Sākums

12 (vecas) grāmatas ziemai

8 komentāri

Turpinot vasarā iesākto tradīciju, šai sniegotajā laikā piedāvāju grāmatu izlasi ziemas mēnešiem. 12 grāmatas – pa vienai katrai ziemas nedēļai, visas ir pieejamas latviešu valodā.

Brīdis pirms Ziemassvētkiem

Sāksim ar tām grāmatām, kuru lasīšana iederas laikā, kad Adventes kalendārs skaita dienas līdz Ziemassvētkiem, un ikviens jūtas nedaudz kā bērns, kas gaida svētku brīnumu.

3_dodza_sudraba_slidas

Mērija Meipsa-Dodža ir amerikāņu rakstniece, kura 1865. gadā sarakstīja grāmatu bērniem “Sudraba slidas” (pirmoreiz latviski – 1924.gadā), kuras darbība notiek 19.gs. sākuma Holandē. Autores skatījumā šī valsts uz visiem laikiem ir ieguvusi sniegotas un aukstas zemes tēlu, kuru šķērso neskaitāmi aizsaluši kanāli, pa kuriem cienīgi un aušīgi slido holandieši. Lai arī domāta pusaudžu auditorijai, tomēr grāmata ir pievilcīga visu vecumu lasītājiem − šeit ir sava daļa Holandes novadpētniecības, stāsts par ciešām ģimenes saitēm un īstas draudzības rašanos. Vecmodīga sirsnība un ticība labā uzvarai. (Ulda atsauksme šeit.)

Domāju, ka diez vai kāds 80. gadu bērns nav redzējis filmu “Bezgalīgais stāsts” (1984) − domīgais puisītis Bastians vecu grāmatu veikalā atrod noslēpumainu sējumu, kurā rakstīts par Fantāzijas zemi, kas neglābjami iet bojā, jo tās Karaliene ir saslimusi; glābt pasauli dodas kaujinieks Atrejs milzīga balta pūķa Falkora mugurā. Filmas pamatā ir Mihaela Endes grāmata “Bezgalīgais stāsts” (1979; latviski 1993, 2010), un ekranizēta ir tikai grāmatas pirmā daļa. (Ulda atsauksme šeit.)

Andrea Šahtas “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2006; latviski 2008) ir pasaku grāmata pieaugušajiem, kuros galvenā lomā dažādos laikmetos ir kaķis un viņa gudrā būtība. Lai kādas nepatikšanas piemeklētu cilvēku, viņam palīdzēs mazais, pelēkais peļu junkurs… un omulīgi iekārtosies siltā vietā uz krāsns mūrīša. (Mana atsauksme šeit.)

Franču piedzīvojums

Ziemas mēnešos ātrā tumsas iestāšanās un neizbēgamā sniega putra uz ielām sev līdzi nes nevajadzīgu īgnumu. Drošs mierinājums rodams grāmatās, kuras pazīstamas no pusaudžu gadu aizrautīgajiem lasījumiem.

2_verns_noslepumu-sala

Žils Verns un Aleksandrs Dimā ir sarakstījuši milzīgu daudzumu piedzīvojumu romānu − daži no tiem ir palikuši savā laikā, bet diezgan daudzi joprojām ir lasītāju iecienīti. Man nācās drusciņ piepūlēties, lai no visiem viņu romāniem izvēlētos tos, ko man gribētos pārlasīt, taču pieņemu, ka iespējama arī cita izvēle.

Žila Verna “Noslēpumu sala” (1874, pirmoreiz latviski 1928. gadā) ir grāmata, kas pastarpināti saistīta ar citiem Verna varoņiem, kā arī ir zināma parafrāze par Robinsona Krūzo tēmu. Pieci ceļotāji gaisa balona katastrofā nonāk uz neapdzīvotas salas, kur viņiem jāmācas izdzīvot, līdz viņus izglābs kāds garāmbraucošs kuģis. Joprojām aizraujoši lasīt, kā varoņi sev iekārtoja dzīvi un cīnījās ar dažādiem apdraudējumiem. (Ulda atsauksme šeit; Mairitas atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Rainis ir tulkojis ne tikai Gētes “Faustu”, bet arī daudz piezemētāko Aleksandra Dimā “Grāfu Monte-Kristo” (1845, pirmoreiz latviski 1902. gadā). Tomēr jāatzīmē, ka Edmonda Dantesa bēgšana no Ifas cietokšņa un vēlākais viņa izveidotais izsmalcinātās atriebības tīkls atstāj paliekošu iespaidu lasītāja galvā. Ak, tas brīdis, kad tiek atrasta un atvērta dārgumu lāde… vai gan mums visiem tādu negribētos piedzīvot?

20. gs. savu priekšteču iemīto taku ir godam gājis franču rakstnieks Moriss Drions – viņa spalvai pieder arī nopietnā literatūra, taču pasaules slavu viņš iemantoja ar romānu ciklu “Nolādētie karaļi” (1955-1977), kas stāsta par 14. gadsimta franču monarhu piedzīvojumiem. Šobrīd kā īpašs kārdinājums ir Džordža Mārtina atziņa, ka šīs grāmatas ir viņu iedvesmojušas radīt sēriju “Dziesma par ledu un uguni”. No septiņiem Driona romāniem latviski ir tulkoti un izdoti pirmie trīs − “Dzelzs karalis” (2000), “Nonāvētā karaliene” (2000) un “Kroņa indes” (2001).

Stipra sieviete cauri gadsimtiem

Lai cik ļoti gadsimtu gaitā nav gribēts sievieti iebīdīt virtuvē un bērnistabā, vienmēr atradās kāda, kas spītīgi pretojās laikmeta prasībām un dažādos veidos atrada iespēju iet savu ceļu. Nākamajām trim grāmatām ir neliela piedzīvojumu žanra un eksotiska ceļojuma piegarša.

1_amirrezvani_ziedu

Irāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Anitas Amirrezvani romāns “Ziedu asinis” (2007, latviski – 2012) man patika tik ļoti, ka nolēmu to paturēt savā mājas bibliotēkā. Sākotnēji tas šķiet kārtējais stāsts par Austrumu sievietes grūto likteni 17. gadsimta Persijā, tomēr galvenā varone izrādās apbrīnojami dzīvelīga un atjautīga jauna būtne, kura piespiež patriarhālo pasauli pieņemt viņas izcilo spēju radīt krāšņus paklājus. (Mana atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Elizabetes Gilbertas “Visu lietu nozīme” (2013, latviski – 2016) ir mans šī gada pārsteigums, jo neko lasāmu no šīs autores vairs negaidīju. Romāns ir apjomīgs stāsts par Almas Vitakeres – botāniķes un sūnu pētnieces dzīvi, un patiesi pārsteidz autores iedziļināšanās gan botānikā, gan 19. gadsimta notikumos, gan varones emocionālajos pārdzīvojumos. (Mana atsauksme šeit.)

Padomju fantastikas klasiķis Ivans Jefremovs (1908-1972) savu pirmo dzīves daļu bija atzīts paleontologs, piedalījās daudzas ekspedīcijās, bet Otrā pasaules kara laikā, būdams evakuācijā, sāka rakstīt vēsturiskus piedzīvojumu stāstus, kuros iekļauti fantastikas elementi.  Savā pēdējā romānā “Atēnu Taīda” (1973, latviski – 1986) Jefremovs raksta par Maķedonijas Aleksandra laika Seno Grieķiju un brīnišķīgu hetēru Taīdu, kurai tiek piedēvēta neparasta liela ietekme uz cilvēku likteņiem un vēstures gaitu. Kādreiz es romānu vairākas reizes pārlasīju un man tas ļoti patika.

Pirms 100 gadiem Latvijā

Laiks rit ātri, bet ir grāmatas, kas paliek un veido ne tikai individuāla lasītāja prātu, bet ietekmē visas tautas dzīvesziņu.

4_skalbe_ziemas

Kārļa Skalbes “Ziemas pasakas” (1913), manuprāt, ir visaukstākās no lasītajām pasakām. Iemidzinoši liriska ir “Kaķīša dzirnavas”, taču pārējās astoņas ir  skarbas, skumjas un izcilas. (Mana atsauksme šeit.)

Varbūt nosaukuma dēļ, bet Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” (1914) man vienmēr ir saistījusies ar ziemu. Šo grāmatu es apguvu jau pieaugušā vecumā, un tās atstātais iespaids ar gadiem kļūst tikai skaistāks. (Mana atsauksme šeit.)

Anna Brigadere ir sarakstījusi vairākas pasaku lugas, kuras 20. gadsimta gaitā ir izdotas dažādās apkopojumu variācijās − “Sprīdītis” (1904), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926). Pēdējā laikā es tās neesmu manījusi uz Latvijas teātru skatuvēm − kas varbūt nav nekas slikts, jo bail pat domāt, ko no tām vai iztaisīt “modernais” režisors, tomēr, no otras puses, tas varētu būt tik labs pamats kaut kam tiešām skaistam un aizraujošam. Vismaz izlasīt tās mūs nekas nevar traucēt.

Lai jums skaists Ziemassvētku gaidīšanas laiks un grāmatām bagāti ziemas mēneši!

Advertisements

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

1 komentārs

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Zhvalevskis_dedmorozKad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

ptjorki“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Zhvalevskij_dedmoroz_Bilde1

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.

E.T.A.Hofmanis “Riekstkodis un peļu ķēniņš” (1986)

1 komentārs

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

ShelkunchikPētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Maurice Sendak illustration1

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Fannie Flagg “A Redbird Christmas” (2005)

Komentēt

Fannie Flagg. A Redbird Christmas. – London: Vintage Books, 2005.

Flagg_Redbird ChristmasFanijas Flegas grāmatas man gaida rindā jau kādu laiciņu, jo es ļoti bieži viņas vārdu manu krievu lasītāju ieteikumos, ja kāds vēlas lasīt kaut ko gaišu, dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu utt. Ziemassvētki ir īstais brīdis visam iepriekšminētajam, un arī grāmata aptver notikumus, kuri sākas vienā pelēcīgā novembra dienā, pāraug jaukos, siltos Ziemassvētkos, turpinās gada garumā, lai brīnumaini kulminētu nākamā gada Ziemassvētku dienā.

Osvalds Kembels ir 52 gadus vecs, vientuļš vīrietis, kuram ārsts paziņo, ka viņa hroniskā plaušu emfizēma ir kļuvusi pavisam nelāga, un Osvaldam nav atlicis dzīvot ilgāk par gadu. Ārsta mudināts, Osvalds pamet mitro un auksto Čikāgu un pārceļas dzīvot uz Alabamas dienvidiem, jo viņam tāpat jau nav vairs ko zaudēt. Osvalds nokļūst nelielā komūnā Lost River, kas atrodas lēnas, līkumotas upes krastā, un tā ir sirsnīgu, bet neuzbāzīgu cilvēku sabiedrība, kura atsaucīgi uzņem svešinieku. Viens no stāsta galvenajiem varoņiem ir Džeks – redbird jeb sarkanais kardināls, ārkārtīgi skaists, koši sarkans dziedātajputniņš. Džeku no drošas nāves izgāba un uzaudzināja vietējā veikala īpašnieks, putns nav spējīgs tālu lidot, bet viņš dzīvo veikalā un ir visu pircēju mīlulis. Vēl viena varone ir Patsija – kropla meitenīte, kura no visas sirds pieķeras putnam. Tā nu mums kopā ir trīs dzīves nesaudzēti varoņi – Osvalds, Patsija un Džeks un labvēlīga, dāsna vide, kura vēlas tiem palīdzēt.

Stāsts par Osvaldu būtībā ir vecais labais stāsts par pieaugšanu, t.s. coming-of-age story, tikai šoreiz tas nenotiek ar pusaudzi, bet ar pieaugušo, kuru dzīve nekad nav mīlējusi. Osvalds ir atradenis, jau bērnu namā saslimis ar tuberkulozi, ar kuras sekām cīnījies visu dzīvi, viņa laulība neizdevās, un bēdas ir ierasts slīcināt pudelē. Lost River Osvalds nonākt pilnīgi citā vidē un it kā no jauna ierauga pasauli – skaistuma piepildītu, siltu un atvērtu, pilnīgi atšķirīgu no vecās Čikāgas. Kādā brīdī viņš sēž upes krastā un saprot, ka pasaule skatās uz viņu, un viņš – neticami, bet iederas šajā pasaulē, beidzot kaut kur viņš iederas! Siltais klimats, labā ēdināšana, garas pastaigas dabā, sirsnīgie kaimiņi un – visbeidzot – dzīves īstā aicinājuma atrašana Osvalda dzīvi ievirza pilnīgi citās sliedēs. Kā lai te neatceras Ziedoņa pasaku par pogu, kura visu mūžu baidījās, ka to nepiešuj, bet beigās saprata, ka būt piešūtai nozīmē – derēt.

At least he knew what he was, and it amused him to no end. He was a rare bird, after all.

Dīvainā kārtā grāmata mani virzīja uz pārdomām par ASV sociālo politiku. Es īsti nesaprotu, kā tik daudzi tik ātri tiek pensijā un var harmoniski tusēt pa dārziņiem un nodoties labdarībai. Bet īsti mani izbrīnīja attieksme pret sešgadīgu, vecāku mocītu bērnu – neviens par viņu neziņo sociālajam dienestam (varbūt nav jēgas?), bet vēlme bērnu aizvest uz veikalu pēc drēbēm tiek apturēta, jo iespējama apsūdzība bērna nolaupīšanā. Arī līdzekļi vēlākajai bērna operācijai (100 000 dolāru par vairākām gūžas operācijām bez ķirurga honorāra) tiek vākti pa visu štatu, te nav ne valsts, ne kādu fondu atbalsta. OK, tam visam nav nekādā saistība ar romānu kā tādu.

Grāmatas beigās notiek milzīgs Ziemassvētku brīnums, kuram ārkārtīgi gribas ticēt (lai gan bez liela mutautiņa tas nekādi nav iespējams), kā arī visi ir tik veseli un laimīgi un piepildīti, ka tas šķiet neticami. Bet  – lai nu vienreiz gadā notiek tie brīnumi! Grāmatas beigās nemaz negribas pamest šo jauko mazpilsētu, kurā novembrī krūmi vēl ir pilni ziediem, īsts aukstums sākas februārī, bet beidzas martā, lēnā upe ir pilna ar zivīm, bet koki ar krāšņiem un dziedošiem putniem. Tas bija jauks lasāmais – dažreiz jautrs, dažreiz aizkustinošs, kuru varētu ieteikt arī tiem, kas parasti izvairās no salda sentimenta. Ziemassvētku eglītei piestāv piparkūku sirsniņa ar cukura glazūru!

MsMarii atsauksme šeit.

Walt Curlee. Christmas Sleigh Ride

Walt Curlee. Christmas Sleigh Ride

Ziemassvētki klāt

Komentēt

Eva Melhuish

Eva Melhuish

viegli liegi sniegpārsliņas dejo

vējā virpuļo

Ziemassvētki jau pie mums ir ceļā

ledus vizuļo

*

pāri kalniem pāri kalniem lejām

baltum balts ir viss

durvis veras svētkiem pretim ejam

prieks ir atnācis

*

eglītes mirdz skaisti izgreznotas,

Ziemassvētki, jums!

tomēr skaistāks ir par citām rotām

zvaigžņots debesjums

.

no Pētera Brūvera dzejoļu krājuma “Raibajā pasaulē” (2010)

.

Ja Ziemassvētku naktī redz ļoti nozvaigžņojušos debesi, tad būšot auglīgs gads. Lai izdodas šonakt ieraudzīt simtiem zvaigžņu! Priecīgus svētkus mums visiem!

Anne Birkefelde Ragde “Berlīnes papeles”

4 komentāri

Anne Birkefelde Ragde. Berlīnes papeles / no norvēģu valodas tulkojusi Agnese Mortukāne. – Rīga: Zvaigzne, 2007. (Anne B.Ragde. Berlinerpoplene (2004))

Mīļākās grāmatas ne vienmēr nāk trokšņaini grabēdamas un skaļus lozungus skandinādamas, gadās, ka tās piezogas klusi un negaidīti. Ragdes grāmatu es atradu kādā Ziemassvētkiem veltītā grāmatlistē un negaidīti izrādījās, ka tā ir arī latviski. Grāmatas tulkojums mums ir pateicoties bagāto norvēģu izveidotajam fondam NORLA (Norwegian Literature Abroad, Fiction and Non-Fiction), kurš popularizē savu literatūru pasaulē, piešķirot grantus tulkotājiem. Vienkārši apskaužama iniciatīva, cik labi, ka kāds šai pasaulē izlieto naudu saprātīgi.

“Berlīnes papeles” ir ģimenes sāga – par trijiem brāļiem, kuri ir atsvešinājušies viens no otra, bet viņu māti ķer trieka un Ziemassvētku priekšvakarā viņi ir spiesti satikties  slimnīcā pie viņas nāves gultas. Neizklausās jau neko priecīgi, arī pašā grāmatā valda skandināviem atbilstošas minorīgas  noskaņas. Latviešu izdevuma grāmatas vāks ir neatbilstoši rozā (māksliniekam grāmatu lasīt jau nav obligāti). Un tomēr – tā ir fantastiska grāmata, kuru es lasīju, vilcinoties pabeigt, lai varētu ilgāk to izbaudīt.

Ģimenes sāgas ļoti bieži sākas ar kāda nāvi vai arī tas ir būtisks sižeta moments. Arī “Berlīnes papelēs” mirst māte – astoņdesmitgadīga lauku māju saimniece, kura līdz pēdējam brīdim iespēju robežās ir vadījusi mājas dzīvi. Daudz neko vadīt gan viņai nebija palicis – kusls, nīstams vīrs un paklausīgs, 50-gadīgs dēls, kurš savas dienas vada cūku kūtī. Vidējais dēls turpat pilsētā ir apbedīšanas kantora vadītājs, savukārt jaunākais un tagad arī bagātākais  jau sen ir aizlaidies uz Kopenhāgenu, tālāk no mātes nosodījuma par savu homoseksualitāti. Vēl viena grāmatas varone ir vecākā dēla meita Tūruna, kuras māte savulaik netika laipni uzņemta ģimenē. Tūruna strādā par dzīvnieku psiholoģi, un savā veidā viņas stāstītais par dzīvniekiem ilustrē attiecības ģimenē:

Suns vēlas tikai vienu vienīgo, un tas ir – atrast savu vietu barā, rīkoties pareizi, lai iekļautos tajā. (..) Atsevišķs suns barā nekad nekādā veidā nedrīkst pārsteigt citus. Katram ir jāpārzina ikviena cita uzvedības veids  grupā. Un tas, ka katrs zina savu vietu ranga kāpnēs, nodrošina, ka atsevišķie indivīdi izdzīvo kā bars. Pakļaušanās tam, kurš stāv augstāk, kļūst par dzīvības un nāves jautājumu.

Neshovu ģimenē katrs zina savu vietu, bet tas, kurš nav spējis to pieņemt, no ģimenes ir aizgājis. Un vietu ģimenē, kā zināms, nosaka barvedis – šajā gadījumā māte. Bet māte mirst, un ģimene nonāk krustcelēs: vai mēs turpināsim dzīvot tā, kā teica māte, vai varbūt spēsim uzlabot attiecības un saprast viens otru? Iepriekšējais ģimenes lūzuma punkts bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad nomira iepriekšējais ģimenes galva – vectēvs, ļoti mīlēts un cienīts cilvēks. Ar viņu saistās tikai saulainais, bet dīvainā kārtā arī noslēpumainais. Jā, ģimenes skapī atklājas viens skelets, pie kam ļoti trekns. Un šeit varbūt meklējama vaina, kādēļ abi vecākie dēli nav spējuši nodibināt ģimenes un savas rūpes velta viens cūkām, otrs – miroņiem, savukārt jaunākais ir aizbēdzis no mājām un nekad nav gribējis atgriezties. Bet – mājās ir kamīns ar īstu, dzīvu uguni, nevis tā gāzes imitācija greznajā dzīvoklī vai pat sākotnējā videofilma ar kamīna uguni trīs stundu garumā.

Ziemassvētku priekšvakarā uzsnigušais sniegs “spēj pārklāt un apslēpt, un padarīt nesvarīgu pat Ziemassvētku noskaņas trūkumu, sniegs vienlaikus ir gan simbolisks, gan neatkārtojami īsts, par spīti tam, ka nav nekas vairāk kā vien sasalis ūdens“. Jācer, ka pēdējā ģimenes sapulcē Ziemassvētkos pieņemtie lēmumi spēja nogludināt un atvieglināt saspringtās attiecības Neshovu ģimenē. Par to var lasīt romāna turpinājumos Eremittkrepesene (2005) un Ligge i grønne enger (2007).

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) trāpīgi un iejūtīgi parādītā galveno varoņu dzīve;

2) neuzbāzīga ironija un kluss smaids;

3) izrādās, ka savus bērnus var upurēt par labu pieņemtām normām, sabiedrības viedoklim un pašu egoismam.

Agata Kristi Ziemassvētkos

1 komentārs

Agata Kristi. Slepkavība Ziemassvētkos / no angļu val. tulk. Ilze Lāce. – Rīga: Artava, 1994. (Agatha Christie. Hercule Poirot’s Christmas jeb A Holiday for Murder (1938)).

Agata Kristi. Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu : stāsti / no angļu val. tulk. A.Apiņa. – Rīga : Hermess, 1994. – (Saturs: Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu (The Adventure of the Christmas Pudding); Spāņu lādes noslēpums (The Mystery of the Spanish Chest); Divdesmit četri melni strazdi (Four and Twenty Blackbirds); Vajākais kucēns (The Under Dog); Sapnis (The Dream) ; Mistera Grīnšova nedarbs (Greenshaw’s Folly).

Vecā labā Agata Kristi ir teikusi, ka vislabāk viņai padodas izdomāt detektīva sižetu sēžot karstā vannā un graužot ābolus. Jāsaka, ka šajā drēgnajā laikā tīri labi ir arī lasīt Kristi detektīvus, sēžot karstā vannā un lobot mandarīnus. Un var arī piemeklēt Ziemassvētku noskaņai atbilstošu lasāmo.

Pirmais romāns “Slepkavība Ziemassvētkos” vēsta par Lī ģimeni, kuras galva – vecais multimiljonārs Simeons Lī – ir nolēmis Ziemassvētkos apvienot ģimeni, saaicinot mājās visus četrus dēlus un nekad neredzēto meitas meitu. Ģimenē ir sarežģītas attiecības, un šis laipnais žests tiek uztverts ar aizdomām, kā vēlāk izrādās – pamatotām. Ziemassvētku vakarā ģimene izdzird no Simeona istabas nākam grautiņa skaņas un skaļu vaidu, durvis izrādās aizslēgtas un, ielaužoties istabā, viņi atrod tēvu nogalinātu asins peļķē.

Romāns ir rakstīts tradicionālajā “locked room mistery” žanrā, kad noziegums ir paveikts neiespējamos apstākļos, t.i. slēgtā telpā, bet noziedznieks var būt ikviens no romāna varoņiem. Šajā romānā Erkils Puaro uzsver, ka nozieguma atrisināšanas stūrakmens ir varoņu raksturu pārzināšana, izdarot loģiskus secinājumus par katru. Tas attiecināms arī uz nogalinātā personību – despotisku, temperamentīgu bagātnieku, kurš Ziemassvētku svinībās bija paredzējis paņirgt par saviem mantiniekiem. “Mirušais ir noslēpuma centrs, kurā fokusējas viss pārējais! Mums dziļi jāietiecas Simeona Lī sirdī un prātā, lai kaut ko atrastu. Jo cilvēka dzīve un nāve neattiecas tikai uz viņu vien. Tas, kas piemitis viņam, tiek nodots tālāk – tiem, kas nāk pēc viņa…”

Detektīva atrisinājums meklējams asinīs, kas simboliski bagātīgi izlijušas slepkavības vietā. Un vainīgais ir tas, kuru vismazāk tur aizdomās – loģiski taču!

Deivids Sušē Erkila Puaro lomā

Stāstu krājums “Piedzīvojums ar Ziemassvētku pudiņu”apvieno piecus stāstus par Erkilu Puaro un vienu par mis Mārplu. Stāsti apvienotā formā ir izdoti 1960.gadā, tomēr gandrīz visi ir uzrakstīti krietni agrāk. Krājums netiek vērtēts izcili, tomēr tie ir ļoti cienījami, intriģējoši mazā formāta darbi, kas neatkāpjas no labākajām Kristi tradīcijām. Ziemassvētkiem visatbilstošākais, protams, ir titulstāsts – par ārzemju prinča rubīna meklējumiem angļu savrupnamā, kurš gatavojas Ziemassvētku sagaidīšanai. Šajā stāstā Kristi ir ielikusi savas atmiņas par bērnības Ziemassvētkiem lielā radu mājā, tajā valdošo jauko atmosfēru un brīnišķīgajām maltītēm.

Jauki, nelieli stāsti, kurus palasīt pirms iemigšanas.

Ziemassvētku vecīti gaidot…

Komentēt

Uldis Auseklis. Kad gaida

.

Pete Revenkorpi. The Winter Bears

Kurmītis klusi kamīnu kurina –

kurmītis Ziemassvētku vecīti gaida;

Zīlīte logā zīmē puķes –

zīlīte Ziemassvētku vecīti gaida.

Runcis Francis nes eglīti mājās –

runcis Ziemassvētku vecīti gaida;

Pelēni zaros kar piparkūkas –

pelēni Ziemassvētku vecīti gaida.

Jānītis klausa mammu

un mamma – Jānīti –

abi Ziemassvētku vecīti gaida.

Dieviņš no azotes purina sniegu –

arī Dieviņš Ziemassvētku vecīti gaida.

.

Priecīgus un gaišus Ziemassvētkus!

.

Andrēa Šahta “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2008)

1 komentārs

Andrēa Šahta. Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes / no vācu val. tulk. Ināra Korsaka. – Rīga: Tapals, 2008. (Andrea Schacht. Fünf Katzen unterm Weihnachtsstern (2006)).

Reiz pasaulē dzīvoja kaķis, un tas ir sens, sens stāsts. Cilvēku draudzība ar mazajiem, lunkanajiem radījumiem ir mērāma gadu tūkstošos, un vācu rakstniece Andrēa Šahta to sāk stāstīt no Senās Ēģiptes laikiem. Romiešu virsnieks Kvints Kasijs Flāvijs m.ē. 2.gadsimtā pēc ievainojuma sadzīšanas tiek nosūtīts dienēt uz salīdzinoši mierīgu vietu, viņaprāt – garlaicīgu tuksnesi. Viņš ir neapmierināts un vīlies, bet viņa dvēseli palīdz dziedēt satikšanās ar mau Nefermeritu – pelēku, graciozu dzīvnieciņu:

Centurions atcerējās, cik ļoti viņš gada sākumā bija dusmojies, kad to nosūtīja uz šo vientuļo pasaules malu, cik ļoti viņš cieta no fiziskām sāpēm, ilgām pēc dzimtenes, depresijas un galvenokārt – no baisajiem sapņiem. Nu tas viss bija aizmirsts. Un tikai tāpēc, ka viņam bija piebiedrojies mazs tuksneša dēmons ar smailām ausīm un gailošām acīm.

Senajā Ēģiptē kaķi bija svētie dzīvnieki, kurus pielūdza un godāja. Iespējams, ka tas radies tādēļ, ka kaķi palīdzēja ķert peles labības noliktavās un mācēja nogalināt indīgās čūskas. Par labu kaķēnu varēja dabūt krietnu ienākumu. Centurions Flāvijs, negaidīti pats sev, sirsnīgi pieķeras mazajai Nefermeritai, un, pienākot viņa laikam doties projām no Ēģiptes, viņš grib ņemt to līdz. Tas ir stingri aizliegts un viņš iekuļas nopietnās nepatikšanās, bet viņam negaidīti palīdz melnmatainā zaļace  Zelēna un, protams, arī pati Nefermerita.

Tāds ir pirmā stāsta trīsstūris – vīrietis, sieviete un kaķis, un tāds tas ir arī pārējos četros stāstos. Mēs nokļūstam dažādos vēstures laikos – m.ē. 2.gs Ēģiptē, 12.gs. Vācijā, raganu medību laikos, 19.gs. sākumā un mūsdienas – un iepazīstam Zelēnu, Zelindu, Zellu, Zelmu un atkal Zelēnu, lai arvien no jauna ieraudzītu, kā kaķis pastiepj savu galviņu un piekļaujas glāstam pastieptai rokai un piepilda savas saimnieces dzīvi ar rotaļīgu prieku un dzīvniecisku gudrību. Kaķa draudzību iemantot nenākas viegli, bet tas ir tā vērts.

Grāmata ir rakstīta vieglā stilā, tomēr ir notikumiem piepildīta un faktoloģiski atstāj ticamu iespaidu. Pieļauju, ka tajā nav lielu vēsturisku apgrēcību, jo Šahta pašlaik raiti raksta vienu vēsturisko romānu pēc otra, bet, protams, tie ir no “vieglās” vēstures plaukta. Grāmatā ir ļoti jauks, neuzbāzīgs humors, īpaši tas izceļas tajos stāstos, kas tiek stāstīti no kaķa redzespunkta: piemēram, stāstā “Pils spoks” runcis Muris glābjas no Ziemassvētku aukstuma vecā pilī, bet tās iemītnieki ir pārliecināti, ka atdzīvojies kāds sens spoks.

“Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” man izrādījās īstā grāmata šajā tumšajā laikā – sirdi sildoša un omulīga. Un mani kā kaķumīli ļoti iepriecināja kaķu piedzīvojumu apraksti, kuros kaķi ir parādīti kā lieli gudrinieki un drosminieki.

Nu jau ir pagājusi gada tumšāka nakts, un saule griežas uz gaismas pusi. Labi tomēr.

Charles Wysocki. All burned out (2000)

– Murrātāj, garās naktis ir pagājušas. No šā brīža dienas kļūs garākas. Ar to ir saistīts liels noslēpums – gaismas, cerības un jauna sākuma dzimšana. To jūt ne tikai kaķi, bet pat cilvēki.

Es uzlēcu uz palodzes, un viņš apsēdās man cieši līdzās. Viņa aste apvijās ap manējo, un mēs abi raudzījāmies melnajā naktī.

Tā bija pavisam klusa nakts, tik tikko dzirdami šalca jūra, vējš bija pierimis, un pat muļķa kaijas turēja knābi ciet. Svētajā naktī augstu debesīs mirdzēja zvaigznes. (..)

Svena Nūrdkvista labie draugi – vectētiņš Petsons un kaķis Finduss

2 komentāri

Ziemassvētku pirmslasīšanā ir pieņemts konceptuāls lēmums – lai nu šoreiz paliek malā nopietnā literatūra, niekosimies tālāk ar plācenīšiem jau nu nē ar kaķiem. Galu galā aizejošais ir Kaķa gads, tad nu palasīsim mīlīgas grāmatiņas par peļu junkuriem.

Jau sen meklēju iemeslu, lai izlasītu kādu bērnu grāmatu, jo man ļoti patīk grāmatas ar bildēm (dīvaini, bērnībā vairāk patika burti). Viena no pēdējā laikā jaukākajām  grāmatiņām ir 2010. gadā latviski izdotā zviedru mākslinieka un rakstnieka Svena Nūrdkvista (Sven Nordkvist) “Kad Finduss bija maziņš un pazudis” – grāmata no sērijas par vectētiņu Petsonu un runcīti Findusu. Nūrdkvistam ir vesela sērija – 9 grāmatas – par abu piedzīvojumiem, arī pavārgrāmata un dziesmu grāmata, tādēļ ceru, ka izdevniecība “Liels un mazs” atradīs iespēju izdot vēl kādu.

1989. gadā izdotā “Pettson får julbesök” (Findus at Christmas / Рождество в домике Петсона) stāsta par Petsona un Findusa piedzīvojumiem Ziemassvētku priekšvakarā. Abi gatavojas vakaram un iet uz mežu pēc egļu zariem, bet Petsons paklūp un sasit kāju. Nu jāatliek gājiens uz veikalu, arī māja jātīra runčukam vienam pašam. Bēdīgi, jo nav ne eglītes, ne garšīga ēdamā. Nākamā dienā tomēr abi izgudro eglīti, gan arī tās rotājumus, un tad jau uzrodas palīgos kaimiņš Gustavsons, attek arī kaimiņienes Gustavsone un Andersone un atnāk Lindgrēni un Junsoni un Nilsoni, līdz māja ir pilna ar ciemiņiem. Un cilvēkiem un kaķiem ir labs prāts un miers virs zemes… Šie Ziemassvētki nebija kā katru gadu, tie bija daudz labāki par iepriekšējiem!

 

Nūrdkvista humorpilnās un detalizētās bildes papildina labsirdīgs teksts, kas pilnībā atbilst Ziemassvētku sirsnīgajam garam.

Krieviski grāmatu var lasīt šeit.

 

Older Entries