Sākums

Seriāls “Penny Dreadful” (2014-2016)

3 komentāri

Print19. gadsimta Londonas ielas bija darbīgas un ļaužu pilnas − pa tām ne tikai pārvietojās no punkta A uz punktu B, bet arī pirka un pārdeva, dziedāja un spēlēja, ubagoja un vāca atkritumus. Viena no lietām, ko tirgoja gan ielu pārdevēji, gan ielu kioskos, bija pavisam lētas brošūras lasītāju izklaidei ar šausminošu raksturu − penny dreadful. Visbiežāk tas bija literārs darbs, kas sadalīts turpinājumos, un tika gan pārizdota senāka šausmu literatūra, gan rakstīts par pavisam svaigiem noziegumiem un noziedzniekiem. Plānās brošūras satrauca lasītāju prātus un karsēja iztēli, uz brīdi ļaujot pārcelties briesmīgā pasaulē un atviegloti uzelpot, atgriežoties savējā.

Seriāls “Penny Dreadful” skatītāju ieved 19. gadsimta beigu Londonā, jau ar pirmajiem kadriem sagatavojot šausminošiem pārdzīvojumiem − kādā nabadzīgā dzīvoklī tiek saplosītas māte ar meitiņu. Vai tiešām atgriezies Džeks Uzšķērdējs? Policija nespēj rast atbildi, bet skatītājs tiek iepazīstināts ar noslēpumainu pāri − seru Malkolmu Mareju (Timothy Dalton) un viņa aizbilstamo Vanesu Aivzu (Eva Green). Izskatās, ka abi ir apvienojušies, lai īstenotu kādu plānu. Drīzumā izrādās, ka viņi meklē un cer glābt sera Malkolmu meitu Minu, kuru nolaupījis nezināms spēks un pārvērtis par vampīru. Savai glābšanas misijai viņi piesaista pārgalvīgu amerikāni Ītanu Čandleru (Josh Hartnett) un palīdzīgu roku sniedz dakteris Viktors Frankenšteins (Harry Treadaway). Turpat blakus pastaigājas arī Dorians Grejs (Reeve Carney) un parādās arī Frankenšteina briesmonis (Rory Kinnear). Iespējams, pēc pazīstamiem vārdiem jau tapis skaidrs, ka seriāla izveidotāja Džona Logana iecere bijusi savest kopā vairākus šausmu žanra personāžus un  paskatīties, vai viņi viens otram patiks.

penny-dreadful_1

Centrālais tēls seriālā ir Vanesa Aivza − būtībā triju sezonu garumā tiek izstāstīta viņa dzīve, kurā netrūkst drāmas, sāpju, kļūdu un piedošanas meklējumu. Eva Grīna sākotnēji skatītājiem rāda ārēji vēsu, korsetē iešņorētu jaunu lēdiju, kura ir viktoriāņu laikmetam atbilstoši ieturēta un pat dzedra. Nākamā mirklī viņa var pārvērsties ļauna dēmona mocītā būtnē, kuru nežēlīgs spēks sviež pret sienu un moka sāpēs. Scenāristam Džonam Loganam Vanesa simbolizē cilvēka cīņu ar labo un ļauno, cilvēka mūžīgo izvēli starp tumsu un gaismu. Savas pieaugušā cilvēka dzīves sākumā Vanesa nodara ļaunu, taču sirdsapziņa viņu tik ļoti grauž, ka vecāki viņu ir spiesti ievietot psihiatriskajā slimnīcā, kur tajos laikos aizraujas ir visādām pseidozinātniskām teorijām. Lai arī Logana pasaulē labā un ļaunā definējumam ir reliģiska izpausme − tiek runāts par dievu, sātanu, apsēstību un pestīšanu, jāatceras, ka 19.gs. beigās nebija citu simbolu, ar kuriem paust cilvēka garīgos meklējumus un seriāla gaitā tie nav uzbāzīgi un didaktiski. Vanesa meklē mieru, kuru cer rast caur ticību gaismai, taču viņa jau ieņemšanas brīdi ir tumsas bērns. Un tumsa viņu grib sev.

Print

Pirmā sezona (8 sērijas) vairāk iezīmē darbības lauku, pārbauda skatītāju atmiņu par šausmu tēliem. Centrālā tēma ir vampīru medības, tomēr vampīru bandas priekšgalā nav Drakula, bet gan daudz mītiskāka un senāka būtne. Otrā sezona (10 sērijas) pievēršas raganām − Londonā ir uzradusies sena raganu kopa, kuras barvede (Helen McCrory) ir zvērējusi uzticību sātanam un pilda viņa doto uzdevumu. Trešā sezona (9 sērijas) ļauj katram varonim izpausties individuāli un katrs pats, kā nu māk, tiek galā ar savām problēmām . Lai gan − fināla sērijā viņi visi atkal ir kopā, asinskāru bestiju ielenkumā, un kādam nāve nes pestīšanu. Man vislabāk patika otrā sezona: pirmkārt, raganas jau tā man ir ļoti mīļas, bet šīs bija īpaši labi izstrādātas ar stipru mitoloģiju un diviem antagoniskiem tēliem – ļauno Evelīnu un labo Džoannu; otrkārt, otrā sezonā man visas seriāla sastāvdaļas gan saturiski, gan vizuāli šķita ļoti samērīgās. Trešā sezona sākumā šķita izirstam pa sastāvdaļām, jo katram bija savs stāsts, taču varbūt katram varonim bija tiesības uz savu individuālo laiku, lai arī tādēļ vēl grūtāk bija no viņiem šķirties seriāla izskaņā.

Jau sākotnēji mani ļoti iepriecināja aktieru sastāvs – Timotijs Daltons jau ir klase pats par sevi, bet Džošs Hārtnets ir ilgi gaidīta atgriešanās kvalitatīvā šausmenē pēc “30 Days of Night” (2007). Eva Grīna vispār spēj nospēlēt jebko, īpaši aizkustinoša viņai bija saspēle ar Frankenšteina briesmoni. Atzīmēšu arī otrās sezonas raganas – Helēna Makrorija (tikpat skaista kā Malfoja māmiņa Narcise no poteriādes) un Patija Lupone − ārēji neglīta, bet iekšēji cēla būtne. Vispār bija daudz kolorītu, atmiņa paliekošu otrā plāna lomu, piemēram, sera Malkolma kalps Sembene (Danny Sapani), kurš savus tumšos noslēpumus aiznesa sev līdzi kapā.

Kopumā vērtējot, seriāls ir cienījama versija par jau zināmiem literāriem tēliem, ko papildina scenārista izvērsts oriģināls sižets par sievieti, kas meklē dvēseles mieru. Šausmas šeit ir ļoti samērīgās devās un nenomāc varoņu garīgās attīstības ceļu − finālā visi ir kaut ko sapratuši un guvuši kaut nelielu pestīšanu.

Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās” (2016)

3 komentāri

Andžejs Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās / no poļu val. tulk. Māris Salējs. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Andrzej Sapkowski. Ostatnie zyczenie. 1993.)

sapkovskis_pedeja-velesanasIlgi nāca pie latviešu lasītāja Geralts, bet atnācis ir godam, brīnišķīgā tulkojumā, un varbūt tiešām − kas lēni nāk, tas labi nāk. Man šķiet, ka no tā brīža, kad 90. gadu vidū poļu rakstnieks Sapkovskis tika iztulkots krieviski, es ik pa laikam esmu lasījusi sajūsminātu lasītāju atsauksmes par Veģmaku (latviski − Raganis). Sapkovskis ļoti nopietni ir ietekmējis krievu fantāzijas literatūru, un dažs labs krievs viņu pat uzskata par vietējo. Es arī Sapkovska Ragaņa ciklu sāku lasīt krieviski, taču kaut kas manu uzmanību no tā novērsa un neko tālu es netiku. Šobrīd esmu par to priecīga, jo varēju lasīt kvalitatīvu, radoši iztulkotu fantāzijas stāstu krājumu.

Geralts ir monstru kāvējs, kurš jau mazotnē ir atdots nežēlīgā ragaņu skolā. Mutāciju rezultātā skolas audzēkņi iegūst izcilas kaujas spējas: liels spēks, ātra reakcija, paātrināta vielmaiņa, kā arī tiek apmācīti maģijas jomā. Ragaņu darbs ir klejot apkārt pa pasauli un par samaksu iznīcināt cilvēkus apdraudošus briesmoņus. Ragaņu nav daudz, jo darbs ir bīstams, taču nevar noliegt − katrs gadījums ir unikāls un garlaicība nedraud. Protams, ka Geralta pasaule nav mūsdienu, tie drīzāk ir viduslaiki, kur cilvēki dzīvo nelielās pilsētvalstīs ar valdnieku priekšgalā. Cilvēki nav vienīgie pasaules iemītnieki − te ir elfi, rūķi, raganas, vampīri, vilkači un citi plašāk nezināmi mītiski iemītnieki, kuri atkarībā no situācijas sadzīvo vai naidojas ar cilvēkiem. Geralts stāv it  kā pa vidu cilvēkam un mītiskajam, turklāt nav teikts, ka vienmēr viņš atrodas cilvēku pusē, jo nelolo ilūzijas par cilvēka dabu. Būtībā viņa uzdevums ir uzturēt līdzsvaru.

Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Ragaņa cikls (Saga o wiedźminie) nu jau aptver astoņas grāmatas, no kurām pirmās divas ir stāstu krājumi, bet pēdējā − Sezon burz (2013) − uzrakstīta pēc ilga, piecpadsmit gadus ilga pārtraukuma, jo Sapkovskis bija teicis, ka Ragaņu ciklā viņš sevi ir izsmēlis. Pirmajā  stāstu krājumā “Pēdējā vēlēšanās” iekļauti astoņi stāsti, no kuriem pirmais “Saprāta balss” ir sadalīts starp pārējiem septiņiem. Ievadstāstā “Raganis” Geralts ierodas Vizimas pilsētā, lai pieteiktos darbiņam – vietējais karalis ir izsludinājis naudas balvu tam, kurš atburs strigu − mazu, nešķīstu vampīrieni, kas vienlaikus ir karaļa incesta auglis. Geraltam tikai vajag kapličā pavadīt vienu nakti un palikt dzīvam līdz trešajiem gaiļiem. Uzdevums nav no vieglajiem, jo zobainā princese radusi visiem satiktajiem cilvēkiem izstaipīt zarnas pa plašu apkārtni, turklāt karalis vēlas redzēt savu bērnu atburtu, nevis nogalētu. Geralts tiek galā ar uzdevumu, tomēr striga paspēj viņam dziļi kaklā ielaist nagus. Viņš ir spiests braukt ārstēties uz Meliteles svētnīcu − tādu kā klostera un dziednīcas hibrīdu, un, lēnām atkopjoties, atceras citus savas dzīves piedzīvojumus.

Sapkovskis stāstos ir radoši apspēlējis pasakas − šeit var atrast motīvus no pasakām, piemēram, “Skaistule un briesmonis” (stāsts “Patiesības grauds”), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (stāsts “Mazākais ļaunums”) u.c., taču, pirmkārt, pasaku sižets ir kalpojis tikai par iedvesmu, otrkārt, tas bieži ir tikai fons, uz kura Geralts izspēlē savu stāstu. Nevar gan noliegt, ka pazīstama pasaka palīdz lasītājam iejusties Ragaņa pasaulē, un to sekmē arī jau zināmu mošķu klāsts, tādēļ lasītājs aptuveni jau nojauš, kādas nejaucības var sagaidīt.

Draņķīgi laiki pienākuši, visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu ir simtiem. Un vēl tādas slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus.

Es neesmu īpaša fantāzijas žanra cienītāja, jo lielākoties man izdomātās pasaules šķiet neinteresantākas par rakstnieku fantāzijām par reālo pasauli. Taču Geralts dzīvo vidē, pazīstamā no bērnības pasakām, kas pārtapusi pieaugušo spēlē –  te ir sava daļa vardarbības, nedaudz erotikas un miesas alku, veselīgs humors. Geralts ir tāds mačo, kas varētu patikt abiem dzimumiem, attiecas pret sevi ar ironiju un neslēpj, ka viņam kādreiz gadās iebraukt auzās. Manā iztēlē viņš līdzinās pārdesmit gadus jaunākam Lūcijam Malfojam (labi, aktierim Džeisonam Īzakam ar baltu parūku), un tā kā tas ir seksuālākais poteriādes tēls, tad jūs nojaušat manas izjūtas pret Geraltu.

Lai arī Sapkovska pasaulē dzīvo dažādas būtnes, neviena nav ne ļauna, ne laba − šeit āriene un redzamie mērķi bieži ir maldinoši. Pasaulē ir gan vampīrenes ar patiesas mīlas pilnu sirdi, gan draugi ar viltīgiem nodomiem − viss kā pie cilvēkiem. Tādēļ izsaku dziļu cerību, ka godātais Salēja kungs jau čakli tulko nākamo Ragaņa stāstu grāmatu un es varu droši laist tautas savu krievu tulkojumu un gaidīt brīnišķīgu latviešu versiju. Nē, tiešām, dārgā izdevniecība, nevajag uzsākt sēriju un pamest to pusratā, tā jūs tiešām būsiet īsti bobolaki.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

 

 

 

 

Nastavševs: “Melnā sperma” un “Asins kāzas”

1 komentārs

Melnā sperma: izrāde Ģertrūdes ielas teātrī. Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs; teksts: Sergejs Uhanovs, tulkojis Pēteris Draguns; aktieri: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova,  Āris Matesovičs un Kārlis Tols. Pirmizrāde 2015. gada 13.novembrī.

Asins kāzas: izrāde Nacionālajā teātrī. Lugas autors: Federiko Garsija Lorka, tulkojis Edvīns Raups; režija, scenogrāfija: Vladislavs Nastavševs, aktieri: Daiga Kažociņa, Romāns Bargais, Agnese Cīrule, Kaspars Dumburs, Marija Bērziņa, Liene Sebre, Lolita Cauka, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš u.c. Pirmizrāde 2016. gada 28. maijā.

Režisors Vladislavs Nastavševs pats ir vainīgs pie tā, ka no viņa izrādēm es gaidu novatorismu, drosmi un ideālu aktierspēli. 2015./2016. gada sezonā Rīgas teātri piedzīvoja divas Nastavševa režisētas pirmizrādes − “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Asins kāzas” (Nacionālajā teātrī). Es domāju, ka abas ir notikumi, bez kuriem Latvijas teātri būtu garīgi nabagāki.

Melnasperma“Melnā sperma” ir dramatizēts mūsdienu krievu autora Sergeja Uhanova stāstu kopums. Manuprāt, nosaukums izrādei ir izvēlēts precīzi, jo tas atbaida klīrīgus skatītājus un piesaista tos, kas ir gatavi netradicionālam uzvedumam − izrāde ir rupja, un tajā skatītājs var uzzināt daudzus interesantus latviešu lamuvārdus. Rupjība, protams, nav pašmērķis, taču tās lielums ir ievērojams. Godīgi sakot, pirmais stāsts mani nedaudz nobiedēja (tik perversām rakstnieka fantāzijām es nebiju gatava), bet, iespējams, tas bija speciāli domāts pirmējais šoks, lai vēlāk atviegloti uzelpotu un varētu nodoties klusai spurgšanai un pat kādai lielākai zvaigai.

Izrādē spēlē pieci aktieri, un tiek parādīti astoņi stāsti. Scenogrāfija ir minimāla − tukša skatuve, uz kuras tiek dažādi izmantotas vecas, nobružātas mēbeles. Aktieru vārdi man neko neizteica, bet pēc šīs izrādes es tos noteikti atcerēšos − jaunieši ir ļoti talantīgi. Lai arī izrāde ir uzbūvēta no maziem stāstiem, tomēr tas (pateicoties arī aktierdarbam) nav sadrumstalots etīžu virknējums, bet izskan vienoti un spēcīgi.

Kā neliels mīnuss man šķita izvēlētais materiāls, jo būtībā tā ir krievu literatūrā tik ierastā, tumšās nokrāsās veidotā degradējošā vide ar apzināti debiliem varoņiem. (Tā gan varētu būt mana personiskā nepatika pret visādu “mazo cilvēku”, morāli pagrimušu indivīdu glorificēšanu.) Tādēļ brīžiem likās, ka aktierspēle ir labāka par stāstu. Man šķiet, ka mākslinieciski kvalitatīvāks materiāls arī pašu izrādi paceltu citā ietekmes līmenī, taču neba jau visam ir jābūt superkulturālam un tik izsmalcināti rupju vidi diez vai piedāvātu, piemēram, krievu klasika.

“Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces,” saka režisors Vladislavs Nastavševs intervijā “Latvijas Avīzes” pielikumam “Kultūrzīmes”.

Izrādē tiek daudz apsmiets un pat apņirgts homoseksuālisms, piemēram, zāle krietnu brīdi tiek uzjautrināta ar rupjībām, kādās iespējams nosaukt homoseksuāli, vai arī stāstnieks uzsvērti kariķē manierīgu izturēšanos. Protams, ka tas nav nejauši, un skatītājs sirsnīgi uzjautrinās. Nevaru zināt, kāds bijis režisora nodoms (noteikti ne jau izsmiet), bet pieņemu, ka tas varētu būt psiholoģisks paņēmiens, kā sabiedrību  iekustināt pozitīvā virzienā − auditorija kopīgi izsmejas un homoseksualitāti vairs neuztver kā hipernopietnu drāmu, bet ikdienišķu tēmu, par kuru var jokot.

Ja nav aizspriedumu pret teātri kā rupju farsu, tad tā ir ļoti laba izrāde garīgi pieaugušiem cilvēkiem.

VAR1Ja “Melnā sperma” šķiet kā nerātna un skumja rotaļa Mazajā zāle, tad “Asins kāzas” ir ambiciozs pieteikums uz vērienīgu traģēdiju. Spāņu dzejnieka Lorkas luga ir tumša un kaislībām piesātināta, un (kā jau vēsta nosaukums) viss beidzas bēdīgi. Izrāde šķiet kā tāda liela Nastavševa personiskā koncepcija, jo viņš ir veidojis režiju un scenogrāfiju, izdomājis tērpus un sacerējis dziesmas. Skatītāji ir nosēdināti uz Nacionāla teātra skatuves, ar sejām pret zāli un raugās uz aktieru spēles laukumu − baltu un porainu Spānijas klinti imitējošu taisnstūri, kas slīpi uzmontēts virs proscēnija. Izrāde ir melnbalta − visi tērpi un cilvēku roku skartās lietas ir melnas, savukārt dabu simbolizējošais ir balts.

Lugas pamatā ir tradicionāls mīlas trijstūris – Līgavainis prec Līgavu, bet viņai sirdī dzīvo Leonardo, kuram diemžēl ir Sieva, bet viņš grib Līgavu. Pa vidu notiekošajam maisās Līgavaiņa Māte, kurai ir sens naids pret Leonardo dzimtu, un viņas uzdevums lugā ir visam piešķirt apokaliptisku nokrāsu. Es teiktu, ka tēlu izvietojums ir diezgan radniecīgs latviešu klasikai, mums vienīgi nesteidzas kaunu ar asinīm nomazgāt.

Kad biju uzrakstījusi melnrakstu, iepazinos ar neseniem kritiķu vērtējumiem un sapratu, ka no šī iestudējuma jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Lorka ir sarežģīts dzejnieks, simbolisma cienītājs, tādēļ katrs recenzētājs izmanto iespēju izpausties savai fantāzijai. Es pieturēšos pie domas, ka izcilam darbam ir jāuzrunā arī profāni, kaut vai tikai sajūtu līmenī. Mani uzrunāja mūzika kopā ar Mēnesi, Līgavaiņa ilgas pēc mīlestības, Sievasmātes dzīves skarbums un zvaigžņotā debess pāri cilvēkam − zemes tārpam. Lorka Spāniju uztver kā “liesmojošu, sadedzinošu, pārmērīgu, tādu, kas nepazīst robežu”, taču droši vien mums katram ir sava Spānija un sapratne par sadedzinošām kaislībām. Manas sajūtas bija diezgan primitīvas − izrādē kopumā priekš manis ir par daudz kliegšanas un forsētas uzspēles; visticamāk, ka tas ir individuāli, bet es tādos brīžos norobežojos, emocionāli noslēdzos un nekāda empātija man nesanāk. Ne vienmēr kliedzienam ir jābūt skaļam, jo otrā cēlienā Sievasmāte mierīgā, sažņaugtā balsī pastāstīja Sievai, kas ar viņu notiks pēc vīra nāves, un man bija tāda sajūta, ka pār šo sievieti, dzīvai esot, ir nolaidies zārka vāks. Tāpat pašās beigās Līgava kliedz par savu mīlestību uz abiem iecerētajiem − ja viņa runātu maigi, es, iespējams, pat apraudātos, jo dzeja ir ļoti skaista.

Lorka savās “Lekcijās” piesauc duendi − elementu, ko es savā interpretācijā teātrī nodēvētu par trešā spēka rašanos starp skatītāju un aktieri. Savi duendes mirkļi bija arī “Asins kāzās”, taču tādas vienota ansambļa sajūtas kā “Melnajā spermā” gan nebija. Man vispār šķiet, ka Kažociņa un Bērziņa ir par jaunu, lai spēlētu mātes, kuru bērni ir precību gados, savukārt Cīrulei ar Bargo bija tik laba saskaņa uz skatuves (viņi vienkārši viens otram ļoti piestāv), ka liktenīgais vīrietis Leonardo šķita kā pārpratums un Līgavas mirkļa maldi. Godīgi sakot, Leonardo lomai vajag daudz suģestējošāku aktieri, tas jau tāds Raiņa Ulda prototips.

Es teiktu, ka man vēl ir domas par to, vai visam tiešām bija jābūt melnam, vai otrais cēliens nav pārāk izstiepts, ko nozīmē mājieni uz incestu, bet visu jau neizstāstīsi − iespaidu pēc izrādes ir daudz, tie nav neauglīgi, tādēļ ir vērts skatīties un iejusties Lorkas−Nastavševa melnbaltajā pasaulē.

 

Raimonds Pauls forever

2 komentāri

Elita Veidemane. Raimonds Pauls: leģenda rudenī. – Rīga: Jumava, 2002.

Raimonds Pauls.  Melns ar baltu [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs, soliste Kristīne Prauliņa. – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2014. – 1 CD (43:32).

“Bet Bet” un Raimonds Pauls.  Vasara nebeigsies nekad [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs; izpilda grupa Bet Bet – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2015. – 1 CD (45:48).

Šis gads ir sācies Raimonda Paula zīmē, un īstenībā tā ir viena no labākajām zīmēm ne tikai latviešu mūzikā, bet arī latviešu kultūrā vispār. Paula mūzika latviešiem ir kā Nameja gredzens – kad mēs galīgi izšķīdīsim multikulturālajā pasaules katlā un nacionālo simbolu nēsāšana tiks pasludināta par nepieklājīgu, vienmēr varēs pūlī uzdungot kādu Paula meldiņu un gan jau kāds atsauksies. Tā nu es arī iekļāvos kopīgajā plūsmā un esmu izlasījusi grāmatu un klausījusies dažādu gadu vecu un jaunu mūziku.

Veidemane_RaimondsElita Veidemane ir viena no Paula uzticamības personām gadu garuma, un 2002. gadā viņa uzrakstīja biogrāfisku grāmatu par Paulu, kas pēc 1982. gadā Jāņa Petera sarakstītās ir nākamā vērā ņemamā. Droši vien, ka rakstītāju varētu būt vairāk, taču Pauls nav no tiem cilvēkiem, kas viegli ļaujas atklāsmēm. Kā Veidemanes grāmatā saka Gunārs Jākobsons: “Ārēji raupjš viņš ir bijis vienmēr. Viņā ir divi cilvēki: tas, kurš ir viņš pats, un tas, kurš sēž pie klavierēm. Viņam jābūt tādam, lai citus sev klāt nelaistu.”

Veidemane grāmatā ir apkopojusi gan sarunas ar pašu Paulu, gan savas pārdomas par dažādiem izlasītiem materiāliem Paula dzīves un daiļrades kontekstā, kā arī Paula laika- un cīņu biedru atmiņas par piedzīvoto. Iespējams, Paulam ir veicies, ka līdzgaitnieki viņam nedzied tikai saldus diferambus, bet cenšas būt godīgi; par Paulu runā Asnāte Smeltere, Večella Varslavāne, Zigmārs Liepiņš, Viktors Lapčenoks, Dina Kuple, Svetlana Rudzīte, Jānis Peters, Gunārs Jākobsons, Silvija Dreimane, Harijs Spanovskis, Guntis Ulmanis – cilvēki, kas tādā vai citādā veidā ir piedalījušies Paula dzīvē.

Rakstot biogrāfisku grāmatu, protams, nevar nepieminēt personības bērnību un jaunību, tomēr lielākā daļa teksta veltīta tiem divdesmit gadiem, kas ir pagājuši pēc Petera biogrāfijas izdošanas. Šai laikaposmā iekrīt arī Paula politiķa karjeras gadi, kas viņam, šķiet, tikai bendējuši nervus, un Veidemane arī pakur uguntiņu un savā stilā paecējas par politikas netīro ķēķi. Ja kādam diži vēl interesē peripētijas ar Jaunatnes teātra likvidēšanu,tad šeit ir ļoti sakarīgs aktrises Dinas Kuples viedoklis.

Nav jau nekāda vaina, ka tiek uzrakstīta grāmata, kas dokumentē, pirmkārt, tā brīža izjūtas, un, otrkārt, laicīgi apkopo atmiņas – kamēr vēl skleroze nav pārmākusi un paši virs zemes. Veidemane raksta interesanti, lai gan manai gaumei brīžiem pārāk eksaltēti, bet tāds tas viņas stils vienmēr ir bijis.

Pauls_Praulina_Melns ar baltuPēdējā gada laikā Raimondam Paulam ir iznākuši divi albumi ar pilnīgi jaunām dziesmām. Jāsaka godīgi, ka 21. gadsimta sākumā manu attieksmi pret Paulu bija atvēsinājušas dziesmas “darbs un darbarīks” stilā – ja es klausījos, tad vecos albumus. Taču pēdējos gados ausīs nonāca aizvien patīkamākas skaņas. 2014. gada nogalē tika izdots Paula un Kristīnes Prauliņas sadarbībā radies albums “Melns ar baltu” – 12 dziesmas džeza stilistikā, kur patīkami savijas kopā klavieres ar solistes balsi un pamalē ducina basiņš ar bundziņām, dažās dziesmās pievienojoties stīgu grupai. Albuma radītā noskaņa ir gaiši liriska, dziesmās ir tāds šķelmīgums, kas ļoti piestāv jaunas meitenes balsij. Pilnīgā mīlestībā Kristīnei gan es nevaru atzīties, bet tas ir gaumes jautājums, ne profesionālā izpildījuma.

Kopumā albuma dziesmas veido viengabalainu iespaidu, noslēgtu kompozīciju, varbūt nedaudz “izkrīt” dziesma “Nāc”, kas vairāk velk uz sentimentu (un vienīgā, ko man dikti gribētos dzirdēt kāda vīrišķa dziedātāja izpildījumā). Bet vispār jauki, ka Paula dziesmas izpilda profesionāli džeza muzikanti, nevis kārtējie aktieri, tad ir pavisam cits skanējums pat viduvējam skaņdarbam.

 

Pauls_bet bet_vasaraOtrs albums ir veidots sadarbībā ar grupu “Bet bet” – “Vasara nebeigsies nekad” un nāca klajā 2015. gada rudenī. Leģenda vēsta, ka Pauls ir iedevis Zigfrīdam Muktupāvelam jaunu dziesmu žūksnīti un palūdzis tās aranžēt, jo sākotnēji tās ir bijušas domātas Jāņu sagaidīšanai krastmalā, taču kaut kā tas ir rezultējies jaunā “Bet bet” albumā. Vārdu autors Guntars Račs gan atzīmē: „Šis nebūs tikai jauns „bet bet” albums, šis ir Raimonda Paula dziesmu albums, kuru ieraksta „bet bet”. Albums ir pilnīgi atšķirīgs no “Melns ar baltu” un pārstāv Paula šlāgergalu. Tituldziesma man patika, arī “Mazs cinītis” tāds podīgs gabaliņš, taču pārējais šķita dikti remdens… līdz es ieraudzīju, ko Agnese Rakovska Jāņu pasākumā ir izdarījusi ar dziesmu “Es nenožēloju neko” – tā ir pilnīgi cita attieksme! Un izskatās, ka arī citas dziesmas ir pelnījušas citu attieksmi, piemēram, “Dziesma par košanu” (nu kas Muktupāvels par kodēju! labsirdīgs čoms taču) vai “Cikādes” ir pelnījušas kārtīgu roku (cik nu mums to rokeru ir palicis).  “Sieviete no Nabagu ielas” vispār ir kaut kas ļoti īpatnējs, negaidīts Čaka motīvs, un ne pārāk iederīga albumā. “It kā pēdējo reizi” ir melodiska dziesma ar labiem vārdiem, bet tā jādzied ar sirds asinīm, lai var iedzert un pabimbāt.

Ko es gribu teikt opusa noslēgumā – ejiet uz Paula koncertiem! Dzīve vienkārši ir nežēlīgi ātra… Mans privātais sapnis 80 gadu vecumā ir saglabāt adekvātu attieksmi pret dzīvi un pašai spēt aiziet pēc maizītes, bet, redziet, ir cilvēki, kas tik solīda vecumā dzīvo pilnvērtīgu un radošu dzīvi uz lielās skatuves. Man nesen pagadījās  koncertā sēdēt ļoti tuvu Paula klavierēm un saprast, ka viņam taču joprojām ir reāls kaifs no tās muzicēšanas! Kā saka Jānis Skutelis: “Viņam ir drusku vairāk gadu nekā man, un viņš ir riktīgi priecīgs par to, ko dara. Pārlaimīgs no tā, ar ko nodarbojas, un tas viņu bīda uz priekšu.” Un tas ir ļoti iedvesmojoši.

 

Pirmā pietura-2015

15 komentāri

Anne Cotterill (1933-2010)

Anne Cotterill (1933-2010)

Aiz loga laiks tiks svārstīgs kā jaunas meitenes noskaņojums − te lietus, te sniegs, taču skaidri jūtams, ka kupenas jau ir pagātnē. Gada pirmajos mēnešos lasīju diezgan daudz, taču tie burti lielākoties nebija atrodami grāmatās, bet visādos darba papīros, blogos un presē. Tā nu esmu izlasījusi tikai septiņas grāmatas, visas par Spānijas tēmu. Divus romānus pametu pusratā, jo man tie nekādi negāja uz priekšu − ar vilšanos noliku malā jau sen lasītgribēto “Jūras katedrāli”, otrs bija kāds spāņu tulkojums krieviski “В поисках единорога”. Ar citu noskaņojumu varbūt būtu grāmatas piebeigusi, taču lasītgriba ir nonākusi nelielā zampā, t.i. “paēdušai pelei milti rūgti”.

Nedaudz sērīgi nolūkojos uz atskaitēm par šī gada bibliofīlu orģijām Ķīpsalā, jo arī šogad es tur pabiju, taču “medu ēdu, alu dzēru, gar lūpām tecēja, mutē netika”. Nopirkto grāmatu skaits − 0. Acīmredzot mani ļoti stipri ir ietekmējušas neizlasīto grāmatu kaudzes mājās un labāk es kaut ko pirkšu tikai tad, kad būšu nolēmusi to tūlīt arī lasīt. Varbūt man bija pesimistiska oma, taču es neredzu, ka grāmatu nozare būtu kvalitatīvi atkopusies pēc krīzes. Pat šķita, ka grāmatu stendu ir kļuvis mazāk. Jā, ir izdevniecības, kuras ir veiksmīgi atradušas noteiktu nišu un iepriecina ar mērķtiecīgu grāmatu izvēli, piemēram “Mansards” vai “Dienas Grāmata”. Taču mani satrauc, ka Latvijas grāmatu tirgū ir palicis tikai viens lielais spēlētājs − “Zvaigzne ABC”, kas šo tirgu deformē. Pirmkārt, “Zvaigzne ABC” izdod savai kapacitātei pārāk daudz grāmatu, jo esmu ievērojusi, ka daudzām ļoti labām grāmatām nav pietiekošas reklāmas. Lai arī izdevniecība ir vienīgā, kurai ir iknedēļas reklāmas raidījumi gan radio (LR2 “Lasāmlaiks”), gan TV (raidījuma “Dzīvīte” ietvaros), taču pat tie nespēj aptvert visu izdevumu klāstu. Otrkārt, kādā brīdī izdevniecība ir kritusi merkantilisma valgos un aizvien vairāk pievēršas to grāmatu izdošanai, ar kurām var ātri nopelnīt. Sakotnējā izdevniecības tirgus niša bija mācību literatūra (visiem vecumiem), kam likumsakarīgi piederas bērnu un jauniešu auditorijai veltītās grāmatas. Savukārt pieaugušajiem kādreiz piedāvāja kvalitatīvu daiļliteratūru un padomu grāmatas. Šobrīd “Zvaigzne ABC” būtībā “nosmeļ krējumu” tām tēmam, ar kurām citas izdevniecības kādreiz līdzsvaroja savu piedāvājumu. Jebkurā grāmatu pārdošanas sarakstā var redzēt, ka cilvēki labprāt pērk ezotēriku, populāro psiholoģiju, dažādas grāmatas par ēšanu, veselīgu dzīvesveidu, mājkopību un dārzkopību, kā arī, protams, “pavieglu” daiļliteratūru (lai neteiktu − lubenes). Un jāņem vērā, ka Latvijas tirgus ir tik mazs, ka pietiek vienreiz izdot grāmatu, piemēram, par orhidejām, lai vismaz pāris gadus jebkuras citas grāmatas par šo tēmu pārdotspēja  būs maza. Tieši Grāmatu svētkos piegāju pie “Zvaigznes” daiļliteratūras letes un sapratu, ka lielu daļu grāmatu saturiski ir grūti atšķirt no “Kontinenta” piedāvājuma. Tas ļoti sarūgtina. Varbūt tomēr vairāk domāt par kvalitāti un visus tos pseidozinātniskos apcerējumus un bestsellerus atstāt citiem? (Lai nebūtu grāmatas jāpārdod kā malka − uz svara.)

Protams, ka priecē jaunu izdevniecību rašanās, tikai tās tirgū ienāk diezgan pabailīgi, it kā pa sānu durtiņām. Bet katrā ziņā labāk to darīt lēnāk, bet kvalitatīvi, lai nesanāk kā dažam izdevējam, kas pat savu mājaslapu palaida pilnu ar kļūdām. Diemžēl Grāmatu svētki  nav domāti mazam izdevējam, jo ar pāris izdotām grāmatām stendu jau nav vērts īrēt. Novēlu jaunpienācējiem, pirmkārt, atrast savu pozīciju Latvijas grāmatu tirgu un tajā rakt dziļi un labi, otrkārt, vērtēt grāmatu ne tikai pēc dižpārdokļa potencēm, bet meklēt kaut ko jaunu, varbūt pat Latvijas tirgū vēl nebijušu.

Godīgi sakot, es nemaz nebiju domājusi rakstīt par grāmatu izdevējiem, man bija izdomātas pavisam citas tēmas − par Dievu un netaisnību, par nedrošību apkārtējā pasaulē, par izteikšanās brīvību, kā mainās noskaņojums Krievijas blogosfērā, bet laikam jau tas viss būs citreiz vai nebūs nemaz. Varu tikai pateikt, ka mani stindzina ārpasaulē notiekošais, un, iespējams, tādēļ daudz kas no daiļliteratūras šķiet neaktuāls un mazsvarīgs. Ak, nu labi, ja jūs saziedosiet man vismaz 50 eiro nedēļā, tad es varēšu atļauties vienu dienu nedēļā neiet uz darbu un šīs astoņas stundas lasīt grāmatas un par tām paspēt uzrakstīt blogā. JOKS. Nedomāju, ka kāds man atļaus tādu darbalaiku, turklāt neuzskatu, ka par maniem hobijiem un iegribām kādam būtu jāmaksā.

Martā jau darba mazāk nekļūs, taču mani jau gaida Anšlavs Eglītis, Ezeriņš un Aspazija un padomā ir pāris grāmatas par mīlestību. Ļoti gribas beidzot nonākt līdz pasaku tēmai, jau pāris gadus kā pele uz migu velku visādu “pasakainu” literatūru, bet kaut kas cits vienmēr aizlien priekšā. Pasakās taču vienmēr uzvar labais, vai ne?

Atvadīšos no spāņu tēmas ar skaistu dziesmu, ko izpilda argentīniete Mersedese Sosa un amerikāniete Džoana Baeza.

Thank you to life, which has given me so much.
It gave me laughter and it gave me longing.
With them I distinguish happiness and pain —
The two materials from which my songs are formed,
And your song, as well, which is the same song.
And everyone’s song, which is my very song.

 

2014. gada mēnešu pirmie teikumi

Komentēt

Jenny Chang. December

Jenny Chang. December

Skatos, ka cauri grāmatu blogiem brāž akcija 2014. gada mēnešu pirmie teikumi.  Manī tas izsauca nelielu paniku – vai tad gads jau beidzas!? Vispār jau iet uz galu gan, ar grūšu nopūtu jāatzīst – vēl taču tikai drusku vairāk par nedēļu! Kāds gādīgs cilvēks mājās atnesis slapju eglīti, kaķis zaudējis cīņu ar skujām un es esmu iepakojusi pirmās divas dāvaniņas 🙂

MsMarii un Dainis mani laipni uzaicināja padalīties ar bloga mēnešu pirmajiem teikumiem, bet jūs jau zināt, ka man pirmajā datumā vienmēr ir citāts (iedvesmojošs). Sākumā domāju tos izlaist, bet – galu galā – tie tiešām IR mēnešu pirmie teikumi. Tādēļ man būs liriskais variants.

JANVĀRIS − Kad maltīte bija galā un trauki novākti, mēs stāvējām pie atvērta loga, un ārā tumsa nakts.

FEBRUĀRIS − Vēl pēc dažām klusuma pārpilnām dienām es jutu, ka nu jānāk kādai pārmaiņai, ka ilgi sirds krūtīs nevar turēties kā diegā pakārta.

MARTS − “Pasaki man vienu,” sacīja vecākā Princese Vecajai Sievai, kad visi bija aplaudējuši viņas stāstam.

APRĪLIS − Tu, dzidrais vējš, tu, šalcošais, kam spārnu galos rasa zaigo, no kurienes tu, mirdzošais, nes savu puķu elpu svaigo?

MAIJS − Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā.

JŪNIJS − Savos memuāros Bērtrands Rasels raksta par to, kas padara viņa dzīvi dzīvošanas vērtu, proti: kāre pec zināšanām, ilgas pēc mīlestības, empātija pret tiem, kam klājies grūti.

JŪLIJS − Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā!

AUGUSTS − Kādreiz vakarā pēc saules rieta abi draugi sēdēja uz savām kāpenēm un skatījās uz ezeru, kas kā sidraba sakta gulēja uz zemes varenajām, zaļi tērptajām krūtīm.

SEPTEMBRIS − Dārza koki stāvēja zemu liektiem zariem, dārza koki tiecās atdot zemei no zemes ņemto citā, košākā veidā.

OKTOBRIS − Kādā vēlā rudens rītā tu pamosties un pamani, ka viss ir mainījis krāsas − debesīm ir pērļaini dziļa nokrāsa, un saule lec kā asiņaina lode, − jo Albānijas kalnu galotnēs parādījies sniegs.

NOVEMBRIS − Viss plūst, viss mainās: vienā upē divas reizes iekāpt nevar, jo tas ūdens, kurā mēs bijām iebriduši, jau sen ir aiztecējis

DECEMBRIS − Izšuvu pelēku jumtu ar baltu sudraba diegu un, sēžot uz jumta malas, kaisīju pagalmā sniegu, bet kaķis man palīdzēja, likdams pēdu aiz pēdas − raksts sākas no mājas durvīm un beidzas pie malkas grēdas.

Varbūt arī visai šai teikumu virknei ir kāda noteikta jēga.

Kurš vēl nav atklājis savus mēnešu teikumus? Aiga? Līva?

 

P.S. Pievienoju mazu vingrinājumu sniega izsaukšanā.

 

Alberts Bels “Cilvēki laivās” (2007)

Komentēt

Alberts Bels. Cilvēki laivās. – Rīga: Jumava, 2007. – (Zelta klasika). Pirmpublicējums 1987. gadā

Bels_Cilvēki laivāsKuršu kāpa − smilšu strēle, kas ieliekusies kā milzīgs loks, kura galos sasieti pilsētu mezgli − Mēmele un Karaļauči. Vismaz tā šīs pilsētas sauca 1850. gadā, kad Kuršu kāpās saimniekoja Prūsija. Visas strēles garumā reiz bija izkaisīti nelieli zvejnieku ciematiņi, kurus 19. gadsimta sākumā neapdomīgas saimniekošanas rezultātā sāka aprakt smilšu kāpas. Tas pats − tikai simboliskā nozīmē − notika ar Kuršu kāpas iemītniekiem − kurseniekiem, seno kuršu pēctečiem, kuri lēnām asimilējās vācu kultūrā. Kuršu valoda, atvesta bēgļu laivās no Latvijas, pamazām, bet neatgriezeniski izzuda.

Alberta Bela romāna centrā ir Melnkrantes ciems un tā iedzīvotāji, kuru eksistenci kopš zināma laika apdraud Sventes kalns, kas īstenībā ir liela, kustēties sākusi kāpa. Melnkrantei ir mācītājs un baznīca, skolotājs un skoliņa, savs nodokļu uzraugs, pāris bagātnieku, bet pārējie − nabadzīgi zvejnieki, vārnu kodēji. Kad kļūst acīmredzams, ka Sventes kalna kustība apdraud ciemata eksistenci, ciema skolotājs Jānis Kuronis vēršas pie iedzīvotājiem un mudina apklāt kalna muguru ar mēsliem sajauktiem pakaišiem, bet neviens nepiekrīt − vienam traucē skopums, citam aprobežotība. Kalns neapturami virzās uz priekšu.

Viena no romāna tēmām – tautas identitātes zaudēšana, saplūšana ar citu nāciju. Vai to iespējams apturēt vai vismaz palēlināt? Iespējams, Bels ir bijis pazīstams ar krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļeva pasionaritātes teoriju (Пассиона́рная тео́рия этногене́за), kura man nāca prātā, lasot romānu. Teorija saka, ka katrai tautai ir savs noteikts laiks, līdzīgi kā cilvēkam mūža garums, kad tā piesaista īpašu bioķīmisko enerģiju, kas apliecinās pasionārijos − tautas pārstāvjos, kuri izvirzās par nācijas līderiem. Iespējams, tādēļ es neuztveru traģiski faktu, ka izzuda kuršu tauta, jo manā uztverē tā nav izzušana, bet pārtapšana jaunā veidolā. Kuršiem blakus bija tautas, kurās saplūst un atdzimt − latvieši, lietuvieši, prūši. Taisnības labad jāatzīmē, ka pētniekiem ir atšķirīgas domas par kuršu valodu – vieni to sauc par līdzīgu latviešu valodai, bet citi norāda, ka visvairāk kopējo īpatnību kuršu valodai varēja būt ar senprūšu valodu. Rakstiski avoti nav saglabājušies, tādēļ arī Bela romānā norādītais, ka 19. gadsimtā Kuršu kāpā runāts kursiski, būtu jāuztver kā fikcija.

Par vēstures gaitu. Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņa.

Vēl viena tēma, ko interesanti aplūkot romāna kontekstā, ir indivīda ietekme uz vēstures gaitu. Autors par to stāsta mācītāja un skolotāja disputā, kurā pirmais pārstāv viedokli, ka personība veido vēsturi, nevis straume. Savukārt skolotājs uzskata, ka bez straumes nav varoņu. Visticamāk, ka viņiem abiem ir taisnība, jo neviens nevar būt varonis vientulībā tuksnesī, savukārt par alternatīvo vēsturi (kas būtu, ja Čingishans/Kārlis Lielais/Napoleons/Linkolns/Hitlers būtu nomiris bērnībā?) mēs varam domāt tikai fantastikas romānu kontekstā. Iespējams, ka vēsturs gaita būtu citāda, tikai − cik citādāka tā būtu? Varbūt tomēr, ka pastāv kādi vēstures kontrolpunkti, kuros lemts nonākt neatkarīgi no darbojošos personu sastāva? Tai pašā laikā esmu pārliecinājusies, ka dzīvē ir cilvēki, kuru neesamība (tēvs, māte) vai pāragra aiziešana atstāj nozīmīgu iespaidu gan uz indivīdu, gan visu dzimtu. Varbūt tas attiecināms arī uz tautas likteni?

Tautas dzīve ir kā bulta. Ir brīdis, kad liktenis ir tautas ziņā, kad sabiedriskie spēki ir nospriegoti kā uzvilkts loks, kad pati tauta izvēlas mērķi, kad bultas lidojums un tālums ir paredzams. Kad bulta ir izšauta, to atgriezt nevar nekāds spēks, ne lūgšanas, ne pavēles.

10. gadsimtā kuršu apdzīvotajā teritorijā notika pāreja uz mirušo kremāciju, kas vietumis saglabājās līdz pat 15. gadsimtam. Varbūt to veicināja kuršu ciešā saskarsme ar skandināviem, varbūt kādas pārmaiņas pašā kuršu sabiedrībā, bet viņi izvēlējās savu ķermeni atdot sārtam. Kuršu dvēseles aizgāja debesīs kopā ar ugunskura dzirkstelēm, bet viņu pīšļi nokļuva ugunskapā, lai barotu zemi, uz kuras dzīvos viņu pēcteči − latvieši.

 

Alberts Bels nesenā intervijā (IR, 2013. gada 18. aprīlis) par saviem labākajiem darbiem nosauc romānus “Bezmiegs”(1968, publicēts 1987), “Būris” (1972), “Saucēja balss”(1973) un “Cilvēki laivās” (1987). Kā vienojošais elements tiek atzīmētas pārdomas par cilvēka izvēles iespējām, gribu un brīvību. Tā kā no minētajiem es esmu lasījusi vēl tikai “Būri”, tad, domāju, būtu vērts apgūt arī pārējos pieminētos. Interesanta portretintervija ar rakstnieku skatāma LTV portālā − 100g kultūras. Nacionālie dārgumi 2013. gada 17. oktobris.

Pavasara seriāls “Laimīgie cilvēki” (2008)

3 komentāri

Skatoties kādu asiņainu kino, kādreiz nākas sev atgādināt: “Tā nav dzīve, tas ir kino.” Šobrīd ir tieši otrādi: TV ekrānā rādītie notikumi austrumos no robežas brīžiem šķiet tik iluzori, ka nekaiš atminēties, ka tas nav kino, tā ir dzīve. Krievijas un Ukrainas saķeršanās ir atbalsojusies katrā mājā arī Latvijā, tikai viens to lasa kā distopiju, bet cits kā evakuācijas instrukciju. Katram savs uztveres līmenis. Ukrainai jāizdzīvo revolūcija, bet tikmēr Krievijā sabiedrība ir sašķēlusies opozicionārās nometnēs, ko inteliģence ir manifestējusi divos konkrētos sarakstos. Šajā sajukumā, kad uzputo agresija un stulbums, gribas sagalabāt cerību, ka kaut kur Krievijā vēl pastāv līdzsvarots miers un rimta gaita. To es atradu brīnišķīgā dokumentālajā filmā par vienkāršiem Sibīrijas cilvēkiem.

“Счастливые люди” ir četru stundu garš dokumentālais stāsts par Sibīrijas ciemu Bahtu, kurš atrodas pašā Krievijas centrā, lielās Jeņisejas upes krastā. Kādreiz šo teritoriju apdzīvoja mazās Ziemeļu tautas, un visām upēm joprojām ir  evenku dotie nosaukumi, bet šobrīd pārsvarā te mīt ieceļotāju un izsūtīto pēcteči. Sibīrijā nedzīvo vārguļi, jo klimats te ir skarbs – ziemā temperatūra zem 30 grādiem ir ierasta, bet vasaras ir īsas un knišļiem bagātas. Toties upes ir pilnas ar zivīm, bet mežs ar zvēriem, ogām, sēnēm un riekstiem. Lielākajai daļai bahtiešu dzīvošana saskaņā ar dabas noteikto gadalaiku ritējumu ir izdzīvošanas jautājums, jo no 300 iedzīvotājiem algu vai pensiju saņem apmēram 70, pārējiem par iztiku jādomā pašiem.

Bahtu ar ārpasauli pa ūdens ceļu savieno Jeņiseja, bet sauszemes ceļu nav, apkārt taiga. Jeņiseja ir kuģojama tikai četrus mēnešus gadā, tādēļ pārējā laikā pie bahtiešiem reizi nedēļā lido pasta helikopters, te nav ne ārsta, ne miliča, sakari pa rāciju. Pilsētniekam tas šķiet neomulīgi, bet vietējie prom nebēg un dzīvo nost. Bijušais maskavietis, kādreizējais biologs, tagadējais Bahtas mednieks un rakstnieks Mihails Tarkovskis ir viens no filmas veidotājiem un varoņiem – tieši viņš ieinteresēja režisoru Dmitriju Vasjukovu par nošķirto Sibīrijas ciemu. Vasjukovs atbrauca ar operatoru, nopirka mājiņu un apmetās Bahtā uz veselu gadu. Filma izvērtās par daudz lielāku projektu nekā sākotnēji iecerētais tēlojums par Jeņisejas zvejniekiem – te ir Sibīrijas dāsnais skaistums, cilvēku sadzīvošana ar skarbajiem dabas apstākļiem, izzūdošu tautas amatu prasmju dokumentējums un vienkāršā, pieticīgā šodiena. Filmas devīze vēsta: “Te paļaujas tikai uz sevi un arī prasa tikai no sevis.”

laimigi_cilveki_1

Vēstījums sākas pavasarī, kas no mūsu puses gan izskatās pēc dziļas ziemas. Ļoti lēnām iesilst gaiss, atgriežas putni, atkūst Jeņiseja. Ledus iešanu lielajā upē bahtieši gaida kā svētkus, tas ir milzu notikums: pirmajā plūstošajā ūdenī vajag nomazgāt muti un iemest maizes riku kā ziedokli. Upe no ledus ir brīva tikai maija sākumā, bet tad gan darba pilnas rokas: vīri iet vesnovkā, kad uzkrājumiem zvejo līdakas, asarus un ālantus, medī un kūpina mežapīles – citādi vasarā gaļas nebūs. Pāris dienas pa Jeņiseju tiek pludināti baļķi, tad nu neesi slinks un izzvejo ziemai malciņu. Taigas zeme ir mālaina un akmeņaina, bet dārzeņi aug labi un ātri – vismaz mēnesi ir baltās naktis. Labību Bahtā gan neaudzē, tam laika apstākļi nav piemēroti, tādēļ miltus atved kuģītis–veikals. Tāpat kā putraimus, benzīnu, ķieģeļus, laivas motoru, veļas mašīnu un visu pārējo, kas pasūtīts vēl rudenī.

Zivis ir bahtiešu pamatēdiens, katram gadalaikam te ir pat sava delikatese – vasarā reņģveidīgā тугун, kuru kūpina melnajā pirtī, rudenī sāla siļķei līdzīgo ряпушка, savukārt ziemā katru dienu ēd налим – saldūdens mencu jeb vēdzeli. Kādreiz zivis zvejoja un nodeva vairumā, tagad tās nevienu neinteresē, bet delikatešu – storu un sterlešu ieguvei uzlikts aizliegums. Iedzīvotāji par to ir apvainojušies, jo neredz iemeslu šādam likumam, savukārt uzraugi no Ribnadzor viltīgi nekonfiscē nelegālos zvejas rīkus samolov, bet noāķē zivis savām vajadzībām.

laimigi_cilveki_2

Īsā vasara paiet ātri, un rudenī medniekiem laiks gatavoties ziemas sezonai. Aptuveni desmit ciema vīrieši ir profesionāli mednieki, kas specializējas sabuļu ieguvē. Daļa no filmas ir veltīta viņu rūpalam. Katram medniekam ir iedalīts taigas iecirknis, kas robežojas ar upi; iecirknis ir milzīgs – no 800 līdz 15000 km². Savos iecirkņos mednieki nokļūst pa upi, līdz dažam jābrauc pat 200 km. Katrā iecirknī ir saceltas mājiņas, kurās mednieks pamīšus dzīvo trīs ziemas mēnešus. Vispirms mājiņas sagatavo dzīvošanai: ved pārtiku, instrumentus, cērt malku, uz vietas ķer un saldē zivis, putnus, iekārto pārtikas glabātuves. Svarīgi ir izgatavot un atjaunot dažādas lamatas. Sabuli medī no oktobra līdz janvārim, kad kažociņš vissmukākais. Sezonā noķer apmēram 100 sabuļu, pie uzpircējiem mazākā cena par vienu sabuli ir 1300 rubļu (27 eiro), bet pilsētā var pārdot labāk. No šīs naudas mednieks pats pērk sev visu vajadzīgo – tehniku, degvielu, pārtiku, uztur suņus, tādēļ no medniecības vēl neviens nav nav kļuvis stāvus bagāts.

Daļa filmas veltīta tradicionālajām amatu prasmēm: parādīts, kā mednieks pats sev izgatavo vieglas un izturīgas slēpes, kā meistari no apses koka ar speciāliem cirvjiem izgrebj vienkoci vesnu, kā izgatavo vienīgo glābiņu no vasaras knišļiem – bērzu darvu, kā ziemā ar dzīvās ēsmas palīdzību tiek ķertas dienišķās vēdzeles, kā mednieks izgatavo “humānās” lamatas utt.

Novembra pirmajā pusē Jeņiseja ir pilnībā aizsalusi, un atkal sākas barga ziema, kad pat vienkāršākais darbs kļūst sarežģīts. Sibīrieti ar to nenobaidīsi, šeit dzīvo stūrgalvīgi, izturīgi ļaudis, un pēc filmas autora domām – arī laimīgi. Šeit likumus nosaka pati daba, un sliņķi vienkārši neizdzīvo. Tomēr tieši darbā cilvēki rod dzīves jēgas sajūtu un mieru.

Visam daba ir atradusi savu vietu: gan zvēram, gan putnam. Lūk, tikai cilvēkam sava vieta un dzīves darbs jāmeklē pašam. Ja atradīs, tad arī būs īsti laimīgs.

Pastāv divi filmas varianti: oriģinālais, četru stundu, režisors Dmitrijs Vasjukovs “Счастливые люди” un 2010. gada režisora Vernera Hercoga saīsinātais pusotras stundas variants Happy People: A Year in Taiga”, abi ir pieejami YouTube. Taisnības labad jāpiezīmē, ka īstais filmas iniciators ir Mihails Tarkovskis, un viņš gala versijā saskata daudz labojamu lietu un lieka patosa, kā arī paši sibīrieši par savu “laimīgumu” ironizē. Tomēr filma ir gan izzinoša, gan informējoša, gan vienkārši skaista.

 

E.T.A.Hofmanis “Riekstkodis un peļu ķēniņš” (1986)

1 komentārs

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

ShelkunchikPētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Maurice Sendak illustration1

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Sūzana Keina “Klusie ūdeņi” (2013)

3 komentāri

Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Keina_KlusieKad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu 🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Older Entries