Sākumlapa

V.G.Zēbalds “Austerlics” (2007)

1 komentārs

V.G.Zēbalds. Austerlics / no vācu val. tulk. Silvija Ģībiete. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007.  (W.G. Sebald. Austerlitz (2001)).

“Austerlicu” es sāku lasīt vasarā un jau no pirmajām lappusēm pārliecinājos, ka tas ir rimts un melanholisks stāsts, kurš vedina uz apcerīgām pārdomām. Vismaz es bieži sevi pieķēru pēc pāris rindkopām iegrimstam kādā domā, kuru pilnīgi neatliekami vajadzēja izrisināt līdz galam, vērojot mākoņus aiz loga. Nākamā stadija bija veselīga snauda, apsedzoties ar grāmatu. Pēc vairākām pārgulēšanām ar “Austerlicu” man uzradās citi plāni, un grāmata tika atlikta līdz rudenim.

Tikai nepadomājiet, ka tā ir slikta grāmata. Tieši otrādi – tā noteikti ir viena no pēdējā laika tekstuāli izsmalcinātākajām grāmatām, kuru esmu lasījusi. Vienkārši šai grāmatai nepiestāv vasaras kņada un karstums, tās melanholiskais ritms drīzāk ir rudens vai agras ziemas tuvinieks. Arī grāmatas noformējums – teksts bez dialogiem un gandrīz bez pārtraukumiem, kā arī melnbaltās  fotogrāfijas tekstā – to padara īpašu. Atstātā iespaida ziņā grāmata man stipri atgādināja vienu Norvēģijas filmu , kuru es pilnīgi netīšām (bija kādreiz Arsenālā tāds paradums veidot filmu blokus) noskatījos – kāds tālsatiksmes vilciena vadītājs gatavojas pensionēties un savā pēdējā darba dienā iekuļas visādos notikumos. Vispirms man stipri gribējās filmu patīt uz priekšu, pēc tam man ilgi nepieleca, ko tas cilvēks pa ekrānu maisās. Bet tagad ir tā, ka es šo filmu šad un tad atceros un par to padomāju. Kā tas vilciens traucās pa sniegoto Norvēģiju un ielīda vienā no nebeidzamajiem, tumšajiem klints tuneļiem…

Antverpenes Centrālā stacija

Grāmatas “Austerlics” galvenais varonis ir arhitektūras vēsturnieks Žaks Austerlics, kurš 20. gs. 60-tajos gados Antverpenē satiek vārdā nenosauktu šīs grāmatas stāstnieku. Viņi satiekas Antverpenes stacijā, par kuru Austerlicam ir vēsturnieka interese, savukārt stāstniekam liekas interesanta paša Austerlica personība – viņš izrādās ārkārtīgi erudīts cilvēks, kurš ar interesi vēro apkārtējo pasauli. Viņš stāsta par ēku arhitektūru, pamazām atklājot arī pats sevi.

No vienas puses, par šo grāmatu varētu būt viegli rakstīt, jo ir divas diezgan skaidras tēmas: cilvēka identitātes meklējumi un holokausta radītās sekas. Tomēr, no otras puses, grāmatas plūstošais stils un daudzās it kā nejauši skartās tēmas rada iespaidu, ka vēlies aprakstīt kādu gaismas plūsmu, kura nepārtraukti mainās. Bet – vai ir viegli pastāstīt par kāda cilvēka dvēseles dzīvi, kurš meklē sevi mūža garumā?

Žaks Austerlics līdz 15 gadu vecumam nezināja savu īsto vārdu, jo viņš pavisam maziņš ieradās Anglijā ar Kindertransport palīdzību, un viņa adoptētāji neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt par viņa izcelsmi. Čehijas ebreju bērns visas savas agrīnās atmiņas ir izstūmis no apziņas, viņa adoptētāji nav sirsnīgi cilvēki, un kaut kāda migla ietin Austerlica dzīvi: “Cik vien es spēju sevi atcerēties, man vienmēr ir šķitis, it kā man realitātē nebūtu vietas, it kā manis nebūtu vispār.” 15 gados uzzinātais vārds neko daudz nemaina, jo būtībā Austerlics izvairās kaut ko uzzināt par savu pagātni, “[es] izveidoju sava veida karantīnu un imūnsistēmu, kas mani pasargāja no visa, kas kaut kādā, pat vispastarpinātākajā veidā būtu saistīts ar priekšvēsturi attiecībā uz manu izglābto personu un uz aizvien šaurāko telpu ap to.” Kā pieaudzis cilvēks viņš izvēlas nemitīgi būt aizņemts ar zināšanu uzkrāšanu, kas noder kā aizvietojošā, kompensējošā atmiņa, līdz vienā brīdī tas noved pie nervu sabrukuma. Izveseļojies, Austerlics, ne bez pūlēm, Čehijā atrod savu pirmo aukli, kura viņam pastāsta par vecākiem un viņu likteņiem. Tēvs ir pirmais aizdevies uz Parīzi, savukārt māte tiek nosūtīta uz Terezinu, geto pilsētiņu. Jāatzīst, ka it kā mierīgais stāstījums par mātes gatavošanos ceļam un pārējo, ielās satikto ebreju nolemtību ir emocionāli iespaidīgs – mēs taču zinām, kas ar šiem cilvēkiem notika un kurp viņi devās.

Es domāju, ka sākotnēji miegainais “Austerlics” uz mani atstās ilgstošu pēciespaidu: autors interesanti raksta gan par daudzām ēkām un to vēsturi, gan arī viņa radītā poētiskā noskaņa ir grūti aizmirstama.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Melodisks stāstījums minora toņos;

2) Nav vajadzīgas uzspēlētas šausmas, lai iespaidīgi vēstītu par kādas fanātiskas un kroplas iegribas vārdā zaudētām un izpostītām dzīvēm;

3) “Neviens nespēj skaidri pateikt, kas ar mums notiek, kad sparīgi tiek atrautas vaļā durvis, aiz kurām ir paslēpušās mūsu bērnu dienu bailes.

Ildiko fon Kirtija “Zili brīnumi” (2005)

Komentēt

Ildiko fon Kirtija. Zili brīnumi / no vācu val. tulk. Nadīna Jestela. – Rīga: Jumava, 2005. (Ildiko von Kuerthy. Blaue Wunder (2004.))

Man ir labā atmiņā Kirtijas iepriekšējā grāmata „Mēnessgaismas tarifs” (2003), kura izrādījās gana laba, lai es sataisītos arī uz viņas nākamo tulkojumu. Pēc grāmatas pirmajām lappusēm man likās, ka esmu kļūdījusies – galvenā varone likās nervoza tukšpaure, kurai aizgājis ciet šīberis uz vienu konkrētu kundziņu, un viņa ir spējīga domāt vienīgi par to, vai viņa šim iekāres objektam ir pietiekami laba un tieva. Mani diezgan konkrēti tracina tāda veida bulvārliteratūra, kura šķiet kā atvasinājums no tiem vājprātīgajiem sieviešu žurnāliem, kuru vienīgais mērķis ir pazemināt sievietes pašvērtību, lai piespiestu viņu nopirkt tonnām pretcelulīta līdzekļus, pretgrumbu krēmus, visa veida ķermeņa pacēlājus, novājēšanas tabletes u.c. mūžīgu jaunību sološus eliksīrus. Man nav nekas pret mūžīgu jaunību, bet es drīzāk esmu gatava ticēt Ziemassvētku vecītim. Laimīgā kārtā grāmatas sākumu glābj Kirtijas humors – tā stulbā zoss Elizabete ar savām iedomāti ļumošajām ciskām ir gana smieklīga:

Mans dibens īstenībā nav peļams. Stulbi tikai, ka tas aizņem relatīvi lielu platību. Es varu nokristies, cik vien gribu, kaut kad dibens pazustu, bet platība paliktu, un tad es izskatītos kā nobraukts kaķis – plakans un plats.”

Jā, kā saka mana māte: „Ak kungs, kas tik tām sievietēm nav jāpārdzīvo.”

Grāmatas galvenā sižeta līnija: Elizabete grib Mārtinu (lai beidzot apprecētos), bet pēc divu nedēļu kopā būšanas izrādās, ka viņam ir līgava (cik banāli!). Tam seko asaru plūdi, draugu padomi, junk food rīšana pārmaiņus ar striktu salātu diētu un plānu kalšana, kā dabūt veci atpakaļ. Viss ir diezgan iepriekš paredzami. Tomēr grāmatas vidū Kirtija nedaudz attopas no sava žēlabu transa un pauž diezgan sakarīgus secinājumus: „Kā es neieredzu šos vārdus: „Izturēsimies pret to kā pieauguši cilvēki.” Ko gan nozīmē „pieaudzis cilvēks”? Ka tu esi nejūtīgs? (..) Tava mīla var saplīst druskās un, lasot lauskas, tu paliec neievainots?” Var jau būt, ka kādā brīdi romānam cauri sāk vīties kāda nopietnāka stīga, par to, ka nevajag censties izpatikt visiem satiktajiem vīriešiem vienkārši tāpēc, lai netiktu atraidīta. Nu jā, tas pats vecais stāsts par pašvērtību.

Varētu rasties jautājums, kāpēc būtu vajadzīgs lasīt tāda veida romāniņus? Ziniet, es nesen ļāvos pierunāties uz filmu „Paģiras-2”, un tas nemaz nebija tik šausmīgi. Brīžiem pat smieklīgi. Vismaz es gandrīz divas stundas nedomāju par savām arhisvarīgajām problēmām, kas konkrētā brīdī bija liels sasniegums. Ar grāmatu bija līdzīgi – īstenībā taču ir labi, ja sievietes galvenā problēma ir, kā līdz svētdienas ballei iestūķēties satriecošā kleitā, kas drusciņ spiež.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      izklaidējoša pludmales literatūra;

2)      tikai nelasiet to ar saldējumu rokās, pēc tam mocīsieties sirdsapziņas pārmetumos, ka jūs nemaz nesatrauc cisku apkārtmērs;

3)      „Cepumi augšējā plauktā lielākoties izskatās garšīgāki nekā tie, kas ir acu augstumā.” Cik pazīstami.

Heinrihs Bells “Ar klauna acīm” (2007)

4 komentāri

Heinrihs Bells. Ar klauna acīm / no vācu val. tulk. Helma Lapiņa. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Heinrich Bőll. Ansichten eines clowns (1963))

Heinrihs Bells mani nedaudz baidīja, jo, ziniet, tas vācu smagnējums un lielās gudrās domas var nomākt. Arī grāmatas pārizdošana sērijā “Zelta klasika” īstenībā var pabaidīt, jo tam ir tāds obligātuma zīmogs, kas vēl no skolas gadiem izsauc zināmu pretestību. (Vai kādam tiešām patīk šīs sērijas sūdu krāsas vāciņi? Mēs laikam izbaudām mākslinieka zemapziņas rotaļas: ja sapņos redz mēslus, tad gaidāma nauda, nauda → zelts.) Nē, grāmata lasījās raiti, un tai piemīt īpatnējs, skumji skarbs, ironisks humors. Savā ziņā ļoti klaunisks – smiekli caur asarām.

Grāmatai ar cirku ir diezgan attāls sakars, ja nu vienīgi neatgriežas pie tēzes, ka visa dzīve ir viens liels cirks. Galvenais varonis, kurš mums stāsta savu dzīvi, ir komiķis, kurš uzstājas dažādos sarīkojumos; pats viņš sevi uzskata par klaunu. Hanss Šnīrs ir bagātas ģimenes atvase, nācis no “tiem brūnogļu Šnīriem“, bet kļuvis par ģimenes melno avi, jo izvēlējies dīvainu nodarbošanos un visādi citādi nekādi negrib būt normāls cilvēks. Es kādu brīdi nevarēju uzķert grāmatas galveno noti (jo varonim ir daudz problēmu, un viņš visu pārvērš par joku), bet nolēmu, ka citāts “Arī bērnam nav atpūtas brīžu, kamēr tas ir bērns; atpūtas brīži sākas tikai tad, kad cilvēks ir akceptējis “kārtības principus” varētu būt gana daiļrunīgs. Lūk, šie 20.gs. 50-to gadu Rietumvācijas “kārtības principi” ir Hansam iesprūduši kaklā kā kauls, un viņš nespēj tos sagremot. Romāna fons ir pretrunīgā pēckara Rietumvācija, kura intensīvi risina nožēlas un samierināšanās tēmu; spilgti izteikts ir katoļu un protestantu konflikts, pie kam sabiedrības morāli nosaka katoļi. No Hansa ir aizgājusi viņa mīļotā Marija, viņš ir radošā krīzē, ar vienu marku kabatā un sēž savā Bonnas dzīvoklī un risina sarunas pats ar sevi, vienlaikus cenšoties izdomāt, no kā aizņemties naudu.

Īstenībā varonis manī izsauca pretrunīgās izjūtas, jo viņš nepieņem ne savas bagātās ģimenes, ne viņaprāt liekulīgās vācu sabiedrības uzskatus, bet tai pašā laikā uzskata, ka tie viņam ir parādā. Varbūt te būtu vietā paša Bella teiktais: “Tad es nodibinātu kādu biedrību, kas rūpētos par bagātu cilvēku bērniem. Visi tie muļķi rīkojās gluži asociāli, attiecinādami šo jēdzienu vienmēr tikai uz nabadzīgajiem.” Vispār gudri vārdi, pietiek paskatīties uz mūsu pašu bagātnieku atvasēm. Bet Bella varonim nav bijusi laimīga bērnība, pat ne naudiskā izteiksmē. Viņa vecāki ir skopi: “Ikvienam, kas deklarē, ka cigaretes, silta vanna, puķes un šņabis ir dzīvei nepieciešami atribūti, ir droša cerība iekļūt mūsu ģimenes hronikā kā “ārprātīgam izšķērdētājam“”; pat tik skopi, ka bērnu lielākais gardums ir kartupelis. Izskatās gan, ka Hansa ģimenē ir arī garīgais izsalkums – vecāku mīlestība ir ordnunga ietvaros. Hanss nekādi nevar piedot vecākiem, ka viņi ļāva vecākajai māsai, sešpadsmitgadīgajai Henrietei pieteikties par izpalīdzi zenītartilērijā un viņa “krita pie Leverkuzenas” “par svēto vācu zemi“. Māte piedalās visādās biedrības, tēvs nodarbojas ar naudu un savu mīļāko, brālis konvertējas par katoli un nolemj kļūt par priesteri (arī sava veida protests pret ģimeni). Hansam riebjas viņa ģimene, viņš iemīl Mariju un turpmākos piecus gadus braukā ar viņu kopā pa Vāciju, uzstājoties dažādās pilsētās. Kāpēc Marija viņu pamet un aiziet pie viena no Hansa tik nicinātajiem katoļiem? Tas ir jautājums, uz kuru Hanss pūlas atbildēt. Viņš nevar vienlaikus būt godprātīgs pilsonis, ģimenes tēvs un arī komiķis, satīriķis, sabiedrības kariķētājs. Bet – “Mākslinieks ir tāds pats kā sieviete, kas nevar nemīlēt un tāpēc iekrīt kura katra ceļā pagadījušās vīriešu dzimtes ēzeļa [šeit – menedžera] izliktajās lamatās.”

Neesmu pārliecināta, ka es grāmatā uztvēru visas nianses, jo ir pagrūti iejusties tā laika Vācijas situācija, īpaši reliģijas problemātikā. Tomēr tā neapšaubāmi ir laba grāmata – par cilvēku, kurš šaubās un meklē. Man ir tāda sajūta, ka grāmatas beigās romāna varonis izdara pareizo izvēli – paņem ģitāru un aiziet nosēsties uz stacijas kāpnēm, noliekot sev priekšā cepuri. Viņš ir viens un meklē savu ceļu, atstājot pagātnē radus un pseidodraugus.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Bells ir Nobela prēmijas laureāts, bija vērts viņu iepazīt;

2) Vīrietis stāsta par vīrieša pārdzīvojumiem pirmajā personā – palika iespaids, ka nedaudz ieskatos šī noslēpumainā dzimuma dvēselē;

3) Bija zobgalīgi. “Viesnīcās parasti apietas labi tikai ar miljonāru vai karaļu bērniem. Tiem, kas nav ne karaļu, nedz miljonāru bērni, īpaši zēniem, allaž uzbrēc: “Tu neesi šeit savās mājās!” Tā ir trīskārša pedagoģiska aplamība, jo pieļauj jau iepriekš, ka mājās ikviens var uzvesties kā cūka, ka labi var justies tikai tad, ja uzvedas kā cūka, un ka bērni nekādā ziņā nedrīkst justies labi.”

Šarlote Linka “Kad klusums beidzas” (2009)

Komentēt

Šarlote Linka. Kad klusums beidzas / no vācu val. tulk. Amanda Aizpuriete. – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Charlotte Link. Am Ende des Schweigens. 2003)

Lieldienas.  Kādā nelielā Anglijas ciematā ir māja, kur jau gadu no gada uz visām brīvdienām no Vācijas atbrauc  trīs draugi – Leons, Tims un Aleksandrs – ar savām ģimenēm. Māja pieder Patrīcijai, Leona sievai, kura to mantojusi no sava angļu vectēva. Advokāts Leons un Patrīcija ar divām meitām ir ārēji perfekta ģimene, kuras tēla uzturēšana ir Patrīcijas galvenais dzīves uzdevums; Psihoterapeits Tims un viņa resnā, neveiklā sieva Evelīna ir izveidojuši savdabīgu simbiozi; vēstures profesors Aleksandrs un viņa jaunā sieva Džesika līdzi ir paņēmuši Aleksandra meitu Rikardu, kura pusaudzes skaudrumā dievina tēvu un ienīst visus pārējos. Šos deviņus cilvēkus pārsteidz Filipa pēkšņā parādīšanās, kurš uzskata, ka viņam ir mantojuma tiesības uz māju. Bet stāsts nav par samezglotām attiecībām, stāsts ir par nežēlīgām piecu cilvēku  slepkavībām, kuras notiek pēc salīdzinoši mierīgas grāmatas pirmās trešdaļas. Un tālāk jau tiek šķetināts pavediens par iespējamo slepkavu, jo kandidāti ir vairāki.

Šarlote Linka man ir palikusi atmiņā ar grāmatu “Māsu nams”, kuru ņēmu lasīt kā sentimentālu vācu romānu, bet izrādījās, ka tas ir romāns ar labi savērptu sižetu un vēsturisku ieskatu Anglijas sufražistu kustībā. Tādēļ es neļāvu sevi maldināt izdevniecības izvēlētajam grāmatas vākam, bet orientējos uz grāmatas pieteikumu kā psiholoģisko trilleri. Šeit es varu kārtējo reizi nedaudz pacepties par latviešu grāmatu vākiem, jo pa labi varat salīdzināt ar grāmatas oriģinālu. Ir taču starpība, vai ne? Oriģinālā virs mājas ir savilkušies melni mākoņi, kas arī atbilst grāmatas noskaņai. Latviešu izdevumā ir pārkārušās rozā magnolijas, skaisti taču! Visu cieņu izdevniecības vadītājas fotomākslas prasmei, bet ne visas smukās bildes ir uzreiz jāliek uz grāmatas vāka. Arī pārējie Linkas grāmatu vāki (ir iznākuši pieci tulkojumi) ir līdzīgi un rada maldīgu iespaidu, ka tajos mīt vācu sentimentālais romāns. Bet nē, tas tiešām bija patīkami baudāms trilleris,  un man nebija miera, kamēr es neuzzināju slepkavas vārdu.

Nedaudz kopiespaidu man pabojāja tāda burtiski iztulkota idioma kā “atmodināt guļošu suņus” un tāds neveikls teikums: “ja būtu citādi, es pati sev izrakstītu nabadzības apliecību.” Kā arī  smieklīgs virsraksts “No pirmdienas, 24.aprīļa, līdz piektdienai, 25. aprīlim”.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) pamazām atklātie varoņu psiholoģiskie portreti atklāj šausminošā nozieguma īstenos cēloņus;

2) nesen noskatītās jaunās “Džeinas Eiras” iespaidā Jorkšīras tīreļu apraksts un māsu Brontē dzimto māju tuvums  tikai palielināja grāmatas dabas aprakstu valdzinājumu;

3) asiņains noziegums Lieldienās – vai gan var būt aizraujošāka lasāmviela tuvējām brīvdienām?

Savam žanram atbilstošs, sakarīgs kriminālromāns.

Tomass Manns “Nāve Venēcijā” (2007)

3 komentāri

Tomass Manns. Nāve Venēcijā /  no vācu val. tulk. Valdis Bisenieks. – Rīga: Jumava, 2007. (Thomass Mann. Der Tod in Venedig (1913))

Björn Andresen un Dirk Bogarde filmā Morte a Venezia

Stāsta  galvenais varonis – Gustavs fon Ašenbahs ir nopelniem bagāts rakstnieks agrīnos piecdesmit, kurš viens dzīvo Minhenē. Ašenbahs visu mūžu ir bijis cilvēks, kas dzīvo kā savilkta dūre, nekad neļaujot sev atslābināties, bet viņš jūt, ka “darbam trūkst tās dzirkstoši rotaļīgās uguntiņas, kas dzimusi priekā“, tādēļ nolemj atpūsties un dodas uz Venēciju. Venēcijas viesnīcā viņš sastop kādu poļu ģimeni, kuras dēls Tadzio viņā izraisa dīvainas sajūtas. Tadzio ir skaists zēns ar smalkiem vaibstiem un tumši blondām cirtām. Sākotnēji Gustavs to apbrīno no estēta viedokļa, uzskatot to par “skaistuma būtību, formu kā dievišķu domu, vienīgo un tīro pilnību, kura mīt gara valstībā un kuras cilvēciskais atveids un līdzības tēls bija radīts, viegls un daiļš, lai ļaudis to pielūgtu.”  Manns citē Sokrātu, kurš teicis: “Skaistums ir vienīgā garīguma forma, ko mēs spējam uztvert ar jutekļiem.” Nu bet Gustavam ar tiem jutekļiem aiziet pārāk tālu – viņš kļūst kā apsēsts ar zēnu, atklājot, ka ir iemīlējies. Viņš to uzmana, visur seko, cenšas pat uzskaistināt savu ārieni. Viņš gan nepārkāpj atļautās robežas, bet Tadzio ir pamanījis onkuļa interesi. Venēcijā sāk plosīties holera, palēnām viesi bēg mājup. Gustavs uzzina, ka arī poļi brauc prom un pēdēja rītā, vērojot Tadzio pludmalē, nomirst.

Tā nebija viegla grāmata, katrā ziņā ne izklaides: daudz pārdomu, pārspriedumu. Un tāds balanss uz slidenas takas – 20.gs sākumā šādus tekstus par vecāka vīrieša mīlestību uz zēnu, acīmredzot, uztvēra vieglāk. Tagad lasot, pirmā doma ir par pedofīliju. Ja atceras Seno Grieķiju, kuru ne velti piemin arī Manns, tad, protams, – tur vienīgā patiesā mīlestība bija mīlestība uz zēniem. Tās bija vienīgās seksuālās attiecības, kas paredzēja dvēselisko saistību. No tām nekautrējās un neslēpa. (A.Rubenis “Senās Grieķijas dzīve un kultūra”). Tai pašā laikā – varbūt Gustavs zēnā redz pats sevi, savu aizgājušās jaunības simbolu un bezcerīgi cenšas to atgūt, sekojot nopakaļ zēnam pa Venēcijas ieliņām.

Pēc šī stāsta ir sacerēta gan opera, gan balets, gan uzņemta filma. Filmu noskatījos – itāļu režisora Lučino Viskonti 1971.gadā uzņemta ar Dirku Bogartu galvenā lomā. Grūti pateikt, vai bez Viskonti filmas grāmata joprojām būtu tik pazīstama. Biju pārliecināta, ka Viskonti būs veicis scenārijā izmaiņas, bet nē – filma diezgan precīzi seko grāmatai. Tas nav viegli, jo dialogu skaits ir minimāls, bet vizuālā precizitāte ir pārsteidzoša. Viskonti ir pārveidojis Gustavu no rakstnieka par komponistu, par prototipu ņemot Manna iedvesmotāju šim stāstam – Gustavu Māleru. Bogarts ir fantastisks aktieris – Gustava tēla vienlaikus derdzīgs un valdzinošs. Filmā ir ļoti skaista Mālera mūzika. Salīdzinot ar grāmatu, filmā papildus ir ainas, kurās komponists strīdas ar savu draugu par dažādiem filozofiskiem jautājumiem, kā arī vēl divas ainas, kurās, tā vien šķiet, ir ieliktas, lai atbilstu tā laika pieļaujamajām normām un novērstu domas par Gustava homoseksualitāti – Gustavs dodas pie prostitūtas un atceras savu laulību un meitiņas nāvi. Interesanti, ka gan Viskonti, gan Bogarts dzīvē bija homoseksuāli.

Biju dzirdējusi par šo filmu kā vienu no Viskonti šedevriem, tādēļ bija interesanti izlasīt tās pirmavotu. Grāmata ir filozofiska un vāciski smagnēja, bet rosina uz dažām interesantām pārdomām  – par rakstnieka radošo procesu, par radošo vientulību un, protams, par mīlestības robežām.

Emma Mārlove “Baudas virtuve” (2010)

3 komentāri

Emma Mārlove. Baudas virtuve / no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa. – Rīga: Jumava, 2010. – (Erotiskais romāns) (Emma Marlowe. Kuche der Lust (2006))

Man nav ne mazākā nojausma, kāda muša man iekoda, ka pagājušovasar man nepārvarāmi vajadzēja nopirkt kaut ko pavieglu un palaidnīgu (visdrīzāk pie vainas ir ilgstošais karstums 🙂 ). Un par šo romānu es uzrakstīšu tikai tādēļ, lai citi zinātu, ar ko ir darīšana.

Ir tāda rudmataina un zaļacaina skaistule Lea Lihtenberga, kura dzīvo viena, strādā par asistenti kosmētikas reklāmas firmā, bet viņas dzīvēs spožums un posts ir vīrieši. Viņi to neliek mierā! Viņas dzīvokļa pretējais kaimiņš ir pašapmierinošs lūriķis, otrs kaimiņš uzmācas ar nepiedienīgiem piedāvājumiem, metro no rītiem “vīriešu acis pielīp“, bet šefs ir jāapmierina pēc darba uz rakstāmgalda katru trešdienu (ak, šī vācu kārtība!). Tad vēl, protams, ik pa laikam uzpeld kādi papildus drāzējiņi. Un meitenei nav ne mazākās nojausmas, kāpēc viņi visi tā uzvedās? Varbūt varētu sākt ar krūštura valkāšanu zem caurspīdīgas blūzītes un pārmaiņas pēc iemācīties vārdiņu “nē”… ak, nē! tad jau nebūtu romāna. Jo viņai taču dzīvē ir viens vīrietis – itālis Rikardo, kurš nemetas viņai virsū kā suns uz kaulu, bet tikai noslēpumaini skatās un smaida. Kāpēc?

Paralēli grāmatā risinās diezgan garlaicīgs un neloģisks stāsts par Leas karjeru, kura brīnumaini virzās uz priekšu ( ne bez seksa palīdzības, protams).

Īstenībā būtu interesanti šo būtni paanalizēt no psiholoģijas viedokļa. Kā var pieņemt kā normu vuārista klātesamību, jebkura normāla sieviete sen jau būtu policiju izsaukusi! Attiecībā uz vīriešiem viņa uzvedas kā frigida maita, kura izjūt kaifu izrādot savus labumus un tad aplūko kārtējā upura piebriedušo bikšu priekšu un trīcošās rokas, bet pati naivi brīnās par efektu. Tai pašā laikā viņai nez kāpēc riebjas tas, ko pati gribējusi panākt. Man vienmēr izraisa interesi cilvēki, kuri konsekventi piekopj noteiktu dzīves veidu, tai pašā laikā sūdzoties par lietām, kas ir tiešas tā sekas. Lea drāžas ar tiem večiem kā robots, nejūtoties pēc seksa ne par matu labāk. Līdz ar to tajos mīlas ainu aprakstos ir baigais tukšums un vienveidība.

Laikam jau es pirmoreiz sapratu, ka rakstīt erotisku romānu ir daudz grūtāk nekā varētu domāt. Jo mīlas scēnas ļoti viegli pārvēršas vulgārās banalitātēs.

Es drebu uzbudinājumā un jūtu, kā mana pērle pamazām piebriest un kļūst aizvien karstāka.” “Viņš uzslejas augšā un ar spēcīgu grūdienu pārdur manu mīlas augli.” “- Lūdzu, nepārtrauc! – es kliedzu, un viņš kaislīgi mani skūpsta, ar savu stingro stobru vadīdams mani  uz baudas virsotni.”   “Kad aizveru acis un vaidot izbaudu ekstāzi, arī viņš nespēj valdīties, paliek rokas zem manas pēcpuses un izšļāc savu nektāru manā klēpī.”

Tādi teksti izsauc tikai spurgšanu, nekādas nopietnības – tie stobri, pērles, miklās aliņas un nektāri… ēēē… nu cik var.

Grāmatā lēnā garā uzjautrinoties var palasīt tās seksa ainas. Tad vēl tur ir  par ēdienu – kā nekā Lea mīla Rikardo ir pavārs, īstenībā par ēdienu tur ir visinteresantāk , bet ne pārāk plaši – ravioli ar citronkrējumu, tomātu zupa ar ingveru, silti lēcu salāti, puravu groziņi, jēra fileja marinādē, pasta ar sabrūninātu sviestu un trifelēm, jūras veltes rīsu miltu mīklā, krāsnī gatvaota pērļvista utt. Labāk tā Emma būtu rakstījusi pavārgrāmatu, tur viņai būtu lielāka dažādība.

Klusa nakts (1994)

Komentēt

Klusa nakts: vācu rakstnieku Ziemassvētku stāsti / no vācu val. tulk. A.Aumale, S.Brice, S.Ģībiete – Rīga: Jumava, 1994.

Laikam kļūstu veca – man sāk patikt Ziemassvētki 🙂 Nepietiek ar to, ka skatos Ziemassvētku filmas un klausos tradicionālās dziesmiņas, vajag taču arī palasīt kaut ko tematisku.

Sākšu ar nelielu, plānu grāmatiņu, kurā apkopoti 11 īsi vācu rakstnieku stāsti – Heinrihs Bells, Fēlikss Timmermanis, Arnolds Cveigs, Hermanis Hese, Manfreds Kibers, Ernsts Hofmanis, Ērihs Kestners, Vikija Bauma un Oskars Grāfs ir rakstījuši mazus vēstījumus par svētkiem, kuri ir bagāti ar tradīcijām, pilni ar gaidām un cerībām. Nedaudz par kristīgo, nedaudz par bērnišķīgo, nedaudz komisko. Mēs varam nemīlēt šos svētkus, bet Hermanis Hese raksta: “Un tomēr, atceroties svētkus un ar tiem saistītos notikumus vesela mūža garumā, ieklausoties skaņās un dvēseles trīsās, kas saglabājušās atmiņā kā spilgti, juceklīgi bērnības iespaidi, ieskatoties mīļās, sen izdzisušās acīs, apstiprinās kāda gara vienotības, kāda noslēpumaina centra esība, ap kuru mēs te apzināti, te neapzināti visu mūžu esam riņķojuši“. Ziemassvētki kā atskaites punkts, katram savs, kristietim – Jēzus dzimšana, pagānam – gaismas atgriešanās, romantiķiem – svecīšu liesmas un eglītes smarža, pragmatiskajiem – dāvanu gādāšana un saņemšana. “…mūsu laikmetā, mūsos saglabājies kāds kodols, kāds gars, kāda žēlastības atskārsme – ticība ne jau baznīcas vai zinātnes dogmām, bet kāda centra esamībai, uz kura balstoties pat apdraudētā un izpostītā dzīvē var ieviest kārtību, ticība, ka tieši šis mūsu būtības kodols ļauj tuvoties Dievam, ticība šī centra sakritībai ar Dieva klātbūtni.”

No visiem stāstiem man vislabāk patika Vikijas Baumas “Karpa Ziemassvētku galdam”. Tādus es iedomājos ideālos ģimeniskos Ziemassvētkus – Vīnes ārsta ģimene ar trīs bērniem, kuriem Ziemassvētki sākas sv. Nikolaja dienā, kad kurpes piepildās ar saldumiem, bet no laukiem ierodas Malitante un “ar viesuļvētras postošo spēku” sāk darboties virtuvē. 24.decembra rītā viņa dodas uz tirgu un rūpīgi izvēlas karpu – Ziemassvētku mielasta vainagojumu. Ziemassvētku stāsti “…saplūst kopā ar garšīgās karpas radīto baudu, ar saldā vīna siltumu, vaska svecīšu smaržu, dāvanām dzīvojamā istabā uz galda un īpatnējo sajūtu, ka apēsts vairāk, nekā būtu ieteicams, un tas viss radīja Svētvakara prieku un skaistumu.”

Bernhards Šlinks „Priekšlasītājs” (2002)

6 komentāri

Vispirms es noskatījos filmu „The Reader” (jo tajā spēle Keita Vinsleta), titros izlasīju, ka tā ir pēc romāna motīviem, uzzināju, ka oriģinālā ir vāciski un padomāju, ka to nu gan neviens netulkos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka izdevniecība AGB to ir paspējusi izdarīt jau pirms 8 gadiem.

Tā ir maza formāta grāmatiņa, kuru lasot trolejbusā, es vairākas reizes pabraucu garām savai pieturai. Ar mani nemaz tik bieži tā nenotiek. Sižets – pēckara Vācijā 36 gadus veca sieviete, tramvaja konduktore satiek 15 gadus vecu skolēnu, kurš apstākļu sakritības rezultātā nokļūst viņas gultā. Viņa viņam māca mīlēties, viņš viņai – lasa priekšā grāmatas. Viņi iepazīstas agrā pavasarī, sieviete pēkšņi nozūd vasaras beigās. Bet Mihaela atmiņā šī sieviete paliek uz visiem laikiem. Vēlāk izrādās, ka viņa ir bijusī koncentrācijas nometnes uzraudze, kuru notiesā uz mūžu. Tiesas procesa laikā Mihaels saprot, ka viņa ir analfabēte, kura to slēpj.

Grāmatas noskaņa ir skumja un vienlaikus maiga. Jaunā puiša atmiņas par Hannu mijas ar viņa pārdomām par holokaustu, cilvēku atbildību par nodarīto, viņš pūlas saprast, kā ir spējis mīlēt un joprojām mīl cilvēku, kuru nosoda sabiedrība. Savā pieaugušā dzīvē viņš vairs nelaiž nevienu sev tik tuvu klāt: „Nekad vairs tā nepazemoties un pašam nepazemot kā attiecībās ar Hannu, nekad vairs nevainot otru un nejusties vainīgam, nevienu vairs nemīlēt tā, lai zaudējums radītu sāpes…

Protams, ka līdztekus holokausta tēmai, otra nozīmīgākā ir analfabētisms. Hanna pa dzīvi taustās un baidās no savas kaunpilnās atmaskošanas. Ir skumjas par likteni, kuram gājušas garām daudzas iespējas.

3 iemesli, kāpēc lasīt šo grāmatu:

1) aizkustinošs mīlas stāsts;

2) cik lielā mērā mēs varam būt atbildīgi par otra dzīvi, kādu iespaidu tas atstāj uz mūsējo?

3) cilvēks un vara: vai ir iespējams nepakļauties un izdzīvot?

Grāmatas autors Bernhards Šlinks (1944) nav profesionāls literāts, lai arī kā tieslietu profesors sarakstījis vairākas monogrāfijas. Pirmajiem kriminālromāniem 1995.gadā seko „Priekšlasītājs” (Der Vorleser), kurš gūst milzīgus panākumus. Latviski 2007.gadā vēl ir iznākusi grāmata „Pārnākšana”.

Newer Entries