Aivars Kļavis. Triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi” (2018)

Aivars Kļavis. Melnais akmens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Bēgšana no čūsku valstības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Asinis uz dzintara. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivara Kļavja vēsturiskā triloģija pusaudžiem manu uzmanību piesaistīja ar tēmu, jo latviešu daiļliteratūrā gana reti ir romāni, kuru darbība notiek senāk par 19. gadsimtu, nemaz nerunājot par aizvēsturi. Centos atcerēties kaut ko līdzīgu, bet nekas vairāk kā pasen izdotās Alberta Gulbja grāmatas (“Meitene ar akmens cirvi”, “Pirms tūkstoš gadiem” u.c.) man prātā nenāca. Jā, par tik senu vēstures periodu rakstīt romānu ir izaicinājums, jo nekas jau nav precīzi zināms.

Triloģijas struktūra ir divdaļīga – lielākoties tiek vēstīts par senatnes notikumiem, bet ik pa laikam ir iespraudumi no mūsdienām. Iespējams, intrigas uzturēšanai kā caurviju motīvs ir melnā akmens tēls, kuru Kurzemes piekrastē atrod mūsdienu pusaudzis Dāvis. Abi ar draugu vasaras brīvlaikā meklē “dārgumus”, bet atrod akmeni ar dīvainām zīmēm. Viņam talkā nāk arheologi, kuri atklāj senu apmetnes vietu. Arheoloģiskie atradumi vedina uz jaunam atziņām un iespējama pat neliela sensācija.

Triloģija sākas ļoti tālā senatnē − romānā “Melnais akmens” notikumi risinās pirms 3800 gadiem Donas krastos (starp tagadējo Volgogradu un Luhansku). Vienai no aistu ciltīm uzbrūk kareivīgie sarmati, un tā panikā bēg, jo sarmati nevienu nežēlo. Pastāvīgiem klejotāju uzbrukumiem pakļautas visas aistu ciltis, un romānā tās sanāk kopā Lielajā cilts sapulcē, lai nolemtu uz kuru debess pusi doties tālāk. Romāna galvenais varonis − kareotu cilts pēdējā atvase Vardots − domā, ka ciltīm vajag apvienoties un doties vienā virzienā, bet cilšu vadoņi nevēlas pakļauties kāda virsvadībai. Galindi un nerivani dodas uz ziemeļrietumiem, kori, bārti, skalvji un salaji uz rietumiem un neuri, vārmji un jātvingi uz dienvidrietumiem. Vardotam kāds mītisks Melnais Pareģis liek pievienoties koru ciltij un doties “pretī rietošai saulei”. Tas pats pareģis vēsta, ka kori nonāks Boreshenas upes (Dņepras) krastos un tur cels Geleonas pili. Vardots kļūst par vadoni un īsteno pareģojumu, atkarojot zemi vietējiem čiekurēdājiem jeb budīniem. Geleona kļūst bagāta, un aizvien vairāk to iekāro ziemeļnieki, kas atceļojuši pa Dņepru.

Triloģijas otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” darbības laikā ir pavirzījies 300 gadus uz priekšu − pirms 3500 gadiem, un koru cilts ir iesprūdusi purvā kaut kur pie Pripetes ietekas Dņeprā. Geleonu nācās pamest, jo to apdraudēja ziemeļnieki un noplicinātā zeme vairs nebija auglīga. Šobrīd atkal vienai ciltij ir pēdējais pēctecis Ardis, kuram nākas visus vienot un vest tālāk uz rietumiem. Romāna izskaņā cilts ar lieliem zaudējumiem nonāk jūras krastā.

Tu esi virsaitis. Bet virsaitis nedrīkst pamest cilti. (..) Virsaitim jāpilda cilts griba, nevis ciltij − virsaiša iegribas. Tāpēc neatkārto jau pieļautās kļūdas un nesašķel cilti vēl vairāk. Ja viņi gatavi iet, tad ejiet, ja ne, − arī tev jāpaliek.

Trešā romāna “Asinis uz dzintara” darbība notiek jau tikai pirms 2000 gadiem. Kurši dzīvo Svēbu jūras (tā romietis Tacits dēvēja Baltijas jūru) krastā un līdztekus citām saimniecības lietām vāc dzintaru. Pie viņiem brauc romieši, kuri uzpērk dzintaru par nožēlojamu samaksu, jo kuršiem nav nojausmas par akmens popularitāti seno laiku Eiropā. Romāna galvenais varonis Ulriķis ir tēva nemīlēts dēls, kurš dodas tālajā pasaulē, tur izmet loku un atgriežas mājās, lai kārtējo reizi apvienotu kuršu ciltis.

Galvenā preambula manam vērtējumam ir tāda, ka triloģija ir domāta pusaudžiem un viņiem arī jābūt romānu galvenajiem vērtētājiem. Man kā pieaugušam cilvēkam ar zināmu izglītības bagāžu ir pavisam citas prasības pret vēsturisko romānu, bet, iespējams, šai gadījumā tās ir nedaudz jāpiebremzē. Uztversim, ka galvenais romānu mērķis bija ieinteresēt pusaudžus par vēsturi un to visvieglāk ir paveikt ar dēku elementiem, pasniedzot vēsturi kā piedzīvojumu.

Triloģijas pirmais romāns “Melnais akmens” man patika vislabāk, šķita vispārdomātākais. Vienīgi stipri mulsināja tie sižeta pavērsieni, ko diktēja ezotēriski pareģojumi. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais − vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Protams, ka nepieciešams kaut kā izskaidrot, kāpēc ciltis atkal un atkal nolemj virzīties uz ziemeļrietumiem/ziemeļiem, un praktiskos argumentus gribas paspilgtināt ar mistiskiem. Varbūt es vairāk pieņemtu vietējā zintnieka pareģojumus, nevis sapņu tēlu vīzijas, taču zintnieki šajos romānos ir krituši nežēlastībā un parādīti kā savtīgi liekuļi.

Otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” kopumā nedaudz nomāca − tik daudz savstarpējo kašķu, intrigu, nenovīdības gan seno cilšu attiecībās, gan mūsdienu sadaļā, kur Dāvis visus cilvēkus gatavs veikli ierakstīt melnajā sarakstā. Interesanti, vai pusaudžiem mūsdienu sadaļa patika, jo man mūsdienu cilvēku uzvedība šķita nedabiska un samocīta. Varbūt jāvaino autora vēlme kaut nedaudz izskaidrot seno laiku notikumus, kad viņš pieaugušajiem liek runāt kā no mācību grāmatas. Varbūt notikumi tika nedaudz sasteigti  un pārāk ātri viņi sasniedza jūru.

Par trešo romānu “Asinis uz dzintara” autors ir rakstījis, ka viņš ir mudināts rakstīt pēc iespējas raitāk, lai visas daļas iznāk gada laikā. Iespējams, ne vienmēr vērts pakļauties labi domātam spiedienam, jo romāns ir sanācis saraustīts. Jau otrajā daļā ir vērojami sižetiski caurumi, bet trešajā pat rodas jautājumi. Kāpēc Ulriķim vispār ir jādodas uz Romu, ja neko sakarīgu viņš tur ne iegūst, ne apgūst? Tikai to, ka mājās ir drošāk. Kāpēc Ulriķi kā iespējamo vadoni ar degsmi uzņem kuršu ciltis, ja iepriekšējos romānos tam vietēji kuningi stingri pretojās? Vajadzēja tomēr labāk parādīt varoņa izaugsmi, ļaut lasītājam novērtēt viņa pieaugošo autoritāti. Mūsdienu sadaļā spriedzes radīšanai parādās pat “melnie arheologi”, kas man šķita galīgi nevietā. Smieklīgi, ka zinātnieki nedēļām rakņājas pa piekrasti un nevar atrast seno apmetni, bet marodieri to sen jau paveikuši. Varbūt tad viņiem vajag iet strādāt Vēstures institūtā?

Gribētu uzteikt grāmatu noformējumu un arī jaunā Emila Mozgas ilustrācijas, kas lieliski piestāvēja grāmatas noskaņai. Mīnuss ir karšu novietojums  grāmatas sākumā un beigās − tām vajadzēja būt blakus, ideāli būtu vienā atvērumā; ja lasītājs tiešām vēlas saprast sižeta ģeogrāfiju, tas būtu daudz ērtāk.

Domāju, ka pusaudži grāmatas lasīs ar interesi un jācer, ka tās viņos raisīs lielāku interesi par vēsturi.

Olivera Peča sērija par bendes meitu

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Kens Folets “Zemes pīlāri” (2013)

Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

Es zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Marija Duenjasa “Sapņu atbalss” (2013)

Marija Duenjasa. Sapņu atbalss / no spāņu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Maria Duenas. El tiempo entre costuras. 2009.)

“Sapņu atbalss” manu uzmanību piesaistīja no iznākšanas brīža: šķita, ka romānam par jaunu sievieti kara laikā, kura šūšanas ateljē aizsegā nodarbojas ar spiegošanu, ir jābūt aizraujošam. Pēc tam es lasīju dažādas atsauksmes, un mans entuziasms nedaudz noplaka, jo romānam tika pārmests gan pārmērīgs “ziepīgums”, gan bezgaumība. Tomēr “Sapņu atbalss” mani vienalga vilināja − nepaspēju to izlasīt vienlaikus ar spiegu grāmatām, tad nu lasīju kopā ar citām Spānijas grāmatām. Iespējams, ka romāns mani patīkami pārsteidza tādēļ, ka biju sabaidīta vai arī tā vienkārši bija īstā literatūra nemīlīgā, slapjā ziemā.

Galvenā varone ir pavisam jauna meitene Sira Kiroga, kura kopā ar savu māti strādā Madridē šūšanas ateljē. Sākums ir ļoti tradicionāls: Sira nomaina labu, kārtīgu līgavaini (kādi parasti ļoti patīk mammām) pret gludenu skaistuli, kuram īstenībā viņai pat nekas nav jāsola − šuvējiņai hormoni tā sakāpj galvā, ka visi radi var iet bekot. Stāsts ir vecs kā pasaule, bet lai nu laimīgs tas, kas dzīvē līdzīgas muļķības nav sastrādājis. Kādā galīgi nejaukā dienā Sira attopas viena pati, ne vairs Madridē, bet Spānijas Marokas protektorāta pilsētā Tetuānā – slima, pamesta, ar svešu parādu nastu, turklāt 1936. gada vasarā ir sācies Spānijas Pilsoņu karš un viņa nevar atgriezties mājās. Tā nu Sira sāk cīnīties par izdzīvošanu šajā īpatnējā, dažādu tautību un reliģiju iedvesmotā pilsētā; par laimi, Sirai ir zelta rokas un drīz viņas šūšanas prasmes novērtē Tetuānas smalkāko dāmu aprindas.

Kadrs no seriāla “El Tiempo entre Costuras” (2013-2014). Sira kopā ar savu skaistuli-pavedinātāju.

Godīgi sakot, stāstam nevar pārmest oriģinalitāti, taču rakstnieces stils ir patīkams, lasās ļoti raiti, tādēļ labākā romāna definīcija būtu − romantiskas nokrāsas piedzīvojumi ar eksotisku pieskaņu. Es nedaudz padomāju par to, ka daža laba situācija šķiet sadomāta un vai tiešām bez šujmašīnas un palīdzēm ir iespējams tādā tempā dragāt kleitas un kostīmus, savukārt lielu bonusu deva plašais stāstījums par politisko un sociālo situāciju gan protektorātā, gan vēlāk Spānijā − pavisam tuvu autore pieved gan ģenerālim Franko, gan viņa tuvākai apkārtnei. Iespējams, tādēļ es pievēru acis uz visām romantiskajām klišejām, jo man bija ļoti interesanti lasīt par politisko “virtuvi” un spiegošanas procesa aizkulisēm.

Par Lielbritānijas spiedzi Sira kļūst romāna otrajā pusē, kad Franko režīms, kurš oficiāli Otrā pasaules kara laikā ir pasludinājis neitralitāti, tomēr acīmredzami simpatizē nacistiem un veic darbības, kas ir ārkārtīgi neizdevīgas angļiem. Autore gan tieši neizskaidro, kādēļ Sira ir nolēmusi pilsoniski nostāties pret Franko režīmu, taču domāju, ka sākums ir meklējams Siras draudzībā ar Rozalindu Foksu (kā nopratu, reālu vēsturisko personu), kura ir angliete un vienlaikus mīļākā Tetuānas ietekmīgākai personai − Spānijas augstākajam komisāram Beigbederam. Rozalinda pati dara visu, lai satuvinātu Spāniju un Angliju, un šim procesam veiksmīgi savervē arī Siru.

Ja parasti romānos mani samekle ēdienu receptes, tad šoreiz nevarēju paiet garām kādas kleitas tapšanas aprakstam. Rozalindai ļoti ātri bija vajadzīga izejamā kleita − skaista un oriģināla, un Sira viņai pašuja slavenā Delphos viltojumu. Kleitas (vai drīzāk to varētu pat dēvēt par stilu) autors ir spānis Mariano Fortuni i Mandraso, kurš pirmoreiz to radīja vēl 1907. gadā. Tolaik dāmas valkāja sarežģīta silueta kleitas ar korseti, bet Delphos ir iedvesmojies no grieķu hitona – vienkārša piegriezuma, īpaši plisēta zīda auduma kleita, kas maigi apkļauj ķermeni. Sākotnēji dāmas to valkāja kā mājas tērpu, taču ar laiku slavenas aktrises to iznesa publiskā telpā un kleita kļuva par prestižu, katras sevi cienošas modes dāmas garderobes sastāvdaļu. Autore apraksta kā lielu gabalu zīda atlasa iemērc verdošā ūdenī, tad Sira ar palīdzi saņem audumu katra no sava gala un no visa spēka griež katra uz savu pusi, pēc tam audumu kā saritinājušos milzu čūsku izžāvē iespējami lielā karstumā un tad tas ir kļuvis par smalki plisētu, skaistu zīdu. Kleitai ir pavisam vienkāršs piegriezums, lai dominētu auduma faktūra un krāsa, taču oriģinālā Fortuni malas apdarināja ar Murano stikla pērlītēm, lai tērpam būtu labāks kritums.

Var jau būt, ka Dace Meiere savā jaukajā tulkojumā ir kaut kā uzlabojusi autores stilu un izveidojusi to baudāmāku, taču es nevaru pievienoties tiem, kas romānu nodēvējuši par nelasāmu; raitā stāstījumā ir saplūdusi daļiņa romantikas, nedaudz riskantu piedzīvojumu, kārtīgs strēķis vēsturiskās patiesības un krāsainībai − Ziemeļāfrikas ainavas (un es noteikti atcerēšos par volframa nozīmi militārajā rūpniecībā). Man vienīgi būtu iebildums pret to, ka izdevējs grāmatai ir devis tik bezpersonisku nosaukumu. Autore romānu ir nosaukusi “Starp laika šuvēm”, ko grāmatas beigās pamato ar alegoriju, ka spiegi/izlūki ir cilvēki, kas atrodas vēstures neredzamajā pusē un savu laiku nepamanāmi nodzīvo starp vēstures vīlēm. Katrā ziņā būtu derējis vairāk padarbināt iztēli, jo par “Sapņu atbalsi” principā var nodevēt ikvienu dāmu romānu un tas bezpersoniski pazudīs starp simtiem citu.

K.V.Gortners “Karalienes zvērests” (2013) un “Kastīlijas mantojums” (2011)

K.V. Gortners. Karalienes zvērests / no angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2013. (C.W.Gortner. Queen’s vow. 2012.)

K.V.Gortners. Kastīlijas mantojums / no angļu val. tulk. Diāna Smilga. – Rīga: Kontinents, 2011. (C.W.Gortner. The Last Queen. 2006.)

Jaunā gada pirmās nedēļas es esmu pavadījusi Spānijas karalieņu sabiedrībā, un, spriežot pēc savākto grāmatu kaudzes, šajā zemē pavadīšu vēl vismaz mēnesi. Tas ir noticis bez tālejošiem nolūkiem, vienkārši salikās kopā grāmatas, ko ļoti gribas izlasīt, ar tādām, kas jau sen gaida lasīšanu. Un tā nu es esmu Spānijā.

“Karalienes zvērests” gada nogalē tika izvēlēts lasīšanai kā izklaidējoša literatūra par romantisku viduslaiku karalieni, taču ļoti drīz − īstenībā, kā vienmēr − atklāju, ka paralēli pētu Eiropas vēsturi, lai noskaidrotu, cik daudz romānā ir izdomas, cik vēsturiskās patiesības. Romāna galvenā varone ir slavenā Kastīlijas Izabella (1451-1504), iespējams, pazīstamākā Spānijas karaliene, lai gan pie mums viņa visticamāk vairāk saistās ar  Kolumba sponsorēšanu braucienam uz Ameriku. Tradicionāli tiek uzsvērts, ka Izabellas laulības ar Aragonas Ferdinandu  lika pamatus mūsdienu Spānijai, turklāt laulātais pāris kopīgi pabeidza rekonkistu − musulmaņu izdzīšanu no Pireneju pussalas un pieteica sevi kā katoļu monarhus, pasludinot cīņu (ar inkvizīcijas palīdzību) pret visiem nekristiešiem. Man personīgi Izabella un Ferdinands saistās ar viņu kapavietu Granadā; būdama Spānijā, gandrīz netīšām blakus Granadas katedrālei uzgāju kapelu, kurā ieejot vienkārši aizsitas elpa: jo pārņem sajūta, ka altāra siena ir noklāta ar visu indiāņiem atņemto zeltu. Zīmīgi, ka paši monarhi atdusas stāvu zemāk ļoti askētiskos zārkos, un, iespējams, tas labi atspoguļo viņu dzīves: karos un grandu cīniņos izmocītie valdnieki nemaz nebija tik bagāti, taču viņiem vajadzēja tādiem izskatīties, lai saglabātu autoritāti padoto acīs.

Neteikšu, ka Gortnera grāmatas būtu izcila daiļliteratūra, taču viņš savām varonēm ir piegājis ar uzcītīgu mīlestību, ar vislielāko uzmanību vadot tās pa viņu dzīves līkločiem. Hronoloģiski pirmo Gortners ir uzrakstījis grāmatu par Izabellas meitu Huanu “Kastīlijas mantojums”, un būtībā tas ir jaušams stāstījumā − Izabellas grāmata atstāj labāku iespaidu. Grūti pateikt, kādēļ autors abos gadījumos ir izvēlējies stāstījumu pirmajā personā, jo sievietes personību es gan viņā nesajutu, taču pieņemu, ka tas palīdzējis romāna uzmanību koncentrēt uz galvenajām varonēm, viņu izjūtām, vēsturiskos notikumus atstājot otrā plānā. Un notikumu šī gadsimta laikā pietiktu divdesmit grāmatām…

Izabella nemaz nebija paredzēta valdnieces godam − viņu, kā jau visas karaļmeitas, gatavoja par diplomātisko ieroci un zilasiņu dzemdi, taču liktenis bija lēmis citādi, un Izabella bija unikāla ar to, ka apprecoties ar kaimiņu karalistes valdnieku Ferdinandu nebūt neatdeva vadības grožus viņa rokās, bet visu mūžu saglabāja zināmu Kastīlijas autonomiju. Romānā stipri jūtams, ka autoram Izabella ļoti patīk un viņš tai glaimo (man pat šķiet, ka spāņi vispār Izabellu glorificē), taču viņa noteikti nebija nekāds maija pumpuriņš − varas iegūšana, rekonkista, valsts reformas, reliģiskie strīdi, inkvizīcijas ieviešana (pa starpu sešas dzemdības) − tas prasa dzelzs raksturu un gribasspēku. Tādēļ Gortnera radīto apņēmīgo, bet saldeno Izabellas tēlu man prasītos zīmēt ar skarbākiem vaibstiem.

“Kastīlijas mantojums” stāsta par Izbellas meitu Huanu jeb Huanu Trako (1479-1555). Kā otrā meita viņa tika izprecināta Filipam Skaistajam, Svētās Romas impērijas mantiniekam, taču tāpat kā māte neplānoti nonāca Kastīlijas tronī. Nezinu, kādus lāstus bija saņēmusi Izabella, taču viņas bērniem neveicās − troņmantinieks Huans nomira drīz pēc laulībām, viņa sieva dzemdēja nedzīvu meitiņu, vecākā meita nomira dzemdības, viņas dēls Manuels vēl pēc pāris gadiem, kā rezultātā par Kastīlijas mantinieci kļuva Huana.  Vēl viena Izabellas meita Marija, kura apprecēja Portugāles karali, sešpadsmit gados piedzemdēja 10 bērnus un klusi nomira, savukārt jaunākā Katalina kļuva par Aragonas Katrīnu un viņas stāsts ir apzelēts visās Tjūdoru hronikās. Huanas stāsts man bija atklājums, jo par viņu nezināju pilnīgi neko − iespējams, ka tas ir pat iespaidīgāks par Izabellas, taču Gortners pats godīgi atzīst, ka vēsturiskā materiāla ir bijis ļoti maz un daudz ko viņam nācies izdomāt. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Huana nodzīvoja garu mūžu − 76 gadus, no kuriem 40 pavadīja ieslodzījumā kā psihiski nevesela. Gortners (un arī mūsdienu vēsturnieki) apšauba Huanas diagnozi, jo pārāk daudziem varaskāriem večiem tas bija izdevīgi. Diemžēl pirmais vecis sarakstā bija Huanas miesīgais tēvs Ferdinands, kurš pēc Izabellas nāves gribēja vienpersoniski valdīt, taču Huanai bija juridiskas tiesības viņam to neļaut darīt, bet saglabāt Kastīlijas troni saviem bērniem.

Lai arī Huanas stāsts ir uzrakstīts drīzāk sentimentālā romāna tradīcijās, tomēr (ņemot palīgā enciklopēdiju) tas bija tiešām aizraujošs ekskurss 16. gadsimta sākuma cīņā par varu. Huanu nodeva un izmantoja visi tuvinieki: māte, tēvs, vīrs, viņai nebija ietekmīgu draugu kā viņas mātei cīņā par varu, lielāko daļu mūža viņa pavadīja nebrīvē, taču savdabīgā veidā viņa panāca savu: viņas sešu bērnu mūžs bija viduslaikiem neraksturīgi garš un veiksmīgs, un dēls Kārlis (Charles V, Holy Roman Emperor) mantoja Izabellas un Ferdinanda Spāniju.

Nedaudz paskatījos Izabellai veltīto seriālu un Huanai − filmu, taču man tās šķita pārāk melodramatiskas. Taču abu sieviešu personības joprojām šķiet gana intriģējošas, lai vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par Izabellas īstenoto valsts politiku un Huanas ieslodzījuma patiesiem iemesliem.

Jānis Mauliņš “Pēdas” (1980)

Jānis Mauliņš. Pēdas. – Rīga: Liesma, 1980. – (Stāsti par vēsturi).

GRĀMATU GADSIMTS−1980.

Vilku mēnesis lieliem lēkšiem ir atnesis aurus un aukstus vējus; domāju es, ka varētu palasīt kaut ko tematiski atbilstošu − par vilkačiem, piemēram. Skatījos uz ārzemju grāmatiņām, līdz atmiņā atausa, ka jau pasen ibook-ā, plānojot reiz lasīt vairāk par vilkaču fenomenu, nopirku Mauliņa grāmatu par vilkaci Tomu. Lai gan grāmata iznākusi padomju laika sērijā “Stāsti par vēsturi”, to neatradu ne bibliotēku filiālēs, ne radu/draugu mājas bibliotēkās. Tiešām izmetuši? Un pilnīgi lieki, jo grāmata var godīgi nostāties latviešu vēsturisko romānu ierindā.

Romāna galvenais varonis − zemnieks Toms savā dzīvē ir piedzīvojis lielu netaisnību: sirojoši karakalpi nokāva viņa tēvu un piesmēja sievu, par ko Toms ar brāli Miķeli atriebās, abus nošaujot ar bultām. Par kungu slepkavību tolaik zemniekus sodīja ar nāvi, tādēļ brāļi savāca ģimeni un visu iedzīvi un devās bēgļu gaitās. Patvērumu atrada nomaļās mājās, kas atradās dziļi mežā uz purva salas. Purva mājās bija nosacīti droši, taču Toms vēlējās, lai apkārtējie baidās no meža, bet pār kungiem nāk taisnīgas dusmas, tādēļ attīstīja viltīgu un atjautīgu plānu par vilkaču apsēstu meža nostūri.

− Made! Vai tu pati tici tam, ko runā?

− Ak, kungs! Tas tak visiem skaidrs. Ir cilvēki, kas redzējuši visas vilkaču pārvērtības, bijuši viņu dzīrēs. (..)

− Tu tici viņu pasakām?

− Katrā pasakā sava tiesa, kungs. Bet šitās jau nav pasakas. Vai to dievu, ko tas jūsu pastars māca, kāds redzējis, bet visi tic. Kā lai netic radījumam, kas tepat pa zemi staigā?

Kā ievadā raksta Mauliņš, tad romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu, uz kuru vilkatis Toms varētu būt atmucis no Alūksnes novada. Savukārt pats romāna sižets nav izdomāts, to autoram stāstījusi viņa tēvamāte Līze, kas dzimusi 19. gadsimta vidū. Puika būdams, Mauliņš nejauši izgatavojis svilpīti, kuras skaņu nedzirdēja cilvēka auss, bet lieliski reaģēja dzīvnieki; tad nu vecmāmiņa viņam pastāstīja, kas ir vilka dūkas un teiksmu par Tomu, kas dzīvojis silā ar vilku baru. Jāsaka, ka ideja par māņticīgu aizspriedumu izmantošanu pašaizsardzībai bija lieliska, kas apvienojumā ar Toma inženiera dotībām un taktiķa spējām romānu vērta gana aizraujošā lasāmvielā. Visi tie viltus vēmekļi un ačgārnās pēdas, tālie lēcieni sniegā un meža zvēru pieradināšana un izmantošana, nemaz nerunājot par Toma irigācijas būvēm vasarā un atjautīgajiem slēpņiem ziemā, darīja daudz pievilcīgākus visādi citādi padrūmos 17. gadsimta pirmās puses vēsturiskos notikumus.

Gunārs Cilinskis galvenā lomā Rīgas Kinostudijas filmā “Vilkatis Toms” (1983)

Īpaši gribētos izcelt autora spēju netrivializēt situāciju un nerādīt muižkungu kā ļaunuma iemiesojumu, savukārt Tomu kā pārspīlētu brīvības cīnītāju. Vienkārši cilvēki, kas ielikti noteiktā laikmetā, noteiktās sociālajās lomās, un tādēļ spiesti pieņemt konkrētus lēmumus, lai aizsargātu sevi un tuviniekus. Toms nav revolucionārs, kas maina pastāvošo kārtību, taču viņa vilki palīdz novilkt sarkanās līnijas, kuras kungi ir spiesti respektēt.

Hanna raudzījās pāri vecāku pleciem uz pelēko sniega klajumu. Viņa jutās gaužām niecīga un maza šajā salto vēju pasaulē. Īstie zemes valdnieki dzīvoja aiz sētas. Viņi nebaidījās iet nakts laikā pa drūmo sniega tuksnesi. Tie bija zemnieki un vilki.

Literatūrkritiķe Ildze Kronte raksta, ka Mauliņa daiļradē romāns “Pēdas” līdztekus ar “Tālavu” (1990) veido tematiski atšķirīgu zaru. “Tālavu” es esmu lasījusi ļoti sen, vēl tolaik, kad to publicēja turpinājumos žurnālā “Zvaigzne”, un stāsts par 13. gadsimta senvalsti savdabīgi saskanēja ar Atmodas laika noskaņām. Taču jāatzīst, ka “Pēdas” man šķiet labāks romāns − izteiksmīgāks un precīzāks, sadzīves detaļas nenomāc pamatvēstījumu, galvenie tēli radīti spilgti, pārliecinoši kontrastē muižkungu un zemnieku vide. Vilki, protams, ir īpaši pievilcīgi. Un jāteic, ka ļoti patika grāmatas pozitīvā izskaņa: Toms taču bija viens kārtīgs latviešu vecis, kas spēja aizsargāt savu ģimeni. Kur mēs būtu šodien bez tādiem senčiem?

Redzi, ja tu strādā, tad viegli ij nāvi sagaidīt, bet, ja nīksti un rūgsti, rokas klēpī salicis, tad ij vaboles kniebiens sāp. Bez stingra darba un droša maizes kumosa man rokas dreb.

 

 

Alesandro Bariko “Homērs. Īliada” (2007)

Alesandro Bariko. Homērs. Īliada / no itāliešu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Atēna, 2007.  (Alessandro Baricco. Omero, Iliade. 2004.)

Leģenda vēsta, ka dižajam pasaules iekarotājam Maķedonijas Aleksandram visu mūžu pagalvī līdzās duncim atradās tīstoklis ar Homēra “Īliadas” tekstu. Pilnīgi iespējams, ka Aleksandra skolotājs Aristotelis, iemācījis viņam mīlēt asiņaino sengrieķu eposu, jauneklī iedēstīja nepārvarāmu tieksmi uz pasaules iekarošanu. Tā vai citādi “Īliada” jau gadsimtiem ilgi ir Eiropas literatūras sastāvdaļa un nav brīnums, ka tai ir visdažādākie pārlikumi − gan prozā, gan komiksos, gan filmās. Viens no tādiem ir Alesandro Bariko salīdzinoši nesen sarakstītais pārlikums prozā.

Bariko skaidro, ka vēlējies “Īliadas” tekstu pielāgot lasīšanai priekšā, lai to varētu noklausīties vienā vakarā. Vispirms viņš izvēlējies tulkojumu, kas tapis prozā, pēc tam to radoši pārveidojis, cenšoties tekstu pārradīt. Ievērojamākās izmaiņas − Bariko izmeta tekstu ar dievu darbošanos, jo uzskatīja, ka tā tikai dublē cilvēku rīcību, lai pēdējo pielīdzinātu dievišķajam; turklāt dieviem veltītās ainas pārcērtot visādi citādi raito notikumu gaitu. Bariko uzskata, ka attteikšanās no dieviem ir palīdzējusi tuvināties mūslaiku stāstījumam. Otrkārt, Bariko stāstījumu padarīja subjektīvu, Homēra vēstījumu trešajā personā aizstājot ar dažādu “Īliadas” varoņu tiešo runu. Līdz ar to aktieris, runājot tekstu, varēja izvairīties no garlaicīga bezpersoniskuma. Bariko tekstā ir ierakstījis arī savus papildinājumus, tie ir izcelti slīprakstā, bet to nav daudz un vairāk kalpo noskaņas pastiprināšanai.

Jāatzīst, ka Homēra “Īliadu” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, tulk. Augusts Ģiezens) es esmu lasījusi ļoti sen un piespiedu kārtā, un nevarētu teikt, ka man ļoti gribētos šobrīd lauzties cauri heksametram un visām tām varoņu un dievu sarežģītajām attiecībām. Turklāt man jau sen plauktā bija nopirkts Bariko pārlikums (laikam jau pirkts tādēļ, ka bija palikuši kādi sirdsapziņas pārmetumi par nepietiekošu vērību pret pasaules klasiku). Bariko ideja par atteikšanos no dieviem man īstenībā šķiet ļoti simpātiska, jo tas tiešām uzsver eposa būtību − tā ir grāmata par karu, slavinājums asiņainai cīņai un varoņu nāvei.

Mēs soļojām, un mūsu vara bruņas staroja saulē kā postošs ugunsgrēks, kas aprij mežus un visu pamali pielej sārtiem atspīdumiem. Gluži kā neizmērojams putnu pulks, kas no debesīm nolaižas pļavās, piepildot visu skaņām balsīm un spārnu vēdām, tā mēs nokāpām Skamandras līdzenumā. Zeme smagi dunēja zem vīru un zirgu kājām. Nostājāmies upes krastā iepretī Trojai. Mūsu bija tūkstoši. Mūsu bija tik daudz kā pavasarī puķu. Un mēs alkām tikai viena: liet asinis kaujā.

Kā zināms, “Īliada” stāsta par Trojas kara desmito gadu, kad Agamemnons un Ahillejs, abi uzbrucēji, sakašķojas dēļ gūsteknēm un Ahillejs pasaka, ka turpmāk ahajieši var karot bez viņa. Tālāk seko nebeidzams karadarbības izklāsts, slavinot kara varoņu rīcību, aprakstot viņu apbruņojumu, nosaucot nogalināto vārdus un nogalināšanas nianses − kur tieši šķēps iedūrās miesā un kur iznāca laukā, kurš loceklis tika nocirsts utt. Būtībā nav pat vairs svarīgs kara iemesls − Helēna var nīkt aiz Trojas mūriem, vīri ir izgājuši uz principu un ir ieslēgta atriebības ķēdīte par nogalinātajiem biedriem. Tajā laikā karoja godīgi − aci pret aci tuvcīņā, un varoni skatīja pēc nogalināto daudzuma.

Ernsta Hertera skulptūra “Mirstošais Ahillejs” (1884) Korfu salā (via intertravelmd.com)

Agri vai vēlu, lasot tik asiņainu tekstu, ieslēdzas pacifistiskas izjūtas un gribas jautāt − kā vārdā tas viss ir vajadzīgs? Bariko pēcvārdā meklē atbildi un saka, ka “Īliada” karu atveido ne tikai kā gandrīz dabisku cilvēku kopdzīves izpausmi, bet arī grūtāk pieņemamu spēcīgu un kaislīgu kara skaistuma apdziedājumu. Cīņa, ieroči, varoņa fiziskais spožums kaujā, nāve kā dzīves vainagojums. Bariko iet vēl tālāk un saka, ka tūkstošiem gadu karš vīriem ir nozīmējis laiku, kad dzīves intensitāte un skaistums izpaužas visā varenībā un neliekuļotā īstuma, tā ir unikāla iespēja gūt ekstremālu pieredzi. Bariko pretstata: dzīves krēslainība un skaista kara elle. Es teiktu citādāk: piesaista tas, ka dzīve ir sarežģīta, karš ir vienkāršs. Karā ir skaidri zināms, kas ir ienaidnieks un ko ar viņu darīt, dzīvē visbiežāk jācīnās pašam ar sevi. Un cilvēkam patīk iet pa vienkāršāko taciņu, nemeklēt kompromisus, apmierināt savu varaskāri un mantkārību.

Bariko pauž domu, ka iespējams aizstāt kara skaistumu, atrast jēgu dzīves krēslainībai arī neiededzot kara ugunis, jāmeklē cits skaistums. Vēsture rāda, ka tās ir utopiskas iedomas − ne agrāk, ne tagad kara barbarisms nav kļuvis par pagātni, un cilvēku vēlme vienam otru leģitīmi nogalināt nav mazinājusies.

Kāpēc tu raudi, draugs, klausoties Īlijas stāstu? Šo asiņaino nakti iecerēja dievi, un visi tie ļaudis mira, lai pēc tam mūžīgi tiktu pieminēti dziesmās. Kāpēc, klausoties dziesmu par viņu likteni, tevi māc tādas sāpes?

Lūiss de Bernjērs “Kapteiņa Korelli mandolīna” (2002)

Lūiss de Bernjērs. Kapteiņa Korelli mandolīna / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2002. (Louis de Bernieres. Captain Corelli’s Mandolin. 1994.)

Grieķijai pie sāniem, Jonijas jūrā gozējas Kefalonijas sala. Kā raksta Bernjērs, sala bijusi dievu pārapdzīvota, bet tas nav traucējis saliniekiem katram dievam ieviest pa templim vai kulta vietai. Visbiežāk dievu cildināšanas iemesli bijuši praktiski un merkantili − lai aug brangi lopi un olīves, taču Apollona pielūgsme nešķiet tik viegli izskaidrojama. Tomēr ikviens ceļinieks, pāris dienas pavadījis uz salas, saprot, ka Apollona − gaismas dieva godināšana ir vairāk nekā loģiska; nekur citur gaisma nav tik spēcīga un spoža, pirmatnēji skaidra, kā radusies Dieva iztēlē viņa jaunības laikos. Šādiem vārdiem par Kefaloniju stāsta viens no Bernjēra romāna galvenajiem varoņiem Dr. Jannis: gaismas pielieta, bezrūpīgi pakļāvusies zemestrīču briesmām un apātiski pieļāvīga bezkaunīgu kazu bariem.

Es sapratu, ka Kefalonijā nakts nolaižas bez mijkrēšļa iejaukšanās un pirms lietus gaisma mirdz kā perlamutrs. Pēc lietus sala smaržo pēc priedēm, siltas zemes un tumšas jūras.

Kādā no Kefalonijas nomaļajiem ciemiem dzīvo Dr. Jannis ar meitu Pelagiju un izskatās, ka pagaidām viņus neskar Eiropas drudžainais nemiers, lai gan kaimiņš − Itālijas duče savos plānos jau iekļāvis Grieķijas ieņemšanu. Pagaidām dakteris Jannis ārstē nenozīmīgas, ikdienišķas vainas un izklaidējas ar salas vēstures rakstīšanu, pagaidām Pelagija vēl mulsi pieņem jaunā zvejnieka Mandra patizlos mīlas apliecinājumus, bet jau drīz − 1940. gada 15. augustā, Debesbraukšanas svētkos − itāļi nogremdē grieķu kreiseri, kam seko mobilizācija un karš no oktobra līdz aprīlim. Grieķi bija veiksmīgi cīņā pret itāļu fašistiem, tomēr aprīlī karam pieslēdzās arī Vācija un tās iebrukums no Bulgārijas puses nebija atvairāms: 1941. gada maija sākumā Grieķiju okupē vācieši un itāļi. Arī Kefalonijas krastos 30. aprīlī izceļas itāļu karaspēks, kurā dien kapteinis Antonio Korelli un liktenis lēmis viņam apmesties Dr. Jaņņa mājā un iemīlēties grieķietē Pelagijā.

Lai arī Korelli un Pelagijas mīlestības stāsts tiek pasniegts kā galvenā romāna līnija, tomēr grāmatas pirmajā trešdaļā Korelli vēl nav parādījies. Krietni daudz laika tiek veltīts Grieķijas jaunāko laiku vēsturei, turklāt autors maina stāstniekus un vienbrīd savas domas mums izklāsta pat Itālijas duče un Grieķijas premjerministrs Metaksa. Es galīgi nebiju lietas kursā par tādu notikumu kā Massacre of the Acqui Division (1943. gada septembrī pēc Itālijas kapitulācijas vācieši neļāva itāļu karaspēkam evakuēties no Kefalonijas salas, un tika nogalināti aptuveni 5000 itāļu karagūstekņu), kā arī par to, ka pēc Otrā pasaules kara Grieķijā bija Pilsoņu karš, kas pretnostatīja grieķu komunistus un Lielbritānijas un ASV atbalstītus monarhistus. (Tik ierasts ir vienmēr interesēties par Seno Grieķiju, ka dažbrīd piemirstās, ka arī šajā valstī vēsture nav apstājusies.)

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās , ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es saku patiesību. Tā ir vienkārši “iemīlēšanās”, tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Pēc romāna izlasīšanas es brīdi svārstījos, cik daudz zvaigznīšu tam piešķirt. Ļoti patika autora jaukais, amizantais tonis, kad viņš stāstīja par salinieku dzīvi, viss aprakstīts tik dzīvi un izteiksmīgi. Taču brīdī, kad sākās kara apraksti, man šis tonis vairs nepatika, šķita neiederīgs, disonējošs. Turklāt autors tik ļoti aizraujās ar kara šausmu aprakstiem, ka tas jau brīžiem kļūst fizioloģiski un nedaudz neērti lasīt. Nopietni iebildumi varētu būt pret to, ka diezgan nojaušama ir autora pozīcija labo un ļauno jautājumā, bez tam vēstures zinātāji teic, ka dažos jautājumos viņš krāsas ir stipri sabiezinājis. Tomēr uzvarēja Bernjēra izteiksmīgums − Tas vīrs ir traks un vēl itālis, bet pirkstu galos viņam ir lakstīgalas − vai nav skaisti raksturots kapteinis Korelli?

Iespējams, ka grāmata ir vairāk par karu nekā mīlestību, tomēr kara laika mīlestība ir īpaši lolojama un saudzējama. Kā Jannis mīl savu meitu, kā Pelagija mīl Mandru, kā Karlo mīl Frančesko, kā Korelli mīl Pelagiju… tas nekas, ka romāna beigās es Pelagijas vietā to kapteini Korelli nosistu − stāsts taču būtībā bija ļoti skaists.

***

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Tikpat neparasts, cik kara laika itāļa un grieķietes mīlestība, šķiet viens no ierastākajiem grieķu desertiem − grieķu jogurts ar medu (Yiaourti me Meli). Tas ir tik vienkārši: pāris karotes jogurta pārlej ar vijīgu medu, gardēži dažādo ar svaigiem vai konservētiem augļiem vai riekstiem. Ideālas vasaras brokastis, bet grieķu tavernās nekautrējas to uzsaukt kā komplimentu maltītes noslēgumā.

Cilvēkiem, protams, patīk lietas sarežģīt un tādēļ, iespējams, radusies grieķu jogurta panna cotta, kurai arī pastāv dažādi varianti. Treknais, kurā piedalās saldais krējums, un liesais ar pienu. Varbūt lieso?

250 g grieķu jogurta, 300 g piena, 50 g cukura, 4 g želatīna plāksnīšu. Želatīnu uzbriedina aukstā ūdenī, pienu ar cukuru uzsilda; nospiež no želatīna plāksnītēm lieko ūdeni un izšķīdina siltajā pienā; samaisa pienu ar jogurtu, lej mazos trauciņos un liek ledusskapī uz pāris stundām. Pasniedz ar medu un augļiem. Latviešu medus garša gan man šķiet pārāk izteiksmīga priekš maigā jogurta, bet tas ir gaumes jautājums.

 

 

Greiems Svifts “Ūdenszeme” (2008)

Greiems Svifts. Ūdenszeme / no angļu val. tulk. Ieva Elsberga. – Rīga: Zvaigzne, 2008.  (Graham Swift. Waterland. 1983.)

Īstenībā ir pat interesanti, cik daudz par šo grāmatu es spēšu uzrakstīt, jo pamatdoma to lasot, man bija: garlaicība. Tas ir diezgan nežēlīgi teikts par grāmatu, bet es tiešām to izlasīju līdz galam tikai aiz principa un tādēļ, ka tā man bija ielikta izaicinājumā, kur jālasa mājās sakrātās, nelasītās grāmatas. Ja es būtu iesācēja, tad droši vien mulsi pūlētos atrast romānam kādas slēptās vērtības, bet tā kā esmu jau kļuvusi par vecu nekauņu, tad rakstīšu vien to, ko tiešām sajutu.

Svifta romānam ir visas īpašības, lai tas varētu priekš manis būt aizraujoša lasamviela: novadpētnieciskās noskaņās izvērsts Anglijas austrumu puses apraksts, kādas bagātas dzimtas uzplaukums un noriets gadsimtu laikā, vēstures skolotāja filozofiskas pārdomas par vēstures jēgu un uztveri, samezglots jauniešu mīlas stāsts, dzīves pabērna traģiskais liktenis. Vispār jau diezgan daudz tēmu, bet vismaz jāatzīst, ka Sviftam ir izdevies tās veiksmīgi savērpt vienkopus un tās harmoniski sasaucas viena ar otru. Romāna galvenais varonis ir vēstures skolotājs Toms Kriks, kuram pēc gariem darba gadiem ir jādodas piespiedu priekšlaicīgā pensijā. Viņš to nevēlas darīt, uzskata tādu lēmumu par negodīgu, bet zināmu apstākļu spiests tam padodas. Īpaši viņu tas sarūgtina tādēļ, ka savās mācības stundās viņš beidzot ir atmetis mācību programmu un sācis stāstīt par to, kas viņu tiešām satrauc − gan par savu ģimeni, gan vēsturi kā tādu.

Kas ir vēstures skolotājs? Viņš ir cilvēks, kas māca kļūdas. Kad citi saka: “Šādi tas ir jādara,” – viņš runā: “Un šādi viss noiet greizi.” Kad citi saka: “Šis ir īstais ceļš, šī ir īstā taka,” – viņš iespraucas:  “Un šeit ir dažas paviršības, juceklis, misēkļi un fiasko…” (..) Varbūt viņa ietekme ir slikta. Varbūt nav labi, ka viņš ir te.

Toma Krika dzimtas vēsture ir ilga un līkumaina, viņa senči reiz bija novada bagātākie cilvēki, kas varēja atlauties sponsorēt ceļu un tiltu celtniecību, tomēr viņš, pēdējā Kriku dzimtas atvase, ir vienkārša slūžu uzrauga dēls, kas varēja kļūt par skolotāju tikai dēļ teicamām sekmēm un gaišas galvas. Daļa no romāna stāsta par Toma pusaudžu gadiem, par kuriem stāstījums tiek uzsākts ar līķa atrašanu slūžās. Tam, protams, seko vainīgā meklējumi, kas sasaistās ar pusaudžu hormonu vētrām. Faktiski tam visam vajadzēja būt gana intriģējošām, bet, kā jau minēju, man bija garlaicīgi un neizsakāmi kaitināja autora stils − tā vien acu priekšā rēgojās kāds vecs, senils učuks, kurš, acis pievēris, no klases katedras vēsta nākamajām paaudzēm.

Bērni, esiet zinātkāri! Nav nekā ļaunāka (es to zinu) par brīdi, kad zinātkāre izsīkst. Nav nekā nospiedošāka par zinātkāres apspiešanu. Zinātkāre rada mīlestību. Tā mūs saprecina ar pasauli. Tā ir daļa mūsu slimīgās, mežonīgās mīlestības pret planētu, ko apdzīvojam. Cilvēkiem ir jāizzina, cilvēkiem ir jāzina. Kā var radīt īstu revolūciju, nezinot, no kurienes esam radušies?

Autors daudz laika ir veltījis Anglijas dūksnāju aprakstiem vai, precīzāk sakot, to nosusināšanas vēsturei. Bet viņam ir izdevies arī visā romānā radīt tādu drūmu dūksnāju noskaņu. It kā visa raženā Kriku dzimta lēnām tiek iesūkta un aprīta zemē, bet lasītājs detalizēti var vērot pēdējās dzimtas atvases mokošo grimšanas agoniju. Varbūt tieši šī bezcerība, kas bagātināta ar izplūdušām atziņām par esamības fatalitāti un apkārtējo nolemtību, mani piebeidza.

Lai arī romānā ir par zušiem, incestu un pusaudžu seksu, tomēr pāršķirot grāmatas pēdējo lapu es jutos atvieglota. Pie tā arī paliksim.