Sākums

Aīda Rancāne, Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Ilze Briška “Saules gads. Ziemassvētki” (2014)

Komentēt

Aīda Rancāne. Gunta Siliņa Jasjukeviča. Ilze Briška. Saules gads. Ziemassvētki. – Rīga: Madris, 2014.

Rancane_Saules gads_1Kā tautasdziesmā teikts, Ziemassvētki ilgi nāk, bet drīz aiziet, paņemot līdz gardās karašas. Lai jau iet, taču es nolēmu vēl šogad pastāstīt par grāmatu, ko izlasīju pirmssvētku noskaņās. Varbūt noderēs kādam nākotnē.

Vispār jau par gadskārtu ieražām ir gana daudz rakstīts − gan zinātniski teksti, gan tradīciju grāmatas, gan folkloras krājumi. Grāmata “Saules gads. Ziemassvētki” vairāk ir domāta vecākiem un skolotājiem, lai tie vispirms paši izglītotos par svētku simbolisko nozīmi, bet pēc tam saviem sākumskolas bērniem dažādos veidos mēģinātu iemācīt apgūto. Grāmatai atsevišķi klāt pievienots pielikums ar metodiskiem ieteikumiem − mācību programmu un stundu plāniem.

Iespējams, ka grāmatas lasīšanai mani pievilināja folkloras pētnieces Aīdas Rancānes vārds, kuru biju ievērojusi dažādos preses izdevumos saistoši stāstam par tautas tradīcijām, turklāt atklājot tās plašākā kontekstā, skaidrojot rituālu dziļāko jēgu. Pirmā daļa, kas domāta vecākiem un skolotājiem, ir Rancānes sarakstīta; autore sākumā iezīmē Ziemassvētku vietu kalendārajā gadā, pastāstot arī par senajiem laika skaitīšanas veidiem, tad pastāsta par laika un telpas izpratni Ziemassvētku kontekstā, atklāj svētku dalībniekus, dzīvos un simboliskos, kā arī skaidro vispārzināmo rituālu jēgu un vajadzību pēc tiem mūsdienu cilvēka dzīvē. Esmu diezgan daudz lasījusi visādas tradīciju grāmatas, tādēļ milzu pārsteigumu man nebija, taču man ļoti patika autores inteliģentā, niansētā pieeja, kas ierastās ieražas un rotaļas parādīja citādā gaismā. Pieņemu, ka mazzinošam cilvēkam būtu vēl interesantāk lasīt par Mēness kalendāru, mītiskiem priekštatiem par telpu un laiku vai masku gājienu un rotaļu saistību ar pasaules sakārtošanu gada tumšākajā brīdī.

Viss, kas taupīts, krāts, glabāts, svētkos tiek iztērēts, lai atkal ir vieta jauniem uzkrājumiem. Kā zināms, lai trauku piepildītu, tas vispirms ir jāiztukšo.

Grāmatas otro daļu ir sarakstījis autoru kolektīvs, tā domāta skolotājiem un bērniem. Secīgi tiek apgūti temati: laiks, telpa, dalībnieki, rituāls, kuri attiecīgi sadalīti pa sākumskolas klasēm. Es nebeidzu brīnīties par to, cik tagad ir talantīgi bērni un kas tikai no viņiem netiek prasīts jau sākumskolā. Problēma ir tajā, ka daudzkārt uzdevumi ir tik komplicēti, ka būtībā skolotājs neklātienē rotaļājas ar vecākiem, bet bērns paliek par vērotāju. (Dažs labs astoņos gados vēl nevar pulksteni iemācīties, tādēļ prasīt no bērna Saules ceļa novērojumus ar veidlapu un fotogrāfijām nozīmē uzdot mājasdarbu vecākiem.) Piemēram, teksti, kas jālasa 1. klasē, man šķita pārāk gudri − jā bērns nav dzīvojis ģimenē ar folkloras tradīcijām, turklāt kaut kur viņa uztveres laukā atrodas arī Jēzus Kristus un Salavecis ar dāvanām, tad kokteilis var iznākt pat traģikomisks un mēs Ziemassvētkos uz bluķa vilksim Salaveci, kam todien ir dzimšanas diena. Pieņemu, ka lielākā daļa bērnu ar lielu prieku uzņems rotaļas, rokdarbus un citas aktivitātes, bet filozofiskā daļa paliks nākotnei.

Es teiktu, ka grāmatas otrajā daļā ir daudz piesaistošu ideju folkloras pulciņa nodarbībām, kā arī vienkārši jaukiem ģimenes kopdarbiem, taču uzmanīgi izturētos pret mītiskā pasaules uzskata veidošanu. Man pat drīzāk ir viedoklis, ka sākumskolā bērni tik organiski uztver folkloru, ka viņiem nemaz nav vajadzīgi īpaši skaidrojumi, galvenais, lai viņiem process sagādātu prieku. Gan jau viņi vēl paspēs apgūt, ka pasaku pele ir starpnieks starp šo un viņsauli.

Lai cilvēks saglabātu saskaņu ar realitāti jeb apkārtējo pasauli, nepieciešama nepārtraukta modrība un spēja noturēt līdzsvaru. (..) Svētku svinēšana dod iespēju atjaunot līdzsvaru dažādos dzīves aspektos: starp došanu un ņemšanu, krāšanu un tērēšanu, vēlmēm un apmierinājumu, atturēšanos un baudīšanu.

Grāmata mani rosināja uz pārdomām par vajadzību svinēt Ziemassvētkus pēc senajām tradīcijām. Ir tāda iekšēja sajūta, ka laiku pa laikam ir nepieciešami kādi sevis garīgās sakārtošanas rituāli, kas sekmētu harmoniskāku dzīvošanu. Tā kā es neesmu kristiete, tad svētku reliģisko kontekstu izbaudu vienkārši caur skaistu, mierīgu mūziku un meditatīviem dievvārdiem, taču tas manā izpratnē nav īsti tāds saulgriežu rituāls, ar ko apjaust Saules atgriešanos un tumsas atkāpšanos. Savukārt modernais cilvēks manī tā īsti netic, ka bluķa vilkšana ap māju pasargās no nelāgiem citpasaules spēkiem. Tādēļ būtībā es vēl esmu pārdomās, kā lietderīgi izmantot tautas tradīcijas savā labā.

 

Raganu medības

4 komentāri

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Albrecht Durer. Witch Riding Backwards On A Goat (1500)

Mana interese par raganām drīzāk saistās ar to folkloras, mitoloģisko sastāvdaļu, kā arī interesē raganas tēls daiļliteratūrā. Tai pašā laikā pat pavirši lasot par doto tēmu nav iespējams neievērot milzīgo literatūras klāstu, kas veltīts t.s. raganu medībām. Fenomens, kas viduslaiku norietā parādījās Eiropā un pārsviedās arī uz tās aizjūras kolonijām bija masveidīgs un no mūsdienu viedokļa skatoties arī pirmā mirklī nesaprotams, tamdēļ tam veltīti ļoti daudzi pētījumi. Lai arī apzināti nevēlējos lasīt nevienu grāmatu, kura iedziļinātos inkvizīcijas šausmās, tomēr jautājums ‘kāpēc?’ mani nodarbināja. Te uzrakstīšu atbildes, kuras šobrīd esmu ieguvusi no dažādiem avotiem.

(Es iedrošinājos tulkot angļu „witchcraft” un krievu „ведовство” kā raganību, jo esošais tulkojums – burvestība, maģija – īsti neatspoguļo procesa būtību, bet saukt to par raganu praksi šķiet pārāk samāksloti.)

Raganība ir kompleksa parādība, kuru raksturojot jāņem vērā daudzas vēlo viduslaiku un agrīno jauno laiku iezīmes. Šeit būtiska ir ne tikai reliģisko ideju un baznīcas vēsture ķecerības kontekstā, bet arī tā laika juridiskā doma, tiesību vēsture, ekonomikas attīstība, sociālās idejas, tautas ticējumu un zinātnes iedīgļu sadursme utt. Pētniecībai interesanta ir cilvēku uzvedība raganu medību laikā no psiholoģijas un sociālās antropoloģijas viedokļa.

Raganība ietver sevī gan maģijas, gan reliģijas elementus, kā arī to sastāvdaļas – buršanos un ķecerību. Ticība pārdabiskiem spēkiem ir tikpat sena kā pati cilvēce, tomēr tikai vēlajos viduslaikos raganību sāka uztvert kā ļaunprātību kaitniecību pret ārējo vidi (lielā mērā pateicoties Akvīnas Toma darbiem). 1326. gadā pāvests Jānis XXII izdeva bullu Super illius specula, kurā postulēja, ka visi buršanas gadījumi ir jāizmeklē inkvizīcijas tiesā un tos jāsoda tāpat kā ķecerība, t.i. pāvests raganību izdalīja atsevišķā tiesvedībā. Tai brīdī par galveno ļaunuma avotu netika uzskatītas nosacītās raganas, bet vainīgais bija to iedvesmotājs un spēka devējs – sātans, tādēļ raganas varēja apsūdzēt ķecerībā (jo viņas bija novērsušās no īstā dieva) un to sodītājs attiecīgi bija katoļu inkvizīcija.

Pirmās lielās raganu prāvas norisinājās 15. gadsimta 20. gadu beigās Alpu apgabalos Šveices dienvidos un Itālijas ziemeļos. 1484. gadā pāvests Innocents VIII izdeva pāvesta bullu Summis desiderantes affectibus, kas atļauj sodīt sātana pielūdzējus, savukārt 1486. gadā tika izdota slavenā rokasgrāmata par raganu tiesāšanu Malleus maleficarum (Raganu veseris), kurā divi dominikāņu mūki (Krāmers & Šprengers) aizrautīgi stāstīja, kā atpazīt visas tās darbības, kuras piedēvēja raganām – sākot no seksuālas izvirtības līdz visai sabiedrībai uzsūtītām nelaimēm.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius' Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Witch giving the ritual kiss to satan. From G. P. Guaccius’ Compendium Maleficarum. Milan, 1626.

Tradicionāls ir uzskats, ka galvenās cietējas raganu medībās ir bijušas sievietes, kas gan atbilst patiesībai tikai daļēji – pēc dažādu pētnieku aplēsēm vīriešu-ragaņu ir bijis ceturtā vai pat trešā daļa. Tādēļ nepamatots ir dažu autoru paustais viedoklis, ka tas ir bijis karš tieši pret sievietēm. Daudz ir gadījumu, kad vajāšanas upuri tiešām ir vientuļas sievietes, bieži atraitnes, kurām nav arī tēva vai brāļa aizstāvības, tomēr tam pretim var likt arī turīgu vīru meitu nonākšanu uz apsūdzēto sola. Mans personīgais secinājums pēc apgūtā materiāla ir tāds, ka visos gadījumos ir jāmeklē kāds (vai kādi), kuram ir izdevīga attiecīgā cilvēka nozušana no zemes virsas – un ieguvums var būt gan varas nostiprināšana, gan mantiska izdevība, gan psiholoģiska pārākuma gūšana.

Jāatceras, ka raganu medības nav kāda īslaicīga parādība, bet ir runa par trīs gadsimtus ilgušu fenomenu, līdz ar to ir grūti reducēt to izcelsmi uz pāris vai pat vienu iemeslu. Visticamāk, ka vieglāk to ir izdarīt, ja apskata katru konkrēto teritoriju atsevišķi un mēģina saprast, kas tad bijis izdevīgs ieinteresētajām pusēm. Līderis pēc nogalināto raganu skaita ir Vācija – aptuveni 26 000 nogalināto (19 500 sievietes, 6500 vīrieši), turklāt visvairāk to ir laika posmā no 1561. līdz 1670. gadam, kas ir gandrīz gadsimtu vēlāk par iepriekšminēto pāvesta bullu. Ja paskatās vēsturē, tad šai laikā Vācijas teritorijā norisinājās Trīsdesmitgadu karš (1618-1648), kurā par ietekmes sadali cīnījās katoļi un protestanti. Tādēļ nav brīnums, ka jau tā aktīvie katoļi, kuri centās saliedēt ticības brāļus ar naida palīdzību pret kopīgajiem ienaidniekiem – sātana sekotājiem, arī kara laikā meklēja iemeslus postam iedomātajā raganu sektā. Jāpiebilst, ka pēc kara ir daudz kara klaidoņu un kropļu (vīrieši, protams), kuri arī traucē sabiedrībai, tādēļ kļūst par raganu prāvu upuriem.

Tradicionāli ir pieņemts, ka konkrētajā laika posmā raganas kļuva par grēkāžiem nelaimēs, kas skāra visu sabiedrību (neraža, slimības, postoši laikapstākļi), tomēr tādi notikumi jau bija arī agrāk. Kāpēc, piemēram, raganu vajāšana nenotika Lielā mēra laikā, kad 14. gadsimta vidū izmira gandrīz puse Eiropas? Toreiz vainoja ebrejus un ķecerus, kāpēc ne raganas? Iespējams, ka atbilde meklējama kādā dokumentā – Canon Episcopi (tiek datēts – 9.gs. beigas /  10.gs. sākums), kurā tiek paziņots, ka raganība ir apmāns un visi, kas tai tic – īstās ticības atkritēji. Pēc 13. gadsimta šajā dogmā notika izmaiņas, un pamazām raganība sāka iegūt reālas aprises, līdz to pasludināja par ķecerības paveidu.  Iespējams arī, ka jāņem vērā Baznīcas cīņa par ietekmi, jo kā gan citādi izskaidrot faktu, ka stiprās katoļu valstīs, kuras nav skārusi Reformācija (Spānija, Itālija, Portugāle), nav bijušas arī raganu prāvas. (Piemēram, Spānijā no 2500 baznīcas tiesu upuriem tikai 59 tika notiesāti par buršanos.) Sākotnēji raganu prāvas iztiesāja baznīcas tiesas, bet pamazām raganība tika sekularizēta un to tiesāšana notika laicīgajās tiesās. Iespējams, ka laicīgā vara redzēja, ka raganu prāvas ir labs ietekmes ierocis un to negribēja atstāt tikai baznīcas pārziņā.

Dīvainā kārtā varētu būt, ka grāmatu drukas ieviešana un plašāka lasītprasmes apguve raganu vajāšanu tikai sekmēja, jo baznīcu ļaudis izjusti aprakstīja gan raganu atpazīšanu, gan spīdzināšanas paņēmienus, gan arī to, kas tām pie spīdzināšanas būtu jāstāsta.

18. gadsimta laikā raganu vajāšana pamazām izbeidzās, cilvēki kļuva izglītotāki, parādījās arī t.s. dēmonoloģijas traktāti, kuri apstrīdēja raganības iespējamību. Zinātnes attīstība palīdzēja pierādīt daudzu parādību dabisko izcelsmi, un tās vairs nepiedēvēja burvestībām.

Dubravka Ugrešiča “Ragana izdēja olu” (2013)

6 komentāri

Dubravka Ugrešiča. Ragana izdēja olu / no horvātu val. tulk. Anete Simanovska. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013. (Dubravka Ugrešić. Baba Jaga je snijela jaje. 2007.)

Ugresica_RaganaIzdejaOluPa ilgiem laikiem latviešu valodā ir iznākusi kāda horvātu rakstnieka grāmata, kas tāpēc vien ir uzmanības cienīgs fakts. Dubravka Ugrešiča (1949) ir pazīstama persona horvātu literatūrā, krievu literatūras tulkotāja un pasniedzēja, vairāku prestižu Eiropas literāro prēmiju ieguvēja. Kad sākās Dienvidslāvijas karš, Ugrešiča skaļi pauda uzskatus gan pret karu kā tādu, gan pret abu karojošo pušu nacionālismu, savā dzimtenē izpelnoties plašu nosodījumu, kas bija iemesls viņas emigrācijai 1993. gadā. Viens no epitetiem, ar ko tika apveltīta Ugrešiča, bija ‘ragana’, varbūt tādēļ viņa piekrita piedalīties Skotijas izdevniecības Canongate grāmatu sērijā Canongate Myth Series, kura ideja – mūsdienu rakstnieku skatījums uz senajiem mītiem. (Šobrīd sērijā ir iznākušas 18 grāmatas (no 2005. gada), latviski tulkotas – pirmās četras un tagad – Ugrešičas darbs, kurš gan netiek norādīts kā sērijas sastāvdaļa.)

“Ragana izdēja olu” pēc struktūras ir triptihs, kurā apvienotas trīs, savstarpēji neatkarīgas daļas, kuras saista vienīgi kopīgā tēma (manā uztverē) – sieviete un vecums. Pirmajā daļā autore stāsta par savu māti un viņas paradumiem, ko skāris vecums un slimība (visticamāk, tā ir autobiogrāfiska); otrā daļa ir savdabīgs, jancīgs garstāsts par trīs večām, kas ierodas čehu kūrortā, lai par pēdējo naudu vēl kārtīgi izbaudītu dzīvi; trešā daļa ir kādas folkloristes stāstījums par raganas, konkrēti – slāvu Babas Jagas tēlu un tā dažādajām nozīmēm un atsaucēm kultūrā. Man ļoti patika pirmā daļa, kurā autores stāstījums par mammu ir vienlaikus mīļš un aizkustinošs un pat viņas brauciens uz mammas bērnības pilsētu Bulgārijā kopā ar dīvaino folkloristi sniedz līdzpārdzīvojumu un pārdomas par tēmu “Vai vajag atgriezties pagātnē”. Otrā daļa mani brīžiem garlaikoja, jo farss nekad nav bijis mans mīļākais žanrs un klajās atsauces uz mitoloģiskajām paralēlēm bija apnicīgas. No trešās daļas es gaidīju visvairāk, jo šķita, ka tā man piedāvās izsmeļošu stāstu par slāvu raganām, bet saņēmu vismazāk. Pirmkārt, man autores pieeja šķita ļoti virspusēja un no dažādiem avotiem māksloti sakompilēta, otrkārt es nejutu kādu mērķtiecīgu, gudri virzītu mīta izmantošanu, kas atklātu kādu autores “izsēdētu” atklāsmi par viņas acīmredzamo vēlmi vēstīt par sievietes novecošanu un vecuma vietu kā tādu mūsdienu kultūrā. Drīzāk otrādi – viņas manifestam līdzīgais epilogs “…lai ceļas sieviešu miljoni…” šķita nepārdomāts un neiederīgs konkrētās grāmatas kontekstā.

Lai arī es te purpinu par visādām nepatikām, Ugrešičas valoda un izteiksmes līdzekļi man patika un sagādāja dažu labu jautru brīdi. Viņa māk izcelt komisko tur, kur gribas raudāt, un parādīt skumjo pat izteikti laimīgā stāstā.

Kas zina, varbūt Likteņa pavēlnieces birokrātiskais aparāts līdzinās Holivudai vai Bolivudai, varbūt tajā rūpīgu ierēdņu miljonu vietā strādā miljoni haltūristu – pārraksta, pārmuļļā, skribelē, smērē papīru. Varbūt pat starp viņiem pastāv darbu dalīšana, proti, vieni sacer dialogus, otri – sižetu, bet trešie – personāžus, un varbūt tieši tāpēc mūsu dzīves ir tāda neaprakstāma putra. Tikko piedzimušiem mums katram iegrūž rokās neredzamu tīstokli, un mēs aizskrienam pa savā dzīvēm kā skauti, vadīdamies pēc mums dotajām neredzamajām koordinātēm. Un varbūt tieši no tā, no tās nervozās skriešanas rodas tā šausminošā nezināšana par citu dzīvēm, par savu pašu tuvāko cilvēku dzīvēm…

Par tulkojumu vienīgā piezīme būtu tāda, ka tas man brīžiem šķita pārāk cītīgs: nav nekādas vajadzības tulkot Zahertorti kā Vīnes šokolādes biskvītkūku, jo tekstā būtisks ir tikai vārds torte, kā arī citviet šķiet burtiski tulkots tas, ko labāk būtu bijis aizstāt ar latviešu izteicienu. Bet tas jau ir tulkotāja gaumes jautājums. Visticamāk, ka izdevējs ir izvēlējies nosaukumā oriģinālo Baba Jaga aizstāt ar ‘ragana’, kas man tomēr neliekas piemēroti. Babas Jagas – ļaunas un nesmukas mitoloģiskas būtnes – tēls ir gana plaši pazīstams arī latviešu kultūrtelpā, savukārt raganas nozīme ir daudz plašāka. Galugalā, arī autore taču pati izvēlējās darboties ar vienu konkrētu raganas tēlu, kādēļ gan lieki atņemt grāmatas nosaukumam precizitāti.

Neskatoties uz iebildēm, grāmata man tomēr patika – savdabīgs skatījums uz sievieti, vecumu un Babu Jagu. Iespējams, ka viņas esejas varētu būt vēl saistošākas.

Sandis Laime “Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā” (2011)

4 komentāri

Sandis Laime. Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā: promocijas darbs / LU Humanitāro zinātņu fakultāte. – Rīga, 2011.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Raganu un tām veltītās lasāmvielas šajā pasaulē ir daudz, bet jāsāk ar tuvākajām – latviešu raganām. Salīdzinoši nesen folkloristikas zinātnē tika aizstāvēts filoloģijas doktora darbs, kurš ir pilnībā veltīts ļoti saistošai, bet īstenībā maz pētītai tēmai – senākajiem priekšstatiem par raganām un ar tām saistītajām tradīcijām Latvijā.

Šobrīd folkloras raganas tēls – ļauna vecene, kuras amats ir buršana, zīlēšana, indēšana un  visa veida sadarbība ar ļaunajiem spēkiem. Uzskata, ka tas ir radies kristīgās demonoloģijas ietekmē, kas bija par pamatu t.s. raganu vajāšanai viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Tai pašā laikā folkloristikā pastāv viedoklis, ka raganu izcelsme meklējama pirmskristietības laika priekšstatos un viduslaiku raganām piedēvētās funkcijas pildīja kādas senākas mitoloģiskas būtnes. Autors savā promocijas darbā vēlas rast atbildi uz jautājumu: vai arī Latvijā pazina šādas būtnes un kādas iespējamās liecības par sevi tās atstājušas latviešu folklorā, valodā un kultūrvidē? Darba mērķis ir izzināt senāko ar raganām saistīto mitoloģisko priekšstatu slāni, konkrēti ziemeļaustrumu Latvijā, izmantojot šīs teritorijas folkloru sasaistē ar lingvistiskajiem un arheoloģiskajiem avotiem.

Raganu tēla raksturojuma noskaidrošanai analizētas apmēram 380 dažādu žanru folkloras vienības, no kurām 280 ir ticējumteikas. Teikas kā mitoloģisko priekšstatu pētījumu avots līdz šim nav plaši izmantotas, jo uzskatīts, ka stāstījums brīvā formā ir vairāk pakļauts izmaiņām, bet tautasdziesmas, pateicoties savai sastingušajai formai, ir garants satura nemainībai gadsimtu garumā. Tādēļ ievadā autors pamato un pierāda, ka teikas ir izmantojamas kā pilnvērtīgs latviešu mitoloģijas avots.

Lai nodalītu raganu tradīcijas attīstības stadijas, autors lieto apzīmējumus “nakts raganas”un “ciema raganas”. Ar pirmo domātas pārdabiskas zemākās mitoloģijas sieviešu kārtas būtnes, savukārt ciema raganas ir sievietes, kas veic dažādas kaitnieciskas darbības. Autora izvirzītā hipotēze pieņem, ka nakts raganu – ļauno garu kaitnieciskās funkcijas viduslaiku dēmonoloģijas ietekmē tika pārnestas uz ciema raganām – sievietēm, kas mantoja arī raganu nosaukumu, bet senākais slānis laika gaitā pamazām izzuda. Atsevišķos apgabalos tradīcija vēl ir saglabājusies (relikta teritorija), un folkloras materiāla analīze autoram ļāvusi definēt divas teritorijas: 1) Valmieras rajons un tam piegulošā Valkas rajona ZR daļa (izņemot Igaunijas pierobežas pagastus) un 2) Alūksnes rajona centrālā un Z daļa un Balvu rajona A daļa. Autors pauž viedokli, ka Alūksnes rajonā tradīcija saglabājusies, jo nakts raganas padarītas par cilvēkiem kalpojošiem gariem, kas saglabājuši daudzas nakts raganu iezīmes un paralēli palikuši arī senākajās, “nepieradinātajās” formās. Savukārt Valmieras rajonā par ciema raganām padarītas  spīganas, kas ļāvis saglabāties senākajai nakts raganu tradīcijai. Iespējams, ka sākotnējā nakts raganu tradīcija bija pazīstama visā austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotajā teritorijā, bet nav bijusi pazīstama rietumbaltiem (kuršiem) un lībiešiem.

Bogdan Prystrom

Bogdan Prystrom

Vārds ‘ragana’ rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēts raganu tiesas protokolā 1574. gada 11. septembrī, savukārt nākamajos gadsimtos tas jau iekļauts visās nozīmīgākajās vārdnīcās un ticis attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar pārdabisku spēku un buršanu. Nu jau krietnu laiku valodnieku pētījumos dominē viedoklis, ka ‘ragana’ atvasināts no verba ‘redzēt’, t.i. ragana – redzētāja, pareģe. Otra hipotēzē piedāvā atvasināt raganu no vārda ‘rags’, kas raganu skata kā sākotnēji ragainu mitoloģisko būtni. Trešā hipotēze, kurai pievienojas arī autors, ir Bernda Glīva piedāvātā, kas ‘ragana’ saista ar baltu valodu verba sakni *rag- ‘pacelties, parādīties’, kas atvasināta no indoeiropiešu saknes *rog- ‘nolikt taisni, izstiept, uzsliet’. Ar vairākiem piemēriem Glīvs pamato, ka vārds ‘ragana’ varētu nozīmēt – ‘tā, kas ir redzēta, redzama, tēls’, respektīvi ‘rēgs’.

Darba otrā nodaļa veltīta raganu tēla raksturojumam – tās var būt neredzamas, bet cilvēku veidolā ir skaistas vai atbaidošas, ar izlaistiem matiem, spilgtu vai baltu apģērbu. Atbaidošās biežāk zog pienu no govīm, bet skaistās – pavedina vīriešus, velējas uz akmens, šūpojas kokos, ķemmē matus utt. Darbojas visbiežāk naktīs, retāk – pusdienlaikā. Nakts raganām īpaši patika maldināt cilvēkus, vadāt tos pa mežiem un purviem, kas ir viena no galvenajām meža garu funkcijām. Sastaptos cilvēkus raganas ķircināja, mocīja un mēģināja nokutināt līdz nāvei. Autors uzskata, ka daudzās maldinātājteikas ir radušās kā brīdinājums cilvēkiem nebāzties noteiktās teritorijās konkrētā laikā, jo tas piederēja citas pasaules būtnēm. Interesanti, ka aizsarglīdzeklis pret raganām ir vilki – “vilki plosa raganas”, savukārt vīrieši no tām varēja atvairīties novelkot bikses, t.i. – ar kailumu.

Trešajā nodaļā autors mēģina definēt raganas sākotnējo būtību. Viņš secina, ka par raganām visdrīzāk saukti mirušo gari, pie kam, ņemot vērā, ka raganu dzīves un darbības vietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās “netīrās vietas” un raganu uzvedība ir kacinoša un cilvēkam kaitnieciska, tās visticamāk bija tā saucamās nelaimīgās dvēseles – cilvēki, kuru dzīves ir pārtrūkušas nelabā nāvē (slīkoņi, pašnāvnieki, nogalinātie) vai atstājot neizpildītu kādu dzīves uzdevumu, pārkāpjot normas (neprecētas meitas, naudas apracēji, slepkavas).

Tā kā ciema raganas jēdziens 16. gadsimta otrajā pusē Latvijā jau bija pilnībā izveidojies un būtībā pārklājis senākos priekšstatus, Sandis Laime ir restaurējis ļoti senu tradīciju slāni par nakts raganām. Sākotnēji man viņa hipotēze šķita apšaubāma, bet lasot pārliecinājos par tās iespējamību. Jāsaka, ka šobrīd nakts raganas tēls man pat šķiet simpātiskāks par iepriekš iedomāto latviešu raganu. Īpašu interesi izraisīja velēšanās darbībai veltītā pētījuma daļa, jo pārsvarā ir lasīts par vērpšanas un aušanas simbolisko nozīmi mitoloģijā. Jācer, ka nākotnē autors savu darbu pārveidos monogrāfijā un izdos grāmatā, lai ar viņa pētījumu varētu iepazīties plašāks interesentu loks, ne tikai manā virspusējā izklāstā.

Kā Jāņos izsargāties no raganām

Komentēt

Olga Kvaša. Saule

Olga Kvaša. Saule

Laiks iet uz priekšu platiem soļiem, un nu jau atkal pienācis tas brīdis, kad cilvēkam jāpalīdz saulītei tālāk pa debess jumu ripināties. Jautāsiet – kāds cilvēkam sakars ar Saules kustību? Mēs visi tā vai citādi pēc pāris dienām svinēsim Jāņus – sakopsim mājas, gatavosim mielastu, kursim ugunskuru un tad jau drusku padziedāsim, padancosim un varbūt pat daži izkustēsies uz mežu papardes ziedu meklēt. Tā ir darījuši mūsu senči, un darīsim arī mēs. Tomēr jebkurai tradīcijai ir dziļākas saknes un vēsture.

Gada gājumā saulgrieži ir tas brīdis, kad robežas starp ikdienu un mītisko, starp šo sauli un aizsauli kļūst aizvien nenoteiktākas. Tautas dziesmā teikts: “Trīs dieniņas, trīs naksniņas Saul’ ar Dievu ienaidā: Dieva dēli salauzuši, Saules meitas vainadziņu“. Mītiskajā pasaulē šobrīd valda haoss, un kaut kas ar steigu jādara, lai tas neienāktu cilvēku pasaulē. Tādēļ cilvēki kārto pasauli – pabeidz lauku darbus, tīra māju, ravē dārzus, kā arī sakopjas paši – iet pirtī, lai attīrās miesa un dvēsele (“Trīs dieniņas velējos, Jāņa nakti gaidīdama; Kad atnāca Jāņa nakte, Balts krekliņis mugurā.”).

Gan ziemas, gan vasaras saulgrieži ir īpašs laiks, kad parastas lietas iegūst maģisku, sakrālu nozīmi. Jāņuguns ir šķīstījoša, veselību un auglību veicinoša – tā jāiededz tikko Saule norietējusi un simboliskā Saules uguns jāuztur visas nakts garumā. Jāņu ugunskuru dedz lielu un skaistu, lai apspīd gan cilvēkus, gan laukus, Jāņu pūdeli – simbolisko Sauli – slej augstu gaisā, jo “Saulīte nakti guļ zelta niedres galiņā“. Jāņos ūdens ir maģisks – “zelta rasa”, tajā gan peldas, gan vārtās zālītē. Nozīmīga loma ir Jāņu zāļu vākšanai un vainagu pīšanai, kam seko visu lietu un būtņu izrotāšana. Rotāšana gan izdaiļo, gan aizsargā, gan ieceļ appušķotos citā – sakrālā – līmenī.

Jāņu nakts ir raganu nakts. Tad tās pulkstens divpadsmitos skrienot, burdamas pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām.

Irina Kotova. Ivana Kupala (2004)

Irina Kotova. Ivan Kupala (2004)

Jāņos īpaši aktīvi ir tumšie spēki – skauģi, burvji un raganas. Tādēļ liela daļa no rituāliem ir veltīta cilvēku, lopu un māju aizsardzībai. Tiek vākta „visa laba Jāņuzāle”, pīti vainagi un vijas, cirstas meijas un grieztas kalmes. Māju pušķošanai nekad necirta apšu meijas, jo tas ir raganu koks (ar apses malku raganas tikušas dedzinātas). Tomēr apses miets noder, lai atspiestu kūts durvis, lai raganas netiek iekšā. Savukārt īpašā cieņā kā sargkoks bija pīlādzis – Jāņu vakarā pīlādža zarus iesprauda miežos un rudzos, lai raganas nenoskaustu; tāpat staļļos un kūtīs aiz griestiem un pažobelēs priekš staļļa durvīm. Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts, lai lopi būtu veseli. Raganas zināja pīlādžu iedarbību un centās tiem jau laikus nolauzt galotnes. Jāņos bija vajadzīgi ne tikai smuki augi, bet arī dadžoti un ērkšķoti, ar kuriem atbaidīja nelabos mošķus – „Jāņu naktī laidars jāizkaisa ar nātrēm, lai raganas noduras.” Arī ikdienas dzīvē vispopulārākais amulets, lai pasargātu no skauģa acs, bija kāds ass priekšmets: adata, nagla, skuja, kuru piesprauda apģērba iekšpusē. Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai burvji un raganas tos neapskādētu. Īpatnēji, ka daudzās tautasdziesmās Jānis tiek pieminēts kā zirgu bieds: „Jāņu nakti, bāleliņi, Pieguļā nejājat: Jānīts jūsu kumeliņus Dzelza zāli ēdinās.” Svinību iesākumā ir derīgi nodziedāt kādu aizsardzības dziesmu:

Skrien, ragana, gaisā šķērsu,
Manas sētas neaizskar:
Mana sēta dzelžiem kalta,
Adatām jumti jumti.

Jāņu naktī nedrīkst palikt bez vainaga, jo tas arī domāts ne tikai rotai, bet arī aizsardzībai no nelabā spēka. Vainaga, ugunskura, jāņusiera aplis simbolizē sauli un sargā no nelaimēm, slimībām, nelabvēļiem. Kailu galvu skreja tikai raganas! Īpašos zīlēšanas vainagus pina no trejdeviņām zālēm, pats vaiņags jāpin uz krustcelēm, turklāt nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ. Vēlāk jaunas meitas vainagu izmantoja daudzveidīgajos nākamā vīra ieraudzīšanas rituālos – sviež ozolā, laiž ūdenī vai liek pa nakti zem spilvena. Kādas zāles pina vainagos? Vispirms jau nārbuļus, kuriem dzeltenā krāsa simbolizē dienu, bet zilā – nakti, pēc tam sarakstā ir buldurjāņi (baldriāns), āboliņš, vībotne, dedestiņa, margrietiņa, raspodiņš, suņuburkšķis, rudzupuķe, madara, ķimene, mazais mārsils, vanagu vīķis, asinszāle, vīgrieze, tīruma kosa, kaķpēdiņa… Vīru vainagus darina no ozola un iepin arī pa kādai durstīgi dzēlīgai zālītei – nātri, dadzi, zirgskābeni, puplaksi. Kalmes vainagos neliek, bet ar tām auglībai un svētībai ieper cits citu. Un kur tad nu vēl slavenā paparde! No papardes un kalmju saknes Jāņu naktī gatavo amuletus: papardes saknei atdala zvīņas, izkaltē un no tām saver kaklarotu.

Kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela teic: “Ja latvieši grib pastāvēt kā latvieši, kur gan citur smelties spēku, ja ne vecāku un vecvecāku domāšanas un uzvedības modelī. (..) Nevajadzētu prātot: svinēt vai ne, cik tas ir nozīmīgi un ko man tas dos, ir jādara, un viss, bez jautājumiem, jo gadskārtu svētki ir ļoti svarīgs identitātes elements.

Šogad vasaras saulgrieži sakrīt ar pilnmēnesi, kas notiek tikai reizi deviņpadsmit gados. Turklāt Mēness atrodas perigejā, un debesīs būs vērojama Lielā Mēness ripa. Tas sola skaistu, Mēness gaismas pielietu un emocionālu Jāņu nakti – iepīsim vainagos nomierinošo baldriānu un vīgriezi un svinēsim skaisti! Lai priecīgi Jāņi!

Kāpēc zaķis Lieldienās dēj olas?

Komentēt

Kā jau visi kārtīgi latvieši Lieldienu rītā es esmu cēlusies ar saules lēktu, lai nomazgātu muti tekošā ūdenī, uzģērbtu jaunas drēbes un dotos šūpoties, lai vasarā nekostu tie draņķa odi. Te pēkšņi uz ceļa izlec mazs pūkains radījums ar garām ausīm un dusmīgi manī veras: kas tu tāds? Vai tu būtu tas Lieldienu zaķis, kas savas olas pa pasauli izsējis, un man būtu tās jāiet meklēt? Es viņam saku: ej tu prom, ne senie latvieši, ne kristieši nekādas olas pa krūmiem nelasīja. Bet viņš tup un bola mīlīgās ačteles, līdz pagriež pūkaino dupsi un, ļipu parādījis, aizcilpo projām. Tiešām, no kurienes tādi zaķi radušies?

Leģenda vēsta, ka reiz dzīvoja anglosakšu dieviete Ēostre jeb Ostara, kuras vārdā tika nosaukts aprīļa mēnesis Eostremonth, kas ir devis vārdu arī kristīgajiem pavasara svētkiem, ko angliski sauc par Easter. Kristīgie svētki, uzslāņojoties pa virsu pagāniskajiem dievietei veltītajiem svētkiem, ir pārņēmuši to tradīcijas. Visticamāk, ka Ēostre bija viena no Mēness auglības dievietēm, jo to pavadonis tradicionāli ir auglīgais zaķis, no kā arī radusies Lieldienu zaķa tradīcija. Tiktāl jau viss būtu skaisti, ja ne viens apstāklis – nevienā no savām mitoloģijas enciklopēdijās es tādu dievieti atrast nevarēju.

Eibo. I Hate Eggs

Noraizējusies par to, ka man ir pazudusi dieviete, turpināju meklējumus, un izrādījās, ka savas enciklopēdijas es vēl varu nemest ārā. Informācija par  Ēostre lielākoties nāk no jaunāko laiku neopagāniem un Wicca sekotājiem, tomēr jāatzīst, ka tie balstās daudz senākā avotā: 8.gs. sākumā anglosakšu mūks Bede ir sarakstījis (līdztekus daudziem citiem darbiem) De temporum ratione, kurā viens no apskatāmajiem jautājumiem ir Lieldienu svinību datuma noteikšana. Šeit arī parādās dieviete Ēostre, kaut gan cienījamais Bede atzīmē, ka šie svētki pie anglosakšiem vairs netiek atzīmēti. Lai arī pats Bede visu savu dzīvi nodzīvoja Anglijā, viņa darbi bija pieejami visos Eiropas klosteris, kas varēja palīdzēt dievietei Ēostre neaiziet aizmirstībā, vēl jo vairāk – 19.gs. Hans Grimms piedāvāja līdzīgu ģermāņu dievieti.

Ēostre‘ s autentiskums lai nu paliek uz Bedes sirdsapziņas, jo būtībā par to nav ziņu ne ģermāņu, ne skandināvu mitoloģijā. Iespējams, ka Bede ir pārpratis un Eostremonth nav nosaukts par godu dievietei, bet pavasara svētkiem kopumā. Savukārt zaķim gan par savu autentiskumu nav iemesla uztraukties, viņš tiešām ir neatņemama pavasara svētku sastāvdaļa, tāpat kā ola – pagānisma auglības simbols, bet kristietībā – augšāmcelšanās simbols.

Lai zaķis cītīgi slēpj olas krūmos, zāles skupsnās, koku dobumos un sniega kupenās, bet bērniem līksma meklēšana! Priecīgas Lieldienas!

.

.

Ko grib sieviete?

1 komentārs

Jacqueline Gnott. Dutch Girls Dancing

Varbūt pamanījāt pirms kāda laika portālā draugiem.lv Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā veikto aptauju par attieksmi pret 8. martu. 46% respondentu Starptautiskā sieviešu diena asociējas ar ziedu dāvināšanu sievietēm, 11% iedzīvotāju domā, ka 8.marts ir parasta diena, bet 10% – padomju laika svētki. Tomēr tikai 5% aptaujāto uzskata, ka Starptautiskā sieviešu diena ir veltīta cīņai par sieviešu tiesībām. Liekas, 21. gadsimts, viss jau panākts, ko vēl viņas grib?

Nesen dāņu meitenes emuārā At the Lighthouse ieraudzīju interesantu video, kurā stāsta par Behdelas filmu testu, kuru 1985.gadā ieviesa Elisona Behdela. Behdelas tests ir vienkāršs – lai filma to izietu, tajā ir jābūt ainai, kurā divas vai vairākas vārdos nosauktas sievietes sarunājas savā starpā par jebko citu, izņemot vīriešus. Kaut vai tā būtu stereotipiski sievišķīga saruna par iepirkšanos vai krāsošanos. Izklausās vienkārši, vai ne? Un neticami, ka pēc aptuveni 2500 filmu analīzes atklājies, ka šo testu iziet tikai aptuveni puse filmu, bet izgāžas tik slavenas filmas kā  sāga par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieks, Avatars un Zvaigžņu kari.

Sākotnēji kā joks domātā iecere būtībā atklāja nopietnu izklaides industrijas problēmu. Piedāvātajā video tiek analizētas filmas, kuras tika nominētas šī gada Oskaram, tātad – nopietns un kvalitatīvs kino ar lielu auditoriju. No desmit nominētajām filmām tikai divas (!) The Descendants un The Help iziet šo testu, pārējās filmās – Moneyball, The Tree of Life, Hugo, Extremely Loud Incredibly Close, Midnight in Paris, War Horse, The Artist – nav ainas, kurā sieviete sarunātos ar sievieti vispār vai vismaz par kaut ko citu, izņemot vīriešus. Galvenais secinājums, kas tiek no tā visa izdarīts: pat 21.gs. sieviešu dažādās un interesantās dzīves Holivudai neliekas pietiekami saistošas un pat neeksistējošas.

Un tomēr – ko sieviete grib? Vai vienkārši tikt pamanīta? Vai tomēr lielākā, īstenībā ļoti cilvēciskā vēlēšanās ir tikt adekvāti novērtētai. Manā darba dzīvē ir bijis gadījums, kad mēs ar kolēģi (sievieti) sirsnīgi apspriedām darba jautājumus un tikām draudzīgi norātas no priekšnieka puses – ar komentāru, ka klačoties varēsim vēlāk. Tas nebūtu tik sāpīgi, ja nebūtu skaidrs, ka analogā situācijā vīriešiem aizrādīts netiktu – jo vīrieši neklačojas, viņi apspriežas.

Tikai nepārspīlējiet! Sieviete dažreiz grib tik vienkāršas lietas, ka vīriešiem tas nekādi nepielec…

Sirsnīgs sveiciens visām sievietēm Starptautiskajā sieviešu dienā!

Par Helovīnu, Samainu un Mārtiņiem

2 komentāri

Kad apkārt sarodas ķēmīgos ģīmīšos izgrebti ķirbīši, kuros plaiksnī bailīgas svecīšu liesmiņas, rodas apjausma, ka atkal atnācis Helovīns. Kas tas tāds? No kurienes nācis un vai mums tādu vajag? 1.novembrī kristīgā baznīca svin Visu svēto dienu (All Saints’ Day jeb All Hallows), kad godina visus svētos, savukārt 2.novembrī ir Visu ticīgo mirušo piemiņas diena (All Souls’ Day). Vārds Halloween burtiski nozīmē Visu svēto dienas vakaru, tomēr tā rituāliem un izdarībām ir visai maza saistība ar kristīgo baznīcu. Kāpēc gan tā?

Kristīgā ticība saskaņā ar savām labākajām tradīcijām ir pieskaņojusi savus svētkus daudz senākiem, pagāniskajiem svētkiem. 837.gadā pāvests nolika Visu svēto dienu 1.novembrī, kas šajā gadījumā pārklājās ar  Samainu (Samhain) – seno ķeltu Jauno gadu. Šai brīdi ir pabeigta ražas novākšana, un zeme sāk gatavoties lielajai ziemas guļai. Jānodara tikai pēdējie darbi, jāpabeidz iesāktais, jāatdod parādi un jānolīdzina rēķini. Tas ir laiks, kad tiek apjausts, ka kaut kā beigas, iespējams, ir kaut kā jauna sākums. Samainā gads ieiet vistumšākajā posmā, lai atkal atdzimtu gaismai ziemas saulgriežos.

Zemnieki dedzināja lielu ugunskuru, kurā dieviem ziedoja dzīvniekus un labību, ap to dejoja un gāja rotaļās, tērpušies ķekatu tērpos. Svinībām beidzoties, no lielā ugunskura katrs paņēma pa pagalei, lai ienestu svētību savos mājas pavardos, un tas neizdzistu gaidāmajā, bargajā ziemā. Samaina vakarā izplūda robežas starp šo pasauli un Citpasauli, atvērās vārti aizsaules gariem. Tādēļ viņiem par godu gatavoja ēdienu un iededza sveces, lai aicinātu senču garus pasērst un mieloties.

no Māras Šternas grāmatas "Senā gadskārta"

Latviešu tradīcijā Samaina svētkiem atbilst Mārtiņi – saimnieciskā gada noslēgums, kad jābūt nobeigtiem visiem rudens darbiem: raža ir ievākta, lauki nokopti, zeme aparta un izaudzēti jauni lopi.  Saimnieks svinīgi kāva melnu gaili un ziedoja to zirgu labklājībai. Daudzviet Mārtiņos beidzās veļu laiks, un atsākās skaļāki svētki, tai skaitā ķekatās iešana. Zīmīgi, ka jezuīts Kulesijs 1599.gadā ir ziņojis, ka Rēzeknes apkārtnē Mārtiņos notiek ziedošana pie īpašiem kokiem, un ir tikai divas dienas gadā, kad šiem kokiem drīkstot tuvoties: pirmo reizi pavasarī, Lieldienās, un otro reizi rudens beigās, Mārtiņos. Te jāvelk paralēles ar ķeltu Samainu un viņu otriem lielākajiem svētkiem – Beltainu (1.maijs).

***

Bet vispār jau mazām burvestībām der jebkāds iemesls 🙂 Pirmdienas vakari pieder Selēnai – grieķu Mēness dievietei, kuru iepriecina sudrabs, baltā krāsa un Mēness gaisma.

Kā būtu ar vienu vakara pestelību? Paņemiet caurspīdīga stikla bļodu, piepildiet to ar ūdeni un iemetiet tajā baltu rozi (der arī cits balts zieds). Aizveriet acis un domās koncentrējieties uz savu partneri. Iztēlojieties kādu laimīgu un piepildītu brīdi jūsu kopīgajā nākotnē. Atveriet acis un trīs reizes atkārtojiet buramvārdus:

My love, while you sleep I will send you a sweet dream,

By the light of the moon, things are not as they seem.

I cast upon the water petals from a white flower,

May Selene now bless my spell in this enchanted hour.

Buramvārdus noslēdz, sakot:

For the good of all, with harm to none,

By moonlight and dream, this spell is done.

(no grāmatas Ellen Dugan. Book of Witchery)

Saldus sapņus šovakar!

 

8.marts: atpakaļ un uz priekšu

5 komentāri

8.marts mums saistās ar neviennozīmīgām izjūtām – mēs vienlaikus gan vēlamies svinēt svētkus, gan arī apzināmies to padomju pagātni, kas raisa negatīvas asociācijas ar iereibušiem vīriešiem, kuri stingri pieturas pie noļukušām sarkanām tulpītēm. Tai pašā laikā vēsturiskā 8.marta nozīme ir atkāpusies otrajā plānā un vienīgais, kas brīžiem izpeld, ir spokains Klāras Cetkinas tēls. Tomēr jāatceras, ka sākotnēji šis datums bija veltīts cīņai par sieviešu tiesībām.

Pastāv mīts, ka pirmoreiz „tukšo kastroļu demonstrācijā” 8.martā sievietes – šūšanas rūpnīcas strādnieces – sapulcējās Ņujorkā 1857.gadā. Viņas pieprasīja 10 stundu darba dienu, gaišas un sausas darba telpas un tādu pašu algu kā vīriešiem līdzšinējo 16 darba stundu un niecīgās algas vietā. Gan demonstrācija, gan sieviešu prasības ir reāls fakts, tomēr tās sasaistīšana ar vēlākajiem svētkiem tiek uzskatīta par uztieptu. Domā, ka šī leģenda Rietumos tika izdomāta tikai 1955.gadā, lai Aukstā kara gadu cīnītājas par sieviešu tiesībām varētu atdalīt sevi un savu tradīciju no komunistiskas ideoloģijas. Īstenībā 8.marts ir tikai aisberga paša virsotnīte, sava veida karodziņš kalna galā, jo tas iezīmē vairāk nekā pusgadsimtu ilgušu organizētu sieviešu cīņu pret savu pakļauto stāvokli sabiedrībā. No 1909.-1919.gadam lielākajā daļā Eiropas valstu sievietes bija ieguvušas vēlēšanu tiesības, kas bija būtisks priekšnosacījums, lai likumdošana mainītos par labu sievietēm.

Figurē dažādi datumi, kuros tika atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena – 1910.gadā Klāra Cetkina Kopenhāgenas Starptautisko sieviešu- sociālistu konferencē it kā nosauca 8.martu, tomēr nākamajā – 1911.gadā – Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē to atzīmēja 19.martā, vēl pēc gada tās pašas valstis to atzīmēja 12.maijā. 1913.gadā katra valsts to atzīmēja savā datumā, bet Krievija pirmoreiz – 2.martā. Tikai 1914.gadā 8.marts iekrita svētdienā un turpmāk arī palika par atzīmējamo datumu visās valstīs.

Padomju Savienībā 8.marts ilgu laiku bija atzīmēts kalendārā, tomēr starpkaru un pēckara periodā tas neesot bijis ļoti populārs. 1965.gadā gan 8.marts, gan 9.maijs tika pasludināti par „sarkanajiem” datumiem, t.i. svētku dienām, līdz ar to svētki ieguva pavisam citu vērienu. Vācu pētnieks Malte Rolfs savā pētījumā par padomju svētkiem raksta: „Padomju svētki arī pēc 1953.gada [Staļina nāves] palika par vienu no svarīgākajiem mediatoriem, ar kuru palīdzību masu pasākumos tika nodrošināta režīma vajadzība pēc publiskām prezentācijām, tādēļ svētki varēja rēķināties ar dāsnu finansiālo un cita veida atbalstu no partijas un valdības.” Tomēr Hruščova laiks (1953-1964) padomju svētkus zināma mērā sadrumstaloja, tie aizvien vairāk pārvietojās no publiskās telpas uz privāto. Rolfs sasaista 60-to gadu straujo dzīvojamo māju celtniecību un ģimeņu aiziešanu no komunalkām un barakām uz atsevišķiem dzīvokļiem ar jaunu tradīciju izveidošanos – svētkus svinēja šaurākā, draudzīgā lokā, tie kļuva no oficiāli valstiskiem par privātiem, ģimeniskiem. Oficiālie svētki tika savdabīgi privatizēti un iekļāvās padomju pilsoņu dzīvesveidā. 8.marts ir labs piemērs tam, kā oficiāls iemesls svētkiem un tā privāta svinēšana neviļus pārauga padomju standartā. No 1965.gada svētkus varēja izbaudīt pilnā mērā, bet nevajag domāt, ka tā pamatu veidoja oficiālie uzsaukumi par vispasaules sieviešu solidaritāti. Drīzāk tas bija iemesls svinībām gan darba vietā, gan mājās. Rolfs, būdams vācietis, raksta, ka tie bija floristu svētki un ziedus pasažieru lidmašīnās atgādāja uz Maskavu un Pribaltiku no dienvidu republikām. Domāju, ka liela daļa atceras, ka īstenībā ziedus no Pribaltikas veda uz Ļeņingradu un dažām labam mūslaiku ietekmīgam cilvēkam šāda uzņēmīga rīcība ienesa smuku naudiņu un pamatu nākotnes biznesam.

Ja atceramies, tad Jaunais gads padomju tradīcijā pārņēma Ziemassvētku funkcijas, jēgu un ārējo atribūtiku, savukārt 8.marts, datums ar pilnīgi citiem, sākotnēji pragmatiskiem mērķiem, piesavinājās daudzu citu pavasara svētku – gan pagānisko, gan reliģiozo – funkcijas. Primitīvā nozīmē 8.marts pievērš uzmanību sievietei tieši tāpat kā senākos laikos, kad pavasarī pirmoreiz izdzina govis vai ara pirmo vagu un notika laistīšanās ar ūdeni – rumulēšanās… un jautras meitenes slapjos, pie miesas līpošos kreklos izskatījās tik aicinošas. Manuprāt, ka pavasarī cilvēkā pamostas kāda tīri organiska prasība svinēt garās ziemas beigas un jauna cēliena sākumu, daudzām zemkopju kultūrām tas vistiešākā nozīme bija un ir Jaunais gads. Tādēļ padomju tradīcijā, kurā nebija ne pagānisko pavasara ekvinokcijas svētku, ne kristīgo Lieldienu, visticamāk, 8.marts kalpoja par aizstājēju visiem šiem jaukajiem pavasara svētkiem.

8.marts mūsdienu kontekstā ir joprojām neatrisināta problēma. Ja atgriežas pie svētku sākotnējās nozīmes – sievietes vienlīdzība ar vīriešiem – , tad diezgan nesaprotams ir padomju ieradums šajos svētkos sievietēm dāvināt ziedus un dažādas dāvanas. Tai pašā laikā es nezinu nevienu sievieti, kura grūstu atpakaļ to pašu sarkano tulpi un demonstratīvi ignorētu apsveikumus. Varbūt mēs esam ieguvušas vēlēšanu tiesības un zināmu, nosacītu vienlīdzību, bet šobrīd vēlamies vienkārši būt ieraudzītas un novērtētas? Domāju, ka liela daļa lietišķo sieviešu ir piedzīvojušas situāciju, kad telpā atrodas vienādā statusā esoši abu dzimumu pārstāvji un, telpā ienākot vīrietim, viņš roku sveicienam pasniedz tikai vīriešiem. Tādā brīdī es jūtos neredzama un nenovērtēta.

Katrs laikmets svētkiem spēj piešķirt citu jēgu un piepildījumu, tādēļ laiku pa laikam mēs izvelkam vecos formātus un ieliekam tos jaunos un laikmetīgos kontekstos. Daudzas sievietes mūsdienās strādā tikpat smagi un daudz cik vīrieši, ir nozares, kurās pat algas ir līdzvērtīgas – tādēļ tādā veida komplimentus kā „jūs esat puķes, kas izdaiļo dārzu”, viņas uztver nelabvēlīgi, jo sen vairs nav un īstenībā nekad nav bijušas dekoratīvs elements pasaules ainavā. Ko mēs īsti sagaidām 8.martā?  Varbūt tomēr ne tukšus smaidus, bet vienkāršu valstisku drošības sajūtu. Kā gan var kliegt, lai dzemdē bērnus, nenodrošinot bērnudārzus (kas izslēdz sievieti no darba tirgus vai daļu algas jāatdod auklei/privātam dārziņam)? Cik zemu gan valsts vērtē savus jau esošos bērnus, ja nemaksā pienācīgu algu skolotājām? Un cik gan daudz sieviešu saņem smieklīgu naudiņu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda? Nav mums vēl nekāda iemesla aizmirst šo svētku vēsturisko izcelsmi un sākt griezt rasolu un smērēt ķilavmaizītes.

Literatūra:

Malte Rolf. Das sowjetische Massenfest (2006) / Мальте Рольф. Советские массовые праздники (2009)

Lynn Abrams. The Making of Modern Woman: Europe 1789-1918 (2002)

Bildes no http://www.retroatelier.com un http://www.sovietmuseum.ru

Kā piedzima Дед Мороз

5 komentāri

Reiz sensenos laikos bērnudārzā mēs ar vienu puisi bijām virtuves dežuranti. Viens no mūsu pienākumiem bija atnest lielo putras katlu no virtuves un aiznest atpakaļ. Ir jūnijs, silta diena un mēs abi laimīgi cilpojam pa lielo gaiteni garām administrācijas kabinetiem uz virtuvi – vienas durvis ir vaļā, mēs ieskatāmies kabinetā un – bāc! – apstulbstam: kabinetā stāv Salavecis pilnā ietērpā un veras uz mums tikpat šokēts. Tāda ir viena no manām neaizmirstamākajām bērnības tikšanās reizēm ar Salaveci jeb toreiz Дед Мороз – vīrs bija tērpts košā gaiši zilā mētelī, tāds latviešu bērnu eglītē parasti nebija.

Pirms kāda laika nopirku krievu folkloristes Svetlanas Adoņjevas rakstu krājumu „Tautas gars un citi gari” (Светлана АдоньеваДух народа и другие духи” (2009)), kurā aplūkoti dažādi kultūras fenomeni, viens no tiem – padomju Jaunā gada, eglītes un Salaveča tradīcija.

Sākumā autore aplūko etnogrāfisko tradīciju, kas krieviem, protams, ir līdzīga kā citām tautām. Saulgriežu rituālos ir savijušās kopā divas tēmas – senču pieminēšana, vēršanās pie mirušajiem senčiem un auglības veicināšanas rituāli, kuros īpaši iesaista neprecētos ļaužus. Saimniece aizgājējus simboliski sauca pie galda, barojot ar кутья (putru), pie kam šai kategorijā ieskaitīja arī tādu tēlu kā Мороз, kuru īpaši sauca ēst putru. Barošanas laikā senčiem varēja kaut ko paprasīt. Kā arī pa mājām staigāja колядовщики (ķekatnieki), kuri simbolizēja senču atnākšanu. Senčus sauca par деды (tēviem), šeit izveidojas Дед Мороз. Neatceros, ka latviešiem Ziemassvētkos būtu tradīcija barot senčus Ziemassvētkos, tā ir palikusi veļu laikā, bet ķekatas/budēļi/ kaļadi/čigāni mums ir plaši pazīstami. Tāpat arī visa veida zīlēšanas, auglību veicinošas izdarības – tai skaitā rotaļas, rituālie danči. Ķekatas ir ļoti interesanta parādība, par kuru varētu rakstīt daudz un dikti (varbūt nākamgad ap šo laiku :)), bet šobrīd pieminēšu Adoņjevas viedokli, kura domā, ka Salaveča fenomens sakņojas šajās ķekatu tradīcijās –viņš nāk no nezināmas tālienes, kur ir auksts (a la aizsaule), un tam piemīt mistiska vara – viņš atnes dāvanas un spēj veikt brīnumlietas.

Ziemassvētku eglīte Krievijā ilgu laiku tika uztverta kā svešzemnieku – vāciešu tradīcija, līdz 19.gs 30-tajos gados kļūst populāra reizē ar vācu romantisma popularitātes pieaugumu. 1852.gadā notiek Krievijas pirmā publiskā eglīte. Nekad nebiju iedomājusies Ziemassvētku tradīciju tik ciešā veidā saistīt ar vācu romantisma ietekmi Eiropā, bet tā nu tas ir – romantisms uzsvēra individuālā emocionālā pārdzīvojums nozīmi, viena no tā iezīmēm ir interese par folkloru, akcentējot tās tēlaino pusi. Vācu romantiķis E.T.A. Hofmanis 1816.gadā izdeva „Riekstkodi un Peļu ķēniņu”, kas kļuva populārs visā Eiropā, tai skaitā arī Krievijā. Krievu romantisms sākas ar Vasiliju Žukovski, kura balādes „Ludmila”(1808) un „Svetlana”(1808-1812) (abi ir brīvi tulkojumi no vācu valodas) var raksturot kā gotiskas Ziemassvētku šausmenes.

Pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā nekādi buržuju svētki netika atzīti, tikai 1935.gadā ierunājās par tādu svētku nepieciešamību, savukārt par padomju Salaveča dzimšanas gadu var uzskatīt 1937.gadu, kad pirmo reizi notika masu pasākums Maskavas Padomju namā, kurš bija ideoloģiski pareizi izstrādāts un varas akceptēts. Padomju tradīcijā organiski iekļāvās divi senāki rakstnieku darbi – N.Ņekrasova poēma „Мороз, красный нос”(1863) un A.Ostrovska luga „Снегурочка”(1873), lai gan Ņekrasova Sala tēls ir ļauns, bet Ostrovska Sniegbaltīte mirst saules staros. Padomju ideologi izstrādāja politkorektus svētku scenārijus, tomēr, lai ideoloģija kļūtu par mitoloģiju (lai varētu tai noticēt), ir nepieciešams rituāls un mītiskā autoritāte – labklājības devējs, kurš nepakļaujas likumiem un pat spēj tos atcelt. Par tādu kļūst Дед Мороз,

Советская открытка, художник Зарубин

kuram ir palīdze Снегурочка. Padomju bērni atceras, ka “eglītē” vispirms ieradās Sniegbaltīte, kura pastāstīja (kā rituāla speciāliste, starpniece), ko vajag darīt, lai Salavecis atnāktu – skaļi bļaut trīs reizes (nesen gāju garām krievu skolai un sapratu, ka tas joprojām notiek). Otrs variants – kāds bērnus simbolizējošs varonis iet uz „tumšo mežu”, pārvar pārbaudījumus un atved Salaveci pārējiem. Obligāta ir spēle ar gaismu – vispirms tumsa, tad iedegas egles lampiņas, pirotehnikas efekti. Rituāla būtiskākajos brīžos Salavecis sāk runāt dzejā, savukārt no publikas pieprasa deklamāciju korī.

Padomju cilvēkam no agras bērnības Jaunais gads ir sakrāls laiks, kurš ir ārpus pierastā. Ateistiskā valstī tas bija vienīgais oficiālais brīnumu laiks – kāds, kuru tu nekad neesi redzējis, par tevi rūpējas, apdāvina. Šis mistiskais kāds ir vieds, viszinošs, apveltīts ar mistisku spēku un dod labklājību. Asociācijas uzprasās pašas no sevis, vai ne? Līdzīgi kā pirmie kristieši Kristus piedzimšanu uzslāņoja pagānu saulgriežiem, tāpat arī padomju vara kristīgo Ziemassvētku tradīciju iebīdīja Jaunā gada svinībās. Jaunizveidotajai padomju valstij bija vitāli nepieciešamas tradīcijas, kuras apvienotu sabiedrību ar kopēju svētku un „svēto” palīdzību. Jaunā gada „eglītes” un tajās iesaistīties rituālie tēli tam kalpoja ideāli – daudzi krievi joprojām Jauno gadu atzīst par saviem mīļākajiem svētkiem.