieka stāvokli. Brendai ir garlaicīgi, un viņa ievieš sev mīļāko – Londonas dīkdieni Bīveru, kas dod iemeslu braukāt uz Londonu un izklaidēties sabiedrības tusiņos. Grāmatu lasot, kaut kādā brīdī rodas sajūta, ka tā ir dzīve, kurā saturs iztek caur pirkstiem un neatstāj neko vērā ņemamu, vieni vienīgi lenči un dinejas, kurus atsvaidzina dejas un tenkas.

Traģisks notikums pamudina Brendu izlemt par šķiršanos, pāris to mēģina izlemt civilizēti, bet rezulātā Tonijs nolemj par visu nospļauties un doties ekspedīcijā uz Brazīliju. Grāmatas fināls ir grotesks – Tonijs džungļos satiek analfabētu ar Dikensa grāmatu bibliotēku un brīvprātīgi obligātā veidā ir spiests tam lasīt katru dienu priekšā. Izsmalcināta spīdzināšana ar Dikensa grāmatām.

 

 

Īvlins Vo šajā grāmatā nav žēlojis Brendas tēlu (un īstenībā nevienu sievietes tēlu), līdz ar to man radās priekšstats, ka viņam ir kāda personiska trauma, kas izrādījās taisnība. 1928. gadā, būdams iesācējs rakstnieks ar niecīgiem ienākumiem, viņš apprecēja bagātu aristokrāti Īvlinu Gārdneri. Pēc gada laulātā draudzene paziņoja, ka viņai ir sakars ar abu kopīgo draugu, un pēc kāda laika laulība tika anulēta. Dīvainā kārtā šķiršanās atstāja pozitīvu iespaidu uz Vo rakstnieku stilu, ir atzīmēts, ka tas kļuvis asāks un rūgtāks. “Saujas pīšļu” sižets īstenībā tik konkrēti atkārto paša Vo dzīves situāciju, ka visdrīzāk tajā tomēr ir kaut kas autobiogrāfisks.

Grāmatai “Sauja pīšļu” ir divi fināli, otro Vo ir sarakstījis speciāli ASV izdevējam, jo pirmais fināls esot viņa stāsta Man who Loved Dickens atkārtojums (daži uzskata, ka te Kings ir nošpikojis savu Mizeriju) un ASV tas piederēja citam izdevējam. Pirmais (kas ir arī šajā tulkojumā) esot krietni labāks, lai arī sērīgāks. Jā, fināls ir labs un asprātīgs, lai arī bēdīgs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) angļu elites dekoratīvais, nodevību un tukšumu slēpjošais skaistums;

2) gudra un nežēlīga satīra;

3) traģikomisks smaids romāna garumā.

Latviski ir izdoti divās grāmatās apkopoti vēl četri Īvlina Vo romāni (“Grēcīgā miesa”, “Atkal Braidshedā”, “Dārgā aizgājēja”, “Izkariet vairāk karogu”) un pāris stāsti, visam tulkotāja Anna Bauga. Grāmatu noformējums gan nav veiksmīgs nevienai.

Ians Makjuans “Piedošana” (2004)

1 komentārs

Ians Makjuans. Piedošana / no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2004. – (Atēnas bibliotēka; IV). (Ian McEwan. Atonement (2001))

Makjuana romāns ir pārlasījums, manuprāt, lasīju to pat iznākšanas gadā. Daudz neko no tā neatcerējos, bet bija sajūta, ka tas nav taisnīgi, tādēļ nolēmu dot tam otru iespēju. Un labi – tas ir brīnišķīgs. Pieņemu, ka pirmoreiz es to lasīju pārāk ātri un varbūt pat pavirši. Bet šis ir izteikts lēnais, izbaudāmais gabals, kas tempu uzņem gausi, vairākas reizes notiek stila maiņa, bet pašās beigās – negaidīts fināla akords.

1935.gadā karsta vasaras diena pārvēršas nemierīgā naktī, no rīta nesot šokējošu atklāsmi. Bagātās Tallisu ģimenes lauku mājās trīs ģimenes sievietes – māte, vecākā māsa Sesīlija un jaunākā Brionija – gaida ierodamies ciemos no Londonas brāli Leonu. Tēvs, ministrijas ierēdnis, aizvien biežāk paliek Londonā. Noskaņa ir viegla, gaidu sakarsēta – Brionija raksta ludziņu, lai spēlētu brālim, savukārt Sesīliju moka neziņa par pašas dzīvi – ko darīt koledžas beidzējai? Leons atved līdzi bagātu draugu, pa dienu ierodas meiteņu māsīca un brālēni, kuru vecāki šķiras. Mājās regulārs viesis ir arī bijušā dārznieka dēls Roberts, kuram Tallisi ir apmaksājuši koledžu un piekrituši sponsorēt arī ārsta studijas.

Romāna pamatā ir attiecību trijstūris, bet šoreiz to nesaista mīlestība, bet gan kļūdīšanās, kuras sekas ir liktenīgas – kādam ir jādodas cietumā ar sagrautu reputāciju un pārsvītrotu nākotni. Grāmatas nosaukums angliski “Atonement” – grēku nožēla, izpirkšana – vislabāk atspoguļo romāna galveno varoņu tālāko dzīves ceļu, jo Roberts, Sesīlija un Brionija katrs savā veidā cīnās ar notikušā sekām. Roberts, reiz tveicīgajā vasaras dienā soļojis uz ģimenes vakariņām, – vēl nekad viņš nebija apzinājies sevi tik jaunu, tik kāru, tik nepacietīgu, gaidot, kad sāksies stāsts – atceras savu tīksmināšanos par to, ka drīkst veidot pats savu dzīvi. Tā bija vīzdegunīga ilūzija, nu viņš ir angļu armijas ierindnieks, kurš ievainots kopā ar biedriem bēg no vāciešiem – Kad kliedz ievainotie, tu sapņo par mazu, kopīgu mājiņu kaut kur, par ikdienišķu dzīvi, dzimtas koku, saiknēm. Robertu pie dzīves uztur domas par Sesīliju, viņas vēstules ar gaidu pilniem vārdiem. Sesīlijas rūpes savukārt kādreiz bija par to, kā izskatīties tā, it kā viņa ne mirkli nebūtu zaudējusi galvu par to, ko vilkt mugurā, un tam nu vajadzēja laiku. Tagad viņa ir pilnībā sarāvusi sakarus ar ģimeni, kļuvusi par diplomētu slimnieku kopēju un dzīvo no cerībām. Brionija reiz bija paštaisns meitēns, kura pati ieskrēja slazdā, iegāja savu izdomājumu labirintā un bija pārāk jauna, pārāk sabijusies, pārāk kāra pielabināties, lai uzstātu, ka tagad ies atpakaļ pati pa savu ceļu. Pašlaik viņai šķiet, ka viņas dzīve aizritēs vienā istabā – bez durvīm, un viņa ir gatava visu vērst par labu. Vai nav par vēlu?

Romāna pirmās daļas temps ir lēns, tajā gana daudz galveno varoņu refleksiju un pārdomu, mūs lēnām iepazīstina ar māju, dārzu, ģimenes attiecībām. Pieņemu, ka daļai lasītāju tas var šķist pārāk nogurdinoši, lai arī būtībā tas iezīmē varoņu raksturus, un mēs noprotam, ko no katra var gaidīt.

Man vislabāk patika otrā daļa, tajā stāsta par Roberta atkāpšanos angļu armijas sastāvā uz Denkerku (Francijā) pēc Mažino līnijas saraušanas, cerībā sagaidīt glābjošās evakuācijas laivas. Kā arī apraksta Brionijas darbu kara hospitāli Londonā – apmācības un reālos ievainotos. Te nav kara varoņdarbu aprakstu, bet izmisums un ciešanas, cīņa ar savām bailēm par izdzīvošanu.

Trešā daļa mūs iepazīstina ar 77 gadus veco Brioniju, kurai rakstnieks licis mums atklāt negaidītu, bet Makjuanam tik raksturīgu sižeta pavērsienu – kā tad bija īstenībā?

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) cilvēku dvēseļu pārdzīvojumi – kā piedot nejaušu ļaunprātību, kā nožēlot izdarīto un izlūgties piedošanu;

2) karš ir kā varens siets, kas atsijā nesvarīgo;

3) Viņa čukstus izrunāja Robija vārdu tik rūpīgi kā bērns, kurš izmēģina atsevišķas skaņas. Kad viņš atbildēja, nočukstēdams Sesīlijas vārdu, tas skanēja kā pilnīgi jauns: zilbes tās pašas, bet nozīme cita. Visbeidzot viņš pateica tos trīs vienkāršos vārdus, kuru vērtību joprojām nav gluži spējusi nodeldēt nedz slikta māksla, nedz meli un nodevība.

Tonija Morisone “Mīļotā” (2006)

3 komentāri

Tonija Morisone. Mīļotā / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Zvaigzne, 2006. (Toni Morrison. Beloved (1987)).

Ar Pulicera prēmiju apbalvotajam romānam es jau ilgāku laiku metu apkārt lokus kā ziņkārīgs, bet bailīgs dzīvnieks uz ēsmu. Iemesls – esmu redzējusi 1998.gada ekranizāciju un tā ir derdzīgākā filma, ko jebkad esmu skatījusies; nepārspīlējot, es nedēļām pēc šīs filmas vēlējos nomazgāt sajūtu, ka esmu aplipusi ar kaut ko pretīgu. Tomēr nedomāju, ka pati nobeliste Morisone un viņas grāmata būtu pelnījusi tādu attieksmi.

Pamatvēstījums norisinās 1873.gadā, Sinsinati, Ohaio štatā, bet varoņi bieži atceras savu dzīvi 50-tajos Kentuki štata plantācijā. Kādā mājā dzīvo no verdzības izbēgusī Seta kopā ar savu meitu Denveru, mājas agrākie iemītnieki – Setas vīramāte Mazulīte Sugsa ir mirusi, bet abi dēli aizbēguši vēl pusaudži būdami. Jā, dēli ir prom, jo nevarēja izturēt nevaldāmo mājas garu. Seta zina, kas ir šis gars – viņas nogalinātā meitiņa Mīļotā. Pirms astoņpadsmit gadiem Seta kopā ar bērniem aizbēga no sava saimnieka Kentuki štatā, bet pēc 28 dienām viņa tika atrasta. Prātam apmiglojoties, viņa pārgrieza rīkli savai meitiņai, lai tikai nepieļautu atgriešanos verdzībā. Savu viņa panāca, jo saimnieks redzēja, ka strādnieku te nebūs, un brīnumainā kārtā varas iestādes Setu nepakāra, bet atlaida brīvībā. Tomēr no viņas novērsās visi apkārtējie, un viņas ar Denveru dzīvo ļoti vientuļi. Kā gaidīts viesis tiek uzņemts Setas draugs no verdzības laikiem Pols D, bet vēl pēc kāda laika savādā kārtā uzrodas dīvaina 20-gadīga meitene un projām neiet. Likās, ka viņai nav, kur iet. Kas viņa tāda? Atrisinājums slēpjas rētā zem viņas zoda.

Pētīju, ka lasītāji-vienkāršie romānam ir devuši krasi atšķirīgus vērtējumus – no šedevra līdz mocībai. Kritiķi, protams, viennozīmīgi atzīst par augstvērtīgu literatūru. Zemie vērtējumi, iespējams, ir no tiem, kuri šo grāmatu ir bijuši spiesti lasīt, jo koledžās tā ir iekļauta kā obligātā literatūras kursā (un mēs taču zinām, kas viss, kas ir obligāts, ir mocība). Otrs iespējamais iemesls – grāmatas vēstījums nav lineārs, tam mainās stāstnieki, rakstniece brīžiem pamet druskas, no kurām pašam jāveido stāsts. Tas ir interesanti, bet nepieradušam – apgrūtinoši. Mans viedoklis ir tāds, ka grāmata ir neaizmirstama, pie kam ir pilnīgi vienalga, vai tā patīk vai riebjas, notikumi iespiežas atmiņā, lai raisītu aizvien jaunas asociācijas.

Morisone skar daudz tēmu, un koledžu studenti ir sarakstījuši kaudzēm eseju. Mani rosināja brīvības tēma. Ja cilvēks nekad nav bijis brīvs, t.i. NEKAD, vai viņš vispār var tāds kļūt?

Freeing yourself was one thing; claiming ownership of that freed self was another. / Atbrīvoties bija viens, bet gluži kas cits – pieteikt īpašuma tiesības uz šo atbrīvoto sevi.

Grāmatā ir brīnišķīgs tēls – Mazulīte Sugsa, kuru dēls vecumdienās ir izpircis no verdzības, un viņa ir kā labais gars, miera osta visiem bijušajiem vergiem. Uzstājoties izcirtumā kā sludinātāja, viņa mudina bijušajiem vergiem mīlēt sevi, katru savu miesas šūnu, lai tie iegūtu vērtību un cieņu vispirms jau pašu acīs.

Manu ilgāku pārdomu temats bija tulkojums. Nedaudz salīdzinot tekstu, man radās sajūta, ka es lasu tā versiju. Kas manā izpratnē nav labi, jo, manuprāt, tulkojumam ir jābūt kā spogulim, tas nedrīkst izveidot citu atspulgu, pat ja tas varbūt ir labāks. Ja autore raksta said un said, tad kāpēc jātulko teica un prātoja? Un arī lieki vārdi taču nav vajadzīgi (Then something – Un tad kas negaidīts; What’s left – Kas jau nu palicis pāri), jo Morisone bieži rada stāstījuma ritmu, kurš tulkojumā kļūst cits. Es nesaku, ka tulkotājas versija ir slikta, tomēr man bija pārdomas par to, cik cieši tulkotājam jāturas pie oriģinālā teksta.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) lielisks, bet emocionāli smags vergu dzīves atainojums ASV 19.gs.pirmajā pusē;

2) kā vergam kļūt patiesi brīvam? Viņš piešķir sev jaunu vārdu un iegūst māju un darbu, un viņam pat maksā algu, tomēr zemapziņā pagātnes važas paliek;

3) par īsto cilvēku dzīvē: “She is a friend of the mind. She gather me, man. The pieces I am, she gather them and give them back to me in all the right order. It’s good, you know, when you got a woman who is a friend of your mind.”

Henrijs Millers “Vēža trops” (2007)

6 komentāri

Henrijs Millers. Vēža trops / no angļu val. tulk. Maija Andersone. – Madrid: Mediasat Group, 2007. –  (Laikraksta Diena bibliotēka; 26.grām.)  (Henry Miller. Tropic of Cancer. 1934)

Andre Kertesz "Place Gambetta"

Grāmatu es lasīju ilgi, katrā ziņā ilgāk nekā parasti lasa 218 lappuses. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu slikta, tieši otrādi – es pārlasīju teikumus, lai izbaudītu, un lasīju vēlreiz, lai aiz vārdu jūras izsekotu domai. Lasīju ilgi, jo vairāk par 10-20 lappusēm vienā reizē nevarēju apgūt, likās gana.

Henrijs Millers (1891-1980) ir amerikānis, Bruklinas bērns, kurš nav studējis, jo nepanesa akadēmisko rutīnu. Rakstīt sāka 29 gadu vecumā, bet 1928.gadā ar savas sievas Džūnas finansiālo atbalstu aizbrauca uz Eiropu, kur pievērsās tikai rakstniecībai. „Vēža trops” ir Millera debija, pirmoreiz publicēts Francijā 1934.gadā, savukārt ASV viņa darbi bija aizliegti 30 gadus. Tradicionāli „Vēža trops” tiek ierindots pie erotiskiem romāniem, bet neko daudz no erotikas es tajā nesaskatīju, vismaz ne tradicionālajā nozīmē. Romānā ir daudz neķītrību, tas tiesa, bet es vēl nebiju lasījusi tik talantīgas neķītrības, kuras nav pašmērķis, bet tiek izmantotas, lai stāstītu par cilvēkiem, lietām, notikumiem, pilsētām un dzīvi.

Romāna forma – autobiogrāfisks vēstījums, kur autors stāsta par savu dzīvi Parīzē. Sirreāla domu plūsma, kuru kāds mūsdienu cilvēks nodēvēja par blogera atskaiti internetā. Patiesībā nevaru nepiekrist, kaut kas šajā vēstījumā ir tāds „blogerisks”, jo vēstījums nav vienmērīgs, ierakstiem mainās noskaņa un tēmas; stils, protams, paliek nemainīgs. Sākumā Henrijs kā nogribējies tēviņš  gaudo uz debesīm un klīst pa Parīzi, dzīvo pie draugiem un paziņām, pārtiek no sievas sūtītas naudas un draugu atmestā, brīžiem cenšoties piepelnīties, bet arī nemokoties pašpārmetumos, ja nopelnīto vienkārši aizlaiž uzdzīvē. Romānam būtībā nav sižeta, nav sākuma un beigu, autora Parīzes dzīves un draugu apraksti mijas ar filozofiskām refleksijām, sociālo kritiku, dzīves jēgas meklējumiem un visu to, kas nu var ienākt prātā domājošam cilvēkam.

Henrijs Millers ir Parīzes dziesminieks – viņam tā ir radošuma katalizators. „Parīze pati nerosina drāmas. Tās sākas citur. (..) Parīze ir mākslīgu dzemdību šūpulis. Te, šūpulī gulēdams, katrs atgriežas savā dzimtajā pusē – Berlīnē, Ņujorkā, Čikāgā, Vīnē, Minskā. Vīne nekur nav tik īsta kā Parīzē.” Bet tikpat viegli Parīzē ir vilties. „Parīze ir kā mauka. No tālienes tā šķiet burvīga, un tu kvēlo nepacietībā slēgt to savās skaujās. Bet jau pēc piecām minūtēm jūties iztukšots un nikns pats uz sevi. Pievilts.”

Millera Parīzes sievietes nav tiklas būtnes, viņa varonis ar tādām nesaietas – mauciņas un baudkāras meičas ir viņa iekāres objekti. Paliek iespaids, ka viņš tās nesaprot un savu nesapratni apzinās, bet ar visu savu piedauzību viņš apbrīno sievieti (īpaši dažas ķermeņa detaļas). Prostitūtu ir daudz gan viņam, gan draugiem, un viņš tām velta pētnieciskas rindkopas:

Brigitte Carnochan. Nude with Camilia II

Pa lielākajai daļai viņa bija ar dzīvi apmierināta, vai arī ar savu izturēšanos to apliecināja. Protams, bija svarīgi, ar ko viņa gāja vai nāca. Taču galvenais bija vīrietis. Vīrietis! Pēc tā viņa alka. Vīrietis, kuram starp kājām kaut kas bija, kurš varēja viņu ar to ielīksmot, likt locīties ekstāzē, likt ar abām rokām aptvert savu rožu krūmu un glaudīt to līksmi, lepni, ar piederības un dzīvības izjūtu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa bija dzīva, tur apakšā, kur viņa pati sevi apskāva ar abām rokām.

Man liekas interesanta šī doma par prostitūtas ūksti (kas par vārdu!) kā vienīgo vietu, kur viņa ir dzīva, lai arī tā šķiet nedaudz vienkāršota un pirkšanas-pārdošanas procesu attaisnojoša. Tomēr Millers saka arī šādus vārdus prostitūtu noniecinātājiem: „Atceries, ka tu atrodies tikai kaut kur procesijas astē; ka pirms tevis te bijis vesels armijas korpuss, ka viņa ir izpostīta, izlaupīta, iztukšota.”

Manā izpratnē Millera erotisms ir vienīgi dūmu aizsegs daudzām labām, lielām un būtībā dumpinieciskām domām. 20.gs. 30-to gadu sākumā Eiropā ir svaigi kā salaizījusi brūces pēc  Pirmā pasaules kara, visapkārt galvu ceļ totalitārās ideoloģijas, pieskaitām vēl pasaules ekonomisko krīzi – un Millers teic: „Šīs celtnes virsbūve ir meli, tās pamati – milzīgas drebošas bailes.” Cilvēks nevēlas redzēt ne nabadzību, ne izmisumu, viņš vēlas „brīnumu un, lai to radītu, ir gatavs brist pa asinīm. Viņš ir gatavs sevi samaitāt ar idejām, kļūt gandrīz vai par ēnu, lai tikai kaut uz sekundi varētu aizvērt acis un neredzēt riebīgo īstenību.” Un idejas vārdā var paciest visu, lai notiktu brīnums, „kas dzīvi darīs panesamu.”

Millera izpratnē tieši mākslinieki ir tie, kas „nenoskaidrotu impulsu vadīti, ņem savās rokās cilvēces nedzīvo masu un ar savu mūžīgo nemieru uzraudzē to, gļeto mīklu pārvēršot maizē un maizi vīnā, un vīnu dziesmā.”  „Sapurināt pasauli” – tāds ir viņa uzdevums.

Varbūt pamanījāt, ka man kaut kā traki panesās uz citātiem, bet nu citādāk nesanāca, mana grāmata bija pilna ar līmlapiņām. Lai iet vēl viens, bet nu jau kā tosts 🙂 :

Lai mums būtu pasaule, kurā vīriešiem un sievietēm ir dinamo kājstarpe, dabiska trakuma, kaislības, darbības, drāmas, sapņu, aizrautības pasaule, pasaule, kas rada ekstāzi, nevis sausus pirdienus.

„Vēža trops” nav grāmata, kuru varētu ieteikt draugam kā vieglu un patīkamu lasāmvielu. Pieņemu, ka ir cilvēki, kuriem tā riebsies. Tā nav jauka grāmata, kuru lasīt vaļas brīdī, lai atpūtinātu smadzenes, tieši otrādi, tā izraisa domāšanu. Es laikam Henrijā Millerā sajutu kādu radniecīgu buntavnieka stīgu, un varu tikai apbrīnot viņa spēju neiekļauties sistēmā, bet dzīvot rakstnieka dzīvi, lai arī nabadzīgu un nestabilu. Bet būtiskākais – man bija sajūta, ka man nemelo. Tas noteikti bija rupji, brīžiem patētiski, bet patiesi.

Millera varonis saka: „Viss, ko es prasu no dzīves, ir lērums grāmatu, lērums sapņu un lērums pežu.” Ja Henrijs Millers būtu mūsdienu blogeris, šo teicienu viņš varētu likt kā moto savam blogam.

Džonatans Franzens “Korekcijas” (2006)

Komentēt

Franzens Džonatans. Korekcijas / no angļu val. tulk. R.Ābeltiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Jonathan Franzen “The Corrections” (2001))

Grāmatu izvēlējos lasīt, vadoties pēc savas grāmatlistes, kurā Franzena darbs ir minēts kā viens no spožākajiem pēdējās desmitgades romāniem. Tā ir amerikāņu ģimenes sāga, kura ataino ASV sabiedrību 20.gs. otrajā pusē.  Romāna galvenie varoņi ir Alfrēds un Enīda Lamberti un viņu trīs bērni – Gērijs, Čips un Denīze. Alfrēds ir pensionēts dzelzceļu inženieris, ar kura veselību kļūst aizvien sliktāk, Enīda visu mūžu bijusi mājsaimniece. Viņu bērni sen jau ir pametuši savu bērnības pilsētiņu Sentdžūdu un aizlaidušies uz lielākām metropolēm. Romāna centrālais tēls ir Alfrēds, kura raksturs ir ietekmējis pārējo ģimeni – noslēgts darbaholiķis, principiāls un konservatīvs. Diemžēl romāna nav pastāstīts par viņa pagātni un vecākiem, tikai pieminēts, ka „viņa tēvam bija verdzene, ar ko viņš bija precējies”. Tādēļ grūti saprast, kāpēc jaunais Alfrēds lasa Šopenhaueru un stāsta topošajai sievai, ka „cilvēki ir dzimuši, lai ciestu.” Vēlāk savam dēlam viņš saka: „Dzīvē ir lietas, kas ir vienkārši jāpacieš.” Viņš lepojas ar savu disciplinētību, ar spēju atteikties, bet tas moka gan viņu, gan ģimeni.

Enīda pirms satikšanās ar Alfrēdu strādā mātes pansijā, iegūst grāmatvedības grādu, kuru cer nekad neizmantot. Viņai nav godkārīgu plānu, viņa vienkārši grib dzīvē iekārtoties ērti un būt laimīga. Viņa iemīl Alfrēdu, bet pieļauj kļūdu, nebeidzami gaidot uz Alfrēda personības izmaiņām. Lai gan ar Alfēdu viņu vieno nebeidzama vēlēšanās izskatīties labi apkārtējo acīs, atbilst apkārtējo standartiem, no vīra viņa nesaņem tādu sirsnību, kā gaida: „Ja viņa tomēr centās pieprasīt atzinību par savām pūlēm, Als vienkārši pajautāja viņai, kā pūles apmaksā izdevumus par māju un ēdienu un veļu. Tas nekas, ka darbs deva viņam tādu gandarījumu, ka viņam nebija nepieciešama viņas mīlestība, bet viņai mājas solis bija tā apnicis, ka bija nepieciešama dubultdeva viņa mīlestības.”

Pretrunās starp vecāku izmisīgo vēlēšanos atbilst un iederēties un viņu īstajām alkām izaug trīs bērni. Romāns pievēršas viņiem, kad tie savās dzīvēs nonākuši krīzes brīdī. Gērijs ir veiksmīgs biznesmenis ar bagātu sievu un trīs dēliem, kura līdzšinējā dzīve „bija veltīta tēva dzīves labošanai” un lielākais kompliments no sievas viņam bija  – „tu nepavisam nelīdzinies savam tēvam”. Šobrīd viņu aizvien vairāk pārņem depresija un īsto dzīves sajūtu meklēšana. Čips ir literatūrzinātnieks, kurš ir salaidis dēlī savu pasniedzēja karjeru, mētājas meklējot naudu un sievietes. Denīze ir kļuvusi par šefpavāri, pārdzīvojusi neveiksmīgu laulību, no daudzām lietām glābjas darbā. Enīdas un Alfrēda bērni ir pieauguši cilvēki, kuri dzīvo kļūdoties, paklūpot, bet pieceļoties un ejot tālāk, tomēr, kā jau liela daļa vecāku, viņi ir izdomājusi savu bērnu ideālās dzīves un negrib redzēt patiesību. Gērijs kādā brīdī saka, ka viņš zina, cik smaga nasta ir būt atbildīgam par savas mātes laimi.

Grāmata ir bieza (gandrīz 600 lappuses), teksts saturiski blīvs, piesātināts, tādēļ lasīt to gribējās ar pārtraukumiem. Grāmatas pluss ir ironija, daudzie zobgalīgie teikumiņi, kuri atsvaidzina brīžiem nomācošos notikumus. Piemēram, Enīdas teiktais: „Tas, ko cilvēks uzzina par sevi, audzinot bērnus, ne vienmēr ir patīkams vai pievilcīgs.” Vai daktera viedoklis „antidepresants – personības optimizētājs.

Smagākais šajā grāmatā bija lasīt par Alfrēda pārdzīvojumiem, kas saistīti ar progresējošo slimību, un Enīdas nevēlēšanos to pieņemt. Negribas to piedzīvot ne kā bērnam, kura vecāki noveco, ne pašai uz savas ādas.

Grāmatas mīnuss man bija autora aizraušanās ar otršķirīgo. Piemēram, Čipu romāna darbība aizved uz Lietuvu, kura aprakstīta pārāk plaši un nepatiesi – varbūt autors domājis, ka tā ir tāda mumba-jumba valsts, par kuru tāpat neviens neinteresējas un tāpēc var rakstīt visu, kas ienāk prātā. Saprotu autora ieceri, ka viņš ir gribējis pretstatīt Čipa sajūtas svešumā un pēc atgriešanās mājās Ziemassvētkos, tomēr neliela romāna saīsināšana nebūtu nākusi par ļaunu.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1)     psiholoģijas cienītājiem – kādas ģimenes anatomija;

2)     spilgts ASV 20.gadsimta beigu sabiedrības attēlojums;

3)     piesātināts, ironisks teksts; spilgti un ticami raksturi.

Es nevaru teikt, ka grāmata man patika tādā klasiskā nozīmē, tas vienkārši ir kaut kas tāds, no kā nevar atrauties un vēlāk – nevar aizmirst. Pieņemu, ka ASV lasītājiem tas bija ļoti iespaidīgs skatījums uz viņu dzīvi. Ja kāds uzrakstītu kaut ko līdzīgu par Latvijas sabiedrību, tas būtu šoks un atklāsme uz ilgu laiku.

Džonatans Franzens 2001.gadā par romānu “Korekcijas” ieguva prestižo National Book Award

Kadzuo Išiguro „ Neļauj man aiziet”

Komentēt

Kadzuo Išiguro „ Neļauj man aiziet” / no angļu val. tulk. K.Tillberga. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika)  (Kazuo Ishiguro, Never Let Me Go, 2005)

Kadrs no filmasNav iespējams apspriest grāmatu, neatklājot tās sižetu, bet to darīt man galīgi negribētos. Izdevniecība ir izdarījusi lāča pakalpojumu, nomainot oriģinālo grāmatas vāku ar diezgan trāpīgi saturu raksturojošu foto. Nezinu, kā tas iespējams, bet es šo vāku iemanījos nepamanīt, jo grāmatu izvēlējos pēc nosaukuma, vadoties pēc Time’s kritiķu saraksta. Es nezinu, vai būtu sākusi lasīt grāmatu, vadoties  pēc bildes uz vāka. Pirmkārt, kā jau es teicu, tā atklāj saturu, otrkārt, neatbilst grāmatas noskaņai.

Šī ir viena no labākajām grāmatām, kuru es esmu lasījusi pēdējā laikā. Tai ir sava īpašā noskaņa, oriģināls sižets, aktuāla tēma, tā ir ļoti labi uzrakstīta un patur savā varā līdz pēdējai lappusei. Grāmatā valda nolemtība, smeldze un neziņa, kam pāri klājas samierināšanās kā bieza Anglijas migla, notrulinot sajūtas un visu padarot blāvāku.

„Likās – tā tam jābūt. Galu galā, mēs taču tam esam paredzēti, vai ne?”

 

Tai pašā laikā tā nav drūma grāmata, tās varoņiem – trīs draugiem – nav svešas mīlestības un draudzības jūtas – viņi dzīvo nemājīgā pasaulē, bet silda viens otru, kā vien māk. Grāmatas galvenais spēks ir tās varoņu tēli, viņu pārdzīvojumi, attieksme pret pasauli un savu likteni. Galvenā stāstniece ir Katija, caur viņas pateikto mēs iepazīstam gan viņas draugus, gan vidi, kurā viņiem jādzīvo.

Pēc būtības grāmata ir no zinātniskās fantastikas plauka, tomēr tajā nav nekas samākslots, viss ir tik ļoti ticami attēlots, ka īstenībā kļūst nedaudz neomulīgi. Ja nu tiešām kaut kur tas jau notiek? – izvirzītā tēma cilvēcei kļūst aizvien aktuālāka. Išiguro man ir devis iemeslu padomāt par lietām, kurām ikdienā nepievēršamies, jo tā liekas neticama nākotne. Grāmata ar ilgstošu pēcgaršu. Nemaz nerakstīšu 3 iemeslus, kāpēc tā jālasa, jo tā IR jālasa

Pēc grāmatas ir uzņemta filma, bet neesmu vēl to ieguvusi noskatīties, tomēr ļoti ceru, ka tā būs līdzvērtīga grāmatai.

Man kādu laiku bija sajūta, ka šī grāmata man kaut ko atgādina, līdz atcerējos veco labo filmu Blade Runner (1982) ar brīnišķīgo Vangeļa mūziku un Rutgeru Haueru… tā pati nolemtība un smeldze…

“...all those moments will be lost in time… like tears in rain… time to die...”