Sākums

Rita Falka “Ziemas kartupeļu knēdeļi” (2014) un “Nūdeļu blūzs” (2015)

5 komentāri

Rita Falka. Ziemas kartupeļu knēdeļi / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 1). (Rita Falk. Winterkartoffelknödel. 2010.)

Rita Falka. Nūdeļu blūzs / no vācu val. tulk. Renāte Siliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Izmeklē Francis Eberhofers; 2). (Rita Falk. Dampfnudelblues. 2011.)

Falka_ziemas_kartupeluFrancis Eberhofers mani uzrunāja tajā mulsinošajā brīdī, kad rakstiski ir izplānots noteikti izlasāmo grāmatu saraksts, prātā paturot vēl dažus noderīgus nosaukumus, taču lasīt no tā visa negribas galīgi neko. Bet tad, klīstot gar bibliotēkas plauktiem, iedomājos, ka īstenais glābējs šajā situācija ir detektīvs; tomēr labi, ka šad tad man uzrakstās subjektīvie grāmatu jaunumi, ar to palīdzību atmiņā atausa vācu rakstnieces Falkas nesen izdotie amizantie krimiķi. Protams, ar šādām grāmatām pastāv neliels risks, vai sakritīs humora izjūta ar autori, taču man šoreiz paveicās − provinces policists Francis nepievīla.

Ja esat bijuši Bavārijā, tad zināt, ka šis Dienvidvācijas reģions slavens ar skaistu, sakoptu vidi un tikpat rūpīgi koptām tradīcijām. Klīstot pa Minhenes lielveikalu, man bija pārsteigums, ka vesela nodaļa atvēlēta dirndliem − dienvidvācu tautastērpiem, kuru cieši savilktais ņieburs izgriezumā pikanti izceļ sievietes krūtis. Tāpat negaidīts bija skats svētdienas rītā mazpilsētā, kad nosebojies pusmūža vācietis steidzas uz baznīcu tērpies iekš Lederhosen − tradicionālajās ādas īsbiksēs. Bavārijā ir skaista sasveicināšanās − Grüß Gott! − un savdabīgs dialekts. Varbūt mans priekšstats ir virspusējs, taču par bavāriešiem radies iespaids kā tādiem Vācijas malēniešiem − viņi ir drusku dīvaini, bet ar to lepojas. Lai atceramies kaut vai Benediktu XVI, kurš atļāvās nevis nomirt pāvesta amatā, bet aiziet pensijā, nerunājot nemaz par Noišvānšteinas Ludviķi.

Falka_Nudelu_bluzsAr tādām priekšzināšanām es ķēros pie detektīviem, kurus pati autore nosaukusi par provinces krimiķiem, un galvenais varonis Francis manas sajūtas tikai apstiprināja − viņš ir dīvains, taču labdabīgs, rosīgs, bet brīžiem viņu var ātri izvest no pacietības, kādreiz strādājis Minhenes policijā, nu jau kādu laiku atgriezies dzimtajā mazpilsētā un dzīvo kopā ar Omi un Papu, kas abi jau ir pensijā, taču nav zaudējuši darbasparu. Paps aiz šķūnīša audzē zālīti un klausās Bītlus, savukārt Ome, lai arī pakurla, sparīgi iepērkas uz atlaidēm un dievīgi gatavo ēst. Neba velti detektīvsērijas nosaukumi ir tik garšīgi, jo bez Omes maltītēm nepaiet ne diena Franča dzīvē.

Augstais dievs, palīdzi izaugt smadzenēm!

Grāmatu beigās ir atrodamas arī pāris Omes ēdienu receptes, un kaut kas līdzīgs jau latviešu virtuvē caur vācu kungiem būs ienācis. Kartupeļu knēdeļi gan pie mums nav sastopami: sarīvē un notecina kartupeļus, sajauc ar pienā izmērcētu baltmaizi, 1 olu un šķipsnu sāls, veido nelielas bumbiņas un pusstundu vāra verdošā ūdenī. Pētot ēdienu receptes, gan secināju, ka to nosaukumi var būt tikpat dīvaini un maldinoši kā paši bavārieši; piemēram, nūdeles šajā gadījumā nemaz nav makaroni, bet gan nelielas rauga mīklas bumbiņas, kuras tiek tvaicētas slēgtā traukā un pasniegtas ar vaniļas mērci.

Franča iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Franča Eberhofera iecienītā aknusiera bulciņa (Foto: Heino Banderob)

Īpašu uzmanību izpelnījās Franča iecienītās aknusiera maizītes – ak, nu kas tas tāds par aknusieru? Un nemaz jau neizbrīnīja fakts, ka aknusierā nemaz nav aknu, jo Leberkäse tiek gatavots no sālītas liellopu gaļas, bekona un sīpoliem, sastāvdaļas sasmalcina un cep garenā formā. Gatavo produktu sagriež šķēlēs un ēd gan kā pamatēdienu ar preceļiem un kāpostiem vai kartupeļu salātiem, gan apaļmaizītēs ar sinepīšu piedevu. Ja atceramies slavenās komisāra Rekša maizītes, tad jāsecina, ka tās ir iecienīts policistu ēdiens (Reksim gan bija bavāriešu desa).

Kaut kā sanāk man daudz par bavāriešiem un ēdienu, taču par pašiem detektīviem man nav daudz sakāmā − bez līķiem jau neiztiek, bet viss ir pasniegts tādā jaukā, nedaudz ērmotā manierē, kas vairāk izklaidē nekā liek intensīvi gudrot, kas tad īsti ir vainīgais. Taisnības labad jāpiezīmē, ka autore ir godam tikusi galā ar detektīvsižetu, un tajā nav mulsinošu caurumu vai nesaprotamu pagriezienu. Vienīgais tulkojumā mani nedaudz skumdināja, ka nav izdomāts, kā atspoguļot bavāriešu dialektu, lai arī pati autore grāmatu beigās ir veltījusi īpašus paskaidrojumus veselai rindai tik elegantu vārdu kā Gschwerl (salašņa), Herrle (suņa īpašnieks, saimnieciņš), Flidscherl (vieglprātīga sieviete), Lätschn (skāba grimase), Schleuderaffe (rīma) vai Zofenkammerl (meitistabiņa). Lai gan vispār tulkojums ir jauks.

Domāju, ka jauno kartupeļu laikā mums visiem lieti noderēs vienkāršā Omes kartupeļu salātu recepte.

Vēlāk visi kopā sēžam pie galda un ēdam Omes sataisītos kartupeļu salātus. Neiedomājami garšīgi! Oldzelteni kartupeļi, salātgurķi, nedaudz diļļu, etiķis un eļļa. Pipari un sāls. Omes kartupeļu salātu dēļ es mierīgi varētu atteikties no steika. Bet vispār jau tas ir melots, jo uzgrilētā gaļa ir mīksta kā sviests un iekšpusē nedaudz asiņaina − perfekti.

E.T.A.Hofmanis “Riekstkodis un peļu ķēniņš” (1986)

1 komentārs

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

ShelkunchikPētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Maurice Sendak illustration1

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Ingrīda Nolla “Aptiekāre” (2006)

Atstāt komentāru

Ingrīda Nolla. Aptiekāre / no vācu val. tulk. Austra Aumale. – Rīga: Daugava, 2006. (Ingrid Noll. Die Apothekerin. 1994)

Nolla_AptiekareViena no profesijām, kura mani vienmēr ir valdzinājusi, ir farmaceits. Kad es bērnībā gāju garām aptiekai, uz kuras logiem greznojās ap kausu apvijusies čūska, es iztēlojos, ka varētu kļūt par noslēpumaina satura kārbiņu un pudelīšu pavēlnieci, tērptu iestīvinātā, sniegbaltā uzsvārcī. Stingrība, kārtība, precizitāte un viegla varas apziņa — ar to man saistījās farmaceita profesija. Kazi, ja man būtu gadījusies sakarīgāka ķīmijas skolotāja, es tagad rakstītu blogu par medikamentiem un zālītēm, bet šobrīd man nekas cits neatliek kā pastāstīt par grāmatu, kuras galvenā varone ir aptiekāre.

Hella Mormane vienmēr ir bijusi laba meitene, jo viņa jau agri saprata, ka vecākiem vissvarīgākie ir tie viņas panākumi, kuri uzdrukāti uz papīra un ierāmēti. Turklāt pēc viena negadījuma skolā viņu vajā vainas apziņa, varbūt tādēļ visi Hellas līdzšinējie vīrieši ir aprūpējami un glābjami nejēgas. Hellai gan pietiek veselā saprāta, lai ar tādiem neprecētos, tomēr ilgas pēc ģimenes vēlīnos trīsdesmit sāk urdīt aizvien nemierīgāk. Kad viņa satiek Levinu, kurš ir astoņus gadus jaunāks topošais zobārsts, viņa nolemj neņemt vērā puiša vējainību, jo šķiet, ka Levins pārmaiņas pēc par viņu tiešām rūpējas. Levinu nākotnē gaida krietns mantojums — viņa vectēvs ir sarausis labu žūksni naudas, akcijas un greznu māju, tikai mirt nemaz netaisās un piedevām vēl katrā kritiskā brīdī draud ar testamenta maiņu.

Ingrīda Nolle (1935) ir pazīstama vācu detektīvu rakstniece, kura rakstīšanai gan pievērsusies pavēlu — tikai 1991. gadā iznāk viņas pirmais romāns (tulkots arī latviski “Gailis ir beigts” (1997)). Jāsaka, ka man ļoti patika viņas rakstīšanas stils — tāda viegla ironija pār Hellu, precēties kāro aptiekāri, kuras tēlā tomēr nav aizmirsts parādīt nepārvarāmo vācu praktiskumu; Hella ir sentimentāla, rūpīga, kārtību mīloša, šķietami pakļāvīga būtne, kurā tomēr nojaušama tērauda stīga, kas atklājas kritiskos brīžos. Detektīvs ir veidots kā Hellas stāstījums viņas slimnīcas istabas biedrenei, tas noris saraustīti, un līdz pat grāmatas beigām nav skaidrs, kāpēc Hella atrodas slimnīcā.

“Aptiekāre” bija ātri izlasāms detektīvs ar intriģējošām slepkavībām, milzīgu attiecību mudžekli un diezgan īpatnēju attieksmi pret slepkavu — nekāda nosodījuma. Var taču tā gadīties, ka cilvēkam, kurš patiesi grib visiem tikai labu, dzīve piespēlē tikai nodevīgus mērgļus un liktenīgas sakritības, un tad jau ikvienam roka var pasniegties pēc indes pudelītes. Zināmā mērā gan varētu teikt, ka šajā romānā pa šķirbiņu lūr Kurts-Mālere, bet kopumā man patika un es labi izklaidējos.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Šarlote Linka “Bez pēdām pazudusī” (2012) un “Lūriķis” (2013)

Atstāt komentāru

Šarlote Linka. Bez pēdām pazudusī / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Die letzte Spur. 2008)

Šarlote Linka. Lūriķis / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Charlotte Link. Der Beobachter. 2011)

Mūsdienu vācu rakstniecei Linkai latviski ir iznākuši nu jau veseli deviņi romāni. Pirmais – “Māsu nams” (2005) man tīri labi patika, tādēļ esmu paturējusi prātā šo rakstnieci un turpinu lasīt. Dīvainā kārtā vāciete Linka, kura raksta vāciski un dzīvo Vācijā, apraksta Angliju un angļus, labprāt uzzinātu tam iemeslu.

Linka_Bez pedam“Bez pēdām pazudusī” stāsta par kādu jaunu sievieti Eleinu Dosoni, kura beidzot izrāvusies no vienmuļas dzīves Anglijas ciematā, kas paiet darbā un kopjot slimo brāli. Eleina lido uz draudzenes Rozannas kāzām uz Gibraltāru, bet galamērķī tā arī nenonāk, pēdējoreiz redzēta Hītrovas lidostā. Pēc pieciem gadiem Rozanna vēlas atgriezties žurnālistes darbā un uzsāk rakstu sēriju par pazudušiem cilvēkiem – par Eleinu viņai ir personiska interese un neliela vainas apziņa. Rozanna veic savu izmeklēšanu, intervējot lieciniekus un nonāk pie secinājuma, ka varbūt Eleina vēl ir dzīva.

Kopumā tas bija labs trilleris, ar vairākiem veiksmīgiem māņu gājieniem, izvērstiem galveno varoņu dzīvesstāstiem, kā arī pietiekami neprognozējamu finālu. Bija iemesls kārtējo reizi padomāt par to, ka cilvēka likteni lielā mērā nosaka viņa raksturs. Iesaku lasīt.

Linka_Lurikis“Lūriķis” ir viens no pēdējiem Linkas romāniem un varētu pieņemt, ka rakstnieces meistarībai būtu tikai jāpieaug, tomēr šajā gadījumā es pievīlos. Sākums bija ļoti daudzsološs – viena sižeta līnija vēsta par bezdarbnieku, kurš vazājas pa ielām un novēro sievietes, viņam ir savas mīlules; otra līnija saistās ar cietsirdīgām sieviešu slepkavībām Londonā, skaidri manāmas maniaka pēdas. Diemžēl romāna gaitā Linkai neizdodas uzaudzēt trillera cienīgu spriedzi, lai arī viņa ļoti cenšas; romāna otrā puse vispār ir viena klišeja pēc otras. Tulkojums arī romānam nepalīdz, jo palikuši diezgan daudzi burtiskie pārnesumi, kas latviski skan neveikli. Lasīt jau var, bet īstas detektīva baudas nebūs.

Leo Perucs “Leonardo un Jūda” (2009)

Atstāt komentāru

Leo Perucs. Leonardo un Jūda / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Leo Perutz. Der Judas des Leonardo. 1959.)

Perucs_LeonardoTā Kunga 1498. gadā dominikāņu klostera Santa Maria delle Grazie priors devās žēloties Milānas hercogam, ka “šis cilvēks” nekādi nav spējīgs pabeigt iesākto lielformāta fresku uz klostera ēdamzāles sienas. Ar “šo cilvēku” bija domāts Leonardo da Vinči, kurš jau trešo gadu apgrūtina mūkus ar savām sastatnēm un krāsām. Hercogs baiļojas, ka Leonardo prātu ir pārņēmuši eksperimenti un matemātika, bet zinātājs paskaidro, ka ir tieši otrādi: nesen gleznotājs ar visnopietnāko sejas izteiksmi esot sacījis, ka glezniecība esot jāvērtē augstāk par ārsta mākslu, jo spēj uzmodināt tos, kas sen miruši, un pasargāt no nāves tos, kuri vēl dzīvi. Kā vēlāk hercogam paskaidro arī pats Leonardo, šobrīd aizķeršanos ir radījis Jūdas portretējums, jo nav iespējams atrast  atbilstošu modeli, t.i. vissliktāko cilvēku Milānā.

Romāna latviskotais nosaukums atstāj nedaudz mānīgu iespaidu, jo apsola, ka viens no galvenajiem varoņiem būs Leonardo da Vinči, tomēr mākslinieks parādīts diezgan epizodiski. Īstais varonis ir Jūdas prototips – tirgonis Joahims Behaims, kuram vēl jākļūst par tādu, kas saņēms apšaubāmo godu tikt iemūžinātam Jūdas tēlā. Behaims Milānā vēlas atgūt vecu tēva parādu, kā vēlāk izrādās, no pilsētas lielākā sīkstuļa, kas stāstam piešķir humorīgu noti. Bet viņš arī iemanās iemīlēties – mīlestība mani sagrābusi slepkavīgā tvērienā – tas nelielai romantikai un mīlās zvērestiem. Diemžēl šīm abām līnijām ir lemts krustoties un Joahimam jāpieņem Jūdas cienīgs lēmums: nauda vai mīlestība?

Romāna otrā plānā parādītā daudzveidīgā Milāna renesanses uzplaukuma brīdi, krodziņos pulcējas mākslinieki un zinātnieki, lai pie vīna glāzes ar trūcīgu uzkodu vadītu laiku gudrās sarunās un strīdos. Šeit Joahimam tiek dots gudrs padoms: “Ejiet agri pie miera, lietojiet vieglus ēdienus, guliet daudz un tik ilgi, cik vien spējat. Varbūt tad jūs kādreiz redzēsiet savu naudu sapnī.” Bet uzvar Joahima lepnums un spītība, un Leonardo iegūst savu Jūdas prototipu.

Peruca romāns iznāca jau pēc autora nāves, un viņa pēdējo gadu daiļrade vispār tika vērtēta kā vecmodīga. Jāsaka, ka neko tādu es nesaskatīju – raits un interesants stāstījums ar neapgrūtinošu vēstures piedevu par vienu hipotētisko Leonardo da Vinči dzīves momentu. Skaidri izzīmēti visi grāmatas tēli, kuru darbība rada ieganstu padomāt par ļoti interesantu morālo dilemmu.

Leonardo da Vinči. Svētais vakarēdiens (1498) (fragments)

Leonardo da Vinči. Svētais vakarēdiens (1498) (fragments)

Hermanis Hese “Sidharta” (2006)

4 komentāri

Hermanis Hese. Sidharta / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 2006. (Pirmizdevums latviski 1998. gadā.) (Hermann Hesse. Siddhartha (1922))

“Sidhartu” es biju pieskaitījusi pie Kauna staba grāmatām, bet tās latviskošanas gads ir diezgan nesens (1998.), tādēļ drīzāk vēl nelasītais Hermanis Hese ir mana kauna iemesls. Uzreiz pateikšu, ka grāmatu lasīt ir vērts, tā ir skaista gan mākslinieciski, gan idejiski. Tai pašā laikā tā manī izraisīja pārdomas, kuras varbūt neliecinās, ka piekrītu grāmatā paustajai filozofijai kā tādai.

Heses grāmata stāsta par kādu jaunu, augstdzimušu puisi Sidhartu, kurš novēršas no viņam paredzētā patīkamā, bagātā likteņa un savu dzīvi velta apskaidrības meklējumiem. Vispirms viņš dodas pie sāmaniem – askētiskiem mūkiem, bet pēc vairākiem gadiem no tiem aiziet un satiek Budu, bet viņam tomēr nepievienojas, tieši otrādi – atkal atgriežas laicīgā dzīvē un vairākus gadu desmitus pelna naudu un gūst baudu. Tad notiek vēl viens klikšķis, un Sidharta visu pamet un kļūst par pārcēlāju. Te nu, tā sacīt, viņš apskaidrojas un ar sava pārinieka Vāsudevas palīdzību saprot dzīves dziļāko būtību.

Budisms, kura galvenos principus Hese izskaidro, ir reliģija, kura man šķiet ļoti simpātiska, un, iespējams, ja būtu spiesta izvēlēties no visām reliģijām vienu, tā varētu būt mana izvēle. Tai pašā laikā daudzas no romānā paustajām domas tieši priekš manis vairs nav aktuālas. Iespējams, ka vienreiz nu gan es esmu nokavējusies ar kādas grāmatas lasīšanu, jo ļoti daudz kam es piekrītu un izjūtu kā savējo, bet tomēr  – tas jau ir izdomāts un pie manis nonācis galīgi ne pa budisma un pat ne reliģijas ceļiem. Varētu pat teikt, ka daža atziņa jau ir pārveidojusies un es esmu atradusi pati savu ceļu. Kas dīvainā kārtā sasaucas ar Sidhartas pieeju – viņš vēlas visu sajust un saprast pats un netic tam, ka kaut ko var iemācīt kāds skolotājs. Tieši tādēļ viņš nepievienojas Budas mācekļiem – “nevis, lai meklētu citu, labāku mācību, jo es zinu, ka tādas nav, bet gan – lai pamestu visas mācības un visus skolotājus un vienatnē sasniegtu savu mērķi vai mirtu.”

Myoe Win Aung (1972)

Nezinu, vai Sidharta kā cilvēks man būtu simpātisks, visi tie viņa meklējumi ir diezgan egoistiski. Bet romāns, protams, ir alegorija un cilvēka dvēseles ceļš tiešām tāds arī varētu būt – jaunības sākotnējo maksimālismu nomaina aizvien dziļāka ieslīgšana dzīves rutīnā, bet tad seko pēkšņa apjēga par dzīves velto skrējienu. Kā citas pasaules cilvēks es Sidhartas izvēli izjūtu kā lielu pretrunu – atbildīgs un bagāts cilvēks grib savu dzīvi pavadīt zem koka meditējot un ubagojot, lai arī varētu darīt daudz laba apkārtējiem (un neviens viņam neliedz šad tad iet pasēdēt zem tā koka ar aizvērtām acīm). Varbūt jauno Sidhartu vada maldīga iedomība par savu izredzētību, pārākumu savos garīgajos meklējumos pār citiem cilvēkiem, kuri tiek dēvēti par bērnišķīgiem. Pat aizejot atpakaļ pārtikušā dzīvē Sidharta izjūt savu citādību, bet nu jau apkārtējos viņš apskauž kaut ko citu – “Viņš tos apskauda par to vienu, kā viņam trūka un kas tiem bija, par svarīgumu, kuru tie mācēja piešķirt savai dzīvei, par prieku un baiļu kaisli, par biedīgo, bet saldo mūžīgās iemīlēšanās laimi.” Te es Heses skatījumā redzu pretrunu, jo pirms tam, pirms atgriešanās laicīgajā dzīvē viņš Sidhartam liek apjaust, ka – “Jēga un būtība nemājoja kaut kur aiz lietam, tā bija tajās, visā.” Ja jau Sidharta ir apjautis visu lietu vienotību un sakarību, tad jau viņam arī būtu jāsaprot tā dzīves pilnības sajūta, jāizmaina sava distancētā nostāja. Sidharta vispār ir galējību cilvēks, nemāk viņš ierobežot savas baudas, bet pārsātinās tik ļoti, ka atkal jāiet mežā un askēzē.

Vienvārdsakot, grāmata bija labs pārdomu iemesls, rosinot iedziļināties neikdienišķā apcerē par dzīves jēgu un dziļākās būtības meklējumiem. Iespējams, vislabāk uzrunās domājošus jauniešus.

Vairums cilvēku ir kā birstošas lapas, kas vējo un virpuļo gaisā, un šūpojas, un svārstoties nokrīt zemē. Bet citi, nedaudzi, ir kā zvaigznes, tās iet stingri nospraustu ceļu, tās neaizsniedz nekāds vējš, pašām sevī tām ir savs likums un savs ceļš.

Nedaudz sagribējās būt par zvaigzni…

Katarīna Hāgena “Ābolu sēkliņu garša” (2011)

Atstāt komentāru

Katarīna Hāgena. Ābolu sēkliņu garša / no vācu val. tulk. Irēna Gransberga. – Rīga: Jumava, 2011. (Katharina Hagena. Der Geschmack von Apfelkernen. (2008)).

Angļu dzejniece Edīte Sitvela (Edith Sitwell) ir teikusi: “Ziema ir laiks, kas veltāms labsajūtai, labam ēdienam un siltumam, draudzīgas rokas pieskārienam un sarunai pie kamīna: tas ir laiks mājām.”  Sekojot šai sentence, es esmu pievērsusies ģimeniskām grāmatām, kurās atklājas dzimtas vēsture un ar to saistītās peripētijas. Pirmo es izlasīju Enraitas “Pulcēšanos”, un tad tai sekoja pārējās.

Katarīnas Hāgenas debijas romāns ir patīkams, pasteļtoņos zīmēts ģimenes stāsts. Ģimenes māte Berta, kurai saprāts un atmiņa sen jau pieklibo, ir aizgājusi mūža mierā, un uz viņas bērēm kādā Vācijas ciemā atbrauc viņas trīs meitas un vienīgā mazmeita Īrisa. Reiz Īrisai bija arī māsīca – Rozmarija, bet viņa sešpadsmit gados gāja bojā. Īrisai ir novēlēta vecāsmātes māja, bet viņai galīgi nav pārliecības, ka tā būtu vajadzīga. Dzīve šai mājā uzjundī daudz senu atmiņu, pārāk dziļu un sāpīgu, tās atrod ceļu pie Īrisas visādos veidos. “Cik patiesi ir notikumi, kas man tiek stāstīti, un cik patiesi tie, ko es pati radu no atmiņām, minējumiem, fantāzijām un slepus noklausītā? Dažreiz izrādās, ka izdomāti notikumi ir patiesība un daži notikumi atklāj patiesību.” Stāstījums kārtojas trīs slāņos – Berta un viņas māsa Anna, Bertas trīs meitas, Bertas divas mazmeitas un kaimiņu meitene – trīs dažādas paaudzes, katrai savi dzīves nosacījumi. Vīriešiem šeit ir būtiska, bet tomēr pakārtota loma, viņi šajā sievišķīgajā, emocionālajā vidē ir sava veida virzītājspēks, kad sižets sāk tīstīties uz vietas.

Romāns ir simpātisks un mājīgs, tas ir viens no tiem jaukajiem gadījumiem, kad izdevniecība ir papūlējusies radīt atbilstošu grāmatas noformējumu un mēs saņemam gaidīto. Tomēr ir arī savi, debijas romāna mīnusi – tēli ir tik spilgti, ka brīžiem tai pasteļkrāsu vidē tie kļūst pārāk spoži; autores mēģinājumi ieviest maģiskā reālisma detaļas nav diez ko pārliecinoši un izkrīt no kopējās, reālistiskās noskaņas. Kā arī man tomēr šķiet, ka daudzie, cītīgi vērptie pavedieni beigās neizveidoja vienotu plūdumu un romāna kulminācija atstāja nenoteiktības pieskaņu.

William Whitaker (1943) Indian Summer (1977)

Hāgenas valodai ir tāds izteiksmes veids, kas liek domāt par rasotu rītu ābeļu dārzā, par miglu, kas ceļas virs ezera, vēsiem, vēl saules nesasildītiem jāņogu ķekariem lielos, vecos krūmos. Katrā ziņa tā varētu būt laba lasāmviela vasaras atvaļinājumam – ar nelielu intrigu, bet nesarežģīta. Nesteidzīgi ēdams, sulīgi nobriedis ābolītis.

 

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trīs paaudzes šķetina savas likteņgaitas;

2) viegls, raits stāstījums;

3) ābolu sēkliņas gan ir veselībai derīgas, tomēr tajās esot arī indīgas vielas. Tātad – viss labs ar mēru. Gan ābolos, gan ģimenes noslēpumos.

 

Andrēa Šahta “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2008)

1 komentārs

Andrēa Šahta. Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes / no vācu val. tulk. Ināra Korsaka. – Rīga: Tapals, 2008. (Andrea Schacht. Fünf Katzen unterm Weihnachtsstern (2006)).

Reiz pasaulē dzīvoja kaķis, un tas ir sens, sens stāsts. Cilvēku draudzība ar mazajiem, lunkanajiem radījumiem ir mērāma gadu tūkstošos, un vācu rakstniece Andrēa Šahta to sāk stāstīt no Senās Ēģiptes laikiem. Romiešu virsnieks Kvints Kasijs Flāvijs m.ē. 2.gadsimtā pēc ievainojuma sadzīšanas tiek nosūtīts dienēt uz salīdzinoši mierīgu vietu, viņaprāt – garlaicīgu tuksnesi. Viņš ir neapmierināts un vīlies, bet viņa dvēseli palīdz dziedēt satikšanās ar mau Nefermeritu – pelēku, graciozu dzīvnieciņu:

Centurions atcerējās, cik ļoti viņš gada sākumā bija dusmojies, kad to nosūtīja uz šo vientuļo pasaules malu, cik ļoti viņš cieta no fiziskām sāpēm, ilgām pēc dzimtenes, depresijas un galvenokārt – no baisajiem sapņiem. Nu tas viss bija aizmirsts. Un tikai tāpēc, ka viņam bija piebiedrojies mazs tuksneša dēmons ar smailām ausīm un gailošām acīm.

Senajā Ēģiptē kaķi bija svētie dzīvnieki, kurus pielūdza un godāja. Iespējams, ka tas radies tādēļ, ka kaķi palīdzēja ķert peles labības noliktavās un mācēja nogalināt indīgās čūskas. Par labu kaķēnu varēja dabūt krietnu ienākumu. Centurions Flāvijs, negaidīti pats sev, sirsnīgi pieķeras mazajai Nefermeritai, un, pienākot viņa laikam doties projām no Ēģiptes, viņš grib ņemt to līdz. Tas ir stingri aizliegts un viņš iekuļas nopietnās nepatikšanās, bet viņam negaidīti palīdz melnmatainā zaļace  Zelēna un, protams, arī pati Nefermerita.

Tāds ir pirmā stāsta trīsstūris – vīrietis, sieviete un kaķis, un tāds tas ir arī pārējos četros stāstos. Mēs nokļūstam dažādos vēstures laikos – m.ē. 2.gs Ēģiptē, 12.gs. Vācijā, raganu medību laikos, 19.gs. sākumā un mūsdienas – un iepazīstam Zelēnu, Zelindu, Zellu, Zelmu un atkal Zelēnu, lai arvien no jauna ieraudzītu, kā kaķis pastiepj savu galviņu un piekļaujas glāstam pastieptai rokai un piepilda savas saimnieces dzīvi ar rotaļīgu prieku un dzīvniecisku gudrību. Kaķa draudzību iemantot nenākas viegli, bet tas ir tā vērts.

Grāmata ir rakstīta vieglā stilā, tomēr ir notikumiem piepildīta un faktoloģiski atstāj ticamu iespaidu. Pieļauju, ka tajā nav lielu vēsturisku apgrēcību, jo Šahta pašlaik raiti raksta vienu vēsturisko romānu pēc otra, bet, protams, tie ir no “vieglās” vēstures plaukta. Grāmatā ir ļoti jauks, neuzbāzīgs humors, īpaši tas izceļas tajos stāstos, kas tiek stāstīti no kaķa redzespunkta: piemēram, stāstā “Pils spoks” runcis Muris glābjas no Ziemassvētku aukstuma vecā pilī, bet tās iemītnieki ir pārliecināti, ka atdzīvojies kāds sens spoks.

“Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” man izrādījās īstā grāmata šajā tumšajā laikā – sirdi sildoša un omulīga. Un mani kā kaķumīli ļoti iepriecināja kaķu piedzīvojumu apraksti, kuros kaķi ir parādīti kā lieli gudrinieki un drosminieki.

Nu jau ir pagājusi gada tumšāka nakts, un saule griežas uz gaismas pusi. Labi tomēr.

Charles Wysocki. All burned out (2000)

– Murrātāj, garās naktis ir pagājušas. No šā brīža dienas kļūs garākas. Ar to ir saistīts liels noslēpums – gaismas, cerības un jauna sākuma dzimšana. To jūt ne tikai kaķi, bet pat cilvēki.

Es uzlēcu uz palodzes, un viņš apsēdās man cieši līdzās. Viņa aste apvijās ap manējo, un mēs abi raudzījāmies melnajā naktī.

Tā bija pavisam klusa nakts, tik tikko dzirdami šalca jūra, vējš bija pierimis, un pat muļķa kaijas turēja knābi ciet. Svētajā naktī augstu debesīs mirdzēja zvaigznes. (..)

V.G.Zēbalds “Austerlics” (2007)

1 komentārs

V.G.Zēbalds. Austerlics / no vācu val. tulk. Silvija Ģībiete. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.  (W.G. Sebald. Austerlitz (2001)).

“Austerlicu” es sāku lasīt vasarā un jau no pirmajām lappusēm pārliecinājos, ka tas ir rimts un melanholisks stāsts, kurš vedina uz apcerīgām pārdomām. Vismaz es bieži sevi pieķēru pēc pāris rindkopām iegrimstam kādā domā, kuru pilnīgi neatliekami vajadzēja izrisināt līdz galam, vērojot mākoņus aiz loga. Nākamā stadija bija veselīga snauda, apsedzoties ar grāmatu. Pēc vairākām pārgulēšanām ar “Austerlicu” man uzradās citi plāni, un grāmata tika atlikta līdz rudenim.

Tikai nepadomājiet, ka tā ir slikta grāmata. Tieši otrādi – tā noteikti ir viena no pēdējā laika tekstuāli izsmalcinātākajām grāmatām, kuru esmu lasījusi. Vienkārši šai grāmatai nepiestāv vasaras kņada un karstums, tās melanholiskais ritms drīzāk ir rudens vai agras ziemas tuvinieks. Arī grāmatas noformējums – teksts bez dialogiem un gandrīz bez pārtraukumiem, kā arī melnbaltās  fotogrāfijas tekstā – to padara īpašu. Atstātā iespaida ziņā grāmata man stipri atgādināja vienu Norvēģijas filmu , kuru es pilnīgi netīšām (bija kādreiz Arsenālā tāds paradums veidot filmu blokus) noskatījos – kāds tālsatiksmes vilciena vadītājs gatavojas pensionēties un savā pēdējā darba dienā iekuļas visādos notikumos. Vispirms man stipri gribējās filmu patīt uz priekšu, pēc tam man ilgi nepieleca, ko tas cilvēks pa ekrānu maisās. Bet tagad ir tā, ka es šo filmu šad un tad atceros un par to padomāju. Kā tas vilciens traucās pa sniegoto Norvēģiju un ielīda vienā no nebeidzamajiem, tumšajiem klints tuneļiem…

Antverpenes Centrālā stacija

Grāmatas “Austerlics” galvenais varonis ir arhitektūras vēsturnieks Žaks Austerlics, kurš 20. gs. 60-tajos gados Antverpenē satiek vārdā nenosauktu šīs grāmatas stāstnieku. Viņi satiekas Antverpenes stacijā, par kuru Austerlicam ir vēsturnieka interese, savukārt stāstniekam liekas interesanta paša Austerlica personība – viņš izrādās ārkārtīgi erudīts cilvēks, kurš ar interesi vēro apkārtējo pasauli. Viņš stāsta par ēku arhitektūru, pamazām atklājot arī pats sevi.

No vienas puses, par šo grāmatu varētu būt viegli rakstīt, jo ir divas diezgan skaidras tēmas: cilvēka identitātes meklējumi un holokausta radītās sekas. Tomēr, no otras puses, grāmatas plūstošais stils un daudzās it kā nejauši skartās tēmas rada iespaidu, ka vēlies aprakstīt kādu gaismas plūsmu, kura nepārtraukti mainās. Bet – vai ir viegli pastāstīt par kāda cilvēka dvēseles dzīvi, kurš meklē sevi mūža garumā?

Žaks Austerlics līdz 15 gadu vecumam nezināja savu īsto vārdu, jo viņš pavisam maziņš ieradās Anglijā ar Kindertransport palīdzību, un viņa adoptētāji neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt par viņa izcelsmi. Čehijas ebreju bērns visas savas agrīnās atmiņas ir izstūmis no apziņas, viņa adoptētāji nav sirsnīgi cilvēki, un kaut kāda migla ietin Austerlica dzīvi: “Cik vien es spēju sevi atcerēties, man vienmēr ir šķitis, it kā man realitātē nebūtu vietas, it kā manis nebūtu vispār.” 15 gados uzzinātais vārds neko daudz nemaina, jo būtībā Austerlics izvairās kaut ko uzzināt par savu pagātni, “[es] izveidoju sava veida karantīnu un imūnsistēmu, kas mani pasargāja no visa, kas kaut kādā, pat vispastarpinātākajā veidā būtu saistīts ar priekšvēsturi attiecībā uz manu izglābto personu un uz aizvien šaurāko telpu ap to.” Kā pieaudzis cilvēks viņš izvēlas nemitīgi būt aizņemts ar zināšanu uzkrāšanu, kas noder kā aizvietojošā, kompensējošā atmiņa, līdz vienā brīdī tas noved pie nervu sabrukuma. Izveseļojies, Austerlics, ne bez pūlēm, Čehijā atrod savu pirmo aukli, kura viņam pastāsta par vecākiem un viņu likteņiem. Tēvs ir pirmais aizdevies uz Parīzi, savukārt māte tiek nosūtīta uz Terezinu, geto pilsētiņu. Jāatzīst, ka it kā mierīgais stāstījums par mātes gatavošanos ceļam un pārējo, ielās satikto ebreju nolemtību ir emocionāli iespaidīgs – mēs taču zinām, kas ar šiem cilvēkiem notika un kurp viņi devās.

Es domāju, ka sākotnēji miegainais “Austerlics” uz mani atstās ilgstošu pēciespaidu: autors interesanti raksta gan par daudzām ēkām un to vēsturi, gan arī viņa radītā poētiskā noskaņa ir grūti aizmirstama.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Melodisks stāstījums minora toņos;

2) Nav vajadzīgas uzspēlētas šausmas, lai iespaidīgi vēstītu par kādas fanātiskas un kroplas iegribas vārdā zaudētām un izpostītām dzīvēm;

3) “Neviens nespēj skaidri pateikt, kas ar mums notiek, kad sparīgi tiek atrautas vaļā durvis, aiz kurām ir paslēpušās mūsu bērnu dienu bailes.

Ildiko fon Kirtija “Zili brīnumi” (2005)

Atstāt komentāru

Ildiko fon Kirtija. Zili brīnumi / no vācu val. tulk. Nadīna Jestela. – Rīga: Jumava, 2005. (Ildiko von Kuerthy. Blaue Wunder (2004.))

Man ir labā atmiņā Kirtijas iepriekšējā grāmata „Mēnessgaismas tarifs” (2003), kura izrādījās gana laba, lai es sataisītos arī uz viņas nākamo tulkojumu. Pēc grāmatas pirmajām lappusēm man likās, ka esmu kļūdījusies – galvenā varone likās nervoza tukšpaure, kurai aizgājis ciet šīberis uz vienu konkrētu kundziņu, un viņa ir spējīga domāt vienīgi par to, vai viņa šim iekāres objektam ir pietiekami laba un tieva. Mani diezgan konkrēti tracina tāda veida bulvārliteratūra, kura šķiet kā atvasinājums no tiem vājprātīgajiem sieviešu žurnāliem, kuru vienīgais mērķis ir pazemināt sievietes pašvērtību, lai piespiestu viņu nopirkt tonnām pretcelulīta līdzekļus, pretgrumbu krēmus, visa veida ķermeņa pacēlājus, novājēšanas tabletes u.c. mūžīgu jaunību sološus eliksīrus. Man nav nekas pret mūžīgu jaunību, bet es drīzāk esmu gatava ticēt Ziemassvētku vecītim. Laimīgā kārtā grāmatas sākumu glābj Kirtijas humors – tā stulbā zoss Elizabete ar savām iedomāti ļumošajām ciskām ir gana smieklīga:

Mans dibens īstenībā nav peļams. Stulbi tikai, ka tas aizņem relatīvi lielu platību. Es varu nokristies, cik vien gribu, kaut kad dibens pazustu, bet platība paliktu, un tad es izskatītos kā nobraukts kaķis – plakans un plats.”

Jā, kā saka mana māte: „Ak kungs, kas tik tām sievietēm nav jāpārdzīvo.”

Grāmatas galvenā sižeta līnija: Elizabete grib Mārtinu (lai beidzot apprecētos), bet pēc divu nedēļu kopā būšanas izrādās, ka viņam ir līgava (cik banāli!). Tam seko asaru plūdi, draugu padomi, junk food rīšana pārmaiņus ar striktu salātu diētu un plānu kalšana, kā dabūt veci atpakaļ. Viss ir diezgan iepriekš paredzami. Tomēr grāmatas vidū Kirtija nedaudz attopas no sava žēlabu transa un pauž diezgan sakarīgus secinājumus: „Kā es neieredzu šos vārdus: „Izturēsimies pret to kā pieauguši cilvēki.” Ko gan nozīmē „pieaudzis cilvēks”? Ka tu esi nejūtīgs? (..) Tava mīla var saplīst druskās un, lasot lauskas, tu paliec neievainots?” Var jau būt, ka kādā brīdi romānam cauri sāk vīties kāda nopietnāka stīga, par to, ka nevajag censties izpatikt visiem satiktajiem vīriešiem vienkārši tāpēc, lai netiktu atraidīta. Nu jā, tas pats vecais stāsts par pašvērtību.

Varētu rasties jautājums, kāpēc būtu vajadzīgs lasīt tāda veida romāniņus? Ziniet, es nesen ļāvos pierunāties uz filmu „Paģiras-2”, un tas nemaz nebija tik šausmīgi. Brīžiem pat smieklīgi. Vismaz es gandrīz divas stundas nedomāju par savām arhisvarīgajām problēmām, kas konkrētā brīdī bija liels sasniegums. Ar grāmatu bija līdzīgi – īstenībā taču ir labi, ja sievietes galvenā problēma ir, kā līdz svētdienas ballei iestūķēties satriecošā kleitā, kas drusciņ spiež.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      izklaidējoša pludmales literatūra;

2)      tikai nelasiet to ar saldējumu rokās, pēc tam mocīsieties sirdsapziņas pārmetumos, ka jūs nemaz nesatrauc cisku apkārtmērs;

3)      „Cepumi augšējā plauktā lielākoties izskatās garšīgāki nekā tie, kas ir acu augstumā.” Cik pazīstami.

Older Entries