Sākumlapa

Трейси Шевалье “Прелестные создания” (2011)

3 komentāri

Трейси Шевалье. Прелестные создания / пер. с английского Г.Яропольского. – Москва: Эксмо, 2011. (Tracey Chevalier. Remarkable Creatures. 2009)

Shevalje__Prelestnye_sozdaniyaCilvēkiem ir dažādi vaļasprieki: kāds iedzer šņabīti pēc darba, kāds audzē dārzā gurķus, bet vēl kāds triviāli kolekcionē sērkociņu kārbiņas. Elizabetes Filpotas (Elizabeth Philpot) aizraušanās (varētu pat teikt − kaislība) bija senu fosīliju meklēšana Anglijas pludmalē. Jāpiebilst, ka tas notika 19. gs. sākumā, kad sievietēm, kur nu vēl lēdijām, rakņāšanās pa smiltīm netika uzskatīta par piedienīgu nodarbošanos. Elizabetei nebija bail no dīvaines slavas, tādēļ viņa savāca izcilu senu, pārakmeņojušos zivju kolekciju, kura šobrīd atrodas Oksfordas muzejā. Iespējams, Elizabetei pārvarēt apkārtējo aizspriedumus bija vieglāk tādēļ, ka viņas kaislībai bija līdzgaitniece − vietējā meitene Mērija Eninga (Mary Anning). Elizabete iepazinās ar Mēriju, kad tā bija tikai desmit gadus veca, bet jau pieredzējusi fosīliju meklētāja. 19. gs. sākumā paleozooloģija bija bērna autiņos, un tieši Mērija Eninga vēsturē iegājusi ar ihtiozaura un pleziozaura skeleta atrašanu. Ševaljē romāns, kas balstīts uz reāliem notikumiem, stāsta par divu neordināru sieviešu draudzību mūža garumā, kuras pamatos ir aizraušanās ar fosīlijām.

Lielākai daļai lasītāju Treisija Ševaljē, protams asociējas ar romānu un filmu “Meitene ar pērļu auskaru”. Filma man patika, grāmata − mazāk, tomēr pietiekoši, lai es izlasītu arī otru latviski tulkoto Ševaljē romānu “Dāma ar vienradzi” un pat papūlētos krieviski sameklēt Ševaljē debiju “The Virgin Blue”. Viņas pirmais romāns mani neiespaidoja, savukārt stāsts par viduslaiku Francijas paklāju audējiem gan ir palicis atmiņā. Tādēļ manā grāmatplauktā jau kādu laiku gaida “Burning Bright”, kura lasīšanu gan bremzē neglaimojošas atsauksmes. Bet no nejauši bibliotēkā ieraudzītās “Прелестные создания” es gan nespēju atturēties − tik intriģējoša un, galvenais neizsmelta, šķita pieteiktā tēma. Šobrīd lūkojos uz nesen iznākušo “The Last Runaway” par anglieti-kvēkeri, kas pārceļas uz ASV 19. gadsimta vidū.

Grāmata par sieviešu draudzību var būt diezgan nomācoša, jo bieži tiek uzskatīts, ka tāda nemaz nav iespējama (kam es nepiekrītu). Iespējams, sākumā Mērijas un Elizabetes draudzībai bija neliela mātišķuma pieskaņa, jo pēdējā ir gandrīz 20 gadus vecāka, tomēr dzīves laikā tā pāraug patiesā biedriskumā, pārdzīvojot arī nopietnus pārbaudījumus. Elizabete ir dzimusi londoniete, taču 25 gadu vecumā viņa kopā ar divām māsām pārceļas dzīvot uz Anglijas ziemeļu piekrastes pilsētiņu Laimrīdžisu (Lyme Regis). Iemesls ir skumjš − sieviešu vecāki ir miruši, savukārt brālis apprecas un māsu gada uzturnauda nesedz Londonas izdevumus. Izeja ir precības. Tomēr − ja lasīti Džeinas Ostinas romāni, tad aptuveni jābūt nojausmai, ka attiecīgajā laikmetā dižciltīga, bet nabadzīga jaunava nav pieprasīta prece laulību tirgū. Filpotiem pūra naudas pietiek tikai vienai māsai (jo tai ir smukas krūtis), tādēļ pārējās var cerēt tikai uz veiksmi.

Ja nu ir kaut kas, par ko mēs varam pateikties emancipācijai, tad tādu sieviešu kā Elizabete Filpota atbrīvošana no nepilnvērtības sajūtas: Elizabete nav skaista, bet viņai ir pētniecisks, ass prāts un zinātnieka tvēriens. Diemžēl 19. gadsimta pirmajā pusē viņa nevarēja iegūt izglītību un pilntiesīgi piedalīties akadēmiskā darbā, tādēļ pašmācības ceļā studēja tobrīd pieejamās grāmatas par paleozooloģiju, mudinot to darīt arī savu draudzeni Mēriju Eningu. Mērija ir citas šķiras cilvēks − nabadzīga galdnieka meitene, kurai fosīliju vākšana nav vaļasprieks, bet gan peļņas avots. Toreizējā Anglijā aizvēsturisko atlieku kolekcionēšana bija modē, lai gan vēl nemaz nebija skaidrs, kas tie īsti par kauliem. Interesanti, ka papildus stāstam par abu sieviešu dzīvi un situāciju fosīliju tirgū Ševaljē savus varoņus mudina uz pārdomām par zinātnes un reliģijas attiecībām. Tiešām, pierādījumi par tik senas pasaules eksistenci apšauba bībeliskās patiesības, tādēļ agrīnajiem paleontologiem vajadzēja pašiem priekš sevis izskaidrot arī morālas dabas pretrunas.

Grāmata man ļoti patika, jo laikam jau biju noilgojusies gan pēc laba vēsturiskā romāna, gan arī pēc jauniem stipro sieviešu tēliem, kuri turklāt balstīti reālās personībās. Visticamāk, ka mums ir grūti iedomāties, cik daudz apņēmības nepieciešams sievietei, lai veiktu iemīļotu, bet sabiedrības nesaprastu darbu laikmetā, kad vienai pastaigāties pa Londonas ielām skaitījās nepieklājīgi. Visi tie murgainie dzimumu un šķiriskie aizspriedumi…  Protams, grūti pateikt, vai abas sievietes bija laimīgas dzīvē, tomēr autore ar diezgan lielu pārliecību vēsta, ka meklējot un vācot fosīlijas aukstā un vējainā pludmalē, bet pēc tam identificējot un liekot kopā atrastās detaļas, viņas tādas bija gan.

Vēsturiskais romāns, kurā Džeinas Ostinas cienīgas varones tukšas nopūtas par neizdevušos mīlas dēku aizstāj ar pārakmeņojušos atlieku pulēšanu. Un dara to sekmīgi, jo 2010. gadā Londonas Karaliskā biedrība nosauca desmit britu sievietes, kuras visvairāk ietekmējušas zinātnes attīstību, un to skaitā bija arī Mērija Eninga.

Anita Amirrezvani “Ziedu asinis” (2013)

5 komentāri

Anita Amirrezvani. Ziedu asinis / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Anita Amirrezvani. The Blood of Flowers. 2007)

Amirrezvani_ZieduKatram stāstam ir pirmais teikums, kas atver durvis uz nezināmu pasauli. Anita Amirrezvani romānu uzsāk ar tradicionālo izteicienu, kas ievada irāņu teiksmas un pasakas: “Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.”

Sākšu arī es. Reiz dzīvoja meitene, kuras dzīves ceļš likās jau nosprausts: agras laulības un rāma sievas dzīve nabadzīgā Irānas ciemā. Tomēr ļaunā asteszvaigzne izkaisīja debesīs aukstas, baltas bēdu sēklas, un visa dzīve sagriezās šķērsām. Meitene meklēja glābiņu tālā pilsētā pie bagāta radinieka, kur katru dienu vajadzēja pierādīt savu lietderību. Tam līdzēja viņas mērķtiecīgais raksturs un zinātkāre, kas palīdzēja apgūt paklāju aušanas mākslu.

Persija 17. gadsimta sākumā nav tā valsts un periods, par kuru ierasts rakstīt mūsu vēstures grāmatās. Kamēr Eiropu plosa Trīsdesmitgadu karš, bet Rīgu ieņem zviedri, tālajā Austrumu zemē jau pāris gadu desmitus ir nostiprinājies viens no ievērojamākiem Savafīdu dinastijas pārstāvjiem šāhs Abass (1571-1629). Abass bija enerģisks, tālredzīgs valdnieks, veiksmīgs karavadonis, kura laikā sekmīgi attīstījās dažādi mākslas veidi. Šāha jaunā galvaspilsēta – Isfahāna tika uzcelta praktiski no jauna un līdz pat šim laikam ir slavena ar islāmisko arhitektūru un mākslu. Grāmatas galvenā varone ieiet pilsētā, kurā burtiski nupat ir pabeigts milzīgais Pasaules atspulga laukums (Naqsh-e Jahan Square), kura malās atrodas šāha personiskā mošeja (Sheikh Lutfollah Mosque), šāha pils (Ālī Qāpū), ieeja Lielajā bazārā (Isfahan Bazaar) un Piektdienas mošeja ((The Shah Mosque). Tik skaistām celtnēm ir vajadzīgas skaists iekārtojums, un viena no tā rotām ir paklāji, kuru darināšanas māksla šāha Abasa laikā sasniedza ziedu laikus.

Lūkojoties uz liela meistara darinātu paklāju, mēs redzam bezgalības krāšņumu − aizplīvurotu, taču bezgala tuvu, tuvāku nekā pulss dzīslā pie kakla. Ziedi un koki stāsta par paradīzes priekiem, un paklāja vidū ir kaut kas tāds, kas allaž dāvā sirdij mieru. Tur tirkīzzilā ūdenī peld balts lotoszieds, un šis baltais brīnums uzrunā labāko sirdī, tas mūs iesaista lielās vienotības lokā.

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia, first half 17th century (2.67 by 1.96m.) $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

Galvenā varone, kurai stāsta sākumā ir tikai 14 gadi, jau ir prasmīga paklāju darinātāja, tomēr, nokļūstot sava mirušā tēva pusbrāļa Gostahama paspārnē, kurš ir šāha paklāju darbnīcas meistara palīgs krāsu piemeklēšanā (tikpat smalks amats, cik visa paklāju darināšana), viņa saprot, cik daudz vēl jāmācās. Meitene ir apsēsta ar paklāju darināšanu, bet… viņa ir meitene un ceļš uz profesionālu darbnīcu viņai ir liegts. Gostahams viņu māca mājas kārtībā, pa starpu saimniecības darbiem atļaujot aust savu paklāju, tomēr 17. gadsimta Persijā piecpadsmitgadīgai meitenei ir pēdējais laiks precēties. Te nu sākas stāsts par vienu no islāma laulību variācijām − pagaidu laulības sīge, kas islāmā tiek juridiski atzītas, bet būtībā ir aizsegs konkubinātam vai pat prostitūcijai. Dižciltīgas un bagātas ģimenes savas meitas sīgē neprecinātu, bet varonei nav lielas izvēles: viņai nākas gan pieņemt vīru, gan arī apgūt gultas prasmes, kas tam liktu pagarināt laulību līgumu.

Romāna gaitā galvenā varone no bērna pārtop par jaunu sievieti, kurai jāapgūst smalkā izdzīvošanas prasme daudzslāņainajā un prasīgajā islāma pasaulē. Apkārtējie cilvēki vēlas, lai varone būtu paklausīgs ierocis viņu vēlmju izpildīšanā, bet  viņai ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai pazemīgi apglabātu savas vēlmes. Jaunības maksimālismā viņa pieļauj kļūdas, kas ir gandrīz liktenīgas, bet laikus attopas un turpina ceļu uz savu mērķi.

Arī tu kaut ko esi vēlējies, bet esi sapratusi, ka ne vienmēr ir iespējams dabūt to, ko sirds kāro. Tagad tu vēlies izlabot savas kļūdas. Dari to – un esi kā datele, kas pieņemas saldmē, lai cik akmeņaina un skarba ir zeme, kas to baro.

Jāatzīst, ka paklāji kā interjera priekšmets man ir vienaldzīgi, tomēr paklāju darināšana un jebkuri citi rokdarbi ļoti interesē. Paklāju darinātāja 17. gadsimta Irānā šķiet pavisam eksotisks salikums, kas šajā romānā ir izaudzis ļoti patīkamā – izglītojošā un izklaidējošā stāstā. Vislielākais paldies autorei, ka viņa ne mirkli nav nolaidusies līdz tīksmainam aprakstam par Austrumu sievietes sūro likteni, bet radījusi ilūziju, kas ļauj uz brīdi ieskatīties persiešu mājās, pirtīs, tirgos un mošejās un ļauj lasītājam pašam izveidot viedokli. Galvenā varone ir stipra un radoša personība, kas romāna izskaņā ar savu rīcību patīkami pārsteidz.

Viens no persiešu tradicionālajiem cienastiem ir gooshfil (elephant ears) − salda maizīte, kuru pasniedz kopā ar sāļu piparmētru jogurta dzērienu doogh. Saldais un sāļais kopā veido interesantu kombināciju, un tā ir noticis arī šajā romānā: saldā, pasakām un erotiskām vēsmām bagātinātā maizīte ir sajukusies ar rūgtenu, asarām slacītu dzīves īstenību. Grāmata, kuru es biju gatava pieskaitīt meiteņu romānu pulkam, atklājās kā skaists ceļojums Tuvo Austrumu vēsturē un kādas jaunas mākslinieces dzīvē.

 

Jānis Akuraters “Pēteris Danga” (1997) un “Ugunīgi ziedi” (2004)

2 komentāri

Jānis Akuraters. Pēteris Danga. – Rīga: Daugava, 1997. (1921)

Jānis Akuraters. Ugunīgi ziedi. – Rīga: Daugava, 2004. (1925)

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Jānis Kalmīte (1907-1996) Ziedošā ābele

Doma, ka vajadzētu izlasīt Akuratera “Ugunīgos ziedus”, manī mitinājās tik sen, ka vairs nezinu tai iemeslu; varbūt atmiņā aizķērušās trimdas izdevuma zeltītās vinjetes. Pat nezināju, ka konkrētais romāns ir pirmais, kas latviešu literatūrā atspoguļo strēlnieku tēmu, taču izskatās, ka šogad pie tās atgriezīšos ne reizi vien. “Pēteris Danga” savukārt ir priekštecis “Ugunīgajiem ziediem”, turklāt tiek pieteikts kā pirmais neatkarīgās Latvijas romāns, jo to turpinājumos sāk publicēt laikrakstā “Līdums” 1918. gada 20. novembrī. Tā nu es esmu šāvusi uzreiz uz diviem zaķiem.

Pēteris Danga ir turīga Zemgales saimnieka dēls, kurš pēc 1905. gada nemieriem aizlaidies uz Eiropu, pa kuru kārtīgi izdzīvojies. Tēva vēstule, ka viņš ir uz nāves gultas, Pēteri atrod Nicā, un pēc nelielas šaubīšanās pazudušais dēls nolemj atgriezties mājās. Tēvu viņš vairs nesatiek, bet jūsmīgā uzplūdā nolemj palikt saimniekot Dangu mājās: lai parādītu tiem iesūnojušajiem lauku mietpilsoņiem pasaules garu! Ar saimniekošanu Pēterim klājas tīri labi vai arī Akuraters vienkārši galīgi nedomā, ka lauku darbi būtu attēlošanas cienīgi – viņam daudz būtiskāk ir parādīt, ka vietējie lauķi domā šauras domas un tos tālāk par pagasta robežām nekas neinteresē (ja nu vēl cena cūkas miesai Rīgas tirgū). Tad nu autors izmanto Pētera Dangas monologus, lai sprediķotu, ka latvietim rūp tikai materiālais ieguvums, bet garīgās vērtības tas radīt pats negrib, tikai pārņemt no krieva vai vācieša; vergu tikumi vēl neesot izdzīti no latviešiem.

Jā, latvieši bija miera tauta, aiz miera kāpas augusi. Kā gauss pingvīns viņa gulēja smiltīs ar tīru un klusu dvēseli, bet nevarēja saprast kaijas straujo pārdrošību un brīvību, kad vētra to šūpo virs jūras atvariem. Sekli te ritēja dzīve un lēnām sadega mūži vecos tikumos un netikumos.

Kā teikts grāmatas ievadā, Akuraters romānu raksta divreiz, jo Pirmā pasaules kara sākumā sadeg rakstnieka bibliotēka, arī manuskripti. Otrreiz romānu raksta 1917. – 1918. gadā, un tagad vairs nav iespējams pateikt, kāds ir bijis pirmais variants; vai tikpat idejiski piepacelts un ideālu pilns? Ļoti daudz skaistu vārdu par nepieciešamību attīstīt latvju kultūru, dzīvot garīgi piepildītu dzīvi utt. Mani šis idejiskais patoss iemidzina, laikam pirms simts gadiem cilvēki vairāk “pavilkās” uz kvēlām runām vai arī es savu patriotisko runu devu jau esmu saņēmusi Trešās atmodas laikā. Akuratera vēlējums – kaut reiz likteņa roka sētu aukas un traģēdijas pār zemi un audzinātu tautu uz ko citu – gan ir bijis pravietisks, jo 20. gadsimtā Latvijas tautai tā visa ir bijis pārpārēm.

Bez idejiskuma neizpaliek arī Pētera attiecības ar pagasta izprecināmām meičām, kuras gan var uzlūkot ar krietnu jautrības devu. Pirmā brūte – kaimiņu Anna ir valšķīga būtne apaļiem pleciem, kuru jaunais Danga uzdomājis par ziedošu liepu, kuras paēnā nolikt galvu tveicējošā pusdienā. Ak vai, Annai nepaveicas, kad Pēteris nejauši ieiet tās istabā  – nosviesta veļa, parfīmi, pomādes podi un brošūra “Kā novēršama grūtniecība”. Tas nesader ar augstu kultūru! Savukārt citas saimniekmeitas – vēl viena Anna un Jūlija – ir no rātno mājas kustoņu sugas, kuras ir tik pareizas, ka provocē Dangu nolasīt lekciju par tikumības nederību, ja tā tiek audzināta un kopta un pēc formulām kultivēta kā tomāti vai salāti. Atkal nav labi. Beigās jau Pēteris iemīlas vienā Pēterburgas studentē Alisē, bet tā kā kaislības ir zemākas rases neatņemama privilēģija (un Pēteris nav zemāka rase), tad lasītājam tiek tikai ilgpilnas pastaigas mēnesnīcā.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla "Latviešu strēlnieki"

Jāzeps Grosvalds (1891-1920) Darbs no cikla “Latviešu strēlnieki”

Ja “Pēteri Dangu” es izmocīju, tad “Ugunīgi ziedi” šķiet labāka grāmata – ar mērķtiecīgāku sižetu, ne tik moralizējoša, lai gan romantiskais patoss kā laikmetam raksturīga parādība literatūrā, protams, pastāv. Akuratera romāns ir pirmais lielapjoma darbs, kas ataino strēlnieku cīņas. Interesanti, ka Pēteris Danga ir pozicionēts kā skeptiķis, kas atļauj nevis idealizēt, bet parādīt strēlnieku neapskaužāmo situāciju – vispirms mobilizācija un cīņas cara armijā, pēc tam vispārējais apjukums Februāra revolūcijas laikā un karotāju šķelšanās pēc pārliecības. Tos pašus zemniekus, ko Pēteris Danga uzlūkoja no augšas pirmajā romānā, tagad viņš slavē un sauc par tautas stiprajiem aizbildņiem.

Man liekas, ka mēs būsim tikai karotāji, tikai pirmā posma ziedi. Uguņaini, apžilbinoši varbūt, bet tikai nakts ziedi. Kultūrās plauks citi. Tie būs balti, smaržojoši… Kā gribētos tos piedzīvot…

Romāna pirmajā daļā Akuraters raksta par strēlniekiem postošajām Ziemassvētku kaujām, kurās viņš pats ir piedalījies. Pēteris Danga kaujās tiek ievainots un no slimnīcas iznāk pavasarī, kad Krievijā cars ir gāzts un armijas rindās valda apjukums. Apkārt staigā savādi sarkanie aģitatori, kuri musina izbeigt karu, padoties vāciešiem, bet Pēteris Danga mudina nelaist vāciešus tālāk un cīnīties par Latviju – par mūsu pašu brīvību! Kā zināms, liela daļa strēlnieku pakļāvās lielinieku propagandai, bet kaujas atsākās tikai 1917. gada septembrī, kad vācieši ieņēma Rīgu un turpināja uzbrukumu – Skaistule revolūcija ar savu mulsinošo deju bija zudusi. Romāna pēdējā daļa ir rezignēta un melanholiska -1918. gada februārī pēc zaudētām cīņām Danga ar saviem strēlniekiem atkāpjas uz Krieviju, un drosmīgos karotājus vilciens ved svešumā…

 Jaunā Latvija! Vai tāda ir kaut kur? Idejas, ideāli? Vai nav iedomu fantomi visas revolūcijas, visas idejas, visi solījumi. Viņi krīt līdz ar cilvēkiem. Visam auro pāri lielais, melnais rudens. Arī tautai. Arī tautai? Vai tauta nekritīs kā zvaigzne, lai izgaistu uz visiem laikiem?

Ja piever acis uz pacilāto stilu, tad būtībā “Ugunīgi ziedi” ir emocionāls, bet pietiekami adekvāts strēlnieku gaitu atspoguļojums latviešu daiļliteratūrā. Pēteris Danga – reizē skeptiķis un ideālists, izvada lasītāju pa strēlnieku kauju gaitām, Akurateram uzsverot notiekošā neviennozīmību un grūtās izvēles, kas bija jāizdara karavīriem.

Viljams Bērtons Makormiks “Ļeņina harēms” (2014)

Komentēt

Viljams Bērtons Makormiks. Ļeņina harēms / no angļu val. tulk. Andžela Šuvajeva. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (William Burton McCormick. Lenin’s Harem. 2012).

Makormiks_Lenina haremsGrāmata, kuru sarakstījis amerikāņu rakstnieks par latviešu strēlniekiem, man šķita ļoti intriģējoša. Tomēr izturējos pret to piesardzīgi, jo gadīties jau var visādi. Par lasīšanu mani pārliecināja intervija ar autoru (“Ar Latviju apsēstais”, Kultūras Diena, 6. marts), kurā stāstīts, ka grāmata uzrakstīta pēc septiņu gadus ilgiem pētījumiem un materiālu krāšanas par Latvijas 20. gs. pirmās puses vēsturi. Turklāt izlasīju, ka manuskriptu pirms publicēšanas lasījuši vēsturnieki, kas gaisināja šaubas par romāna vēsturisko precizitāti.

Grāmatas galvenais varonis ir baltvācu barona jaunākais dēls Viktors Rūks, kura mūžs ir raibs kā dzeņa vēders — 1905. gada revolūciju viņš pieredz kā mazs zēns, tam seko dienests Krievijas armijā un baltvācietim neierasta piesliešanās Sarkanajai armijai, dienot Kremlim pietuvinātajos latviešu strēlnieku pulkos. Pēc kara Viktors vēlas dzīvot mierīgu augstskolas pasniedzēja dzīvi, tomēr tai nav lemts būt ilgai — viņu atrod arī 1941. gada 14. jūnijs. Autors ir izvēlējies par romāna galveno varoni attēlot baltvācieti, jo uzskatījis, ka viņam kā ārzemniekam būs vieglāk izpausties caur cilvēku, kas it kā stāv ārpusē. Grūti pateikt, cik lielā mērā baltvāciešiem ir iespējams stāvēt ārpusē, jo Latvijas vēsturē viņi ir iestiguši dziļi un pamatīgi, turklāt no savas ģimenes ietekmes un audzināšanas atkratīties arī nevar – to romāna garumā autors uzsver kā vienu no Viktora rakstura šķautnēm: duālisms, svaidīšanās starp ģimenes principiem un paša iegūto pieredzi.

Kopumā romāns lasījās raiti, Viktora strēlnieka gaitas bija pat diezgan aizraujošas. Man patika, ka autors necenšas ar varītēm izskaidrot katrai ainai vēsturisko kontekstu, bet diezgan harmoniski ievij tekstā norādes uz notiekošo, tādējādi romāns nepārvēršas par literāri—vēsturisku mācību grāmatu. No otras puses, tā tomēr ir bijusi milzu drosme — pirmajam romānam ņemt ārkārtīgi smagu un sarežģītu vēstures posmu un mēģināt to pieradināt — vienā katlā censties savienot baltvācu muižniecību, kara cīņas, latviešu atbrīvošanas cīņu idejas,  komunistus, deportāciju, padomju varu Latvijā… te ir materiāls pāris bieziem sējumiem, nevis nieka 300 lappusēm. Iespējams, labāka ideja būtu bijusi izvērst romāna darbību līdz Pirmā pasaules kara beigām, līdz ar to visam strēlnieku posmam varētu veltīt galveno uzmanību, tai skaitā arī pašam Ļeņina harēmam. Romāna otrā puse par starpkaru perioda Latviju man patika mazāk, jo bieži sevi pieķēru domājot, vai dzīvē tas vispār varētu notikt. Varbūt baltvācieša Viktora Rūka un viņa sievas — komunistes Kaivas personību dziļāka atklāšana spētu pārliecināt, ka tādas ideoloģiski dīvainas laulības vispār ir iespējamas, kā arī Viktora brāļa Otomāra mefistofeliskajam tēlam nekaitētu kādas cilvēcīgākas iezīmes. Visumā es varētu teikt, ka autors ir veiksmīgi ticis galā ar vēsturisko materiālu, tomēr personību raksturojumam pietrūkst dziļuma un rīcības motivācijas.

Makormika grāmata vispirms ir iznākusi angļu valodā un no amerikāņu lasītājiem saņēmusi pārsvarā pozitīvas atsauksmes, kas ļoti iepriecina. Vismaz vēl kāda grāmata, kur ieteikt interesentiem par Latviju. Interesanti, ka amerikāņus nav mulsinājis grāmatas nosaukums — man gan nācās interesentiem skaidrot, ka es nelasu par Ļeņina brūtēm 🙂 Varbūt Latvijas tirgum būtu bijis lietderīgi izvēlēties citu nosaukumu, jo mēs esam vairāk pieraduši pie trauksmainām metaforām un dziļdomīgām izteiksmēm. Varētu paburkšķēt arī par grāmatas vāka noformējumu, kurš vairāk atgādina kādu neveiklu bildīšu sakompilējumu ar patizlu burtu dizainu.

Makormiks ir izdarījis Latvijai lielu pakalpojumu, uzrakstot grāmatu, kura plaši un vispusīgi atspoguļo Latvijai tuvas vēstures tēmas. Cerams, ka arī latviešu lasītājs spēs novērtēt viņa pūles, jo man tiešām bija interesanti lasīt par Viktora Rūka trauksmainās dzīves līkločiem.

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

21 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Rutku Tēvs “Sumpurņu ciems” (1981)

2 komentāri

Rutku Tēvs. Sumpurņu ciems: senu dienu mīlas un māņu romāns. – Rīga: Liesma, 1981.

RutkuTevs_SumpurnuciemsLatviešu rakstnieki ir bijuši diezgan kūtri, savos daiļdarbos ieviešot tik daudzsološu tēlu kā ragana, tomēr gribējās izlasīt vismaz vienu pašmāju autora versiju par doto tēmu. Izvēle krita uz Rutku Tēva „Sumpurņu ciemu”, kas pie viena varētu būt arī viens no mana Kauna staba autoriem, jo nekādi nespēju atcerēties, ka būtu lasījusi kādu no viņa grāmatām (ja nu vienīgi ļoti sen un ļoti ātri).

Romāna darbība sākas 1709.gadā, un galvenā darbības vieta ir Piltene. Piltene reiz bija Kurzemes bīskapijas centrs, kurš atradās izdevīgā vietā pie kuģojamās Ventas upes. Tomēr juku laiki šo apgabalu svaidīja starp daudzām varām kā mazu kuģīti vētras viļņos – tas piederēja gan Dānijai, gan Polijai, gan Zviedrijai. 18. gadsimta sākumā Piltenes apgabals ir Kurzemes hercogistes pārziņā, kuras ziedu laiki jau ir beigušies, bet tās teritorija ir viens no Ziemeļu kara placdarmiem zviedru un poļu karaspēkam. Caurejošās armijas aplaupa zemniekus, savukārt papildu postu atnes mēra epidēmija – tiek lēsts, ka Kurzemē nomira aptuveni 200 000 jeb puse iedzīvotāju.

1709. gada pavasara plūdos Venta izlauž sev jaunu gultni, un Piltene attiecīgi zaudē savu ostas nozīmi. Kā nopelns tas ir? Protams, to ļaužu, kas noslēguši līgumu ar sātanu – raganu un burvju! Piltenes juku laiki ir pateicīga augsne vietējā mācītāja Huneka sprediķiem, un nabaga ļaudis gatavi saskatīt nelabā pirkstu visos notikumos. Huneka meita Trūde ir eksaltēta jauniete, kuru tēva kaismīgās runas par pagānu tautas dēmoniem nevis biedē, bet sajūsmina. Kad Piltenē ierodas „sumpurnis” – kāda tāla ciema iedzīvotājs, lai aizvestu sev līdzi Trūdes biedreni Mariju, Trūde ne mirkli nešauboties seko abiem slepus, lai nonāktu mītiskajā Sumpurņu ciemā un pati savām acīm skatītu raganu sabatu, vella dzīres, laumu dejas u.c. infernālisma orģijas. Liela ir Trūdes vilšanās, kad nelielais ciems izrādās viena liela un draudzīga ģimene, kuras priekšgalā ir vecais Ērmanis, bet tā garīgā dzīve ir vecās Vālodzes pārziņā.

Nekādu brīnumu, nekādu baigu, nekā noslēpumaina, nekā no tā, par ko tēvs runā savos sprediķos, par ko rakstīts viņa grāmatās, kas lasāms bībelē, kas notiek visur citur pasaulē. Te nav ticības. Te netic Kristum un netic arī velliem.

Romāna virzītājspēks ir vāciskās, kristīgās Piltenes pretstatījums latviski tautiskajam, varētu pat teikt – idilliskajam Sumpurņu ciemam. Ja ņem vērā, ka romāns uzrakstīts 1937. gadā, tad ciems ir diezgan tipisks tā laika idealizētās latviešu komūnas apraksts, kurā latvju dieviņš ir visā dabā: saulē, zvaigznēs, vērī, tīrumos, pat zāles asniņā un sniega pārsliņā. Viss labais ir dievā. Sumpurņu ciema ļaudis dzīvo atbilstoši gadalaiku ritumam, ievērojot Vālodzes tulkotos dievu vēlējumos.

Romāna centrā ir divas raganu prāvas. Pirmā mācītāja meita Trūde pēc tēva nāves tiek apsūdzēta sakaros ar nelabo, tiek saukta tiesas priekša un pat spīdzināta. Otrā prāvā tiesā Trūdes tēvabrāli – skolotāju, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Autors gan īpaši neiedziļinās ideoloģiskās dogmās, jo notiekošā absurdums viņam ir tik skaidrs, ka viņš nešauboties romānā ievieš varoņus, kas pārstāv racionālo saprātu un abiem varoņiem palīdz izglābties. Kā precīzi atzīmē Ingrīda Kiršentāle grāmatas pēcvārdā, Rutku Tēvu nav interesējuši psiholoģiski dziļumi, bet viņš ir spējis precīzi iezīmēt laikmetu, darbības vidi, varoņu raksturus, to visu ietverot raitā, dinamiskā vēstījumā, kas atbilst dēku romāna žanram.

Neteikšu, ka romāns mani ļoti aizrāva, jo gribējās jau vairāk psiholoģijas un mazāk tautiskās jūsmas, tomēr uzzināt kaut ko vairāk par attiecīgo laikmetu bija interesanti. Kurzemniekiem jau noteikti jāizlasa 🙂 Ja romānu iedotu kādam labam scenāristam, kurš spētu iedot tēliem dziļumu un sižetam asumu, varētu sanākt varen labs kino – kailas raganas spīdzināšana un sajukušu kristiešu dzīres kapsētā mēra laikā ir ļoti kinematogrāfiskas ainas.

Роберт Маккаммон “Голос ночной птицы” (2010)

2 komentāri

Роберт Маккаммон. Голос ночной птицы / Переводчик: М. Левин. – Москва: АСТ, 2010. (Robert McCammon. Speaks the Nightbird. 2002 (Matthew Corbett #1))

Makkammon__Golos_nochnoj_ptitsyKad 17. gadsimta beigās ambiciozs angļu kuģubūvētājs nopērk lielu zemes gabalu ASV Dienvidkarolīnas štatā, lai īstenotu savu grandiozo sapni – uzcelt pilsētu okeāna krastā, kas izkonkurētu netālu esošo, plaukstošo Čārlztaunu (vēlāko Čārlstonu), viņš neapzinās, ka tāda pilsēta būs kā dadzis acīs daudziem. 1699. gadā Fauntrojālā valda panika un bailes – varbūt būtu iespējams pārciest neražas gadus, varbūt pārietu postošais lietus, varbūt iemācītos ārstēt purva izraisītās slimības, tomēr divu cienījamu kopienas iedzīvotāju slepkavības palaiž vaļā civilizācijas uzliktās bremzes ļaužu prātiem. Kas pie visa vainīgs? Tā ir ragana!

Roberts Makkamons (1952) ir amerikāņu rakstnieks, kurš ilgu laiku rakstīja lasītāju iecienītas šausmenes, bet, piedzimstot meitai, paņēma pauzi un atgriezās tikai pēc desmit gadiem ar pilnīgi cita žanra darbu – vēsturisko detektīvu. Ja man būtu jāpiesauc līdzības, tad Makkamons man atgādina krieva Akuņina ciklu par Erastu Fandorinu, jo arī šeit romāna centrā ir jauns, sākotnēji panaivs puisis, kuram lemts atšķetināt sarežģītu, daudzslāņainu notikumu mudžekli. Makkamona galvenais varonis ir Metjū Korbets, kurš kalpo par klerku pie kāda tiesneša Vudvorda. Romāna sākumā Fauntrojālas saimnieks Bidvels ir izsaucis uz miestu tiesnesi, lai tas pēc visiem likumiem ātri piespriež taisnu tiesu ļaundarei raganai, kuru ciema ļaudis sen jau būtu nolinčojuši, tādēļ Fauntrojālā tiesnesis ar klerku tiek steidzināti no visām pusēm – gan Bidvels, gan cieminieki grib redzēt uz sārta mirstošu raganu. Tiesnesis ar klerku nesteidzas, vēl jo vairāk – Metjū saprot, ka par raganu nodēvētā sieviete ciema nelaimēs nav vainojama. Tomēr viņu izpestīt no cietuma var tikai pierādījumi pret īsto ļaundari, kurš ir ļoti slīpēts tips – īsta lapsa vistukūtī.

Makkamona grāmata ir no tām, kuru lasot nav miera, līdz uzzināts vainīgais. Man diemžēl sanāca to lasīšanu pastiept nedaudz ilgāku par pāris dienām, līdz ar to brīžiem šķita, ka autors apzināti pavelk gumiju (faktiski labs scenārijs daudzsēriju filmai), tomēr kopumā es paliku ļoti apmierināta.  Tas ir īsts vēsturiskais detektīvs ar kolorītu galveno varoni, kurā gaumīgās daļās iekļauta neliela mistikas un seksa porcija. Metjū Korbeta dzīves galvenais jautājums ir – ‘kāpēc?’  Ja necīnās par patiesību, tad dzīvei nav jēgas. Viņa acīs ragana Reičela kļūst par savdabīgu karogu, ar kuru rokās izcīnīt cīņu par taisnīgu spriedumu. Nevar gan noliegt, ka ragana ir ārkārtīgi simpātiska, jauna sieviete, kas šo cīņu padara vēl patīkamāku. Reičelas nelaime ir viņas portugāļu asinis no mātes puses, kas viņas ārieni darījušas tumsnēju, bet acis – melnas kā ogles, visu vēl pasliktinājis viņas neatkarīgais, drošais raksturs, kas nokaitinājis ciema aprobežotās sievas. Savā cietuma krātiņā Reičela drīzāk atgādina lepnu zvēru, nekā sagrautu cilvēku, un tas uzkurina gan vīriešu iekāri, gan sieviešu greizsirdību.

Vēsturiska romāna vērtību parasti nosaka tas, vai iespējams sajust attiecīgā laikmeta “drēbi”, iejusties tā laika cilvēka ādā – Makkamons to nodrošina pilnībā. Viņš ļauj sajust katra tēla iekšējo dzīvi, lēnām atklāj tā pārdzīvojumus un slēptos nodomus. Cik ārēji cēli romāna sākumā stāv Fauntrojālas saimnieks Bidvels savā parūkā, muļķīgi ticot, ka viena cilvēka nogalināšana uzplaucēs viņa mirstošos augļu dārzus un sapuvušos sējumus – un cik izmisis viņš beigās lūdzas pie cieminieku furgoniem, kas viens pēc otra pamet Sātana apsēsto vietu.

Bruņurupuča kuņģī atrasts gredzens, degošas mājas, žurkas, zem grīdas paslēptas vudū lelles, viltvārži, hipnoze, indiāņi un viduslaiku ārstniecības metodes ir tikai ārējais apvalks stāstam par māņticību, aizspriedumiem, labā un ļaunā cīņu. Metjū skolotājs viņu brīdina, ka ir bīstami ilgi klausīties naktsputna balsī, jo tas viņu novedīs no pareizā ceļa, tomēr – ja nu tas ir patiesības putns?

Roberts Makkamons turpina rakstīt par Metjū Korbeta piedzīvojumiem, šobrīd iznākuši jau trīs turpinājumi (The Queen of Bedlam, Mister Slaughter, The Providence Rider), tiek gatavots ceturtais (The River of Souls). Domāju, ka lasīšu arī turpinājumus, lai arī raganas vietā tajos esot 18. gadsimta Ņujorka.

Дэвид Мэдсен “Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению” (2002)

Komentēt

Мэдсен, Дэвид. Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению /  пер. с английского А.Митрофанова. – Санкт-Петербург: Симпозиум, 2002. (David Madsen. Memoirs of a Gnostic Dwarf. 1998)

Ilgi nevarēju izlemMedsen__Memuary_pridvornogo_karlikat, vai man būtu vērts lasīt šo grāmatu – ārzemnieku sarakstītie vēsturiskie romāni par Itāliju diezgan bieži pārsniedz vēlamās vēsturiskās fantāzijas robežas. Tomēr kādā recenzijā bija pieminēts, ka romāna sākumā tiek smalki aprakstīts pāvesta Leo X ānusa bēdīgais stāvoklis, kas mani pārliecināja – tiešām, kur gan es vēl izlasīšu tādus smalkumus par pāvesta dibenu.

Romāns attēlo ļoti piesātinātu un sarežģītu posmu Eiropas vēsturē – 16. gadsimta pirmo ceturtdaļu. Te nu bija gana daudz plēšanās Eiropas toreizējo lielvaru starpā (jāatceras, ka toreiz bija arī tāds spēlētājs kā Pāvesta valsts un pāvests bija arī laicīgs valdnieks), lēnām un neapturami pieauga Eiropas katoļu neapmierinātība ar pāvesta varu, kas noveda pie Reformācijas, kā arī jāatceras par tādu nozīmīgu procesu kā Renesanse, kas kardināli mainīja viduslaiku pasaules uztveri. Jebkuram rakstniekam būtu grūti tikt galā ar tādu faktu daudzuma korektu attēlošanu, bet Medsens daudzveidībai vēl piesviež gnostiķus un inkvizīciju, īpaši iedziļinoties gnosticisma filozofijā. Var gandrīz droši apgalvot, ka bez īpašas intereses par vēsturi, šis romāns daudzviet šķitīs garlaicīgs, tomēr autors ir parūpējies arī par daudzām bezkaunīgām un pat neķītrām lappusēm.

Romāna galvenais varonis ir punduris Džuzepe Amadonelli, kurš savas dzīves laikā sasniedz neticamus augstumus – viņš kļūst par pāvesta Leo X uzticamības personu, kas nozīmē gan spiegu, gan ākstu, gan rakstvedi, gan padomdevēju. Punduris piedzima vienā no visnabadzīgākajiem Romas rajoniem, kur kropli neviens nežēloja. Viņu toties pažēloja kāda augstdzimusi meitene Laura, kas vāca ap sevi dabas apdalītus cilvēkus, lai tiem sludinātu gnostiķu mācību, kas tobrīd bija ļoti slepena un inkvizīcijas vajāta. Ļoti vienkāršoti sakot, gnostiķi māca, ka viss materiālais, tai skaitā cilvēka miesa, ir ļauna dieva radīts, bet pestīšanu var rast ar zināšanu jeb “gnosis” palīdzību, kuru izredzētajiem pauž īstais, “garīgais” dievs.  Punduris Džuzepe ar Lauras palīdzību iemācas gan lasīt, gan rakstīt, tādēļ autors ir varējis viņa rokās ielikt rakstāmspalvu un savu romānu noformēt pseidomemuāru formā – par notiekošo lasītājs uzzina no pundura rakstītā. Džuzepe jeb Pepino ir patīkami cinisks un brīžiem pat izteikti rupjš stāstnieks, kurš neatstāj ilūzijas, ka kāds no Romas patriciešiem būtu tikls un godprātīgs pilsonis.

Romāna vēsturiskā puse ir laba – attēlotas gan politiskās intrigas, gan karagājieni, gan reliģiskie strīdi (sava tiesa tikusi Leo X un Mārtiņa Lutera sadursmei). Lai tas viss nešķistu pārāk sausi, tad lielu daļu notikumu punduris izstāsta satīriskā stilā, nežēlojot nevienu iesaistīto – kariķētas personības, rupji joki, nežēlīgas intīmās dzīves atklāsmes. Nabaga pāvests Leo X, cienījamās Mediči dzimtas atvase, ir dabūjis ciest visvairāk – lai arī vēsturē viņš ir iegājis kā liels kultūras un mākslas cienītājs un atbalstītājs, tomēr romānā vairāk tiek stāstīts par viņa kāri uz labi veidotiem zēniem (visās vietās) un gadiem ilgušām problēmām ar izdrāzto dibenu (tas vēl ir maigākais epitets). Faktiski viss, ko stāsta punduris, agri vai vēlu noved pie kādas neķītras un pat sadistiskas ainiņas, kas dažai labai delikātākai dvēselei varētu radīt problēmas. Jāatzīst, ka kopā (vēsture un piedauzības) gan tas nostrādā tīri labi, jo ir robežas, kuras rakstnieks nepārkāpj, un sava daļa tiek atvēlēta arī romantikai.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka nepietika ar labi izpētītu vēsturisko materiālu un lieliski izveidotiem, kolorītiem varoņiem, lai izveidotu kārtīgu trilleri, kura varoņi veic sakarīgas darbības, jo sižets tiek vilkts un grūsts diezgan mākslīgi, uz beigām kļūstot pat neticams. Tiešām, ja Medsenu apvienotu ar Denu Braunu (vajadzētu gan vēl kādu trešo, kas atbild par varoņu sakarīgo rīcību), tad varētu sanākt diezgan aizraujoša lasāmviela, jo vēsturiskā materiāla šajā laikaposmā ir pārpārēm. Šobrīd es vienkārši varu apmierināties ar diezgan interesantu versiju par 16. gadsimta pirmās puses notikumiem, gnostiķu dzīvesziņas atkārtojumu un pāris novitātēm par vēsturisko personu seksuālo dzīvi.

Roberts Hariss “Pompeji” (2005)

4 komentāri

Roberts Hariss. Pompeji / no angļu val. tulk. Vija Stabulniece. – Rīga: Jumava, 2005. (Robert Hariss. Pompeii. 2003)

Hariss_PompejiNo vēsturiskā romāna ar daiļrunīgo nosaukumu “Pompeji” par spīti skaļajām pieteikumam uz vāka kā 2004. gada Eiropas lasītākajai grāmatai es neko īpašu negaidīju. Tādēļ biju patīkami pārsteigta par autora izveidoto plašo un reālistisko Neapoles līča ainavu, dzīvajiem tēliem un patīkamu klātesamības sajūtu. Angļu rakstnieks Roberts Hariss sākotnēji rakstīja politiskos non-fiction, pēc tam ieinteresējās par Otro pasaules karu, bet šobrīd viņa pamatžanrs ir trilleri, kuru tēmas sadala savā starpā Senā Roma un jaunāko laiku politika.

Vispārzināms ir fakts, ka Senās Romas pilsēta Pompeji m.ē. 79. gadā tika neatgriezeniski iznīcināta pēc Vezuva izvirduma. Cilvēki Kampānijas reģionā toreiz dzīvoja laimīgā neziņā un pat nenojauta, ka milzīgais kalns turpat viņiem blakus īstenībā ir vulkāns un kādu dienu pamodīsies, lai spļautu uguni un akmeņus.  Pompeju pilsēta atradās skaistā, izdevīgā vietā – starp Sorento pussalas grēdu un Vezuvu, rokas stiepienā no jūras, kas ļāva baudīt Vidusjūras tirdzniecības labumus. Apmēram 20 000 iedzīvotāju dzīvoja komfortablā, pat pēc mūsu laiku mērauklas sakartotā pilsētvidē. Lai arī 62. gadā Pompeji krietni cieta zemestrīcē, tomēr salīdzinoši ātri atkopās, pat nenojaušot, ka zemestrīce ir bijusi sagrāves priekšvēstnesis.

Romāna darbība norisinās četru dienu laikā, sākoties divas dienas pirms vulkāna izvirduma. Par galveno varoni nav izvēlēts kāds Pompeju iedzīvotājs, bet gan akvedukta pārzinis Marks Atīlijs Pirmais jeb vienkārši Atīlijs, kurš tikai pirms divām nedēļām ir pārcēlies uz Misēnām, lai atbildētu par Augusta akveduktu, uz to brīdi garāko pasaulē. Romāna sākumā akveduktā notikusī avārija draud  atstāt bez ūdens astoņas pilsētas, un Atīlijs dara visu iespējamo, lai novērstu bojājumu. Galvenā varoņa profesija autoram dod iespēju gana daudz izstāstīt par akveduktiem, to uzbūvi un iespējamām problēmām – tā kā man akvedukti vienmēr šķituši ģeniālas celtnes, tas bija ļoti interesanti.

Par romāna galveno negatīvo tēlu ir izvēlēts Ampliats, bijušais vergs, kurš spējis pacelties oligarha augstumos un būtībā ir Pompeju īstais saimnieks. Hariss Pompejus attēlo kā plaukstošu, bet vienlaikus arī diezgan nekrietnu pilsētu: Salve lucrum! Lai dzīvo peļņa! Lucrum gaudium! Peļņa ir prieks! Ievērojiet, ka tiek piesaukta nevis nauda, bet gan peļņa. Romāna galvenais konflikts ir starp Ampliatu un ūdensvīru Atīliju, jo pēdējais ir godīgs cilvēks un nepiekrīt Ampliata piedāvātajām mahinācijām. Kopā ar dabas parādībām, kas romāna varoņiem raisa neizpratni, bet lasītājiem liek noprast par izvirduma tuvošanos, autors savērpj trillera noskaņojumu, kas kulminē pēdējā nodaļā tiešā nozīmē – varens spēks norauj kalnam smaili, un virsotne uziet gaisā.

Tiek teikts: “Lai zinātu nākotni, ir jāzina vēsture.” Areheologu atraktie Pompeji šobrīd ir vienīgā autentiskā romiešu pilsēta, kuras ielās un namos var sajust 2000 gadus seno romiešu garu un kaut nedaudz tuvoties seno laiku sapratnei. Vēsture lieliski noder, lai parādītu, ka viss reiz ir bijis – gan vareni sasniegumi, gan postošs sabrukums. Protams, romieši nebija ideāli, un daudzi viņu trūkumi ir plaši atainoti vēstures grāmatās. Tomēr visiem, kuriem šķiet, ka nupat triumfē tehnoloģijas, es ieteiktu papētīt romiešu ūdensapgādes sistēmu un ar to cieši saistītās termas, viņu arhitektūru un celtniecības tehniku – ja celtnēm pāri nav gājis karš vai vandāļi, tās stāv joprojām.

Pompeju traģēdija gandrīz pirms 2000 gadiem joprojām piesaista pētniekus. Piemēram, šogad Britu muzejs pusgada garumā, sākot no marta, rāda un stāsta par Pompejiem un Hērkulānu. Pētījumi  turpinās, tādēļ pat Harisa salīdzinoši nesenā grāmatā atainotie notikumi nu jau tiek interpretēti citādāk – britu zinātnieki, pētot Pompejos apbrīnojamās bojāgājušo atliekas, ir nākuši pie jauniem secinājumiem.

Harisa grāmata, iespējams, nav pilnīgi vēsturiski precīza (un tādai tai arī nav jābūt), tomēr tā noteikti spēj aizraut arī tos lasītājus, kam vēsture nav mīļākā tēma. Tie paši cilvēki jau vien esam, pagājuši vien nieka divas tūkstošgades 🙂 Skaista un karsta Itālijas ainava, trillera sižets un nedaudz romantikas – bet pāri visam, protams, draudīgā Vezuva ēna.

Keita Mosa “Kapenes” (2009)

Komentēt

Keita Mosa. Kapenes / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Kate Mosse. Sepulchre. 2007.)

Viens no maniem mīļākajiem izklaidējošās literatūras žanriem ir vēsturiskais detektīvs ar vieglu mistikas piesitienu. Diemžēl bieži šāda stila romāni ātri banalizējas vai arī pieļauj muļķīgas kļūdas, kas stipri traucē stāsta loģikai. Keitas Mosas Langvedokas triloģijas pirmā grāmata “Labirints” kvalitātes ziņā nebija vienmērīga: autore izmantoja paralēlo stāstījumu ar divām galvenajām varonēm no dažādiem gadsimtiem – 13. gs. Alaīsu un 21. gs. Alisi, lai pastāstītu par asiņainiem un mistiskiem notikumiem, kas apvij senā Grāla noslēpumu. Ja vēsturiskā daļa man šķita ļoti saistoša un atmiņā palikuši gan senie katari, gan oksitāņu valoda, tad mūsdienu stāsts atgādināja paviršu Holivudas kino. Tādēļ, ķeroties pie nākamās triloģijas grāmatas “Kapenes”, es cerēju vismaz uz labu vēsturisko sadaļu.

Tāpat kā “Labirintā”, arī romānā „Kapenes” autore ir izvēlējusies paralēlā vēstījuma formu: šoreiz mūsdienas pārstāv amerikāniete Meredita, bet 19. gs. beigas – francūziete Leonija Vernjē. Romāns sākas ar Vernjē ģimenes dzīves atainojumu Parīzē – tēvs ir miris, māmiņai ir sakars ar ģenerāli, pieaugušais dēls Anatols ir iepīts tumšās lietās, bet jauniņā Leonija vēl tikai iejūtas pieaugušo cilvēku dzīvē. Pēc tantes ielūguma brālis un māsa aizbrauc ciemos uz seno Paegļu muižu, kas atrodas Francijas dienvidrietumos, kādreizējā Langvedokas apgabalā, kuram ir sena un mistikas apvīta vēsture. Leģenda vēsta, ka Paegļu muižas teritorijā ir viduslaiku vestgotu apbedījumi, kuru kapu piedevas joprojām interesē dārgumu meklētājus. Tomēr īstais vilinājums ir Kapenes, par kurām apkārtnes ļaudis mēļo nelabas lietas, stāsta pat, ka Vernjē tantes vīrs ir nomiris pēc tam, kad mēģinājis Kapenēs izsaukt garus. Tam visam klāt vēl ir piepīta dīvaina Taro kāršu kava, kura pazudusi pēc onkuļa nāves. Jaunā Leonija aizraujas ar visām šīm mistiskajām lietām, bet tikmēr Paegļu muižai uzglūn reāls ļaundaris no Anatola pagātnes.

Paralēlais stāstījums norisinās 2007. gadā, kad amerikāniete Meredita ierodas Francijā, lai vāktu materiālus grāmatai par komponistu Klodu Debisī un pie viena meklētu savas dzimtas saknes, par kurām viņa zina ļoti maz. Protams, ka viņa nonāk Paegļu muiža, kura tobrīd jau ir pārvērsta par viesnīcu, un, protams, izrādās Vernjē dzimtas pēctece. Un viņai ir tas gods cēli pielikt punktu stāstam, kurš aprāvās 1897. gada Helovīnos.

Principā stāstam ir bijis gana labs potenciāls – vecas kapenes, garu izsaukšana un Taro kārtis ir vilinošs uzstādījums. Tomēr, pēc manām domām, rakstniece ar šo kokteili galā netiek, jo viņa to iemanās ārkārtīgi atšķaidīt ar visdažādākajām blakustēmām. Sākot jau ar to, ka šoreiz mani galīgi nepārliecināja ideja par diviem paralēlajiem vēstījumiem no dažādiem gadsimtiem, tas bija pārāk izstiepti un samāksloti. Es pat teiktu, ka mūsdienu daļa bija izteikti garlaicīga: nodaļu garš vēstījums par Mereditas pastaigu pa Parīzes vietām, kur dzīvojis Debisī, tikai lai pateiktu, ka viss ir mainījies; ticību neraisošs un garš Taro zīlēšanas seanss; absolūti iepriekš paredzama Mereditas mīlas līnija un cīņa ar neizteiksmīgu ļaundari. Abām meitenēm rādās visādas vīzijas, skaņas, pat melodijas – Leonijas gadījumā tas iznāk dabiskāk, kamēr Mereditai tas jau ir pārspīlēti: kad es trešo reizi lasīju, ka Mereditai uz skausta saceļas matiņi, es jau sāku viņu iztēloties kā dzeloņcūku. Un īstenībā arī Leonijas sadaļa man nelikās pietiekami izsvērta, mistika likās pilnīgi piepīta klāt tikai intrigas radīšanai. Varbūt te bija kāds gotiska romāna mēģinājums, jo ir visi pamatelementi: šķīsta jaunava, dēmonisks ļaundaris, vīzijas, sena muiža, noslēpumains pareģojums, meži šalc un vēji vaimanā utt. Tomēr nu jau esmu pietiekami izglītojusies, lai teiktu, ka no gotikas te bija tikai ārējās pazīmēs, bet ne iekšējo šermuļu.  Būtībā žēl, ka tā, jo rakstniecei ir ļoti simpātiska valoda, īpaši apkārtnes apraksti, kā viņa stāsta par seno cietoksni, pilsētu, Paegļu muižu. Tikai – ja to visu varētu īsāk, lūdzu, ĪSĀK , kāpēc viņai aiz muguras nav stāvējis kāds ar šķērēm… Piemēram, Debisī biogrāfija tajā visā ir pavisam lieka, ja ne visa Mereditas līnija.

Lai arī palieku ar vilšanos, tomēr skaidri zinu, ka ši bija tā grāmata, kuru es vienalga agri vai vēlu izlasītu. Tomēr intereses lasīt triloģijas trešo daļu „Citadele”, kurai jāiznāk 2012. gada oktobrī, man nav. Toties ir interese skatīties britu „Labirinta” ekranizāciju, kurai šogad jāparādās uz TV ekrāniem.

Vēl viena atsauksme par grāmatu Lasītājas piezīmēs.

Older Entries Newer Entries