Sākumlapa

Manas Ziemassvētku dziesmas (izlase)

2 komentāri

Hei, vai es vienīgā esmu attapusies, ka Ziemassvētki jau tepat aiz stūra? Pagājušogad es Ziemassvētku gaidīšanai piegāju daudz metodiskāk, bet šogad man ir tik daudz citu rūpju, ka tas ir galīgi piemirsies. Un, jā, sniega taču nav! Tādēļ pēdējais brīdis sākt noskaņoties, un tam man ļoti labi kalpo vecās, labās Ziemassvētku dziesmiņas. Pirms gada es izrakņāju daudz visādas izlases un apkopojumus, lai atrastu īstās, manējās dziesmas, kuras man radītu gaišu svētku noskaņojumu. Es biju ļoti priecīga, ka man izdevās uziet gan vēl nedzirdētas dziesmas, gan arī tradicionālos skaņdarbus nedzirdētā izpildījumā. Atzīšos, ka dažas esmu klausījusies pat vasarā.

Do You Hear What I Hear?” (Regney & Baker, 1962) Dziesma ir rakstīta Kubas raķešu krīzes iespaidā kā lūgums pēc miera, lai arī to parasti izpilda kā Ziemassvētku korāli. Dziesmai ir ārkārtīgi daudz versiju, man vislabāk patika ASV kantrī dziedātājas Martina McBride izpildījums.

Let It Be Christmas (Alan Jackson, 2002) Vēl viens kantrī dziedātājs ar dziesmu no tāda paša nosaukuma svētku izlases. Tīrs sentiments.

One Little Christmas Tree (Stevie Wonder, 1967) Dziesmiņa par vienu Ziemassvētku eglīti, nobijušos un vientuļu, kurai eņģelis uzdāvina zvaigzni, lai tās spēkos būtu izgaismot visu pasauli.

Ja nu kādam vēl ir vēlēšanās veidot savu Ziemassvētku dziesmu izlasi, tad te būs manējā iedvesmai:

1.   Floyd Cramer  Jingle Bell Rock

2.   Sir Cliff Richard  Saviour’s Day      

3.   Martina McBride  Do You Hear What I Hear

4.   Alan Jackson  Let It be Christmas

5.   Ella Fitzgerald  God Rest Ye Merry Gentlemen

6.   Elvis Presley  Here Comes Santa Claus 

7.   The Bird and the Bee  Carol of the Bells                       

8.   Stevie Wonder  One Little Christmas Tree

9.   Lonestar  Santa Claus is Coming to Town        

10. Kevin Chesney  Thank God for Kids

11.  Katie Melua  Have Yourself a Merry Little Christmas

12.  Johnny Cash  That Christmasy Felling

13.  Faith Evens  Santa Baby

14.  Albert King  Santa Clause Wants Some Lovin’

15.  Chris Isaak  Christmas on TV        

16.  Cyndi Lauper  Three Ships   

17.  Hootie & the Blowfish The Christmas Song

18.  Michael Buble  Let It Snow, Let It Snow, Let It Snow

19.  Alison Krauss  Shimmy Down The Chimney

20. Chris Rea  Driving Home for Christmas

21.  Paul McCartney  A Wonderful Christmas Time

22.  Band Aid  Do They Know It’s Christmas

23.  Enya  We Wish You A Merry Christmas    

Nu ko, gatavošanos svētku sezonai var pasludināt par oficiāli atklātu! Laikam jāpameklē arī kāda grāmata 😉

Розамунд Пилчер “В канун Рождества” (2002)

Komentēt

Розамунд Пилчер “В канун Рождества” (2002) / Rosamunde Pilcher. Winter Solstice (2000)

Uzdrīkstēšos teikt, ka Rozamunde Pilčere nav vienkārši vārds, bet zīmols, ar kuru saistās noteiktas asociācijas – sentimentalitāte, romantika, dāmu romāns. Latvijā tie noteikti ir LNT otrdienas romantiskie kinovakari, kuros regulāri rādīja Vācijas televīzijas veidotās Pilčeres romānu ekranizācijas (man ilgu laiku nepieleca, kāpēc angļi runā vāciski). Tāpēc es biju diezgan izbrīnīta, kad savā BBC Big Read grāmatlistē 47.vietā ieraudzīju Pilčeres vārdu – viņa man saistījās ar Kurts-Mālerei līdzigu sentimentālu produkciju un blakus Dikensam es viņu nekādi negaidīju.

Rozamunde Pilčere (1924) ir angliete, laimīgi precējusies nu jau vairāk kā 50 gadus, četru bērnu māte. Viņa pati atceras, ka precoties vēl nebija iemīlējusies savā vīrā, tobrīd viņš bija labs draugs. “People today expect too much from marriage. Getting married is really like taking on a big new job.” – varbūt tas ir ilgas un laimīgas laulības noslēpums? Laulības sākumā Pilčere rakstīja virtuvē, pa vidu mājas darbiem un četriem bērniem; viņa uzskata, ka rakstīšana izglāba viņas laulību – viņa izsapņoja savu nākotni, acīmredzot, spējot to vērst realitātē. Savu pirmos 9 darbus (1951-1963) viņa izdeva kā Jane Fraser, bet nākamos jau ar īsto vārdu. Viņai jau bija iznākuši vairāk nekā 30 romāni un stāstu krājumi, kad 1988.gadā 63 gadu vecumā viņa pārsteidza savus lasītājus ar romānu “The Shell Seekers“. Tas kļuva par pasaules hītu, noturoties The New York Times bestselleru listes pirmajā vietā vairāk nekā 30 nedēļas no vietas. Arī vēlākie viņas darbi tiek vērtēti augstāk nekā iepriekšējais devums. Manis lasītais Winter Solstice (2000) ir pēdējais viņas sarakstītais darbs, pēc tā viņa nolēma doties pensijā.

Nu un tā, sagribējās man šai ziemas aukstumā kaut ko saldu un novilku pie

Thomas Kinkade "Christmas Cottage"

krieviem Pilčeres  “Ziemas saulgriežus”. Krieviski tāpēc, ka angliski uzreiz neatradu un bija slinkums dziļi rakt vai ilgi gaidīt, bet latviski šis darbs tulkots nav. Atrunāšu uzreiz, ka esmu izteikta anglofīle un visu ar Lielbritāniju saistīto uztveru ar plaši atvērtu sirdi. Cilvēki uzvelk izturīgus zābakus, ietinas tvīdā un kopā ar mīļoto suni dodas  garās pastaigas pa kalnainu apvidu, lai atgrieztos nosaluši, bet mundri, uzliktu vārīties tēju, iekurtu kamīnu un tā priekšā lielā, puķainā atzveltnes krēslā sasildītos ar viskija malku. Šie mazie dzīves prieciņi, kurus sniedz māja, dārziņš, jauki cilvēki visapkārt – tā ir daļa no britu mazās laimes izjūtas un tā ir papilnam Pilčeres romānos. Viņa ir angliska, un tas vien man simpatizē.

Romānā ir pieci galvenie tēli, kurus kopā saved liktenis. Elfrīda – 63 gadus veca pensionēta aktrise, Oskars – pensionēts ērģelnieks. Elfrīdas 30-gadīgā radiniece Kerija un viņas māsasmeita Lūsija, kā arī četrdesmitgadīgais uzņēmējs Sems. Elfrīda sāk dzīvot Anglijas ciematiņā, kur iepazīstas ar Oskaru un viņa ģimeni, notiek liela nelaime, un viņa kopā ar Oskaru pārceļas dzīvot uz Oskara mantoto māju Skotijā. Tuvojas Ziemassvētki, un ciemos atbrauc Kerija ar Lūsiju, bet sniegavētra atved ciemos Semu. Pieci cilvēki, kuriem jādziedina dvēseles, un viņi rod mierinājumu un smeļas spēkus viens otra sabiedrībā. Ļoti mājīgi, dvēseliski un, jā, sentimentāli. Bet ne salkani. Kāda kritiķe rakstīja, ka Pilčeres romāns ir viegls ēdiens intelektam (comfort food for intelectmac and cheese or tinned soup), ar to nebūt neizsakot komplimentu. Es arī teiktu, ka tas ir comfort food, bet drīzāk manai romantiskajai smadzeņu daļai, ar to izsakot komplimentu. Kā karsts šokolādes dzēriens ar svaigi ceptām siermaizītēm pēc garas pastaigas sniegotā mežā.

Nevaru teikt, ka man romāns patika bez iebildumiem un netaisos pārsviesties uz attiecīgā žanra literatūru, bet dzīvē dažreiz vienkārši vajag pasaku, stāstu par grūtību pārvarēšanu, happy end un “viss būs labi”. Es noteikti gribu izlasīt The Shell Seakers (Pilčere ir tulkota gana daudz, bet kāpēc gan tulkot viņas labāko romānu? (retorisks jautājums)). “Septembris” arī esot labs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) raita valoda, kas atklāj možus un dzīvi mīlošus, lai arī nedaudz “plakanus” tēlus un likteņus;

2) lielisks Skotijas mājas un apkārtējās dabas atainojums;

3) Ziemassvētku sajūtas raisoša grāmata.

Lasot šo grāmatu, man acu priekšā bija Tomasa Kinkeida idilliskās ainiņas. Un šeit ir vēl viens piemērs tam, ka nevajag vērtēt vīru pēc cepures: biju pārliecināta, ka Kinkeids ir 19.gs. angļu gleznotājs. Ups, viņš izrādās ir mūsdienu amerikānis, kurš nepilnu 10 gadu laikā ir nopelnījis 50 miljonu dolāru un viņa reprodukcijas atrodas katrā 20-tajā amerikāņu mājā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Kā piedzima Дед Мороз

5 komentāri

Reiz sensenos laikos bērnudārzā mēs ar vienu puisi bijām virtuves dežuranti. Viens no mūsu pienākumiem bija atnest lielo putras katlu no virtuves un aiznest atpakaļ. Ir jūnijs, silta diena un mēs abi laimīgi cilpojam pa lielo gaiteni garām administrācijas kabinetiem uz virtuvi – vienas durvis ir vaļā, mēs ieskatāmies kabinetā un – bāc! – apstulbstam: kabinetā stāv Salavecis pilnā ietērpā un veras uz mums tikpat šokēts. Tāda ir viena no manām neaizmirstamākajām bērnības tikšanās reizēm ar Salaveci jeb toreiz Дед Мороз – vīrs bija tērpts košā gaiši zilā mētelī, tāds latviešu bērnu eglītē parasti nebija.

Pirms kāda laika nopirku krievu folkloristes Svetlanas Adoņjevas rakstu krājumu „Tautas gars un citi gari” (Светлана АдоньеваДух народа и другие духи” (2009)), kurā aplūkoti dažādi kultūras fenomeni, viens no tiem – padomju Jaunā gada, eglītes un Salaveča tradīcija.

Sākumā autore aplūko etnogrāfisko tradīciju, kas krieviem, protams, ir līdzīga kā citām tautām. Saulgriežu rituālos ir savijušās kopā divas tēmas – senču pieminēšana, vēršanās pie mirušajiem senčiem un auglības veicināšanas rituāli, kuros īpaši iesaista neprecētos ļaužus. Saimniece aizgājējus simboliski sauca pie galda, barojot ar кутья (putru), pie kam šai kategorijā ieskaitīja arī tādu tēlu kā Мороз, kuru īpaši sauca ēst putru. Barošanas laikā senčiem varēja kaut ko paprasīt. Kā arī pa mājām staigāja колядовщики (ķekatnieki), kuri simbolizēja senču atnākšanu. Senčus sauca par деды (tēviem), šeit izveidojas Дед Мороз. Neatceros, ka latviešiem Ziemassvētkos būtu tradīcija barot senčus Ziemassvētkos, tā ir palikusi veļu laikā, bet ķekatas/budēļi/ kaļadi/čigāni mums ir plaši pazīstami. Tāpat arī visa veida zīlēšanas, auglību veicinošas izdarības – tai skaitā rotaļas, rituālie danči. Ķekatas ir ļoti interesanta parādība, par kuru varētu rakstīt daudz un dikti (varbūt nākamgad ap šo laiku :)), bet šobrīd pieminēšu Adoņjevas viedokli, kura domā, ka Salaveča fenomens sakņojas šajās ķekatu tradīcijās –viņš nāk no nezināmas tālienes, kur ir auksts (a la aizsaule), un tam piemīt mistiska vara – viņš atnes dāvanas un spēj veikt brīnumlietas.

Ziemassvētku eglīte Krievijā ilgu laiku tika uztverta kā svešzemnieku – vāciešu tradīcija, līdz 19.gs 30-tajos gados kļūst populāra reizē ar vācu romantisma popularitātes pieaugumu. 1852.gadā notiek Krievijas pirmā publiskā eglīte. Nekad nebiju iedomājusies Ziemassvētku tradīciju tik ciešā veidā saistīt ar vācu romantisma ietekmi Eiropā, bet tā nu tas ir – romantisms uzsvēra individuālā emocionālā pārdzīvojums nozīmi, viena no tā iezīmēm ir interese par folkloru, akcentējot tās tēlaino pusi. Vācu romantiķis E.T.A. Hofmanis 1816.gadā izdeva „Riekstkodi un Peļu ķēniņu”, kas kļuva populārs visā Eiropā, tai skaitā arī Krievijā. Krievu romantisms sākas ar Vasiliju Žukovski, kura balādes „Ludmila”(1808) un „Svetlana”(1808-1812) (abi ir brīvi tulkojumi no vācu valodas) var raksturot kā gotiskas Ziemassvētku šausmenes.

Pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā nekādi buržuju svētki netika atzīti, tikai 1935.gadā ierunājās par tādu svētku nepieciešamību, savukārt par padomju Salaveča dzimšanas gadu var uzskatīt 1937.gadu, kad pirmo reizi notika masu pasākums Maskavas Padomju namā, kurš bija ideoloģiski pareizi izstrādāts un varas akceptēts. Padomju tradīcijā organiski iekļāvās divi senāki rakstnieku darbi – N.Ņekrasova poēma „Мороз, красный нос”(1863) un A.Ostrovska luga „Снегурочка”(1873), lai gan Ņekrasova Sala tēls ir ļauns, bet Ostrovska Sniegbaltīte mirst saules staros. Padomju ideologi izstrādāja politkorektus svētku scenārijus, tomēr, lai ideoloģija kļūtu par mitoloģiju (lai varētu tai noticēt), ir nepieciešams rituāls un mītiskā autoritāte – labklājības devējs, kurš nepakļaujas likumiem un pat spēj tos atcelt. Par tādu kļūst Дед Мороз,

Советская открытка, художник Зарубин

kuram ir palīdze Снегурочка. Padomju bērni atceras, ka “eglītē” vispirms ieradās Sniegbaltīte, kura pastāstīja (kā rituāla speciāliste, starpniece), ko vajag darīt, lai Salavecis atnāktu – skaļi bļaut trīs reizes (nesen gāju garām krievu skolai un sapratu, ka tas joprojām notiek). Otrs variants – kāds bērnus simbolizējošs varonis iet uz „tumšo mežu”, pārvar pārbaudījumus un atved Salaveci pārējiem. Obligāta ir spēle ar gaismu – vispirms tumsa, tad iedegas egles lampiņas, pirotehnikas efekti. Rituāla būtiskākajos brīžos Salavecis sāk runāt dzejā, savukārt no publikas pieprasa deklamāciju korī.

Padomju cilvēkam no agras bērnības Jaunais gads ir sakrāls laiks, kurš ir ārpus pierastā. Ateistiskā valstī tas bija vienīgais oficiālais brīnumu laiks – kāds, kuru tu nekad neesi redzējis, par tevi rūpējas, apdāvina. Šis mistiskais kāds ir vieds, viszinošs, apveltīts ar mistisku spēku un dod labklājību. Asociācijas uzprasās pašas no sevis, vai ne? Līdzīgi kā pirmie kristieši Kristus piedzimšanu uzslāņoja pagānu saulgriežiem, tāpat arī padomju vara kristīgo Ziemassvētku tradīciju iebīdīja Jaunā gada svinībās. Jaunizveidotajai padomju valstij bija vitāli nepieciešamas tradīcijas, kuras apvienotu sabiedrību ar kopēju svētku un „svēto” palīdzību. Jaunā gada „eglītes” un tajās iesaistīties rituālie tēli tam kalpoja ideāli – daudzi krievi joprojām Jauno gadu atzīst par saviem mīļākajiem svētkiem.

Zvārguļu Edvards “Četras sveces”

Komentēt

Cik kluss mans Ziemassvētku vakars

Cik kluss. Es esmu gluži viens.

Uz galda dus mazs egles zariņš, –

Un ap to četras sveces deg.

 

To pirmo tiem es dedzināju,

Kam dvēselē ir dziļa nakts

Kas ne vien apraud pagājību,

Bet arī netic nākotnei.

 

To otro sveci – manai tautai,

Kam ilgs bij’ bāra bērna jūgs,

Kas atguvusi brīvestību

Vēl savā garā brīva nav.

 

To trešo sveci – divām sirdīm, –

Bet kāpēc tā tik tumši deg?

Ak, zinu: mīļo acu mirdzums

Ar viņas liesmu nesaplūst.

 

To ceturto kam dedzināju?

Sev, sev. Lai viņas atspīdums

Uz Bētlemi man ceļu rāda,

Kā senā, tālā bērnībā.

 

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS VISIEM!

Pieci skrūdžinieki jeb Ziemassvētku dziesma filmās

Komentēt

Mana morālā gatavošanās Ziemassvētkiem un pētnieciskā daba noveda pie piecām filmām, kuras uzņemtas pēc Čārlza Dikensa romāna “Ziemassvētku dziesma” motīviem. Īstenībā jau uzņemto filmu ir vēl vairāk, bet būsim reāli – arī piecas  filmas jau ir par daudz. Bet nu kad jau, tad jau… laižam!

Sižets visām ir līdzīgs, scenāristi ir diezgan bijīgi izturējušies pret Dikensu.

Romantiskiem klasiķiem – SCROOGE (1951) with Alastair Sim

Alastaira Sima Skrūdžs ir cilvēks, kurš ir piedzīvojis dziļu vilšanos jau dzīves sākumā un vēlāk dzīvē tam nekad nav varējis tikt pāri.  Filmā ir izdomāts, ka viņa māte ir mirusi viņam dzimstot un viņa tēvs nav vēlējies Ebenezeru redzēt, tādēļ bērns dzīvo internātā, pat svētkos. Viņa vienīgais mīļais cilvēks ir māsa, kura arī mirst dzemdībās. Skrūdžs noslēdzas sevī, izdomājot, ka drošāk ir nevienu nemīlēt, jo tad nav jāpiedzīvo zaudējuma sāpes. Viņš izvēlas mīlēt naudu. Ziemassvētkos, kad apkārt valda priecīga čala, viņam liekas, ka visi melo, kad saka Merry Christmas! Viņi ir liekuļi, kas tur ko priecāties par dzīvi?

Pastāv viedoklis, ka šis ir Dikensa stāsta ekranizējuma labākais variants un, aizsteidzoties pa priekšu, varu teikt, ka varu tam piekrist. Skrūdžs ir attēlots kā interesanta izskata solīds kungs, inteliģents, viltīgs, bet vientuļš un bezjūtīgs. Filma ir gana dramatiska, labs (bet ne salkans) sentiments, ticama Skrūdža tēla attīstība. Manuprāt, ļoti labi izdevies saglabāt Dikensa grāmatas noskaņu.

Sākotnēji melnbalta, vēlāk šī filmas versija ir izkrāsota.

 

Muzikāliem melodramatiķiemSCROOGE (1970) with Albert Finney

Filmas briljants ir Alberts Finnejs – tikai 34 gadu vecumā viņš ir iztaisījies par pretīgu vecu sīkstuli, kura līkie pirksteļi tā vien snaikstās ievākt vēl kādu nodoklīti – tas nekas, ka Ziemassvētki. Filmas melodramatisms ir  tās stiprā un vājā puse. Finnejs spēlē atdevīgi, viņa Skrūdžs ir ļauns, bet tikpat ļauni ir cilvēki viņam apkārt. Filmas gaišais stariņš ir stāsts par mīlestību, kuru Skrūdžs pazaudēja savas vainas dēļ – Finneja seja, kad viņš skatās uz sevi pagātnē, virpuļojot dejā ar skaisto meiteni, pauž dziļu nožēlu un smeldzi (dziesma ir skaista). Nepatiku manī izraisīja ļaunā puse, kura bija tik uzsvērta, ka Skrūdža atdzimšana man liekas apšaubāma. Nākamā dienā viņš tik drudžaini pērk dāvanas, ka tas jau izskatās pēc atpirkšanās. Aina no nākotnes, kur Skrūdžs ir miris un viņu izved no mājas, man pat likās morāli nepieņemama – lai kāds būtu bijis cilvēks, tomēr dejot uz viņa zārka… nav cilvēcīgi (lai arī aina ir uztaisīta aizraujoši).

 

Haotiskajiem komiķiem – SROOGED (1988) with Bill Murray

Amerikāņi Dikensu ir paņēmuši stingri priekšā – Bils Mjurejs ir pārtapis ciniskā TV direktorā, bet man gan liekas, ka vairāk par naudu viņam patīk vara. Daudz grabēšanas, kņadas, amerikāniska sentimenta. Māsu ir aizstājis brālis, Skrūdža mīla uzrodas atkal. Šis Skrūdžs noteikti nav ļauns, tikai baigais egoists. Beigās viņš visu saprot, izstāsta to pa TV visai nācijai, dabū arī meiteni, visi ir laimīgi, raudot televizoram abās pusēs – happy end! Filmas pluss ir Mjurejs, bez viņa būtu haoss un kņada.


Bērnišķīgiem fantazētājiem – The Muppet Christmas Carol (1992) with Michael Caine

Kā man patīk tās mapetu lellītes! Un ar to arī viss ir pateikts – lellītes ir tik smukiņas, tik angliski humorīgas, ka sirds vienkārši atkūst un sižets īstenībā nav nemaz tik svarīgs. Filmas teicējs ir dīvainais putns Gonzo, kurš svinīgi piesaka: Hello! Welcome to the Muppet Christmas Carol! I am here to tell the story. Bet viņa naivais asistents Rizzo the Rat gan ir pilnīgi godīgs: And I am here for the food.

Var tikai apbrīnot aktieri Maiklu Keinu, kā gan viņam ir tik jauki izdevies saspēlēties ar mazajiem “aktieriem”.

 

Šausminošiem vizuālistiem – A Christmas Carol (2009) with Jim Carrey

Mūsdienu tehnoloģijas kino ne vienmēr aizved pa mākslas ceļu – tās ir tik vilinošas, ka bieži kļūst par pašmērķi. Baidos, ka tas ir noticis arī ar jaunāko Skrūdža ekranizāciju:  ir garas minūtes, kuru uzdevums ir iztērēt filmai piešķirto naudu, nevis stāstīt stāstu pēc būtības. Otrs lielais mīnuss ir filmas šaušalīgums gan vizuāli, gan jēdzieniski. Tā tomēr ir Ziemassvētku pasaka, kuru teorētiski jāskatās bērniem, bet šī pasaka biedē. Skrūdžs ir ne vien ļauns, bet arī nekrietns (noņemt mirušam monētas, kas liktas uz acīm kā kapu piedeva?) un vizuāli neglīts. Filmā milzīgs pārsvars ir visam nelabajam, biedējošam, bet labais un pozitīvais ir aizgājis otrā plānā.

Lai arī es atzīstu filmas vizuālo iespaidīgumu, mani tā tik ļoti nobiedēja, ka galīgi negribas skatīties vēlreiz.

Secinājums – esmu bērnišķīga klasikas cienītāja, kurai vecmodīgs sešdesmito gadu kino un runājošas mīkstās rotaļlietas liekas labākas par vizuāli iespaidīgu grāvēju.

Николай Гоголь “Ночь перед рождеством” (1832)

2 komentāri

Н.Гоголь “Ночь перед рождеством” (входит в цикл «Вечера на хуторе близ Диканьки»(1832)) / N.Gogolis “Nakts pirms Ziemassvētkiem” (latviski izdots stāstu ciklā “Vakari ciematā pie Dikaņkas” (1961)).

Александр Мицник "Зимне Украинское..."

Vai šorīt redzējāt, kā velns stiepa savus pirksteļus pēc Mēness, kā apdedzinoties atrāva tos nost, bet vēlāk tomēr iemanījās apaļo bumbu iestūķēt sev kabatā un visapkārt palika tik tumšs, tik tumšs… Nav nekāds brīnums, jo šī bija tumšākā diena pēdējo 400 gadu laikā – pilns Mēness aptumsums sakrita ar ziemas saulgriežu dienu.

Tas velns droši vien bija atnācis ciemos no Gogoļa stāsta “Nakts pirms Ziemassvētkiem”. Velnam traki krita uz nerviem kalējs Vakula, kurš bija uzzīmējis ļoti neglaimojošu velna portretu uz baznīcas sienas, tādēļ viņš nozaga mēnesi, lai tumsa izjauktu Vakulas ieplānoto gājienu pie ciema lepnās skaistules Oksanas. Savukārt Vakulas māte – ragana Soloha kopā ar velnu zaga zvaigznes no debesīm, un pie viņas nāca ciemoties visi ciema veči. Nu tai ciemā kaislības virmo ne pa jokam… un tas notiek naktī pirms Ziemassvētkiem, kad pēc ukraiņu tradīcijas jauni puiši un meitas salasās bariņos un staigā no mājas uz māju, lai zem logiem dziedātu koļādas, par to saņemot maisā kādu desu, maizi vai sīknaudu.

Трудно рассказать, как хорошо потолкаться в такую ночь между кучею хохочущих и поющих девушек и между парубками (puišiem), готовыми на все шутки и выдумки, какие может только внушить весело смеющаяся ночь. Под плотным кожухом тепло; от мороза еще живее горят щеки; а на шалости сам лукавый подталкивает сзади.

Gogolim ir skaista un senlaicīga krievu valoda, kura asprātīgi lodā, nejauki žvadzina un jautri ķiķina, stāstot par ukraiņu ciemata dzīvi. Stāstu krājums «Вечера на хуторе близ Диканьки», kurā ietilpst astoņi stāsti,  ir pirmais lielais Gogoļa darbs, kurš tam atnesa atpazīstamību un lika pamatu nākotnes slavai, lai arī viņš pats vēlāk to uzskatīja par virspusēju jaunības pieredzes augli. Tomēr lasītājam Dikaņkas stāsti var būt jauks ievads Gogoļa pasaulē, pie viena arī iespēja ieskatīties ukraiņu tautas tradīcijās.

Pēc Ziemassvētku stāsta motīviem ir sacerētas divas operas (Čaikovskis (1874), Rimskis-Korsakovs (1895)), uzņemta mēmā filma (1913), multfilma (1951) un filma (1961). Diemžēl krievi nesteidzas ekranizēt savu klasiku ar mūsdienu tehnoloģijas iespējām – jau vairākus gadus ilgst cita Gogoļa stāsta “Vijs” filmēšana un pakļaušana 3D formātam, to sola parādīt 2011.gadā. Žēl, Gogoļa Dikaņkas ciema ļautiņi un citi mistiskie zvēriņi būtu pelnījuši modernu ekranizāciju.

Stāsta pilns teksts atrodams šeit.

Čārlzs Dikenss “Ziemassvētku dziesma”

Komentēt

      Čārlzs Dikenss. Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku spoku stāsts / no angļu val.tulk. I.Burčika. – Rīga: Klints, 1998. (Charles Dickens. A Christmas Carol. (1843)).

Angliski runājošās pasaules Ziemassvētki nebūtu iedomājami bez šīs Dikensa grāmatas. Rakstīta pirms gandrīz 170 gadiem (rīt tai aprit jubileja -167 gadi), tā nekad nav aizmirsta – neskaitāmi pārizdevumi, lugas, radiouzvedumi, ekranizācijas visos iespējamos veidos. Tālajā 1843. gadā Dikensa grāmata organiski iekļāvās procesā, kuru varētu nodēvēt par Ziemassvētku atdzimšanu. Kā zināms, vēl pirms pāris gadsimtiem – 17. gs.vidū – tolaik vadošā protestantu partija Anglijas parlamentā panāca, ka Ziemassvētkus aizliedz un ne karalis, ne katoļi tur neko nevarēja iebilst. Līdz 18. gs. 20-tajiem gadiem svētki grima aizmirstībā, bet tad palēnām sākās to renesanse. Vairāki entuziasti gribēja atdzīvināt tradīcijas, un sabiedrība atsaucīgi uztvēra viņu idejas.  1841. gadā karalienes Viktorijas vīrs princis Alberts no savas dzimtās Vācijas atveda Ziemassvētku eglīti, 1843. gadā – parādījās pirmā Ziemassvētku kartiņa, tā paša gada decembrī Dikenss izdeva savu “Ziemassvētku dziesmu”.

Sākotnēji liekas dīvaini, bet īstenībā (ja atceras vēsturi) ir likumsakarīgi tas, ka Dikensa grāmatā nav ne vārda par Kristus piedzimšanu, viņa grāmata stāsta par sekulāriem, ģimeniskiem svētkiem, kuros galvenā loma ir sirds siltumam un līdzjūtībai. Vecais īgņa Skrūdžs ir pilnībā pārdevis savu dvēseli naudas velniņam, viņā nav ne miņas no līdzcietības, visas svētku izpriecas viņš uzskata par lieku laika un naudas patēriņu. Ziemassvētku vakarā pie viņa atnāk spoks – mirušais biznesa partneris un saka, ka tā dzīvot nedrīkst un drīzumā Skrūdžu apciemos trīs gari – pagātnes, tagadnes un nākotnes. Gari nāk, un Skrūdžs ierauga savu dzīvi no pavisam cita skatu punkta, kas viņam liek mainīties pilnībā. Faktiski Skrūdža stāsts ir vecs kā pasaule – saulgriežos dzīvība ir panīkusi, bet tad “laiks lūst”, un ir nepieciešams kāds, kurš izietu iniciācijas rituālu – mirtu, izietu pārbaudījumus un atdzimtu jaunā statusā. Skrūdža dvēseles atdzimšana savdabīgā veidā arī ievadīja Anglijas Ziemassvētku tradīciju atdzimšanu un, manuprāt, padarīja tos saprotamākus  un pieņemamākus no pārgudras reliģiozitātes tālai vienkāršai tautai un tiešā nozīmē “ienesa tos gan pilī, gan būdiņā”. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man kļuva skaidrāks, kā Rietumi ir nonākuši līdz dabiskam līdzsvaram svētkos starp kristīgo un pagānisko (diemžēl tikpat stiprs ir arī trešais spēks – komerciālais) – kā redzams, ne bez grāmatu un lielisku rakstnieku palīdzības.

Trīs iemesli, kāpēc lasīt:

1) angļu mūžam nenovecojošā klasika;

2) angliski runājošā pasaulē metaforas ar personvārdu Skrūdžs ir līdzvērtīgas latviešu Cibiņam/Kristīnei/Antiņam – nezinot var būt grūti saprast joku vai prātulu;

3) tas ir skaists, sentimentāls stāsts ar laimīgām beigām – mums tādus vajag vairāk.

lasīt angliski var šeit

Anšlavs Eglītis “Ziemsvētku stāsti” (1999)

3 komentāri

Anšlavs Eglītis. Ziemsvētku stāsti: [izlase] / sast. V.Hausmanis. – Rīga: Zinātne, 1999.

Neliela grāmatiņa ar 14 stāstiem, kuru izvēlējos lasīt, nosaukuma uzrunāta. Eglītis daudzus gadus ASV latviešu laikrakstā “Laiks” ir publicējis Ziemassvētku stāstus, tā ir veidojies viņa krājums “Pasmaidot” (1970). No šī un vēl krājuma “Ciemiņš no dzimtenes” ir izvēlēti stāsti “Zinātnes” izdevumam. Stāstu varoņi ir trimdas latvieši, kuri, līdzīgi autoram, pūlas iejusties Rietumu pasaulē, brīžiem ieslīgstot nostaļģijā pēc mājām.

Hausmaņa ievadā Eglītis nodēvēts par izcilu prozaiķi – nekad neesmu to sapratusi, jo mani centieni iejusties Eglīša grāmatu pasaulē diemžēl nav vainagojušies ar panākumiem. Tomēr grāmatu līdz galam izlasīju (nebija jau nekāda lielā), bet attieksme gan nemainījās. Eglītim ir brīnišķīga valoda –

“Piemēra dēļ, tepat bļodā uz galda – āboli. Šejienes ābols. Kas tas vispār bija par ābolu? Tik vien kā āriene, bet tas arī viss – liela, irdena miesa, pļegana, bezrakstura garša. Lūk, Latvijas sīpoliņš, tas bija ābols: mazs, dzeltēns kā vaska bumbiņa, skāņš, sulīgs, dzidru, skaidru, īsti ābolīgu garšu. Arī lielie, baltie antonovkas bija vareni. Cieti kā akmeņi, bet iekod – ā – cik atspirdzinošs skābums!”

– tomēr ar valodu vien man nepietiek, viņa stāsti man atstāj tieši tādu – pļeganu  – pēcgaršu. Tajos ir gana daudz asprātības, gana interesanti notikumi un raksturi, bet, acīmredzot, mēs neesam radīti draudzībai. Piedod, Anšlav, ceru, ka Tev ir citi cienītāji!

Klusa nakts (1994)

Komentēt

Klusa nakts: vācu rakstnieku Ziemassvētku stāsti / no vācu val. tulk. A.Aumale, S.Brice, S.Ģībiete – Rīga: Jumava, 1994.

Laikam kļūstu veca – man sāk patikt Ziemassvētki 🙂 Nepietiek ar to, ka skatos Ziemassvētku filmas un klausos tradicionālās dziesmiņas, vajag taču arī palasīt kaut ko tematisku.

Sākšu ar nelielu, plānu grāmatiņu, kurā apkopoti 11 īsi vācu rakstnieku stāsti – Heinrihs Bells, Fēlikss Timmermanis, Arnolds Cveigs, Hermanis Hese, Manfreds Kibers, Ernsts Hofmanis, Ērihs Kestners, Vikija Bauma un Oskars Grāfs ir rakstījuši mazus vēstījumus par svētkiem, kuri ir bagāti ar tradīcijām, pilni ar gaidām un cerībām. Nedaudz par kristīgo, nedaudz par bērnišķīgo, nedaudz komisko. Mēs varam nemīlēt šos svētkus, bet Hermanis Hese raksta: “Un tomēr, atceroties svētkus un ar tiem saistītos notikumus vesela mūža garumā, ieklausoties skaņās un dvēseles trīsās, kas saglabājušās atmiņā kā spilgti, juceklīgi bērnības iespaidi, ieskatoties mīļās, sen izdzisušās acīs, apstiprinās kāda gara vienotības, kāda noslēpumaina centra esība, ap kuru mēs te apzināti, te neapzināti visu mūžu esam riņķojuši“. Ziemassvētki kā atskaites punkts, katram savs, kristietim – Jēzus dzimšana, pagānam – gaismas atgriešanās, romantiķiem – svecīšu liesmas un eglītes smarža, pragmatiskajiem – dāvanu gādāšana un saņemšana. “…mūsu laikmetā, mūsos saglabājies kāds kodols, kāds gars, kāda žēlastības atskārsme – ticība ne jau baznīcas vai zinātnes dogmām, bet kāda centra esamībai, uz kura balstoties pat apdraudētā un izpostītā dzīvē var ieviest kārtību, ticība, ka tieši šis mūsu būtības kodols ļauj tuvoties Dievam, ticība šī centra sakritībai ar Dieva klātbūtni.”

No visiem stāstiem man vislabāk patika Vikijas Baumas “Karpa Ziemassvētku galdam”. Tādus es iedomājos ideālos ģimeniskos Ziemassvētkus – Vīnes ārsta ģimene ar trīs bērniem, kuriem Ziemassvētki sākas sv. Nikolaja dienā, kad kurpes piepildās ar saldumiem, bet no laukiem ierodas Malitante un “ar viesuļvētras postošo spēku” sāk darboties virtuvē. 24.decembra rītā viņa dodas uz tirgu un rūpīgi izvēlas karpu – Ziemassvētku mielasta vainagojumu. Ziemassvētku stāsti “…saplūst kopā ar garšīgās karpas radīto baudu, ar saldā vīna siltumu, vaska svecīšu smaržu, dāvanām dzīvojamā istabā uz galda un īpatnējo sajūtu, ka apēsts vairāk, nekā būtu ieteicams, un tas viss radīja Svētvakara prieku un skaistumu.”

Šodien sniga visu dienu…

Komentēt

Austra Dāle “Sniegat, sniegi…”

 

Sniegat, sniegi, klusi, balti

Pāri puķēm, salnas lauztām, –

Lai nav skumji, lai nav salti

Sīkām saknēm, zemes glauztām.

 

Sniegat, sniegi, viegli, maigi:

Lai bez miņas aizsnieg pēdas,

Kur tik skumji bij’ un baigi,

Kur bij’ staigājušas bēdas.

 

Sniegat, sniegi, visu klājat

Dziļi, rāmi, sapņojoši;

Pavasarim paglabājiet

To, kas dzīvot vēl grib droši.

 

 

Newer Entries