Seriāli par raganām

Sveicinātas, mīļās raganas! Vai esat gatavas Valpurģu naktij? Slotas salabotas, burvju ziedes savārītas? Atceraties, ka šī gada kolektīvajos lidojumos jāievēro divu metru atstatums! Kamēr gaidāt tumsas iestāšanos, piedāvāju iejusties atmosfērā ar dažiem paviegla satura seriāliem, kas burvju mākslu parastiem ļautiņiem rāda kā nevainīgu rotaļāšanos ar lielām melnām grāmatām, pilošām svecēm un pentagrammām. Ja kādreiz aizrautīgi skatījāties tādus seriālus kā “Buffy the Vampire Slayer” un “Charmed”, tad, iespējams, jums patiks arī šie.

Seriāls “Witches of East End” (2013-2014), iespējams, visvairāk līdzinās vecajam labajam “Charmed” (1998-2006), jo notikumu centrā ir raganu ģimene. Mamma Džoanna (Džulija Ormonda) jau kuro gadsimtu cenšas pārvarēt tai uzlikto lāstu un izaudzināt savas meitas − bibliotekāri Ingrīdu (Reičela Bostona) un bārmeni Freiju (Dženna Devana) līdz pieaugušo vecumam. Šoreiz viņai tas ir izdevies un Freija pat gatavojas iziet pie vīra (Ēriks Vinters), taču kāzu priekšvakarā uzrodas līgavaiņa brālis (Daniels di Tomaso), kas nešķīsti valdzina līgavu. Uzrodas arī meiteņu tante Vendija (Mēdhena Amika), kura spēj vajadzīgajos brīžos pārtapt par melnu kaķeni.

“Īstendas raganas” balstīts attiecīgā žanra vecajās klišejās: seksīgas raganas, kam apkārt riņķo tikpat seksīgi vīrieši; ģimenes noslēpums, kas pamazām tiek atklāts skatītājam; vairāki mīlas trijstūri un divkosīgi personāži. Arī atribūti − apģērbs, aksesuāri, maģiskie priekšmeti izskatās kā noīrēti pasaku seriālu noliktavā. Šādu seriālu spožums un posts slēpjas to vienveidībā un paredzamībā − ja jums patīk tāda veida stāsts, tad būs patīkami satikt vēl vienu tā kvalitatīvu versiju; taču tie, kas meklē kaut ko neierastu, ārpus ierastā naratīva, būs vīlušies. Varbūt tādēļ seriālam bija tikai divas sezonas − laikā, kad fantāzijas žanrs burtiski kulminēja “Game of Thrones” kārtējās sezonas gaidās, skatītājs vairs negribēja skatīties jaunu uzlējumu vecai tējai.

Netflix seriāla “Chilling Adventures of Sabrina” (2018− ) scenārijs balstās tāda paša nosaukuma komiksā, kurš savukārt iedvesmu smēlies seriālā “Sabrina the Teenage Witch” (1996−2003). Daudziem pēdējais ir bērnības seriāls, kas palicis atmiņā ar runājošo kaķi Salemu, taču es to neesmu skatījusies, salīdzināt nevarēšu.

Sabrinai Spellmanei (Kīrnana Šipka) tuvojas sešpadsmitā dzimšanas diena, un tajā viņai būs jāparaksta līgums ar Melno valdnieku, kurš apmaiņā pret viņas dvēseli un izvēles brīvību tai piešķirs pilnvērtīgas burvju spējas. Sabrinas tēvs ir burvis, bet mamma − mirstīgā, tādēļ viņa šaubās, kuru pusi izvēlēties. Diemžēl viņas vecāki ir jau miruši, bet viņas tēva māsas − Zelda (Miranda Otto) un Hilda (Lusija Deivisa) ir ortodoksālas raganas, kas uzstāj uz raganu likumu ievērošanu. Protams, ka Sabrina dzīvo nelielā, dīvainā pilsētiņā, kur senos laikos notikušas raganu vajāšanas, un ik pa laikam uzpeld kāds notikums ar atsauci uz sendienām, bet vispār viņa dzīvo intensīvu pusaudža dzīvi, vienlaikus mācoties gan vietējā vidusskolā, gan elitārā melnās maģijas skolā.

Lielā mērā seriāls ir pieaugšanas stāsts ar feministiskiem motīviem, kas mudina akceptēt citādāku seksualitāti un dzimumu standartus. Mērķauditorijas vecums noteikti būtu liekams vismaz 15+, jo, neskatoties uz ārējo spēli ar maģiskiem elementiem, tas visādos veidos ir diezgan biedējošs un asiņains. Man problēmas sagādāja tas, kādā veidā tiek parādīts nosacītais Melnais valdnieks, jo bez humorā šo āzi nav iespējams uztvert… bet tas tiešām ir izklaides seriāls un vismaz nakts miegu jūs nezaudēsiet. Jābrīdina, ka pirmās divas sezonas bija skatāmas, bet trešo es nepabeidzu − kaut kā tas viss kļuva pārāk dīvaini.

Pēdējais šajā sarakstā ir seriāls “A Discovery of Witches” (2018− ), kas uzņemts pēc Deboras Harknesas romāna “Raganu atklājums” (latviski tulkots 2014. gadā). Par grāmatu es biju salasījusies nelabvēlīgas atsauksmes, tādēļ nelasīju, bet seriālu gan nolēmu pamēģināt. Pagaidām ir tikai viena sezona, bet pieteiktas jau nākamās divas.

Stāsts atkal ir par raganu − Diāna Bišopa (Terēza Palmere) ir universitātes pasniedzēja, kura noliedz savus raganiskos pirmsākumus, izvēloties nodarboties ar vēsturiskiem pētījumiem. Brīnišķīgā, senā Oksfordas bibliotēkā viņa pasūta un saņem lasīšanai kādu sen pazudušu okultisma grāmatu. Viņas atradums uzbudina visu maģisko sabiedrību, kas grāmatas pasaulē iedalās raganās, vampīros un dēmonos. Simpātiskais vampīrs Metjū Klērmonts (Metjū Gūde) arī ieinteresējas par Diānu, un sākas viņu starpsugu aizliegtais sakars, kas draud sagraut maģiskās pasaules trauslo līdzsvaru.

Ja vispār par pasaku seriālu var teikt, ka tas ir pieaudzis, tad no visiem pieminētajiem “Raganu atklājums” ir vispieaugušākais. Romāna autorei tika pārmesta liekvārdība un pārmērīga detalizētība, bet seriālā viss notiek gana raiti, varoņi ir simpātiski un to raksturi pietiekami sarežģīti. Lēnām audzētā spriedze kulminē pēdējā sērijā, un skatītājs paliek ar solījumu, ka nākamā sezonā viņš ieraudzīs Šekspīru vai vismaz tā laikabiedrus (jācer, ka pavasari vai vismaz rudenī mēs par spīti visam sagaidīsim turpinājumu).

Ja ir interese par raganām, tad savā blogā iesaku palasīt ierakstus ar atslēgvārdu ‘raganas’.

Kino: 21.gadsimta vampīri

Lai pieliktu punktu manai nu jau ieilgušajai interesei par vampīriem, vēl beidzamais ieraksts par dažām labām un interesantām pēdējas desmitgades vampīru filmām.

VAMPĪRS PIRMATNĒJAIS  – Shadow of the Vampire (2000)

1921.gadā vācu režisors Frīdrihs Vilhelms Mūrnavs (Murnau) uzņēma vienu no visu laiku veiksmīgākajām Stokera “Drakulas” ekranizācijām – “Nosferatu“. Filma “Shadow of the Vampire” attēlo “Nosferatu” uzņemšanu, pieņemot, ka Mūrnavs (John Malkovich) Slovākijas mežos ir atradis īstu vampīru (Willem Dafoe), kas dzīvo ar Maksa Šreka vārdu, un pierunājis to filmēties galvenā lomā. Mūrnavs ir apsēsts ar reālismu un baro savu galveno aktieri ar solījumiem, kamēr Šrekam interesē pilnīgi cita barošanās,  un viņš darbojas ne tikai filmēšanas laukumā. Pārāk vēlu Mūrnavs saprot, ka viņš ir atbrīvojis monstru, un viņa filma maksās pārāk dārgi.

Īstais, 1921.gada  “Nosferatu” iedibināja klasiskā šausmu kino vampīra tēlu – nemironi ar gariem nagiem un ilknīšiem, kas būtībā atšķiras no Stokera briesmīgā, bet aristokrātiskā Drakulas. Vilems Dafo spoži tiek galā ar vampīra lomu – viņš ir pretīgs un aprobežots asinssūcējs. Džons Malkovičs ir filmas centrā, šausmu kino pārvēršot par psiholoģisku drāmu – patiesās šausmas slēpjas vīrā, kurš ir nolēmis, ka nekas nebūs par šķērsli šīs filmas uzņemšanai.

Filma ir viens no tiem piemēriem, ka nav nepieciešams litriem asiņu un naturālu ainu, lai izraisītu baismīgu neomulību. Labā aktieru tēlojuma dēļ to ir vērts skatīties arī bailīgajiem.

TRAĢISKAIS VAMPĪRS – Let the Right One In(2008)

Jau rakstīju par zviedru rakstnieka Jūna Lindkvista romānu “Låt den rätte komma in”, šī ir romāna ekranizācija ar paša autora rakstītu scenāriju. Scenārijā nav pāris šausmīgāko momentu, dažas līnijas ir atmestas un pati zviedru sabiedrība nopulēta, tomēr ir palicis galvenais – iebiedētā puikas Oskara un vampīrēna Eli draudzība. Abi pusaudži, kas tēlo galvenās lomas, ir atrasti vienkārši perfekti. Ir vērts skatīties, jo tās ir šausmas ar nolemtības pieskaņu – vai nu tu esi tāds, kāds tu esi, vai arī tevis nav.

2010.gadā tika uzražots amerikāņu rimeiks “Let Me In”, kurš ne tuvu nestāv klāt oriģinālam. Nav īsti skaidrs, kādēļ ir vajadzīga tāda rimeikošanās – vai tiešām kāds amerikāņus uzskata par tik stulbiem, ka filmas darbību vienmēr jāpārceļ uz ASV un maksimāli jāamerikanizē, lai vietējie saprastu vēstījumu? Aktieri-bērni ir jauki, bet ne vairāk. Filmas reitingi ir labi, bet es tomēr izvēlos zviedru variantu.

ŠAUSMU VAMPĪRS – 30 Days of Night (2007)

Neliela Aļaskas pilsētiņa gatavojas polārās ziemas mēnesim – 30 dienām bez saules – un daļa iedzīvotāju aizbrauc. Atlikušajiem nāksies izturēt marodējošas, izsalkušas vampīru bandas uzbrukumu. Klasisks šausmu stāsts, uzņemts pēc komiksa motīviem, bet viens no retajiem, kuram izdevies nenogrimt asinīs un gļotās. Galvenais varonis – policists (Josh Hartnett) ar savu sievu un vēl nedaudziem pūlas izturēt 30 dienas, veiksmīgi būvētajai spriedzei aizvien pieaugot, lai kulminētu negaidītā, bet cilvēciskā atrisinājumā. Vampīri ir pretīgi un neseksuāli, un viņu kaujas sauciens falsetā – perfekts iebaidīšanas ierocis.

Netīšām vispirms noskatījos filmas turpinājumu – 30 Days of Night: Dark Days (2010) – neiesaku tērēt laiku, turpinājumā scenārists nav piedalījies, lai arī pie vampīru tēliem mākslinieks ir piestrādājis.

FANTĀZIJAS VAMPĪRS – Underworld: Rise of the Lycans (2006)

2003.gadā tika uzsākta filmēt Underworld sāga, 2012.gadā mums sola jau tās ceturto daļu. Apzinīgi un ne bez intereses noskatījos pirmās divas daļas, bet neteiktu, ka vēlētos tās redzēt vēlreiz. Keita Bekinseila ir smuka meitene, daudz naudas ir ielikts mākslinieka darbā un specefektos, tomēr ir skaidri jūtams, ka filmas pamatā ir divu puišu pašizdomāts scenārijs, kas brīžiem pamatīgi buksē. Sāgas trešā daļa – Rise of the Lycans – man patika daudz labāk par divām iepriekšējām, jo tā atgriežas tumšajos laikmetos un vēsta par Lycan – vilkaču rases izcelšanos. Vampīri padara vilkačus par saviem vergiem, bet jaunais vilkatis Lucians pamudina savējos sacelties pret paverdzinātājiem ar vampīru Viktoru priekšgalā. Filmas centrā ir vilkača Luciana (Michael Sheen) un Viktora meitas vampīres Sonjas (Rhona Mitra) mīlestība – tas ir saistoši, emocionāli un traģiski, jo Viktors ārkārtīgi mīl savu vienīgo meitu, bet piedot viņai nodevību viņš ne tikai nevar, bet arī nedrīkst. Tad piedzimst vampīru un vilkaču naids, kurš ilgst gadsimtiem.

SCI-FI VAMPĪRS – I Am Legend (2007)

Varētu teikt, ka no visām pieminētajām filmām šī man patika vislabāk un atstāja ilgstošu pēciespaidu. Uzņemta pēc vienas no klasiskajām vampīru grāmatām – Richard Matheson tāda paša nosaukuma 1954.gadā izdotā romāna. Vila Smita tēlotais zinātnieks ir atbildīgs par pretvēža vīrusa izgudrošanu un tā nekontrolētu izplatīšanos, kā rezultātā cilvēki pārvēršas par vampīriem. Viņš ir palicis viens postapokaliptiskā Ņujorkā, tikai suns ir viņa sarunu biedrs. Abi izmisīgi meklē vēl kādu dzīvu palikušu cilvēku, imūnu pret briesmīgo slimību. Vampīri šeit ir nelaimīgi tumsas bērni, kuriem ir zudis cilvēciskums un palicis tikai instinkts.  Iesaku filmu skatīties ikvienam: Vila Smita saspēle ar sunīti ir aizkustinoša, Ņujorkas sabrukums pārliecinošs, bet beigas liek aizdomāties.

***

Kā redzam, vampīri mūsdienās tiek izmatoti visos iespējamos veidos. Kas tos vieno? Visaptveroša un nepārvarama vēlme iziet ārpus pierastā un pieņemamā. Ir atzīts, ka 70-to gadu beigās leģenda par vampīriem ir ietekmējusi gotu subkultūras izveidošanos, šobrīd var teikt, ka vampīri vairs nav kādas specifiskas sabiedrības daļas interese, tie ir ienākuši masu kultūrā. Vampīri ir noslēpumaini, vareni un seksīgi, nerunājot jau nemaz par mūžīgās dzīves piedāvājumu. Cilvēkiem patīk asociēties ar šiem radījumiem, piedēvēt sev viņu spēku, mistiskās spējas, seksuālo pievilcību un brīvību. Vampīri ir dumpinieki, sabiedrības drauds, un daļai cilvēku viņi saistās ar dzīvi bez apgrūtinošām robežām.

Otrs moments – vampīrs ir izstumtais; atkarīgs no cilvēkiem, bet šķirts no tiem. Tiem cilvēkiem, kuri jūtas nepieņemti, citādāki ir viegli asociēties ar šīm būtnēm. Varbūt tādēļ ir ievērojami pieaudzis to literāro un kino darbu skaits, kurā vampīri tiek attaisnoti, viņu rīcība tiek uztverta ar sapratni un aizvien biežāk viņi tiek iesaistīti cilvēku dzīvē kā varoņi, nevis miroņi.

Acīmredzams, vampīri mums ir vajadzīgi. Kā sapnis par stipru un varenu cilvēcisku būtni, kura ne tikai var visu, bet viņai to neviens nevar aizliegt.

Charlaine Harris “Dead as a Doornail” (2009)

Charlaine Harris. Dead as a Doornail. – London: Orion, 2009 (c 2005).

Vai es jau pieminēju, ka mana aizraušanās ar vampīriem ir sākusies dēļ HBO seriāla “True Blood“, un pašlaik ir tas brīnišķais laiks, kad svētdienu vakaros ASV skatītāji deviņos P.M. nervozi trinas TV priekšā? Vēl tikai trīs sērijas, johaidi… un tad atkal priekšā 9 gaidoši mēneši. Bet šos mēnešus var pavadīt auglīgi, jo seriāla varoņi nav dzimuši TV scenāristu galvās, bet tos ir radījusi cienījamā amerikāņu rakstniece Šarlīna Harisa. Harisa ir sarakstījusi romānu sēriju The Southern Vampire Mysteries (iznākuši 11 romāni, sarakstīti 12, paredzēts vēl viens – kopā 13), kuru galvenā varone ir Luiziānas štata mazpilsētas viesmīle Sookie Stackhouse – vienkārša dienvidniece ar neparastām spējām, viņa spēj lasīt domas cilvēku prātos. Harisa ir radījusi pasauli, kurā japāņu zinātnieki ir izdomājuši mākslīgās asinis, kas ļauj vampīriem “iznākt no zārkiem” un pieteikt savas tiesības uz dzīvi cilvēku pasaulē. Pēc laika izrādās, ka mums blakus dzīvo arī vilkači, veidmaiņi, fejas un dievsvienzin’ kādi vēl pasaku elementi. Godīgi sakot, pirmās trīs grāmatas es lasīju: 1) lai salīdzinātu ar seriālu un 2) vingrinātos lasīt angliski. Man bija interesanti, jo Harisai ir laba fantāzija un patīkama humora izjūta, bet es to vairāk uztvēru kā tādu fast food. Ceturtā grāmata «Dead to the World» mani pārsteidza labā nozīmē, jo nu jau tā ir pilnīgi konkrēta pasaule ar pārliecinošiem personāžiem, un šajā romānā ir tāda ziemīga un reizē tramīga noskaņa – Sookie ir izšķīrusies no savas pirmās mīlas vampīra Bila, viņai savā mājā nākas slēpt no raganām atmiņu zaudējušo vampīru šerifu Ēriku un viņas brālis ir pazudis dīvainos apstākļos. Sookie ir diezgan apņēmīga meitene un cenšas tikt galā ar visu saviem spēkiem; man patīk, ka Harisa viņu nav pataisījusi par kādu nebūt supervaroni – mēreni smuka viesmīle ar vidusskolas izglītību, kurai jācīnās ar naudas grūtībām, mīlas pārdzīvojumiem un savām telepātes spējam, kas viņai dzīvi nemaz nepadara mierīgāku. Īstenībā grāmatas Sookie man patīk labāk nekā seriāla Sookie, pirmā ir reālāka un ar lielāku pašcieņu.

Sērijas piektajā grāmatā “Dead as a Doornail” Sookie dzīve ir iegājusi daudzmaz vecajās sliedēs, tomēr raizes sagādā viņas brāļa Džeisona gaidāmā pirmā pārvēršanās par werepanther. Tad pilsētiņā parādās snaiperis, kurš par saviem mērķiem izvēlas veidmaiņus, un ir cilvēki, kas uzskata, ka pie vainas varētu būt Džeisons. Tas ir jāatrisina līdz nākamajam pilnmēnesim! Nu daudz tur visādu notikumu, bet es te nespoilerēšos – es labi izklaidējos un man patika.

Ja vajadzētu vispārīgi raksturot Harisas romānus – varētu jau to nosaukt par pavieglu literatūru, tomēr es cienu rakstniekus, kuri ir spējīgi izdomāt pārliecinošu fantāzijas pasauli. Nav nemaz tik vienkārši likt lasītājam noticēt visādiem vampīriem un fejām, vēl vairāk – piespiest lasītāju dzīvot līdzi to piedzīvojumiem. Harisas pasaule ir tāds interesants fantasy un romance mikslis, pie kam no romance Harisa ir paņēmusi tās “putainās” ainas – kas gan varētu pateikt, ka šī omulīgā, briļļainā kundzīte ir radījusi tik miesaskārīgu varoni?

Kāpēc lasīt grāmatas:

1) izklaidējoši, humorīgi, seksīgi;

2) tā NAV mūsu ikdienas dzīve;

3) vai jūs ziniet, kā vilkači izvēl savu jauno līderi?

Bet tagad aiziesim līdzi Sookie uz vampīru bāru Fangtasia (“where all your bloody dreams come true“). The smooth voice of the of the early night deejay, Connie the Corpse, said, “And here’s a song for all you lowlifes who were outside howling earlier this week… ‘One Of These Nights,’ an old hit from Eagles.”

Kino: nopūšam putekļus no 90-to gadu vampīriem

90-to gadu kino pārsvarā turpina diezgan vienveidīgo vampīra tēla ekspluatēšanu kā pavāju šausmu filmu galveno sastāvdaļu, lai arī ir vairāki piemēri, ka lietas sāk mainīties – vampīri iekaro lielbudžeta kino.

Bram Stoker’s Dracula (1992)

Filmas režisoram Frensisam Fordam Kopolam Stokera „Drakula” ir bērnības grāmata, gadiem lasīta, un viņa 1992.gada ekranizācija ir krāšņa, stilīga un nedaudz garlaicīga. Pat īstenībā nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, ieraugot virsrakstu „Bram Stoker’s Dracula”, es arī gaidīju grāmatai tuvu ekranizāciju. Tomēr scenārija autors izvēlējies grāfu Drakulu pārveidot no visa ļaunuma saknes par mīlas drāmas varoni, viņa pagātnē ieviešot pašnāvnieci līgavu Elizabeti un tagadnē par viņa sirds dāmu izvēloties Mīnu, Džonatana Harkera sievu. Nezinu, kam par godu bijis šis reveranss, bet Drakula iekāro Mīnu ne tikai, lai iegūtu barojošu šķidrumu, bet arī daudz cēlākos nolūkos. Gerija Oldmena Drakulam un Vinonas Raideres Mīnai ir brīnišķīgas, vizuāli skaistas kopainas, tikai, manuprāt, tās vairāk iederētos kādā melodrāmā, nevis vampīru kino.

Gerijs Oldmens kā savecējušais Drakula

Žēl, ka neviens Kopolam laikus nepateica: „less is more”. Jo tikai tad, kad es noskatījos visus iespējamos papildstāstus par filmas veidošanu, es sapratu, cik milzīgs darbs no visu iesaistīto puses tas ir bijis, un cik maz es to spēju novērtēt pašā filmā. Kostīmi ir izcili (japāņu māksliniece Eiko Ishioka), tomēr tie aizēno stāstu: sākotnējais Drakula man atgādināja vecu, resnu geišu, un kuram gan kaut kas tāds liekas baismīgs? Arī daudzās mākslinieku veiksmes, operatora darbs ar visādiem filmēšanas knifiem (Kopola ir īpaši gribējis, lai filmējot izmanto kino pirmssākumu paņēmienus, pat šo to filmējis ar gadsimta sākuma kameru) nesaplūst vienotā stāstā.

Varbūt tieši tādēļ Stokera Drakula dzīvo jau otro gadsimtu, ka viņa radītais vēstījums ir tik spēcīgs, ka nav nepieciešams to izkrāšņot, drīzāk tieši otrādi – saīsināt un antimelodramatizēt, saliekot pareizos akcentus?

Eiko Išiokas līgavas tērps Lusijai

Kino kā mākslinieku un specefektu veidotāju veiksme, kas atspoguļojas arī iegūtajos trijos Oskaros – par kostīmiem, grimu un skaņu efektiem. Režisoram ir izdevies prologs – teatrāls un stilīgs, pēc tam…  gotisks meistardarbs nenotiek, tikai atsevišķi vizuāli iespaidīgi momenti. Stāsta vienotībai par labu tas nenāk (lai arī filmas ieņēmumi izglāba Kopolas studiju no bankrota) . Ja sanāk – noskatieties arī deleted scenes: Elizabetes (Vinonas Raideres) noslīkšana asinīs un Renfīlda (Toma Veita) nāve uz restēm laikam izmestas kā nederīgas pusaudžu publikai.

 

 

Interview with the Vampire (1994)

Lestats taisa jaunu vampīru

Pēc diviem gadiem klajā nāca vēl viens Holivudas megagabals ar vampīriem galvenajā lomā: beidzot tika ekranizēts Ennas Raisas bestsellers, ko mēģināja dabūt uz ekrāniem no tā iznākšanas brīža 1976.gadā. Aktieru sastāvs bija negaidīts – galvenajās lomās Toms Krūzs un Breds Pits un pārsteidzošā kārtā arī veiksmīgs. Krūzs šeit tiešam ir aktieris, nevis kārtējo reizi tēlo pats sevi. Krūza tēlotais vampīrs Lestats ir augstprātīgs nihilists, kurš uzskata sevi par izredzēto (varbūt tāds arī ir), un, glābjoties no vientulības sniedz, viņaprāt, nemirstības dāvanu Breda Pita tēlotajam Luisam un toreiz vēl bērnu aktrises Kirstenas Danstas tēlotajai Klaudijai. Lestats netic ne dievam, ne velnam, vienīgi pats sev – un tas ir pilnīgi jauns pagrieziens vampīru simbolikā. Grāmata un filma veido jaunu un atšķirīgu attieksmi pret vampīriem – zūd metafiziskā, antikristīgā dimensija, un visi ļaunie darbi tiek parādīti kā personības individuālās izpausmes, nekādā veidā to nesaistot ar kādu sakrālu konfliktu starp Dievu un velnu.

 

From Dusk Till Dawn (1996)

Ja Tarantino raksta scenāriju, tad ziniet – asiņu vajadzēs cisternām. Šis kino būtībā atgriežas pie vampīru monstriem, bet cilvēki tajā nav diez ko labāki. Džordžs Klūnijs un Kventins Tarantino tēlo divus brāļus – noziedzniekus, kuri bēg uz Meksiku, pa ceļam šo to nošaujot un saņemot izbijuša priestera ģimeni par ķīlniekiem. Filma ir interesanta ar savu uzbūvi – būtībā divas vienā – stilīgs un brutāls krimiķis vienā brīdī pārvēršas par vampīru šausmeni, kas ir diezgan negaidīti. Aktieri ir labi, īpaši Klūnijs ir apburošs sliktpakaļa, darbība dinamiska, mūzika atbilstoša, bet filmas labākais brīdis (kuru es atceros gadiem) ir Salmas Haijekas galda dancis. Kā teikts vienā komentārā: Every time I see this it gives me a lesbian moment.

.

Blade (1998)

Nevarētu teikt, ka esmu attiecīgā žanra cienītāja, tomēr filmas izcelsme liek to pieminēt. Bleids ir nācis no komiksu grāmatām, pirmoreiz parādījies 1973.gadā – jau pirmsākumos melnais, ādas mētelītī un ar asmeņiem kabatās. Piedzimis vampīra sakostai sievietei, bet tehniski tiek uzskatīts par dhampir – vampīra un sievietes pēcteci, kuri tradicionāli manto visas vampīra labākās spējas, bet nezaudē cilvēciskās priekšrocības; parasti dhampir ir vampīru mednieki. Nu par to arī ir tā filma: vampīru mednieks (Veslijs Snaips) medī vampīrus lielpilsētā.

Filma bija kases grāvējs, tagad gan vairs ar tādiem vizuāliem efektiem nevienu nepārsteigsi. Ādas mētelīšu / pasaules glābēju estētika (pie kam Matrix iznāca tikai nākamajā gadā). Tomēr attiecīgajā brīdī nebijis vampīru, tuvcīņas, specefektu, urbānās vides un tehno mūzikas mikslis. Filmas panākumi iedrošināja komiksu kompāniju Marvel palaist tautās X-cilvēkus un Spaidermenu.

 

The Cronos (1993)

Mans dekādes atklājums ir meksikāņu izcelsmes režisora un scenārista Giljermo del Toro filma The Cronos. Nosacīts mazbudžeta kino ar lielisku, izturētu vēstījumu, interesantiem galvenajiem varoņiem un galvenais – ideju nenomāc vizuālie efekti. Manā izpratnē tāds ir pareizais veids, kā izmantot metaforisko vampīra tēlu.

Reiz kādā antikvariātā nonāk senlaicīga koka eņģeļa statuja, kuras pamatnē antikvārs atrod noslēptu dīvainu, pusplaukstas lieluma metāla vaboli. Uzgriežot tās mehānismu, tai izstiepjas taustekļi, kuri ieurbjas antikvāra plaukstā. Vabole ir sens kāda alķīmiķa izgudrojums – tā pagarina dzīvi un atjauno cilvēku, bet padara tā īpašnieku par vampīru. Konkrēto ierīci ir iekārojis arī kāds mirstošs bagātnieks, kurš sūta savu pastulbo krustdēlu atņemt to antikvāram.

Tas ir lēns un gudrs stāsts, kurā asinis mijas ar humoru, izveidojoties par klasisku šausmeni pēc labākiem paraugiem. Argentīniešu aktiera Federiko Lupi tēlotais Hesus lēnām pārveidojas… līdz nonāk šausminošas dilemmas priekšā: vai ir iespējams palikt par cilvēku, pārtopot par vampīru? Iesaku arī tiem, kas ar vampīriem nedraudzējas, bet nebaidās no šausmām.

 

Vēl pāris filmas no 90-tajiem ar labiem reitingiem: Sundown: The Vampire in Retreat (1990) ar Deividu Karadainu; John Carpenter’s Vampires(1998) – asiņains un padumjš kino, bet slavens režisors un galvenajā lomā Džeimss Vuds; The Wisdom of Crocodiles (1998) – Džūdas Lova fanēm;

Юн Линдквист «Впусти меня» (2009)

Юн Линдквист. Впусти меня  / пер. Н. Банке. – Санкт-Петербург: Азбука, 2009. (John Ajvide Lindqvist. Låt den rätte komma in. 2004)

kadrs no zviedru ekranizācijas (2008)

Šī ir grāmata par vampīriem, par kuru ir vēlēšanās uzrakstīt atsauksmi tikai tādēļ vien, lai „norakstītu” no sevis nost sajūtas, kuras tā izraisa. Gribēju es modernu vampīrstāstu – dabūju ar uzviju. Tikai te nav ne miņas no pēdējā laika romantizētajiem vampīru tēliem, drīzāk varētu runāt par seno, zemniecisko šausmu saplūšanu ar urbāno vidi.

Zviedrija, 80-to gadu sākums, viens no Stokholmas jaunajiem rajoniem, kurš ir uzcelts klajā laukā. Autors uzskata, ka šī vieta bez vēstures nenāk par labu tās jaunajiem iemītniekiem, viss ir pārāk bezpersonisks, un ir kāda zemapziņas motivācija pēc saviem mītiem un leģendām. Nesen uz šo rajonu ir pārcēlies dzīvot kāds izbijis skolotājs ar mazgadīgu meiteni, un viņi būs iemesls veselai plejādei leģendu. Pats stāsts sākas ļoti ikdienišķi, lai arī ne mierīgi – puika vārdā Oskars ir kļuvis skolā par apsmejamo objektu, un ar katru dienu viņa izmisums palielinās. Viņš dzīvo kopā ar mammu, tētis alkoholiķis ir tālu, un viņš jūtas ārkārtīgi vientuļš un neaizsargāts. Tai pašā laikā apkārtnē notiek dīvainas slepkavības – līķiem ir notecinātas asinis un pārlauzta spranda.

Romāna darbība sākas agrā rudenī un beidzas novembrī, un ir tāda sajūta, ka, kļūstot aukstākam laikam, lasītājam tiek piedāvāts aizvien vairāk iespēju, lai viņam asinis stingtu dzīslās. Vai šausminošas ir slepkavības, vai arī kāda netverama, romānā dominējoša nolemtības sajūta? Tā ir Zviedrija, kurā bars margināļu klusām nodzer savu dzīvi, pusaudži salasās pagrabos, lai ostītu līmi, un pieaugušie tikai cenšas izmisīgi saprast viens otru un savus bērnus. Kaut kādā mērā šī nesapratne (un arī sensenos laikos paveikts ļaunums) izraisa lavīnas efekta notikumus, kuru centrā ir trausls bērns Eli – pedofila patvērums, Oskara pašapziņas cēlājs… un negants vampīrēns.  Eli nav izvēles – jānogalina, lai dzīvotu. Un dzīvot gribas.

Šajā grāmatā autors izvēlējies vampīrismu attēlot kā sava veida infekciju – no vampīra koduma cilvēka ķermenī izaug tāds kā svešķermenis – sirds ar smadzeņu šūnām – un pārņem cilvēka dzīvi. Ķermenis kļūst par instrumentu, un faktiski mirst tikai tad, kad mirst šī svešā sirds, līdz tam tas ir spējīgs dzīvot arī kā zombijs. Viena no grāmatas varonēm tiek sakosta un viņas pārdzīvojumi, pārtopot par vampīri – atzīstama autora fantāzijas veiksme.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      šausmene pēc būtības un sūtības – žanra cienītājiem;

2)      par cilvēkiem, kuri dara ļaunas lietas, lai saņemtu glāstu;

3)      veltījums visiem skolā apceltajiem pusaudžiem – cīnīties par savu pašapziņu vienmēr ir vērts (varbūt palīgā nāk nāves eņģelis).

Vispār man patika. Tāds stāsts, kas ilgi paliek atmiņā, un ne jau tikai vampīru dēļ. Noskaņa stindzinoša un ar asins garšu mutē.

Nedaudz nostaļģiski: astoņdesmito gadu vampīru kino

Ja kino nebūtu, tad vampīru dēļ to vajadzētu izdomāt – viņi ir fotogēniski, seksīgi un briesmīgi, īsta šovbiznesa naudas pelnīšanas ādere, un nav brīnums, ka par viņiem ir uzņemts nesaskaitāms daudzums filmu. Tomēr daudzas no tām ir diezgan lieli mēsli, lēti spekulē ar šausmām, seksuālo instinktu un asiņu putru (vislabākās asinis sanākot no blenderētām avenēm).

20.gs. 80-tajos gados vampīri nebija popularitātes virsotnē, un filmas par viņiem vairāk vai mazāk orientētas uz jauniešu auditoriju. Tādēļ nav mazums jūsmīgu, nostaļģisku atsauksmju no tagadējiem četrdesmitgadniekiem, kam šis kino saistās ar bezbēdīgajiem pusaudžu gadiem.

Fright Night (1985)

Čārlijs  ir iecienījis šausmu kino, un viņš ir lietas kursā arī par vampīriem. Kad blakusmājā ievācas jauni kaimiņi, pusaudzis saprot, ka viens no tiem ir vampīrs, bet neviens viņam netic. Viņš meklē palīdzību pie TV vampīru mednieka, bet tas saka: ko tu, puisīt, es tikai tēloju. Filmas zvaigzne ir Krisa Sarandona tēlotais vampīrs – izskatīgs, tumsnējs un noslēpumains pretstatā bļaustīgajiem pusaudžiem un nervozajam vampīru medniekam; tieši pārliecinošais vampīra tēls izceļ filmu starp viduvējībām. Otrs pluss – specefekti: 80-to gadu vidum tie ir riktīgi labi, varētu pat nobīties. Starp citu, tūlīt ir jānāk klajā rimeikam ar Kolinu Farelu galvenā lomā.

.

The Lost Boys(1987) – Mamma ar diviem dēliem pēc šķiršanās pārceļas dzīvot pie sava tēva – dīvaina taksodermista. Vecākais dēls ir gana liels, lai motocikla sedlos meklētu sev piedzīvojumus, tad nu viņš arī atrod mežonīgu jauniešu bandu, kuri vilina tiem pievienoties. Jaunākais brālis sev atrod draugus – komiksu pārdevējus/vampīru speciālistus Edgaru un Alanu (sveiciens Po), savukārt māmiņai parādās jauns pielūdzējs. Un beigās viņi visi izrādās vienā istabā.

Režisora Džoela Šumahera filma skaitās vampīru klasika, tomēr man bija filmu interesantāk skatīties kā 80-to gadu stila parādi, nekā šausminošu vampīru kino. Galvenajā lomās – draugi Kīfers Sazerlends un Džeisons Patriks, kuri vēlāk nodeva stafetē viens otram Džūliju Robertsu. Savam žanram pieklājīgs kino.

.

Near Dark (1987) – Keilebs ir jauns kovbojs, kurš aizlaidis uz pilsētu nedaudz “atlaist”. Viņš iepazīstas ar Meju – simpātisku, bet dīvainu meiteni, kurai patīk ieklausīties naktī. Meja ir vampīru bandas locekle un izvēlas Keilebu par savu draudziņu. Tomēr Keilebam būt par vampīru negribas. Diezgan brutāls kino ar atklātu vardarbību,bet režisore sieviete – oskarotā Ketrīna Bigelova. Vampīru tēli ir pretīgi, bet pārliecinoši. Mūzika – Tangerine Dream. Tomēr vislabākā ir meitene – vampīre Meja (Jenny Wright), reizē trausla un apņēmīga. Nestandarta vampīru kino, ir savi trūkumi, bet īpašās atmosfēra dēļ es filmu labprāt kādreiz skatītos vēlreiz.

Vēl pāris filmas no 80-tajiem ar salīdzinoši labiem reitingiem: The Hunger (1983) ar Katrīnu Denēvu, Deividu Boviju un Sūzenu Sarandonu; Vampire Hunter D aka Banpaia hanta (1985) – japāņu multfilma; Mr. Vampire aka Geung si sin sang (1986) –  Honkongas kino; The Monster Squad (1987) – ģimenes komēdija; Kyuuketsuki Miyu (1988) – japāņu šausmu multfilma

Джинн Калогридис “Договор с вампиром” (2007)

Джинн Калогридис. Договор с вампиром / перевод И. Ивановa. – Mосква: Эксмо-Пресс, 2007. (Jeanne Kalogridis. Convenant with the Vampire (1995)).

1845.gada pavasarī jaunais Arkādijs Cepešs kopā ar savu sievu, kura gaida bērnu, atgriežas no Londonas dzimtenē – Transilvānijas mežu dziļumos noslēptā muižā, kurai kaimiņos slejas viņa vectēva brāļa Vlada viduslaiku pils. Viņš brauc, lai paspētu pie sava mirstošā tēva, bet tas neizdodas – viņiem pretim pa muižas kāpnēm noklumzā viņa kleinā māsa Žužanna, un Arkādijs acumirklī saprot, ka ir nokavējis. Tēva līķis jau ir kapličā, un, tumsai iestājoties, tur parādās arī vectēvocis Vlads – sirms un kumps, pēc izskata kā nāvei parādā. Arkādijs un Žužanna ārkārtīgi mīl savu sirmo radinieku, savukārt Arkādija angļu sievai Mērijai viņš liekas aizdomīgs – kāpēc roka skūpstot jānolaiza? Arkādija paredzētais liktenis ir – stāties tēva vietā par muižas pārvaldnieku, tomēr notikumi visriņķī sāk kļūt dīvaini, un viņam aizvien vairāk liekas, ka viņš jūk prātā. Arkādijam rādās viņa mazā, bērnībā suņuvilka nokostā brāļa rēgs, kurš uzstājīgi norāda uz mežu. Kas gan tur varētu būt paglabāts?

Kalogridisas vampīru triloģijas pirmais romāns ir prikvels Stokera “Drakulai”, hronoloģiski sākoties aptuveni 50 gadus pirms tā notikumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ grāmata mani uzrunāja bibliotēkas plauktā (kā arī gana labas Goodreads lasītāju atsauksmes). Pārdomājot iespaidus, jāatzīst – grāmata nepārsteidz, bet arī neliek vilties. Tā ir savam žanram atbilstoša vēsturiskā fantāzija ar vampiroloģisku mistikas un erotikas piesitienu. Patika tas, ka autore ir centīgi pētījusi attiecīgo Rumānijas laiku un vietu, tēli ir ticami, nedaudz kariķēti Stokera stilā. Mani, protams, aizrāva dažādi sīkumi. Piemēram, ‘Dracul‘ rumāniski nozīmē pūķis vai sātans, savukārt ‘Dracula‘  ir jau sātana dēls. Gāmatas uzbūve arī ir ņemta no Stokera – trīs galvenie varoņi raksta dienasgrāmatas, tā lasītājs arī visu uzzina. Un kur viņiem tik daudz laika dienasgrāmatas rakstīt? Televizoru laikam nebija :). Noskaņa grāmatai ir atbilstoši šaušalīgi gotiska: vēsturiska darbības vieta, ģimenes kapenes, tumšs mežs, sapelējusi pils, nobijušies zemnieki, ļauni pakalpiņi un vieglprātīgu ceļinieku neapskaužamie likteņi. Kalogridisa atbilstoši laikmetam ir ieviesusi dažu vampīru erotikas ainiņu, kas par ļaunu nenāk; varētu būt skaista aina: kaila sieviete atver logu un mēnessgaismā gaida, kad viņas priekšā savērpsies neskaitāmas mirdzošas daļiņas un Tumsas kungs izsliesies visā savā godībā.

Vampīru mitoloģijai gribu atzīmēt, ka šeit par vampīru var kļūt jebkurš cilvēks, kurš jebkad ir sakosts, t.i. viņš pat to var neatcerēties, bet pēc viņa nāves obligāts ir miets sirdī un nogriezta galva ar ķiplokiem piestūķētu muti (jo citādi galva var pierāpot pie ķermeņa un pieaugt atpakaļ. Brr!). Jaunākos laikos sakošana vēl nenozīmē pārtapšanu par vampīru – ir vajadzīgs rituāls.

Grāmata ir gana aizraujoša savam žanram, un autore uz mākslu nepretendē (kas iepriecina). Tādēļ mani nedaudz izbrīna, ka vampīru buma laikā latviski ir tulkoti Kalogridisas pseidovēsturiskie romāni, bet šī triloģija ir atstāta nepamanīta. Starp citu, pati Kalogridisa atzina, ka viņai no sevis sacerētā vislabāk patīk tieši šī grāmata! Mani arī izbrīna, ka tā nav ekranizēta – ar labu scenāriju, tā varētu būt baudāma šausmene. Drakula šai grāmatā ir saistošs, divsejains tēls, savukārt Žužannas pārtapšana no pelēka, kliba pīlēna par baismu tumšo gulbi un vēlākā nožēla varētu būt kādai aktrisei īsts izaicinājums.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampīru literatūras cienītājiem – patīkams strēbieniņš;

2) Karpatu kalnu bīstamie līkloči, spokainie meži un draudīgie vilki;

3) kā tikt galā ar Cepešu dzimtas lāstu – asinsūcēju grāfu Vladu Drakulu.

Jūlija seriāls: True Blood (2008-)

Nu labi, kārtis galdā. Ko nu te daudz iztaisīties par vampīru speciālisti. Īstenībā jau mani interesē tikai viens vampīrs. Bet par visu pēc kārtas.

Kad producents un scenārists Alans Balls 2005.gadā bija pabeidzis vienu no veiksmīgākajiem TV seriāliem “Six Feet Under“(2001-2005), viņš, meklējot jaunu iedvesmas avotu, uzgāja rakstnieces Šarlīnas Harisas (Charlaine Harris) urbānās fantāzijas stilā sarakstīto grāmatu sēriju “The Southern Vampire Mysteries“, kura vēsta par Luiziānas telepātes Sookie Stachhouse piedzīvojumiem. Harisa ir izdomājusi alternatīvo pasauli, kurā gadu simteņiem ilgi līdzās cilvēkiem ir dzīvojuši vampīri, bet tagad – pateicoties japāņu izgudrotajām sintētiskajām asinīm – viņi ir gatavi iznāk out of the coffin. Vampīri paziņo par savām tiesībām ieņemt pienācīgu vietu cilvēku sabiedrībā, un cilvēkiem ir tas jāpieņem. Kā jau tas notiek, reakcijas ir ļoti dažādas – izveidojas gan vampīru pielūdzēju bariņi (fangbangers) , gan vampīru nīdēji un apkarotāji. Harisas pasaulē ir arī citas pārdabiskas būtnes – vilkači (werevolves) un citi were– (panteras, tīģeri, lūši utt.), kā arī shapeshifters (veidmaiņi?), kuri var pārvērsties par jebkuru dzīvnieku.  Tad vēl ir paralēlā feju pasaule, kura ļoti interesē vampīrus (jo feju asinis ir ļoti garšīgas), un ik pa laikam parādās vēl kāda pārdabiska būtne.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekšminēto, stāsts ir par dzīvi, tikai citā realitātē – izdomātā Luiziānas pilsētiņa Bon Temps dzīvo meitene Sookie , kura strādā par viesmīli bārā un ir telepāte – viņa dzird apkārtējo domas, un tas viņu ārkārtīgi apgrūtina – viņai nav bijis neviena sakarīga randiņa. Līdz vienā brīdi pilsētiņā parādās sens tās iemītnieks – vampīrs Bils. Un Sookie atklāj, ka vampīru domas viņa nedzird… Draudzība ar Bilu Sookie ierauj daudzos fantastiskos piedzīvojumos – ir interesanti, bet arī bīstami.

Daudzie tagadējie vampīriem veltītie sacerējumi un ekranizējumi ir veltīti t.s. young adults auditorijai, un no mana viedokļa ir pārāk salkani un romantizēti. True Blood patīkami atšķiras, jo tam ir sava romantika, tomēr pēc būtības tas ir – sex, blood and violence. Sarežģīta un nežēlīga pasaule ar pikantiem jociņiem un patīkamu erotiku. Ja par erotiku, tad jāpiemin, ka milzīgajā fanu pulkā ir divas nometnes: Team Bill un Team Eric. Es no sākta gala esmu piederējusi Team Eric nometnei, kas gan lielā mērā ir zviedru aktiera Aleksandra Skārsgārda nopelns.

Viens no jaukākajiem seriāla momentiem. Sookie sapņo:

Bija pārāk saldi? Noklausieties, ko jums vēlas pateikt 3000 gadus vecais vampīrs Russel Edgington. Viena no spožākajām vampīru runām ever:

True Blood joprojām turpinās – 26.jūnijā sākās ceturtā sezona. Visiem iepriekšējiem mošķiem pievienojās arī raganas un saskaņā ar grāmatu – finally! – Sookie ir sastrīdējusies ar Bilu un pievērsusies Ērikam (Vai es jau teicu, ka peles paliktnis ar Ērika bildi man strauji uzlabo garastāvokli?) Hei, skatāmies, būs labi! 🙂

Brems Stokers “Drakula” (1994)

Brems Stokers. Drakula / no angļu val. tulk. Harijs Veidemanis. – Rīga: Liesma, 1994. (Bram Stoker. Dracula (1897))

Kadrs no filmas "Dracula"(1958)

Grāfs Drakula mani sūca pa mazam gabaliņam; nezināmu iemeslu dēļ man negāja raiti un grāmata lasījās daudz ilgāk, nekā bija domāts. Bet tas nekas, tas tikai nozīmē, ka es visu labāk atcerēšos.

Brems (Abrahams) Stokers neradīja ne pašus vampīrus, ne ieviesa attiecīgo grāmatu žanru, bet viņa ietekme uz vampīru literatūru ir milzīga. Iespējams, ka bez viņa grāmatas nemaz nebūtu radusies visa sekojošā apsēstība ar šiem nemiroņiem, kas nu jau ir izaugusi industrijā. Nerunājot nemaz par grāmatām, Drakulas ekranizāciju vien ir vesels blāķis. Pateicīgam Stokeram jābūt arī Rumānijas tūrismam un varbūt arī Valahijas grāfam Vladam III Drakulam, lai kādā kapā viņš pēdējos 100 gadus negrozītos. Tautā mitoloģizētais 15.gs. nežēlīgā valdnieka tēls izdevīgi savienojās ar Stokera Transilvānijas folkloras pētījumos iegūtajām ziņām par mistiskajām būtnēm, jo īstais grāfs Drakula, protams, nekādas asinis nedzēra (kuru gan tas tagad interesē?). Stokers ne tikai izdomāja savu grāfu Drakulu, bet viņš arī uz folkloras pamata ieviesa dažus jauninājumus. Folklorā, piemēram, dzīvie miroņi un vilkači ir stingri nodalīti, savukārt Stokers vampīru apveltīja ar spējām mainīt savu fizisko veidolu. Drakula var izsaukt negaisu un miglu, var pats par to pārvērsties, kā arī pieņemt dzīvnieka veidolu (sikspārņa). Jaunāko laiku grāmatās tā vairs nav – vampīru un vilkaču funkcijas atkal ir nodalītas. Dažādi ir arī vampīru briesmu avoti – ķiploki, krucifiksi, oblātas, apses mieti, bet netiek minēts vēlāk tik populārais sudrabs. Drakulu neredz spogulī, viņš nevar ienākt bez uzaicinājuma, viņam ir bail no tekoša ūdens, tomēr gaismu viņš panes un saules staros neapdeg. Folkloras vampīrs nedrīkstēja kustēt tālu no sava zārka, Stokers to atrisināja, liekot Drakulam pārvietoties kastē, kura pilna ar dzimto zemi – faktiski izvilka vampīru no laukiem uz lielpilsētu; mūsdienu vampīriem šī detaļa vairs nav būtiska. Kā arī Stokers esot pirmais, kurš jauna vampīra radīšanas procesā liek upurim dzert paša vampīra asinis, folklorā, kā saprotu, pietika ar sakošanu.

Romāns ir rakstīts epistolārā formā – visi iesaistītie varoņi vai nu raksta dienasgrāmatas vai vēstules viens otram. Jāatzīst, ka brīžiem man darbība šķita par gausu – kamēr tie aristokrāti savā starpā izskaidrojas, Drakula sen jau ir paņēmis vagu un tā vien gribās viņiem uzsaukt: kustās fiksāk! Daži varoņi arī mira ļoti ilgi, bet bez šīm žēlabām un gauduļainājām agonijām jau laikam īstu vēsturisku gotiku dabūt nevar. Tomēr fināls pārspēja visu! Un es Stokeram piedevu iepriekšējo minstināšanos un klīrēšanos, jo tas bija drūmi, baisulīgi un vampīriski. Lai nedaudz runā varoņi:

Abrahams van Helsings: Bet ir lietas, kuras jūs nezināt, tomēr uzzināsiet un pateiksieties man par zināšanām, kaut arī tās nav diezcik patīkamas lietas.

Džonatans Harkers: Dievs! Palīdzi man saglabāt skaidru prātu, vairāk es neko nelūdzu. Mana drošība vai pārliecība par to – tas viss jau beidzies.

Mīna Harkere: Nešķīsta! Esmu nešķīsta! Pat Visuvarenais novēršas no manas miesas.

Doktors Džons Sjūards: Reizēm man liekas, ka mēs visi esam jukuši un atgūsim skaidru sajēgu tikai trakokreklos.

Lūsija Vestenra: Es nelikšos ne zinis par to spārnu švīkstoņu aiz loga.

Arturs Holmvuds, lords Godalmings: Tagad esmu pārliecinājies, ka pasaulē patiešām ir arī kaut kas tāds, ko prātam nav iespējams aptvert.

Pacients Renfīlds: Mušām arī cukurs garšo, bet man garšo mušas, tātad man garšo cukurs.

Grāfs Drakula: Visas šīs dzīvības es atdošu tev un vēl vairāk dzīvību, un vēl lielākas uz neskaitāmiem gadiem, ja tu nolieksies un zemosies manā priekšā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) vampirologu Bībele;

2) ģībstošas lēdijas, cēli glābēji, mistiskas briesmas un vientuļš monstrs – kas var būt labāk par šo?

3) varbūt izturēsimies nedaudz piesardzīgāk pret resnu, melnu sikspārni, kurš sitas pret logu – ne visi dzīvnieciņi ir jāglābj no briesmām.

Vampiroloģija

Albert Joseph Penot "Bat woman" (1890)

Varbūt kādam šķiet, ka mana šermuļu un drebuļu sērija ir beigusies  – nav tiesa, esmu atstājusi labāko desertam. Un desertā ir vampīri! Mūslaikos tik ļoti mīlētie krēslas radījumi ar asajiem, baltajiem zobiņiem, kuri no nešķīsteņiem ir transformējušies par sabiedrības akceptētām būtnēm. Quo vadis, sabiedrība? Kas pievilina pārsvarā jaunas sieviešu kārtas būtnes tumšo vāciņu grāmatām ar bāliem jaunekļiem un asins pilēm uz vāka? Romantikas trūkums ikdienā un mūžīgas mīlestības solījumi vai slēptas mazohistiskas tieksmes un vēlēšanās būt vājai un pakļāvīgai pasaulē, kur sievietēm nupat jau jāvar viss un vēl mazliet?

Kā zināms, vampīra tēls nāk no folkloras, un folklorā viņš nav nekāds princis – diezgan pretīgs ne-mironis, visbiežāk kāds bijušais zemnieks, pārtapis par asinssūcēju. Tomēr 18.gs. beigās vampīrs parādās literatūrā, un tam ir vairāki iemesli: 1) sākas  folkloras vākšana un pētniecība, un rakstnieki atklāj sev jaunus sižetus; 2) literatūra atbrīvojas no baznīcas ietekmes, un tiek principā pieļauta iespējamība, ka cilvēka dvēsele pēc nāves nenonāk ne debesīs, ne ellē; 3) romantisma uzplaukums literatūrā, kam raksturīgs individuāls, nestandarta skatījums uz notiekošo un attiecīgi vēlēšanās cilvēciskot ļauno tēlu.

Folkloras vākšana aktīvi notika Vācijā, tādēļ šeit arī parādās pirmie literārie darbi, piemēram, Gētes “Die Braut von Korinth” (1797).  Tomēr uzskata, ka tie vēl ir tikai folkoras pakaļdarinājumi, bet pirmais klasiskais literārais vampīrs ir lords Ratvens (Lord Ruthven) no Džeimsa Polidori īsstāsta The Vampyre (1819). Polidori bija Bairona ārsts, un Ratvena tēls ir klasisks baironisks tipāžs – dēmonisks un drūms dekadents. Mūsdienu izpratnē Ratvens vēl ir tālu no vampīra, jo viņam nekaitē saules gaisma un viņš nebarojas tikai no asinīm. Tomēr viņš vairs nav derdzīgs pussadalījies zemnieks, bet cēls aristokrāts. Polidori it kā savienoja divus jau esošus tēlus – no kapa augšamcēlušos asinssūcēju un dēmonisku pavedinātāju, kuram piemīt pārdabiskas spējas sev pagarināt dzīvi un skaistumu uz pavesto un pamesto upuru rēķina.  Polidori stāsts radīja daudzus sekotājus, lielākoties gan tā bija sēnalu literatūra. Izcelt var īru Šeridanu le Fanu un viņa sarakstīto “Carmilla” (1872) par 150 gadus vecu lesbiešu vampīri, kura ēd jaunas meitenes. Mūsdienu vampīra etalons, protams, sākas Brema Stokera romānā “Drakula” (1897) – viņš vampīra tēlu kanonizēja, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību kopumu. Un tālāk literatūrā ir jau tā saucamais postdrakulas periods, kurš principā variē jau noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu, un līdz pat Otrā pasaules kara beigām pārsvarā atrodams bulvārliteratūrā un komiksos.

Toms Krūzs Lestata lomā filmā"Intervija ar vampīru"

70-to gadu vidū literārie vampīri piedzīvo renesansi, un tas lielā mērā notiek pateicoties Annas Raisas grāmatai ” Intervija ar vampīru” (1976). Raisas galvenais varonis Lestat de Lioncourt ir antivaronis, kurš atšķiras no saviem iepriekšējiem sugasbrāļiem. Raisa vampīriem rada gan vēsturi, kura ir daudz senāka par Vlada Drakulas laikiem, gan arī savu sabiedrību, kura sen jau eksistē paralēli cilvēku pasaulei. Protams, neiztikt arī bez vampiroloģiskā uzvedības kodeksa atsvaidzināšanas – kā tad īsti ir ar tiem ķiplokiem, spoguļiem, krucifiksiem un jaunu vampīru radīšanas procesiem. Pēc Annas Raisas vampīru romāni ieguva otru elpu, un ir pat tāds viedoklis, ka tie ir sekmējuši gotu kustības attīstību.

Modernais vampīru romāns ne-mironi vairs nerāda kā monstru, bet kā būtni, kura svaidās starp vēlēšanos padzert asintiņas un tieksmi saglabāt cilvēciskuma paliekas. Otra tendence – vampīra iefiltrēšana cilvēku sabiedrībā, vampīrs nav vairs vientuļš monstrs vai noslēgtas, savdabīgas ģimenes daļa.

Vampīru popularitāte izskaidrojama ar to, ka viņi personificē  vairākus fundamentālus cilvēka baiļu avotus – nāvi (bailes no nezināmā, nesaprotamā), slimību (kodiens kā infekcija un rezultātā saslimšana, arī bailes no dzīvības spēku mazināšanās), nakti (bailes no tumsas), zvēru (bailes no plēsoņas agresivitātes, bailes kļūt par medību upuri), seksu (puritāniskas bailes no seksuālas baudas, ar kādu bieži asociē vampīrus), dubultnieku jeb ēnu (bailes no savas ēnas puses, ļaunā dvīņa).  Iepazīstot un cīnoties ar vampīriem, simboliski notiek cīņa ar cilvēka paša bailēm.

Vampīru literatūras grāmatlistes. Dažas ieskatam.

Kevina Džeksona Top 10 vampire novels:

1. Richard Matheson. I Am Legend (1954);

2. George RR Martin. Fevre Dream(1982);

3. Simon Raven. Doctors Wear Scarlet(1960);

4. John Marks. Fangland (2007)

5. Stephen King. Salem’s Lot (1975)

6. Anne Billson. Suckers (1993)

7. Kim Newman. Anno Dracula (1992)

8. Rachel Klein. The Moth Diaries (2002)

9. John Ajvide Lindqvist. Let the Right One In (2004)

10. Bram Stoker. Drakula (1897)

Топ 15 книг о вампирах

1. Дракула Брема Стокера (1897)

2. Брайан Ламли “Некроскоп”

3. Уитли Стрибер “Голод”

4. “Вампирские хроники” Энн Райс

5. Шарлин Харрис “Тайны вампиров-южан”

6. “Сумеречная сага” Стефани Майер

7. Даррен Шен “История одного вампира”

8. “Академия вампиров” Рэйчел Мид

9. “Штамм. Начало” Гильермо дель Торо и Чак Хоган

10. А.К. Толстой “Упырь” “Семья вурдалака”

11. В. Панов “Царь горы“

12. С. Лукьяненко “Ночной дозор”, “Дневной дозор”, “Сумеречный дозор”, “Последний дозор”

13. В. Пелевин Empire “V”

14. Лиза Джейн Смит “Дневники вампира”

15. Джинн Калогридис “Договор с вампиром”, “Дети вампира”, “Князь вампиров”

Zīmīgi, ka sarakstos sakrīt tikai viena grāmata (Drakula), kas zināmā mērā parāda vampīru romānu daudzveidību – katra gaumei kaut kas atradīsies.