Sākumlapa

Sūzana Keina “Klusie ūdeņi” (2013)

3 komentāri

Sūzena Keina. Klusie ūdeņi: introverto spēks ekstravertajā pasaulē / no angļu val. tulk. Maija Brīvere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2013.

Keina_KlusieKad mūsu zemē kļuva aktuāla tāda zinātne kā psiholoģija, viens no pirmajiem testiem, kas kļuva pieejams, bija Aizenka temperamenta tests. Toreiz vajadzēja cītīgi skaitīt punktus un koordinātu plaknē savilkt kopā X un Y ass rezultātus, lai uzzinātu atbilstību kādam no četriem temperamentiem. Cik nu esmu pildījusi to testu, vienmēr trāpīju kaut kur pa vidu, tā arī paliekot neziņā, kā tad man sevi klasificēt. Empīriskos pašnovērojumus esmu secinājusi, ka dzīve mani no mērena ekstraverta ir pārvērtusi par diezgan izteiktu introvertu un īstenībā tā es arī jūtos diezgan ērti. Iespējams, tādēļ izvēlējos lasīt Keinas grāmatu, kura pēta introversiju.

Grāmatas uzmanības centrā ir cilvēks, uz kuru var attiecināt sekojošus vārdus: domīgs, intelektuāls, aizraujas ar grāmatām, pieticīgs, jūtīgs, apcerīgs, nopietns, vērojošs, uzmanīgs pret sīkumiem, introspektīvs, virzīts uz iekšējo pasauli, maigs, mierīgs, atturīgs, tendēts uz vientulību, kautrīgs, noraidošs pret risku, viegli aizvainojams. Pēc manām domām, daļa no šīm īpašībām pilnīgi mierīgi piederas arī ekstravertiem, bet autore atrunā (nezin kādēļ grāmatas noslēgumā), ka introversija tiek skatīta plašākā nozīmē, būtībā strikti neņemot vērā šā brīža psihologu definīcijas, bet vērtējot introvertus no kultūras viedokļa (ko nu katrs ar to saprot). Faktiski jau ir skaidrs, ka daļa cilvēku būs izteikti introverti vai ekstraverti no dzimšanas, bet lielākā daļa tomēr parasti pielāgosies (pēc manām domām) attiecīgā dzīves posma prasībām.

Galvenais dzīves noslēpums ir nonākšana pareizajā gaismā. Dažiem tā ir Brodvejas prožektoru gaisma, citiem — lampas gaismas aplis uz rakstāmgalda.

Keina nav psiholoģe, bet juriste, kas ilgu laiku strādājusi ar korporatīvajiem klientiem un darbojusies arī kā mediators. ASV sabiedrība, kā viņa raksta, ir komfortabla ekstravertiem un praktiski no visiem sagaida smaidu, atvērtību, skaļumu, gatavību draudzēties, strādāt komandas darbu utt. Keina analizē, kāpēc šāds uzvedības stils ir tik pieprasīts un kāpēc atturība un nopietnība tiek vērtēta piesardzīgi, pat negatīvi. Viņa atskatās pagātnē un meklē tam iemeslus 20. gadsimta sākuma urbanizācijā un straujā patērniecības kulta uzplaukumā. Reklāmas industrija un Holivuda plaši tiražēja apburošas, pievilcīgas, valdonīgas, spēcīgas un enerģiskas personas tēlu, tā saukto “rīcības cilvēku”. Jāatzīst, ka ASV situācija nebija unikāla, jo arī citur pasaulē tobrīd modē bija enerģiski jaunas pasaules cēlāji, tādēļ es drīzāk to dēvētu par laikmeta tendenci. Interesanti man šķita, ka Keina spēj attīstīt hipotēzi par ekstravertisma kulta postošo ietekmi uz ASV ekonomiku. Viņa ir pētījusi Hārvarda biznesa skolas studentus un atklājusi, ka no viņiem visiem tiek prasīts ekstravertums. Jā, tieši prasīts, pat uzņemšanas komisija sijā psiholoģiskos testus un apzināti neņem introvertus. Hārvarda skolas absolventi veido ietekmīgu daļu no ASV biznesa vides, kas nozīmē, ka tā ir nomācoši ekstraverta. Keina uzskata, ka lielāks intravertu procents (t.i., tie, kas vispirms domā un tad dara) būtu spējis novērst vai mazināt 2008. gada lielo krīzi. Tā ir interesenta doma, lai gan tās novērtēšanai es pārāk maz interesējos par finanšu tirgus notikumiem.

Liela daļa teksta ir veltīta intraversijas slavināšanai, lai lasītājs saprastu, ka lieli atklājumi ir iespējami tikai vientulībā un koncentrācijā, bet nācijas diženākie cilvēki bieži ir introverti. Keina ir uzskatījusi arī par pienākumu pastāstīt par pētījumiem, kas pierāda, ka introversija ir iedzimta personības iezīme un īstenībā nav cilvēka izvēle. Man šķiet, ka latviešu lasītājam aktuāla varētu būt tā daļa, kas veltīta mācību procesam, kas ir atšķirīgs introvertiem un ekstravertiem. Latvijas skolās diezgan strauji ir ienākusi mode uz semināriem, grupu darbiem, kas īstenam introvertam ir īstas mocības, bet pat pedagogi dažkārt nesaprot, ka ne jau visi spēj runāt nesagatavojušies, spontāni, pa vidu pārējiem. Keina arī atzīmē, ka saskaņā ar testu rezultātiem ekstravertās mācību metodes nedod labākus rezultātus, tieši otrādi, un tam es varu tikai piekrist pati pēc savas pieredzes: noturīgām zināšanām nekas nav labāks par veco labo eksāmenu ar biļetēm, kamēr viss smalkais grupu darbs, esejas, testi utml. ļoti ātri nogrimst aizmirstībā.

Grāmatas beigu daļā Keina pievēršas intravertu salabināšanai ar apkārtējo pasauli un pavēsta, ka intraverti ļoti labi spēj sadarboties ar pasauli, ja viņi to dara kādas idejas vārdā, labi motivēti, aizrautīgi. Tam jāpiekrīt, tādēļ es īsti neizprotu viņas padomus intravertiem nedaudz patēlot ekstraversiju, “radīt ekstraverta cilvēka tēlu, kas atvieglos dzīvi.” Varbūt tas ASV tiešām ir nepieciešams, man šķiet, ka Latvijā mums drīzāk ir jātrenējas ekstravertismā.

Autore ir vispusīgi un azartiski pētījusi introvertisma aspektus, bet grāmatas mīnuss tomēr ir tas, ka viņa nav psiholoģijas profesionāle, ir manāms zināms haotisms un jaukšanās pa tēmām. Bet ASV publikai, t.i. ekstravertiem, ja ne dzimušiem, tad par tādiem izaudzinātiem, tas noteikti netraucēja. Pozitīva, protams, ir šīs tēmas aktualizācija, centieni pateikt, ka cilvēkiem nav jābūt visiem vienādi smaidošiem un aktīviem, kāds drīkst arī sēdēt kaktiņā un lasīt grāmatu 🙂

Ja kādam ir radusies lielāka interese par Sūzenas Keinas grāmatu, tad youtube var noklausīties viņas uzstāšanos TED Susan Cain: The power of introverts. Bet es nobeigumā ielikšu to, kas man saistās ar vārdu introverts: Lems & Tarkovskis & Bahs Artemjeva apdarē & Baņonis.

 

 

 

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Pīters Benčlijs “Žokļi” (1994)

1 komentārs

Pīters Benčlijs. Žokļi / no angļu val. tulk. Māra Rūmniece. – Rīga: Tapals, 1994. – (Romāns vienai naktij). (Peter Benchley. Jaws. 1974.)

jawsTrilleris “Žokļi” visticamāk pie mums ir vairāk pazīstams kā Stīvena Spīlberga slavenās filmas literārais avots. Filma man patika, tā joprojām ir lielisks piemērs kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu efektu, bet grāmata arī bija jāizlasa. Vēl jo vairāk, ka tā trāpījusi ne tikai trileru sarakstos, bet arī tiek minēta erotisko romānu listēs.

Romāna galvenais varonis ir Mārtins Brodijs, kurš ir policijas priekšnieks nelielā Longailendas pilsētiņā. Lielāko daļu laika te nekas īpašs nenotiek, bet vasaras sezonā Emitiju pārpludina bagāti ņujorkieši un tā nopelna sev iztiku visam gadam. Brodijs ir precējies ar Ellenu, viņiem ir trīs puikas; laulības vienīgais klupšanas akmens ir Ellenā gruzdošā sajūta, ka viņa izstumta no savas agrākās, daudz iztikušākās dzīves, un brīžiem viņa šausmīgi ilgojas pēc kaut kā vieglprātīga. Traģēdija piezogas vai, precīzāk sakot, piepeld sezonas sākumā – jūnija rītā pludmalē atrod jaunas sievietes mirstīgās atliekas, kuras izskatās kā haizivs sakropļotas, lai gan tādas plēsoņas šajos siltajos ūdeņos nav bijis nekad. Slēgt pludmali un riskēt zaudēt visas sezonas peļņu? Tā būs pilsētiņas bojāeja. Brodijs ir dilemmas priekšā.

Grāmatas ieskaņā diezgan liels laiks tiek veltīts spriedzes audzēšanai — būtībā uz šaha galdiņa tiek izliktas figūras (dažas, protams, ir ļaunas), noskaidrotas to attiecības un ik pa laikam ūdeņos tiek palaista ēdelīga haizivs. Tad autors romāna ieved ihtiologu Hūperu, kurš dievina baltās haizivis, un romāna erotiskajai sadaļai par laimi arī Brodija sievu. Tā nu es beidzot uzzināju, kāpēc šī grāmata skaitās steamy. Romāna kulminācija tiek sasniegta, kad trīs vīri dodas cīņā pret haizivi, kura izrādās negaidīti viltīga un pārāk dzīvelīga.

Kā trilleris tā bija patīkama lasāmviela, bet būtībā diezgan skaidri ir jaušama tās kinematogrāfiskā nosliece — nav brīnums, ka arī Benčlija nākamie romāni tika ekranizēti, gan ne tika sekmīgi kā “Žokļi”. Romāna veiksmīgākās epizodes saistītas ar baltās haizivs parādīšanos, jo Benčlijs meistarīgi apraksta kā plēsoņa sajūt upuri, tam tuvojas un gatavojas uzbrukumam — šajos brīžos tiešām nedaudz šausmās tirpa kuņģis.

Hūpers pameta skatienu lejup, jau novērsās, tad atkal pameta acis uz leju.  Pretī viņam no tumšzilās dzelmes lēni, līgani cēlās haizivs. Tā virzījās augšup bez redzamas piepūles, kā nāves eņģelis slīdēdama uz iepriekš nolemtu tikšanos.

Hūpers raudzījas kā apburts, juzdams iekšēju pamudinājumu bēgt, taču nespēja pakustēties. Zivij tuvojoties, viņš apbrīnoja tās krāsu: neizteiksmīgās brūni pelēkās, kas bija redzamas ūdens virspusē, bija pagaisušas. Milzīgā ķermeņa augšpusē bija metāliski pelēka, zilgana vietās, kur to izraibināja saules stari. Zem sānu līnijas pārējais bija krēmkrāsā, spokaini baltā krāsā.

Hūpers gribēja pacelt kameru, taču roka nemaz neklausīja. Pēc brītiņa, viņš sev teica, pēc brītiņa.

Rezumē: mazas pilsētiņas mieru izjauc slepkavnieciskas haizivs parādīšanās, ar kuru varonīgi cenšas cīnīties policijas šefs ar palīgiem. Viegla erotika un haizivju dzīves detaļas pielikumā.

.

RIPVIII     Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Ēdamais kino: trīs filmas

4 komentāri

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Par pavāriem, konditoriem, ēst gatavošanas entuziastiem, kulināriem piedzīvojumiem un visādiem citādiem notikumiem, kuros dažādos veidos iesaistīts ēdiens, ir gana daudz filmu. Ēdam mēs katru dienu, pārtikas tabletes vēl nav ieviestas, tādēļ tēma ir aktuāla visos laikos. Pēc dažādu filmu sarakstu pārrakšanas esmu izveidojusi arī pati savējo (saite uz letterboxd.com), no kura vēl visas redzējusi neesmu, bet redzētās pārliecina par ēdienu pārliecinošo aktiermākslu un iederību uz lielā ekrāna.  Šoreiz gribu pastāstīt par trim filmām, kuras jau ilgāku laiku ir manas favorītes, un dažādu iemeslu (skumjas, drēgnums, garantēts baudījums) mudināta tās regulāri pārskatu.

Bella Martha aka Mostly Martha (2001) Ēdiens kā profesionāļu pašizpausme

Eiropas kopražojums, galvenajās lomās vāciete Martina Gedeka un itālis Serdžio Kastelito. Marta ir darbaholiķe, kura sevi uzskata (un, iespējams, arī tāda ir) par labāko pavāri kādā Vācijas ziemeļu pilsētā, var pat teikt, ka ēdiena gatavošana viņu interesē daudz vairāk par pašas dzīvi. Marta ir perfekta, vāciski precīza un īstenībā diezgan nūģīga; vientuļniece, kura gan nešķiet īpaši alkstam pēc ģimenes, tomēr savu māsu un māsasmeitu viņa sirsnīgi gaida atbraucam ciemos. Diemžēl autoavārijā māsa iet bojā, un Martai jāuzņemas rūpes par astoņgadīgo māsameitu. Tas nav viegli ne vienai, ne otrai, īstenībā viņām iet diezgan raibi — pēc mātes nāves Līna neraud, bet atsakās ēst. Kādā brīdī uz skatuves uznāk itāļu pavārs Mario, kurš attēlots kā dzīvespriecīgs, iejūtīgs un vācietes acīm arī brīžiem bezatbildīgs subjekts. Lēnam abi pretpoli — Marta un Mario tuvinās, bet katalizators abu attiecībās ir mazā Līna.

Filma vienlaikus ir gan drāma, gan romantiska komēdija, tāda rūgtensalda kā pati dzīve, un laimīgas beigas nešķiet pašsaprotamas. Gedeka un Kastelito ir izveidojuši ļoti saskanīgu duetu, bet arī pārējie aktieri neliek vilties un atstāj vienota ansambļa iespaidu.

Eksistē arī amerikāņu rimeiks No Reservations ar Ketrīnu Zetu-Džonsu un Āronu Ekhartu, bet šī filma nav ieteikšanas vērta. Kāpēc gan ēst no plastmasas traukiem, ja pieejams porcelāns?  Skatieties gudro un nedaudz smeldzīgo Bella Martha!

.

Como aqua para chocolate aka Like Water for Chocolate (1992) Ēdiens kā emociju atspulgs

Meksikāņu rakstnieces Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde” ekranizējums. Labas grāmatas reti pārvēršas labās filmās, bet šis ir izņēmums. Dienvidamerikāņu maģiskais reālisms uz ekrāna ir pārvērties kaislīgā meksikāņu teiksmā, kura brīžiem atgādina nedaudz naivu un tiešu pasaku. Uz 20.gs. sākuma Meksikas revolūcija fona norisinās senas ģimenes drāma:  Tita un Pedro kvēli mīl viens otru, bet viņiem nav lemts būt kopā, jo Titas māte savu trešo meitu vēlas paturēt sev par kopēju līdz mūža beigām. Tita ir praktiski uzaugusi virtuvē, brīnišķīgi prot gatavot ēst, tomēr dzimtajās mājās viņai nav balsstiesību. Savas emocijas un jūtas Tita pauž ar ēdiena palīdzību, tās mistiskā veidā pārceļo uz ēdienu un tās sajūt ēdiena baudītāji. Vizuāli skaista filma, kas rosina ēst un mīlēties.

.

Babettes gæstebud aka Babete’s Feast (1987) Ēdiens kā izsmalcināta pateicība

Pirmoreiz es šo filmu skatījos franču valodā ar nīderlandiešu subtitriem vai kādā citā, tikpat dīvainā kombinācijā, no kuras nesapratu ne vārda. Tā šķita tāds dīvains, lēnīgs vēstījums, Kārenas Bliksenas stāsta ekranizācija, bet laikam jau ar savu burvību, ja jau es to noskatījos. 19. gadsimtā kādā Dānijas aizkaktē dzīvo divas māsas – Martina un Filipa, kuru nu jau mirušais tēvs bija protestantu mācītājs, pašizveidotas stingru tikumu sektas dibinātājs. Māsas joprojām tur godā tēva piemiņu, cenšas uzturēt pie dzīvības nu jau nosirmojušo, nelielo sektantu pulciņu. Smukās māsas nav apprecējušās, jo tēva ietekme un audzināšana aizbaidījusi visus kavalierus, bet viņas nežēlojas un dzīvo pieticīgi un dievbijīgi. Pirms 14 gadiem pie viņām ir ieradusies francūziete Babete, kura toreiz bēga no revolucionārās Parīzes. Babete ir mājkalpotāja, par kuru neviens nenojauš, ka reiz viņa bija slavena šefpavāre Parīzes restorānā.

Lēnā un detalizētā filmas gaita atklāj abu māsu dzīvesstāstu, parāda ciema dzīvi un cieminiekus, kuriem Babete ir eksotiska, bet gadu laikā iemīļota parādība. Viņi ēd briesmīgas kaltētas plekstes un maizi, kuru savāra neglīta izskata virumā. Kad Babete vinnē loterijā un piedāvā sarīkot “īstas franču vakariņas” par godu tētiņa 100. jubilejai, vispirms māsas piekrit, bet pēc tam nobīstas – vai gan tāda miesiska baudīšana iederas viņu katķismā? Tādēļ sektanti nolemj vakariņas ēst, bet neteikt par tām ne vārda. Vienīgais, kurš klaji pauž sajūsmu, ir kādreizējais Martinas pielūdzējs, tagad slavens ģenerālis un Dānijas galminieks, kurš nejauši ciemojas pie savas tantes.

Filmas pirmā, askētiskā daļa izmainās, kad Babete atved mielasta produktus un sāk no tiem gatavot — akurāti, prasmīgi. Ak, jel, neskatieties šo filmu ar tukšu vēderu, vislabāk ielejiet kādu vīna glāzi un sagrieziet garšīgu sieru, jo izskaņā jums gribēsies ēst kā badīgam sunim. Babetes mielasts pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli.

Mielasta ēdienkarte: Turtle Soup. Amontillado Sherry — Buckwheat cakes with caviar. Veuve Clicquot Champagne — Quail in Puff Pastry Shell with Foie Gras and Truffle Sauce. Clos de Vougeot — La Salade. Pelligrino — Cheese Selection. Port — Rum Infused Yeast Cake with Dried Figs. Coffee

 

 

Николай Гоголь “Вий” (1835)

Komentēt

Николай Гоголь. Вий: повесть // Миргород: сборник (1835)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Šķiet, ka raganu tēlu galerija nebūtu pilnīga, ja tajā izpaliktu slavenā Gogoļa pannočka no klasiskā šausmu stāsta “Vijs”. Stāsta galvenie varoņi ir seminārists Homa un ragana, un parasti aprakstos koncentrējas uz viņu abu slaveno pretstāvi baznīcā trīs nakšu garumā, tomēr nevajadzētu piemirst, ka Gogolis ir paspējis attēlot (un izsmiet) gan garīgā semināra audzēkņus, gan kazaku ciema iemītniekus. Stāsta garumā lēnām audzētā šausmu un baiļu atmosfēra, beigās kulminē baznīcā ar lidojošu zārku, augšāmcēlušos mironi un ļauno garu parādīšanos.

Nikolajs Gogolis, dzimis un uzaudzis Ukrainā, ierosmi saviem pirmajiem stāstiem smēlās ukraiņu folklorā – gan viņa pirmais krājums «Вечера́ на ху́торе близ Дика́ньки» (1831-1832), gan nākamais – «Миргород» (1835) skaistā un krāsainā valodā stāsta par kolorītiem un ļoti dzīvelīgiem Ukrainas ciemu iemītniekiem. Gogoļa interese par folkloru un uz tās pamata balstīti stāsti ir raksturīga 19. gadsimta pirmās puses rakstnieku daiļrades iezīme, jo tieši šajā laikā tiek sākts aktīvi vākt folkloru un apzināt tās vērtību.

“Vijs” pirmoreiz ir publicēts četru garstāstu krājumā “Mirgoroda”, un tā titulvaronis ir mītisks šausmonis, kura acis ir tik ļoti aizaugušas ar skropstām un uzacīm, ka nepieciešams kāds palīgs, kurš tam paceļ plakstus. Vija skatiens ir visuredzošs un nogalinošs. Lai arī pats autors stāsta beigās raksta, ka tā ir tautā pierakstīta leģenda, tomēr folkloras pētnieki norāda, ka Vijs visticamāk ir Gogoļa fantāzijas auglis, kas radies apkopojot dažādus mitoloģiskos tēlus. Ļoti tuvs Vijam ukraiņu folklorā ir svētais Kasjāns (Касьян), kura dēmoniskais raksturs ir atjaukts ar pareizticīgo mitoloģiju, tomēr saglabājis raksturīgo īpašību – visuredzošo, ļaunu nesošo skatienu.

…раздались тяжелые шаги… какого-то приземистого, дюжего, косолапого человека. Весь он был в черной земле. Как жилистые, крепкие корни, выдавались его, засыпанные землею, ноги и руки. Тяжело ступал он, поминутно оступаясь. Длинные веки опущены были до самой земли. …лицо было на нем железное…

— Подымите мне веки: не вижу! — сказал подземным голосом Вий.

Otrs mitoloģiskais tēls – ragana sākotnēji parādās vecenes veidolā, kura ar burvestību palīdzību uzlec semināristam Homam kamiešos un jāj ar to pār laukiem. Vēlāk viņa pārmainās par skaistuli, kas atbilst tradicionālajam raganas “skaistajam” vai “atbaidošajam” tēlam un spējai to mainīt pēc vajadzības. Šādas raganas slāvu folklorā sauca par “стрига”  vai “мора” un to izpausmes būtībā ir analogas Sanda Laimes aprakstītajām latviešu “nakts raganām”. Gogoļa radītā панночка ir skaists, bet baismīgs sievietes tēls, kurā skaistums apvienots ar nešķīsta gara viltību un niknumu.

Krieviski stāstu var izlasīt šeit. Gribēju norādīt arī, kur to var izdarīt latviski, bet tas ir atrodams tikai senizdotās Gogoļa izlasēs (1946., 1948., 1952. gadā), visticamāk, A. Čaka tulkojumā. Būtu interesanti palasīt, kā Čaks to ir pārtulkojis, jo Gogolim ir ļoti skaista, protams, senatnīga krievu valoda. Žēl, ka Gogolim 200 gadu jubilejā būs tikai 2021. gadā, jo labprāt ieraudzītu pārizdotus tieši viņa pirmos, folkloras iedvesmotos stāstus.

Stāsts “Vijs”ir vairākas reizes ekranizēts, pagaidām slavenākā ir 1967. gada ekranizācija ar Leonīdu Kuravļovu un Natāliju Varleju galvenajās lomās. 2014. gada janvārī beidzot notiks ilgi gaidītā jauno laiku ekranizācija 3D formātā, kuras treileris gan izskatās diezgan murgains. Vēl viena ekranizācija datējama ar 2006. gadu – šausmene “Ведьма, kura gan pārsvarā izpelnījusies sliktas atsauksmes no krievu skatītājiem, tomēr man šķiet simpātisks kāda filmas cienītāja veidotais klips.

Roberts Hariss “Pompeji” (2005)

4 komentāri

Roberts Hariss. Pompeji / no angļu val. tulk. Vija Stabulniece. – Rīga: Jumava, 2005. (Robert Hariss. Pompeii. 2003)

Hariss_PompejiNo vēsturiskā romāna ar daiļrunīgo nosaukumu “Pompeji” par spīti skaļajām pieteikumam uz vāka kā 2004. gada Eiropas lasītākajai grāmatai es neko īpašu negaidīju. Tādēļ biju patīkami pārsteigta par autora izveidoto plašo un reālistisko Neapoles līča ainavu, dzīvajiem tēliem un patīkamu klātesamības sajūtu. Angļu rakstnieks Roberts Hariss sākotnēji rakstīja politiskos non-fiction, pēc tam ieinteresējās par Otro pasaules karu, bet šobrīd viņa pamatžanrs ir trilleri, kuru tēmas sadala savā starpā Senā Roma un jaunāko laiku politika.

Vispārzināms ir fakts, ka Senās Romas pilsēta Pompeji m.ē. 79. gadā tika neatgriezeniski iznīcināta pēc Vezuva izvirduma. Cilvēki Kampānijas reģionā toreiz dzīvoja laimīgā neziņā un pat nenojauta, ka milzīgais kalns turpat viņiem blakus īstenībā ir vulkāns un kādu dienu pamodīsies, lai spļautu uguni un akmeņus.  Pompeju pilsēta atradās skaistā, izdevīgā vietā – starp Sorento pussalas grēdu un Vezuvu, rokas stiepienā no jūras, kas ļāva baudīt Vidusjūras tirdzniecības labumus. Apmēram 20 000 iedzīvotāju dzīvoja komfortablā, pat pēc mūsu laiku mērauklas sakartotā pilsētvidē. Lai arī 62. gadā Pompeji krietni cieta zemestrīcē, tomēr salīdzinoši ātri atkopās, pat nenojaušot, ka zemestrīce ir bijusi sagrāves priekšvēstnesis.

Romāna darbība norisinās četru dienu laikā, sākoties divas dienas pirms vulkāna izvirduma. Par galveno varoni nav izvēlēts kāds Pompeju iedzīvotājs, bet gan akvedukta pārzinis Marks Atīlijs Pirmais jeb vienkārši Atīlijs, kurš tikai pirms divām nedēļām ir pārcēlies uz Misēnām, lai atbildētu par Augusta akveduktu, uz to brīdi garāko pasaulē. Romāna sākumā akveduktā notikusī avārija draud  atstāt bez ūdens astoņas pilsētas, un Atīlijs dara visu iespējamo, lai novērstu bojājumu. Galvenā varoņa profesija autoram dod iespēju gana daudz izstāstīt par akveduktiem, to uzbūvi un iespējamām problēmām – tā kā man akvedukti vienmēr šķituši ģeniālas celtnes, tas bija ļoti interesanti.

Par romāna galveno negatīvo tēlu ir izvēlēts Ampliats, bijušais vergs, kurš spējis pacelties oligarha augstumos un būtībā ir Pompeju īstais saimnieks. Hariss Pompejus attēlo kā plaukstošu, bet vienlaikus arī diezgan nekrietnu pilsētu: Salve lucrum! Lai dzīvo peļņa! Lucrum gaudium! Peļņa ir prieks! Ievērojiet, ka tiek piesaukta nevis nauda, bet gan peļņa. Romāna galvenais konflikts ir starp Ampliatu un ūdensvīru Atīliju, jo pēdējais ir godīgs cilvēks un nepiekrīt Ampliata piedāvātajām mahinācijām. Kopā ar dabas parādībām, kas romāna varoņiem raisa neizpratni, bet lasītājiem liek noprast par izvirduma tuvošanos, autors savērpj trillera noskaņojumu, kas kulminē pēdējā nodaļā tiešā nozīmē – varens spēks norauj kalnam smaili, un virsotne uziet gaisā.

Tiek teikts: “Lai zinātu nākotni, ir jāzina vēsture.” Areheologu atraktie Pompeji šobrīd ir vienīgā autentiskā romiešu pilsēta, kuras ielās un namos var sajust 2000 gadus seno romiešu garu un kaut nedaudz tuvoties seno laiku sapratnei. Vēsture lieliski noder, lai parādītu, ka viss reiz ir bijis – gan vareni sasniegumi, gan postošs sabrukums. Protams, romieši nebija ideāli, un daudzi viņu trūkumi ir plaši atainoti vēstures grāmatās. Tomēr visiem, kuriem šķiet, ka nupat triumfē tehnoloģijas, es ieteiktu papētīt romiešu ūdensapgādes sistēmu un ar to cieši saistītās termas, viņu arhitektūru un celtniecības tehniku – ja celtnēm pāri nav gājis karš vai vandāļi, tās stāv joprojām.

Pompeju traģēdija gandrīz pirms 2000 gadiem joprojām piesaista pētniekus. Piemēram, šogad Britu muzejs pusgada garumā, sākot no marta, rāda un stāsta par Pompejiem un Hērkulānu. Pētījumi  turpinās, tādēļ pat Harisa salīdzinoši nesenā grāmatā atainotie notikumi nu jau tiek interpretēti citādāk – britu zinātnieki, pētot Pompejos apbrīnojamās bojāgājušo atliekas, ir nākuši pie jauniem secinājumiem.

Harisa grāmata, iespējams, nav pilnīgi vēsturiski precīza (un tādai tai arī nav jābūt), tomēr tā noteikti spēj aizraut arī tos lasītājus, kam vēsture nav mīļākā tēma. Tie paši cilvēki jau vien esam, pagājuši vien nieka divas tūkstošgades 🙂 Skaista un karsta Itālijas ainava, trillera sižets un nedaudz romantikas – bet pāri visam, protams, draudīgā Vezuva ēna.

Ira Levin “Stepford Wives” (1998)

4 komentāri

Ira Levin. The Stepford Wives. – London: Bloomsbury, 1998. – (Bloomsbury Film Classics). First published 1972.

LevinIra_StepfordAira Levins ar savu īso romānu ir atstājis kultūrā apzīmējumu “Stepfordas sievas”, ar ko nu jau četrdesmit gadus apzīmē mājsaimnieci, kura savu dzīvi ir pilnībā pakļāvusi vīram, esot pakļāvīga un paklausīga kā labi noregulēta mašīna. Es domāju – ja man piedāvātu vīru, kurš būtu izskatīgs, vienmēr sakopts un smaržīgs, nemainīgi labā garstāvoklī, izteikti draudzīgs un uzmundrinošs (nemaz nerunājot par kritizēšanu), pret citām sievietēm izturētos ar vēsu pieklajību, bet gultā uzminētu katru manu vēlēšanos, par neiedzītām naglām un neiznestām eglītēm es varētu aizmirst un bonusā visam katru dienu saņemt apbrīnu, komplimentus un puķes – vai es spētu no tā atteikties? Baidos, ka kādā vājumā brīdī es varētu arī visam augšminētajām marasmam piekrist (lai arī nožņaugtu šo lelli jau pirmajā kopdzīves nedēļā). Tieši tāpat arī Džoannas Eberhardas vīrs nespēj pretoties vilinājumam iegūt ideālu sievu.

Romāna sākumā Eberhardu ģimene pārvācas no trauksmainās Ņujorkas uz mierīgo Stepfordas pilsētiņu, lai sāktu dzīvot, viņuprāt, harmoniskākā un drošākā vidē. Valters ir jurists, Džoanna bērnu audzināšanu apvieno ar fotogrāfēšanu un pat sākusi gūt pirmos ienākumus no pārdotajām fotogrāfijām. Kad pārvākšanās kņada ir pārciesta, Džoanna vēlas iekļauties sabiedrībā, būt sociāli aktīva, kā bija paradusi Ņujorkā, tomēr šeit viņu sagaida liela vilšanās – Stepfordas sievietes ir skaistas, vecmodīgi koptas lēdijas, kuras valkā garas kleitas, runā lēni, glīti un interesējas tikai par mājkopību un pavārmākslu. Sievietes Stepfordā savu dzīvi pavada mājās un lielveikalā, bet vīri – darbā un Vīriešu asociācijā. Drīz vien šī mistiskā asociācija Džoannai ir kā dadzis acīs, jo arī Valters tur iesaistās un Džoannai pievērš aizvien mazāku uzmanību. Džoanna tomēr atrod sev domubiedres – arī nesen Stepfordā ienākušās Bobiju un Šermeinu, kuras ir dzīvelīgas, feministiski noskaņotas sievietes. Kad kādu dienu Džoanna un Bobija atnāk pie Šermeinas un satiek to pilnībā pārvērtušos tradicionālā Stepfordas sievas veidolā, viņas saprot, ka šajā pilsētā notiek kaut kas nelāgs.

Lai pareizi novērtētu grāmatu, ir jāatceras, ka tā ir sarakstīta 20. gs. 70-to gadu sākumā, kad ASV bija ļoti aktīvs t.s. second-wave feminism. Sievietes vairs nevēlējās ilustrēt masu mediju popularizētos mājsaimnieču un ideālo, paklausīgo sievu tēlus un postulēja, ka ierobežotā mājas dzīve iznieko viņu izglītību un potenciālu. Arī Airas Levina Džoanna bija iesaistījusies Women’s liberation movement, iespējams, ar to nobiedējot savu konservatīvo vīru. Manā iepriekšējā lasītā grāmatā psiholoģe Debora Kamerona aprakstīja vēsturisko situāciju: agrāk ģimenēs sieva un vīrs dzīvoja nodalītās pasaulēs un satikās pie ēdamgalda un gultā; tas bija normāli, ka sieva varēja pilnīgi neko nezināt par vīra darbu, bet vīrs nejaucās “sieviešu lietās”. Līdz ar to sieva neuzskatīja vīru par savu draugu un visās problēmās meklēja atbalstu savu tuvāko sieviešu – radinieču vai draudzeņu vidū; vīrs savukārt vērsās pie citiem vīriešiem. Mainoties sociālajai situācijai, vīrs un sieva tika spiesti veidot ciešākas saites un kļūt par līdzvērtīgiem partneriem. Levina varonis Valters Eberhards varonīgi katru otro vakaru mazgā traukus un uzklausa sievas brīvdomīgās idejas – bet romāna gaitā mēs redzam, ka tas viņam nebūt nav paticis.

Levina romānam ir vairākas ekranizācijas, pirmā no tām – 1975. gada ar Katarinu Rosu galvenā lomā ir ļoti veiksmīga. Īstenībā tā man pat zināmā mērā patīk pat labāk par grāmatu, jo vairāk ir atklāts Valtera raksturs un pārējie vīriešu tēli. Grāmatas fināls gan man patika labāk, jo pēdējās lappusēs tā vien gribas saukt: bēdz, Džoanna, bēdz! Aira Levins māk kāpinat spriedzi, kas tika pierādīts jau “Rozmarijas bērnā”.  Galīgi neiesaku bojāt iepaidu ar otro ekranizāciju – 2004. gada ar Nikolu Kidmenu, jo tajā ir sajaukti visi akcenti un drāma pataisīta par farsu.

Diemžēl nevar teikt, ka Levina romāns būtu kļuvis vecmodīgs un tajā paustās idejas vairs nav aktuālas. Joprojām ir vīrieši, kuri uzskata, ka sievietēm ir pilnībā jāziedojas ģimenei un jāinteresējas tikai par Kinder, Küche, Kirche und Kleider, un – ak, vaitai sievietei, kura no laulības gaida kaut ko pilnīgu citu.

Дебора Кэмерон “Миф о Марсе и Венере” (2008)

Komentēt

Дебора Кэмерон. Миф о Марсе и Венере: Правда ли, что мужчины и женщины говорят на разных языках? / перевод с английского. – Санкт-Петербург: Питер, 2008.  (Deborah Cameron. The Myth of Mars and Venus. 2007)

kamerona_Marss un VeneraIespējams, man vajag sākt ar atzīšanos, ka agrā jaunībā mani drausmīgi satrauca jautājums: kāpēc Viņš mani nesaprot? Nē, tiešām, saruna ar vīrieti brīžiem šķita neiespējama. 90-to gadu beigās manās rokās nonāca Džona Greja grāmata “Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras”, es to izlasīju un nedaudz nomierinājos, jo izrādījās, ka dzimumu nesaprašanās esot normāla parādība. Laiks gāja, manas kritiskās analīzes spējas pieauga, un no tā laika es esmu lasījusi dažādus pētījumus par dzimumu psiholoģiju, un manas domas ir stipri mainījušās.

Debora Kamerone ir sociolingviste, kura pēta valodas un dzimtes sakarības. Viņas grāmata struktūrāli veidota kā atbilde uz vairākām populārās psiholoģijas grāmatās paustām tēzēm. 20. gs. 90-to gadu sākumā ASV iznāca divas grāmatas, kuras attīstīja teoriju, ka dzimumu nesaprašanos nosaka bioloģiskās atšķirības un būtībā tā ir dabiska (D. Tannen. You Just Don’t Understand: Men and Women in Conversation (1990); John Gray. Men Are from Mars, Women Are from Venus (1992)). Minēto teoriju autore nodēvējusi par mītu un savā grāmatā konsekventi pierāda tās neatbilstību zinātniskiem pētījumiem.

Tanenas grāmata nav tulkota latviski, bet Greja spārnotais sauklis gan jau gadus divdesmit ir noturīgi ienācis Latvijas medijos un sarunās. Bieži pilnīgi kā aksioma tiek pavēstīta ideja, ka “mēs runājam dažādās valodās”, kā rezultātā speciāli tiek meklētas atšķirības, bet acīmredzami kopīgais netiek ievērots. Cilvēki ir pieradināti pie stereotipiem, kuros sievietes un vīrieši tiek pretstatīti, un masu mediji spekulē ar skaļiem virsrakstiem, kuri šos stereotipus popularizē. Piemēram, plaši izplatītais stereotips, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem, kurš parādās grāmatā “The Female Brain” (2006). Kamerone stāsta par fonētikas profesoru Libermanu, kurš ir ieinteresējies par šo apgalvojumu, bet, pētot atsauces, izrādījies, ka neviens nekad nav veicis zinātnisku pētījumu, kas liecinātu, ka sievietes runā vairāk par vīriešiem. Nav iespējams principā salīdzināt dzimumu runas apjomu, jo ir pārāk daudz papildu faktoru, kas to ietekmē, savukārt pētījums, kas salīdzinājis vienas profesijas pārstāvjus – žurnālistus – apliecina, ka izrunāto vārdu daudzums ir aptuveni vienāds. Runas apjomam ir sakars ar citu faktoru – personas sociālo statusu grupā, kas nozīmē, ka persona ar augstāku sociālo statusu runā vairāk; uzreiz jāatzīmē, ka statuss var mainīties atkarībā no sarunas apstākļiem, apspriežamā objekta un mērķa.

Manu uzticību autore iekaroja ar 3.nodaļā aprakstīto metanalīzi (daudzu pētījumu salīdzinošā analīze) (J.S.Hyde „The Gender Similarities Hypothesis” (2005)), kurā tiek secināts, ka vīriešu un sieviešu spējas būtiski neatšķiras ne valodas prasmē un lietošanā, ne saskarsmē. Kāpēc cilvēki turpina ticēt dzimumu atšķirībai šajās jomās, ja tas nav zinātniski pamatoti? Saskaņā ar Džona Greju apgalvojumu vīrieši, kuri vada auto, savu ceļa nezināšanu vai apmaldīšanos pacentīsies noslēpt, bet es esmu pārliecinājusies, ka neviens manis novērotais vīrietis to nav uzskatījis par kaunpilnu faktu. Vai man vajadzētu ticēt arī citiem Greja apgalvojumiem, ka vīrietis ir tik neaptēsts, ka klausa tikai tiešām komandām: „Iznes miskasti! Iedzen naglu! Panes somu!”

sexbehaviourPatiesā problēma slēpjas faktā, ka ticība stereotipiem apgalvojumiem veicina rīcību, kas it kā apstiprina to patiesumu. Piemēram, vīriešiem tiek piedēvēts, ka viņiem ir mazākas saskarsmes spējas, ar ko attaisno netaktiskumu, nevēlēšanos sarunāties, neprasmi paust savas jūtas un emocijas utt., līdz ar to daļa sieviešu nemaz nemēģina izrunāt situāciju vai pastāstīt par savām problēmām, jo „viņš jau ir vīrietis – tāpat nesapratīs.” Sociālajā jomā tas var izveidot situāciju, kad vīrietim atsaka darbu, kurā nepieciešamas labas komunikatīvās iemaņas, priekšroku dodot sievietei, vai – bēdīgāka situācija – pret vīrieti attiecas pielaidīgāk izvarošanas gadījumā, ja sieviete nav kliegusi „nē” tik skaļi, lai dzird liecinieki, jo „vīrietis nemāk tik labi iztulkot signālus”. Savukārt sievietēm, kuras vēlas iegūt augstāku amatu ar tradicionālu autoritatīvo stilu vai darbu ar prasmi publiski uzstāties, to var atteikt, jo viņas tiek pozicionētas kā miermīlīgas un draudzīgas saskarsmē. Kamerone stāsta par vairākiem pētījumiem, kuros tiek analizētas atšifrētas viena dzimuma grupu sarunas, un secinājumi liecina, ka praktiski nav iespējams noteikt, kuram dzimumam pieder grupa, jo abos ir iespējams gan autoritatīvs, gan draudzīgs sarunu stils.

Mīts par sievietēm un vīriešiem vēlas iestāstīt, ka dzimumu sadalīšana divās antagoniskās grupās ir normāla, tomēr nekādi neņem vērā faktu, ka īstenībā grupu starpā var būt mazāka atšķirība, nekā starp indivīdiem grupas iekšienē. Piemēram, dažādu kultūru, sociālo slāņu, reliģiju vai etnisko grupu saskarsme – tas viss cilvēkus var šķirt daudz vairāk nekā piederībā vienam vai otram dzimumam. 20. gadsimtā zināmā pasaules daļā iegūtā nosacītā dzimumu vienlīdzība ir ievērojami mainījusi vīriešu un sieviešu attiecības, bet kultūras pārmaiņas nenotiek viegli, kas ir iemesls Marsa un Venēras mīta popularitātei. Es pieturēšos pie autores atgādinātā Džordža Kerlina teiciena: „Men are from Earth, women are from Earth. Deal with it.”

Lai arī salīdzinoši neliela, Kamerones grāmata ir ļoti saturīga, diemžēl daudzus interesantus pētījumus un faktus man neiznāca pieminēt. Kamerone nepostulē, ka vīrietis un sieviete ir pilnīgi vienādi, tomēr pierāda, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā to pūlas parādīt masu mediji un populārās psiholoģijas grāmatiņas. Iesaku ikvienam, kas interesējas par  dzimumu psiholoģiju.

Oskars-2013

14 komentāri

Oscars2013Tā kā šogad ir sanācis noskatīties visas deviņas Oskaram nominētās filmas, man arī gribas par to parunāt. No 2010. gada kategorijā ‘labākā filma’ var nominēt līdz desmit filmām, tādēļ ir interesanti paanalizēt, kas tiek nominēts un kādēļ.

Šajā gadā nominētās filmas liecina, ka amerikāņi ir ķerušies klāt savai vēsturei – Argo, Django Unchained, Lincoln, Zero Dark Thirty stāsta par kādu no ASV vēstures posmiem. Ja pieņem, ka Beasts of the Southern Wild atspoguļo viesuļvētras “Katrīna” notikumus, tad te arī ir vēsture. Trīs no deviņām filmām nopietni skar afroamerikāņu tēmu. Pilnīgs autsaiders tiešā nozīmē ir austriešu Amour, kas ir nominēta arī labākās ārzemju filmas nominācijā (un manā izpratnē tikai tur tai arī vajadzētu būt). Nav pārsteigums, ka nominēti Les Miserables, jo mūziklam ir gadu desmitiem ilga, ļoti veiksmīga dzīve uz Brodveja skatuves. Arī Anga Lī vizuālajam pārsteigumam Life of Pi ir ļoti pelnīta vieta starp nominantiem. Pilnībā nesaprotu Silver Linings Playbook nominēšanu nevienā kategorijā.

Tikpat interesanti kā nominētie, ir tie, kas nav nominēti, bet būtu pelnījuši. Rolling Stones kinokritiķis Peter Travers uzskata, ka nepelnīti nav nominēti Bigelova kā režisore, Afleks kā režisors, Kristofera Nolana The Dark Knight Rises, John Hawkes no The Sessions kā galvenais aktieris, Paul Thomas Anderson kā filmas The Master režisors un arī pati filma, Tarantino kā režisors un mūzika no Django Unchained, Leonardo di Kaprio par Django, Javier Bardem par Skyfall. Citi sūkstās, ka apietas ir Marion Cotillard par De rouille et d’ os un Maggie Smith par The Best Exotic Marigold Hotel, kā arī Tom Hooper par Les Miserables režiju. Sarakstu, protams, var turpināt, bet man visdīvainākā šķiet The Master neiekļūšana labākās filmas nominācijā, lai gan ir nominēti veseli trīs aktieri no šīs filmas un vienai nominācijai vēl vieta bija.

Pirms nosaukšu savu favorītus, gribu apcerēt vēl pāris momentus. Filmas Argo, kura šobrīd jau ir saņēmusi vairākas balvas arī Eiropā, darbība pamatā notiek Teherānā un daudz stāsta par irāņiem, kuri filmā ir viennozīmīgi parādīti kā sliktie. Šajā brīdī nav svarīgi, ka filmas notikumi ir 40 gadus veca pagātne, te tiek veidota noteikta nostāja pret vienu valsti. Salīdzinājumam, Zero Dark Thirty tomēr ienaidniekiem piešķir cilvēciskākus vaibstus.  Otra moments  – pirms gada 8. martā es rakstīju par Behdelas testu (filmā sieviete runā ar sievieti par lietām, kas neskar vīriešus). Šogad ir vairāk filmu, kas formāli iziet testu, tomēr manā skatījumā tikai Les Miserables ar Fantīnes dzīvesstāstu un Maija no Zero Dark Thirty ir sievietes, kas atrodas notikumu centrā (nezinu, kā vērtēt Amour, jo te centrā drīzāk ir miršana).

Mani Oskari: Labākā filma – Zero Dark Thirty; Labākais režisors – Stīvens Spīlbergs (Lincoln); Labākais aktieris – Joaquin Phoenix (The Masters); Labāka aktrise – Jessica Chastain (Zero Dark Thirty); Labākais otrā plāna aktieris – Christoph Waltz (Django); Labākā otrā plāna aktrise – Amy Adams (The Master); Labākais operators – Life of Pi; Labākā montāža – Zero Dark Thirty; Labākais adaptētais scenārijs – Life of Pi; Labākais oriģinālais scenārijs – Kventins Tarantino (Django); Labākie kostīmi – Snow White and the Huntsman; Labākie vizuālie efekti – Life of Pi.

Domāju, ka pirmdien no rīta varēšu kārtējo reizi pārliecināties, ka manas domas absolūti nesakrīt ar akadēmijas laureātiem (kas gan mani galīgi nesarūgtinās).

Papildināts 2013.02.25.

And the Oscar goes to: BEST PICTURE – Argo; BEST DIRECTOR – Ang Lee (Life of Pi); BEST ACTOR – Daniel Day-Lewis (Lincoln); BEST ACTRESS – Jennifer Lawrence (Silver Linings Playbook); BEST SUPPORTING ACTOR – Christoph Waltz (Django Unchained); BEST SUPPORTING ACTRESS – Anne Hathaway (Les Miserables); CINEMATOGRAPHY – Life of Pi – Claudio Miranda; FILM EDITING – Argo; BEST ADAPTED SCREENPLAY – Argo; BEST ORIGINAL SCREENPLAY – Quentin Tarantino (Django Unchained); COSTUME DESIGN – Anna Karenina; VISUAL EFFECTS  – Life of Pi; BEST ORIGINAL SCORE – Skyfall – from Skyfall.

Zemāk var izlasīt manas īsās domas par deviņām Oskaram nominētajām filmām.

Vēl tikai, manuprāt, labākā dziesma – Pi’s Lullaby no Life of Pi.

***

amourAmour – 5 nominācijas (Actress in a Leading Role, Best Picture, Directing, Foreign Language Film, Writing (Original Screenplay)

Ļoti smags Eiropas kino par gados vecu pāri – mūzikas skolotājiem, kuri dzīvo mierīgas, piepildītas vecumdienas. Annu ķer trieka, operācija nav veiksmīga, un viņa atgriežas mājās daļēji paralizēta. Stāsts par to, kā saglabāt cilvēcisku cieņu progresējošas slimības priekšā. Nezinu, vai es kinoteātrī būtu spējusi noskatīties filmu līdz galam, jo tas ir pārāk reāli. Tādas lietas izdzīvo dzīvē, mīlot un cienot mirstošo un reizē klusībā vēloties kaut tas ātrāk beigtos. Asaras ir rūgtas. Filma ir tik eiropeiska, ka laikam Oskaros iekļauta kā auksta duša amerikāņiem, kuriem vecums un nāve bez saldiem plīvuriem ir reta parādība.

argo01Argo  – 7 nominācijas (Best Picture, Actor In a Supporting Role (Alan Arkin), Film Editing, Music (Original Score), Sound Editing, Sound MixingWriting (Adapted Screenplay))

Bena Afleka režisēta filma ar viņu pašu galvenajā lomā. 1979. gada novembrī irāņi iebruka ASV vēstniecībā Teherānā un saņēma tās darbiniekus par ķīlniekiem. Filma seko sešiem amerikāņiem, kuriem izdevās aizmukt no vēstniecības un patverties Kanādas vēstniecības paspārnē, notikums pazīstams kā Canadian Caper. Filma man stipri atgādināja padomju patriotisko kino, kas sakrustots ar kādu no Džemsa Bonda sāgām – viens supervaronis, kurš cīnās ar ļaunajiem irāņiem un savu nesaprotošo priekšniecību, par spīti visam izved savas sešas aitas no vilku aplenkuma. Kā arī, protams, man nepatika, ka vēsturiskā patiesība ir izkropļota un īstenībā bez Afleka tēlotā Tonija Mendeza bija vēl divi cilvēki, kuri piedalījās riskantajā operācijā. Filma nominēta Oskaram kā propagandas kino.

beasts of the southern wildBeasts of the Southern Wild – 4 nominācijas (Best Picture, Actress In a Leading Role (Quvenzhané Wallis ), Directing, Writing (Adapted Screenplay))

Es ļoti labi spēju šo filmi iedomāties Sandensas filmu festivālā, tomēr tās nokļūšana Oskara sarakstā ir negaidīta. Iespējams, ka kādam tā ir šķitusi varen oriģināla, jo kopā savītas iespaidīgas ūdens ainas un bērna fantāzijas par dabas spēkiem un dzīvniekiem. Stāsts par sešgadīgu afroamerikāņu meiteni, kura kopā ar tēvu dzīvo ASV dienvidos, vietā, kuru pastāvīgi apdraud plūdi. Te visiem vajag vairāk izglītības un mazāk alkohola. Varbūt tas ir veids, kā skaistā veidā parādīt neglītas lietas, tomēr priekš manis tas viss kopā nesaslēdzās, nebija nekāda īpašā līdzpārdzīvojuma. Visticamāk, ka filma ir nominēta, jo tajā atspoguļotas attiecīgā reģiona afroamerikāņu problēmas (un Obamam ar sievu un Ofrai arī patika).

DjangoDjango Unchained – 5 nominācijas (Actor In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Apburošs kino – ironisks vesterns ar daudziem pagātnes reveransiem. Es neesmu liela Tarantino cienītāja un man ir morālas dabas aizspriedumi pret viņa līķu kaudzēm un estetizētajām asiņu šaltīm, tomēr šī filma man tiešām patika. Ļoti labs scenārijs, režija, aktieru darbi un, protams, jau atkal fantastisks saundtreks (Kukluksklana jājiens Verdi Dies irae pavadījumā ir ģeniāls). Negaidīts di Kaprio – viņa pirmā ļaunā loma karjerā un man pat viņš patika. Savdabīgi, ka vārdu “nigger” jau kādu laiciņu ar entuziasmu pārveido visās vecajās grāmatās, bet Tarantino filmā tas tiek lietots veselas 110 reizes – Kventins tomēr ir labs jokdaris.

Les MiserablesLes Miserables – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Costume Design, Makeup and Hairstyling, Music (Original Song), Production Design, Sound Mixing)

80-to gadu mūzikls pēc Viktora Igo romāna, sen jau dzīvo uz Brodveja skatuves. It kā bija skaisti, bet nekādas asaras nesanāca. Kaut gan iespējams, ka, skatoties tu uz reālas teātra skatuves, es būtu varen aizgrābta, bet filmā man šī teatralitāte traucēja. Pārsteidza montāža, kura parasti tāda līmeņa filmās ir ļoti organiska, šeit bija kaut kāda dīvaina kadru maiņā no panorāmas uz tuvplāniem, tad vēl “drebošie” kadri un ritma maiņa. Patika Eponīne (Samanta Barks) un Mariuss (Edijs Redmeins) un mazais Gavrošs.

Life of PiLife of Pi – 11 nominācijas (Best Picture, Cinematography, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Music (Original Song), Production Design, Sound Editing, Sound Mixing, Visual Effects, Writing (Adapted Screenplay)

Man bija liela ziņkāre, kā gan ir izdevies ekranizēt grāmatu, kuras centrālā daļa stāsta par zēnu un tīģeri vienā laivā, okeāna vidū. Protams, tīģeris lielākoties bija datorgrafikas radīts, bet viņš bija tik skaists! pilnīgi neticas, ka tas nebija pa īstam. Filma – izcils baudījums vizuālistiem, vienkārši fantastiskas ainavas un nezin kāpēc šķiet, ka kaut kur nekurienes vidū, okeānā tiešām notiek spraiga un skaista, bet cilvēkam nezināma dzīve. Scenārists ir godbijīgi sekojis grāmatai, tādēļ notikumi nebija pārsteidzoši, tomēr pēdējais teikums gan mani satrieca – tiešām, patiesība var būt tikai viena, bet stāstīt par to var dažādi; tāpat kā Dievs ir viens, bet ceļu uz to ļoti daudz.

LincolnLincoln – 12 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actor in a Supporting Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Costume Design, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Production Design, Sound Mixing. Writing (Adapted Screenplay))

Ļoti cienījams kino, tāds ir vajadzīgs katrai nācijai, lai katra jauna paaudze varētu iemīlēt savas vēstures varoņus. Protams, bez minimālām ASV vēstures priekšzināšanām šai filmā nav ko darīt, un ne-amerikānim tā var būt diezgan garlaicīgs pārbaudījums. Tomēr attiecīgā laikmeta atmosfēru tā pārnes pilnībā un, ja nu kādreiz dzīvē uznāk interese par verdzības vēsturi un ASV Pilsoņu kara izskaņu, tad filmā būs labs mācību līdzeklis. Te ir daudz labu, interesantu aktierdarbu, tomēr Deja-Lūisa Linkolns, protams, stāv pāri visam – pilnīga pāriemiesošanās.

SilverLiningsPlaybookSilver Linings Playbook – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role,  Actor In a Supporting Role, Actress In a Leading Role, Actress in a Supporting Role, Best Picture, Directing, Film Editing, Writing (Adapted Screenplay))

Kino, kurš atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Divi infantili psihopāti, kuriem apkārt ir tādi paši, ja ne vēl trakāki, tikai nedzer tabletes. Vienīgais normālais tēls – galvenā varoņa mamma, kura man šķita vienīgā patiesā būtne šai kompānijā. Daudz bla-bla-bla un visāds galīgi neinteresants amerikāņu futbols. Ja filma nebūtu nominēta Oskaram, visticamāk, es to nebūtu skatījusies līdz galam.

ZeroDarkThirtyZero Dark Thirty – 5 nominācijas (Actress In a Leading Role, Best Picture, Film Editing, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Filma par Osama bin Ladena meklēšanu 10 gadu garumā. Es tiešām baidījos no šīs tēmas, bet tas izrādījās lieki – režisore Ketrīna Bigelova  nelika vilties. Pirmkārt, man bija interesanti visas filmas garumā ar kārtīgu spriedzi finālā; otrkārt, es labāk saprotu amerikāņu sajūsmu par bin Ladena noķeršanu un nogalināšanu. Filmai tiek pārmesta neviennozīmība, it kā tiekot attaisnota gūstekņu spīdzināšana, jo tieši tādā veidā tiek iegūta pirmā nozīmīgā informācija. Manuprāt, tieši pretēji, – visi taču zina, ka spīdzināšanas notika un atkratīties no tā visa būtu nepatiesi. Galvenā varone Maija ir simpātiska savā apsēstībā, labs Džesikas Časteinas tēlojums.

Ivlins Vo “Atkal Braidshedā” (1978)

Komentēt

Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

brideshead_revisited-2Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Older Entries Newer Entries