Sākums

Ērihs fon Dēnikens “Zeva vārdā” (2005)

5 komentāri

Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)

Nikolajs Ņikuļins “Atmiņas par karu” (2012)

1 komentārs

Nikolajs Ņikuļins. Atmiņas par karu / no krievu val. tulk. Juris Ciganovs. – Rīga: Jumava, 2012. (Николай Никулин. Воспоминания о войне. 2008)

Nikulins_AtminasKatru gadu Uzvaras dienas kontekstā grāmatmīļu forumos parādās tematiskie saraksti, kas veltīti Otram pasaules karam un karam vispār. Vienmēr atceras par tādiem krievu rakstniekiem kā Viktors Astafjevs, Viktors Ņekrasovs, Jurijs Bondarevs, Vasilijs Grosmans, Vasils Bikovs, Boriss Vasiļjevs, Konstantins Simonovs un daudziem citiem, savukārt memuāru klāsts nu jau gandrīz 70 gadu laikā ir tapis bagātīgs. Kādēļ tad Nikolaja Ņikuļina nelielā atmiņu grāmata, kura izdota salīdzinoši nesen, jau pēc autora nāves, tiek dēvēta par labāko, kas ir uzrakstīts par Lielo Tēvijas karu, par patiesāko no karam veltītajām grāmatām?

Nikolajs Ņikuļins (1923-2009) bija Otrā pasaules kara veterāns, 1941. gadā kā 18-gadīgs jauneklis brīvprātīgi pieteicās armijā, izgāja karu no Ļeņingradas līdz Berlīnei. Pēc kara viņš pabeidza Ļeņingradas universitāti, kļuva par mākslas vēsturnieku un visu mūžu strādāja Ermitāžā, rakstīja monogrāfijas par Rietumeiropas glezniecību. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, kuram paveicās iziet cauri karam bez nopietniem fiziskiem ievainojumiem, tomēr garīgi viņš bija tādā pašā situācijā kā visi Otrā pasaules kara veterāni, kas cīnījās ar tolaik nezināmo posttraumatiskā stresa sindromu. Iespējams, ka memuāru rakstīšana Ņikuļinam bija izdzīvošanas jautājums, sava veida pašpalīdzība; tieši tāpat viņš darīja kara laikā, kad jebkurā brīvajā brīdī glābās no skarbās realitātes kaut uz mirkli aizverot acis un atceroties mājas, saulainu vasaru, ziedus, Ermitāžu, pazīstamās grāmatas, zināmās melodijas – tas bija cerību stars cietsirdības, bada un nāves drūmajā, ledainajā pasaulē.

Kara sākumā Ņikuļins sevi raksturo kā nonīkušu, utainu distrofiķi, kuram vispirms palaimējās ar to, ka viņš tika apmācīts par radio speciālistu, bet pēc tam tika piekomandēts smagās artilērijas pulkam. Kājniekos viņš būtu kritis jau pirmajos mēnešos, jo tur zaudējumi bija katastrofāli. Ņikuļins dienēja 54.armijas sastāvā, kura divus gadus cīnījās Ļeņingradas frontē. 1942. gada janvārī tā sauktā “Ļubļanas operācija” izgāzās, kā raksta autors – kara sākumā vācu armija iegāja mūsu teritorijā kā nazis sviestā, bet krievu puses vienīgais risinājums bija aizliet šo nazi ar asinīm. Grāmatā ļoti daudz rūgtu vārdu ir veltīts ir krievu kaujas prasmei un komandieru profesionalitātei, jo karavīri gūlās tūkstošiem, bet to vietā dzina aizvien jaunus. Daudzi padevās gūstā, daudzi dezertēja, bija pašsakropļošanās gadījumi. (Slavenā Staļina pavēle nr.270 (1941. gada 16. augusts) jau kara sākumā postulēja, ka visus komandierus un politdarbiniekus, kuri iedomājas dezertēt vai padoties gūstā, ir jānošauj, bet to ģimenes jāarestē.) Kad 70-to gadu vidū Ņikuļins pirmoreiz ķērās pie savu atmiņu pierakstīšanas, viņš skaudri konstatēja, ka notiek koķetēšana un pat lepošanās ar milzīgo karā kritušo skaitu, bet tikko runa ir par kādiem konkrētiem notikumiem frontē, reālie fakti apstulbina un visi klusē, nemin toreiz vēl dzīvos, konkrētos vainīgos.

Vēlāk, pavasarī, kad sniegs nokusa, skatam atklājās viss, kas bija zemāk. Pie pašas zemes gulēja nogalinātie, ietērpti vasaras uniformā, − tie bija 1941. gada rudens kauju upuri. Virs viņiem klājās jūras kājnieku līķi melnos kamzoļos un melnās, platās jūrnieku biksēs. Virs viņiem gulēja sibīrieši puskažokos un velteņos vai tie, kas bija tur palikuši pēc 1942. gada janvāra−februāra uzbrukumiem. Vēl virs viņiem − politiskie darbinieki vateņos un lupatu cepurēs. Virs tiem − ķermeņi šineļos, maskēšanās halātos, ar bruņucepurēm galvās vai bez tām. Šeit sajaukušies daudzu divīziju karavīru ķermeņi, to, kas gāja uzbrukumā dzelzceļa līnijai 1942. gada pirmajos mēnešos. Mūsu “panākumu” šausmu diagramma!

Kara otrajā pusē Ņikuļina kara daļa virzās cauri Pleskavas apgabalam, Igaunijai un Latvijai, kamēr nokļūst Vācijā. Te nu autors nokļūst līdz tai stāsta daļai, kurā Sarkanā armija lielu daļu savas enerģijas velta marodierismam un izvarošanām. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami fakti, kurus padomju pusei atzīt nekad nav gribējies, jo “atbrīvotāji” nāca ar kara gados sakropļotu psihi un vēlmi propagandas demoralizēti sagraut “fašistisko midzeni” un visus tā iedzīvotājus. Ņikuļins sevi norobežo no apkārtējā haosa, nosodot notiekošo, tomēr pats vienlaikus izstāsta gan sirdi plosošu stāstu par savas iemīļotās vācietes pašnāvību pēc grupveida izvarošanas, gan lepojas ar kādas meitene paglābšanu, un turpat blakus ir teikums: “Vispār jau vācietes ļoti labprāt stājās sakaros ar mūsu karavīriem, un no šī fakta neviens netaisīja lielas problēmas.” Iespējams, to var izskaidrot ar faktu, ka memuāri ir rakstīti divos piegājienos un pirmajā, kā atzīmējis autors, viņš ir pakļāvies pašcenzūrai.

Ņikuļina aprakstītais karš ir tikai un vienīgi no vienkāršā karavīra skatu punkta, te nav nekādas militāro operāciju analīzes vai taktikas iztirzājums. Tomēr šī ir ārkārtīgi iedarbīga grāmata tiem, kuriem karš šķiet jautrs piedzīvojums – te viss ir neglīti, asiņaini un ļoti traģiski. Arī tad, ja kādam šķiet nepieņemams autora viedoklis, to nevar atstāt bez ievērības. Iespējams, ka šiem nelielajiem memuāriem būs lielāka ietekme uz cilvēku prātiem nekā biezām vēstures grāmatām. Domāju, ka grāmatu būtu vērts izlasīt ne tikai vēstures interesentiem, bet jebkuram saprātīgi domājošam cilvēkam.

Karā cilvēks zaudē visu, ar ko līdz tam ir dzīvojis, − vecākus, sievu, bērnus, īpašumu, grāmatas, draugus, pierasto sabiedrību un pazīstamo apkārtni. Cilvēkam tiek iedota uniforma − tāda pati kā visiem citiem, lai visi būtu vienādi, − un ierocis, lai ar to varētu darīt ļaunu. Cilvēks ir beztiesīgs priekšniecības priekšā, kas gandrīz vienmēr ir netaisna un piedzērusies, kas spiež viņu nedomāt, darīt ļaunu, slepkavot, pastrādāt dažādus varasdarbus. Citiem vārdiem − cilvēki karā zaudē savu cilvēcisko seju un pārvēršas par mežonīgiem dzīvniekiem: viņi ēd, guļ un nogalina sev līdzīgos. Bet tai pašā laikā Dieva dotā cilvēka dvēsele visādi pretojas šādām pārvērtībām. Tomēr bija ļoti maz, kas uzvarēja šajā briesmīgajā mazā cilvēka cīņā ar nežēlīgo karu!

 

Marks Soloņins “Melu tīmeklī” (2013)

Komentēt

Marks Soloņins. Melu tīmeklī: Lielā kara viltus vēsture / no krievu valodas tulkojis Dainis Poziņš. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Марк Солонин. Мозгоимение! Фальшивая история Великой войны (2008)).

Solonins_MeluKā zināms, nupat Saeima ir pieņēmusi grozījumus Krimināllikumā, kas paredz kriminālsodu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latviju rupju noniecināšanu. Šis lēmums, protams, ir atbalsojies arī Krievijas medijos, jo Krievijas sabiedrībai joprojām nav pieņemama Hitlera un Staļina režīmu noziegumu vienādošana. Jāpiezīmē, ka 23. aprīlī arī Krievijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz kriminālatbildību, pirmkārt, par nacisma reabilitāciju un, otrkārt, par ziņu, kas apšauba Krievijas militārajai vēsturei svarīgus datumus un simbolus, publisku izplatīšanu. Krievijas likuma formulējums  – распространение заведомо ложных сведений о деятельности СССР в годы Второй мировой войны, совершенные публично – būtībā rada jautājumu, kas tieši tiks uzskatīts par meliem un vai tiešām Krievija ir jau nonākusi pie patiesas un neapstrīdamas Otrā pasaules kara vēstures.

Ja kādam būtu tāda nepārvarāma vēlme, tad saskaņā ar jauno Krievijas likumu Marka Soloņina pētījumi par Otro pasaules karu (kuri nesaskan ar oficiālo versiju) šobrīd varētu diezgan viegli novest pie tiesu darbiem. Lai gan pats autors ir vienkārši gribējis uzrakstīt grāmatu, kura iepazīstinātu ar spilgtākajiem “smadzeņu čakarēšanas” piemēriem, kas līdz šim ir klāstīti padomju pilsonim par Otro pasaules karu. Kāda nesena sabiedriskās domas aptauja liecina, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta kara pētniecību, tomēr 39% nav pārliecināti, ka tās rezultātus vajadzētu publicēt. Ja tam pievieno kādas citas aptaujas rezultātus, kurā 92,5% respondentu par galvenajiem mūsdienu Krievijas svētkiem nosaukuši Uzvaras dienu, tad redzam, ka konstruktīvas vēsturiskās diskusijas iespējamība ir diezgan maza.

Soloņins šajā grāmatā neņemas pats secīgi izklāstīt savu viedokli par kara notikumiem, bet veido polemiku ar konkrētiem autoriem. No lasītāja tas pieprasa jau iepriekšējas zināšanas ne tikai par karu, bet arī tā priekšvēsturi. Liela daļa grāmatas veltīta, lai apgāztu pieņēmumu, kas attaisno PSRS neveiksmīgo kara sākumu: PSRS bija nesagatavota karam, vāji bruņota, Staļins – lētticīgs. Soloņins pauž viedokli, ka PSRS bija lieliskas kaujasspējas, tomēr karam Staļins nebija gatavs, jo, pirmkārt, uzskatīja, ka Hitlers ir aizņemts ar Lielbritāniju un, otrkārt, vācu karaspēks pie PSRS robežām (saskaņā ar izlūkziņojumiem) ir pārāk mazs. Paradokss ir tāds, ka Staļina secinājums esot bijis loģisks un tikai vēlākie padomju pētījumi ir mākslīgi palielinājuši vācu kaujasspējas, lai attaisnotu kara sākuma pilnīgo izgāšanos. Treškārt – un to padomju vēsturnieki galīgi nepieņem – Staļins pats plānoja uzbrukt Vācijai aptuveni jūlija vidū, tādēļ nebija izstrādāts rīcības plāns iebrukuma gadījumā un Hitlers viņu pārsteidza vārīgā brīdī, kad notika karaspēka izvēršana uzbrukumam, bet nebija nodrošināta piesegšana. Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka Sarkanā armija = atbrīvotāji, tādēļ ideja par PSRS kā agresoru tiek uztverta kā zaimi.

Tā kā Soloņins pēc izglītības ir aviācijas inženieris, tad diezgan daudz vietas viņš atvēl visādiem tehniskiem kaujas tehnikas salīdzinājumiem, kas man nebija pārāk interesanti, kā arī analizē metodes, ar kādām ir iegūti padomju vēsturnieku norādītie skaitļi, kas attiecas uz visdažādākajām kara jomām. Viņaprāt, cipari ir “piedzīti”, lai samazinātu PSRS kaujas spējas. Atsevišķa nodaļa ir veltīta PSRS cilvēku resursu zaudējumiem, jo gadu desmitiem ir konsekventi ticis runāts par 20 miljonu zaudējumu, bet 80-to gadu beigās tas uzleca līdz pat 27 miljoniem – Soloņins uzskata, ka šis skaits ir milzīgs pārspīlējums. Ja es pareizi esmu sapratusi, tad ar to ir domāts gan militārais, gan civilais zaudējums. Soloņins, visādi bīdot ciparus, nosauc bruņoto spēku zaudējumu – 7,11 miljoni nogalināto un mirušo, kuru bojāeja neizraisa šaubas. Šobrīd Krievijas oficiālā versija saka: 8 668 400 karā kritušo (2014. gada dati), tādēļ pieņemu, ka joprojām neskaidrs ir civilo iedzīvotāju zudums. Soloņins uzskata, ka PSRS līderiem bija izdevīga datu mākslīga palielināšana, jo Staļins varēja noslēpt un norakstīt milzīgo pirmskara represiju upuru skaitu un civiliedzīvotāju mirstību aizmugurē kara laikā, savukārt pēckara līderiem šis skaitlis kalpoja kā ārpolitikas ierocis un attaisnojums visiem “neērtajiem” jautājumiem.

LU profesors Inesis Feldmanis saka, ka Krievijas arhīvi joprojām slēpj daudz noslēpumu, un stāsta, ka 80-to gadu beigās Krievijas vēsturnieku grupa mēģināja uzrakstīt jaunu daudzsējumu darbu par Lielo Tēvijas karu, taču 1991. gadā 1.sējums augstā līmenī tika atzīts par apsūdzības slēdzienu pret pašu PSRS kompartiju, tādēļ vēsturnieku darbs tika pārtraukts (Neatkarīgā, 2014. gada 9. maijs) — “Krievi taču nevarēja noticēt tam, ko Otrajā pasaules karā darīja Staļins un pārējie PSRS vadītāji.” Tādēļ arī šobrīd tādus pētījumus par Otro pasaules karu, kuri vienkārši nepārraksta gadu desmitiem ilgas dogmas, Krievijā raksta autsaideri, no kuriem nevar sagaidīt proefesionālu un līdzsvarotu pētniecības darbu. Soloņinu lasīt bija interesanti, tomēr viņa rakstības stils vairāk velk uz sensāciju meklēšanu un nogrimst kašķīgos sīkumos.

Asmo atsauksme šeit.

Anna Poļitkovska “Krievijas dienasgrāmata” (2007)

2 komentāri

Anna Poļitkovska. Krievijas dienasgrāmata / no angļu val. tulk. Sandra Rutmane. – Rīga: Dienas Grāmata, 2007. (Anna Politkovskaya. A Russian Diary. 2007)

Politkovskaya_Krievijas_DienasgramataAnna Poļitkovska bija talantīga un drosmīga krievu žurnāliste, kura nepiedzīvoja šīs grāmatas izdošanu, jo viņu nogalināja 2006. gada oktobrī dzīvojamās mājas kāpņu telpā. Poļitkovska kādā intervijā ir teikusi, ka viņa sapņo uzrakstīt grāmatu ar skaistām beigām, tikai diemžēl viņa savām grāmatām izvēlējās nepareizo tēmu – Krievijas iekšpolitika.

“Krievijas dienasgrāmata” atspoguļo laiku no 2003. gada decembra līdz 2005. gada augustam, sākoties ar Krievijas Domes vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja tikai pirms diviem gadiem nodibinātā partija “Vienotā Krievija”, kas pa sevi pulcinājusi visa līmeņa funkcionārus, lai atbalstītu Putinu. Krievijas labējie – partija “Jabloko” un Labējo spēku savienība – piedzīvoja pilnīgu sagrāvi, kas izgaisināja cerības Krievijā nodibināt patiesu daudzpartiju sistēmu. (Arī pēc desmit gadiem Krievijas Domē labējie nav pārstāvēti.) Poļitkovska uzskata, ka 2003. gada vēlēšanas bija krāpniecība, kas tika rūpīgi plānota un īstenota. 2003. gada decembrī Putins sāka savas otrās prezidentūras kampaņu un 2004. martā pārliecinoši uzvarēja ar 70% balsu vairākumu. Poļitkovska par Putina Krieviju vēl 2004. gadā ir uzrakstījusi grāmatu (Putin’s Russia), bet nogalināja viņu Putina dzimšanas dienā.

Poļitkovskas grāmata ir pilna ar sāpēm un bezspēcīgām dusmām par aizvien pieaugošo varas patvaļu, neslēpto ierēdņu kāri iedzīvoties, bezatbildību visos varas līmeņos. Šķiet, ka vēl vairāk viņai sāp tas, ka liela daļa cilvēki notiekošo pieņem klusējot: Mūsu cilvēki ir paguruši no politiskajiem un ekonomiskajiem eksperimentiem, kas ar viņiem veikti. Viņi ļoti grib dzīvot labāk, bet negrib par to cīnīties. Viņi gaida, ka viss nāks no augšas, un, ja tas, kas nāk no augšas, ir represijas, viņi ar to samierinās.

2004.-2005. gads Krievijā ir ļoti nemierīgs laiks: lai arī Otrā Čečenijas kara aktīvā fāze jau kādu laiku ir noslēgusies, gan Čečenija, gan tai pieguļošā Ingušija joprojām raustās konvulsijās un dažādām drošības struktūrām šajās teritorijās būtībā likums nav jāievēro; aizvien ir aktuāls 2002. gada oktobra Maskavas “Nord-Ost” terora akts ar daudziem neskaidriem jautājumiem par ķīlnieku atbrīvošanu; 2003. gadā tiek apcietināts un 2005. gadā notiesāts Hodorkovskis; 2004. gads – 6.februārī terora akts Maskavas metro un 1.septembrī – Beslanas ķīlnieku krīze. Tie ir tikai spilgtākie notikumi, kuriem pievēršas Poļitkovska, bet pamatnoskaņa vēstījumā ir tāda, ka cilvēktiesības un elementāra tiesību normu ievērošana kļūst arvien atkarīgāka no katra indivīda pietuvinātības varai – ja gribi dzīvot labi, mierīgi un turīgi, tad esi kopā “pareiziem” cilvēkiem. Protams, ka īpaši Poļitkovsku uztrauc viņas amata brāļu nodevībā, jo tieši šajā laikā daudzi žurnālisti pāriet varas pusē, var runāt par pašcenzūras pieaugumu. Krievijā pat nauda nav galvenais – dumpīgie norimst, kad tos pietuvina varai.

Mūsu sabiedrība jau vairs nav sabiedrība. Drīzāk izolētu betona kameru sakopojums bez logiem. (..) Tūkstošiem cilvēku, kas kopīgi varētu veidot Krievijas tautu, bet mūsu kameras sienas ir necaurlaidīgas. (..) Vara dara visu, lai kameras kļūtu vēl necaurlaidīgākas, sēj nesaskaņas, uzrīda citu citam, šķeļ un valda. Un cilvēki padodas. Tā ir patiesā problēma. Tāpēc, ja Krievijā notiek revolūcija, tā ir tik galēja. Barjera starp kamerām sabrūk tikai tad. kad negatīvās emocijas tajā kļūst nevaldāmas.

Lasot par mūsdienu Krievijas notikumiem vai arī tās vēsturi, agri vai vēlu vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Kā tas nākas, ka šī milzīgā, resursiem bagātā valsts mūžīgi krīt no viena galējības otrā un savā attīstībā vienmēr nonāk pie cara vai diktatora? Profesors Leons Taivāns intervijā “Neatkarīgai” (2014. gada 10. aprīlis) atgādina vēsturnieka Toinbija viedokli, ka Krievija pieder Austrumu civilizācijai, kuras ideoloģiskā platforma ir atšķirīga no Rietumiem. Rietumu civilizācijai galvenā ir ideju pasaule un tā vispirms tiecas panākt savu ideju izplatību un atzīšanu, piemēram, likuma virsvarenību vai cilvēka tiesības. Krievijai, savukārt, joprojām ir raksturīgs impēriskais sindroms, kurš piedevām ir atjaukts ar iracionālu ideju par valsts mesiānisko lomu. Būtībā Krievijā jau no Pētera I laikiem šad un tad mēģina iedarbināt rietumnieciskas idejas un pārvaldi, tomēr arī pēdējā laika notikumi liecina, ka Krievijā demokrātija un liberālisms ir sveši jēdzieni. Vēl jo vairāk – Putina politika ir tendēta asi nostāties pret Rietumu vērtībām un popularizē ļoti konservatīvu ideoloģiju, kuru ārpasaulei prezentē Krievijai tik mīļais vientuļa, novecojoša mačo tēls. Diemžēl spēka pozīcija ir tā, ko Krievija gan pati vislabāk prot ieņemt, gan arī citos atpazīst visātrāk.

Jāsaka, ka Poļitkovskas grāmatā ir daudz šokējošu lietu, tomēr visneizprotamākās man šķiet tās, kurās notiek varas vēršanās ne jau pret kādiem teroristiem vai pat opozīciju, bet gan tās, kurās iesaistīti pavisam vienkārši krievu cilvēki, nosacīti “savējie” – , milicijas veiktās masu tīrīšanas krievu apdzīvotās pilsētās, masveida pārkāpumi armijā, vienaldzība pret neseno karu invalīdu un veterānu likteņiem, cilvēku izdzīvošana no mājām, lai uzceltu peļņu nesošu biznesa centru. Un tāda nenormāla sabiedrības pacietība un samierināšanās – tiešām, kad vienreiz mērs būs pilns, tad sekas var būt neprognozējamas.

Kāda perestroikas laika krievu filma – Marka Zaharova “Убить дракона” – vēsta par bruņinieka Lanselota pēcteci, kurš nokļuvis pilsētiņā, kurā gadiem ilgi valda Drakons. Kā nogalināt Drakonu, ja skaidri zināms, ka viņš nav nogalināms? Atbilde ir vienkārša – Drakonu var nogalināt tikai pats Drakons, neviens cits to nevar izdarīt. Līdzība ar mūsdienu Krieviju ir acīmredzama – tikai cilvēki paši, Drakonu veidojošā substance, var kaut ko mainīt pašreizējā situācijā.

 

Vita Zelče “Nezināmā” (2002)

1 komentārs

Vita Zelče. Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. – Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

Igors Špiļenoks. Savvaļas tulpe aprīļa stepē Rostovas rezervātā.

21. gadsimta sākumā sieviešu līdztiesība tiek uztverta kā pati par sevi saprotama parādība, šobrīd nevienam (vismaz Rietumu pasaulē) nav šaubu, ka abiem dzimumiem ir vienādas tiesības uz izglītību, vietu darba tirgū un politikā, dalību sabiedriskā un kultūras dzīvē. Tomēr vēl pirms nieka 150 gadiem sievietes vieta sabiedrībā tika strikti ierobežota: patriarhāta tradīcija gandrīz pilnībā izslēdza sievieti no publiskās sfēras, savukārt privātajā sfērā, kur ritēja sievietes esamība, viņai bija paredzēta pilnīga atkarība no vīrieša. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā atbalsojās visi pasaulē notiekošie procesi – modernizācija, urbanizācija, sociālās struktūras apvērsuma sākums, lielāka izglītības pieejamība, nacionālisma ideju uzplaukums. Vitas Zelčes pētījums parāda sievietes lomas transformāciju 19.gadsimta otrās puses Latvijas sabiedrībā: kādas pārmaiņas notiek ģimenē, sabiedrībā, izglītības un darba iespējās, sadzīvē, kā arī seksualitātē un morāles normās. Grāmatas nodaļas vispārīgi ieskicē esošo situāciju, pievēršas ģimenei, sadzīvei un ikdienai, sabiedriskai dzīvei, skolai un izglītībai, darbam laukos un pilsētā un prostitūcijai.

Zelčes pētījumā 19. gadsimta sieviešu dzīves modelis ir raksturots, izmantojot vēstures materiālu tikai par Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas latviešu apriņķiem (izslēgta atšķirīgā Vitebskas guberņa), plaši piedāvāti statistikas dati, kā arī presē un literatūrā atrodamās laikmeta liecības. Kurzemes un Vidzemes guberņās 1861. gadā dzīvoja apmēram 568 300 cilvēku, 1897. gadā – 1 190 900, kopskaitā sieviešu bija nedaudz vairāk, bet lielajās pilsētās darba tirgus īpatnību dēļ dzīvoja vairāk vīriešu. Skaitliski lielākā kārta bija zemnieki.

Likuma skatījumā sievietes vienīgā vieta bija mājās un ģimenē. Sievietēm nebija nekādu politisko tiesību, viņas nevarēja ne vēlēt, ne tikt ievēlētas. Tās sievietes, kuras bija pamanāmas sabiedriskā telpā, lielākoties bija kāda darboņa sievas, piemēram, Luīze Valdemāra, Karolīne Kronvalda, Ludovike Kalniņa, Hermīne Zālīte u.c. Publiskā telpā “sieviešu jautājums”  plašāku iztirzājumu ieguva tikai 19. gadsimta 80. gados, tomēr tā formulējuma meklējumi notiek vēlāk, un gadsimta pēdējā desmitgade jau ir daudz bagātāka ar spriedumiem un polemiku par sieviešu dzīves dažādiem aspektiem. No 1893. gada laikraksta “Dienas Lapa” redakcija izdeva “Saimnieču un zelteņu kalendāru”, kurā parādījās jaunstrāvnieku idejas, kas aizstāvēja sievietes kā likuma priekšā un darba tirgū diskriminētu grupu. Sieviešu jautājumam pievērsās arī literārais žurnāls “Mājas Viesa Mēnešraksts” (no 1895. gada). “Baltijas Vēstnesis” savukārt nostājās pret emancipāciju un apšaubīja tās nepieciešamību latviešu sabiedrībā.

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Katrīna Dombrovska (1830-1903), veiksmīga komersante un ilggadēja Rīgas latviešu labdarības biedrības priekšniece

Tā laika sabiedrību raksturoja teiciens: “Vīriešu mājas ir pasaule; sievietes pasaule ir māja.” (Marija fon Redelīna. Haus und Herd). Ideāla sieva nodrošināja mājas dzīvi, bija “pavarda sargātāja”, viņa būtībā apmierināja citu vajadzības, savu personību atstājot novārtā. Vienīgā sabiedrības akceptētā nodarbe ārpus mājas bija labdarība, un 19. gadsimtā tika reģistrētas vairākas biedrības, kurā sievietes palīdzēja trūcīgajiem, organizēja lētu ēdamo un dibināja patversmes. Citās biedrībās līdz pat 90. gadiem sieviešu darbība bija pastarpināta. Palēnām sievietes iesaistījās tādās kultūras aktivitātēs kā kordziedāšana un teātra spēlēšana, lai gan skatuve ilgi tika uzskatīta par tikumīgai sievietei neiederīgu vietu. Kā svaiga vēsma 90. gados sieviešu kustībā ienāk jaunstrāvnieces Aspazija, Dora Pliekšāne un Nīna (Anna Ulpe), tomēr tiek atzīmēts, ka arī šīs sievietes apprecoties savu turpmāko dzīvi pilnībā pakārtoja vīra interesēm un nonāca pretrunā jaunības ideāliem. Izglītības ziņā lēnām, bet nenovēršami, sabiedrība nonāca pie pārliecības, ka arī meitenes ir jāsūta skolās, jo nepietiek ar mājmācību. To sekmēja izglītotu vīriešu pieaugums, kuriem vajadzēja izglītotas sievas, kā arī pieauga sieviešu skaits, kas izglītību ieguva, lai strādātu algotu darbu. Pirmo izglītību ieguva trīsgadīgā pamatskolā (laukos) vai elementārskolā (pilsētās), tam sekoja trīsgadīga draudzes skola, tomēr šeit meiteņu jau bija daudz mazāk. Popularitāti guva privātās meiteņu skolas. Gadsimta beigās tiek pat akceptēta sievietes vēlme studēt. Pirmā latviešu studente bija Dora Pliekšāne, kura medicīnas studijas gan nepabeidza, bet 20.gadsimta sākumā par ārstēm kļuva vismaz četras latvietes.

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Dace Akmentiņa (īstajā vārdā Doroteja Šteinberga) (1858-1936), izcilākā 19. gs. latviešu aktrise

Likumdošanā bija nostiprinātas vīrieša vara un tiesības, būtībā sieviete un visi viņas īpašumi un kustāmā manta ar laulības palīdzību tika nodota no tēva vīram. 21 gadu vecumā meita varēja pieprasīt tiesības pārvaldīt savu īpašo mantu, tomēr patstāvīgu dzīvi viņa drīkstēja uzsākt tikai ar vecāku atļauju. Neprecētās sociāli un juridiski bija diezgan neaizsargātas, savukārt izšķirties, pirmkārt, bija grūti, otrkārt, pret šķirtenēm izturējās ar aizdomām. Saskaņā ar sociālajām normām sievietes dzīve kļuva pilnvērtīga tikai apprecoties un iegūstot savu māju un vīru, bet neprecētas uzskatīja par neveiksminiecēm. Tomēr daudzi nodrošinātie vīrieši karjeru lika pirmā vietā un uzskatīja, ka ģimenes uzturēšana maksā dārgi, tādēļ bija aktuāls bija vīra meklēšanas “drudzis”. Precējās salīdzinoši vēlu – sievietes vidēji 24-26 gadu vecumā, vīrieši pāris gadus vēlāk. Salīdzinoši liels bija arī neprecēto skaits (8-15% sieviešu), bet tās pārsvarā bija pilsētnieces, laukos neprecēti ļaudis bija reta parādība. 19. gs. otrā pusē jau bija nostiprinājušies sociālie slāņi un saimnieki ar kalpiem precējās reti. Zīmīgi, ka ļoti daudzi izglītoti latvieši paaugstināja savu sociālo statusu, apprecot vācietes.

19. gadsimtā nosodījumu par pirmslaulību dzimumdzīvi izpelnījās tikai sieviete, vīrs pat drīkstēja šķirties, ja uzzināja, ka sieva pirms laulībām gulējusi ar citu. Tika gan uzskatīts, ka sievietei seksuālas vēlmes nepiemīt, tādēļ primārās bija vīra vajadzības (ja arī sieviete guva baudu, tad tā bija jāslēpj). Sievietei seksā varēja interesēt tikai bērna ieņemšana. Atsevišķā nodaļā tiek apskatīta prostitūcija, jo šajā specifiskajā profesijā riskēja nokļūt vispirms neprecētas sievietes bez vecākiem, t.i. juridiski neaizsargātākās, un tiek secināts, ka mazināt prostitūtu skaitu var jaunas, adekvāti atalgotas darbavietas.

Vitas Zelčes grāmata spilgti parāda, ka sieviete 19. gadsimtā bija otršķirīgs cilvēks, kurš pastāvēja, lai atražotu sabiedrību un kalpotu vīrieša interesēm. Tikai pašās gadsimta beigās Jaunās strāvas idejas iedvesmoja nelielu ļaužu kopu, tomēr sociālajā realitātē tās neīstenojas. Tā kā grāmata atspoguļo visa attiecīgā laikaposma sabiedrību un tajā notiekošos procesus, ieteiktu to ne tikai sieviešu vēstures pētniekiem, bet arī visiem Latvijas vēstures interesentiem.

Portreti iegūti LNB digitālajā kolekcijā “Latvijas kultūras vēsture attēlos”.

Inesis Feldmanis “Latvija Otrajā pasaules karā” (2012)

Komentēt

Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945): jauns konceptuāls skatījums. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. – (Latvijas vēstures mazā bibliotēka).

Feldmanis-LatvijaLai atsvaidzinātu zināšanas par vācu laiku Latvijā Otrā pasaules kara laikā, atradu nelielu, nesen izdotu grāmatiņu, kuras autors ir Latvijas Universitātes pasniedzējs. Grāmata nav bieza, un tās saturu veido trīs nosacītas lekcijas: Molotova—Ribentropa pakts un Latvija; Latvijas okupācija un aneksija; Vācu laiks Latvijā. Autors īsi un saturīgi ieskicē galvenos tā laika Latvijas notikumus, raksturo pamatproblēmas, kā arī piedāvā savu skatījumu uz strīdīgiem jautājumiem. Būtībā nekādu grāmatas analīzi jau es nerakstīšu, vienkārši gribēju parādīt, ka ir izdota šāda grāmata, kurā jebkurš vēstures interesents var iegūt jaunāko informāciju par attiecīgo vēstures posmu, turklāt autors sev raksturīgā stilā ir spējis to pasniegt gana saistoši, nenogrimstot sausos faktos.

Otrkārt, gribēju pievērst uzmanību šai izdevumu sērijai: “Latvijas vēstures mazā bibliotēka”, kurā šobrīd iznākušas 15 grāmatas. Kā rakstīts sērijas atbalsta fonda mājaslapā, sērija iecerēta kā avots, kas arī turpmāk veicinās kvalitatīvu diskusiju par Latvijas un Eiropas vēstures jautājumiem nozares profesionāļu starpā, kā arī ļaus iegūt pilnīgāku skatījumu ikvienam vēstures interesentam.  Brošūras iznāk gaiši zaļos (20. gadsimts), dzeltenos (jaunie laiki), oranžos (viduslaiki) un sarkanīgos (aizvēsture) vākos. Lielākā daļa no grāmatām bez maksas pieejama portālā demoshistoria.lv, daļa par nelielu samaksu kā Zvaigznes ABC izdevumi (arī e-formātā).

Turpmāk sekos īss konspekts no izlasītā manis pašas vajadzībām, citiem nav jālasa.

1939. gadā Polija nevēlējās kļūt par Vācijai paklausīgu satelītu, tādēļ aši pieņēma britu premjera Čemberlena garantijas, kas solīja atbalstu Polijai vācu uzbrukuma gadījumā. Šādā situācijā gan vāciešiem, gan britiem bija nozīmīga PSRS izvēle — kurā pusē tā nostāsies. Visi iespējamie scenāriji bija draudīgi Baltijas valstīm, jo tās riskēja kļūt gan par lielās politikas “maiņas objektiem”, gan par kara norises placdarmu. Iespējams, ka tieši Polijas spītīgā nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt plānus un sākt karu agrāk (iebrukt Polijā 1. septembrī), nekā plānots, kā arī pirms tam steigšus noslēgt ar PSRS savstarpēju neuzbrukšanas līgumu un tā slepeno protokolu, t.s. Molotova—Ribentropa paktu (23. augustā). Pakts sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju interešu zonās: Latviju, Igauniju un Somiju atdeva PSRS. 1939. gada rudenī Latvijas realitāte bija Vācijas vienaldzība un PSRS spēka spiediens, ko pēdējā īstenoja, uzspiežot savstarpējās palīdzības līgumus (5. oktobrī), savukārt 6. oktobrī Hitlers paziņoja par vācbaltiešu izceļošanu no Baltijas. Tomēr Vācijas kara saimniecībai vajadzēja Baltiju, un 1940. gada pavasarī 70% Baltijas eksporta ceļoja uz Vāciju. PSRS neiebilda, pat noslēdza pati ar Vāciju tirdzniecības  līgumu, lai tikai vācieši turpina karot un novājināt Rietumus. Saskaņā ar 5. oktobra bāzu līgumu PSRS Latvijā ieveda vairāk nekā 25 000 karavīru, ierīkoja karabāzes, bloķēja Kurzemes neaizsalstošās ostas.

1940. gada 9. jūnijā PSRS Aizsardzības tautas komisārs izdeva direktīvu par darbību pret Baltijas valstīm. 15. jūnijā notika uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos. 16. jūnijā Ulmaņa valdība pieņēma padomju ultimātu un atkāpās, kā arī 17. jūnijā ielaida padomju karaspēku Latvijā. Šo notikumu kontekstā ir neizprotams šī brīža Ulmaņa “gaišais tēls”, jo viņš pat neizteica Maskavai diplomātisku protestu, nedeva rīkojumus Latvijas sūtnim Lielbritānijā par ārkārtas pilnvaru iedarbināšanu, vēl jo vairāk — viņš palika amatā līdz pat 21. jūlijam (Latvijas pievienošanai PSRS) un paspēja izsludināt 50 likumus. Saskaņā ar Satversmes 52. pantu Ulmanis vismaz varēja atteikties no amata (Lietuvas Smetona devās trimdā 15. jūnijā). Šobrīd Ulmaņa kolaboracionismu izmanto krievu vēsturnieki, lai noliegtu okupācijas faktu. Okupācijai nav jābūt tiešas karadarbības faktam, Latvijā notika vardarbīga okupācija miera laika apstākļos. No 21. jūlija notika Latvijas sovetizācija, bet radās arī pretošanās kustība, tomēr tā nebija gana vienota un konspirēta, tādēļ 1941. gada pavasarī tika sagrauta. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 “tautas ienaidnieku”; pēc Vācijas iebrukuma 22. jūnijā čekisti paspēja izrēķināties ar politielodzītajiem cietumos (nogalināja 349, deportēja un nogalināja vēlāk 3458). Vāciju pārsteidza nesagatavotu Baltijas valstu okupācija un darīja uzmanīgu, ka PSRS Baltijā koncentrē ievērojamu skaitu divīziju. Turklāt PSRS bija pārkāpusi slepeno protokolu un okupēja Vācijai iedalīto Lietuvu un Ziemeļbukovinu, kas bija abpusējo atkārtoto sarunu objekts 1940. gada rudenī.

1941. gada 23. jūnijā karš sasniedza Latviju, bet 5. jūlijā karadarbība jau faktiski bija beigusies: Sarkanā armija steigšus evakuējās. Sākotnējo vācu militāro pārvaldi Latvijā no 1. septembra aizstāja civilpārvalde. Baltiju (un daļu Baltkrievijas) pārvaldīja Ostlandes reihskomisariāts. Pirmējais prieks par padomju okupācijas beigām gan ātri beidzās, jo nacisti nekādi neņēma vērā latviešu intereses. Sākās plašas represijas, krasi politiski un rasistiski motivētas: nogalināja aptuveni 70 000 Latvijas ebreju un 20 000 atvesto, iznīcināja arī čigānus un garīgi slimos, kā arī komunistus, padomju aktīvistus, vēlāk — nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Akcentēts, ka par pretošanās grupām jāuzskata grupas, kas pretojās abiem okupantu režīmiem, jo t.s padomju partizāni būtībā bija kolaboranti. Tāds apzīmējums piedien arī tiem latviešiem, kas palīdzēja īstenot holokaustu. Sākotnēji vācieši negatīvi uztvēra baltiešu idejas iesaistīties bruņotā cīņā pret PSRS (cerībā uz vietu nacistu “Jaunajā Eiropā”), bet pēc neveiksmēm Austrumu frontē pārdomāja. Igauņi SS leģionu izveidoja jau 1942. gada augustā, bet latviešiem deva mutisku atļauju 1943. gada janvārī. Pakāpeniski Ieroču SS sastāvā izveidoja 15. un 19. divīziju, kopā — 52 000 personu. Latviešu un igauņu leģionu piederība pie SS ir formāla un atzīts, ka šīs vienības nav vienādojamas ar vācu SS leģioniem. Leģionu darbība nekādi nav saistāma ar represīvām darbībām Latvijā, jo tās bija frontes vienības. Nacistu plānos suverēna Latvija neietilpa, tomēr plāni par autonomiju tika izstrādāti, bet Hitlers šo jautājumu atlika līdz kara beigām. Ar autonomiju tika spekulēts, lai aktivizētu latviešu pievienošanos leģionam, bet pašu vāciešu vidū nebija vienprātības.

Lilianna Lungina “Parindenis” (2012)

2 komentāri

Lilianna Lungina. Parindenis: Lilianna Lungina stāsta par savu dzīvi Oļega Dormana dokumentālajā filmā “Parindenis” / no krievu val. tulk. M. Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2012. (Подстрочник. Жизнь Лилианны Лунгиной, рассказанная ею в фильме Олега Дормана. 2009)

parindenis-cover.inddMeditējot uz savu lasāmo grāmatu kaudzi, es ieraudzīju izdevumu, kura apraksts ļoti līdzinājās nupat lasītajai Freimanes “Ardievu, Atlantīda”. Valentīna Freimane un Lilianna Lungina ir vienaudzes, ebrejietes, un abas jau cienījamā vecumā stāsta (tieši — stāsta) savas atmiņas. Dīvainā kārtā, lasot grāmatu, sakritību atklājās aizvien vairāk, tādēļ bija vēl jo interesantāk lasīt un salīdzināt ebreju meiteņu dzīvesstāstus Latvijā un Padomju Krievijā.

Lilianna Lungina (1920-1998) bija pazīstama tulkotāja, inteliģents un gudrs cilvēks, visu mūžu nodzīvojusi kopā ar Semjonu Lunginu, pazīstamu kinoscenāristu, izaudzinājusi divus dēlus, viens no tiem — kinorežisors Pāvels Lungins. No Lunginas tulkojumiem vispopulārākie bija Lindgrēnes darbu krieviskojumi — vispirms Karlsons, tad Pepija un Emīls. Lungina pati gan bija franču valodas speciāliste, tulkoja arī no vācu valodas, tomēr, kā viņa pati saka, šajās valodās pietika arī krievu tautības tulkotāju, ebrejiem vajadzēja tulkot no retākām valodām.

Ja Lunginas stāstījumā turpina vilkt paralēles ar Freimanes dzīvi — abas meitenes piedzima ebreju ģimenē, kurā tēvs bija nopietnais, atbildīgais balsts, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece. Gan Valentīnai, gan Liliannai bija netradicionāla bērnība, kurā vienīgajam bērnam tika veltīta liela mīlestība, bet vienlaikus arī liela uzticēšanās, uztraucoties par meitas izglītības kvalitāti, bet neierobežojot radošo garu.  Liliannas tēvs strādāja padomju ārlietu resorā, un 1925. gadā Markoviču ģimene pārcēlās uz Berlīni. 1930. gadā tēvs izdomāja aizbraukt uz Maskavu, bet atpakaļ vairs netika palaists — ģimene būtībā izjuka, mamma ar Ļiļu aizbrauca dzīvot uz Parīzi. Tomēr 1934. gada maijā, par spīti visiem brīdinājumiem, viņas atgriezās dzimtenē pie tēva, un pirmais iespaids Liliannai bija graujošs: “Es tur [stacijā] stāvēju zilā mētelī ar teju sudraba vai zelta pogām un karakula apkakli, un man priekšā — viss melns, skrandas.” Ļiļa nonāca brīnišķīgā eksperimentālā skolā, un ar laiku dzīve sakārtojās (vairāk pārtikas, labāka apgāde, brīvāks gars), tomēr 1937. gadā jau palēnām sākās Staļina “tīrīšanas”. Visi tika turēti aizdomās par pretvalstisku darbību, arī Ļiļas tēvs.

Bailes ir sajūta, ko grūti iztēloties, ja pats neko tādu neesi izjutis; tās nekad tevi nepametīs, ja reiz esi tās pieredzējis, tomēr iztēloties ir grūti. (..) Iespējams, tas ir viens no visspēcīgākajiem stresa stāvokļiem: kad tu nezini, kas ar tevi notiks — pēc minūtes, pēc stundas nākamajā dienā.

Stāstījuma gaitā Lungina piemin daudzus cilvēkus, dažādus faktus (kā noskaidroju recenzijās, ne visi ir precīzi, daži pat klaji sagrozīti), tomēr grāmatas lielākā vērtība varētu būt tā laika emocionālā noskaņojuma portretējums. Pagātnes notikumi iegūst pavisam citu nokrāsu, kad uzzina, kā cilvēki mēnešiem sēdēja un katru nakti (jo parasti nāca naktīs) klausījās piebraucošas mašīnas skaņās, trepju telpas trokšņos, lifta čīkstoņā: pie kurām durvīm klauvēs šoreiz? Pa Maskavu klīda čuksti par prāvām, nošautajiem. Ļiļas tēvam palaimējās nomirt savā nāvē, tīrīšanas norima, tomēr cilvēkos iesētā baiļu sēkla auglīgi zēla visus padomju gadus.

Valentīna Freimane Rīgā savas tautības dēļ trīs gadus slēpās no fašistiem, savukārt paradoksālā kārtā arī pretējā puse kara laikā attīstīja antisemītismu – padomju armijā ebreji reti tika paaugstināti vai apbalvoti. Pēc kara tas kļuva par vispārēju parādību, krievu patriotismu būvēja ar iekšēja ienaidnieka tēla palīdzību. Tā kā 1948. gadā izveidotā Izraēla nekļuva par PSRS satelītvalsti, tad ebreju inteliģenci bija visvienkāršāk pasludināt par pašlabuma meklētājiem un ārzemju aģentiem. Bija vairākas akcijas: cīņa ar bezdzimtenes kosmopolītismu (1948-1953), ebreju ārstu lieta (1952-1953), kas gan pēc Staļina nāves pieklusa, tomēr antisemītisms visu padomju laiku būtiski ierobežoja ebreju iespējas.

Liliannai Lunginai dzīvot padomju vidē palīdzēja vīrs un draugi; viņa stāsta, ka vispār dzīvojuši tādā īpatnējā, teatrālā noskaņā, vienmēr kādi joki un āzēšanas. Rakstnieks Voinovičs atceras, ka Lunginu māja bija vienmēr atvērta visiem, tajā visu dienu nāca ciemos: ēda, dzēra, biedrojās, ar katru aprunājās; šajā mājā varēja satikt visus tā laika literātus, teatrāļus un kino cilvēkus. Inteliģence turējās kopā un centās uzturēt cilvēciskumu, lai arī ik brīdi atkal nācās vilties kādā režīma pakļautā līdzbiedrā.

Psihes deformācija, personības iznīcināšana ir kaut kas nelabojams. Pilsoņu kara, kolektivizācijas, masu slepkavību un pēc tam baismīga kara rezultātā mainījās nācijas ģenētiskais fonds. Bojā gāja labākie, godīgākie, drosmīgākie, lepnākie. Lai izdzīvotu, vajadzēja pielāgoties, melot un pakļauties.

Tradicionālā vēsture bieži runā ar sausiem faktiem un cipariem, bet atstāj novārtā cilvēku motivāciju, rīcības pamatojumu, kas bieži nav izskaidrojams bez sabiedrības un konkrētu indivīdu emocijām, sajūtām. Lunginas grāmatā var atrast plašu emociju gammu: traģiski zaudējumi, brīnumainas tikšanās, nežēlīga nodevība, laimīga mīlestība. Kā saka Lilianna Lungina: “Dzīve ir traka, un tomēr skaista. Tā ir traka, baiga, briesmīga, bet reizē arī skaista, un es tomēr domāju, ka dzīvē labā ir vairāk nekā ļaunā. Vairāk nekā briesmīgā. Es par to esmu pārliecināta. Vismaz mana pieredze tā māca.”

Kaspars Zellis “Ilūziju un baiļu mašinērija” (2012)

Komentēt

Kaspars Zellis. Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). – Rīga: Mansards, 2012.

Zellis_IluzijuPēc Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas izlasīšanas manī radās lielāka interese par vācu okupācijas režīmu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Vispārzināms, ka Hitlera režīmam bija raksturīga augstas raudzes, profesionālā līmenī nostādīta propaganda un nacisti spēja veiksmīgi pakļaut sev vācu tautas prātus. Vēsturnieka Zeļļa grāmata pievēršas nacistu īstenotajai propagandai pret latviešu civiliedzīvotājiem pēc Latvijas teritorijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā.

Lai pakļautu kādu sabiedrību, nepietiek tikai ar represīvām akcijām, daudz efektīvāk pakļaušana norisinās, ja tā tiek kombinēta ar dažādiem “smadzeņu skalošanas” pasākumiem, t.i. tiek īstenota formula “terors+propaganda”. Tā vai citādi, bet ideoloģiskas sabiedrības ietekmēšanas metodes ir pazīstamas jau kopš cilvēces pirmsākumiem, tomēr Pirmais pasaules karš tiek uzskatīts par jaunu līmeni propagandas attīstībā. Šajā laikā (1914-1918) Lielbritānija, ASV un Vācija radīja propagandu pārraugošas institūcijas, un atzīts, ka briti šajā “cīņā par cilvēku prātiem” bija vissekmīgākie. Iespējams, tieši atziņa, ka vācu propagandas izgāšanās ir saistāma ar kara zaudējumu, radīja Hitlerā vēlmi turpmāk kara propagandu “pareizi nostādīt”. Tiek pat teikts, ka nacionālsociālistu partijas ideoloģija savā būtībā bija propaganda, kas to faktiski padara par propagandas kustību, ne programmas partiju.

Jau no pirmā vācu karaspēka ienākšanas brīža Latvijā darbojās konkrētas okupācijas režīma institūcijas, kas bija atbildīgas par propagandas plānošanu un realizāciju — darbojās gan Vācijas Propagandas ministrijas Austrumu nodaļas atzari, gan Austrumu ministrijas Preses un izglītošanas daļa, kā arī sava interese bija Vācijas Ārlietu ministrijai. Vācu ieviestā Latviešu pašpārvalde radīja propagandiski manipulatīvu ilūziju, ka ir palikušas vēl kādas latviskas pārvaldes institūcijas, kā arī tās darbinieki piedalījās propagandas akcijās. Līdztekus civilajām institūcijām propagandu īstenoja arī vācu armijas jeb vērmahta propagandas daļas, sava nozīme bija arī SS struktūru darbībai. Vācu propagandas institūciju darbība pārklājās, dažkārt radot interešu konfliktus, tomēr atzīmēts, ka kopumā tie neietekmēja propagandas saturu.

Propaganda iedalāma piecos tipos: drukātie izdevumi (prese, grāmatas, brošūras), vizuālie materiāli (plakāti, dažādi attēli, foto, karikatūras), audio materiāli (skaļruņu propaganda, radio, mūzika), kinodokumenti un verbālā propaganda (amatpersonu runas, lektoru darbība, baumu izplatīšana). Latvijā lielākais akcents tika likts uz preses izdevumiem: jau 1941. gada septembrī bija 15 avīzes un 4 žurnāli. Neformālais vācu oficiozs latviešu valodā bija laikraksts “Tēvija” (metiens – virs 200 000), bet netika likvidēti arī provinces izdevumi, jo bieži tie bija vienīgais informācijas avots (palikšana bez jebkādas informācijas tika atzīta par nevēlamu). Turpmākos gados preses klāstu papildināja vairāki populāri izdevumi: 1941. gada decembrī sāka iznākt ilustrētais žurnāls “Laikmets”, kas turpmāk bija nozīmīgs propagandas līdzeklis (metiens – 1xned. 100 000); politiskās satīras laikraksts “Humorists; žurnāls sievietēm “Mana Māja” (2xmēn. 60 000).

Vācu okupācijas laikā ar plašu vērienu tika iznīcinātas aizliegtās grāmatas, viennozīmīgi aizliedza ebreju rakstnieku daiļradi un PSRS izdotās grāmatas. Biezā slānī iznāca antisemītiska un pretboļševistiska literatūra. Pietiekami aktīvi tika darbināti arī pārējie ietekmes avoti, tādēļ autors secina, ka latviešu sabiedrība visu okupācijas laiku atradās intensīvā nacistu propagandas ietekmē.

Nacistu propagandas saturs izteikts šādi: “Latvijas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija ebreji, kuri tad arī realizēja Latvijā represīvo politiku, pamatojoties uz “starptautiskā žīdisma” izstrādāto pasaules varas saglābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija (..).” Šajā tēzē skaidri redzams viens no vācu propagandas stūrakmeņiem — ārējā ienaidnieka tēla konstrukcija, t.i., pirmkārt, “žīdiskais boļševisms”, otrkārt, “angloamerikāņu plutokrātija”. Pastāvēja arī “iekšējais ienaidnieks”, kura tēls palīdzēja apkarot režīmam nepieņemamu uzvedību (spekulācijas, baumošanu,  nestrādāšanu). Autors analizē plašo antisemītisma propagandu Latvijas sabiedrībā, secinot, ka vācu plānos bija visu atbildību par ebreju kopienas iznīcināšanu novelt uz latviešiem. Autors norāda uz vēl vienu latviešu maldu ceļu: vācu propaganda sevi pozicionēja kā “atbrīvotājus” un daudzi latvieši naivi ticēja, ka iespējama pat Latvijas neatkarības atjaunošana (lai gan nekas tāds nekad nav ticis solīts). Nacisti veikli manipulēja ar bailēm no boļševiku atgriešanās, veicinot naidu pret komunistiem un pūloties iegūt atbalstu savam režīmam.

Monogrāfijā “Ilūziju un baiļu mašinērija” tiek vispusīgi analizēts vācu propagandas veikums Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Grāmata ir faktiem un atsaucēm bagāta, pievienotas arī izteiksmīgas ilustrācijas. Nenoliedzot tās vērtību un neapšaubāmo nepieciešamību, es tomēr mudinātu disertāciju autorus savu darbu publikācijās vairāk padomāt par lasītāju, kura ikdienas dzīve nav saistīta (vai vairs nav saistīta) ar akadēmiskiem tekstiem. Jāpiekrīt, ka saistošs un populārzinātniskāks vēstījums mazinātu izdevuma zinātnisko vērtību, tomēr, iespējams, ka attiecīgo tēmu apgūtu vairāk lasītāju.

Valentīna Freimane “Ardievu, Atlantīda!” (2010)

6 komentāri

Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda! / sadarbībā ar Guntu Strautmani. – Rīga: Atēna, 2010.

Freimane_ArdievuMan piemīt tāda neliela māņticība, kas klusībā vēlas jaunā gada pirmo grāmatu īpaši labu. Tādēļ nopriecājos, ka zirdziņš, kas nosacīti tika iegriezts virs manas mājaskaudzes nelasītajām grāmatām, apstājās pie “Ardievu, Atlantīda!”. Kinozinātnieci Valentīnu Freimani es atceros no TV raidījumiem kā ļoti simpātisku un erudītu kundzi, par kuras atmiņu grāmatu nu jau vairākus gadus lasu tikai tās labākās atsauksmes.

Valentīna Freimane ir dzimusi 1922.gadā Rīgā. Viņas tēvs bija veiksmīgs jurists, specializējies starptautiskajās tiesībās, bet māte — šarmanta dzīves māksliniece, ģimene dzīvoja brīžiem Rīgā, brīžiem Berlīnē, pa vidam arī Parīzē. Valentīnai bija laimīga, lai arī neordināra bērnība un pusaudžu gadi, bet jaunību pāragri pārcirta Otrais pasaules karš. Visa Valentīnas ģimene un tuvinieki tika nogalināti Rīgas geto 1941. gada nogalē, bet viņai pašai izdevās izglābties un turpmākos trīs gadus pavadīt slēpjoties pie dažādiem cilvēkiem. Valentīna Freimane uzskata, ka savu mūžu var sadalīt septiņās atšķirīgās dzīvēs, kuras vieno tikai viņa pati. “Ardievu, Atlantīda!” stāsta par viņas pirmo un otro dzīvi — bērnību un agro jaunību.

Memuāru pirmā daļa veltīta autores bērnībai, kura šķiet ar tādu kā zelta maliņu apvilkta – laikmetam neraksturīga liberāla audzināšana, dažādu tautību auklītes, dzīve dažādās valstīs, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, labāko skolu izvēle utt. Vecāku mīlestība nav ierobežojoša, dogmatiska, kas Valentīnas gadījumā ļauj augt kā puķei rūpīga dārznieka koptā dārzā. Kad Valentīnas mātei kāda tenku vācele cenšas iedzelt, ka meita redzēta sliktā sabiedrībā, māte lepni atteic: “Kur ir mana meita, tur vienmēr ir laba sabiedrība!” Savukārt tēvs jau no desmit gadu vecuma meitai ir atvēris kontu Brīvības bulvāra grāmatnīcā, kur drīkstēts pirkt visu, ko sirds kāro.

Autore uzskata, ka daudz vērtīgāk ir audzināt jauno cilvēku brīvi attīstot visas bērna augošās personības spējas, daudz neprātojot par to noderību praktiskajā dzīvē, pavērt bērnam pēc iespējas plašu garīgo apvārsni, lai viņš nākotnē pats izlemj savu dominanti. Man ir simpātisks autores skatījums, kas cilvēku nevērtē pēc konkrētiem sasniegumiem, bet priekšplānā ir viņa patības kvalitātes, kas, protams, vēlāk izpaužas arī darbībā. Naudai un mantai ir tikai otršķirīga vērtība, kas palīdz vieglāk pārlaist trūcīgus laikus. Iespējams, ka Freimanes bērnības atmiņas var šķist pārāk saulainas, tomēr, pirmkārt, laimīgā ģimenē tās nevar būt citādas, otrkārt, arī man pašai, pētot vecvecāku fotogrāfijas no starpkaru perioda, ir radies iespaids, ka viņiem ļoti patika svētki, pikniki un viesības — un cilvēki bildēs ir tādi priecīgi un laimīgi, it kā beidzot atguvušies pēc Pirmā pasaules kara, labākas nākotnes gaidās.

valentina freimane

Valentīna Freimane

Lai arī pastarpināti, bērna acīm, tomēr lasītājam tiek sniegts ieskats gan Latvijas laika sabiedrībā, gan Vācijas noteiktu aprindu sadzīvē. Rīgas mājas allaž dūca kā bišu strops. Ģimenes ir liela, klāt nāk vēl vesels pulks dažādu tautību draugu un paziņu, tiek runāts gan vācu, gan krievu, gan latviešu valodā. Autore savu bērnību nosauc par pasargātu un tikai teorētiski nojauš par pasaulē pastāvošo judofobiju un antisemītismu. Pieaugušie, protams, atzīmē, ka vācbalti, Baltijas ebreji, krievi un latvieši dzīvo relatīvi nošķirtās kopienās, tomēr asi konflikti nepastāv.

Pirms 1941. gada vasarā Rīgu okupē hitlerieši, veselais saprāts teic: ebrejiem jābrauc prom! Tomēr Valentīnas ģimene vilcinās kopā ar Sarkano Armiju atkāpties uz valsti, kura drīzāk saistās ar kādu antipasauli. Par masveida ebreju slepkavošanu vēl nekas nav zināms — neviens nevarēja iedomāties, ka jau gada beigās Rīgas geto tiks nošauti gandrīz 30 000 ebreju. Valentīnu Freimani liktenis pasaudzēs, bet ne viņas tēvu, māti, vecvecākus un tantes ar mazajiem brālēniem. Pēc kāda laika tiks apcietināts viņas pirmais vīrs, kurš vēlāk cietumā mirs, bet Valentīnai atliks paļauties uz svešu ļaužu žēlastību vairāku gadu garumā. Viņas slēpšanā piedalījās vairāki desmiti cilvēku un galvenais — perfer et obdura, izturēt un noturēties.

Iespējams, ka grāmatas pirmo daļu interesantāk būs lasīt tiem, kam ir interese par starpkaru periodu Latvijā, kā arī kaut ko izteiks visi tie kultūras darbinieku uzvārdi, kurus nosauc Freimane. Savukārt, otrā daļa uzskatāmi parāda Otrā pasaules kara vēstures dzirnu nežēlīgo malumu. Skumji ir domāt, kāda varētu būt Latvija šodien, ja nebūtu iznīcināta unikālā, daudzkulturālā Latvijas vide. Baltvācu, krievu inteliģences, iznīcināto ebreju un izvesto latviešu vietā atnāca mazizglītoti pašlabuma meklētāji, kuri ar spēku lika sekot uzspiestām vērtībām un svešiem elkiem.

Valentīna Freimane savas atmiņas ir rakstījusi ilgi, jo atcerēties ir smagi. Pirmos desmit gadus pēc kara viņa neatļāva sev domāt par pagātni, centās dzīvot citā vidē un sabiedrībā. Es biju jauns cilvēks ar lielu potenciālu – daudz enerģijas, ar prieku metos jaunās zināšanās, visu ātri apguvu. Ar laiku paguru. Bet goda lieta bija – nedrīkst ļaut sevi iznīcināt. Es dzīvoju daudzu bojā gājušo vērtīgo cilvēku vietā. Tas ir pienākums. Ar mierīgu sirdsapziņu varu dzīvot tikai tad, ja dzīvoju godam (“Diena”, 2011. g. 14. janv.). Bez rūgtuma un sevis žēlošanas Valentīna Freimane ir izstāstījusi skaistu un stipru stāstu, lasītājam atliek tikai mācīties no pagātnes un izdarīt secinājumus, lai neatkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas.

Latvieši PSRS varas virsotnēs (2013)

1 komentārs

Latvieši PSRS varas virsotnēs: ilūzijas un traģēdija, 20. gs. 20.—30. gadi / sast. un red. Juris Goldmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2013.

Latvieši PSRS varasJa kāds ceļotājs laikā domātu, kuru valsti un laika periodu viņam izvēlēties par ceļojuma galamērķi, tad Krievija 20. gadsimta pirmajā pusē nebūtu tā labākā izvēle: Pirmais pasaules karš, Pilsoņu karš, padomju valsts dibināšana ar asiņaina terora palīdzību, piespiedu kolektivizācija, staļiniskā totalitārisma uzplaukums, tautas ienaidnieku iznīcināšana, Otrais pasaules karš… Uzskaitītais nebūt nav viss, kas noticis nepilnos piecdesmit gados. Grāmatas “Latvieši PSRS varas virsotnēs” autori ir pievērsušies vēl nepietiekami pētītam tematam — latviešiem PSRS varas struktūrās, kas padomju laikos tika apskatīts tendenciozi, bet vēlāk — spekulatīvi.

Grāmatas ievadā sastādītājs ieskicē vispārējo situāciju, kādēļ Krievijā 20. gadsimta sākumā bija tik daudz latviešu. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā bija vairāk nekā 500 latviešu zemnieku koloniju, latvieši brauca meklēt darbu industriālajos centros un mācīties augstskolās. Kara laikā tiem piepulcējās bēgļi un karavīri abās frontes pusēs, kā arī visi idejiskie cīnītājie, t.s. vecie partijas kadri. (Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā Krievijas impērijā dzīvoja 112 000 latviešu, 1926. gada PSRS dzīvoja 151 410 latviešu (60% — laukos), 1939. gadā to skaits ir krities līdz 128 345.) Šī vēstures lappuse skar arī manu ģimeni, jo gadsimta sākumā uz Krieviju pārcēlās dzīvot daļa mana vectēva radinieku, bet kara gados tiem piepulcējās visa lielā ģimene (mans vectēvs bija devītais, jaunākais bērns). Dzimtas vārdā ir pat nosaukta apdzīvota vieta, tādēļ arī šajā pētījumā meklēju dzimtas uzvārdu (un atradu!), varbūt arī citiem dzimtas vēstures pētniekiem var paveikties.

Monogrāfija sastāv no vairākiem pētījumiem: vispirms tiek apskatīts iespējamais latviešu skaits Maskavas elitē (autors Vitālijs Šalda), tad latvieši armijā un iekšlietu struktūras (Ēriks Jēkabsons), atsevišķi analizēts Krievijā dzimušo latviešu īpatsvars padomju iestādēs (Toms Ķikuts), kā arī raksti par Jukumu Vācieti (Ēriks Jēkabsons), Jāni Rudzutaku (Vitālijs Šalda) un Robertu Eihi (Jānis Riekstiņš).

Es rakstu šīs rindas decembra pirmajā svētdienā, kas kalendāra atzīmēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīdu upuru piemiņas diena, un šodien tiek pieminēti Staļina represijās cietušie 20. gs. 30-to gadu beigās. Lai arī monogrāfija nav tieši veltīta šai tēmai, tomēr nepārprotams ir daudzu latviešu traģiskās nāves gads — 1938. 30-to gadu beigās Krievijas Lielā terora ietvaros tika organizētas t.s. nacionālās operācijas, 1956. gada PSKP CK ziņojums vēsta, ka to gaitā līdz 1938. gada 10. IX nošauti gandrīz 14 tūkstoši latviešu (skat. Latviešu iznīcināšana PSRS (1937-1938)), turklāt par iemeslu tam varēja būt tikai tautība ‘latvietis’ (čekistu atmiņās tiekot minēts, ka aresti notika pat pēc telefonu grāmatām). Pat paši ortodoksālākie, režīmam uzticīgākie latvieši nevarēja būt pārliecināti par savu drošību, īstenībā tieši viņi gandrīz visi tika nogalināti. Vēsturnieks Jēkabsons min, ka no pētījumā aplūkotajām 117 augstākajām militārpersonām 1937.-1938. gadā tika apcietināti vismaz 111 cilvēki, lielākai daļai izpildīts nāvessods, tai skaitā pirmajam Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlniekam Jukumam Vācietim.

Latviešu izvirzīšanos padomju varas struktūrās lielā mērā noteica tas, ka viņi (protams, tie, kuri atbilda jaunās varas izvirzītajām prasībām) bija izglītotāki par vietējiem (arī strādnieki un zemnieki), zināja svešvalodas un turpināja pašizglītoties. Protams, ka latviešu skaits varas struktūras tiek vērtēts proporcionāli visam latviešu skaitam, tādēļ to pieņemts uzskatīt par augstu, bet latvieši nekādā veidā nav uzskatāmi par noteicošo nāciju padomju varas gaiteņos. Interesanti, ka vēsturnieks Ķikuts atzīmē, ka to latviešu vidū, kuri pēc lielinieku apvērsuma veidoja jaunā režīma civilās, militārās, iekšlietu un saimnieciskās sistēmas eliti, ļoti maz bija tādu, kuri Krievijā bija dzīvojuši jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat vēsturnieks Jēkabsons apgāž priekšstatu, ka starp latviešu izcelsmes Sarkanās armijas un NKVD augstākajiem virsniekiem būtu bijušo latviešu strēlnieku dominance — no 113 tādu bija tikai 22.

Nozīmīgs, bet diegan grūti izsverams moments šadā monogrāfijā ir latviešu darbība staļiniskā terora pusē. Daļa latviešu (piemēram, Maskavas inteliģence) tika nošauti safabricētu lietu rezultātā, bet daļa tomēr paši bija varas pārstāvji, līdz Staļins tos nolēma iznīcināt. Īpaši spilgts piemērs ir Rūdolfs Eihe — boļševiku fanātiķis, nelokāms partijas zaldāts, kuru sauca par Staļina “Sibīrijas vietvaldi” un tieši viņam piedēvē slaveno “troiku” izveidošanas iniciatīvu. 1938. gadā Eihes asiņainie darbi pagriezās pret viņu pašu, un apraksts par viņa spīdzināšanām ir patiesi šausminošs. Jāpiemin arī tadas personības kā Leonīds Zakovskis, Pēteris Maggo, Ernests Mačs un gan jau vēl bija citi, kuri fanātiski nīdēja “tautas ienaidniekus”, līdz režīms iznīdēja viņus pašus.

Monogrāfija “Latvieši PSRS varas virsotnēs” ir interesants un vajadzīgs zinātniskais darbs, bet, protams, lasītājam ir jābūt ieinteresētam attiecīgajā tēmā un lasīšana nebūs nekāda vieglā izklaide. Tā kā autori stāsta ne tikai par virsrakstā pieteikto tematu, bet cenšas iezīmēt arī vispārīgu laikmeta ainu, grāmata sniedz gan plašu ieskatu Krievijas vēsturē starpkaru periodā, gan pavēsta interesantas nianses, (piemēram, pirmā sieviete, kas apbalvota ar nozīmi “Goda čekiste” bija latviete Elza Grundmane, Staļina personiskās apsardzes priekšniece), gan atklāj jaunus personāžus (piemēram, brāļus Mežlaukus un Voldemāru Āziņu). Rudzutaka biogrāfija gan atstāja daudzus neatbildētus jautājumus.

Asmo atsauce par grāmatu.

Older Entries Newer Entries