Katru gadu maijā Eiropa satiekas pie televizoriem, lai kārtējo reizi pūlētos atšifrēt Eirovīzijas kodu. 2024. gadā 37 valstis sacentās par iespēju parādīt sevi, pārsteidzot Eiropas skatītāju. Kā sanāca? Kā vienmēr – dažādi, bet es teiktu, ka šī reizē bija gan viena no labākajām Eirovīzijām, gan – nepārspīlējot – neprātīgākajām.
Es neskatos Eirovīziju mūzikas dēļ, lai gan vienmēr pēc tās sausajā atlikumā iegūstu kādu dziesmu vai mūziķi, par kuru turpmāk interesēties. Eirovīzija man šķiet interesanta no sociālās antropoloģijas viedokļa, vienmēr šķitis, ka tā savdabīgā veidā parāda Eiropas attiecīgā brīža noskaņojumu un dziesmu parādes galvgalī nostājas tās dziesmas, kas vislabāk raksturo attiecīgo gadu. 2024. gads bija paātrināts, histērisks un kontroversiāls.
Skatoties pusfinālus, pirmais, kas iekrita acīs, bija straujais temps – šogad bija izteikti maz balāžu, bet ļoti daudz dziesmu ātrā tempā, ar daudzām kustībām, kam tika pieskaņota ātra skatuves gaismu un krāsu maiņa, kā arī kadru maiņa. Jāsaka, ka ilgtermiņā tas nogurdināja. Otrais zīmīgais moments bija priekšnesumu seksualizācija – pat neņemot vērā vulgāri homoerotisko Apvienotās Karalistes numuru, Somijas pusmūža vīreli ar pliko dupsi un Spānijas puskailos tranus augstpapēžu zābakos, jāsaka, ka daļa dziesmu interpretētāju bija paknapi ģērbti un/vai kustējās izteikti seksīgi. Lai pārliecinātos, ka neesmu kaut ko sadomājusies, noskatījos vēlreiz 2023. un 2022. gada Eirovīzijas finālus, un nē, es nemaldos – tajos praktiski nav kailu ķermeņu augšdaļu un seksīgākais no visa ir Spānijas Šaneles deja (2022) un Horvātijas veču grupas “Let 3” baltās apakšbikses (2023). Iespējams, ka Eiropa grib aizmirsties trakās, erotiskās dejās, jo pie tās robežām notiek jau divi kari, kas visus satrauc un padara nervozus.
Eirovīzijas apskatu sāksim ar tām dziesmām, kuras nekvalificējās finālam. Kas nenostrādāja? Pirmkārt, es teiktu, ka skatītājam jāsaprot vēstījums – Polija, Moldova, Azerbaidžāna, Austrālija, Albānija, Čehija, Dānija, Sanmarino un Beļģija šķita apmaldījušās savā stāstā un uz skatuves notika vai nu pārāk daudz uzreiz vai kaut kas nesaprotams. Islande izcēlās, piedaloties ar 2004. gada dziesmu, savukārt Malta tika upurēta kā viena no formāta”soliste+4 dejotāji” pārstāvēm. No neloģiskajiem nekvalificēšanās iemesliem varu minēt, ka no šīm 11 valstīm sešas bija baltā tērpā (finālā baltā bija tērptas tikai valstis ar ļoti stipru, labu vokālu – Francija un Portugāle).
Konkursa gaisotni kopumā krietni bojāja pret Izraēlu vērstais noskaņojums, kas izpaudās pastiprinātos drošības pasākumos, demonstrācijās un nejaukā attieksmē pret Izraēlas pārstāvi (publikas ūjināšana uzstāšanās laikā). Finālā histērijas līmeni paaugstināja Nīderlandes dalībnieka diskvalifikācija, kas netika pietiekami izskaidrota no organizatoru puses un radīja sašutumu citos dalībniekos (izmeklēšana joprojām notiek). Malmes pilsētas neoficiālais paziņojums, ka tā kādu laiku vēlētos atpūsties no šādiem pasākumiem, ir diezgan daiļrunīgs.
Iespējams, ka fināla dienā visi jau bija paguruši un nervozi – bet ballīte notika! Uzsāka zviedri ar vecu radio dziesmu, viss baltmelni mirgoja, plaiksnīja zils un sarkans. Nākamais bija Ukrainas meiteņu duets – ļoti iespaidīgi, atmiņā paliekoši (ukraiņi savā nacionālajā finālā ir neglīti kašķīgi un dirsīgi, bet, iespējams, tas dod rezultātu). Trešais bija vācietis ar degošām miskastēm un vēl vienu radio draudzīgu, drošu dziesmu (ak, kāds gan Vācijas finālā bija šlāgeris – Marie Reim “Naiv” – interesanti, kā tādam klātos Eirovīzijā). Ceturtā bija luksemburdziete Tali, kas bija pirmā no deviņām(!) solistēm formātā “meitene+4/5dejotāji”; varbūt viņai uzstājoties palīdzēja lielie tīģeri ar uguņiem. Sestā ar ūjināšanu tika sagaidīta izraēliete, bet Edena turējās godam un nodziedāja ļoti labi (attieksme pret Izraēlu kara kontekstā var būt dažāda, bet tai meitenei ir aknas). Septītais bija lietuvietis ar jauku, dejojamu dziesmiņu (lietuviski, starp citu). Astotā bija Spānija ar dziesmu “Zorra” – soliste (vecuma grupā 50+) ar diviem sprauniem, puskailiem dejotājiem augstpapēžu zābakos. Spāņi samulsināja, jo priekšnesums ir izteikti seksuāls melni-sarkani-zelta krāsu gammā, bet vārdi – feministisks vēstījums par sievietes pašnoteikšanās tiesībām. Devītā nāca jautrā Igaunija ar dancojošu veču bariņu. Desmitā bija Īrija, kura bija nolēmusi Eiropu pakļaut sātanisma rituālam – lai ko viņa tur darīja, sēca un spiedza, es to neatbalstu; priekšnesums bija izstrādāts, bet spēlēties ar pentagrammām nevajag. Pēc īrietes radītā šoka, atnāca mūsu Dons un mierīgi padziedāja (ticu, ka bija cilvēki, kas nobalsoja par Latviju šī negaidītā kontrasta dēļ). Kā divpadsmitā uzstājās grieķiete ar četriem dejotājiem – interesanta dziesma, bet diezgan sarežģītas konstrukcijas.
Jaunu rindkopu ir pelnījis Apvienotās Karalistes pārstāvis Ollijs, jo tāpat kā Īrijai viņa priekšnesums bija scenogrāfiski izstrādāts, taču saturiski un morāli pilnīgi neatbilstošs Eirovīzijai kā iepriekš deklarētam ģimenes šovam. Paši angļi šobrīd gānās par Eirovīzijas seksualizāciju, taču jāsaka, ka šajā ziņā viņu dārziņā metams vislielākais akmens. Pēc uzbudinošā angļu Ollija mums tika piedāvāts Norvēģijas priekšnesums vikingu noskaņās, kas bija labs, bet palika publikas neievērots – finālā Norvēģija finišēja pēdējā. Kā piecpadsmitā uzstājās itāliete Andželīna, kuras dziesmas popularitāte man joprojām ir nesaprotama, jo tā ir nervoza un bez melodijas (bet man vispār no itāļiem ir paticis tikai “Måneskin”). Itālijai sekoja Serbija ar konkursa lēnāko un miegaināko dziesmu; iespējams, šī dziesma nav gluži piemērota Eirovīzijai, taču kādā pasaku filmā par rūķīšiem un elfiem gan iederētos. Kā modinātājzvans publikai bija Somija ar gada stulbāko priekšnesumu (un finālā tam vecim debesu zvani tomēr esot izkrituši no stringiem), ko krasā kontrastā nomainīja vokāli izcilā Portugāle ar sarežģītu dziesmu, ko atkārtot mājās nav iespējams. 19. kārtas numurs bija etniski krāšņajai Armēnijai, kas mundri staigāja un klaigāja pa raibo skatuvi. Armēnijai sekoja Kipra ar kārtējo meitenes vingrojumu ar vīriešiem (kreklus nost!), un tad jau nāca neatkārtojamais uzvarētājs – šveicietis Nemo. Lai arī Nemo neuzvarēja skatītāju balsojumā, uzskatu, ka viņa panākums ir pamatots – dziesma ir vokāli interesanta, tika nevainojami nodziedāta, tā apvieno vairākus stilus un vēsta par sevis meklējumiem; kustīgais aplis, uz kura Nemo žonglēja, ir veiksmīga metafora mūsdienu nestabilajai pasaulei. Pēc Nemo uzstājās spiedzoša ragana no Slovēnijas ar dejotāju bariņu, kuru ietērpus varētu raksturot kā zeķubikšu triko.
Tad nāca publikas mīlulis – horvāts Baby Lasagna, kurš lielā mērā sekoja 2023. gada otrās vietas ieguvēja soma Käärijä stilam, un finālā arī kopsummā palika otrais. “Rim Tim Tagi Dim” ir krietna lēkājamā dziesma, kas šovasar noteikti būs populāra, bet vēlētos pievērst uzmanību arī horvāta centieniem popularizēt smalko tamborēšanas mākslu apģērbā un interjerā. Kā 24. uzstājās Gruzija, bet, godīgi sakot, man vairs nebija palicis daudz mentālā spēka, lai reaģētu uz enerģisko jaunietes & dejojošu draugu priekšnesumu zelta un sarkanas krāsas gammā ar bagātīgu uguns piedevu. Nedaudz atslābināja francūzis Slimane, kurš savu krāšņo balsi bija noformējis minimālisma stilā – tikai viņš, mikrofons, balta skatuve (un nežēlīgi ekspluatēts operators). Kā pēdējā uzstājās austriete, kas atkal vingroja kopā ar draugiem, un simboliski teica, ka salauzta sirds var rast mierinājumu mūzikā – ritmiski viļņi aizskalos sāpes un pestīs no ciešanām. Āmen! – ar to arī izskanēja fināls.
Lai arī 2024. gada Eirovīzija daudzos raisīja sašutumu un nesapratni, muzikālā ziņā šobrīd tā ir krietni augusi – ne velti daudzas dziesmas pēc konkursa veiksmīgi startē dažādās mūzikas straumēšanas platformās, savukārt Eirovīzijas mākslinieki paplašina savu koncertdarbību. Kā pozitīvu tendenci gribētu atzīmēt dalībvalstu centienus sūtīt dziesmas dzimtajā valodā – finālā tādu bija puse, un jāsaka, ka tas vairs nav iemesls, lai par dziesmu nebalsotu.
Eiropas raidorganizāciju apvienībai (EBU) šobrīd krietni jāpiestrādā pie krīzes menedžmenta, taču jācer, ka 2025. gada Eirovīzijas saimniecei Šveicei izdosies atgriezt Eiropas skatītāju mierīgākā, harmoniskākā gaisotnē un nākamgad maijā mēs atkal varēsim būt “United By Music”.
burtkoki 
Komentēt