Sākums

Marija Turtšaninova “Marēsi. Sarkanā klostera hronikas” (2016)

6 komentāri

Marija Turtšaninova. Marēsi. Sarkanā klostera hronikas / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2016. (Maria Turtschaninoff. Maresi. 2014.)

turtshaninova_maresiDecembris virzās uz beigām, un tas galīgi nav bijis čakls rakstītājs par izlasītajām grāmatām. Tā vietā cienītā rakstniece tumšajos vakaros ieslēdza uzmundrinošas gaismas lampiņas, paņēma adīkli un skatījās Harija Potera filmas (nu galu galā visi nez kāpēc tagad pārlasa Poteru, kāpēc es nevarētu pārskatīt). Secināju, ka pēdējā grāmata ir krietni labāka par pēdējo filmu, un Hermione ar Ronu ir galīgi nesaderīgs pāris, bet šoreiz ne par vecām lietām. Šoreiz par jaunu grāmatu, kas nesen guvusi lielu popularitāti un nupat izdota arī latviski.

Nemaz tik bieži negadās, ka es nopērku grāmatu, par kuras autori un saturu neesmu iepriekš zinājusi pilnīgi neko. Vienkārši iegāju veikalā un sapratu, ka man to vajag – vairāk gan nosaukuma un rozes simbola uz vāka dēļ. Biju gatava vilties, jo man ar tām fantāzijas grāmatām iet visādi, bet tas bija kaut kas pilnīgi manā gaumē. Grāmatas autore Marija Turtšaninova, tāpat kā Tūve Jansone, ir zviedriski rakstoša somiete, šī nav viņas pirmā grāmata. Romāns ir ieguvis Somijas jauniešu literatūras balvu, lai gan drīzāk šķiet, ka iegansts tā ierindošanai pie jauniešu grāmatām ir galvenās varones jaunība un nosacītais fantāzijas žanrs. Es drīzāk teiktu, ka tā ir savdabīga feministiska distopija.

Romāna galvenā varone Marēsi dzīvo Mēnosas salā, Sarkanajā klosterī. Faktiski nekur citur uz salas viņa dzīvot nevarētu, jo tur ir tikai Sarkanais klosteris aiz augstiem, drošiem mūriem un salas pārējā daļa ir klostera saimnieciskā teritorija. Klosterī dzīvo tikai sievietes − mūķenes un novices, tam ir tradicionāla hierarhija ar klostera māti augšgalā. Klosteris darbojas kā skola − pieņem audzēknes, māca tām dažādas zinības (gan vispārizglītojošas, gan praktiskas) un pēc tam meitenes var palikt klosterī un kļūt par māsām vai doties pasaulē. Meitenes klosterī nokļūst dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Marēsi ir atsūtījusi ģimene, lai glābtu no bada, bet viņas labākā draudzene Jaī ir aizbēgusi no nežēlīgā tēva, lai glābtu savu dzīvību. Var teikt, ka visām klostera iemītniecēm Mēnosas sala ir patvērums, un šeit viņām klājas labāk nekā mājās.

Marēsi ir zinātkāra meitene, kura izmanto katru iespēju, lai pieklauvētu pie māsas O durvīm ar mazu misiņa klauvēkli, izveidotu kā čūska, kura kož pati savā astē, paņemtu lielu atslēgu un dotos uz Zinību nama tālāko telpu − garu, šauru, pilnu ar augstiem plauktiem, kas piekrauti ar grāmatām.

Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu  tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss.

Mēnosas sala tās iemītniecēm piedāvā pilnu pašapgādi − viņas audzē kazas gaļai un pienam, kopj vīna dārzus, olīvkokus un dārzeņu laukus, iegūst medu. Uz salas dzīvo asins gliemeņu kolonija, no kurām iegūst retu sarkano krāsvielu, to mūķenes pārdod un par iegūto sudrabu pērk graudus, zivis, sāli, garšvielas un vīraku. Atbilstoši klostera reglamentam un rituāliem rit dienas, mēneši, gadi, līdz mierpilno, gadu simtiem ilgušo kārtību pārtrauc naidīgs uzbrukums no ārpuses − Jaī tēvs ar rokaspuišiem ierodas meklēt aizbēgušo meitu. Tas ir notikums, kas nopietni saviļņo mazo kopienu un neiztiek bez upuriem.

Kā jau teicu, romāns man cieši nesaistās ar fantāzijas žanru, jo būtībā viss ir reāls un saprotams − sieviešu kopiena, norobežojusies no ārpasaules, nodarbojas ar jaunu meiteņu izglītošanu, no kurām lielākā daļa dodas atpakaļ pasaulē, lai ar iegūtajām zināšanām darītu pasauli labāku. Diemžēl šajā pasaulē ir valstis, kurās meiteņu izglītošanos neatbalsta, un ziņas par Klosteri tajās klīst kā klusi nostāsti no mutes mutē. Klostera mitoloģija vēsta par Pirmmāti, kurai ir trīs sejas − Jaunava, Māte un Veča, un tām veltītas noslēpumainas mistērijas. Drīzāk tā ir mistika, kas ienāk romānā, kad vīriešu iebrukumus sieviešu kolektīvs atvaira ar buršanos un noslēpumains spēks ar Večas balsi palīdz cīnīties Marēsi.

Grāmatu lasot, domāju, ka varbūt varēja būt precīzākas saimniecības detaļas, arī reliģiskie principi ir tikai ieskicēti, bez lieliem skaidrojumiem. Tai pašā laikā − ja grāmata ir domāta jauniešiem − tēmas ir izvērstas gana plaši un nenovērš uzmanību no varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Es ceru uz to, ka Turtšaninovas nākamajā sērijas grāmatā, kas šogad jau iznākusi, būs vairāk par mitoloģiju, reliģiju un mistērijām. Jo grāmata ir “Marēsi” prikvels un saucas “Naondel” − tāpat kā kuģis, kas uz Mēnosas salu atveda septiņas pirmmāsas, kuras nozaga zināšanas un bēga no zemes, kur ļauns vīrs bija sagrābis varu un slikti apgājās ar saviem ļaudīm.

Mani vārdi, Marēsi vārdi, paliks dzīvot starp citām Klostera grāmatām simtiem gadu. Ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs, vārdi paliks. Tā ir doma, kas man liek noreibt, tieši tāpat kā tad, kad es skatos zvaigznēm nosētajās nakts debesīs.

Мария Парр “Тоня Глиммердал” (2011)

Atstāt komentāru

Мария Парр. Тоня Глиммердал / перевод с норвежского Ольги Дробот. – Москва: Самокат, 2011. (Maria Parr. Tonje Glimmerdal. 2009.)

Parr__Tonya_Glimmerdal2013. gada vasarā izlasīju norvēģu bērnu rakstnieces Marijas Parras pirmo grāmatu “Вафельное сердце” un toreiz nolēmu, ka noteikti jālasa arī nākamā par Toņu Glimmerdāli. Noformējums grāmatai bija izteikti ziemīgs, tādēļ nolēmu, ka tā būs viena no manām Ziemassvētku bērnu grāmatām.

Toņa ir viens lecīgs norvēģu skuķis ar ugunīgiem matiem, kas nēsājas kā vēja pūsta pa mazu, nomaļu Norvēģijas ciematiņu. Diemžēl citu viņas vecuma bērnu apkārtnē nav, bet Toņa viena atsver desmit, jo viņas devīze ir “ātrums un pašcieņa”. Jāsaka, ka pats grāmatas sākums mani nedaudz nošokēja, jo gājieni, ko viņa izpilda ar savām stūrējamām ragavām, nekādi neietilpst manā pieaugušā izpratnē par bērna drošību. Toņa dabūtu no manis ar dakteri Bērziņu (bet, godīgi sakot, visiem mums ir bērnībā bijuši gājieni, kuru risku saprotam tikai pieauguši). Varbūt vaina ir tajā, ka Toņas pieskatīšana pilnībā ir atstāta kaimiņu vectēva rokās, kuru viņa nekautrējoties tin ap pirkstu un iesaista savās nebeidzamajās avantūrās. Tētis ir aizņemts saimniecībā, mamma glābj kūstošo ledāju Aļaskā, īstie vecvecāki ir pilsētā, bet šad tad ciemos atbraukušās tantes ir vēl dullākas par pašu Toņu.

Ja pirmo Parras grāmatu salīdzināja ar Pepiju Garzeķi, tad otrā drīzāk līdzinās Ronjai − tik ļoti šai stāstā klātesošs ir dabas mežonīgais skaistums. Aprakstīts, kā Toņa nesas lejā no kalna, dziedot pilnā balsī − tā var traukties tikai cilvēks, kas ir pārliecināts, ka viņam pieder ieleja.

Важные вещи – это дом и друзья, мама и папа, звуки скрипки и горы, река и море, которое поднимается, – вот это важно.

Pārsvarā lasītāji par grāmatu ir lielā sajūsmā, tomēr es teikšu, ka no Toņas gaidīju vairāk. Šķita, ka autore nedaudz spekulē ar to meitenes bosika tēlu un varbūt pat nezina, ko ar to darīt. Iespējams, tādēļ grāmatā parādās arī vectēva dzīves stāsts, varētu pat teikt − drāma, kad pēkšņi tiek izvilkta trīsdesmit gadus neredzēta meita un ar Toņas palīdzību tiek risināti liktenīgie pagātnes pārpratumi. Kaut kas tajā visā bija pārāk saldens un sadomāts. Nē, pieaugušie var būt neticami stulbi un ietiepīgi, bet visam ir savas robežas.

Interesanti, ka ar grāmatas izlasīšanu varēju nosvītrot 2014. gada Lasīšanas bingo pēdējo lauciņu, kurš man kā pēdējais ilgāku laiku stāvēja neskarts − books about books. Stāstījuma gaitā Toņa atrod un lasa grāmatu “Heidi”, kas ir ļoti populāri Šveices rakstnieces Johannas Spiri stāsti par meiteni Heidi, pirmoreiz izdoti 1880. gadā (tulkoti arī latviski). “Heidi” sižets savijas ar Toņas dzīvē notiekošo un pat palīdz mazināt spriedzi starp divām karojošām pusēm.

“Toņa Glimmerdāle” ir jauka, priecīga grāmata, kas lieliski iederētos arī latviešu bērnu grāmatu plauktā (tieši tāpat kā “Vafeļu sirds”). Noteikti patiks 8-12 gadus vecam bērnam, jo te ir aktīva un pat riskanta darbošanās, patiks vecākiem, jo sava tiesa ir neuzbāzīgai audzināšanai, savukārt Toņas dzīvesprieks grāmatas vākos pat īsti nav iegrožojams.

Tūve Jānsone “Mazie troļļi un lielie plūdi” (2011)

1 komentārs

Tūve Jānsone. Mazie troļļi un lielie plūdi / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (

Jansone_Mazie trolliTūve Jānsone (1914-2001) ir rakstījusi, ka augusts ir visbrīnišķākais gada mēnesis, jo tas ir kā robeža starp vasaru un rudeni. Varbūt viņai patika augusts arī tādēļ, ka tā 9. datumā viņa svinēja dzimšanas dienu, šogad − apaļus 100. Lai arī Jānsone bija daudzpusīga māksliniece − gan gleznotāja, gan rakstniece, vispirms viņas vārds vienmēr tiek saistīts ar slavenajiem trollīšiem, kuru piedzīvojumi latviešu valodā pilnībā ir izdoti salīdzinoši nesen.

Iespējams, tā ir jauka sakritība, ka 1945. gadā pasauli ieraudzīja veseli trīs bērnu un pieaugušo iemīļoti grāmatu varoņi: trollītis Mumins, Pepija Garzeķe un Mazais Stjuarts, un visiem autoriem tā bija debija bērnu literatūrā. Trollītis Mumins gan iepriekš bija dzīvojies pa Jānsones karikatūrām, bet viņa ceļojums pa grāmatu lappusēm sākās tieši 1945. gadā − nākamgad puikam jau 70 gadiņi.

“Mazie troļļi un lielie plūdi” ir īss piedzīvojumu stāsts, kurš sākumā neguva lielus panākumus, faktiski trollīšu radītā slava pie Jānsones atnāca ar otro grāmatu − “Komēta nāk” (1946). Varētu piekrist, ka, salīdzinot ar citām grāmatām, te vēl ir tikai mēģinājums sajust vidi, kurā mazajiem dzīvnieciņiem darboties, un ieskicēt galveno personāžu raksturus. Tomēr rakstnieces jaukais stils un neatkārtojamās ilustrācijas jau tobrīd varējā šķist daudzsološas. Trollītis Mumins ar māmiņu dodas meklēt sev ziemas mītni, kurai jābūt patīkamai un siltai, ceļā nonāk visādos piedzīvojumos, atrod draugu (kas nākamajā grāmatā tiek nosaukts par Snifu) un beigās pārplūdušā pasaulē atrod arī Mumintēti, kurš viņiem visiem ir uzcēlis māju. Nedaudz atgādina  pasaules radīšanas mītu, kur viss tiek salikts pa vietām, lai varētu sākt īsto stāstu.

Vispār es pie Muminu grāmatām atkal nonācu, kad izlasīju Spīganas atsauksmi, un sapratu, ka es nemaz neesmu izlasījusi visas trollīšu grāmatas un to vajadzētu labot. Tad nu sāku pētīt, un sanāk, ka tā nav gluži mana nevērība, bet gan fakts, ka vairākas Muminu sērijas grāmatas ir izdotas latviski tikai 21. gadsimtā. Nelasītas man vēl veselas četras!

Padomju laikā grāmatas tulkojusi Elija Kliene, vēlāk − Mudīte Treimane. Vispār interesanti, kāpēc padomju laikā neizdeva visas, jo krieviski tas tika izdarīts.

Muminu sērija:

muminieleja1945. Mazie troļļi un lielie plūdi (1993) (2012)

1946. Komēta nāk (1973) (1993) (2005)

1948. Burvja cepure (1999) (2005)

1950. Mumintēta memuāri (1998) (2009)

1954. Bīstamā vasara (2009) aprakstīta Burtkokos

1957. Trollīša ziema (2004)

1962. Neredzamais bērns (1968) (1993) (2005)

1965. Tētis un jūra (1994) (2009)

1970. Vēlu novembrī (2010)

Jū Nesbē “Sniegavīrs” (2012) un “Leopards” (2014)

1 komentārs

Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo NesbøSnømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).

Astrīda Lindgrēne “Trokšņu ciema bērni” (1995)

Atstāt komentāru

Astrīda Lindgrēne. Trokšņu ciema bērni / no zviedru val. tulk. Vilnis Treimanis. – Rīga: Vaga, 1995. (Astrid Lindgren. Bullerbyboken 1947-1952 (1961)) .

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētkos, kad miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, daudziem svinētājiem nav nekas pretī uz brīdi atcerēties bērnību. Tādēļ bērnu grāmatu lasīšanai šis laiks varētu būt viens no piemērotākajiem. Astrīdas Lindgrēnes grāmatas nekad neliek vilties. Tā kā daļa no viņas grāmatām latviski iznāca laikā, kad bērnu grāmatas mani vairs neinteresēja, laiks atgūt iekavēto (jo nu jau atkal interesē).

Trokšņu ciema cikla grāmatas Lindgrēne ir rakstījusi savas daiļrades sākumā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule bija nogurusi no ciešanām un nopietnības. Laikā no 1944. līdz 1946. gadam Lindgrēne uzrakstīja sešas bērnu grāmatas, jau otrā izdotā grāmata — “Pepija Garzeķe” (1945) — kļuva ļoti populāra. Lindgrēne bērniem sāka rakstīt salīdzinoši vēlu — vēlīnos trīsdesmit, tomēr uzdrošināšos teikt, ka tieši šajā vecumā pazūd jaunības maksimālisms un cilvēks pamazām sāk mācīties priecāties par ikdienišķo un domās atgriežas bērnībā. Rakstniecei bija laimīga bērnība, un viņa atzinusi, ka Trokšņu ciema grāmatām lielā mērā iedvesmu smēlusies no saviem bērnu dienu piedzīvojumiem; kopā ar vecāko brāli un jaunāko māsu, kuriem vēlāk piebiedrojās vēl viena māsa, viņi rotaļājās no rīta līdz vakaram: “So there were four of us – Gunnar, Astrid, Stina and Ingergerd, and we lived a happy Bullerby life at Näs, very much like the children in the Bullerby books.

Trokšņu ciemā ir trīs mājas: Vidussēta, Dienvidsēta un Ziemeļsēta, kurā dzīvo seši bērni: Lase, Buse, Līsa, Anna, Brita un Ulle. Bez bērnu mammām un tētiem ciemā dzīvo arī vectēvs, kalpone Agda un kalpi Oskars un Kalle, kā arī suns, trīs kaķi un vista Albertīne un lērums citu mājlopu, kā jau piedienas kārtīgās lauku sētās. Grāmatu galvenā stāstniece ir Līsa, kurai sākumā ir septiņi gadi, bet pārējie bērni ir aptuveni tai pašā vecumā. Līsas mamma saka, ka šo vietu sauc par Trokšņu ciemu tikai tādēļ, ka bērni šeit stipri daudz trokšņojot. Nemaz nevar aptvert, ka seši bērni var taisīt tik lielu traci, tā viņa saka. Līsa domā, ka viņa jau nu gan tik traki neklaigā — puikas, tie gan trokšņo. Dažreiz bērni tiešām sadalās divās naidīgās — puiku un meiteņu — nometnēs, tomēr pārsvarā dzīvo draudzīgi: kopā dara gan blēņas, gan strādā.

Var stūķēt iekšā skābās ķiršogas vienalga, cik ilgi — vismaz tik ilgi, kamēr sāk sāpēt vēders. Kad pienāk skābo ķiršu laiks, mums katru gadu drusku sāp vēders. Bet pēc tam mums vēders nesāp, iekams nav ienākušās plūmes.

Ja salīdzina ar tagadējiem bērniem, tad pēdējos ir mazliet žēl. Pat manā pilsētas bērnībā bija dauzīšanās pa āru līdz vēlam vakaram un visādas foršas rotaļas, kur nu vēl pieminēt patieso prieku par jebkuru dāvanu, kādu šobrīd vecākiem panākt ar katru gadu ir aizvien grūtāk. Bet Lindgrēnes aprakstītā bērnība jau vispār ir idilliska no pedagoģiskā viedokļa, jo tajā parādīts, ka bērnu ikdienā mazi un vajadzīgi darbiņi mijas ar jautru spēlēšanos, turklāt pieaugušie bērniem uzticas un nestaigā pakaļ ar apnicīgām notācijām. Ir taču tik daudz, ko darīt: drāzties ar lielajām kamanām no kalna, novākt un pārdot ķiršus, lēkāt pa sienaugšu, zirga pajūgā aizvest graudus malējam, taisīt zaru būdas un spēlēt indiāņos, lasīt bilžu grāmatas, kaplēt kāļus un glābties no lietus kaimiņmājās, bučot vardes un taisīt Gudro Vāceli, barot vistas un kopt jēriņu, kopā ar tētiem iet uz nakts vēžošanu… tik daudzas aizraujošas nodarbes.

Lindgrēna ir viena no retajām rakstniecēm, kurai tiešām izdodas rakstīt kā bērnam. Līsas stāstījums par bērnu darbošanos šķiet ļoti īsts — panaivs, bet patiess. Šajā grāmatā nav lielu notikumu, tikai mazi stāstiņi par bērnu ikdienu, tomēr tie ir labdabīgi un mīļi, ne miņas no moralizēšanas!

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētku rītā es agri pamodos un vienā naktskreklā metos lejā virtuvē – vai, cik tur bija jauki! Uz grīdas gulēja jauni lupatdeķi, uz dzelzs stangām pie plīts plivinājās sarkani, zaļi un balti zīdpapīri, un uz lielā izvelkamā galda bija uzklāts Ziemassvētku galdauts, un visi vara ķipji bija tīti noberzti. Es tapu tik priecīga, ka man vajadzēja apkampt mammu. (..)

Ir gan brīnišķīgi, kad ir Ziemassvētki. Ir patiesi žēl, ka Ziemassvētki nav drusku biežāk.

Latviski iznākušas trīs grāmatas no Trokšņu ciema cikla: 1995. gadā izdevniecība “Vaga” tās izdeva vienā krājumā, savukārt “Zvaigzne ABC” 2004. gadā pārizdeva to pašu tulkojumu trijās atsevišķās grāmatās: “Mēs — visi bērni no Trokšņu ciema”, “Vēl par mums — bērniem no Trokšņu ciema”, “Trokšņu ciemā ir jautra dzīvošana”. Par Trokšņu ciema bērniem vēl ir trīs bilžu grāmatas.

Мария Парр “Вафельное сердце” (2010)

5 komentāri

Мария Парр. Вафельное сердце / пер. О. Дробот, илл. С. Касьян. — Москва: Самокат, 2010. (Maria Parr. Vaffelhjarte. 2005)

Parr_VafelhjarteNorvēģiete Marija Parra ir jauna zvaigzne pie skandināvu bērnu literatūras debesīm, viņu pat sauc par jauno Astrīdu Lindgrēnu. Ļoti drosmīgs salīdzinājums, bet īstenībā pamatots – es sen nebiju lasījusi tik draisku, smieklīgu un vietumis aizkustinošu bērnu grāmatu.

Trille (pilnā vārdā Teobalds Rodriks Danielsens Utergords) dzīvo mazā Norvēģijas ciematā, fjorda krastā, viņam ir liela ģimene – mamma, tētis, brālis un divas māsas, kā arī vectēvs un ciemos nākoša vectante. Kaimiņos dzīvo klasesbiedrene Lēna, kura dzīvo ar mammu, bet tik bieži viesojas Trilles mājās, ka kļuvusi jau pati sev par kaimiņieni. Deviņi gadi ir ļoti jauks vecums – vecāki vairs nestāv klāt kā maziem bērniem, bet radošums burbuļo smadzenēs pārpārēm; galvenais ir dabūt savām blēņām īsto pārinieku. Trillem tas ir izdevies, jo kaimiņiene Lēna ir dulls skuķis – tievais meitēns ar mazajām, melnajām peļastēm ir īsts velnēns; ko tikai viņa neizdomā! Jāt uz govs un staigāt pa virvi otrā stāva augstumā ir vienkāršākās blēņas.

Trille un Lēna ir labi bērni, tikai tāpat kā Lennebergas Emīlam viņu labos nodomus ne vienmēr novērtē pieaugušie, ja nu vienīgi Trilles vectēvs labprāt piedalās viņu rotaļās un atļauj darīt to, ko vecāki stingri nolieguši. Šitie bērni pieder pie tiem, kuru fantāziju labāk nerosināt (tas gan ir neapturams process) – Bībeles stundās padzirdējuši par Noasa šķirstu, viņi nolemj uztaisīt savējo uz onkuļa kutera (līdz brīdim, kad viņi uzdabū uz klāja govi, viss iet labi), savukārt māsas izstāstītā teika par dzimto ciematu, tiek izvērsta par peldošu inscenējumu, kura rezultātā Lēna ar galvu ietriecas molā. Lēnai gan traumas ir ikdiena – viņa ir regulārs slimnīcas pacients, bet nav no ņuņņām, tieši otrādi – pat izcīnījusi godu būt par klases futbola vārtsargu. Lēnai gan nedaudz sāp sirds, ka viņai nav tēta, bet kopīgā sapulcē ar Trilli tiek nolemts izkārt sludinājumu tuvējā veikalā: „Labās rokās paņemsim tēti. Obligāti: jābūt ļoti labam. Un jāmīl bērni.” To, ka tētim jāizēd vārīti kāposti (no bērna šķīvja), viņi nolemj priekšlaikus nerakstīt.

Bet nav jau tikai dullības un blēņas vien: grāmata it kā nejaušiem pieskarieniem pavēsta arī par ilgām pēc īstā, vienīgā drauga, žēlsirdību pret vājāko un pirmo saskarsmi ar nāvi, kura, izrādās, ir neatņemama dzīves daļa. Tieši tādēļ jau Parras grāmata liek sirsniņai sarauties, jo izraisa īstas, patiesas emocijas. Ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam un varbūt pēdējam to vajag vairāk.

Marijai Parrai ir iznākusi vēl viena bērnu grāmata – “Tonje Glimmerdal” (2009), un es ceru, ka abas grāmatas kādreiz tiks pārtulkotas arī latviski un kļūs tikpat iemīļotas kā citi skandināvu bērnu autoru darbi.

********************************

Trilles un Lēnas lielākais gardums ir vectantes ceptās vafeles, kuru dēļ viņi ir spējīgi pārtraukt vislielākās blēņas un traukties uz garšīgo, kārdinošo aromātu. Rakstniece Marija Parra beigās pievieno vafeļu recepti:

1 glāze miltu, 3 olas, 200 g sviesta, 1 glāze cukura, 1 glāze piena.

Sakuļ olas ar cukuru, pielej izkausētu sviestu, pienu, kā pēdējo – miltus. Visu labi samaisīt, lai nav kunkuļu. Cep vafeles, līdz gatavas.

.
vaffel1Grāmatas iedvesmota, atcerējos, ka kaut kur virtuves plauktos put vafeļu panna, un pat atradu veco recepti.

VAFELES

6 olas, 300 g cukura, 250 g miltu, 200 g izkausēta sviesta, vaniļas cukurs, 2. ēd.k. citrona sulas, 10 ml piena.

Izkausētu sviestu saputo ar olām, pievieno cukuru un miltus, piejauc vaniļas cukuru, citrona sulu un pienu. Visu kārtīgi samaisa, mīklai jābūt stingrai un tekošai.

Mmmm… vienkārši un garšīgi!

Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu” (2011)

12 komentāri

Aksels Munte. Stāsts par Sanmikelu / no angļu val. tulk.V. Belševica. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (pirmoreiz latviski izdota 1971. gadā) (Axel Munthe. Story of San Michele. 1929.)

Munte_Sanmikels“Stāsts par Sanmikelu” pieder pie grāmatām, kuras es gadiem esmu taisījusies lasīt, bet nezin kādu iemeslu to nebiju izdarījusi. Tā kā nupat dzīvē Kapri salā apskatīju Muntes loloto villu “Sanmikela”, tad gluži loģiska bija vēlēšanās beidzot izlasīt arī grāmatu. Zinu, ka daudziem “Stāsts par Sanmikelu” ir ārkārtīgi mīļa grāmata, arī man pašai iztēlē Aksels Munte jau bija ieguvis mātes Terēzes un Konrāda Lorenca vaibstus, tādēļ divkārt nepatīkams man ir atklājums, ka grāmata mani atstāja vienaldzīgu. Varbūt nevajadzēja lasīt un saglabāt patīkamas ilūzijas.

Aksels Munte (1857-1949) ir zviedru izcelsmes ārsts, kurš lielāko daļu sava mūža ir pavadījis ārzemes – absolvējis Parīzes augstskolu un strādājis par ārstu Parīzē un Romā, lai arī viņa pakalpojumus izmantoja arī Zviedrijas karaliskā ģimene. Vēl būdams jauneklis, Aksels ar laiviņu ieradās Itālijas salā Kapri, uzkāpa pa stāvām kāpnēm Anakapri ciematā un ieraudzīja vietu, kurai savas dzīves laikā veltīs daudz laika, naudas un mīlestības. “Stāsts par Sanmikelu”, spriežot pēc nosaukuma, lasītājam liek gaidīt stāstu par villas izveidošanu, tomēr acīmredzot ar Sanmikelu autors ir domājis kādu savdabīgu alter ego, jo grāmata ir par paša Muntes dzīvi, stāstu par villu atstājot otrā plānā. Autore dzīve ir bijusi gara un notikumiem bagāta, viņš ir ticies ar daudziem ievērojamiem cilvēkiem – to visu lasīt bija ļoti interesanti. Negaidīti, bet man Aksels Munte kā cilvēks neiepatikās. Visa tā viņa jūsmošana pašam par sevi kā izcilu ārstu, cilvēku glābēju (viņš nemaz neslēpj, bet lepojas, ka daudzreiz bijis t.s. “nāves eņģelis”), dzīvnieku mīļotāju un sargātāju – nu galīgi man tas nesaistās ar cēla, pieticīga cilvēka personību, par kādu Munti es biju iedomājusies. No vienas puses, viņš mudina uz filantropiju un ziedošanos, bet pats absolūti neslēpj (un pat uzsver) savu dzīvokļa iekārtojumu, ko veido vērtīgas mēbeles, skaisti interjera priekšmeti; duālisms izpaužas arī citos Muntes uzskatos. Kādēļ jāpiemin savi apbalvojumi, ja jau tie (it kā) nemaz nav pieminēšanas vērti? Kādēļ par lielu daļu savu bagāto pacientu jāstāsta ar nicību – tās taču ir tās dāsnās rociņas, par kuru naudu tika uzcelta “Sanmikela”!?

Tā kā romāns tomēr ir nosacīti autobiogrāfisks, mana vilšanās lielā mērā pārklājās pār visu grāmatu, lai arī kopumā te ir daudz vērtīgu atziņu un zīmīgu citātu. Tomēr, līdzīgi kā ar Heses “Sidhartu”, es domāju, ka esmu nokavējusi ar lasīšanu – šis romāns ir jālasa jaunībā, kad jūsmas pilna sirds un vēl ir gatavība nekritiski uzklausīt autoritātes viedokli. Skaisti jau tas ir – “Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi mums dod kā dāvanu.” Tomēr tālāk teiktais – “Pieticība un dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs.” – ir diezgan apšaubāma tēze, jo laimīgs vai nelaimīgs cilvēks var būt jebkurā vietā. Kā redzams no lasītā, pats Munte nebūt nav gribējis būt nabadzīgs UN laimīgs, viņa apmierinātība ar dzīvi lielā mērā sakņojās materiālajā pasaulē. Pēdējo es ļoti labi saprotu, jo dzīve ir pierādījusi, ka laime bez materiālā nodrošinājuma ir ļoti gaistošs jēdziens, tādēļ pieticības slavinājumus uztveru skeptiski.

Lai vai kā būtu ar pašu Munti, bet viņa Kapri salas daudzinājums ir sasniedzis dzirdīgas ausis, un katru gadu tūristu pieplūdums tās iedzīvotājiem nodrošina labu dzīvi. Muntes iemīlēšanos Kapri es saprotu pilnā mērā, jo sala tiešām ir skaista! Novēlu katram skaistā laikā ar kuģīti aizbraukt uz salu, apbraukt tai apkārt, priecājoties par skaistajām klintīm un zilizaļajiem ūdeņiem, aiziet uz Kapri un Anakapri ciematiņiem, paciemoties Muntes mājā un uzbraukt ar funikulieri salas augstienē Monte Solaro!

IMG_8236Pavasaris ir atkal klāt. Gaiss pilns pavasara. Irbulenes ziedos, mirtes pumpuros, vīnogulāji dzen atvases, visur plaukst puķes. Rozes un sausserži vijas augšā pa ciprešu stumbriem un vīteņalejas kolonnām. Anemones, krokusi, meža hiacintes, vijolītes, orhidejas, ciklamenas plaukst saldi smaržīgajā zālē. Pulkstenīšu un cietsēkļu ķekari zili kā Zilā grota spraucas laukā pat no klintīm. Ķirzakas dzenā cita citu starp efejām. Bruņurupuči lāpačo apkārt, priecīgi savā nodabā dziedādami, – varbūt jūs nezināt, ka bruņurupuči dzied?

Pēters Hēgs “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” (2005)

12 komentāri

Pēters Hēgs. Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture / no dāņu valodas tulk. Inga Mežaraupe. – Rīga: Atēna, 2005. ( Peter Høeg. Forestilling om det Tyvende århundrede. 1988)

Hegs_SapnuVesturePēters Hēgs ir slavenās Smillas jaunkundzes radītājs, un tāds viņš man arī līdz šim bija palicis, jo nevienu citu viņa romānu es lasīt nebiju saņēmusies. Jāsaka paldies MsMarii, kura man šīs grāmatas lasīšanu uzdāvināja Ziemassvētku apdāvināšanā, citādi es līdz tai diez vai kādreiz būtu nonākusi.

Latviešu lasītājam (vai varbūt izdevējam – “Atēnai”) Hēgs ir mīļs rakstnieks, man pat šķiet, ka latviski varētu būt izdots gandrīz viss Hēga sarakstītais. “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” ir Hēga debijas romāns, un kā tāds tas ir apbrīnojami nobriedis un saturiski piepildīts. Hēga daiļradi saista ar viņa tautietes Bliksenas un maģiskā reālisma pārstāvja Markesa darbiem, un tam noteikti ir pamats, jo Hēga fantāzijas un sižeta savērpumi nekad neizmirst savu skandināvisko izcelsmi. Rakstnieka sapņu vēsture ir ļoti dīvaina ģimenes sāga, kura sākas 1520. gadā, bet beidzas 20. gadsimta beigās, un lasītājs tiek iepazīstināts ar vienas ģimenes četrām paaudzēm, nevienai no tām neatstājot iespēju iekļauties normalitātes robežās.

Man ar  Hēgu negāja viegli, jo stāsta blīvums ir tāds, ka… man par biezu. Izlasot pārdesmit lapas, es sāku justies kā tāda franču aristokrāte Marijas Antuanetes galmā, jo man bija sajūta, ka uz galvas ir uztaisīta grandioza frizūra, kurā sasprausta puse Dānijas floras un pāris putnu būrīšu piedevām. Ar prātu es sapratu, ka tas ir uzrakstīts labi, saistoši un pat brīžiem fantastiski, tomēr emocionāli man bija garlaicīgi. Mani ļoti iepriecināja trešā nodaļa par Lavnesas mācītāju Torvaldu un viņa meitu Annu – fanātisks, jauns mācītājs dodas uz dabas apdalītu miestu, izolētu no ārpasaules, kura iemītnieki ir apdulluši no pusbada un par vienīgo drošo lietu savā dzīvē uzskata ciešanas. Gadiem ilgi un pacietīgi Torvalds sprediķo, kamēr ļautiņi atskārst, ka ir izredzēti, lai ciestu vairāk nekā visi, lai tiktu pārbaudīta viņu pacietība. (Vai nav dievīga reliģioza atklāsme visiem dzīves apdalītajiem?) Pēc trešās nodaļas es nopriecājos, ka nupat jau autors ir ierakstījies, bet man par nožēlu teksts atgriezās sākotnējās sliedēs un atkal interesanti  kļuva tikai grāmatas beigu nodaļā.

Es ilgi lauzīju galvu, kāpēc man ar Hēgu nepaveicās, un izdomāju, ka man viņā pietrūka tā netveramā viegluma, kas maģisko reālismu padara tik simpātisku. Hēgs vienkārši ir pārāk liels skandināvs, savā ziņā perfekcionists un urķis, kas nav savienojams ar tauriņa prieku, to bezsvara neprātu, kas maģiskajā reālismā paceļ augšup vissmagākās lietas. Līdz ar to viņa stils bija nevainojams “Smillas jaunkundzē” – precīzā, preparējoša detektīvā, bet diemžēl mani neuzrunājošs Hēga debijas romānā. (Var jau būt, ka es vienkārši Hēgam nevaru piedot to, ka viss šķita pagalam bezcerīgi. Lūk, tas jau ir skandināvu gaumē.)

Lai kā, bet vienu savu vēlmi (pateicoties MsMarii) – izlasīt vēl kaut ko no Hēga, es esmu īstenojusi. Visticamāk, ka vairāk pie viņa arī neatgriezīšos, bet tas, ja ņem vērā manu lasāmo grāmatu sarakstu, nav slikts lēmums.

 

Анне Б. Рагде “Раки-отшельники” (2012)

Atstāt komentāru

Анне Биркефельдт Рагде.  Раки-отшельники / пер. Вера Дьяконова. – Москва: Лайвбук/Гаятри, 2012. (Anne B. Ragde. Eremittkrepesene. 2007)

Anne_B._Ragde__RakiotshelnikiTieši pirms gada es rakstīju par Ragdes triloģijas pirmo grāmatu “Berlīnes papeles”, kura man ļoti patika, tādēļ, protams, vēlējos lasīt arī turpinājumu. Latviski otrā grāmata “Vientuļniekvēži” nav tulkoti, bet 2012. gadā tā iznākusi krievu valodā. Kopējais iepaids man nav tik stiprs kā par pirmo grāmatu, šeit ir mazāk drāmas un vairāk ikdienas dzīves, tomēr interesanti ir satikt jau iemīļotus varoņus un tādēļ autorei piedot dažu labu maldīšanos trijās priedēs.

Pirmās grāmatas izskaņā varoņi ir nobērējuši māti un savas aktuālākās problēmas atrisinājuši pie Ziemassvētku galda. Otrajā grāmatā dzīve ir jāturpina – visi atgriežas savās dzīves vietās, nokārto mantojuma dokumentus un vecākais dēls Tūrs kļūst par Neshovu mājas un fermas mantinieku. Tomēr kopīgais pārdzīvojums ģimeni ir satuvinājis, kaut kādā mērā visi izjūt atbildību par dzimtas mājām un pat zināmu vainas apziņu viens otra priekšā. Tuvinieki, kuri gadiem nebija uzturējuši sakarus, tagad ir piesardzīgi izbāzuši galvas laukā no savām sargājošām gliemežnīcām – gluži kā vientuļniekvēži, kad tie meklē jaunu dzīvesvietu.

Vecākajam brālim Tūram, kurš nu kļuvis par pilntiesīgu mājas un cūku fermas saimnieku, neiet labi  – pēc mātes nāves viņš jūtas kā izsviests no laivas, nekas vairs nesagādā mieru un prieku, pat ēdelīgie rukši. Viņa dvēseles stāvoklis man ilgi bija neizprotams, līdz man pieleca, ka Tūrs taču sēro – viņš kopā ar māti bija nodzīvojis visu mūžu un, iespējams, vienīgais no bērniem viņu mīlējis tik atdevīgi. Interesanti, ka apkārtējie iekš viena skandināvu miera par to, visticamāk, neiedomājās, un man pat palika iepaids, ka arī pati autore to neizvirza par galveno iemeslu Tūra ārējai neapmierinātībai. Bet ar sērām ir izskaidrojams daudz kas, arī fināls.

Ja no cūkkopja Tūra tiek gaidīts, lai viņš turpinātu iesākot, bet viņš tam spirinās pretī, tad pārējie varoņi tiek nolikti situācijās, kurās viņiem ir jāizdara izvēle – Tūra meitai Tūrunai tas ir kompromiss starp tēvu laukos un darbu Oslo, vidējam dēlam, apbedītājam Margido  – kristīga vientuļnieka dzīve vai karsti atraitnes skāvieni, jaunākajam dēlam, dizaineram Erlendam, kurš ir gejs, jādomā par iespējamo bērna ienākšanu viņa dzīvē. Jāatzīmē, ka šī grāmata galīgi nav domāta homofobiem, jo Erlendam ir veltīta diezgan liela grāmatas daļa un tā lielākoties ir tik pozitīva, ka jāsāk tie geji gandrīz apskaust. Visi pārējie varoņi ir diezgan melnbalti, bet Erlends gan ir sanācis varen balts un pūkains. Man galīgi nav nekas pret gejiem, tomēr pieņemu,ka viņu dzīve arī Kopenhāgenā nebūt nav tik saulaina, nerunājot nemaz par to, ka katram cilvēkam gluži dabiski ir kādas ēnas puses. OK, man jau arī tas Erlends patika, un viņa čubināšanās ar dzīvesbiedru Krummi ir dikti mīļa.

Es lasīju citu atsauksmes par grāmatu, un dīvainā kārtā tās ir ārkārtīgi dažādas, t.i. ne jau vērtējuma ziņā, bet cilvēki izsaka visdažādākos apgalvojumus par grāmatā izlasīto, stāsta piemērus no savas dzīves, meklē paralēles. Varbūt tas liecina par to, ka “Vientuļniekvēži”, pat nebūdama ideāla grāmata, cilvēkos ir iekustinājusi kādu stīgu – jo visiem ir ģimenes un radi, ar kuriem bieži ir saspringtas, neviennozīmīgas attiecības. Neshovu ģimenē, kurā katrs ir personība, tomēr jūtama vēlme palīdzēt, saprast, salabt mieru, bet līdztekus tam – bailes par to, vai sapratīs un pieņems. Varbūt labāk palikt tai pašā vecajā vēža čaulā un nemeklēt jaunu?… bet vecā jau ir saplīsusi.

Ceru, ka kādreiz varēšu izlasīt arī triloģijas noslēdzošo grāmatu, kura pagaidām ir tikai norvēģiski, jo “Vientuļniekvēži” beidzās ar vienu riktīgu spriedzes āķi. Negaidu gan neko satriecošu, bet nu ziņkāre, protams, moka.

Grāmatas noskaņa man šķita ļoti atbilstoša kādai norvēģu dziesmai, kuras galvenā domā varētu būt: ej cauri dienai un tver katru tās mirkli, jo, iespējams, šī diena var kļūt par tavu labāko dzīves dienu.

Ю Несбё “Спаситель” (2012)

5 komentāri

Ю Несбё. Спаситель / пер. с норв. Н.Федоровой. – Москва: Иностранка, Азбука-Аттикус, 2012. (Jo Nesbø. Frelseren. 2005)

Nesbe__SpasitelJa kādam patīk detektīvi un viņš ir sācis lasīt norvēģu rakstnieka Jū Nesbē sēriju par izmeklētāju Hariju Holi, tad viņš ir nolemts atgriezties pie šī autora atkal un atkal. Rudenī izlasīju sērijas piekto grāmatu “Sātana zvaigzne”, tad nu tagad kārta pienākusi sestajai – Frelseren jeb The Redeemer jeb Спаситель. Latviskota šī grāmata vēl nav (UPD – latviski izdota 2013. gada vasarā ar nosaukumu “Glābējs”), lai arī nupat, pārlecot šai pāri, tika izdota sērijas septītā grāmata “Sniegavīrs”.

Harijs Hole šajā grāmatā ir daudz sakarīgāks nekā iepriekšējā, jo dzeršana ir palikusi pagātnē. “Sātana zvaigznē” mani tracināja mūžīgie viņa dzēruma vai paģiru apraksti, kas grāmatas garumā lika apšaubīt Holes spēju loģiski domāt, un īstenībā arī sižets nešķita priekš detektīva pārāk izstrādāts. Bet Jū Nesbē acīmredzot pieder pie tiem autoriem, kuri spēj rakstīt ar katru grāmatu aizvien labāk, jo Спаситель mani aizrāva un pilnībā iegremdēja asiņaina un auksta Oslo decembra notikumos.

Detektīvā Спаситель Harijs Hole ir pamests viens – Rakele no viņa ir aizgājusi, vecais, labvēlīgais priekšnieks pārceļas darbā uz citurieni, lielākā daļa kolēģu joprojām ir noskaņoti nedraudzīgi. Kā par brīnumu, Hole ir atradis spēkus nedzert un pilnībā iegrimis darbā. Romāna sākumā viņš skaidro kāda narkomāna nāves apstākļus, kas lasītāju iepazīstina ar vispārējo situāciju Oslo – šķietamajā labklājības valstī gan narkomānu, gan nabagu ir negaidīti daudz. Visiem dzīves apdalītajiem gadu desmitiem ilgi ir palīdzējusi norvēģu Pestīšanas armija, un narkomāna nāve neizbēgami noved pie Pestīšanas armijas darbinieku iztaujāšanas. Notikumi pa īstam savērpjas 16. decembra vakarā, kad Pestīšanas armijas organizētā ielas koncertā tiek nošauts viens no tās darbiniekiem. Ātri tiek noskaidrots, ka šāvis ir profesionālis, bet atstāto pēdu un liecību nav pietiekami, lai notvertu noziedznieku uz karstām pēdām. Tikmēr sniegputenis noziedznieku iesprosto Oslo, un meklētājiem ir iespēja sākt pakaļdzīšanos.

Nesbē ir sekojis citu skandināvu detektīvu tradīcijai un šoreiz plaši apraksta gan vidi, gan darbojošās personas. Zinu, ka dažiem šķiet, ka tas ir lieki un jākoncentrējas tieši uz noziegumu, bet man tomēr patīk iepazīties ne tikai ar slepkavības veidiem un izmeklēšanas procesu, bet arī ar tiem notikumiem un cilvēkiem, kam beigās izrādās tikai pastarpināts sakars ar visu notiekošo. Man tas rada sajūtu, ka es tiešām piedalos detektīvā, palīdz iztēloties detaļas un sajust cilvēkus. Nesbē rāda notiekošo gan no izmeklētāja, gan no noziedznieka skatu punkta, un lasītājs kopā ar abiem staigā un skrien pa Oslo. Šāvējs ir horvāts ar nesenā kara pieredzi, bet nošautais ir armijas darbinieks, ietekmīga Pestīšanas armijas virsnieka brālis – ko gan var būt izdarījis tik cienījamas organizācijas loceklis? vai nošauts ir īstais?

Pamazām atklājot visas nejaukās lietas, kas slēpjas aiz izdarītā nozieguma – melus, krāpšanos, nodevību, kukuļdošanu, cietsirdību un brutāli apspiestas cilvēka pamatvajadzības – Harijs Hole secina, ka noziegumu izraisa noziegums un kādreiz Glābējam nevajag traucēt. Ja atskaita pāris dīvainus, jautājumus izraisošus noziedznieka ieradumus, man patika nozieguma atrisinājums, detektīva temps un pieaugošā spriedze – lieliska izklaide pāris dienām.

Older Entries