Sākumlapa

Екатерина Коути “Недобрая старая Англия” (2014)

4 komentāri

Екатерина Коути. Недобрая старая Англия. – Санкт-Петербург: “БХВ-Петербург”, 2014.

kouti-nedobraya-staraya-angliyaLaiks noslēgt blogā ieilgušo 19.gadsimta Anglijas periodu − jau kādu brīdi lasu par citām tēmām. Protams, ka man neizdevās izlasīt visu ieplānoto (jo parasti gribas izlasīt divreiz vairāk, un apetīte rodas ēdot), taču šoreiz esmu pārliecināta, ka neizlasītajam no izveidotā saraksta uz mani ilgi nebūs jāgaida. Dīvainā kārtā kā pēdējo aprakstīšu grāmatu, kura mani iedvesmoja visam lasīšanas pasākumam kopumā, taču izvēlējos to lasīt pašu pēdējo − un darīju pareizi, jo daudzos autores aprakstītos notikumus, paražas, ieradumus varēju prātā ilustrēt ar daiļliteratūrā jau iepazītām ainām.

Mazliet par Jekaterinu Kouti pastāstīju, kad augustā rakstīju par citu viņas vēsturisko grāmatu “Джейн Остен и ее современницы” − viņa ir krievu izcelsmes pasniedzēja ASV universitātē, kuras interese par viktoriāņu laiku Angliju pārtapusi no hobija par iedvesmas avotu dažādu žanru grāmatām. Iespējams, kādam ir radies priekšstats (no tiem pašiem Ostinas, Dikensa u.c. romāniem), ka 19. gs. Anglija ir ļoti cēla, džentlmeņu un lēdiju apdzīvota zeme, kur visi dzer tēju, dīki pastaigājas pa parkiem un atvainojas viens otram par zemē nomestiem mutautiņiem. Man tāda priekšstata nebija, taču Kouti to iznīcināja pavisam (un šobrīd man drīzāk vajadzētu lasīt kaut ko, kas apliecinātu Anglijas izcilo nozīmi pasaules vēsturē).

Grāmata sākas ar nodaļu “Anglijas nabagu ikdiena”, kura stāsta par nožēlojamiem nabagu mājokļiem un ēdienu, pieķerot klāt arī apstākļus, kas iespaido visus Londonas iedzīvotājus − smogu un kanalizācijas smaku. Būtu vietā pieminēt grāmatu, kas ietekmējusi visus 19. gs. Anglijas aprakstītājus − Henry Mayhew. London labour and London poor (1840). Tas ir apjomīgs  žurnālista pētījums, kas dokumentējis Londonas strādnieku un ubagu dzīvi, un, iespējams, bez tā daudzas grāmatas par attiecīgo tēmu būtu sarakstītas priecīgākos toņos. Kouti apraksta nabagu mājokļus, drīzāk jau − graustus, taču atzīmē, ka nabagi nesteidzās nokļūt darba namos, kuros apstākļi bija skaudri, tomēr šeit jau no 17. gadsimta varēja strādāt par gultas un vēdera tiesu. 19. gadsimta pirmajā ceturksnī Anglijas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās un sasniedza 12 miljonus, attiecīgi strauji pieauga arī trūcīgo skaits. Ļautiņi ēda kartupeļus (maizi sadārdzināja augstais labības nodoklis) un dzēra tēju, turklāt interesanti, ka populārs bija ielas ēdiens, jo mazajos dzīvokļos bija kamīns, bet nebija virtuves. Jau toreiz pārtiku gan viltoja, gan “uzlaboja”ar indīgām piedevām, piemēram, visā Anglijā vismaz divas trešdaļas piena tika atšķaidītas ar ūdeni.

londonas-migla_1853

Londonas migla (no žurnāla “Punch”, 1853)

Par Londonas dzelteno smogu, ko radīja angļu mājīgie kamīni, nezina tikai slinkais, taču Londonas smirdoņa vietējos piebeidza tikai izcili karstajā 1858. gada vasarā, kad nolēma beidzot būvēt modernu kanalizāciju, ko palaida 1864. gadā, bet pilnveidoja līdz 80. gadiem. Jāsaka, ka autore tik krāšņi apraksta londoniešu problēmas ar tualetēm, ka šķiet − viņi visi bija sūdos līdz ausīm. Ja tualešu saturs trāpīja dzeramajā ūdenī, tad bija risks saslimt ar holeru, kuras epidēmija vairākas reizes smagi skāra Angliju. Diemžēl tobrīd aktuāla bija “miasmu teorija”, kas par visa veida saslimšanas iemesliem sludināja sliktu smaku, un tikai 19. gs. otrā pusē mikrobiologi apstiprināja, ka slimības izraisītājs bija inficēts ūdens.

Tālāk autore pievēršas dažādām tā laika profesijām – vispirms daudzveidīgajam kalpu klāstam, kurš īstenībā mūsdienās ir gana labi iepazīts. Tad seko sabiedriskā transporta darbinieki − diližansu un pasta kariešu kučieri un konduktori, kā arī pilsētas omnibusu un kebu vadītāji. Pilsētas ielās bija daudz “ielu sanitāru”, kas gan organizēti brauca pakaļ pelniem un tualetes atliekām, gan individuāli staigāja pa mājām un vāca visa veida atkritumus − kaulus, lupatas, pārtikas atliekas. Mūsdienu otrreizējo izejvielu pārstrāde vienkārši nobāl 19. gadsimta cītības priekšā. Viņi vāca pat suņu kakas, kuras pārdeva ādmiņiem. Taču jāsaka, ka Londona  vienalga bija netīra, un pa tās ielām staigāja visa veida pārdevēji, īpaši tiek izcelti avīžnieki, dažādu brošūru un kancelejas preču izplatītāji (laikam jau kiosku tai laikā nebija). Populāras bija tenku lapeles, šausmu stāsti, dziesmu teksti un slepus izplatīja arī pornogrāfiju. Protams, ka ielās bija sastopami profesionāli ubagi, kuri savās radošajās izpausmēs neatpalika no ielu aktieriem − te bija sastopami gan dziedoņi, gan akrobāti, gan leijerkastnieki, izklaides nolūkos piedāvāja pat skatīšanos mikroskopā.

leijerkastnieks_1855

Leijerkastnieks un istabene (no žurnāla “Punch”, 1853)

Trešā nodaļa stāsta par ģimenes lietām, un tā sākas ar aprakstu par bērnu sodīšanu skolās − publiskiem, neadekvāti smagiem pērieniem pat prestižās mācību iestādēs. Tālāk, protams, par sieviešu pilnīgo atkarību no tēviem un vīriem: tikai 19. gadsimta 2. pusē pieņēma vairākus likumus, kas aizsargāja precētas sievietes mantoto un nopelnīto, kā arī beidzot mātes varēja iegūt aizbildņa tiesības. Atsevišķi tiek apskatīts smagais šķiršanās process, kuru panākt bija grūti abiem dzimumiem un tas postoši ietekmēja iesaistīto reputāciju.

Liela nodaļa veltīta noziegumiem un sodiem − vispirms jau par mazgadīgo apmācību un dažādiem veikliem zagļu gājieniem − ielās bija jātur acis vaļā! 1829. gadā beidzot tika dibināta Londonas policija, un “bobiji” izgāja patruļās. Autore plašāk izstāsta vairākus noziegumus: par Edinburgas līķu tirgotājiem, Londonas Džeku Uzšķērdēju un Īrijas “raganas” sadedzināšanu. 19. gadsimtā pūļa izklaidei vairs nepiedāvāja publiskus nāvessodus, taču gadsimta sākumā pilsētu laukumos vēl bija sastopamas siekstas, kurās ieslēdza locekļus un galvu. Interesants soda instruments bija ducking-stool, kurā gan nesēdināja vairs raganas, bet vienkārši nešpetnas kundzītes un “atdzesēja” ūdenī. Atsevišķa sadaļa stāsta par Anglijas cietumiem, kuri 19. gs. tika uzcelti vairāki jauni, taču šeit cilvēku nolēma izolētībai vieninieka kamerā.

Saldajā ēdienā ir atstāta viktoriāņu laikmeta seksualitāte; vispirms tiek aplūkots prostitūtu jautājums, kuru Londonā bija ļoti daudz (gadsimta vidū līdz pat 7 %), lai gan bordeļu bija mazāk nekā kontinentā. Izrādās, 19. gadsimta otrajā pusē daudzas anglietes nokļuva verdzībā Eiropas bordeļos, pret ko tika izvērsta plaša cīņa. Līdztekus cīnījās arī pret bērnu prostitūciju un, pateicoties žurnālistam Viljamam Stedam, 1885. gadā t.s. “piekrišanas vecumu” tika pacelts līdz 16 gadiem. Atsevišķā sadaļa veltīta “angļu netikumam” jeb mazohismam, kas ticis plaši praktizēts, un autore piedāvā versiju par tā popularitāti. Tiek aplūkotas arī citas, tā laika sabiedrībā slēptas nodarbes − Hannas Kalvikas dzīvesstāsts, jauno transvestītu piedzīvojumi, homoseksuālisma uztvere un Oskara Vailda bēdīgā dzīves izskaņa.

Kouti pētījums vieglā, taču ne paviršā, formā lasītājam pavēsta par 19. gadsimta Anglijas ēnas pusēm. Tādu grāmatu ieteicams lasīt ar priekšzināšanām Anglijas vēsturē, tomēr pilnīgi iespējams, ka kādam tā varētu kļūt par impulsu dziļākai Anglijas vēstures apguvei.

Lucy Worsley “If Walls Could Talk” (2011)

Komentēt

Lucy Worsley. If Walls Could Talk: an intimate history of the home (2011)

worsley_if-walls-could-talkLai cik lielu daļu plauktu grāmatveikalos neaizņemtu literatūra par lieliem vēsturiskiem notikumiem un izcilām personībām, mēs visi zinām, ka pagātni galvenokārt veido ikdienība un parasto ļaužu dzīve. Ja neesam noilgojušies pēc kaislībām un drāmām, tad cilvēku ikdienas pētniecība var nest daudz interesantu un pat negaidītu atklājumu. Varbūt interese par šo tematu manā gadījumā būtu saistāma ar prāta nobriešanu, jo pirms divdesmit gadiem man kursa darba tēma par seniem lauksaimniecības darbarīkiem šķita supergarlaicīga. Dieva dēļ, kuru gan var interesēt 17. gadsimta arkls?!  Šobrīd es varētu palasīt arī par ‘arklu’. Protams, ka man gribējās 19. gadsimta Anglijas vēstures kontekstā palasīt kaut ko par tā laika ikdienas dzīvi, un es atradu jauku autori − Judith Flanders, kura sarakstījusi grāmatu The Victorian House (2003). Bet tā nu dzīvē gadās, ka pirmā man ceļā gadījās ne mazāk interesantā Lūsija Vorslija un Flendersai nāksies pagaidīt.

Populārzinātniskais pētījums “If Walls Could Talk” gan neaprobežojas ar 19. gadsimtu, bet stāsta par angļu māju un tās iekārtojumu krietni plašākā periodā − sākot no tiem laikiem, kad visa saime dzīvoja vienā milzīgā telpā ar ugunsvietu centrā, kura vienlaikus pildīja daudzas funkcijas, un beidzot ar mūsdienām, kad būtībā atkal modē nācis atklātais mājokļa plānojums. Savu stāstījumu Vorslija ir sadalījusi četrās nodaļās: guļamistaba, vannasistaba, viesistaba un virtuve, katra nodaļa stāsta par dažādiem cilvēka dzīves aspektiem, kas saistīti ar attiecīgo dzīvojamo telpu. Tāds izklāsts ļauj vienlaikus gan pastāstīt par telpas funkcijām, gan tās iekārtojumu, gan arī pievērsties lietām, kas ir tikai pastarpināti saistītas − piemēram, guļamistabas kontekstā par venēriskām slimībām, bet viesistabā izklāstīt etiķetes smalkumus.

Kad es lasīju Bila Braisona nenoliedzami interesanto pētījumu “Mājas: īsa privātās dzīves vēsture” (Zvaigzne, 2013), man tomēr nepatika, ka viņš stāstījumā tik tālu aizklīst no Norfolkas mācītājmājas, kuru sākumā bija pieteicies izpētīt, līdz ar to iegūtās zināšanas bija diezgan sadrumstalotas. Savukārt Vorslijas grāmatu es aizrautīgi lasīju aptuveni līdz pusei, līdz sapratu, ka atcerēties no tā visa es varēšu tikai pavisam nelielu daļu, un nepieciešams cits piegājiens. Piemēram, lai saprastu, kāds īsti izskatījās un kā darbojās pirmais klozetpods, man nepieciešama ne tikai ilustrācija, bet arī demonstrējums. Šajā gadījumā es bez pūlēm to varēju iegūt, jo īstenībā vispirms bija populārzinātniska raidījumu sērija “If Walls Could Talk” TV kanālā BBC4 un tikai pēc tam tika uzrakstīta grāmata. Četros raidījumos Vorslija izstaigā vēsturiskās angļu mājas, intervē zinošus cilvēkus un pat pati izmēģina pārlaist nakti viduslaiku gultā un mazgāt veļu pēc seno laiku metodes. Manā gadījumā efektīvi bija kombinēt lasāmo ar skatāmo, turklāt Vorslija ir interesanta stāstniece (varbūt pat labāka nekā rakstniece), tādēļ varu ieteikt gan šo raidījumu, gan vēl veselu rindu citu viņas veidotu, kas veltīti dažādiem Anglijas vēstures tematiem.

zombiesretrocanningNenoliedzami, ka Vorslijas grāmatas lasītājiem jābūt pamatzināšanām Anglijas vēsturē, citādi nekāda ieguvuma no izlasītā nebūs − autore gana brīvi lēkā no gadsimta uz gadsimtu, un lasītājām jāspēj izsekot valdnieku un  notikumu hronoloģijai. Esmu pārdomās arī par to, vai sadalīt stāstāmo pa telpām bija efektīvākais ceļš, varbūt lasītājam būtu vieglāk, ja viņu vestu cauri gadsimtiem un secīgi stāstītu par mājokļu iekārtojumu, nedaudz pieminot arī laikmeta lielos notikumus, kas nenoliedzami ietekmē mājas dzīvi. Katrā ziņā man vienmēr ir ļoti patikuši tāda veida muzeji, kuros var it kā ieiet attiecīgā laikmeta istabā ar iespējami autentisku iekārtojumu.

Viens no maniem secinājumiem par angļu ikdienas dzīvi gadsimtu gaitā ir tāds, ka dažos (un varbūt ne dažos) gadījumos tā ir apbrīnojami stūrgalvīga (vai konservatīva) tauta. Protams, var samierināties ar atsevišķiem aukstā un karstā ūdens krāniem, taču angļu gultas klājums − kura daudzslāņaino uzbūvi es nevarēju saprast, līdz Vorslija TV raidījumā to nesadalīja pa sastāvdaļām − nemainīgā veidā pastāvēja līdz 20. gs. 50. gadiem, kad to beidzot nomainīja viegls pēlis (duvet). Bez šādām zināšanām ir pagrūti saprast, kāpēc, piemēram, Hārdija romānā par vecpuiša varoņdarbu tiek uzskatīta tieši gultas taisīšana (viņš pats taisa pat gultu!). Ikdienas dzīve vispār ļoti skaidri parāda, cik ļoti cilvēki ir pakļauti dažādiem iesīkstējušiem priekšstatiem, it īpaši, ja tas saistīts ar statusu vai visas sabiedrības gadsimtiem ilgi pieņemtiem uzskatiem. Anglijas ikdienas dzīves procesu modernizāciju bremzēja arī fakts, ka daudzas lietas paveica kalpi un kungi neuzskatīja par vajadzīgu atvieglot viņu darbu.

Grāmatā ir daudz faktu, kuri paši par sevi, protams, ir vienkārši interesantas, dažreiz negaidītas  ikdienas dzīves detaļas, taču pamazām jau izveidojas arī plašāka aina uz Anglijas ikdienu gadsimtu gaitā. Un pārsteidzoši, ka Lūsija Vorslija nobeigumā raksta par mūsdienu dzīves atgriešanos pie pirmsākumiem − pilnīgi iespējams, ka tuvā nākotnē mainīsies māju arhitektūra un plānojums, jo cilvēkiem vajadzēs taupīt siltumu, savukārt dabas resursu sarukums mudinās taupīt, remontēt un atkārtoti izmantot visa veida atliekas. Kopumā tā bija interesanta grāmata, kuru varētu kalpot arī kā uzziņas līdzeklis par angļu mājsaimniecības un dzīves stila attīstību.

Екатерина Коути, Елена Прокофьева “Джейн Остен и ее современницы” (2015)

Komentēt

Екатерина Коути, Елена Прокофьева. Джейн Остен и ее современницы. – Санкт-Петербург: БХВ-Петербург, 2015. – (Окно в историю).

Kouti_E._Dzhejn_OstenJekaterina Kouti ir autore, kas ir daļēji vainīga pie tā, ka šobrīd lasu par 19. gadsimta Angliju. Jau pirms vairākiem gadiem atklāju viņas blogu, kas veltīts pārsvarā viktoriāņu laikam, un tur bija arī norādes uz viņas sarakstītajām grāmatām − viņa raksta gan viena pati, gan ar līdzautorēm, gan populārzinātnisku literatūru, gan vēsturiskus fantāzijas romānus. Šobrīd Kouti ir pasniedzēja kādā ASV universitātē, nu jau filoloģijas doktore, un viņas kontā ir piecas non-fiction grāmatas, no kurām trīs esmu iegādājusies.

19. gadsimta sākums bija daudz jautrāks par vēlāk sekojošo ārējās klīrības un puritānisma laiku, ko lasītāji iepazinuši Dikensa un māsu Brontē ieturētajos un sentimentālajos romānos. Džeina Ostina (1775-1817) rakstīja brīvāk, ar šķelmīgu humoru, un tādas bija arī viņas laika sievietes. Kouti un Prokofjevas darbā tiek izstāstītas 12 sieviešu biogrāfijas, kuras dažādi ir ietekmējušas Anglijas vēsturi, un daļa no viņām ir slavenas joprojām. Protams, šeit nav pamatīgu un izsmalcinātu biogrāfiju, tie ir tādi vienkārši, taču ievelkoši apraksti, kuru mērķis ir pastāstīt gan par konkrēto personību, gan ieskicēt viņas ietekmi uz tā laika sabiedrību. Padziļinātai interesei ir norādīta bibliogrāfija.

Laiks no 1760. līdz 1837. gadam pieder trīs karaļiem − Džordžam III (1760−1820) un viņa dēliem Džordžam IV (reģents 1811−1820; karalis 1820−1830) un Viljamam IV (1830-1837). Džordža III dēli bija lieli draiskuļi un ar milzu mokām pakļāvās karalisku personu laulību noteikumiem, līdz ar to viņiem bija gana daudz pēcnācēju, taču ne jau oficiālā laulībā dzimušo, tādēļ pēc Viljama IV nāves tronī kāpa abu brāļameita Viktorija.

Divas no grāmatā aprakstītajām sievietēm ir Džordža IV sievas. Pirmā ir Marija Ficherberta (1756–1837) − pašpārliecināta, pakupla atraitne, ar kuru oficiāli atzītas laulības nebija iespējamas gan viņas izcelsmes dēļ, gan ticības − nākamais Anglijas karalis nevar precēt katolieti. Otrā ir Braunšveigas Karolīna (1768– 1821) − Džordža IV nemīlētā, 1795. gadā piespiedu kārtā apņemtā sieva, kuru Džordžs apprecēja tikai naudas dēļ. Karolīna gan nesēdēja klusu un dzīvoja jautri, kas noveda pie vairākiem tiesiskās izskaidrošanās procesiem − izšķirties no viņas Džordžam IV gan nesanāca. Džordža brālis Viljams nebija diez ko saprātīgāks un iemīlējās Karaliskā teātra aktrisē Dorotejā Džordanā (1761–1816), kura bija sieviete ar pagātni un jau četru bērnu māte. Dora visu mūžu turpināja strādāt par aktrisi un dzemdēt Viljama bērnus (no 1794. līdz 1807. gadam viņa dzemdēja desmit bērnus). Protams, atkal par precībām nevarēja būt ne runas un mūža beigas Dorai pagāja kreņķos par naudu un bērnu nākotni.

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Uz kroņprinču gājieniem sabiedrība skatījās caur pirkstiem, jo aristokrātija kopumā tolaik dzīvoja diezgan vaļīgi. Piemēram, tika akceptēts, ka lorda kundze laulībā dzemdē bērnus no cita aristokrāta, lai gan skaļi, protams,  par to nerunāja. Spilgts piemērs ir hercogienes Džordžiānas (1757–1806) dzīve − viņa bija skaistule ar šokējošu uzvedību, turklāt dzīvoja ménage à trois kopā ar savu vīru Devonšīras hercogu Viljamu Kavendišu un draudzeni Elizabetei Fosteri. Šāda savienība šķiet nepieņemama joprojām, taču abas sievietes esot dzīvojušas ciešā draudzībā, kopā audzinājušas bērnus un lieliski izklaidējušās. Dīvainā kārtā vēsture atkārtojas − Džordžiānas pēctece bija Diāna Spensere un visiem zināma viņas ménage à trois ar Velsas princi un Kamillu, šoreiz nelaimīga.

Vēl viena dulla sieviete (starp citu, Džordžiānas māsasmeita) bija lēdija Karolīna Lemba (1785-1828), kuras salīdzinoši laimīgo laulību iztraucē iemīlēšanās lordā Baironā. Atraidītā mīla viņai galīgi nones jumtu, un viņa pārvērš Bairona dzīvi par murgu (nevar gan teikt, ka Bairons to nebūtu pelnījis). Karolīna, būdama tiem laikiem ļoti izglītota, par to pat saraksta romānu, kurā Baironu attēlo kā romantisku nelieti. Šī ir sieviete, par kuru es labprāt uzzinātu vairāk, jo šķiet, ka šajā grāmatā viņa ir attēlota pārāk melodramatiski.

Tālāk pievērsīšos sievietēm, kuru galvenais dzīves darbs nav bijuši sakari ar aristokrātiem. Par Džeinu Ostinu es pastāstīšu nākamajā ierakstā, taču viņas iedvesmotāja un priekštece, izrādās, bijusi Frēnsisa Bērnija (Frances Burney, 1752-1840). Pirmkārt, Frēnsisa visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk noderēja vēsturniekiem, otrkārt, viņas romāns “Evelīna” (1778) guva plašu popularitāti. Frēnsisa paguva gan būt par galmadāmu, gan piedalīties Franču revolūcijā, gan apprecēties ar francūzi, gan izdzīvot pēc mastektomijas, ko visu apraksta savās dienasgrāmatās. Vēl viena rakstniece, mūsdienās krietni pazīstamāka par Bērniju, ir Mērija Vollstonkrafta (1759–1797), kas tiek dēvēta par Anglijas pirmo feministi. Viņas eseja “A Vindication of the Rights of Woman” (1792), kurā viņa iestājās par sievietes tiesībām uz izglītību, saviļņoja sabiedrību, taču vienlīdz aizraujošs ir viņas pašas dzīvesstāsts: tikai vēlīnos trīsdesmit viņa uz īsu brīdi dzīvoja laimīgā laulībā ar domubiedru. Mērija nomira no pēcdzemdību komplikācijām, bet viņas meita bija Mērija Šellija (1797−1851) − slavenā “Frankenšteina” autore. Mērijas dzīvesstāstā tiek smalki izstāstīts, kā pusaudze sapinās ar dzejnieku Pērsiju Šelliju un kā liktenīgais sakars ietekmēja viņas dzīvi.

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

Dīvaino likteņu galeriju ievada lēdijas Hamiltones (1765-1815) portrets: dzimusi kalēja ģimenē, bez izglītības, bijusi kalpone, modele, dejotāja, 15 gadu vecumā kļuvusi par mīļāko kādam baronetam, kam sekoja nākamais. Emma Hārta (kā tobrīd viņu sauca) tomēr bija dzimusi zem laimīgas zvaigznes un kļuva gan par slavenā portretista Viljama Romnija mūzu, gan veiksmīgi apprecējās ar britu vēstnieku Neapolē Viljamu Hamiltonu. Slavenākais viņas dzīves mīļākais bija angļu admirālis Nelsons, taču nomira viņa aizmirstībā un nabadzībā. Vēl viens dīvains liktenis bija Mērijai Lembai (1764-1847) − slepkavai un rakstniecei. Mērija piedzima kalpu ģimenē, viņai bija lemts šuvējas liktenis, taču prāta aptumsuma brīdī viņa nodūra savu māti un pēc tam visu mūžu ik pa laikam pavadīja psihiatriskajā dziednīcā. Pateicoties Mērijas brālim Čārlzam, ap Lembiem izveidojas mazs literātu pulciņš un mūža otrajā pusē Mērija kļuva par bērnu rakstnieci.

Kā pikanta odziņa uz beigām ir atstāts Herietas Vilsones (1786–1845) dzīvesstāsts, kura kopā ar savām trim māsām kļuva par augsta līmeņa prostitūtām, ko tikli dēvē par kurtizānēm. Negaidīti Herietes galvenais talants izrādījās rakstniecība, un viņa ar savām atmiņām šantažēja aristokrātiskos klientus.

Īsumā pastāstīju par gandrīz visām varonēm un man ir pāris secinājumi, kas izveidojušies ne tikai no šīs grāmatas. Pirmkārt, es gaidīju, ka cilvēki būs mazāk izglītoti, taču acīmredzot pat mājās gūta izglītība (un ne tikai aristokrātiem) spēj būt efektīva. Visvairāk pārsteidz prasības pret bērniem, tās ir pat stingrākas nekā 20. gadsimtā. Otrkārt, var just, ka ģenētika vēl nav aktuāla, jo masveidā brālēns prec māsīcu, īpaši augstākajā sabiedrībā (un paskatoties pēc tam ciltskoku nešķiet, ka tas būtu ietekmējis pēcnācēju kvalitāti).

Kopumā grāmata ir gan informatīva, gan izklaidējoša un iezīmē plašu laikmeta panorāmu. Kā mīnuss ir jāatzīmē nedaudz pļāpīgais stils un nevēlēšanās norādīt ilustrācijām ne autorus, ne avotus.

“Rīga ārpus nocietinājumiem” (2009)

2 komentāri

Irēna Bākule, Arnis Siksna. Rīga ārpus nocietinājumiem: pilsētas plānotā izbūve un pārbūve no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam = Riga beyond the walls: the city’s planned growth and transformation from the 17th century to the First World War. − Rīga: Neputns, 2009.

Bakule_Rīga-ārpus-nocietinājumiemPētīdama bibliotēkā arhitektūrai veltīto plauktu, es ieraudzīju lakoniski noformētu, divu arhitektu sarakstītu grāmatu par Rīgas apbūvi ārpus Vecrīgas no 17. gadsimta līdz Pirmajam pasaules karam. Mani ieinteresēja daudzās vēsturiskās kartes, turklāt grāmatas praktiskais iesējums ļāva tās labi izpētīt. Pirmkārt, man gribējās uzzināt, kur precīzi atradās pilsētas nocietinājumi, otrkārt, izsekot pilsētas izaugsmes vēsturei. Grāmatas teksts ir paralēli latviešu un angļu valodā, tomēr tas nav identisks − izskatās, ka autori ir vienojušies par izklāsta punktiem, bet atstājuši katrs sev brīvu telpu improvizācijai. Jāsaka godīgi, rakstīt par šāda veida grāmatām ir grūti, jo tās novērtēt saturiski spēs vienīgi nozares profesionāļi, es līdz šīm neesmu lasījusi grāmatas par arhitektūras vēsturi. Vienlaikus man gribētos atstāt sev dažas piezīmes, taču ne jau atstāstīt grāmatas saturu.

Grāmatā ievietots liels skaits plānu un karšu, kas parāda gan toreizējo pilsētas būvētāju ieceres, gan viņu plānu īstenojumu dzīvē. 17. gadsimtā Rīga jau ir cietoksnis, iekļauta poļu laikā uzbūvētajos nocietinājumos. Rīgas nākamie saimnieki − zviedri Rīgas aizsardzībai arī piegāja nopietni un tika izstrādāts gan fortifikāciju modernizācijas plāns, gan pirmais profesionālais priekšpilsētu apbūves plāns. Nīderlandietis Johans Rodenburgs ir 1652. gada priekšpilsētu plānojuma projekta autors, bet viņa znots − vācu ārsts Francisks Murers jau 1650. gadā uzzīmēja pirmo detalizēto Rīgas un tās priekšpilsētas karti. Rodenburga plāns, protams, atbilda visām tā laika Eiropas tendencēm − cietoksni aptvēra ielas, kas krustojās taisnā leņķī, ignorējot jau esošās ielas un daudzās ūdensteces, taču dzīvē − kā jau tas nereti gadās − tika īstenots vienkāršots variants. 17. gadsimta beigās zviedri vēl paspēja pilsētas ziemeļos uzbūvēt citadeli, un līdz ar to Rīga ieguva citām Rietumeiropas pilsētām līdzīgu nocietinātās pilsētas plānojumu.

18. gadsimta pirmajos 20 gados Rīgai klājās grūti − to postīja Ziemeļu karš un mēris, un pilsētas atjaunošana pēc šiem notikumiem aizņēma aptuveni 50 gadus. Gadsimta vidū modernizēja nocietinājumu sistēmu, atjaunojās būvniecība priekšpilsētās. Tika noteikts, ka saskaņā ar militārajām prasībām nocietinājumu priekšā jābūt no apbūves brīvai platībai, t.s. esplanādei, lai uzbrukuma gadījumā varētu efektīvi aizstāvēties (priekšpilsētai jāsākas 400 m no vaļņiem). Rīgas rāte par šo ideju nebija sajūsmā un vairākus projektus veiksmīgi novilcināja, taču 1771. gadā beidzot tika akceptēts Nikola Burtnova plāns, kas izveidoja esplanādi.  Priekšpilsētu apbūvi iecerētajā esplanādes teritorijā − lauku tipa vienstāva koka ēkas − 1772. gadā vienas dienas laikā nodedzināja.  Savukārt 1812. gadā notika vēl viena priekšpilsētas māju dedzināšana, kad Napoleona karaspēka iebrukuma gaidās iznīcināja 700 mājas.

Pēc Napoleona kariem jaunajam Rīgas ģenerālgubernatoram Pauluči vajadzēja steigšus atjaunot pilsētu, un tika sagatavots jauns ielu tīkla plāns. Pilnībā pārplānoja teritoriju ap tagadējo Vecās Ģertrūdes baznīcu un Jēzus baznīcu, un priekšpilsētās beidzot radās centrālie laukumi, kurus ietver regulāri kvartāli. Pilsētas jaunie būvnoteikumi gan joprojām tika pakārtoti militārām prasībām, un mūra ēku celtniecība bija atļauta tikai 1600 m attālumā no nocietinājumiem (mūsdienu Artilērijas ielas rajonā).

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

Plan von Riga (1864; Hennings&Weir)

19. gadsimta vidū Rīga bija militārs cietoksnis ar 18. gadsimta nocietinājumu sistēmu, kas sāka traucēt pilsētas attīstībai. Pilsētas rāte jau sen gribēja pārmaiņas, bet tikai 1856. gadā pēc Krimas kara fiasko Aleksandrs II atļāva likvidēt nocietinājumus. Pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko izstrādāja jauno Rīgas pārplānojumu, taču kā jau iepriekš − tas atkal bija pārāk dārgs, taču šoreiz jāsaka, ka Felsko pamatidejas vienalga izturēja gan pārbaudes, gan vienkāršojumus. Rīgā arī pēc pārbūves − parku un kanālu dēļ − saglabājušās iezīmes, kas ļauj saskatīt viduslaiku daļas un 19. gadsimta dažādo, ar nocietinājumu sistēmu sadalīto plānojumu.

Laikā no 19. gadsimta vidus līdz Pirmā pasaules kara sākumam pilsētas attīstībai ir vairāki labvēlīgi apstākļi: gan ekonomiski, gan sociāli. Varētu pat teikt, ka pilsēta šajā laikā atgādināja lielu būvlaukumu, kur tika pārbūvēti kvartāli un viena pēc otras divstāvu koka mājiņas tika nomainītas ar sešstāvu mūra ēkām. Šajā laikaposmā centra teritorija tika pilnībā izplānota un arī telpiski strukturēta, tādēļ pēc kara apbūves struktūra praktiski vairs nemainījās.

Augšminētie fakti ir maza esence no visa lielā faktu klāsta, kas grāmatā tiek piedāvāts, un šoreiz es apzināti necentos iegaumēt visus specifiski arhitektoniskos smalkumus par ielu plānojumu un māju veidiem, jo vispirms kā ievadu tēmai gribēju gūt vispārēju ieskatu Rīgas pilsētas attīstībā. Lielais plānu un karšu daudzums sniedz labu ilustratīvo materiālu, taču fotogrāfijas gan gribējās labākas kvalitātes, ar precīzu datējumu. Droši vien, ka arhitektūras studentiem tā ir mācību grāmata, bet es ceru nākotnē ne reizi vien atgriezties pie Rīgas arhitektūras vēstures.

 

 

Andris Caune “Rīga zem Rīgas” un “..pati Rīga ūdenī”

3 komentāri

Andris Caune. Rīga zem Rīgas: arheologa stāsts par senās Rīgas zudušajām celtnēm. – Rīga: Zinātne, 1985.

Andris Caune. ..pati Rīga ūdenī: arheologa stāsts par zudušo Rīdziņas upi, par pirmo ostu, kuģniecības līdzekļiem un amatiem senajā Rīgā. – Rīga: Zinātne, 1992.

Caune_Pati RīgaTurpinot apgūt dzimto pilsētu, paņēmu lasīt divas nelielas grāmatas, kuras sarakstījis arheologs Andris Caune. Grāmatas nav jaunas, un pieņemu, ka no sarakstīšanas brīža šis tas jau ir mainījies, bet izlasīšu vispirms to veco. Vecākā grāmata “Rīga zem Rīgas” nedaudz stīvi ievēro padomju reveransus, arī ielu nosaukumi vēl padomju laika. Otra grāmata “..pati Rīga ūdenī” stila ziņā ir daudz brīvāka, sniedz vairāk atklājumu, lai arī pāris apskatāmās tēmas − par ostas nostiprinājumiem un zvejas rīkiem − man nešķita tik interesantas. Vispār es gribēju noskaidrot pāris lietas − vairāk par to, kas šai vietā bija pirms vācu apmetnes un kāds īsti bija upes ceļš pa Vecrīgu; uz abiem jautājumiem guvu izsmeļošas atbildes.

No mūsdienu viedokļa skatoties, Rīga atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā, tādēļ loģisks ir jautājums: kādēļ tā netika apdzīvota pirms 11. gadsimta (arheoloģiski datēts laiks). Varbūt atbilde meklējama toreizējā kartē − Vecrīgas teritorija tolaik bija pussala, kura veidojusies Rīgas upes ielokā Daugavas labajā krastā. Daugavas krasta līnija bija apmēram 70 m tuvāk pilsētai nekā pašreizējā krastmala, toreizējā Rīgas upe (tagad pilnībā aizbērta) plūda pa kādu Daugavas gultnes vecupi no tagadēja Bastejkalna puses (toreiz tur bija smilšu kalni) un Vecrīgā ienāca pie Pulvertorņa, tad meta loku pa Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu un ietecēja Daugavā; izrakumos atklāts, ka upe visā vecpilsētas garumā bija 30-50 m plata, un tā bija kuģojama līdz pat Zirgu ielai. Upes lejasposms bija tik plats, ka tai vietā izveidojās dabiska osta, un tieši šeit cēla pirmās Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pilis. Kas attiecas uz kādreizējo Vecrīgas reljefu − ja noņem kultūrslāni, pirms 900 gadiem tas bija krietni zemāks, vismaz par 3-5 metriem, un lielākā pussalas daļa atradās tikai 1-2 m virs jūras līmeņa, visaugstākā (3 m v.j.l.) bija neliela teritorija pie Pētera baznīcas. Tātad Vecrīgas teritorijai pavasara palos vajadzēja regulāri applūst, un autors pieņem, ka 11.-12. gadsimtā ļaudis no ciemiem uz laiku pameta savas dzīves vietas. Tikai vēlākos gados par drošu aizsargu pilsētai pret paliem kļuva mūri, vēlāk zemes nocietinājumu vaļņi, kas gan nepasargāja, piemēram, 1709. gada pavasarī, kad pēc bargas ziemas Daugava izlauza Rīgas vārtus un pilsēta applūda. Tādēļ varētu pieņemt, ka pirms 13. gadsimta ļaudis lielākoties izvēlējās drošākas apmešanās vietas.

Rigas_vietas_shema

Rīgas vietas plānojuma rekonstrukcijas karte (avots: “Feodālā Rīga” (1978))

Kas bija pirmie Rīgas iedzīvotāji? Pirmie pētnieki balstījās tikai rakstītajos avotos, kas stāstīja par jaunas vācu pilsētas izveidi, taču vietējo klātbūtne tika noklusēta. 20. gs. rekonstrukciju autori konstatējuši divus pirmsvācu laika ciematus: pirmais atradies pie tagadējās 13. janvāra ielas, otrais − Daugavmalā, tagadējā Latviešu strēlnieku laukuma rajonā. Saskaņā ar rakstiskajiem avotiem par Rīgas pirmajiem iedzīvotājiem uzskatīti lībieši, taču, spriežot pēc vietvārdiem, jau pirms 13. gadsimta Rīgas apkārtnē bijis jaukts iedzīvotāju sastāvs. Arheologi seno iedzīvotāju tautību mēģinājuši noteikt pēc apbedījumos atrastajām rotām, kas, atšķirībā no darbarīkiem un ieročiem, bijušas unikālas katrai etniskai grupai. Rotas faktiski tika noteiktas kā kursiskas vai jauktas izcelsmes, taču tikai 80-to gadu beigās izrakumos pie Doma baznīcas atklātā viduslaiku kapsēta − senākā rīdzinieku apbedījumu vieta − un tajā uzietie atradumi ļauj droši teikt, ka šeit tika apglabāti pārkuršoti lībieši. Vispārīgais secinājums ir tāds, ka Rīgas apkārtnē pārsvarā dzīvoja Daugavas lībieši, bet pašā Rīgas apmetnē lielu daļu iedzīvotāju veidoja ieceļotāji no Ziemeļkurzemes − pārkuršotie lībieši, kas runāja tāmnieku dialektā.

Lai arī grāmatas ir nelielas, tajās ir daudz interesantu faktu, kas atklāj Vecrīgas arheologu pētniecības virzienus. Ne tikai nopietnie − par Rīgas teritoriju, nocietinājumiem, celtnēm, iedzīvotāju sastāvu, bet arī jancīgie − par iemūrētiem cilvēkiem, apakšzemes ejām un ziedokļiem māju stūros. Tai pašā laikā, jāsaka godīgi, es gribētu vēl lasīt citus, jaunākus pētījumus, jo Vecrīgas izpēte taču turpinās joprojām un šis tas no grāmatiņās aprakstītā var būt jau mainījies vai ticis būtiski precizēts. Piemēram, Caunes aprakstītais Rīgas rātes vīna pagrabs (kas kādreiz bija ēkas pirmais stāvs) 60. gados tika atrakts un arheologu restaurēts, un šobrīd pavisam patīkamā kārtā piepildījies Caunes vēlējums šai vietai atdzimt − tagad te atrodas viduslaiku restorāns “Rozengrāls”.

Pagaidām man ir grūti iztēloties, kāda bija sena Rīga, lai visi iegūtie fakti iegultu īstajās vietās. Teiksim, vizualizēt, kāda izskatījās Rīga, kurai apkārt bija nocietinājumu vaļņi, vai 13. janvāra ielas vietā ieraudzīt upi ar kuģiem. Tai pašā laikā Vecrīgas ielu labirints no 13. gadsimta ir palicis gandrīz neskarts, lai gan no viduslaikiem līdz mūsu dienām saglabājies maz nepārbūvētu ēku un lielāko daļu pazudinājis laika zobs, kari un ugunsgrēki. Taču visas cilvēka darbības atliekas ir atrodamas biezajā kultūrslānī, kas Vecrīgas labvēlīgajos, konservējošajos apstākļos ir saglabājis daudzas lietas. Pat 13. gadsimta mūra mājas atliekas zem Rīgas pils vissenākajiem pamatiem.

Rigas pils_mura fragments

Atjaunotās Rīgas pils daļas pagrabā (foto: Dmitrijs Suļžičs)

 

Andris Caune “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” (2014)

Komentēt

Andris Caune. Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem: priekšpilsētas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses atklātnēs. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014.

Caune_Rīgas VidzemesVecums nenāk viens, tas nāk ar interesi par novadpētniecību 🙂 Lai gan zināmus dzimtās pilsētas pētniecības iedīgļus sevī esmu manījusi jau agrāk, taču līdz šim tie bija palikuši tikai labo nodomu līmenī. Šobrīd dažādi iemesli ir salikušies kopā, lai es ne tikai paņemtu rokās un pāršķirstītu grāmatu par Rīgu, bet arī cītīgi to izlasītu no vāka līdz vākam un atzītu to par bezgala interesantu un ieviešamu mājas bibliotēkā kā uzziņas līdzekli.

Andris Caune (1937) ir ļoti pieredzējis vēsturnieks, kura sākotnējā specializācija ir arheoloģija, konkrēti — arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā, kuriem veltītas viņa pirmās grāmatas “Rīga zem Rīgas” (1985) un “Pati Rīga ūdenī” (1992). 1998. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata, kuras pamatā ir autora aizraušanās ar senu atklātņu kolekcionēšanu – “Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”; nākamā grāmata “Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem” iznāk tikai 2007. gadā, kas, iespējams, saistīts ar Caunes aizņemtību LR prezidenta paspārnē izveidotās vēsturnieku komisijas vadītāja darbā. 2012. gadā vēlreiz iznāk papildināts izdevums par Pārdaugavu, 2013. gadā – “Rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, 2014. gadā – manis izlasītā “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” un 2015. gadā – “Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem”. Pilnīgi iespējams, ka es darīju ļoti prātīgi, sēriju sākot lasīt ar to Rīgas rajonu, kuru varu uzskatīt par savu “mazo dzimteni”, un tādējādi lielāko daļu ielu un māju es esmu skatījusi neskaitāmas reizes savā mūžā. Lai gan – kā grāmata pierādīja – esmu skatījusi, bet brīžiem neesmu redzējusi.

Vidzemes priekšpilsētas novietojums Rīgas kartē ir nedaudz dīvains: no Juglas, Teikas un Purvciema puses tā it kā ar lielu kāju iestiepjas Brīvības ielā pāri Gaisa tiltam līdz pat Elizabetes ielai un paņem pa labi sev klāt Miera ielas rajonu līdz pat Brasas tiltam, ieskaitot Lielos kapus. Līdz ar to var teikt, ka Vidzemes priekšpilsēta savdabīgā kārtā ir gan Rīgas centrs, gan Juglas ezera un Ķīšezera krasts.

1774. gadā pie Matīsa ielas beidzās Rīgas priekšpilsēta (toreiz saukta par Pēterburgas), kas bija norobežota ar palisādes sētu. Ieeja pilsētā notika caur Pēterburgas vārtiem (Brīvības un Matīsa ielas krustojumā), pie tiem pienāca trīs ceļi . Lielākais – Smilšu, vēlākā Pēterburgas šoseja – savienoja Rīgu ar Vidzemi, mazākie veda uz nesen atklātajiem Lielajiem kapiem. Jau ļoti drīz – 1786. gadā – priekšpilsētas robežas pārcēla uz tagadējo Gaisa tilta apkaimi. 1812. gadā praktiski visu priekšpilsētu nopostīja ugunsgrēks, un 1813. gadā tika izstrādāts tās atjaunošanas plāns. Interesanti bija uzzināt, ka agrāk galvenā iela bija Cēsu iela un tikai pēc ugunsgrēka toreizējo Aleksandra ielu iztaisnoja un nosprauda no jauna. 19.gadsimta otrajā pusē strauji pieauga rūpniecības uzņēmumu skaits gan Miera ielas rajonā, gan pie tagadējā Gaisa tilta, attiecīgi cēla arī dzīvojamās mājas. Priekšpilsētas tālākie rajoni – Jugla, piemēram –  gan toreiz tika izmantoti kā atpūtas vietas bagātiem pilsētniekiem, kuri uzcēla šeit vasaras muižiņas.

Grāmatas pirmā sadaļa ir veltīta priekšpilsētas vecākās daļas – Miera ielas rajonam, tam seko stāsts par Lielajiem kapiem un sadaļas par rajoniem pirms un pēc Gaisa tilta. Tad autors brauc tālāk pa Brīvības gatvi un seko sadaļas par rajoniem, kas šobrīd ir blīvi apdzīvoti, taču vēl pirms nieka 100 gadiem tā bija pilsētas nomale. Iespējams, ka visinteresantākās bija sākuma daļas, jo šeit vēsture ir visbagātākā, taču pēdējās nodaļas varētu kalpot par pamudinājumu doties mazās ekspedīcijās un paskatīties, piemēram, uz Strazdumuižas kungu namu, kur tagad atrodas Neredzīgo bibliotēka. Es biju gan lietas kursā, ka gadsimta sākumā Rīgā ir notikusi strauja celtniecība, taču notika arī tiešam būtiskas izmaiņas Rīgas sejā. Piemēram, rajons no Matīsa ielas līdz Gaisa tiltam: 1902. gadā sakņu dārzu vietā uzceļ un atklāj Vidzemes (tolaik Aleksandra) tirgu, vienu pēc otras uzceļ lielās mūra ēkas no Matīsa līdz Ģetrūdes ielai, 1906. gadā atklāj jaunuzcelto Jauno Ģertrūdes baznīcu, 1906. gadā uzbūvēja pirmo Rīgas satiksmes pārvadu – Gaisa tiltu, savukārt jau 1901. gadā pārvada tuvumā ir uzbūvēts tramvaju depo (tramvaji tolaik gāja pa Brīvības ielu). Faktiski cilvēks, kurš uz gadiem desmit būtu izbraucis no valsts, atgriežoties ieraudzītu gana lielas pārmaiņas.

Autors daudz laika velta dažādu rūpniecības uzņēmumu un fabriku attēliem, par kuriem lasīt īstenībā ir interesantāk nekā izklausās. Šajā apkaimē ir bijis vesels birums sekmīgu un pat ļoti veiksmīgu uzņēmumu, kuri strādāja ne tikai Baltijas tirgum, bet visai Krievijas impērijai. Vēl jo skumjāks ir fakts, ka lielākās daļas rūpnīcu vēsture beidzas ar vārdiem: “Pirmā pasaules kara laikā rūpnīcu iekārtas tika evakuētas uz Iekškrieviju un pēc tam darbu vairs neatsāka.” Latvijas strauji uzplaukstošajai rūpniecībai Pirmais pasaules karš nodarīja ievērojamus zaudējumus. Otrs sarūgtinošs fakts bija Lielo kapu izlaupīšana, kas notikusi pēc Otrā pasaules kara, kad lielos apjomos no Latvijas izveda gan kapu pieminekļus, gan materiālus, no kā tie veidoti.

Ieskatam grāmatā un nelielai ieintriģēšanai es prezentēšu vienu atklātni, kura uzņemta 20. gs. 30. gados Rīgas centrā, taču, iespējams, bez priekšā teikšanas šo vietu nemaz nav iespējams atpazīt.

Riga_Brivibas un Karlines

Šobrīd tas ir Brīvības un Miera ielas stūris, un abas ēkas vairs nepastāv. Staltais sešstāvu īres nams (uzcelts 1913. gadā) aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā, bet necilā koka ēka, kuru uzcēla vēl 18. gadsimta beigās un tā iemanījās izdzīvot 1812. gada ugunsgrēka laikā, tika nojaukta drīz pēc kara.

Andra Caunes sarakstītā grāmata par vienu no Rīgas priekšpilsētām gan nav pilnīga tās vēsture (jo tam būtu vajadzīgs krietni vairāk atklātņu), taču tas ir brīnišķīgs, izzinošs ieskats Rīgas vēsturē visiem interesentiem.

Orlando Faidžīss “Čukstētāji” (2010)

1 komentārs

Orlando Faidžīss. Čukstētāji: privātā dzīve Staļina Krievijā / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2010. (Orlando Figes. The Whisperers: Private Life in Stalin’s Russia. 2007)

Faidžīss_čukstetajiLasāmā izvēlē ejot pa Otrā pasaules kara taku, es kādā brīdī kārtējo reizi no Latvijas nonācu Krievijā, kura neļāva sevi ierobežot viena kara ietvaros un pēdējās izlasītās grāmatas aptver jau krietni plašāku laika periodu. Droši vien uzrakstīt par vasarā izlasīto man visvieglāk būs sākot ar neseno, palēnām kāpjoties atpakaļ un, iespējams, atkal nonākot pie latviešu autoriem.

Orlando Faidžīss ir britu vēsturnieks, kurš specializējies 20. gs pirmās puses Krievijas vēsturē. Kā autors raksta pēcvārdā, doma rakstīt grāmatu par privāto dzīvi Staļina Krievijā, viņam radusies jau 80. gadu vidū, kad viņš, vācot materiālus disertācijai par Pilsoņu karu, pirmoreiz novērtējis ģimenes atmiņas kā pretsvaru padomju vēstures oficiālajai versijai. Sākumā Faidžīss privātos ģimeņu dokumentus meklējis Krievijas arhīvos, taču vēlāk sapratis, ka visauglīgāk būs intervēt joprojām dzīvos vēstures lieciniekus un sastapies ar negaidīti lielu atsaucību. 2003. gada sākumā pētījumu atbalstam viņš ieguva divus britu institūciju mērķfinansējumus un palīgos iesaistīja biedrību “Memorial” (dibināta 80. gadu beigās, lai saglabātu padomju represiju upuru piemiņu).

Lai arī mutvārdu ceļā iegūtās vēstures liecības neapšaubāmi ir vērtīgas, tām ir savas metodoloģiskās grūtības: cilvēka atmiņas īpatnības, pašcenzūra, spēja un vēlme reflektēt par savas dzīves notikumiem. Vilis man nesenos komentāros norādīja uz neveiklo situāciju, kas radusies 2012. gadā, kad grāmatu plānoja tulkot krieviski − parādījušies negatīvi izteikumi (šeit pat raksts), kas apšauba Faidžīsa vēsturnieka profesionalitāti, norādīts uz sagrozījumiem liecībās un tendenciozitāti vērtējumos. Es personīgi grāmatā neatradu acīmredzamas aplamības, savukārt Faidžīss pēcvārdā ir norādījis, ka atmiņu daļa ir tulkota krieviski un saskaņota ar intervētajām ģimenēm. Domāju, ka šādai attieksmei no krievu puses ir daudz iemeslu, bet pamatā − šobrīd Krievijā disputs par vēsturi ir iespējams tikai varas noteiktos ietvaros, kas lielā mērā attaisno staļinismu. Turklāt šajā grāmatā padomju nācija parādās ne tikai kā cietēji un kara varoņi, bet arī kā otra − vardarbīgā puse, kas apsūdzēja, denuncēja, tiesāja, šāva, ieslodzīja cietumos un nometnēs; būtībā tauta tika sašķelta varas atbalstītajos un “tautas ienaidniekos”. Un šādas atklāsmes vēl jāuzklausa no britu vēsturnieka, kas pētījumus veicis par ārzemju naudu!

Dvorec Strani sovetov

Padomju pils makets – pili plānoja uzcelt 415 m augstumā, ko vainagotu 80 m augsta Ļeņina statuja. 1931. gadā tādēļ uzspridzināja Kristus Glābēja katedrāli, bet pili tā arī neuzcēla, tai vietā ilgus gadus bija atklātais peldbaseins.

Faidžīsa aptvertā tēma ir tik milzīga, ka es jau veselu nedēļu mokos, lai uzrakstītu aprakstu, kas iekļautos kādos nebūt rāmjos. Grāmatā taču īstenībā ir atspoguļoti tikai vienas valsts vēstures nepilni 40 gadi (ar nelielu, rezumējošu skatu pēc 1953. gada), taču pat vienkāršs faktu izklāsts noved pie gara apraksta, nerunājot nemaz par vēlmi pieminēt arī atmiņu stāstus, kas vēsturi padara dzīvu un personisku. Un es saprotu, kādēļ autoram no krievu puses ir pārmesta subjektivitāte, jo nosacīti normālā pasaulē uzaugušam cilvēkam ir ļoti grūti saprast padomju vājprātu − tas viss vairāk līdzinās absurda teātrim; varbūt man kā padomju bērnam ir pat vieglāk, jo es vēl atceros gastronomu, kurā vienīgā pārtika bija dekoratīvā piramīdā izkārtoti zivju konservi, pionieru “svēto” kaklautu un lietas, par kurām ārpus ģimenes nerunāja. Taču Staļina Krievijā viss bija simtreiz sliktāk,  un cilvēki garīgi izdzīvoja tikai tādēļ, ka neko labāku nezināja: Staļina režīms iznīcināja atmiņas par citu dzīvi un tās, kuras nevarēja iznīcināt, nomelnoja un padarīja par noziedzīgām. 20. gados par komunisma sabiedrības ideālu uzskatīja t.s. “kolektīvās personības”, kuru personiskā sfēra bija pakļauta publiskai uzraudzībai, un šādam uzskatam pakārtoja bērnu audzināšanu. Tādēļ jau 30. gadu sākumā varas struktūrās līdztekus vecajiem kadriem parādījās jauna cilvēka tips − karjerists, dedzīgs režīma atbalstītājs; tie bija pirmie padomju ideoloģijas produkti, kuriem mātes vietā bija partija, un akla ticība Staļina nospraustajam kursam, uz tādiem Staļins balstīja režīmu, dāsni atalgojot tos ar iespēju baroties pie labākas siles (tiešā nozīmē).

Varbūt man vajadzētu uzskaitīt dažus no grāmatā nosauktajiem skaitļiem: piespiedu kolektivizācijas kampaņas rezultātā no 1929.−1932. gadam kā kulakus no mājām izdzina 10 miljonus cilvēku; 1934. gadā Gulaga nometnēs atradās 1 miljons cilvēku; Lielā terora laikā strauji pieauga nāvessodu skaits – 1937.-1938. gadā nošāva aptuveni 700 000 cilvēku utt. Taču skaitļi var viegli paslīdēt garām apziņai un, iespējams, tādēļ vēstures izpratnei  ir tik būtiski lasīt memuārliteratūru, tad tā uzreiz top pietuvināta kā caur lupu  un iespējams redzēt, ka to dienu sistās brūces ir sadzijušas neglītās rētās, kas joprojām sakropļo gan personisko dzīvi, gan valsts attieksmi pret cilvēku. Kas bija stiprākie cirtieni sabiedrībai? Kolektivizācija izjauca gadsimtiem ierasto zemnieku vidi, atkulakošana demoralizēja laukus − zemnieki bēga uz pilsētām, masveidā tika pamesti bērni (1934.-1935. gadā kā bezprizorņiki Krievijā tika savākti 842 144 bērni). Sabiedrība tika gan piespiesta, gan pati aktīvi iesaistījās denuncēšanas procesā − cilvēki baidījās skaļi paust savas domas, turklāt propaganda bija tik veiksmīga, ka pat ģimenes locekļi šaubījās viens par otra lojalitāti režīmam. Traģiski, ka bērns bija spiests visu mūžu noliegt savus vecākus, baidīties no izstumšanas no sabiedrības, un tādējādi režīms to visefektīvākajā veidā piespieda kļūt par “vispareizāko” padomju pilsoni, kas pats vēršas pret šaubīgiem elementiem.

Stāsts par Gulaga nometnēm, protams, ir īpašs. Sākotnējā cietumu sistēma diezgan ātri kļuva par plašu darba nometņu tīklu, kurā ieslodzītos izmantoja kā vergus. Pirmajā piecgadē Staļins izvirzīja hipertrofētus industrializācijas mērķus: Maskavas−Volgas un Baltās jūras kanāli, Dņeprostrojs, Magņitogorskas pilsēta u.c., taču visi šie padomju tautas sasniegumi ir ieslodzīto darbs. Cara laikā, piemēram, Baltās jūras kanālu nevarēja uzcelt, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, taču staļinisti uzcēla − divos gados 227 km tika izrakti ar primitīviem darbarīkiem.

[Ziemā] darbadienas beigās darba vietā palika līķi. (..) Naktīs atbrauca ragavas un viņi tika savākti. (..) Vasarā no līķiem, kas nebija laikus aizvākti, palika tikai kauli, kuri kopā ar granti nonāca betona maisītājā. Tā viņi iekļuva pēdējo slūžu betonā pie Belomorskas pilsētas un glabāsies tur mūžīgi.

Pēc kara Gulaga nometnēs ieplūda deportētie “nacionālisti” un 1949. gadā ieslodzīto bija 2,4 miljoni; tas varēja būt līdz pat 18% no PSRS industriālā darbaspēka. Turklāt vergi strādāja aukstos un tālos reģionos, kur nevienu cits negribēja strādāt pat par lielu samaksu. Pēc nometnēm cilvēki atgriezās ar fiziskām un garīgām traumām, atsvešinājušies no tuviniekiem un noslēgušies sevī.

Negaidītā kārtā Otrais pasaules karš grāmatā tiek pasniegts nevis kā viennozīmīga nelaime, bet kā iespēja tautai pēc ilgiem gadiem neuzticības gaisotnē beidzot būt vienotai cīņā pret ienaidnieku. Cilvēki pat atļāvās skaļi paust viedokli, par kuru pirms tam garantēti būtu arestēti. Atmiņas vēsta, ka beidzot zuda bailes, sakaru trūkuma apstākļos cilvēki nebaidījās rīkoties patstāvīgi un beidzot sajuta savu piederību valstij.

Faidžīss bija uzņēmies veikt ļoti apjomīgu uzdevumu − analizēt Staļina laika terora ietekmi uz personisko un ģimenes dzīvi. Ko domāja un juta padomju cilvēks? Kāda bija privātā dzīve, ja valsts kontrolēja gandrīz katru tās aspektu? Ja jāatbild ļoti īsi − tā bija sūdīga. Taču īstā māksla bija šo sūdīgo dzīvi ar smadzeņu skalošanas paņēmieniem pamatot kā izcilu, vienreizēju upurmākslas paraugu: īsts padomju cilvēks pacieš jebkuras grūtības, jo tas ir ceļš uz komunismu, uz labāku nākotni; visi upuri un kļūdas ir attaisnojami, jo tas notiek cēla mērķa labā. Cilvēki taču tiešām ticēja, ka viņu kaimiņš, draugs, rads vai pat tēvs ir “tautas ienaidnieks” un pelnījis sodu vai arī noticis kāds “pārpratums”, ko drīz noskaidros. Daudzi izvēlējās dzīvot savdabīgā “iekšējā emigrācijā”, neredzēt acīmredzamo − bet, iespējams, tā bija vienīgā iespēja kā saglabāt veselo saprātu.

Grāmata sniedz ļoti daudz informācijas, turklāt notikumi ir atspoguļoti no dažādiem rakursiem. Iespējams, kāda daļa − piemēram, rakstnieka Simonova dzīvesstāsts − man šķita pārāk izvērsta, taču saprotama ir autora vēlme iekļaut vairāk atmiņu. Ne mirkli nenožēloju lasot patērēto laiku, jo man radās iespēja uz pāris lietām paraudzīties no citas puses.

Uldis Neiburgs “Dievs, Tava zeme deg!” (2014)

Komentēt

Uldis Neiburgs. “Dievs, Tava zeme deg!”: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti / Uldis Neiburgs. – Rīga: Lauku Avīze, 2014.

Neburgs_DievsTavaZemeDegOtrā pasaules kara tēma mani nodarbināja jau pagājuša gada pavasarī, un Zigmontes Adieņu grāmatas kaut kā loģiski vēlreiz pievērsa šim laika periodam, tādēļ es atkal esmu karā, šoreiz Latvijas teritorijā.

Autors apakšvirsrakstā grāmatas tekstus ir definējis kā stāstus, jo viņaprāt tas vislabāk atspoguļo šo žanru. Man ar jēdzienu ‘stāsti’ ir citas asociācijas, daiļliteratūrai vai vismaz memuāriem tuvākas, tādēļ precīzāk šķiet to dēvēt par dokumentālās esejas žanru. Protams, nav jau tik svarīgas definīcijas, galvenais ir saturs, kurš šajā grāmatā vēsta par veselu rindu, hronoloģiski sakārtotiem un Latvijai zīmīgiem datumiem. Grāmatas pamatā ir 33 raksti, daļa no tiem, vairāk nekā 100, kas desmit gadu garumā publicēti laikrakstā “Latvijas Avīze”. Grāmatā iekļautais ir pārstrādāts un papildināts materiāls, kas aptver laika periodu no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 8.maijam. Kā uzsver priekšvārdā autors, tā nav visaptveroša vēstures analīze vai kāda konkrēta notikuma vai cilvēka izcelšana, drīzāk aicinājums pārdomāt grāmatā skartos pagātnes notikumus.

Tā kā darbs nav akadēmisks pētījums, tad, iespējams, uzrunās visplašāko Latvijas vēstures interesentu loku. Man palika iespaids, ka autors ir atvērts turpmākām diskusijām, grāmatā nav vērojams kategoriskums un strikti vērtējumi, līdz ar to veidojas vēlme paplašināt iegūtās zināšanas. Nelielu (8-10 lappušu garu), savstarpēji nesaistītu eseju priekšrocība vienmēr ir tas, ka tās iespējams lasīt gan visas pēc kārtas, gan tikai par tiem tematiem, kas šķiet interesanti vai nepieciešami. Priekšzināšanas vispārīgajā Latvijas vēsturē gan noteikti būtu vajadzīgas, un vēsturē jau vispār − jo vairāk tu uzzini, jo interesantāka tā kļūst.

Esejas nosacīti var iedalīt divās daļās: par notikumiem un personām, datējums sākas ar vācu karaspēka ienākšanu Rīgā 1941. gada 1.jūlijā. Īpaši interesanti ir lasīt par tēmām, kuras nav bijušas ērtas ne padomju, ne trimdinieku vēsturniekiem, un īstenībā arī šobrīd par tām tiek lauzti šķēpi, piemēram, Rīgas sinagogas nodedzināšana 1941. gada 4.jūlijā, Audriņu iedzīvotāju nošaušana 1942. gada 2.janvārī, Konrāda Kalēja lieta vai Salaspils nometnē ieslodzīto un bojāgājušo skaits. Stāstos skaidri parādās sarežģītā latviešu karavīru situācija − daļa no tiem, kas tika mobilizēti padomju armijā, t.i. vairāk nekā tūkstotis 24.teritoriālā latviešu strēlnieku korpusa karavīru, nokļuva vācu gūstā un daļa pat atgriezās Latvijā, lai 1943. gadā viņus atkal iesauktu armijā, šoreiz jau leģionā. Viens no stāstiem ir veltīts arī tiem, kas centās izvairīties iesaukšanas leģionā vai dezertēja, otrs − tikpat pretlikumīgajai Latvijas pilsoņu mobilizācijai Sarkanajā armijā, savukārt  vēl kāds − vācu armijas Latvijas krievu policijas bataljoniem. Sarežģītu, neviennozīmīgu situāciju šajā karā bija daudz, un tādēļ kādreiz ir grūti sveštautietim izskaidrot, ka šobrīd Latvijā ir svarīgi pieminēt visus karavīrus un cietušos, neatkarīgi no tautības un karojošās puses.

Bija vērtīgi uzzināt, ka latvieši jau no vācu okupācijas sākuma centās panākt Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Protams, ka es zināju par Latvijas Centrālās padomes darbību (no 1943. gada), taču Latvijas armijas pulkvežleitnanta Viktora Deglava (1902-1941) vārds vai Latviešu nacionālistu savienības nelegālais laikraksts “Tautas Balss” (1942) un tā izdevēji man bija jaunums. Interesanti bija palasīt stāstus par leģiona virsniekiem, Bruņinieka krusta kavalieriem  − kapteini Žani Butkus (1906-1999), kapteini Miervaldi Ādamsonu (1910-1946) un leitnantu Alfrēdu Riekstiņu (1913-1952). Nedaudz man šajā visā stāstu kopumā tomēr pietrūka otras puses − varbūt derēja arī pāris stāstu par latviešu strēlnieku divīzijām kara beigās, kas atspoguļotu situāciju Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Kā arī kartes! pāris karšu nenāktu par ļaunu. Šobrīd gan man ir skaidrs, ka iegūtās informācijas ir par daudz, lai es to spētu paturēt galvā, tādēļ uzziņu nolūkos šo grāmatu derētu iegūt arī mājas bibliotēkai.

Jo vairāk es lasu par kara gadu notikumiem, jo vairāk es pārliecinos, ka valstij un tautai, neskatoties uz zaudētiem cilvēkiem un izpostīto zemi, grūtākais nav pats karš. Daudzas valstis ir sekmīgi atjaunojušās pēc materiāliem zaudējumiem, kaujās kritušie un bojā gājušie ir apraudāti un sēru process ir noslēdzies. Taču Latvijas (un visas Baltijas teritorijā) grūtākais bija pārdzīvot cilvēku garīgo sakropļošanu, kas atstāja sekas uz vairākām paaudzēm. Latvija bija pa vidu diviem totalitārajiem režīmiem, kurus interesēja tikai Latvijas zeme, bet iedzīvotāji bija cilvēkresurss, kuru varēja izmantot, pārvietot, likvidēt. Laikmeta griežos uzplauka pašas sliktākās cilvēku īpašības − mantkārība, skaudība, varaskāre, nodevība, bet pāri visam kā melns smogs klājās bailes. Karš un padomju laiks atnesa bailes, kuras uz ilgiem gadu desmitiem pakļāva tautu kā visizpildīgākais vagars.

Mihails Gasparovs “Aizraujošā Grieķija” (2007)

Komentēt

Mihails Gasparovs. Aizraujošā Grieķija: stāsti par sengrieķu kultūru / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2007. (Михаил Гаспаров. Занимательная Греция. 1995.)

Gasparovs_GriekijaMihaila Gasparova grāmata par Seno Grieķiju manā plauktā uz lasīšanu gaidīja jau pasen; nopirkta droši vien tādēļ, ka bez antīkās kultūras Eiropa šodien būtu pilnīgi cita un zināt par to pēc iespējas vairāk nenāks par ļaunu nevienam. Grāmata savu stundu sagaidīja un vēl pirms braukšanas uz Grieķiju paspēju pusi izlasīt; atbraucu un visu lasīju vēlreiz, nu jau ar citām domām. Gasparovs raksta interesanti, aizrautīgi, pēc labākās sirdsapziņas cenšoties lasītāju iemīlināt Senās Grieķijas varoņos un notikumos, tādēļ ieteiktu grāmatu lasīt visiem, kam ir kaut vai minimāla interese par attiecīgo tēmu.

Grāmatas priekšvārdā autors saka: “Mūsu grāmata stāsta par to, kā savu pagātni atcerējās paši senie grieķi. Vai var spriest par cilvēku pēc tā, ko viņš pats par sevi stāsta? Var: pat tad, kad viņš piedzejo, mēs redzam, kāds viņš ir un kādam viņam gribētos būt.” Ļoti interesanta tēze, kas mudina uz domu, ka līdzīgi kā katram cilvēkam eksistē savs paštēls (kas ne vienmēr atbilst reālajam) arī katrai tautai ir savs priekšstats, varētu pat teikt − mīts, pašai par sevi. Pēc Grieķijas brauciena esmu domājusi: vai 21. gadsimtā grieķiem palīdz vai traucē viņu izcilā pagātne? Tūrists Grieķijā brauc skatīties uz tūkstošgadīgām drupām, taču nekādu izcilo mūsdienu arhitektūras pieminekļu tur nemanīju; daudzās valodās ir tulkota sengrieķu literatūra un filozofija, bet tulkojumi no jaungrieķu valodas nav plaši sastopami… pieņemu, ka tā varētu turpināt par daudzām nozarēm. Man ir radies priekšstats, ka pēdēja gadsimta gaitā sentimentālu, senās pagātnes rosinātu iemeslu dēļ Eiropa ir Grieķijai devusi krietni daudz − gan finansiāli, gan cilvēciski, un kādā brīdī grieķi ir pieņēmuši par pašsaprotamu, ka viņi ir ņēmēji.

No kurienes nāk šī mūžīgā kustība? Kas dzen pasauli šai galvu reibinošajā pārmaiņu skrējienā? Pretstatu cīņa. (..) Rau, loks, tā gali velk stiegru uz pretējām pusēm gluži tāpat, kā vēlmes plosa dvēseli, − un tikai tādēļ loks šauj; rau, lira, tau gluži tāpat uzstieptas stīgas, un tikai tālab tā skan.

Michael Boyce "Fast Woman" Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Michael Boyce “Fast Woman” Life-size Diana, Warrior Goddess with Cheetah (2002)

Gasparovs uzsāk stāstījumu ar atkāpšanos tik tālā pagātnē, kad vēsture vēl bija mīts. Un īstenībā arī visu grāmatu pavada tāda viegli mītiska noskaņa, kas mani uz beigām sāka kaitināt. Laikam jau es esmu nūģisks cilvēks, kas vēsturē pieradis pie tabuliņām un shēmiņām, kamēr Gasparovs kā literatūrzinātnieks ceļas spārnos pār visu sengrieķu kultūru un aizgūtnēm atstāsta vēsturi kā teiksmu. Tas notiek interesanti, aizraujoši, taču vienlaikus grāmatas beigās esi jau noguris no grieķu personvārdiem un vietvārdiem, kas sāk atkārtoties. Es tiešām negaidīju no Gasparova akadēmisku kultūras vēstures grāmatu, bet tomēr šķita, ka grāmata ar tik daudzām pozitīvām atsauksmēm būs strukturāli skaidrāka, ar kritiskāku pieeju avotiem un tik ļoti neaizrautos ar smalkām detaļām.

Visa Jauno laiku vēsture ir miera laikmets, kurā šad tad pavīd kari, bet Grieķijas vēsture ir kara laiks, kurā šad tad iestājas miers. kara un miera mija grieķiem likās tikpat dabīga kā gadalaiku maiņa.

Gasparovs savu grāmatu gan ir rakstījis skolu jauniešiem, varbūt tādēļ brīžiem tekstā jaušas tonis “mazajiem par zvēriņiem”, arī saturiski, šķiet, ir vairāk domāts lasītāju ieinteresēt, aizraut, bet tālāk jau pats lai meklē nopietnākus pētījumus un sengrieķu tulkojumus. Es arī iekritu viņa viltīgajos tīklos, jo sapratu, ka esmu piemirsusi hronoloģiju un nedaudz maldos autora daudzpusīgajos ekskursos. Arī par to paldies autoram, jo kopsummā man izdevās izveidot atjauninātu viedokli par Senās Grieķijas vēsturi un dīvainā kārtā tas nemaz nav grieķiem glaimojošs: kareivīgu un kašķīgu pilsētvalstu kopums, kas uz salīdzinoši neilgu brīdi pēc lielās uzvaras pār persiešiem spēja uzplaukt skaistā un iespaidīgā kultūrā, bet diezgan ātri atkal ieslīga savstarpējā naidā un ļāva sevi iekarot ziemeļu kaimiņam − Maķedonijas Filipam (kura dēls gan izsēja hellēnisma idejas ļoti plašā reģionā).

Ērihs fon Dēnikens “Zeva vārdā” (2005)

5 komentāri

Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)

Older Entries