Ernsts Lotārs “Eņģelis ar bazūni”

Ernsts Lotārs. Eņģelis ar bazūni: kādas dzimtas romāns / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Ernst Lothar. Der Engel mit der Posaune. 1944.)

Jau no pavasara man ir sanācis lasīt dažādu austriešu autoru daiļdarbus, un domāju, ka Austrijas Nacionālā diena, kas tika atzīmēta 26.oktobrī, varētu būt labs iemesls sākt publicēt visus sakrātos grāmatu aprakstus.

Austrija ir īpatnēja valsts − gadsimtiem ilgi tā ir bijusi lielu impēriju galvenā sastāvdaļa ar nacionāli raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc Pirmā pasaules kara impērija pazuda, un Austrijai nācās meklēt savu identitāti. Nav tādas tautības − austrietis, taču ir tāda pilsoniskā piederība, un jebkurš austrietis būs diezgan apvainots, ja viņu piedēvēs citai nācijai. Viens no Ernsta Lotāra romāna vadmotīviem ir austrieša identitātes meklējumi, un tas tiek pētīts ar lielas austriešu dzimtas vēstures palīdzību.

Izrādās, ka Ernsts Lotārs (1890-1974) ir savā dzimtenē populārs rakstnieks, arī teātra direktors un režisors. Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Lotārs bija spiests emigrēt uz ASV un trimdā sarakstīja piecus romānus, kuri vispirms tika izdoti kā tulkojumi angļu valodā (tai skaitā arī “Eņģelis ar bazūni”). Latviski ir tulkots tikai viens romāns, un tas pats salīdzinoši nesen. Ja ņem vērā manu patiku uz ģimenes sāgām, tad ir diezgan negaidīti, ka biju šo grāmatu palaidusi garām, bet neteiksim, ka tā būtu arī sevišķi skaļi izskanējusi. Tas lieki − romāns ir cienījams iemītnieks plauktā starp “Budebrokiem” un “Egletjēru ģimeni”.

Altu ģimene ir neatņemama Vīnes sastāvdaļa − viņu dzeltenpelēkais dzimtas nams atrodas centrā un to virs galvenās ieejas rotā akmens ģerbonis, kurā attēlots kails eņģelis, kurš pūš bazūni. Dzimtas ciltstēvs Kristofs Alts namu uzcēla 1790. gadā, būdams jau cienījams klaviermeistars, kura būvētos instrumentus augsti vērtējis pats Mocarts. Viņa dēls un mazdēls ir sekojuši senča pēdās, un Altu klavieru firma stabili plaukst, vairojot ģimenes labklājību. Altu ģimene ir konservatīva un tradicionāla. Mazdēls Francs Alts, Emīla Alta otrais dēls un biznesa mantinieks, romāna ieskaņā ir gatavs precēt Henrieti Šteinu, kuru pārēja ģimene uzņem piesardzīgi. Dūmi nav bez uguns − Henriete ir bijusi kroņprinča Rūdolfa mīļākām, taču izvēlas kļūt par Alta kundzi − sagadīšanās vai liktenis, bet viņas kāzu dienā Rūdolfs izdara pašnāvību. Henriete dzemdē četrus bērnus (ne visus no vīra), un 1890. gadā dzimušais Hanss lasītāju izved cauri ģimenes peripētijām līdz pat Otrā pasaules kara sakumam.

Romāna varoņus vieno ne tikai radniecīgas saites, tos vieno arī māja, un, iespējams, viņi dzīvo pārāk tuvu viens otram, lai vienmēr saglabātu labas attiecības. Vectante Sofija no pirmā stāva kā veca pūce vēro jauno paaudzi un uztraucas par tās morālo pagrimumu; māsas Grētele un Paulīne mājā ir ievedušas diezgan apšaubāmus vīrus − frivolu virsnieku un pat gleznotāju, kam augšējā stāvā ir ierīkota darbnīca; vecākais dēls Otto Eberhards gan ir apprecējis sievu ar titulu ‘fon’ un tieši tāpat darīs viņa dēls Peters. Ģimenē ir gan īsteni austrieši, gan ungāriete, gan pusebrejiete − nevar teikt, ka tautībai nav nozīmes. Hansa iecerētā Zelma ir aktrise un ebrejiete − un labi, ka vectantei Sofijai tas vairs nav jāpiedzīvo. Saskaņā ar vectēva testamentu ģimenei ir jādzīvo kopā − bet tas nav viegli.

Zini, lāgiem es domāju: pievilcība, apdāvinātība, pat ģenialitāte nozīmē daudz mazāk, nekā mums liekas. Tas viss paredzēts izņēmuma brīžiem. Bet dzīve sastāv no ikdienas. Biedriskums, kurā jūties pasargāts, − tas ir vajadzīgs ikdienai − un arī lielā māksla, kuru neesmu apguvis vēl šobaltdien: tikt galā ar eksistenci, proti − izturēt to labrātīgi, otimistiski un spējīgi.

Pirmais pasaules karš mājā ienāk kā salts vējš, un Henrietei, tāpat kā visiem austriešiem, vajag pierast pie vārda ‘karš’, jo viņas paaaudze, absolūti pasargāta, ir dzīvojusi tajos laikos, kad viens un tas pats nams nereti bija dzimšanas, dzīves un nāves vieta vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Hansu karš ir mainījis, un viņš redz, kā ir mainījusies valsts, bet ļaudis ilgojas turpināt to, kam turpinājums nav iespējams. Pēc kara visi ir nedaudz sajukuši un parāk atšķirīgi, kas 1934. gadā noved pie Austrijas pilsoņu kara.

Vīne bija impērijas galvaspilsēta, impērijas galvaspilsētai bija vajadzīga impērija; impērijas vairs nebija. (..) Septiņu miljonu valstiņai ar nosaukumu “vācu Austrija”, slepkavīgi izgrieztai no piecdesmit piecu miljonu impērijas, nebija ne naudas, ne kredītu, ne ģeogrāfiskā drošības kapitāla.

Ja romāna sākumā autors uz notikumiem skatās distancēti un nekautrējas par varoņiem pazoboties, tad romāna pēdējā trešdaļā, kas stāsta par 30.gadiem, jūtama viņa personiskā atieksme − rūgtums, izmisums, nesapratne. Austrija top aizvien prohitleriskāka, antisemītiskāka, militarizētāka.  Aiz ārējās pieklājības sienas Altu ģimene sašķeļas, un romāns, kas pabeigts 1944. gadā, faktiski paliek daudzpunktē. Lotāra romāns parāda buržuāzijas patieso seju, kas slēpjas aiz Vīnes valšiem un Zahera tortes saldā baudījuma.

 

Tommi Kinnunens “Četru ceļu krustojums” (2019)

Tommi Kinnunens. Četru ceļu krustojums / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2019. (Tommi Kinnunen. Neljäntienristeys. 2014)

Varat saukt mani par raganu, bet no pirmā acu skata man šķita, ka ar Kinnunena romānu izveidosies siltas attiecības. Racionāli to izskaidrot nevar, jo es nefanoju par somu literatūru un autors latviešu lasītājam ir pilnīgi nepazīstams. Ģimenes sāgas un psiholoģiskas drāmas man, protams, patīk, bet cik nu mēs tādas jau neesam lasījuši un kas no dažas labas tur beigās ir sanācis − nekas īpašs. Kinnunens ir kā tāds maigais bokseris − viņa sitieni ir samta cimdos un dažbrīd šķiet pat māņus, bet cīņas izskaņā tu jūti, ka iekšas ir atdauzītas.

Romāns “Četru ceļu krustojums” stāsta par četru cilvēku dzīvēm. Pirmā ir vecmāte Marija, kura 1904. gadā sev lepni nopērk velosipēdu un uzsāk ļoti neatkarīgas sievietes ceļu. Marijas meita Lahja gribētu būt gan tāda kā mamma, gan arī līdzīgāka citām, parastākām sievietēm. Lahjas vīrs Onni atdotu ļoti daudz, lai viņam viss būtu “kā visiem”. Lahjas vedekla Kārina nu reiz ir tā, kam viss ir kārtīgi un smuki, taču viņa dabū uz savas galvas iepriekšējo paaudžu sačakarētās attiecības un strēbj tās par visiem. Attiecību tīmeklis, tajā neklātienē piedaloties arī citiem ģimenes loceļiem, ir smalks un nospriegots − kāds vienmēr alkst visu saraut un saplosīt, bet vienmēr ģimenē atrodas kāds gādīgais zirneklis, kas visu sakārto atkal no jauna.

Romānu veido četras lielas sadaļas, katra veltīta vienam personāžam, secīgi izejot cauri viņa dzīves spilgtākajiem momentiem. Autors ne vienmēr uzskata par vajadzīgu smalki izskaidrot katru varoņa darbību, tādēļ pilnīgu ainu un sapratni par notiekošo lasītājs gūst tikai romāna beigās. Šāds paņēmiens intriģē un vilina noskaidrot, kādas tad zemūdens straumes bijušas varoņu dzīvēs. Kas bija tas, kas noteica viņu dzīves gaitu patiesībā? Vai mēs varam teikt, ka katram varonim bija noslēpums vai drīzāk − visi meloja?

Katras sadaļas sākumā ir attiecīgajam personāžam veltīts citāts no tās reglamentējošās literatūras, kas noteikusi daļu no viņa dzīves. Marijai tas ir vecmātes zvērests, Lahjai − lotu organizācijas statūti, Kārinai − laulības zvērests un Onni − karavīra zvērests. Tas ir varoņu pienākums, dzīves saturs, dažreiz nasta, no kuras viņi neatsakās. Jo būtībā − tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu “kas es esmu?”, daļa no viņu sociālās identitātes. Problēmas sākas tad, kad varoņi ir spiesti paši sev atbildēt − kas es esmu? ko es gribu? vai es esmu laimīgs? Kinnunens meistarīgi prot parādīt katra varoņa iekšējo stāstu, un lasītājs tiek ievilkts viņu dvēseles pārdzīvojumos.

Grāmatas galvenā varone manā skatījuma ir Lahja, jo viņas dzīvi lasītājs ierauga no dzimšanas līdz miršanai. Lahja nav vienkārša, viņa ir dzimusi kā ārlaulības bērns tādai mātei, kuru sabiedrība ciena neaizvietojamas profesijas dēļ, taču baidās no viņas asās mēles. Lahja pati ir vientuļā māte, un 30. gadu Somijā tā nav nekāda medus maize. Viņa grib strādāt un iet sabiedrībā, tādēļ piespiežas iestāties lotu organizācijā un iet uz baznīcu. Bet sabiedrībai sieviete bez vīra ir aizdomīga, un Lahja to vīru arī dabū − Onni ir labs tēvs un strādīgs saimnieks. Taču Lahja nav laimīga, un iemeslu viņa sākumā nemaz īsti nenojauš. Dzīves izskaņā Lahja ir diezgan netīkama, paštaisna kundze, kuru pašas bērni tikai pacieš, bet lasītājs Lahju mīl vairāk, jo redz viņas iekšējās mokas un sirdsapziņas ēdas.

Priekšpēdējā rindkopa būs MAITEKLIS. Bet es gribu par to uzrakstīt, jo man ir lielas aizdomas, ka autors tieši šī iemesla dēļ vispār iecerēja romānu. Man bija neliela vilšanās, kad es atklāju, ka ģimenes lielais noslēpums it Onni homoseksualitāte, jo šī ir tēma, kas šķiet nu jau diezgan triviāla. Taču Kinnunens ir lielisks, gadu desmitu, vairāku paaudžu griezumā atklājot, cik postoši noslēpums ietekmē ģimeni. Lahja un Onni gan paši sevi, gan viens otru noved līdz garīgam sabrukumam, pūloties dzīvot atbilstoši sabiedrības standartiem, un viss viņu dzīves ceļš ir raksturojams kā “gribējām kā labāk, bet sanāca vēl sūdīgāk”. Jāsaka godīgi, ka Lahju šai situācijā man ir visvairāk žēl, jo dzīvot melos un gadiem domāt, ka tu pie visa esi vainīga, ir briesmīgi. Un tas taču joprojām turpinās − arī mūsu sabiedrībā vislielākās zaudētājas no tā, ka vīriešu homoseksualitāte netiek akceptēta, ir sievietes. Domājat, ka sieva kā bērnu dzemdētāja un sociālais aizsegs mūsdienās ir neiespējama parādība?

Lahjas vedekla Kārina ir tā, kura ģimeni ieved nākamajā gadsimtā. Viņa ir tā, kura nevilšus uzzina tos noslēpumus, par kuriem klusējusi Lahja un nezina viņas bērni. Ko dara Kārina? Viņa tos iznīcina. Vai tas ir pareizi? Grūti pateikt. Varbūt. Uzzināt neglaimojošas lietas par saviem senčiem var būt pārbaudījums pēcteča pašapziņai, bet var būt arī atklāsme un bijušā pieņemšana. Katra detaļa, ko es esmu uzzinājusi par saviem senčiem, it īpaši par tiem, kurus dzīvus nesatiku, mani ar tiem satuvina. Ja mēs varētu tā dvēseliski izpreparēt katru cilvēku, kā to dara Kinnunens savā romānā, cik gan iejūtīgāki mēs varētu būt attieksmē pret pasauli.

Дина Рубина “Белая голубка Кордовы” (2009)

Дина Рубина. Белая голубка Кордовы. – Москва: Эксмо, 2009.

Pirms gandrīz četriem gadiem lasīju Dinas Rubinas grāmatu “Почерк Леонардо” un toreiz nosolījos, ka vajadzētu turpināt iepazīt šo rakstnieci. “Почерк Леонардо” ir pirmā grāmata triloģijā, kas nav saistīta sižetā, bet drīzāk garā − visas trīs grāmatas vēsta par neordināriem, talantīgiem galvenajiem varoņiem, kuri dzīvo savdabīgā, it kā divējādā realitātē. Pirmajā grāmatā tā dubultojas spoguļos, otrajā “Белая голубка Кордовы” − svārstās starp īstu un viltotu mākslu, trešajā “Синдром Петрушки” − starp lelli un cilvēku. Tā kā jau pats otrās grāmatas nosaukums vēsta par Spāniju, tad šķita, ka nupat ir īstais brīdis atkal pievērsties Rubinas daiļradei.

Dina Rubina ir krieviski rakstoša ebreju rakstniece, kas jau gadiem dzīvo Jeruzalemē. Taču, kā mēs zinam, ebreju tautas līkloči pasaules ceļos ir gari un līkumoti, un romānā “Белая голубка Кордовы” uzsvērti redzams, cik tālu gadsimtu gaitā tiek izmētāti viens no otra vienas dzimtas locekļi, un vienlaikus − cik stipra ir dzimto asiņu balss un neticama tās pievilkšanās pāri telpai un laikam. Kādā intervijā Rubina stāsta, ka viņai ar Spāniju ir savdabīgas attiecības − lai arī vismājīgāk un mierīgāk viņa jūtas Vidusjūras tautu pūlī, taču Spānijā līdztekus iederībai vidē to pavadījis dīvains sasprindzinājums un pastiprināta interese par visu ieraudzīto. Rubina to izskaidro ar senu ģimenes leģendu, ka viņi ir cēlušies no Spānijas ebrejiem − sefardiem, kurus 16. gadsimtā izraidīja no Spānijas un tie izbira pa visu pasauli, bet spēja saglabāt zināmu daļu savas identitātes. Pēc ceļojuma pa senču vietām 1999.gadā Rubina uzrakstīja ceļotājas piezīmes «Воскресная месса в Толедо» un domāja, ka Spānija viņu atlaidīs, taču tā sauca joprojām un radās iecere romānam “Белая голубка Кордовы”.

Romāna galvenais varonis ir Zahars Kordovins, un stāstījuma sākumā viņš ir nobriedis, izskatīgs vīrietis pēc četrdesmit, kurš izveidojis veiksmīgu starptautiska mākslas eskperta karjeru un pasniedz mākslas vēsturi Jeruzalemes universitātē. Vienlaikus viņam ir otra, publikas acīm slēpta profesija − izcilu gleznu izcils viltotājs, turklāt viņš ir nepārspējams savu viltojumu menedžeris − katrai gleznai tiek pacietīgi radīta leģenda, kas apliecina tās autentiskumu un attiecīgā brīdī nodrošina labu cenu prestižā izsolē. Taču sekmīgā rūpala īpašnieka saknes meklējamas Ukrainas mazpilsētā Vinnicā, kur agri atklājās viņa mākslinieka talants, kas tika turpināts izkopt Ļeņingradas akadēmijā, kam sekoja emigrācija uz Izraēlu. Rakstniece jau romāna sākumā liek nojaust, ka Kordovina nogriešanās no taisnā mākslinieka ceļa uz viltotāja takas ir saistīta ar kādu pagātnes traģēdiju un uztur intrigu visa romāna garumā.

Julio Romero de Torres (Cordoba, 1874-1930). La Chiquita Piconera (1930) (fragments)

Romāna sākumā lasītājs tiek vazāts līdzi galvenajam varonim − Kordovins dodas uz kādu konferenci Toledo, bet pēc tam met cilpas pa Eiropas dienvidiem, un tas nav interesantākais stāstījums. T.i., autore ļoti cenšas to padarīt interesantu, aprakstot gan ainavas, gan mājas, gan cilvēkus, taču tas notiek tik sīkumaini, ka vienā brīdī prāts pagurst visu to iegaumējot. Izklāstu krietni atsvaidzina iespraudumi, kas apraksta Kordovina dzimtas gaitas Krievijā un Ukrainā, tādēļ ļoti iepriecināja, ka romāna gaitā to kļuva aizvien vairāk, līdz autore pilnībā pievērsās galvenā varoņa bērnībai un jaunībai. 20. gadsimta 60-to gadu Vinnica lasītāja acīs uzpeld kā neglīta, taču ļoti raiba mazpilsēta ar izciliem, ārkārtīgi savdabīgiem personāžiem, savukārt studiju gadu Ļeņingrada caur nemīlīgu un drēgnu ziemu atver brīnumainu, pēc gleznošanas krāsām smaržojošu, krāsainu pasauli. Jāsaka, ka romāns vispār manās acīs “spēlēja” tikai šajās lappusēs, savukārt pārējais − pat sižetiski nepašaubāmi labi izdomātā dzimtas sefardu pagātne − izklāsta ziņā krietni nobalēja. Lai palielinātu spriedzi, romānā ir ievīta detektīvlīnija, kam izskaņā būtu jāpārtop alegoriskā, svinīguma un traģisma apdvestā nobeigumā, taču man tas atstāja diezgan samākslotu iespaidu. Kaut vai visas šīs, romāna gaitā pieaugošās, neticamās sakritības šķita kā ar pirkstu acīs iebakstītas − dzīvē tā var notikt, bet literatūrā tas liekas sadomāti.

Dinai Rubinai ir izcils stils, spēle ar vārdu (varbūt pat brīžiem pārāk aizrautīga), tādēļ vien viņu ir vērts lasīt. Taču − visu lasīšanas laiku mocījos ar domu − vai krāsainā pagātne ar dzirkstošiem personāžiem un nedaudz nūģīgais Kordovina šodienas apraksts ir apzināti veidoti tik kontrastējoši? Varbūt, velkot paralēles ar Kordovina nodarbošanos, autore vēlējusies pateikt, ka īstā galvenā varoņa dzīve ir palikusi pagātnē un šobrīd viņš dzīvo tikai atblāzmu, viltojumu? Katrā ziņā romāns neatstāj vienaldzīgu, un arī garāmejot sniedz daudz informācijas par gleznu viltošanu un viltojumu pārdošanu, kā arī izgaismo dažas interesantas Spānijas ebreju likteņu epizodes.

Ak, aizbraukt vēlreiz uz Toledo, bet šoreiz apsēsties blakus Zaharam Kordovinam uz viesnīcas balkoniņa… viņš jau laikus būtu aizgājis uz tirgu un nopircis zilganas, valgas olīves, dažādus mančego sierus − pavisam svaigu un izturēto, nedaudz asāko versiju, klāt piemestu tomātu ķekaru un kartīgu gabalu pan de pueblo − irdenu maizi ar kraukšķīgu garoziņu. Mēs dzertu viņa mīļāko sarkanvīnu “Faustino VII” un baudītu rietošo sauli, kas glāstītu baznīcu smailes, līdz pilsēta iegrimtu smaržīgā un biezā Spānijas naktī…

Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (2013)

Ludmila Uļicka. Mēdeja un viņas bērni / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Jānis Roze, 2013. (Людмила Улицкая. Медея и ее дети. 1996.)

Ludmila Uļicka (1943) šobrīd ir viena no pazīstamākajām krievu rakstniecēm, tulkota daudzās valodās un prēmēta dažādās valstīs. Latviski līdz šim ir izdoti divi viņas darbi – garstāsts “Soņečka” (2005) un romāns “Patiesi jūsu Šuriks” (2006), abi Talrida Ruļļa tulkojumā. “Mēdeja un viņas bērni” (1996) ir pirmais Uļickas romāns, un atliek tikai cerēt, ka tas pietiekami ieinteresēs latviešu lasītāju, lai izdevējs turpinātu tulkot un izdot arī tos Uļickas darbus, kuri dzimtenē ir ievēroti visvairāk – Казус Кукоцкого un Даниэль Штайн, переводчик.

Patiesībā par Uļickas Mēdeju es taisījos rakstīt jau nedēļu, bet paliku pie tā, ka lasīju un skatījos intervijas ar rakstnieci, kura ir inteliģenta un gudra personība, kas nevairās paust neērtas domas un būt pilsoniski aktīva. 2007. gadā Uļicka nodibināja savu fondu, kura viena no inciatīvām ir projekts «Хорошие книги», kas palīdz vērtīgām grāmatām nonākt līdz bibliotēkām. Kā arī jāpiemin viņas iniciēta bērnu grāmatu sērija “Другой, другие, о других”, kura bērniem stāsta par dažādām kultūrām ar mērķi veicināt savstarpējo iecietību. Šobrīd Uļicka ir enerģiski nostājusies tajā Krievijas inteliģences pusē, kas nosoda Krimas aneksiju un varas manipulāciju ar cilvēkiem.

Bet nu pie Mēdejas. Mēdeja Mendesa, dzimusi Sinopli, visu mūžu dzīvo Krimā, Feodosijas tuvumā. Mēdeja ir stalta, cienījama vecuma grieķiete, sen jau atraitnēs, tērpusies melnās drānās ar  ar melnu, sarežģīti savītu šalli ap galvu. Mēdeja dzimusi 1900. gadā, lielā ģimenē – viņa ir vidējā starp trīspadsmit bērniem. Kuplās ģimenes vecāki viens pēc otra nomirst 1916. gadā, un vecākie bērni un radinieki uzaudzina jaunākos. Uļicka konstanti uzsver, ka dzimta zaro un kuplo, tādēļ Mēdejas tagadējās vasaras ir radinieku piepildītas, tomēr, izpētot dzimtas koku, tā aina nav nemaz tik saulaina – divi vecākie brāļi iet bojā Pirmajā pasaules karā, vecākā māsa Aneļa uzaudzina jaunāko Natāliju, Afanasijs kļūst par mūku, Platons dzīvo Francijā, Mirons mirst maziņš, pati Mēdeja savu jaunību velta trīs jaunāko bērnu uzaudzināšanai. Tuvu trīsdesmit viņa apprecas ar ebreju zobārstu Samuīlu, ar kuru nodzīvo laimīgus 25 gadus. Mēdeja galīgi nav Samuīla gaumē, pārāk karaliska, tomēr viņš viņas klātbūtnē nejūt bailes – un tas ir sākums mīlestībai. Pēc vīra nāves Mēdeja turpina strādāt vietējā slimnīcā, regulāri iet uz baznīcu un vasaras sezonā laipni uzņemt ciemos nebeidzamas radinieku virknes no dažādām Padomju Savienības malām. Viņas dzīve no malas šķiet rimta un pacietīga, un tā vien šķiet, ka baznīcā viņa meklē mierinājumu. Tomēr Mēdeja drīzāk ir tāds starpnieks starp Dievu un pārējo ģimeni: viņa paņem divas papīra lapiņas un uz vienas uzraksta “Par piemiņu”, uz otras “Par veselību” un aizpilda tās ar savu mīļo vārdiem, lai Dievs zinātu, par ko skanēs viņas lūgšanas. Ikvienai ģimenei ir vajadzīgs kāds, kurš par to aizlūdz.

Mēdeja līdz šim brīdim visu mūžu bija dzīvojusi vienā un tajā pašā apkaimē, un šī pastāvīgā dzīve, kura pati no sevis strauji un vētraini mainījās – revolūcijas, valdību maiņas, sarkanie, baltie, vācieši, rumāņi, vienus izsūtīja, citus, svešus, bezdzimtas, iemitināja – galu galā Mēdeju bija padarījuši līdzīgu stipram kokam, kas, ieaudis saknes akmeņainā zemē, nemainīgi saulē, veic savu ikdienas un ikgada gaitu, un to appūš nemainīgs vējš ar tā gadskārtējām smaržām, vienubrīd no krastā žūstošām ūdenszālēm, citbrīd no saulē vīstošiem augļiem, vēl pēc tam no rūgtām vērmelēm.

Uz Mēdejas dzīves fona Uļicka veido kontrastainu 70-to gadu beigu stāstu, kas ir raibs un kaislībām bagāts. Krimas dāsnajā vasarā bieži uzplaukst mīlas dēkas, kuras dažkārt ir iemesls pārmaiņām ģimenē vai vismaz nopietnam kolīzijām laulāto starpā. Šoreiz tiek attīstīts mīlas trīsstūris starp divām tuvām Mēdejas radiniecēm un kādu interesantu atpūtnieku, kas turpinās arī pēc Krimas vasaras, un paralēli tiek arī izstāstīti iesaistīto personu dzīvesstāsti. Uļicka neapšaubāmi raksta ļoti saistoši – dzīvi, izteiksmīgi, ar skaistām metaforām un jaukiem sānceliņiem no galvenā stāsta. Tomēr grāmatu droši var sadalīt divās daļās – Mēdeja un jauno cilvēku mīlas trīsstūris, turklāt pēdējais aizņem krietni daudz teksta (un brīžiem arī kļūst pārāk… bābisks). Bet man gribējās Mēdeju! Viņa taču nepiedzima tāda vieda, mierīga un piedodoša, līdz tam cilvēks izaug… un Krima 20. gadsimta sākumā – tā ir vesela notikumu aka, spēj tikai smelt. Tikai garāmejot romānā parādās Krimas tatāru deportācijas, skumji aizskarot pamestās mājas, nekā nav par Otro pasaules karu. Pat Mēdejas vientuļās, novecojošās ziemas būtu pelnījušas lielāku vērību.

Mēdeja ir cilvēks, kurš reiz bērnībā iemācītās vērtības ir iznesusi cauri dzīvei un tradicionālais kristīgais uzstādījums viņu pilnībā apmierina: “Nedrīkst zagt, nedrīkst nogalināt – un nav apstākļu, kuri ļaunu padarītu par labu. Un tas, ka maldi kļūst vispārēji, mūs it nemaz neskar.” Iespējams, šī uzticība saviem principiem, iekšējā stabilitāte viņu netverami padara tik pievilcīgu apkārtējiem cilvēkiem, īpaši padomju melu un patosa piesātinātajā atmosfērā.

Tā klusā stūrgalvība, ar kādu Mēdeja audzināja bērnus, strādāja, pielūdza Dievu, ievēroja savus gavēņus, izrādās bija nevis viņas ērmotā rakstura īpatnība, bet saistības, kuras viņa bija labprātīgi uzņēmusies, viņa tā pildīja bauslību, kuru visi un visur sen bija atcēluši.

Grāmata, pie kuras es labprāt kādreiz atgrieztos.

P.S. Jāuzteic grāmatas tulkojums un skaistais noformējums, tomēr dzimtas koku gan nevajadzēja noskaust (krievu izdevumā tas pastāv), jo to radu ir varen daudz.

Марина Степнова “Женщины Лазаря” (2011)

Марина Степнова. Женщины Лазаря. – Мосва: АСТ, Астрель, 2011. (Latviski: Marija Stepnova. Lāzara sievietes. Jānis Roze, 2013.)

Grāmatu “Lāzara sievietes” man Ziemassvētkos uzšķiņķoja Sibilla, bet es jau pati pagājušā gada nogalē grāmatnīcā lūkojos uz nesen izdoto latviešu valodas tulkojumu. Romānu lasīju gan krieviski, kāpēc – par to vēlāk.

2012. gadā Stepnovas romāns ieguva trešo vietu prestižajā krievu nacionālās literārās prēmijas «Большая книга» konkursā, kā arī tika iekļauts citu literāro prēmiju īsajos sarakstos. Būtiskākais gan, protams, ir tas, ka “Lāzara sievietes” ir guvušas arī daudz pozitīvu lasītāju atsauksmju. Stepnovai šis ir otrais romāns, 2005. gadā iznāca «Хирург», bet pirms tam rakstniece bija niekojusies ar stāstiem dažādos literāros žurnālos.

Romāna centrālais tēls ir Lāzars Linds, ievērojams un ekscentrisks padomju atomfiziķis, kurš dzimis ļoti ērtā gadā – 1900. Kādā saltā 1918. gada novembra rītā viņš materializējas Maskavas centrā uz universitātes sliekšņa. Viņu negribīgi pieņem Čaldonovs, universitātes dekāns, lai pēc neilga brīža konstatētu – pārsteigts un apjucis, ka viņa priekšā ir ģēnijs, prāta gigants, neapstrādāts dimants. Lāzara mazajā, subtilajā un dzīslainajā ķermenī dzīvoja īsta zinātnes jaunatklājēja dzirksts, mistiskā kārtā radusies ebreju senču, vienkāršu ļaužu, gēnu rotaļās. Lāzara ģēnijs (un PSRS kodolprogramma) visā viņa dzīves garumā nodrošināja drošu un turīgu dzīvi gan viņam pašam, gan viņa tuviniekiem, tomēr romāna saturiskais āķis aizķeras pie domas, ka izcili zinātnieki gudri un asredzīgi ir tikai savā darbā, kamēr privātā dzīve ir tikai pakārtots jēdziens. Lāzaram ir daudz sieviešu. Tehniski. Bet mīl viņš sava skolotāja Čaldonova sievu Marusju, kura ir par viņu 30 gadus vecāka. Platoniski un visu mūžu. Marusja ir ideāla sieva – reizē maiga un reālistiska būtne, kuras laulība nav svētīta ar pēcnācējiem, bet, ieraugot uz savas mājas sliekšņa nošņurkušo Ļesiku, viņa saprot, ka Dievs viņai beidzot ir atsūtījis bērnu. Varētu jau teikt, ka Lāzars Marusjā ierauga mātes tēlu, tomēr viņa ilgas ir cita rakstura. Ar laiku viņš samierinās, ka Čaldonovu pāris ir nešķirami un laimīgi un vienkārši mīl.

Да, ему двадцать девять и он влюблен в женщину, которой шестьдесят. Нет, не влюблен — он любит женщину, которой шестьдесят, и любил ее, когда ей было сорок девять. И пятьдесят пять. И будет любить ее и в ее восемьдесят лет, и, это уже совершенно ясно, что и в свои. Пусть бросит в него камень тот, кто считает это чувство ненормальным, — Линдт взамен с наслаждением вырвет мерзавцу кадык. Потому что не было на свете ничего нормальнее, яснее и проще его любви, и вся эта любовь была свет, и верность, и желание оберегать и заботиться. Просто быть рядом. Любоваться. Слушать. Следить восхищенными глазами. Злиться. Ссориться. Обожать. Засыпать, изо всех сил прижав к себе. Просыпаться вместе. Никому и никогда не отдавать.

Алексей Какало «Галя» (1979)

Pēc Marusjas nāves un neskaitāmām sievietēm jau cienījamā 60 gadu vecumā pār Lāzaru nolīst karsta mīla astoņpadsmitgadīgas Galočkas iemiesojumā. Galočka tiek izprecināta Lāzaram, dzemdē dēlu un drīz kļūst par staltu un uzpūtīgu Gaļinu Petrovnu, kas gan netrauce Lāzaram viņu dievināt līdz pēdējam elpas vilcienam. Gaļinai ir savs, ļoti sāpīgs stāsts, tomēr sabuļādas kažoki, briljanti un viss pārējais, ko var nopirkt par naudu, kā arī pieaugošā varas apziņa, sāpes dara aizvien trulākas, līdz ārējais sasalums sasniedz viņas dvēseli.

Trešā Lāzara sieviete ir Ļidočka, Lāzara mazmeita, kuru viņš nekad nav saticis. Liktenis lēmis, ka Ļidočku uzaudzina Gaļina Petrovna, kura pret bērnu izturās kā pret labu šķirnes kucīti: paēdināt, izstaidzināt, izguldīt. Ļidočka vīst kā ēnā iestumts sauli mīlošs istabas augs, bet atveldzi rod nejauši atrastā grāmatā, kuru Lāzars paņēmis no Marusjas pēc viņas nāves – Елена Молоховец «Подарок молодым хозяйкам или средство к уменьшению расходов в домашнем хозяйстве». Tā ir reāla grāmata, pirmoreiz izdota 1861. gadā, 1000 lappušu biezs bestsellers, pārizdots daudzas reizes. Ļidočkai grāmata nozīmē Mājas – tādas, kurās taisa saldējumu un dzīvo Mamma, bet tās arī ir vienīgās meitenes mājas nākamos desmit gadus.

Romāna lielais pluss ir valoda – tik ļoti skaista un krāšņa valoda, ka nedaudz apskatījusi latviešu izdevumu, es nopirku grāmatu krievu valodā. “Lāzara sievietes” pieder pie tām grāmatām, kuras jātulko ar sviedriem, dusmām un notirpušu dibenu, tikai tad iespējams panākt valodas vieglo rotaļīgumu un maldīgo vieglumu. Tas ir grūti, bet citādi tulkot nav vērts.

Pirmkārt, man patika valoda, otrkārt, autores prasme izveidot tēlus, kas iespiežas atmiņā. Vai jūs domājat, ka es uz ielas paiešu garām splīnīgajai Gaļinai Petrovnai? Nekā, es viņu uzreiz atpazinu, kad ieraudzīju gleznā! Lāzars Linds, šis rosīgais ebreju ģēnijs, kuru nemulsina atomzinātnes ļaunais gars, Marusja – gādīga un pazemīga Dieva priekšā, bet vienlaikus ļoti vitāla un rosīga cilvēkos, Ļidočka – maldīgi trausla balerīna, kuras sapnis par Mājām izrādās arī sapnis par Dzīvi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ es esmu gatava autorei piedot to, ko es nepieņēmu – nepatīk man tāda sieviešu pazemība apstākļiem, lelles tēls, kuru vīrietis ieliek paša izvēlētā plauktā. Autores intervijā lasīju domas, ka sievietei ir jāspēj piedot viss, jo tāpēc jau viņa ir sieviete; sievietei liels trūkums ir pārāk daudz domāt; atriebīga un nikna sieviete nav dabiska utt. Tam visam es nepiekrītu, bet paradoksālā kārtā Stepnovas romānā ļoti labi var redzēt, kur noved nespēja pretoties, pārprasta padevība un pakļaušanās: Galočkai izravēja pašas vēlmes kā nezāles, un izauga zombijs Gaļina Petrovna, kura savai mazmeitai nespēja dot nekā no ģimenes sajūtas, pat ne vienkāršu apskāvienu. Otra lieta, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir mūsdienu krievu literatūrā tik bieži sastopamā tīksme sabiezināt krāsas un visu dramatizēt līdz melniem toņiem: bērnības ir drūmas, tuvinieki – nodevēji; ja kādam iet labi, tad drīz ies slikti vai arī viņš ir tik truls, ka nemaz nesaprot, ka viņam ir labi; ja kādreiz ir noticis kaut kas slikts, tas noteikti izbojās VISU dzīvi kā plēve virs silta piena, utt. Interesanti, vai šī konstantā, fatāliskā attieksme ir kāda slāviska īpatnība vai arī rakstniekiem šķiet, ka literatūra citādi nebūs “vērtīga”?

Bet vispār man patika, es lasīju ilgi un kārīgi. Labprāt lasīšu Stepnovu vēl.

Isabella Aljende “Sēpijas portrets” (2011)

Isabella Aljende. Sēpijas portrets / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne, 2011. (Isabel Allende. Retrato en Sepia. 2000).

Mana iepazīšanās ar Aljendi notika pirms desmit gadiem, kad es izlasīju Jumavas izdoto “Fortūnas meitu”. Grāmatas vāku rotāja brūni melna jaunas sievietes fotogrāfija, kura stingri un domīgi vērās potenciālajos lasītājos. Šķiet, ka grāmatu pārāk labi nepirka, arī es to paņēmu lasīt vairāk ziņkāres vadīta, jo atmiņā bija aizķēries slavenais uzvārds. “Fortūnas meita” mani ļoti patīkami pārsteidza, jo es nebiju gaidījusi 19. gadsimta dēku romānu, kura galvenā varone ir čīliešu meitene – Aljende izrādījās īsts Džeks Londons brunčos!

1982. gadā klajā nāca pirmais un, iespējams, joprojām slavenākais Aljendes romāns “Garu nams”, kas ir daļa no triloģijas, tikai šoreiz neierasti – tā ir triloģijas pēdējā daļa. 1999. gadā Aljende publicēja nosacīto pirmo daļu – “Fortūnas meita” un 2000. gadā otro daļu – “Sēpijas portrets”. Nosacīto tādēļ, ka principā visi trīs romāni ir lasāmi arī nesaistīti, tomēr kopā tie veido ģimenes sāgu 130 gadu garumā.

“Sēpijas portretā” atkal tiekamies ar “Fortūnas meitas” galveno varoni Elīzu, tikai šoreiz viņa jau ir otrā plāna varone, jo romāns ir veltīts viņas mazmeitai Aurorai. Ar plašu vēzienu Aljende portretē 19. gadsimta beigu Sanfrancisko un gadsimta mijas Čīli, kurā viens pēc otra notiek gan asiņains karš, gan revolūcija. Aljende ir teikusi, ka gandrīz visos viņas romānos notikumu centrā atrodas stipra, garā neatkarīga sieviete – “Sēpijas portretā” tā ir Aurora del Valje, kuras liktenim tiek sekots jau no ieņemšanas brīža. Aurorā ir neparasts asiņu sajaukums – čīliešu, angļu un ķīniešu, arī audzināta viņa tiek neparasti, tomēr ļoti lielā mīlestībā. Viņas vecmāmiņas ir izcilas sievietes, katra savā veidā ir mācējusi atrast dzīvē vietu, kas tajos laikos pienācās tikai vīrietim, savukārt ķīniešu vectētiņš – unikāls dziednieks un pasaules glābējs. Piecu gadu vecumā Auroru aizved uz Čīli un tiek nolemts, ka viņu vislabāk spēs izaudzināt skarba internātskola – [skolu] uzdevums bija sniegt mums kādu drusku izglītības, lai mēs nebūtu pavisam tumsonīgas, jo laulības tirgū sava vērtība bija arī mūsu kultūras virskārtiņai, taču tika gādāts, lai mūsu zināšanas nebūtu tik lielas, ka mēs pašas spētu sākt uzdot jautājumus. Aurora nepadodas un izcīna sev mājskolotāju – agnostiķi, sufražisti un sociālisti Pinedas jaunkundzi, kuru nepieņem darbā neviena izglītības iestāde, bet Auroras vecmāmiņa skolotājas personā vēlas dod pretsprau savas ģimenes konservatīvajai un patriarhālajai liekulībai. Otrs Auroras ieguvums ir netīšs – viņai uzdāvina tiem laikiem ārkārtīgi labu fotoaparātu un fotogrāfēšanas kļūst par viņas mūža lielāko aizraušanos.

Reizēm, kad savā laboratorijā strādāju ar kādu attēlu, parādās cilvēka dvēsele, notikuma dziļākā emocija vai priekšmeta dzīvības esence, un tad krūtis man plīst pušu no pateicības un es apraudos, citādi nespēdama. Pēc tādām atklāsmēm tiecas mans darbs.

Grāmata ir veidota kā trīsdesmitgadīgās Auroras pagātnes meklējumi, cenšoties izzināt notikumus no savas bērnības un, ejot vēl tālāk, tos notikumus, kas ir noveduši pie viņas ieņemšanas. Saudzējot vai kaunoties, senči viņai nav izstāstījuši visu, un Aurora lāpa savas pagātnes tumšos caurumus – ar fotogrāfiju un rakstīta vārda palīdzību es izmisīgi cenšos uzveikt savas esības zudīgumu, notvert mirkļus, iekams tie pagaisuši, izgaismot savas pagātnes jucekli. Auroras vecmāmiņa uzskata, ka bērnībā krāpti cilvēki vēlāk ir daudz radošāki, un uz mazmeitas iebildi, ka tā jau var sajukt prātā, iedrošina: “Del Valjes ģimenē trako nav, Aurora, ir tikai daži ekscentriķi kā ikvienā sevi mīlošā ģimenē.” Iespējams, ka vecmāmiņai ir taisnība, un tajā pat slēpjas zināma burvība – ko gan darītu pasaule, ja visi būtu normāli un dzīvotu saskaņā ar Bībeles likumiem?

Lorenzo Moya (1967)

Līdzīgi fotogrāfam, Aljende tuvina un attālina savu skatu meklētāju, pārmaiņus pievēršoties gan asiņainai Čīles vēsturei, gan daudzo varoņu smalkai izpētei, pa starpu izstāstot arī par Sanfrancisko ķīniešu kvartāla netikumiem, Čīles vīnaudzēšanas tradīcijām un tāliem ceļojumiem no Čīles uz Eiropu. Jāatzīstas, ka Dienvidamerikas iemīlēšanai man tomēr bija nepieciešams šāds sievišķīgi draisks, ar vieglu maģiskā reālisma pieskaņu un pāris triepieniem erotikas bagātināts romāns. “Sēpijas portrets” varēja būt saturiski dziļāks un varoņi nedaudz reālāki, bet es pilnībā pieņēmu autores nostādni – “Atmiņa ir izgudrojums. Mēs izvēlamies viskrāšņāko un vistumšāko, bet atmetam to, par ko kaunamies, tā mēs noaužam savas dzīves lielo gobelēnu.”

Nobeigumā gribētu piepilināt pāris pilienus darvas un teikt, ka latviešu izdevumā ir izcili daudz neuzmanības kļūdu un arī romānu sērijas noformējums ir pilnīgi neizteiksmīgs – šie blāvi lillā vāciņi ar izguglētām vinjetēm un domīgajām meitenēm ir nepiemēroti saturiski krāšņajiem Latīņamerikāņu rakstnieces romāniem. Ceru, ka tas tomēr neatbaidīs lasītājus. Ielejiet sev glāzi aromātiska Čīles sarkanvīna un izbaudiet Auroras piedzīvojumus!

Pēters Hēgs “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” (2005)

Pēters Hēgs. Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture / no dāņu valodas tulk. Inga Mežaraupe. – Rīga: Atēna, 2005. ( Peter Høeg. Forestilling om det Tyvende århundrede. 1988)

Pēters Hēgs ir slavenās Smillas jaunkundzes radītājs, un tāds viņš man arī līdz šim bija palicis, jo nevienu citu viņa romānu es lasīt nebiju saņēmusies. Jāsaka paldies MsMarii, kura man šīs grāmatas lasīšanu uzdāvināja Ziemassvētku apdāvināšanā, citādi es līdz tai diez vai kādreiz būtu nonākusi.

Latviešu lasītājam (vai varbūt izdevējam – “Atēnai”) Hēgs ir mīļs rakstnieks, man pat šķiet, ka latviski varētu būt izdots gandrīz viss Hēga sarakstītais. “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture” ir Hēga debijas romāns, un kā tāds tas ir apbrīnojami nobriedis un saturiski piepildīts. Hēga daiļradi saista ar viņa tautietes Bliksenas un maģiskā reālisma pārstāvja Markesa darbiem, un tam noteikti ir pamats, jo Hēga fantāzijas un sižeta savērpumi nekad neizmirst savu skandināvisko izcelsmi. Rakstnieka sapņu vēsture ir ļoti dīvaina ģimenes sāga, kura sākas 1520. gadā, bet beidzas 20. gadsimta beigās, un lasītājs tiek iepazīstināts ar vienas ģimenes četrām paaudzēm, nevienai no tām neatstājot iespēju iekļauties normalitātes robežās.

Man ar  Hēgu negāja viegli, jo stāsta blīvums ir tāds, ka… man par biezu. Izlasot pārdesmit lapas, es sāku justies kā tāda franču aristokrāte Marijas Antuanetes galmā, jo man bija sajūta, ka uz galvas ir uztaisīta grandioza frizūra, kurā sasprausta puse Dānijas floras un pāris putnu būrīšu piedevām. Ar prātu es sapratu, ka tas ir uzrakstīts labi, saistoši un pat brīžiem fantastiski, tomēr emocionāli man bija garlaicīgi. Mani ļoti iepriecināja trešā nodaļa par Lavnesas mācītāju Torvaldu un viņa meitu Annu – fanātisks, jauns mācītājs dodas uz dabas apdalītu miestu, izolētu no ārpasaules, kura iemītnieki ir apdulluši no pusbada un par vienīgo drošo lietu savā dzīvē uzskata ciešanas. Gadiem ilgi un pacietīgi Torvalds sprediķo, kamēr ļautiņi atskārst, ka ir izredzēti, lai ciestu vairāk nekā visi, lai tiktu pārbaudīta viņu pacietība. (Vai nav dievīga reliģioza atklāsme visiem dzīves apdalītajiem?) Pēc trešās nodaļas es nopriecājos, ka nupat jau autors ir ierakstījies, bet man par nožēlu teksts atgriezās sākotnējās sliedēs un atkal interesanti  kļuva tikai grāmatas beigu nodaļā.

Es ilgi lauzīju galvu, kāpēc man ar Hēgu nepaveicās, un izdomāju, ka man viņā pietrūka tā netveramā viegluma, kas maģisko reālismu padara tik simpātisku. Hēgs vienkārši ir pārāk liels skandināvs, savā ziņā perfekcionists un urķis, kas nav savienojams ar tauriņa prieku, to bezsvara neprātu, kas maģiskajā reālismā paceļ augšup vissmagākās lietas. Līdz ar to viņa stils bija nevainojams “Smillas jaunkundzē” – precīzā, preparējoša detektīvā, bet diemžēl mani neuzrunājošs Hēga debijas romānā. (Var jau būt, ka es vienkārši Hēgam nevaru piedot to, ka viss šķita pagalam bezcerīgi. Lūk, tas jau ir skandināvu gaumē.)

Lai kā, bet vienu savu vēlmi (pateicoties MsMarii) – izlasīt vēl kaut ko no Hēga, es esmu īstenojusi. Visticamāk, ka vairāk pie viņa arī neatgriezīšos, bet tas, ja ņem vērā manu lasāmo grāmatu sarakstu, nav slikts lēmums.

 

Ivlins Vo “Atkal Braidshedā” (1978)

Ivlins Vo. Atkal Braidshedā / no angļu val. tulk. Anna Bauga. – Rīga: Liesma, 1978. (Evelyn Waugh. Brideshead Revisited. 1945.)

Aptuveni pirms gada lasīju Ivlina Vo romānu “Sauja pīšļu” un toreiz nolēmu pie Vo noteikti atgriezties. Te nu es esmu, izlasījusi Vo slavenāko darbu “Atkal Braidshedā”, iespaidu pārpilna. No sākuma man šķita – 20. gadsimta 20-tie gadi, Oksforda, angļu zelta jaunatnes izgājieni – tas viss bija tik tālu… Bet Ivlins Vo māk ievilināt savā pasaulē, vienā angļu mierā absolūti neizrādot, ka viņu uztrauc lasītāja ieinteresētība, uztraukums vai kādas citas uzmanības pazīmes. Viņa darbi ir ļoti angliski, tādā savdabīgi ironiskā manierē, kas nepieļauj klaju, skaļu emociju izpausmi, bet līdzīgi kā angļu ainava izvēlas slēpties aiz dūmakainas izteiksmes.

1944. gada februārī kapteinis Ivlins Vo, izprasījis armijā atvaļinājumu, apsēžas pie rakstāmgalda kādā Anglijas mazpilsētas viesnīcā, lai nākamos piecus mēnešus pavadītu intensīvi rakstot. Romāna sākumā viņa galvenais varonis kapteinis Čārlzs Raiders ir apnicis pavadīt savu laiku aizmugures dienestā, bet nevar teikt, ka vinš ļoti rautos karot – vienkārši viss jau ir bijis. Līdz kādu dienu viņa rota nonāk Braidshedā – un Čārlzs to atceras. Iespējams, šeit viņš ir apracis savu zelta podu, jo, kā romānā teikts, “es vēlētos visur, kur esmu bijis laimīgs, ierakt kaut ko vērtīgu, un vecumā, kad būšu neglīts un nožēlojams, atgriezties, rakt to ārā un nodoties atmiņām“.

Romāna pirmajā daļā Čārlzs Raiders ir jauns censonis, Oksfordas pirmgadnieks, kuru uzaudzinājis angliski ieturēts tēvs un internātskola. Sākumā Čārlzs iekļaujas intelektuāļu pulciņā, bet sirds dziļumos jūt, kas tas nav viss, ko Oksforda var piedāvāt. Viņa iepazīšanās ar bagāto aristokrātu Sebastjanu Flaitu ir nejauša, bet likumsakarīga – Sebastjans pa logu pievemj Čārlza istabu un tas ir sākums dziļai draudzībai… vai mīlestībai. Romāna sarakstīšanas laikā geju tēma atklāti neparādījās (homoseksualitāte bija krimināli sodāma), tomēr Čārlza un Sebastjana attiecības tiek parādītas tik smalki, ka zinātāji saprata, bet nezinātāji pat neiedomājās (padomju lasītājs jau nu reti kurš). Nedaudz papētīju šo jautājumu tuvāk un ir teikts, ka Oksfordas jauniešu vidū tolaik homoseksualitāte netika uzskatīta par neko ārkārtīgi nosodāmu, tas tika uztverts drīzāk kā pārejas periods pa ceļam uz meitenēm un skaitījās pat nedaudz šiki. Iespējams, ka savu burvību tam piešķīra aizlieguma aura un daudzi vienkārši izrādījās. Lai vai kā tur būtu bijis  – Sebastjans Čārlza dzīvē ienes kaut ko jaunu – “es it kā saņēmu dāvanu – īsu prieku, ko nekad nebiju pazinis, laimīgu bērnību, un, lai gan rotaļlietas bija zīda virskrekli, liķieri un cigāri un draiskulības ietilpa jau nopietnu apgrēcību sarakstā, mūsu jokos bija zēnisks svaigums, kaut kas līdzīgs nevainīgam priekam.”

Sebastjans, kurš būtībā ir Pīters Pens – pieaugt negribošs bērns, aizved Čārlzu uz savas dzimtas mājām – lielo un grezno Braidshedu un šeit viņi abi daudz laika pavada laimīgā divatnē. Protams, ka Čārlzs tiek iesaistīts arī sarežģītajās Flaitu ģimenes attiecībās, kļūstot par tādu kā ģimenes draugu. Flaiti ir dedzīgi katoļi, bet tēvs pēc kara nav atgriezies mājās un dzīvo ar mīļāko Venēcijā, ģimene gadiem ir spiesta dzīvot skandāla ēnā. Romānam, izrādās, dzīvē ir reāli līdzinieki – aristokrātu Lygon ģimene, ar kuru dēlu Hjū pašam Ivlinam viņa Oksfordas mācību laikā bija tuva draudzība un mēļo, ka ne tikai draudzība. Rakstnieks Vo gan ir noliedzis abu ģimeņu līdzību, tomēr paralēles ir nepārprotamas – ģimenes nams, tēvs devies uz ārzemēm par necienīgu rīcību, māte atsvešinājusies no ģimenes. Ilgu laiku Ivlins cieši draudzējās ar Lygon ģimenes trim māsām.

Romāns vēsta par mīlestību un ticības meklējumiem. Vispirms Čārlzs mīl Sebastjanu, bet pēc 10 gadiem Sebastjana māsu Džūliju, pa starpu paspējis apprecēties un izšķirties no citas. Čārlzs ir kļuvis par mākslinieku, kurš glezno mājas, pilis, katedrāles. Viņa acīs arhitektūra ir tāds sasniegums, kurā piepildījuma brīdī viss acīm redzami tiek izņemts  ārā no cilvēku rokām un padarīts pilnīgs bez viņa ziņas ar citiem līdzekļiem; cilvēki, manuprāt ir daudz niecīgāki nekā viņu radītās celtnes, kurās viņi mājo kā iemītnieki, īslaicīgi, nenozīmīgi apakšīrnieki savu celtņu ilgajā, auglīgajā mūžā. Interesanti, vai tas nozīmē, ka Čārlzs meklē stabilitāti, pastāvību vai pat mūžību, bet varbūt viņā vienkārši ir vēlme atgriezties tajā laimīgajā sajūtā, kad viņš pirmoreiz zīmēja Braidshedu. Ivlins Vo par romāna galveno tēmu uzskatīja ceļu uz katolicismu, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, reliģija šķita tikai kā ietvars, kā spēles noteikumi, kuros varoņiem jāatrod pareizās attiecības ar savām vēlmēm, kaislībām un sirdsapziņu.

Ja nav vēlmes lasīt grāmatu, tad ir ļoti laba romāna ekranizācija – “Brideshead Revisited” 1981. gada seriāls 11 sērijās ar Džeremiju Aironsu galvenā lomā. Es pat neatceros citu tādu gadījumu, kad ekranizācija burtiski seko visiem notikumiem, bet vienlaikus neko nezaudē no romāna šarma, tikai iegūst. Bija vērtīgi kaut vai paskatīties Oksfordu un Braidshedas namu, lai saprastu, kas tā par māju un kāpēc Čārlzā tā izraisīja tādu sajūsmu.

Man šķiet, ka šis ir tas romāns, kuru man gribēsies turēt plauktā un laiku pa laikam atšķirt uz labu laimi un palasīt – tajā ir kaut kas ļoti mierinošs, bet reizē skumjš. Pieļauju, ka katru reizi varēšu atrast kaut ko jaunu.

Анне Б. Рагде “Раки-отшельники” (2012)

Анне Биркефельдт Рагде.  Раки-отшельники / пер. Вера Дьяконова. – Москва: Лайвбук/Гаятри, 2012. (Anne B. Ragde. Eremittkrepesene. 2007)

Tieši pirms gada es rakstīju par Ragdes triloģijas pirmo grāmatu “Berlīnes papeles”, kura man ļoti patika, tādēļ, protams, vēlējos lasīt arī turpinājumu. Latviski otrā grāmata “Vientuļniekvēži” nav tulkoti, bet 2012. gadā tā iznākusi krievu valodā. Kopējais iepaids man nav tik stiprs kā par pirmo grāmatu, šeit ir mazāk drāmas un vairāk ikdienas dzīves, tomēr interesanti ir satikt jau iemīļotus varoņus un tādēļ autorei piedot dažu labu maldīšanos trijās priedēs.

Pirmās grāmatas izskaņā varoņi ir nobērējuši māti un savas aktuālākās problēmas atrisinājuši pie Ziemassvētku galda. Otrajā grāmatā dzīve ir jāturpina – visi atgriežas savās dzīves vietās, nokārto mantojuma dokumentus un vecākais dēls Tūrs kļūst par Neshovu mājas un fermas mantinieku. Tomēr kopīgais pārdzīvojums ģimeni ir satuvinājis, kaut kādā mērā visi izjūt atbildību par dzimtas mājām un pat zināmu vainas apziņu viens otra priekšā. Tuvinieki, kuri gadiem nebija uzturējuši sakarus, tagad ir piesardzīgi izbāzuši galvas laukā no savām sargājošām gliemežnīcām – gluži kā vientuļniekvēži, kad tie meklē jaunu dzīvesvietu.

Vecākajam brālim Tūram, kurš nu kļuvis par pilntiesīgu mājas un cūku fermas saimnieku, neiet labi  – pēc mātes nāves viņš jūtas kā izsviests no laivas, nekas vairs nesagādā mieru un prieku, pat ēdelīgie rukši. Viņa dvēseles stāvoklis man ilgi bija neizprotams, līdz man pieleca, ka Tūrs taču sēro – viņš kopā ar māti bija nodzīvojis visu mūžu un, iespējams, vienīgais no bērniem viņu mīlējis tik atdevīgi. Interesanti, ka apkārtējie iekš viena skandināvu miera par to, visticamāk, neiedomājās, un man pat palika iepaids, ka arī pati autore to neizvirza par galveno iemeslu Tūra ārējai neapmierinātībai. Bet ar sērām ir izskaidrojams daudz kas, arī fināls.

Ja no cūkkopja Tūra tiek gaidīts, lai viņš turpinātu iesākot, bet viņš tam spirinās pretī, tad pārējie varoņi tiek nolikti situācijās, kurās viņiem ir jāizdara izvēle – Tūra meitai Tūrunai tas ir kompromiss starp tēvu laukos un darbu Oslo, vidējam dēlam, apbedītājam Margido  – kristīga vientuļnieka dzīve vai karsti atraitnes skāvieni, jaunākajam dēlam, dizaineram Erlendam, kurš ir gejs, jādomā par iespējamo bērna ienākšanu viņa dzīvē. Jāatzīmē, ka šī grāmata galīgi nav domāta homofobiem, jo Erlendam ir veltīta diezgan liela grāmatas daļa un tā lielākoties ir tik pozitīva, ka jāsāk tie geji gandrīz apskaust. Visi pārējie varoņi ir diezgan melnbalti, bet Erlends gan ir sanācis varen balts un pūkains. Man galīgi nav nekas pret gejiem, tomēr pieņemu,ka viņu dzīve arī Kopenhāgenā nebūt nav tik saulaina, nerunājot nemaz par to, ka katram cilvēkam gluži dabiski ir kādas ēnas puses. OK, man jau arī tas Erlends patika, un viņa čubināšanās ar dzīvesbiedru Krummi ir dikti mīļa.

Es lasīju citu atsauksmes par grāmatu, un dīvainā kārtā tās ir ārkārtīgi dažādas, t.i. ne jau vērtējuma ziņā, bet cilvēki izsaka visdažādākos apgalvojumus par grāmatā izlasīto, stāsta piemērus no savas dzīves, meklē paralēles. Varbūt tas liecina par to, ka “Vientuļniekvēži”, pat nebūdama ideāla grāmata, cilvēkos ir iekustinājusi kādu stīgu – jo visiem ir ģimenes un radi, ar kuriem bieži ir saspringtas, neviennozīmīgas attiecības. Neshovu ģimenē, kurā katrs ir personība, tomēr jūtama vēlme palīdzēt, saprast, salabt mieru, bet līdztekus tam – bailes par to, vai sapratīs un pieņems. Varbūt labāk palikt tai pašā vecajā vēža čaulā un nemeklēt jaunu?… bet vecā jau ir saplīsusi.

Ceru, ka kādreiz varēšu izlasīt arī triloģijas noslēdzošo grāmatu, kura pagaidām ir tikai norvēģiski, jo “Vientuļniekvēži” beidzās ar vienu riktīgu spriedzes āķi. Negaidu gan neko satriecošu, bet nu ziņkāre, protams, moka.

Grāmatas noskaņa man šķita ļoti atbilstoša kādai norvēģu dziesmai, kuras galvenā domā varētu būt: ej cauri dienai un tver katru tās mirkli, jo, iespējams, šī diena var kļūt par tavu labāko dzīves dienu.

Džons Ērvings “Sidra nama likumi” (2004)

Džons Ērvings. Sidra nama likumi / no angļu val. tulk. Ieva Lešinska. – Rīga: Jumava, 2004. (John Irving. The Cider House Rules (1985)).

Kad meklēju sev rudenīgo noskaņu grāmatu, “Sidra nama likumi” man šķita ļoti atbilstoša izvēle: kaut kas par aromātiskiem āboliem un lielu ābeļdārzu, uz kuru fona norisinās dramatiski notikumi tradicionālā amerikāņu ģimenē. Pa ausu galam biju dzirdējusi par bāreņu namu, bet tā likās tāda blakustēma. Tas, ka es smagi ieberzīšos abortu tēmā, man galīgi nebija padomā. Un arī tie ābolu audzētaji bija tālu no idilliskas pilnības.

Ja romānu vajadzētu raksturot ar diviem vārdiem – tas ir par atbildību un izvēli. Galvenais varonis Homērs Velss ir piedzimis Menas štata Svētā Mākoņa bāreņu patversmes slimnīcā. Viņu vairākas reizes neizdodas nodot adopcijā, līdz ar to viņš kļūst par bāreņu nama sastāvdaļu un galvenā ārsta Vilbera Lārča labo roku. Svētais Mākonis ir cilvēku pamests miests, reiz neliels kokrūpniecības centrs. Šeit notiekošo gan tikai ar lielu piespiešanos var nosaukt par svētu – netālu esošajā dzelzceļa stacijā katru dienu izkāpj vairākas sievietes ar pilnām dzemdēm, kuras grūši dodas kalnup, lai dzemdētu un pamestu kārtējo bērnu vai taisītu abortu, kas ASV tobrīd (starpkaru periodā) vēl ir aizliegts. (Un tāds būs vēl ilgi – abortus legalizē 1973. gadā.) Slimnīcas ārsts Lārčs dažādu savas dzīves notikumu rezultātā (kuri tiek smalki izstāstīti) ir izvēlējies palīdzēt sievietēm, lai kāds nebūtu viņu lēmums – viņš palīdz dzemdēt bāreņus vai taisa abortu un nevienai dvēselē nelien, nenosoda, tikai sniedz kvalificētu medicīnisku palīdzību, jo redz, ka kādam tas jādara. Lārčs ir iemācījis savu amatu arī jaunajam Homēram, tomēr tas abortus taisīt nevēlas; Lārčs neiebilst: „Nosodi, cik uziet. Taču tu nedrīksti nezināt, skatīties uz citu pusi, nespēt to izdarīt – ja nu tu savas domas mainītu.” Ērvings atklāj toreizējā sabiedrībā valdošo liekulību abortu jautājumā – visi zina, ka masveidā tiek taisīti kaktu aborti un sievietes pēc tiem mirst, tomēr morāle stāv pāri visam. Dakteris Lārčs raksta vēstules prezidentiem un viņu sievām, kuras nekad nenosūta, un argumentē savu nostāju: „Ja tiek gaidīts, lai cilvēki pret saviem bērniem izturas ar atbildības sajūtu, viņiem jādod tiesības izvēlēties, vai viņiem bērnus radīt vai ne.” Slimnīcas medmāsa īsi un precīzi ir noformulējusi arī manu viedokli šajā sensitīvajā jautājumā: “Sabiedrība, kas atbalsta aborta aizliegšanu ar likumu, ir sabiedrība, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm.” (Un tas ir arī viss, ko es par to vēlos teikt.)

H.H. La Thangue. Cider Apples (1899)

Kad Homērs iepazīstas ar jaunu pāri (arī ar to pašu abortu starpniecību) un aizbrauc tiem līdzi stradāt ābeļdārzā, viņš nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tā arī ir viņa vēlēšanās – aiziet no bāreņu nama ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ilgus gadus Homērs paliek pie ābelēm, augļkopības, sidra gatavošanas, par spīti daktera Lārča uzstājīgiem aicinājumiem viņš negrib būt ārsts, bet iedomājas apmānīt likteni. Viņš izvēlas dzīvot īpatnējā mīlas trijstūrī, kurā trīs cilvēki ir varbūt pat pārāk atbildīgi – viņi labāk ir trīs pa pusei laimīgi mīļākie, bet ne divi laimīgi un viens nelaimīgs.

Ir gluži dabīgi gribēt, lai cilvēks, kuru mīli, darītu to, ko tu gribi vai kas, tavuprāt, viņam nāktu par labu, taču tev jāļauj notikt, kam jānotiek. Tu nedrīksti iejaukties to cilvēku dzīvē, kurus mīli, vairāk nekā to, kurus nepazīsti

Grāmata ir bieza un par visu tiek izstāstīts smalki (es nezināju, ka somaiņu mātītēm ir divas vagīnas un grāvenšteini vislabāk der ābolu pīrāgiem, nemaz nerunājot par ginekoloģiskiem smalkumiem, kurus labāk nemaz nezināt). Te ir daudz smalku un piņķerīgu notikumu, kuri kopā veido unikālo dzīves mozaīku un pamatīgi izskaidro, kāpēc varoņi pieņem tieši tādus lēmumus un dzīvo tieši tādas dzīves. Varbūt tādēļ mīlas trijstūris garu gadu garumā liekas neizbēgama simbioze, bet daktera Lārča ikdienas atslodze ar ētera masku uz sejas – cilvēciska izdzīvošanas sastāvdaļa. Starp citu, šī ir kārtējā grāmata, kurā tiek lasīts priekšā Dikenss – dakteris Lārčs, savdabīga humora iedvesmots, ir izvēlējies zēniem katru vakaru lasīt nodaļu no “Dāvida Koperfīlda”, bet meiteņu guļamistabā tiek lasīta Brontē “Džeina Eira”. Vismaz beigas šīm grāmatām ir laimīgas, dažiem bāreņiem arī.

„Sidra nama likumi”ir romāns ar daudziem jautājumiem, uz kuriem būtībā nav viennozīmīgu atbilžu. Lai arī cilvēki izdod likumu krājumus un izveido tiesas, tomēr dzīves likumi ir jārada katram pašam – nav svarīgi noteikumi, kas tiek piesprausti sidra namā pie sienas, jo īstos noteikumus nosaka tie, kas dzīvo šajā sidra namā. Katram pašam ir sava dzīve, sava izvēle, sava atbildība un sirdsapziņa.