Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза” (2016)

Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.

Дина Рубина “Белая голубка Кордовы” (2009)

Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Pirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Макс Фрай “Ключ из жёлтого металла” (2009)

Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Makss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Марина Степнова “Женщины Лазаря” (2011)

Марина Степнова. Женщины Лазаря. – Мосва: АСТ, Астрель, 2011. (Latviski: Marija Stepnova. Lāzara sievietes. Jānis Roze, 2013.)

Grāmatu “Lāzara sievietes” man Ziemassvētkos uzšķiņķoja Sibilla, bet es jau pati pagājušā gada nogalē grāmatnīcā lūkojos uz nesen izdoto latviešu valodas tulkojumu. Romānu lasīju gan krieviski, kāpēc – par to vēlāk.

2012. gadā Stepnovas romāns ieguva trešo vietu prestižajā krievu nacionālās literārās prēmijas «Большая книга» konkursā, kā arī tika iekļauts citu literāro prēmiju īsajos sarakstos. Būtiskākais gan, protams, ir tas, ka “Lāzara sievietes” ir guvušas arī daudz pozitīvu lasītāju atsauksmju. Stepnovai šis ir otrais romāns, 2005. gadā iznāca «Хирург», bet pirms tam rakstniece bija niekojusies ar stāstiem dažādos literāros žurnālos.

Romāna centrālais tēls ir Lāzars Linds, ievērojams un ekscentrisks padomju atomfiziķis, kurš dzimis ļoti ērtā gadā – 1900. Kādā saltā 1918. gada novembra rītā viņš materializējas Maskavas centrā uz universitātes sliekšņa. Viņu negribīgi pieņem Čaldonovs, universitātes dekāns, lai pēc neilga brīža konstatētu – pārsteigts un apjucis, ka viņa priekšā ir ģēnijs, prāta gigants, neapstrādāts dimants. Lāzara mazajā, subtilajā un dzīslainajā ķermenī dzīvoja īsta zinātnes jaunatklājēja dzirksts, mistiskā kārtā radusies ebreju senču, vienkāršu ļaužu, gēnu rotaļās. Lāzara ģēnijs (un PSRS kodolprogramma) visā viņa dzīves garumā nodrošināja drošu un turīgu dzīvi gan viņam pašam, gan viņa tuviniekiem, tomēr romāna saturiskais āķis aizķeras pie domas, ka izcili zinātnieki gudri un asredzīgi ir tikai savā darbā, kamēr privātā dzīve ir tikai pakārtots jēdziens. Lāzaram ir daudz sieviešu. Tehniski. Bet mīl viņš sava skolotāja Čaldonova sievu Marusju, kura ir par viņu 30 gadus vecāka. Platoniski un visu mūžu. Marusja ir ideāla sieva – reizē maiga un reālistiska būtne, kuras laulība nav svētīta ar pēcnācējiem, bet, ieraugot uz savas mājas sliekšņa nošņurkušo Ļesiku, viņa saprot, ka Dievs viņai beidzot ir atsūtījis bērnu. Varētu jau teikt, ka Lāzars Marusjā ierauga mātes tēlu, tomēr viņa ilgas ir cita rakstura. Ar laiku viņš samierinās, ka Čaldonovu pāris ir nešķirami un laimīgi un vienkārši mīl.

Да, ему двадцать девять и он влюблен в женщину, которой шестьдесят. Нет, не влюблен — он любит женщину, которой шестьдесят, и любил ее, когда ей было сорок девять. И пятьдесят пять. И будет любить ее и в ее восемьдесят лет, и, это уже совершенно ясно, что и в свои. Пусть бросит в него камень тот, кто считает это чувство ненормальным, — Линдт взамен с наслаждением вырвет мерзавцу кадык. Потому что не было на свете ничего нормальнее, яснее и проще его любви, и вся эта любовь была свет, и верность, и желание оберегать и заботиться. Просто быть рядом. Любоваться. Слушать. Следить восхищенными глазами. Злиться. Ссориться. Обожать. Засыпать, изо всех сил прижав к себе. Просыпаться вместе. Никому и никогда не отдавать.

Алексей Какало «Галя» (1979)

Pēc Marusjas nāves un neskaitāmām sievietēm jau cienījamā 60 gadu vecumā pār Lāzaru nolīst karsta mīla astoņpadsmitgadīgas Galočkas iemiesojumā. Galočka tiek izprecināta Lāzaram, dzemdē dēlu un drīz kļūst par staltu un uzpūtīgu Gaļinu Petrovnu, kas gan netrauce Lāzaram viņu dievināt līdz pēdējam elpas vilcienam. Gaļinai ir savs, ļoti sāpīgs stāsts, tomēr sabuļādas kažoki, briljanti un viss pārējais, ko var nopirkt par naudu, kā arī pieaugošā varas apziņa, sāpes dara aizvien trulākas, līdz ārējais sasalums sasniedz viņas dvēseli.

Trešā Lāzara sieviete ir Ļidočka, Lāzara mazmeita, kuru viņš nekad nav saticis. Liktenis lēmis, ka Ļidočku uzaudzina Gaļina Petrovna, kura pret bērnu izturās kā pret labu šķirnes kucīti: paēdināt, izstaidzināt, izguldīt. Ļidočka vīst kā ēnā iestumts sauli mīlošs istabas augs, bet atveldzi rod nejauši atrastā grāmatā, kuru Lāzars paņēmis no Marusjas pēc viņas nāves – Елена Молоховец «Подарок молодым хозяйкам или средство к уменьшению расходов в домашнем хозяйстве». Tā ir reāla grāmata, pirmoreiz izdota 1861. gadā, 1000 lappušu biezs bestsellers, pārizdots daudzas reizes. Ļidočkai grāmata nozīmē Mājas – tādas, kurās taisa saldējumu un dzīvo Mamma, bet tās arī ir vienīgās meitenes mājas nākamos desmit gadus.

Romāna lielais pluss ir valoda – tik ļoti skaista un krāšņa valoda, ka nedaudz apskatījusi latviešu izdevumu, es nopirku grāmatu krievu valodā. “Lāzara sievietes” pieder pie tām grāmatām, kuras jātulko ar sviedriem, dusmām un notirpušu dibenu, tikai tad iespējams panākt valodas vieglo rotaļīgumu un maldīgo vieglumu. Tas ir grūti, bet citādi tulkot nav vērts.

Pirmkārt, man patika valoda, otrkārt, autores prasme izveidot tēlus, kas iespiežas atmiņā. Vai jūs domājat, ka es uz ielas paiešu garām splīnīgajai Gaļinai Petrovnai? Nekā, es viņu uzreiz atpazinu, kad ieraudzīju gleznā! Lāzars Linds, šis rosīgais ebreju ģēnijs, kuru nemulsina atomzinātnes ļaunais gars, Marusja – gādīga un pazemīga Dieva priekšā, bet vienlaikus ļoti vitāla un rosīga cilvēkos, Ļidočka – maldīgi trausla balerīna, kuras sapnis par Mājām izrādās arī sapnis par Dzīvi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ es esmu gatava autorei piedot to, ko es nepieņēmu – nepatīk man tāda sieviešu pazemība apstākļiem, lelles tēls, kuru vīrietis ieliek paša izvēlētā plauktā. Autores intervijā lasīju domas, ka sievietei ir jāspēj piedot viss, jo tāpēc jau viņa ir sieviete; sievietei liels trūkums ir pārāk daudz domāt; atriebīga un nikna sieviete nav dabiska utt. Tam visam es nepiekrītu, bet paradoksālā kārtā Stepnovas romānā ļoti labi var redzēt, kur noved nespēja pretoties, pārprasta padevība un pakļaušanās: Galočkai izravēja pašas vēlmes kā nezāles, un izauga zombijs Gaļina Petrovna, kura savai mazmeitai nespēja dot nekā no ģimenes sajūtas, pat ne vienkāršu apskāvienu. Otra lieta, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir mūsdienu krievu literatūrā tik bieži sastopamā tīksme sabiezināt krāsas un visu dramatizēt līdz melniem toņiem: bērnības ir drūmas, tuvinieki – nodevēji; ja kādam iet labi, tad drīz ies slikti vai arī viņš ir tik truls, ka nemaz nesaprot, ka viņam ir labi; ja kādreiz ir noticis kaut kas slikts, tas noteikti izbojās VISU dzīvi kā plēve virs silta piena, utt. Interesanti, vai šī konstantā, fatāliskā attieksme ir kāda slāviska īpatnība vai arī rakstniekiem šķiet, ka literatūra citādi nebūs “vērtīga”?

Bet vispār man patika, es lasīju ilgi un kārīgi. Labprāt lasīšu Stepnovu vēl.

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Kad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.

Джоанн Харрис “Ежевичное вино” (2012)

Джоанн Харрис. Ежевичное вино / пер. с английского А.Килановой. – Москва: Эксмо, 2012.  (Joanne Harris. Blackberry Wine. 2000)

Angļu rakstniece Džoanna Harisa pasaules slavu ieguva ar romānu “Šokolāde” (kura ekranizācija, iespējams, bija labāka par grāmatu). Lai arī “Šokolādei” ir divi tiešie turpinājumi (“Saldās kurpītes” un “Peaches for Monsieur le Curé“), tā ievada arī Harisas tā saukto “ēdamo” triloģiju – seko Blackberry Wine un Five Quarters of the Orange – kuras kopā gan saista tikai darbības vieta un pāris otrā plāna personāži. Grūti pateikt, kāpēc Harisa, kuras grāmatu skaits nu jau sniedzas otrā desmitā, ir kritusi nežēlastībā pie Latvijas izdevējiem (tulkotas tikai divas grāmatas), jo, manuprāt, ar viņas grāmatām varētu pat nopelnīt –  lasītāju loks varētu būt gana plašs.

Romāna sižets ir diezgan tradicionāls – kāds angļu rakstnieks Džejs Makintošs ir nonācis daiļrades un dzīves krīzē, tādēļ spontāni nolemj visu pamest, nopērk māju nelielā Francijas miestā un uz karstām pēdām, padusē iežmiedzis somu ar vecām vīna pudelēm, ierodas jaunajā mājvietā. Te viņš lēnā garā sakopj māju un dārzu, iepazīstas ar vietējiem, izbauda “īsto” dzīvi un, protams, pie viņa atgriežas mūza un top ģeniāla grāmata. Paralēli lasītājs tiek iepazīstināts ar 20 gadus veciem notikumiem Anglijā, kuros tiek stāstīts par Džeja pusaudža gadiem Jorkšīrā un viņa draudzību ar pavecu dārznieku. Bez Džeja romānam ir vēl viens stāstnieks – vīns, kurš spēj runāt miljons balsīs, atraisīt mēles,atklāt noslēpumus, vēstīt par ģeniāliem plāniem, klusi ķiķināt zem deguna un zviegt pilnā balsī. Vīna runas pārstāv romāna mistisko, maģiskā reālisma sastāvdaļu, un tās dīvainā kārtā šķiet reālākas un pieņemamākas par dažiem citiem romāna pavērsieniem.

Kādreiz rakstniekiem ļoti gribas demonstrēt, kādi viņi ir malači un parādīt visu, uz ko viņi ir spējīgi. Iespējams, ka Harisai pēc “Šokolādes” labajiem panākumiem arī gribējās nepievilt un vēlreiz šaut no visiem lielgabaliem uzreiz – diemžēl lielgabalu viņai bija pārāk daudz. No pieminētajām divām sižeta līnijām par mūsdienu rakstnieku Francijā un pusaudzi Anglijā mierīgi varēja uzveidot divas atsevišķas grāmatas un tad būtu iespēja smalki izzīmēt visus tēlus, padarīt tos ticamākus. Viens no romāna centrālajiem tēliem ir vecais angļu vīrs Džo, kurš pēc ogļrača darba ir pilnībā pievērsies dārzkopībai un labprāt uzņem viesos kaimiņu puišeli, lai to mācītu visādām dārza gudrībām. Lai arī Džo tēlu un viņa attiecības ar pusaudzi Džeju rakstniece ir izveidojusi ļoti simpātiskas, tomēr es tām nenoticēju, tās priekš manis tā arī palika samākslotas, tikai uz papīra pastāvošas. Ļoti jau patika visa tā Džo saimniekošana pēc Mēness fāzēm ar amuletiem apkarinātā dārzā un sēklu kolekcionēšana un visa “mazā mājas maģija”, bet nu iedoma, ka pusaudzis tajā aktīvi piedalās, man šķita aiz matiem pievilkta.

Raymond Campbell (1959)

Harisai ļoti patīk iespraust tekstā visādus maģiskā reālisma elementus, bet ar tiem jābūt uzmanīgiem, lai maģiskais nepārmāc reālismu. Šoreiz pietiktu ar runājošu vīnu, citādi rakstnieks Džejs izskatā pēc tāda vēja zieda, kurs tikai atkorķē kārtējo “īpašo” pudeli un tad savecējušais augļu vīns iznes galveno sižeta smagumu. Un saldi, saldi tas viss… par daudz cukura. Viss romāns kā pieauguša vīrieša dzīšanās pēc bērnības sapņa, kuru, izrādās, īstenot sanāk neticami viegli. Jājautā, kur tad Džejs bija visu šo laiku un ko lai dara tie cilvēki, kuriem nav iespēja nopirkt un atjaunot māju Francijā.

Mans personiskais jautājums rakstniecei būtu tāds: kāpēc romānu izskaņā gan “Šokolādē”, gan “Kazeņu vīnā” viņas galvenie varoņi nobīstas pieņemt tik ilgi kāroto un ilgoto? Kāpēc viņi nespēj pieņemt likteņa dāvanu, kuru būtībā ir pelnījuši? Interesanti, vai arī citi Harisas varoņi izdara tādu izvēli, un kāpēc rakstniecei vajadzīga šāda izskaņa. Personiska trauma? Atteikšanās saldme? Bailes no piepildīta sapņa?

Lai arī man grāmata bija par saldu, es domāju, ka daudziem tā varētu patikt – lauku romantika ar samezglotiem likteņiem, kura ietverta koķetā maģijas aurā, varētu būt patīkams lasāmais gan vasarā, gan aukstā ziemā. Domāju, ka kādā sentimentam noskaņotā brīdī palasīšu vēl kādu Harisas grāmatu.

*****************************

Javier Mulio (1957)

Vīna gatavošana ir diezgan gara un ķēpīga padarīšana, bet Harisas romāna ir viens varonis – vecais Narciss, kura ierastais dzēriens ir creme de cassis – upeņu liķieris (tas ir arī Erkila Puaro iecienītākais alkohols). Mūsmājās upeņu ievārījumu pārāk nemīl, pietiek ar pāris burciņām, tomēr upeņu uzlējumu taisām regulāri: vienkārši sastūķē trīslitru burkās ogas pamīšus ar cukuru, liek ledusskapī un kādu mēnesi gaida sīrupu; pēc tam sīrupu 1:1 atšķaida ar šņabi un lieto gada garumā. (Var darīt arī otrādi – vispirms upenes aplej ar šņabi, iztur un tad pieliek cukuru.)

Tomēr creme de casis ir nedaudz smalkāka padarīšana. Vārds ‘Creme’ norāda, ka liķierī  ir mazāk alkohola, bet vairāk cukura (apmēram 40%). Ņem kilogramu ogu, tās nedaudz pašķaida un pārlej ar litru šņabja. Mēnesi iztur, tad rūpīgi izkāš. Šķidrumu nosver – ja vēlas liķieri, pievieno no nosvertā daudzuma 20% cukura, ja vēlas creme – 45 %. Šķidrumu maisa, līdz cukurs izkusis.

Esmu lasījusi arī tādu interesantu recepti, kurā burkā pamīšus liek 1 kg upenes, sagrieztu ingvera gabaliņu (40 g), sadalītu vaniļas pāksti un 500 g karameļu cukura (gabaliņos). Visu pārlej ar 1 litru šņabja un tumšā vietā iztur vismaz divas nedēļas, pēc tam filtrē un pilda pudelēs.

Jebkurā gadījumā man šķiet, ka upene alkoholā vislabāk spēj saglabāt savu skaisto aromātu – var baudīt tīrā veidā, uzliet saldējumam vai izmantot kokteiļos (auksts baltvīns un creme de casis 5:1 vai 10:1). Priekā!

Николай Гоголь “Вий” (1835)

Николай Гоголь. Вий: повесть // Миргород: сборник (1835)

Наталья Варлей в фильме «Вий» (СССР, 1967)

Šķiet, ka raganu tēlu galerija nebūtu pilnīga, ja tajā izpaliktu slavenā Gogoļa pannočka no klasiskā šausmu stāsta “Vijs”. Stāsta galvenie varoņi ir seminārists Homa un ragana, un parasti aprakstos koncentrējas uz viņu abu slaveno pretstāvi baznīcā trīs nakšu garumā, tomēr nevajadzētu piemirst, ka Gogolis ir paspējis attēlot (un izsmiet) gan garīgā semināra audzēkņus, gan kazaku ciema iemītniekus. Stāsta garumā lēnām audzētā šausmu un baiļu atmosfēra, beigās kulminē baznīcā ar lidojošu zārku, augšāmcēlušos mironi un ļauno garu parādīšanos.

Nikolajs Gogolis, dzimis un uzaudzis Ukrainā, ierosmi saviem pirmajiem stāstiem smēlās ukraiņu folklorā – gan viņa pirmais krājums «Вечера́ на ху́торе близ Дика́ньки» (1831-1832), gan nākamais – «Миргород» (1835) skaistā un krāsainā valodā stāsta par kolorītiem un ļoti dzīvelīgiem Ukrainas ciemu iemītniekiem. Gogoļa interese par folkloru un uz tās pamata balstīti stāsti ir raksturīga 19. gadsimta pirmās puses rakstnieku daiļrades iezīme, jo tieši šajā laikā tiek sākts aktīvi vākt folkloru un apzināt tās vērtību.

“Vijs” pirmoreiz ir publicēts četru garstāstu krājumā “Mirgoroda”, un tā titulvaronis ir mītisks šausmonis, kura acis ir tik ļoti aizaugušas ar skropstām un uzacīm, ka nepieciešams kāds palīgs, kurš tam paceļ plakstus. Vija skatiens ir visuredzošs un nogalinošs. Lai arī pats autors stāsta beigās raksta, ka tā ir tautā pierakstīta leģenda, tomēr folkloras pētnieki norāda, ka Vijs visticamāk ir Gogoļa fantāzijas auglis, kas radies apkopojot dažādus mitoloģiskos tēlus. Ļoti tuvs Vijam ukraiņu folklorā ir svētais Kasjāns (Касьян), kura dēmoniskais raksturs ir atjaukts ar pareizticīgo mitoloģiju, tomēr saglabājis raksturīgo īpašību – visuredzošo, ļaunu nesošo skatienu.

…раздались тяжелые шаги… какого-то приземистого, дюжего, косолапого человека. Весь он был в черной земле. Как жилистые, крепкие корни, выдавались его, засыпанные землею, ноги и руки. Тяжело ступал он, поминутно оступаясь. Длинные веки опущены были до самой земли. …лицо было на нем железное…

— Подымите мне веки: не вижу! — сказал подземным голосом Вий.

Otrs mitoloģiskais tēls – ragana sākotnēji parādās vecenes veidolā, kura ar burvestību palīdzību uzlec semināristam Homam kamiešos un jāj ar to pār laukiem. Vēlāk viņa pārmainās par skaistuli, kas atbilst tradicionālajam raganas “skaistajam” vai “atbaidošajam” tēlam un spējai to mainīt pēc vajadzības. Šādas raganas slāvu folklorā sauca par “стрига”  vai “мора” un to izpausmes būtībā ir analogas Sanda Laimes aprakstītajām latviešu “nakts raganām”. Gogoļa radītā панночка ir skaists, bet baismīgs sievietes tēls, kurā skaistums apvienots ar nešķīsta gara viltību un niknumu.

Krieviski stāstu var izlasīt šeit. Gribēju norādīt arī, kur to var izdarīt latviski, bet tas ir atrodams tikai senizdotās Gogoļa izlasēs (1946., 1948., 1952. gadā), visticamāk, A. Čaka tulkojumā. Būtu interesanti palasīt, kā Čaks to ir pārtulkojis, jo Gogolim ir ļoti skaista, protams, senatnīga krievu valoda. Žēl, ka Gogolim 200 gadu jubilejā būs tikai 2021. gadā, jo labprāt ieraudzītu pārizdotus tieši viņa pirmos, folkloras iedvesmotos stāstus.

Stāsts “Vijs”ir vairākas reizes ekranizēts, pagaidām slavenākā ir 1967. gada ekranizācija ar Leonīdu Kuravļovu un Natāliju Varleju galvenajās lomās. 2014. gada janvārī beidzot notiks ilgi gaidītā jauno laiku ekranizācija 3D formātā, kuras treileris gan izskatās diezgan murgains. Vēl viena ekranizācija datējama ar 2006. gadu – šausmene “Ведьма“, kura gan pārsvarā izpelnījusies sliktas atsauksmes no krievu skatītājiem, tomēr man šķiet simpātisks kāda filmas cienītāja veidotais klips.

Матвей Ганапольский “Чао, Италия!” (2011)

Матвей Ганапольский. Чао, Италия!  – Москва:  Астрель/АСТ, 2011.

Matvejs Ganapoļskis ir pazīstams krievu žurnālists, kuru biju ievērojusi vadām sarunu raidījumus krievu TV kanālā RTVi. Būdams atraktīvs un dedzīgs savos izteicienos, viņš nevar palikt nepamanīts, tādēļ ar interesi uzzināju, ka viņa kontā ir grāmata par Itāliju, kas piedevām vēl solījās būt izklaidējoša un humorīga. Grāmata man tiešām patika, lai arī nevar teikt, ka tā atklāja kaut ko milzīgi jaunu par Itālijas vēsturi un tradīcijām. Tomēr mani vienmēr uzpērk entuziasma pilna attieksme pret kādu valsti, un tas, manuprāt, ir īstais veids, kā vajag par to stāstīt. Mani labākie braucieni uz ārvalstīm kopā ar gidu ir bijuši tie, kuros gids ir fatāli iemīlējies apskatāmajā valstī un dara visu iespējamo, lai cilvēkiem tā iepatiktos – aizved uz viņaprāt labākajām vietām skaistākajā laikā, izmisīgi kalkulē, kā parādīt vairāk, nebeidz runāt pat tad, kad lielākā daļa tūristu autobusā jau saldi aizmigusi, utt. Līdzīgi labam gidam Ganapoļskis ir centies pēc iespējas labāk atklāt Itāliju.

Autora iepazīšanās ar Itāliju sākusies ar viņa sievas starpniecību, kura, būdama gruzīniete, Itālijā bija studējusi un no turienes pārņēmusi dažu kulinārijas ieradumu, tai skaitā pastas vārīšanu al dente, t.i. drusku pacietu. Ganapoļskis bija pieradis pie padomju ēdnīcu saķepušajiem, pārvārītajiem makaroniem, un vispār – viņš ir vienkāršs ebreju puika no Ļvovas. Iespējams, ka Ganapoļskis nedaudz koķetē ar savu proletārieša izcelsmi, tomēr viņam ir pieticis saprāta savu pusgadu ilgo dzīvošanu Romā nevienādot ar varēšanu vienpersoniski par to uzrakstīt grāmatu. Tādēļ autors grāmatu ir veidojis kā sarunu ar ilggadējo ИТАР-ТАСС vadītāju Itālijā Alekseju Bukalovu, kurš Itālijā dzīvo jau gadus trīsdesmit un var pastāstīt par valsti daudz interesanta. Satikties ar erudītu stāstnieku, kurš ar prieku dalās savās zināšanās, vienmēr ir bauda. Abu autoru kopdarbs nav uzskatāms par enciklopēdisku izziņu krājumu, šeit patiesība ir savijusies ar leģendām, bet fakti tiek traktēti subjektīvi; autoru galvenais mērķis ir bijis lasītāju iemīlināt Itālijā.

Sarunas par itāļu virtuvi, Romas arhitektūru, Musolīni, Vatikānu un krieviem Itālijā tiek dažādotas ar Ganapoļska pastāstiem par dažādiem notikumiem iz paša dzīves, nebūt ne itāliskiem, tomēr savdabīgā veidā saistītiem ar Itāliju. Piemēram, savu pirmo satikšanos ar daiļo mākslu viņš apraksta izjusti un emocionāli – tālajos 60-tajos viņš klases sastāvā braucis ekskursijā  uz Kerču, nolikt ziedus pie kārtējā padomju pieminekļa, bet kaut kādā veidā noklīdis no grupas un iemaldījies pamestā stroikā, kur negaidīti haosa vidū cēli slējušās pāris antīkās kolonnas; pionieris Ganapoļskis nezināja, ka kolonnas cēluši senie helēņi, viņam vēsture sākās no 1917. gada, tomēr nezināšana nebija šķērslis, lai sajustu kolonnu absolūto skaistumu norietošas saules staros.

Līdzīgi stāsti – par to, kā gadu gaitā tikusi pārvarēta aprobežotā padomju audzināšana – caurvij grāmatu. Tas ir amizants lasāmais, tomēr vairāk gribējās tieši par Itālijas ikdienu. Piemēram, stāsts par to, kā vienkāršie itāļi pārvarēja krīzi jeb, pareizāk sakot, krīzes viņiem nebija, jo mazā biznesa pārsvars uztur apritē visus iesaistītos: Federiko pie Luidži nopērk lampiņu, Luidži pie Federiko iet frizēties, bet abi kopā dodas uz Karmīna restorānu, un tā krīze nemanot paiet garām.

Ganapoļskis atgādina, ka Itālija tikai salīdzinoši nesen kļuva par vienotu valsti, tādēļ vēl joprojām saglabājušās spilgtas reģionālās atšķirības. Itāļiem reģionāls nav sinonīms provinciālismam, bet gan daudzveidībai. Ja labi pameklē, tad te katrā miestā var atrast iemeslu lepoties ar savu dzimto vietu. Līdzīgi picai, kurā apvienojies jūdu plācenis, langobardu mocarella un Dienvidamerikas tomāti, itāļi ir gadsimtos veidojušies kā nācija, kura šobrīd savu dzīvesziņu un stilu ir padarījusi par eksporta preci. Pašpietiekami – tā diezgan precīzi varētu raksturot itāļus. Viņiem netraucē miskastes urna pie kādas antīkas kolonnas, jo dīvainā kārtā visa virspusējā mūsdienu draza tiešām neaizēno patiesu skaistumu.

Ganapoļska grāmata bija patīkams papildinājums jau zināmajam par Itālijas vēsturi un tradīcijām, kā arī vienkārši izklaidējoša lasāmviela par dažādiem dzīves gadījumiem. Viegli iztēloties, kā kādas tveicīgas dienas pievakarē Romā Ganapoļskis ar Bukalovu apsēžas pie galda, uz kura eklektiski servēta mocarella un ukraiņu speķis, tiek ieslēgts diktofons, atkorķēta pudele un pamēļošana par Itāliju un itāļiem var sākties!

Дэвид Мэдсен “Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению” (2002)

Мэдсен, Дэвид. Мемуары придворного карлика, гностика по убеждению /  пер. с английского А.Митрофанова. – Санкт-Петербург: Симпозиум, 2002. (David Madsen. Memoirs of a Gnostic Dwarf. 1998)

Ilgi nevarēju izlemt, vai man būtu vērts lasīt šo grāmatu – ārzemnieku sarakstītie vēsturiskie romāni par Itāliju diezgan bieži pārsniedz vēlamās vēsturiskās fantāzijas robežas. Tomēr kādā recenzijā bija pieminēts, ka romāna sākumā tiek smalki aprakstīts pāvesta Leo X ānusa bēdīgais stāvoklis, kas mani pārliecināja – tiešām, kur gan es vēl izlasīšu tādus smalkumus par pāvesta dibenu.

Romāns attēlo ļoti piesātinātu un sarežģītu posmu Eiropas vēsturē – 16. gadsimta pirmo ceturtdaļu. Te nu bija gana daudz plēšanās Eiropas toreizējo lielvaru starpā (jāatceras, ka toreiz bija arī tāds spēlētājs kā Pāvesta valsts un pāvests bija arī laicīgs valdnieks), lēnām un neapturami pieauga Eiropas katoļu neapmierinātība ar pāvesta varu, kas noveda pie Reformācijas, kā arī jāatceras par tādu nozīmīgu procesu kā Renesanse, kas kardināli mainīja viduslaiku pasaules uztveri. Jebkuram rakstniekam būtu grūti tikt galā ar tādu faktu daudzuma korektu attēlošanu, bet Medsens daudzveidībai vēl piesviež gnostiķus un inkvizīciju, īpaši iedziļinoties gnosticisma filozofijā. Var gandrīz droši apgalvot, ka bez īpašas intereses par vēsturi, šis romāns daudzviet šķitīs garlaicīgs, tomēr autors ir parūpējies arī par daudzām bezkaunīgām un pat neķītrām lappusēm.

Romāna galvenais varonis ir punduris Džuzepe Amadonelli, kurš savas dzīves laikā sasniedz neticamus augstumus – viņš kļūst par pāvesta Leo X uzticamības personu, kas nozīmē gan spiegu, gan ākstu, gan rakstvedi, gan padomdevēju. Punduris piedzima vienā no visnabadzīgākajiem Romas rajoniem, kur kropli neviens nežēloja. Viņu toties pažēloja kāda augstdzimusi meitene Laura, kas vāca ap sevi dabas apdalītus cilvēkus, lai tiem sludinātu gnostiķu mācību, kas tobrīd bija ļoti slepena un inkvizīcijas vajāta. Ļoti vienkāršoti sakot, gnostiķi māca, ka viss materiālais, tai skaitā cilvēka miesa, ir ļauna dieva radīts, bet pestīšanu var rast ar zināšanu jeb “gnosis” palīdzību, kuru izredzētajiem pauž īstais, “garīgais” dievs.  Punduris Džuzepe ar Lauras palīdzību iemācas gan lasīt, gan rakstīt, tādēļ autors ir varējis viņa rokās ielikt rakstāmspalvu un savu romānu noformēt pseidomemuāru formā – par notiekošo lasītājs uzzina no pundura rakstītā. Džuzepe jeb Pepino ir patīkami cinisks un brīžiem pat izteikti rupjš stāstnieks, kurš neatstāj ilūzijas, ka kāds no Romas patriciešiem būtu tikls un godprātīgs pilsonis.

Romāna vēsturiskā puse ir laba – attēlotas gan politiskās intrigas, gan karagājieni, gan reliģiskie strīdi (sava tiesa tikusi Leo X un Mārtiņa Lutera sadursmei). Lai tas viss nešķistu pārāk sausi, tad lielu daļu notikumu punduris izstāsta satīriskā stilā, nežēlojot nevienu iesaistīto – kariķētas personības, rupji joki, nežēlīgas intīmās dzīves atklāsmes. Nabaga pāvests Leo X, cienījamās Mediči dzimtas atvase, ir dabūjis ciest visvairāk – lai arī vēsturē viņš ir iegājis kā liels kultūras un mākslas cienītājs un atbalstītājs, tomēr romānā vairāk tiek stāstīts par viņa kāri uz labi veidotiem zēniem (visās vietās) un gadiem ilgušām problēmām ar izdrāzto dibenu (tas vēl ir maigākais epitets). Faktiski viss, ko stāsta punduris, agri vai vēlu noved pie kādas neķītras un pat sadistiskas ainiņas, kas dažai labai delikātākai dvēselei varētu radīt problēmas. Jāatzīst, ka kopā (vēsture un piedauzības) gan tas nostrādā tīri labi, jo ir robežas, kuras rakstnieks nepārkāpj, un sava daļa tiek atvēlēta arī romantikai.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka nepietika ar labi izpētītu vēsturisko materiālu un lieliski izveidotiem, kolorītiem varoņiem, lai izveidotu kārtīgu trilleri, kura varoņi veic sakarīgas darbības, jo sižets tiek vilkts un grūsts diezgan mākslīgi, uz beigām kļūstot pat neticams. Tiešām, ja Medsenu apvienotu ar Denu Braunu (vajadzētu gan vēl kādu trešo, kas atbild par varoņu sakarīgo rīcību), tad varētu sanākt diezgan aizraujoša lasāmviela, jo vēsturiskā materiāla šajā laikaposmā ir pārpārēm. Šobrīd es vienkārši varu apmierināties ar diezgan interesantu versiju par 16. gadsimta pirmās puses notikumiem, gnostiķu dzīvesziņas atkārtojumu un pāris novitātēm par vēsturisko personu seksuālo dzīvi.