Sākums

12 (vecas) grāmatas ziemai

8 komentāri

Turpinot vasarā iesākto tradīciju, šai sniegotajā laikā piedāvāju grāmatu izlasi ziemas mēnešiem. 12 grāmatas – pa vienai katrai ziemas nedēļai, visas ir pieejamas latviešu valodā.

Brīdis pirms Ziemassvētkiem

Sāksim ar tām grāmatām, kuru lasīšana iederas laikā, kad Adventes kalendārs skaita dienas līdz Ziemassvētkiem, un ikviens jūtas nedaudz kā bērns, kas gaida svētku brīnumu.

3_dodza_sudraba_slidas

Mērija Meipsa-Dodža ir amerikāņu rakstniece, kura 1865. gadā sarakstīja grāmatu bērniem “Sudraba slidas” (pirmoreiz latviski – 1924.gadā), kuras darbība notiek 19.gs. sākuma Holandē. Autores skatījumā šī valsts uz visiem laikiem ir ieguvusi sniegotas un aukstas zemes tēlu, kuru šķērso neskaitāmi aizsaluši kanāli, pa kuriem cienīgi un aušīgi slido holandieši. Lai arī domāta pusaudžu auditorijai, tomēr grāmata ir pievilcīga visu vecumu lasītājiem − šeit ir sava daļa Holandes novadpētniecības, stāsts par ciešām ģimenes saitēm un īstas draudzības rašanos. Vecmodīga sirsnība un ticība labā uzvarai. (Ulda atsauksme šeit.)

Domāju, ka diez vai kāds 80. gadu bērns nav redzējis filmu “Bezgalīgais stāsts” (1984) − domīgais puisītis Bastians vecu grāmatu veikalā atrod noslēpumainu sējumu, kurā rakstīts par Fantāzijas zemi, kas neglābjami iet bojā, jo tās Karaliene ir saslimusi; glābt pasauli dodas kaujinieks Atrejs milzīga balta pūķa Falkora mugurā. Filmas pamatā ir Mihaela Endes grāmata “Bezgalīgais stāsts” (1979; latviski 1993, 2010), un ekranizēta ir tikai grāmatas pirmā daļa. (Ulda atsauksme šeit.)

Andrea Šahtas “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2006; latviski 2008) ir pasaku grāmata pieaugušajiem, kuros galvenā lomā dažādos laikmetos ir kaķis un viņa gudrā būtība. Lai kādas nepatikšanas piemeklētu cilvēku, viņam palīdzēs mazais, pelēkais peļu junkurs… un omulīgi iekārtosies siltā vietā uz krāsns mūrīša. (Mana atsauksme šeit.)

Franču piedzīvojums

Ziemas mēnešos ātrā tumsas iestāšanās un neizbēgamā sniega putra uz ielām sev līdzi nes nevajadzīgu īgnumu. Drošs mierinājums rodams grāmatās, kuras pazīstamas no pusaudžu gadu aizrautīgajiem lasījumiem.

2_verns_noslepumu-sala

Žils Verns un Aleksandrs Dimā ir sarakstījuši milzīgu daudzumu piedzīvojumu romānu − daži no tiem ir palikuši savā laikā, bet diezgan daudzi joprojām ir lasītāju iecienīti. Man nācās drusciņ piepūlēties, lai no visiem viņu romāniem izvēlētos tos, ko man gribētos pārlasīt, taču pieņemu, ka iespējama arī cita izvēle.

Žila Verna “Noslēpumu sala” (1874, pirmoreiz latviski 1928. gadā) ir grāmata, kas pastarpināti saistīta ar citiem Verna varoņiem, kā arī ir zināma parafrāze par Robinsona Krūzo tēmu. Pieci ceļotāji gaisa balona katastrofā nonāk uz neapdzīvotas salas, kur viņiem jāmācas izdzīvot, līdz viņus izglābs kāds garāmbraucošs kuģis. Joprojām aizraujoši lasīt, kā varoņi sev iekārtoja dzīvi un cīnījās ar dažādiem apdraudējumiem. (Ulda atsauksme šeit; Mairitas atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Rainis ir tulkojis ne tikai Gētes “Faustu”, bet arī daudz piezemētāko Aleksandra Dimā “Grāfu Monte-Kristo” (1845, pirmoreiz latviski 1902. gadā). Tomēr jāatzīmē, ka Edmonda Dantesa bēgšana no Ifas cietokšņa un vēlākais viņa izveidotais izsmalcinātās atriebības tīkls atstāj paliekošu iespaidu lasītāja galvā. Ak, tas brīdis, kad tiek atrasta un atvērta dārgumu lāde… vai gan mums visiem tādu negribētos piedzīvot?

20. gs. savu priekšteču iemīto taku ir godam gājis franču rakstnieks Moriss Drions – viņa spalvai pieder arī nopietnā literatūra, taču pasaules slavu viņš iemantoja ar romānu ciklu “Nolādētie karaļi” (1955-1977), kas stāsta par 14. gadsimta franču monarhu piedzīvojumiem. Šobrīd kā īpašs kārdinājums ir Džordža Mārtina atziņa, ka šīs grāmatas ir viņu iedvesmojušas radīt sēriju “Dziesma par ledu un uguni”. No septiņiem Driona romāniem latviski ir tulkoti un izdoti pirmie trīs − “Dzelzs karalis” (2000), “Nonāvētā karaliene” (2000) un “Kroņa indes” (2001).

Stipra sieviete cauri gadsimtiem

Lai cik ļoti gadsimtu gaitā nav gribēts sievieti iebīdīt virtuvē un bērnistabā, vienmēr atradās kāda, kas spītīgi pretojās laikmeta prasībām un dažādos veidos atrada iespēju iet savu ceļu. Nākamajām trim grāmatām ir neliela piedzīvojumu žanra un eksotiska ceļojuma piegarša.

1_amirrezvani_ziedu

Irāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Anitas Amirrezvani romāns “Ziedu asinis” (2007, latviski – 2012) man patika tik ļoti, ka nolēmu to paturēt savā mājas bibliotēkā. Sākotnēji tas šķiet kārtējais stāsts par Austrumu sievietes grūto likteni 17. gadsimta Persijā, tomēr galvenā varone izrādās apbrīnojami dzīvelīga un atjautīga jauna būtne, kura piespiež patriarhālo pasauli pieņemt viņas izcilo spēju radīt krāšņus paklājus. (Mana atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Elizabetes Gilbertas “Visu lietu nozīme” (2013, latviski – 2016) ir mans šī gada pārsteigums, jo neko lasāmu no šīs autores vairs negaidīju. Romāns ir apjomīgs stāsts par Almas Vitakeres – botāniķes un sūnu pētnieces dzīvi, un patiesi pārsteidz autores iedziļināšanās gan botānikā, gan 19. gadsimta notikumos, gan varones emocionālajos pārdzīvojumos. (Mana atsauksme šeit.)

Padomju fantastikas klasiķis Ivans Jefremovs (1908-1972) savu pirmo dzīves daļu bija atzīts paleontologs, piedalījās daudzas ekspedīcijās, bet Otrā pasaules kara laikā, būdams evakuācijā, sāka rakstīt vēsturiskus piedzīvojumu stāstus, kuros iekļauti fantastikas elementi.  Savā pēdējā romānā “Atēnu Taīda” (1973, latviski – 1986) Jefremovs raksta par Maķedonijas Aleksandra laika Seno Grieķiju un brīnišķīgu hetēru Taīdu, kurai tiek piedēvēta neparasta liela ietekme uz cilvēku likteņiem un vēstures gaitu. Kādreiz es romānu vairākas reizes pārlasīju un man tas ļoti patika.

Pirms 100 gadiem Latvijā

Laiks rit ātri, bet ir grāmatas, kas paliek un veido ne tikai individuāla lasītāja prātu, bet ietekmē visas tautas dzīvesziņu.

4_skalbe_ziemas

Kārļa Skalbes “Ziemas pasakas” (1913), manuprāt, ir visaukstākās no lasītajām pasakām. Iemidzinoši liriska ir “Kaķīša dzirnavas”, taču pārējās astoņas ir  skarbas, skumjas un izcilas. (Mana atsauksme šeit.)

Varbūt nosaukuma dēļ, bet Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” (1914) man vienmēr ir saistījusies ar ziemu. Šo grāmatu es apguvu jau pieaugušā vecumā, un tās atstātais iespaids ar gadiem kļūst tikai skaistāks. (Mana atsauksme šeit.)

Anna Brigadere ir sarakstījusi vairākas pasaku lugas, kuras 20. gadsimta gaitā ir izdotas dažādās apkopojumu variācijās − “Sprīdītis” (1904), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926). Pēdējā laikā es tās neesmu manījusi uz Latvijas teātru skatuvēm − kas varbūt nav nekas slikts, jo bail pat domāt, ko no tām vai iztaisīt “modernais” režisors, tomēr, no otras puses, tas varētu būt tik labs pamats kaut kam tiešām skaistam un aizraujošam. Vismaz izlasīt tās mūs nekas nevar traucēt.

Lai jums skaists Ziemassvētku gaidīšanas laiks un grāmatām bagāti ziemas mēneši!

12 (vecas) grāmatas 2016. gada vasarai

2 komentāri

Donald Dahlke (1950)

Donald Dahlke (1950)

Pirms nedēļas Mairita publicēja grāmatu sarakstu, ko viņa piedāvā lasīt šī gada vasarā. Izlasīju, iedvesmojos un sāku prātā ritināt savus piedāvājumus. Ieteikt citiem lasāmvielu ir vienlīdz vilinošs, bet arī briesmīgi nepateicīgs pasākums, jo gaumes nekad nebūs vienādas. Taču nupat žurnālā “Ir” izlasīju, ka “patlaban jebkurš ir redaktors, jo jāizvēlas, ko gribi redzēt, dzirdēt, lasīt, kādus e-pastus saņemt”, tādēļ bez bailēm un minstināšanās sekošu modernām tendencēm.

Mairitas sarakstā lielākā daļa grāmatu ir pavisam jaunas, taču man vasaras saistās ar retro noskaņām − allaž nonāku līdz tam, ka krāmējos pa vasarnīcas plauktiem un atrodu kādu vecu dārgumu, kuru noteikti vajag pārlasīt. Domāju, ka grāmatas no mana saraksta būs atrodamas daudzās mājās, tām tikai plauktos priekšā nostājušies jaunāki izdevumi. Varbūt vēl kādam noder neliela nostaļģijas deva, varbūt kāds grib kaut ko “beidzot” izlasīt, varbūt kādam ir nepieciešami jaunatklājumi?

PASAULES KLASIKA

London_White

Cerēsim, ka vasara būs karsta, jo tad vienmēr noder Džeka Londona stāsti par Amerikas ziemeļiem, sniegu un vilkiem. Londona Kopoto rakstu otrajā sējumā atrodams īsromāns “Senču asiņu balss”, kura galvenais varonis ir suns, kuram jāmācas izdzīvot skaudros ziemeļu apstākļos. Šis daiļdarbs bieži tiek izdots kopā ar vēl vienu Londona meistardarbu − romānu “Baltais Ilknis” (Kopotu rakstu 4. sējums, nesen arī pārizdots).

Dafnes di Morjē “Rebeka” ir ļoti slavens romāns, kurā romantika ieguvusi smalka psiholoģiskā detektīva vaibstus. Mēs atgriežamies Manderlijā, lai atcerētos zaudēto paradīzi, kura, iespējams, tāda bijusi tikai mūsu sapņos.

Emīla Zolā “Dāmu paradīze” aizved uz 19. gadsimta beigu Parīzi: vienkārša meitene no laukiem uzsāk darbu lielā Parīzes veikalā un viņā iemīlas veikala saimnieks. Šeit ne tik daudz stāsts par Pelnrušķīti un princi, bet par bezgalīgiem auduma metriem, zīda cimdiem sastrādātās rokās un grūto darba ikdienu.

LATVIEŠU ASTOŅDESMITIE

Skujins_Gulta

Zigmunda Skujiņa “Gulta ar zelta kāju” ir viena no labākajām latviešu ģimenes sāgām, un šoreiz pat neteikšu, ka tās ir tikai manas domās, jo tā ir balta patiesība. Vējagalu dzimta kā liels un stiprs koks, kura saknes stipri turas Zuntes ciemā, bet zarus loka jūras sāļais vējš. Romānā nav ne eņģeļu, ne nelabo, tikai traki cilvēku likteņi gadsimta garumā.

Regīna Ezera ir rakstniece, kura vienmēr spēj pārsteigt. Viņas stāstu krājums “Pie klusiem ūdeņiem” ir piecu sieviešu monologu apkopojums. Iveta, Zita, Bella, Mirdza un Dace stāsta par vienu notikumu, tikai katram cilvēkam jau ir savs raksturs, savs piegājiens dzīvei un izpaušanās veids. Vai jums arī kādreiz ir gadījies uzklausīt dažādus stāstus par vienu pasākumu?

Lai arī Andris Kolbergs ir detektīvu rakstnieks, tomēr viņa romāni jau šobrīd ir labi laikmeta liecinieki. “Ēna” lasītājam atklāj plašu padomju laika panorāmu vienas paaudzes garumā − tik daudz laika vajag, lai pieaugtu dzemdību namā atstāti dvīņi, kurus dzīves ceļi aizveduši pilnīgi pretējos virzienos.

TIKAI PRIECĪGĀS

Darels_Mana

Džeralda Darela grāmatas ir neizsīkstošs dzīvesprieka avots visos gadalaikos. Bet vislabāk Korfu salas burvību lasītājs sajutīs vasarā. Lasiet “Mana ģimene un citi zvēri” (sērijā “Apvārsnis”) un “Zaļā paradīze” (sērijā “Stāsti par dabu”). (Un es uzstājīgi ieteiktu Darelu lasīt Helmas Lapiņas un Ilzes Ginteres tulkojumā, t.i. tās deviņas grāmatas, kas iznākušas vēl padomju laikā.)

Pirms kāda laika, kad tika meklēta latviešu lasītāju mīļākā grāmata, mana mamma man par izbrīnu nosauca Džinas Vebsteres “Garkājtētiņu”. Un kāpēc gan ne − tā ir simpātiska, vēstuļu formā rakstīta grāmata, kurā jauna meitene savam aizbildnim stāsta par piedzīvojumiem koledžā. Tiesa, grāmata sarakstīta 20. gs. sākumā, tādēļ netikumību nebūs, taču te atrodama jauka, mazliet naiva attieksme pret dzīvi, un pēc grāmatas izlasīšanas ap sirdi kļūst priecīgāk.

Skolas laiks ir beidzies, bet Belas Kaufmanes grāmatā “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” lasāmi skolotājas (šoreiz ne skolēnu) piedzīvojumi, uzsākot darba gaitas parastā ASV vidusskolā. Jaunās skolotājas ideālus pārbauda skolas birokrātija un skolēnu nerātnības, taču cauri visam viņa nezaudē spēju smaidīt.

ATPAKAĻ BĒRNĪBĀ

Ergle_Par musu

Vasara ir laiks atkal būt bērnam, būvēt smilšu pilis un censties noraut kājas sienāzim. Tālajā 1972. gadā iznāca Zentas Ērgles grāmata “Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”, kurā tika apkopoti trīs garstāsti (“Par mūsu sētas bērniem”, “Tā tik bija vasara” un “Esmu dzimis neveiksminieks”). Šo biezo grāmatu sarkanajos vākos es esmu redzējusi bērnu roku nomīlētu visdažadākajos veidos  − izbalējušu, lietū uzburbušu, izkrītošām lapām utt. − un tieši tādai pēc daudziem gadiem ir jāizskatās labai bērnu grāmatai. Būsim reāli − 20.gs. 50./60. gadu mijā sarakstītie stāsti idealizē padomju realitāti, tomēr lasīt tos kādreiz bija aizraujoši.

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera bērnu grāmatas tulkoja un izdeva gan pirms kara, gan padomju laikā, gan atjaunotajā Latvijā − viņa varoņi atrodas ārpus ideoloģijas dogmām. Grāmatas par Emīlu, Lotiņām un Punktiņu vienmēr atradīs lasītāju, taču man kādreiz bija mīļa grāmata “Mazais cilvēks”. Maksis Pihelšteiners strādā cirkā par burvju mākslinieka Jokusa fon Pokusa palīgu un ir tik maziņš, ka var gulēt sērkociņu kastītē, bet viņš ir pietiekami liels, lai spētu cīnīties ar bandītiem.

Par vēl vienu mazu cilvēciņu − Nezinīti − krievu rakstnieks Nikolajs Nosovs ir sarakstījis triloģiju (“Nezinītis Ziedu pilsētā”, “Nezinītis Saules pilsētā” un “Nezinītis uz Mēness”). Iespējams, ka pieaugušam cilvēkam knīpu un knauķu apdzīvoto pasauli visinteresantāk būs atcerēties triloģijas pēdējā grāmatā, jo īsumā to varētu raksturot kā īso kursu kapitālismā. Rakstnieks spilgti attēlojis Nezinīša nokļūšanu buržuju pasaulē, pret kuru notiek cīniņš ar maģisko mēnessakmeņu palīdzību.

Lai šovasar jūsu grāmatu lappuses sakarsē saule, nopleķo ogu nospiedumi un tās piebirst ar jūrmalas smiltīm!

Patriotiskās lasīšanas projekts

20 komentāri

Kādā nesenā ierakstā komentāros iznāca parunāt par lasīšanas plāniem — lieliem, diženiem, piecgades utt. Lai arī blogošanas sākumā emuārā saliku visādas grāmatlistes, pēc kurām orientēties lasīšanā, tomēr nekad neesmu domājusi, ka man tās visas A/Z būtu jāizlasa. Bet var jau būt, ka tāds liels plāns ir vajadzīgs…

Šis projekts ir briedis ilgāku laiku, iedvesmojoties no angļu blogera Stuck in a Book, kurš sev 2012. gadā izvirzīja mērķi izlasīt pa vienai grāmatai no katra gada 20. gadsimtā. Viņa piemēram sekoja citi blogeri, un diezgan daudzi iesaistījās projektā A Century of Books. Izdomāju, ka manā gadījumā lasīšana varētu tikt veltīta latviešu rakstniekiem, no kuriem joprojām neesmu lasījusi tik daudz, cik gribētos. (Un diezgan daudzas grāmatas man gribas pārlasīt un pastāstīt par tām.) Tātad — 20. gadsimts latviešu literatūrā, katrs gads pa grāmatai.

Couarraze_2 - Copy

Es neesmu tik čakla lasītāja, lai kaut ko tādu paveiktu viena gada laikā, tas drīzāk ir plāns tuvākai piecgadei vai pat desmitgadei (optimistiskā variantā tas varētu tikt paveikts uz Latvijas simtgadi). Negrasos arī izsvītrot kādu interesantu grāmatu no lasīšanas saraksta tikai tāpēc, ka no attiecīgā gada jau būšu paspējusi kaut ko izlasīt. Kādas desmit latviešu rakstnieku grāmatas es esmu jau emuārā aprakstījusi, tās savu vietu sarakstā ir ieņēmušas (atlikušas vēl 90 🙂 ).

Gads, uz ko tiek attiecināta grāmata, ir grāmatas pirmizdevuma iznākšanas gads (ne periodikā, bet tieši grāmatā). Saraksts turpmāk būs atrodams augšējā joslā zem grāmatlistēm, bet projekta logo ar lasīšanas progresu — lapas labajā joslā.

Ja kāds izdomā pievienoties, laipni lūgts ņemt logo un veidot savu patriotisko lasīšanas projektu.

Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!

Antiutopiju grāmatliste

9 komentāri

Ar joni tuvojas slavenais 21. decembris, un man vajadzētu beidzot noformulēt savu antiutopiju izaicinājumu. Vispār jau ar sarakstu vajadzēja sākt, tomēr man ir attaisnojošs iemesls – antiutopiju izrādījās negaidīti daudz. Es biju iedomājusies, ka tādā kā vieglā pastaigā veikli uzčubināšu jauku listīti, bet atlika tikai paraut maisam galu vaļā un – reku, šeku – antiutopiju birums!

Tradicionāli antiutopijas uzskata par zinātniskās fantastikas atzaru, tomēr ir kritiķi, kas sliecas tās drīzāk uzskatīt par patstāvīgu literatūras novirzienu, kuru izmanto ne tikai zinātniskās fantastikas rakstnieki. Antiutopijas definīcija saka, ka tas ir daiļliteratūras novirziens, kurš attēlo sabiedrību, kas nepareizi pieņemtu lēmumu rezultātā ir nonākusi attīstības strupceļā. Šaurā nozīmē ar antiutopiju saprot totalitāras valsts aprakstu, plašā – jebkuru sabiedrību, kurā virsroku ņēmušas negatīvas tendences. Vispirms gan radās ‘utopijas’ – stāsti par perfektu valsti un ideālu sabiedrību, kurā dzīvo tikai absolūti laimīgi cilvēki. Pirmā bija Tomasa Mora “Utopija” (1516), tam sekoja Kampanellas “Saules pilsēta” (1602), un Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1626), bet utopiskas noskaņas esot arī Voltēra, Ruso un Svifta darbos. Protams, arī antiutopiskas tendences literatūrā ir sameklējamas jau antīkajos darbos, tomēr īsteni žanrs uzplauka pēc Pirmā pasaules kara, kad totalitārā valsts pasaulē kļuva par realitāti.

Michael Cheval_Zenith of Time_2009

Michael Cheval. Zenith of Time (2009)

Antiutopija nav vienkārši sinonīms kādai tumšai un nejaukai nākotnei, tās būtiska sastāvdaļa ir sabiedrības un indivīda nepārvarāmas pretrunas. Galvenā varoņa mērķiem un cerībām pretī tiek liktas totalitāras vai autoritāras valsts veiktās represijas, kuru rezultātā sarūk pilsoņu tiesības un pasliktinās dzīves apstākļi. Bieži antiutopijas uztver kā brīdinošus daiļdarbus, tomēr labākie darbi noteikti nav didaktiski un norādoši, tie vienkārši modelē iespējamos nākotnes variantus un tikai lasītāja ziņā ir nākotnes vērtējums.

Tas ir īsumā viss, ko es gribēju atstāt sev par palīgu antiutopiju jeb distopiju definēšanā. Sarakstu meklēšanā es, protams, pievērsos gan Goodreads Best Dystopian and Post-Apocalyptic Fiction, gan Livelib.ru grāmatas ar atslēgvārdu ‘antiutopija’. Sastopami arī atsevišķu interesentu veidotie saraksti, piemēram, forum.cyberclock.net  Книги Антиутопия vai scififanletter.blogspot.com Dystopian Reading List. Var secināt, ka grāmatu ir bezgala daudz un katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Tādēļ es tikai piemēra pēc ielikšu divus sarakstus – vienu no angļu un otru no krievu puses.

.

OrwellThe 13 Best Dystopian Novels (www.ranker.com)

1. The Time Machine by H.G. Wells (1895)

2. 1984 by George Orwell (1949)

3. The Handmaid’s Tale by Margaret Atwood (1985)

4. Brave New World by Aldous Huxley (1932)

5. The Passion of New Eve by Angela Carter (1977)

6. Fahrenheit 451 by Ray Bradbury (1953)

7. The Hunger Games by Suzanne Collins (2008)

8. The Giver by Lois Lowry (1993)

9. Lord of the Flies by William Golding (1954)

Wells10. V For Vendetta by Alan Moore (1982-1989)

11. The Road by Cormac McCarthy (2006)

12. Cat’s Cradle by Kurt Vonnegut (1963)

13. Logan’s Run by William F. Nolan and George Clayton Johnson (1967)

.

1. Этот идеальный день, Айра Левин

2. Заводной апельсин, Э. Бёрджесс

3. О, этот дивный, новый мир, О. Хаксли

4. 1984, Дж. Оруэлл

bradbury5. Метро 2033, Д. Глуховский

6. Обитаемый остров, Стругацкие

7. Мы, Е. Замятин

8. 451 по Фаренгейту, Р. Бредбери

9. Скотный двор, Дж. Оруэлл

10. Котлован, А. Платонов

Grāmatu liste “Apsēstās mājas”

7 komentāri

Mani lasīšanas ceļi gan stūrē visādos virzienos, tomēr agri vai vēlu tie atkal nonāk pie gotikas. Un viens no gotikas literatūras stūrakmeņiem ir darbības vieta – tumša, mistikas apvīta ēka, vislabāk – sena pils vai muiža. Bet noder arī vienkāršākas celtnes, galvenais, lai tām būtu savs spoks  vai vismaz tajās notiek kaut kas paranormāls. Tādēļ īstenībā var ņemt jebkuru gotikai veltīto romānu sarakstu un teikt, ka tajā noteikti būs atrodamas “apsēstās” mājas.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not.

Kayceeus (from deviantart.com). Ready or not

Es prātoju, vai māja ir vainīga pie savas “apsēstības”? Reiz lasīju par pamestu māju kādā Krievijas nostūrī. Visādi citādi patīkamā ciemā viena māja jau gadu desmitiem stāvēja ar aizsistiem logiem un durvīm. Tās pēdējie saimnieki jau sen bija miruši, bet daudzkārtējie mēģinājumi māju apdzīvot bija beigušies nesekmīgi – īrniekiem uzbruka viena nelaime pēc otras, neviens nespēja izturēt ilgāk par gadu, bet pēdējie vasarnieki noslīka netālajā, seklajā ezerā, kurā neviens nekad vēl nebija gājis bojā. Naktīs māja dunēja un čabēja – vienvārdsakot, tā bija ideāla vieta spoku medniekiem. Tāds puisis arī uzradās, bet liels gan bija viņa izbrīns, kad viņš neatklāja šajā mājā neko neparastu – tā bija “tīra” no spokiem un arī atradās dzīvošanai labvēlīgā vietā. Kad aptaujāti vietējie sirmgalvji, atklājies, ka vēl viņu vecāki par šo māju runājuši ar baisām, jo tajā dzīvojis kāds ļauns, Sibīrijas katorgu izgājis vecis, kura meita apprecējās ar tādu pašu nelieti, tēva drauģeli, kurš savu sievu beigās nositis ar nagaiku. Viņu bērni bija iedzimuši tēvā un māju pārvērta par pritonu. Pēdējais saimnieks, veča mazmazdēls visu savu ģimeni nogalināja ar cirvi un pēc šīs traģēdijas māja gadus trīsdesmit stāvēja tukša. Kad jautāts garīdzniekam, vai var māju atkal attīrīt dzīvošanai, viņš atteicis, ka vislabāk būtu to nodedzināt. Senāk bijušas tādas mājas, kuras zemnieku sapulce nolēmusi nodedzināt, bet vietu uzart, apsēt ar nezālēm un neaiztikt gadu desmitiem. Stāsta morāle slēpjas tajā, ka ne jau māja ir vainojama pie ļaunajām lietām, kas tajā notiek, bet gan pašu cilvēku ļaunums to padara “apsēstu”.

Bet nu pie sarakstiem. Nesen atradu spāņu rakstnieka Karlosa Ruisa Safona izvēlētos 20. gadsimta desmit labākos gotikas romānus:

1. Shirley Jackson. The Haunting of Hill House (1959)

2. Joyce Carol Oates. Mysteries of Winterthurn (1984)

3. William Folkner. Sanctuary (1931)

4. James M. Cain Double Indemnity (1985)

5. William Hjortsberg Falling Angel (1978)

6. Mervyn Peake. Gormenghast (1950)

7. China Mieville. Perdicto Street Station (2003)

8. Angela Carter. Burning Your Boats (1997)

9. Stephen King. Pet Sematary (1983)

10. John Ajvide Lingqvist Let The Right One In (2004)

Neteiksim, ka visi desmit no Safona izvēlētajiem romāniem būtu klasiski gotikas paraugi, tomēr, iespējams, autors ir vadījies pēc noskaņas, kuri tie raisa. Pēdējos divus es esmu lasījusi, un tie man patika.

LibraryThing lasītāju balsojums grāmatas ar atslēgvārdu “haunted houses” ierindojis sekojoši: 1. Shirley Jackson “The Haunting of Hill House” ; 2. Sarah Waters “The Little Stranger”; 3. Richard Matheson “Hell House”; 4. Mark Z. Danielewski “House of Leaves”; 5. Nathaniel Hawthorne “The House of the Seven Gables”; 6. Jay Anson “The Amityville Horror”; 7. Stephen King “The Shining“; 8. Mary Downing Hahn “All The Lovely Bad Ones”; 9. Anne Rivers Sidons “The House Next Door”; 10. Susan Hill “Woman in Black”.

Vērts ir ielūkoties arī Goodreads veidotajos sarakstos Haunted houses un Hounted House Books, kuros abos līderis ir Stīvena Kinga “Shining“.

Interesanti ir arī LiveLib lasītāju veidotie saraksti Старинные замки и особняки  unТакие разные дома, kuri gan tēmu paver daudz plašāk un iepazīstina ar grāmatām, kurās māja ir viena no sižeta neatņemamām sastāvdaļām.

Romantiski par mīlestību

Atstāt komentāru

Lai arī šaipusē iegriezies aukstais vējš neganti pūš sejā un rausta drēbes, tomēr sajūtas pamazām vēršas uz pavasara pusi. Cauri sniega pārpalikumiem spītīgi laužas zaļi asni, saules pamodināti putni nemierīgi trokšņo jau no agra rīta, un kāds runcis tīksmi izstaipa ziemā nogulētos sānus: vai jau pavasar’s? kur mana smukā minka? Hm, varētu taču es arī noskaņoties uz romantiskākas nots un izklaidēt sevi ar stāstiem par mīlu un pie reizes izveidot kādu sarakstiņu, kas apkopotu labākās grāmatas par mīlestību. Taču šobrīd man liekas, ka šis uzdevums nu gan ir nepaveicams – vai jūs ziniet daudz daiļliteratūras grāmatu, kurās NEBŪTU par mīlestību? Tomēr kaut ko jau cilvēki ir centušies numurēt.

Piemēram, http://www.boldsky.com par visu laiku romantiskākajām grāmatam nosauc: 1. Margareta Mičela “Vējiem līdzi“; 2. Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi“; 3. Šarlote Brontē “Džeina Eira“; 4. Ēriks Sīgels “Mīlas stāsts“; 5. Nikolass Spārkss “Piezīmju grāmatiņa“.

Interneta lapa http://www.mydearvalentine.com augstāk minētajām grāmatām  vēl pievieno: Ļevs Tolstojs “Anna Kareņina“,  Diana Gabaldon “Outlander“, Sesīlija Aherna “P.S. Es tevi mīlu“, Mary Stewart “The Moon Spinners“, Stefānija Meijere “Krēsla“, J. D. Robb (Nora Roberts) “Naked in Death“.

Redaktori no http://idiva.com uzskata, ka īsti romantisks saraksts nevar būt bez lubenēm: LaVyrle Spencer Morning Glory“, Džūditas Maknotas “Vitnija, mana mīlestība” un “Uz mūžīgiem laikiem“, Džūda Devero”Mans ilgotais bruņinieks“.

Laikam jau meklēju nenopietni un neīstās vietās, kaut kādi sagrābstīti tie saraksti, jo aizmirsti ir tādi grāvēji kā Makkalovas “Dziedoņi ērkšķu krūmā” vai R.Volera “Madisonas apgabala tilti“. Bez tam dominē šausmīga eklektika, kura man nepatīk, jo galīgi negribas redzēt Tolstoju blakus Meijerei . Risinājums, visticamāk, ir grāmatu šķirošana pa laika periodiem, kā to ir izdarījusi http://www.bookpage.com redaktore un izveidojusi  sarakstu Top 10 Love Stories of the 21st Century, tātad salīdzinoši nesen sarakstītas grāmatas, kuras izpelnījušās viņas ievērību. Dažas ir tulkotas latviski.

1. Ann Patchett “Bel Canto” (2001) – Anna Pačeta “Bel Canto” (2004);

2. Audrey Niffenegger “The Time Traveler’s Wife” (2003) – Odrija Nifenegere “Laika ceļotāja sieva” (2006);

3. Nicole Krauss “The History of Love” (2004);

4. Leah Stewart “The Myth of You & Me” (2005);

5. Lisa See “Snow Flower and the Secret Fan” (2005) – Lisa Sī “Sniega Roze un Slepenais Vēdeklis” (2008);

6. Junot Díaz “The Brief Wondrous Life of Oscar Wao” (2007);

7. Lionel Shriver “The Post-Birthday World” (2007);

8. Mary Ann Shaffer, Annie Barrows “The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society” (2008) – Mērija Anna Šafere, Annija Barouza “Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” (2012);

9. Peter Rock “My Abandonment” (2009);

10. Kate Braestrup “Marriage and Other Acts of Charity” (2010)

Amerikāniskajam sarakstam varētu pievienot: Justeins Gorders “Apelsīnu meitene” (2004), Janušs Leons Višņevskis “Vientulība tīmeklī” (2001), Anna Gavalda “Es viņu mīlēju” (2002), Deivids Nikolss “Viena diena” (2009), Daniels Glatauers “Sargies ziemeļvēja” (2006), Paolo Džordāno “Pirmsskaitļu vientulība” (2008), Ians Makjuans “Česilas pludmalē” (2007)… un droši vien daudzi citi, kas palīdz pavasarī noskaņoties uz romantiskākas nots. Turpinu lasīt, atslēgas vārds – mīlestība.

Grāmatu liste “‘Ģimenes sāgas”

15 komentāri

Lavinia Fontana. Family Portrait

Ģimenes sāga daudziem ir mīļš literārais žanrs, man tai skaitā. Nolēmu apvienot savāktos avotus, varbūt vēl kādam noder.

Pirmkārt, saraksts ir veidots no tām sāgām, kuras ir tulkotas latviski. Tas gan uzreiz izsvītro gana daudz labas literatūras, īpaši tas attiecas uz krievu rakstnieku pēdējās desmitgades darbiem.

Otrkārt, saraksts ir eklektisks, un vienkopus sadzīvo gan nopietni, gan “pavieglāki” daiļdarbi.

ĀRZEMJU ĢIMENES SĀGAS

Akselsone Majgula. Aprīļa ragana

Aljende, Isabella. Fortūnas meita – Sēpijas portrets – Garu nams

Atvuda, Mārgareta. Aklais slepkava

Bells, Heinrihs. Biljards pusdesmitos

Buasāra, Žanīna. Ģimenes gars – Bernadetas nākotne – Klēra un laime – Es-Polīna – Sesila meklē sevi – Sesila un viņas mīlestība

Dikenss, Čārlzs. Dombijs un dēls

Drions, Moriss. Šās pasaules varenie – La Chute des corpsRendez-vous aux enfers

Dostojevskis, Fjodors. Brāļi Karamazovi

Džeikss Džons. Ziemeļi un Dienvidi

Endrjūsa, Virdžīnija. Dollendžendžeri: Ziedi bēniņos – Ziedlapas vējā – Rožu ērkšķi – Vakardienas sēklas – Ēnu dārzs ; Kāstīlu dzimta

Eriā, Filips. Busardeli

Eskivela Laura. Saldi rūgtā šokolāde

Ērvings, Džons. Atraitne uz gadu ; Garpa pasaule; Sidra nama likumi

Fīldings, Henrijs. Stāsts par Tomu Džonsu Atradeni

Fredriksone, Marianne. Anna, Hanna un Johanna

Franzens, Džonatans. Korekcijas

Galsvorsijs, Džons. Forsaitu teika – Modernā komēdija – Pēdējā lappuse

Germans, Jurijs. Tavs uzdevums – Mans dārgais cilvēks – Es atbildu par visu

Jūdžinidess, Džefrijs. Midlseksa

Kaningems, Maikls. Miesa un asinis

Kraitons Roberts. Kameroni

Kristensens, Larss Sobijs. Pusbrālis

Kronins, Arčibalds. Cepurnieka pils; Zvaigznes raugās lejup

Lampedūza, Džuzepe Tomazi di. Gepards

Lāgerlēva, Selma. Lēvenšelda gredzens – Šarlote Lēvenšelde  – Anna Sverda

Makkalova, Kolīna. Dziedoņi ērkšķu krūmā; Morgana ceļš

Manns Tomass. Budenbroki

Mariņina Aleksandra. Skats no mūžības (Labie nodomi – Ceļš – Elle)

Markess, Gabriels Garsija. Simts vientulības gadu

Martēns di Gārs, Rožē. Tibo dzimta

Mičela, Margareta. Vējiem līdzi

Mobergs, Vilhelms. Emigranti – Jaunajā zemē – Līdumnieki – Pēdējā vēstule uz Zviedriju

Morjē, Dafne di. Alku kalns; Mīlas gars; Parazīti;  Stikla pūtēji

Pjuzo, Mario. Krusttēvs – Sicīlietis – Pēdējais dons

Ragde, Anna. Berlīnes papeles

Ribakovs, Anatolijs. Arbata bērni

Robertsa, Nora. Ugunī dzimusī – Ledū dzimusī – Grēkā dzimusī

Rušdi, Salmans. Maura pēdējā nopūta ; Pusnakts bērni

Senkevičs, Henriks. Polāņecku dzimta

Sillanpē Franss Ēmils. Silja jeb Kalpone Silja

Smita, Zeidija. Baltie zobi

Steinbeks, Džons. Austrumos no Ēdenes

Šelbijs, Filips. Sapņus piepildot

Šeldons, Sidnijs. Intrigante

Šolohovs Mihails. Klusā Dona

Šovs, Ērvins. Vienam daudz, otram maz ; Ubags, zaglis

Truajā, Anrī. Egletjēru ģimene

Unsete, Sigrija. Kristīne Lavransa meita; Ūlavs Euduna dēls

Vasmu, Herbjorga. Dinas grāmata – Dinas dēls – Karnas mantojums

Vo, Īvlins. Atkal Braidshedā

Voiniča, Etele Liliana. Noauj savas kurpes

Žermēna, Silvija. Nakšu grāmata

***

LATVIEŠU ĢIMENES SĀGAS

Avotiņa, Daina. Kad lausks cērt (2011)

Kaijaks, Vladimirs. Likteņa līdumnieki: Enijas bize – Zem Marsa debesīm – Nārbuļu dēli – Mantinieki.

Kārkliņš, Valdemārs. Dieva zeme – Teika par septiņiem kuģiem – Zelta zvans – Romantiski iemesli

Lācis, Vilis. Zītaru dzimta jeb Vecā jūrnieku ligzda

Micāne, Gunta. “Še, kur līgo priežu meži…”

Miesnieks, Jonāss. Bērzupju ģimenes portrets

Sanders, Vitālijs. Nameja mazmeita

Skujiņš, Zigmunds. Gulta ar zelta kāju

Zigmonte Dagnija. Adieņi: triloģija

Žuravska, Dzintra. Cikls “Skarbajā krastā” (Nolādēto ciems – Karu krustcelēs – Cerību vārtos – Kurzemes katlā – Atgūtās pajumtes – Viļņa virsotnē – Ne jau pēdējo dienu dzīvojam)

Ja kādam gribas papildināt, lūdzu ierakstiet komentāros. Īpaši priecātos par latviešu autoriem.

Vampiroloģija

Atstāt komentāru

Albert Joseph Penot "Bat woman" (1890)

Varbūt kādam šķiet, ka mana šermuļu un drebuļu sērija ir beigusies  – nav tiesa, esmu atstājusi labāko desertam. Un desertā ir vampīri! Mūslaikos tik ļoti mīlētie krēslas radījumi ar asajiem, baltajiem zobiņiem, kuri no nešķīsteņiem ir transformējušies par sabiedrības akceptētām būtnēm. Quo vadis, sabiedrība? Kas pievilina pārsvarā jaunas sieviešu kārtas būtnes tumšo vāciņu grāmatām ar bāliem jaunekļiem un asins pilēm uz vāka? Romantikas trūkums ikdienā un mūžīgas mīlestības solījumi vai slēptas mazohistiskas tieksmes un vēlēšanās būt vājai un pakļāvīgai pasaulē, kur sievietēm nupat jau jāvar viss un vēl mazliet?

Kā zināms, vampīra tēls nāk no folkloras, un folklorā viņš nav nekāds princis – diezgan pretīgs ne-mironis, visbiežāk kāds bijušais zemnieks, pārtapis par asinssūcēju. Tomēr 18.gs. beigās vampīrs parādās literatūrā, un tam ir vairāki iemesli: 1) sākas  folkloras vākšana un pētniecība, un rakstnieki atklāj sev jaunus sižetus; 2) literatūra atbrīvojas no baznīcas ietekmes, un tiek principā pieļauta iespējamība, ka cilvēka dvēsele pēc nāves nenonāk ne debesīs, ne ellē; 3) romantisma uzplaukums literatūrā, kam raksturīgs individuāls, nestandarta skatījums uz notiekošo un attiecīgi vēlēšanās cilvēciskot ļauno tēlu.

Folkloras vākšana aktīvi notika Vācijā, tādēļ šeit arī parādās pirmie literārie darbi, piemēram, Gētes “Die Braut von Korinth” (1797).  Tomēr uzskata, ka tie vēl ir tikai folkoras pakaļdarinājumi, bet pirmais klasiskais literārais vampīrs ir lords Ratvens (Lord Ruthven) no Džeimsa Polidori īsstāsta The Vampyre (1819). Polidori bija Bairona ārsts, un Ratvena tēls ir klasisks baironisks tipāžs – dēmonisks un drūms dekadents. Mūsdienu izpratnē Ratvens vēl ir tālu no vampīra, jo viņam nekaitē saules gaisma un viņš nebarojas tikai no asinīm. Tomēr viņš vairs nav derdzīgs pussadalījies zemnieks, bet cēls aristokrāts. Polidori it kā savienoja divus jau esošus tēlus – no kapa augšamcēlušos asinssūcēju un dēmonisku pavedinātāju, kuram piemīt pārdabiskas spējas sev pagarināt dzīvi un skaistumu uz pavesto un pamesto upuru rēķina.  Polidori stāsts radīja daudzus sekotājus, lielākoties gan tā bija sēnalu literatūra. Izcelt var īru Šeridanu le Fanu un viņa sarakstīto “Carmilla” (1872) par 150 gadus vecu lesbiešu vampīri, kura ēd jaunas meitenes. Mūsdienu vampīra etalons, protams, sākas Brema Stokera romānā “Drakula” (1897) – viņš vampīra tēlu kanonizēja, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību kopumu. Un tālāk literatūrā ir jau tā saucamais postdrakulas periods, kurš principā variē jau noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu, un līdz pat Otrā pasaules kara beigām pārsvarā atrodams bulvārliteratūrā un komiksos.

Toms Krūzs Lestata lomā filmā"Intervija ar vampīru"

70-to gadu vidū literārie vampīri piedzīvo renesansi, un tas lielā mērā notiek pateicoties Annas Raisas grāmatai ” Intervija ar vampīru” (1976). Raisas galvenais varonis Lestat de Lioncourt ir antivaronis, kurš atšķiras no saviem iepriekšējiem sugasbrāļiem. Raisa vampīriem rada gan vēsturi, kura ir daudz senāka par Vlada Drakulas laikiem, gan arī savu sabiedrību, kura sen jau eksistē paralēli cilvēku pasaulei. Protams, neiztikt arī bez vampiroloģiskā uzvedības kodeksa atsvaidzināšanas – kā tad īsti ir ar tiem ķiplokiem, spoguļiem, krucifiksiem un jaunu vampīru radīšanas procesiem. Pēc Annas Raisas vampīru romāni ieguva otru elpu, un ir pat tāds viedoklis, ka tie ir sekmējuši gotu kustības attīstību.

Modernais vampīru romāns ne-mironi vairs nerāda kā monstru, bet kā būtni, kura svaidās starp vēlēšanos padzert asintiņas un tieksmi saglabāt cilvēciskuma paliekas. Otra tendence – vampīra iefiltrēšana cilvēku sabiedrībā, vampīrs nav vairs vientuļš monstrs vai noslēgtas, savdabīgas ģimenes daļa.

Vampīru popularitāte izskaidrojama ar to, ka viņi personificē  vairākus fundamentālus cilvēka baiļu avotus – nāvi (bailes no nezināmā, nesaprotamā), slimību (kodiens kā infekcija un rezultātā saslimšana, arī bailes no dzīvības spēku mazināšanās), nakti (bailes no tumsas), zvēru (bailes no plēsoņas agresivitātes, bailes kļūt par medību upuri), seksu (puritāniskas bailes no seksuālas baudas, ar kādu bieži asociē vampīrus), dubultnieku jeb ēnu (bailes no savas ēnas puses, ļaunā dvīņa).  Iepazīstot un cīnoties ar vampīriem, simboliski notiek cīņa ar cilvēka paša bailēm.

Vampīru literatūras grāmatlistes. Dažas ieskatam.

Kevina Džeksona Top 10 vampire novels:

1. Richard Matheson. I Am Legend (1954);

2. George RR Martin. Fevre Dream(1982);

3. Simon Raven. Doctors Wear Scarlet(1960);

4. John Marks. Fangland (2007)

5. Stephen King. Salem’s Lot (1975)

6. Anne Billson. Suckers (1993)

7. Kim Newman. Anno Dracula (1992)

8. Rachel Klein. The Moth Diaries (2002)

9. John Ajvide Lindqvist. Let the Right One In (2004)

10. Bram Stoker. Drakula (1897)

Топ 15 книг о вампирах

1. Дракула Брема Стокера (1897)

2. Брайан Ламли “Некроскоп

3. Уитли Стрибер “Голод

4. “Вампирские хроники” Энн Райс

5. Шарлин Харрис “Тайны вампиров-южан

6. “Сумеречная сага” Стефани Майер

7. Даррен Шен “История одного вампира

8. “Академия вампиров” Рэйчел Мид

9. “Штамм. Начало” Гильермо дель Торо и Чак Хоган

10. А.К. Толстой Упырь” “Семья вурдалака”

11. В. Панов Царь горы

12. С. Лукьяненко “Ночной дозор”, “Дневной дозор”, “Сумеречный дозор”, “Последний дозор

13. В. Пелевин Empire “V”

14. Лиза Джейн Смит “Дневники вампира

15. Джинн Калогридис “Договор с вампиром”, “Дети вампира”, “Князь вампиров”

Zīmīgi, ka sarakstos sakrīt tikai viena grāmata (Drakula), kas zināmā mērā parāda vampīru romānu daudzveidību – katra gaumei kaut kas atradīsies.

Gotiskais pavasaris ar šermuļiem un nopūtām

7 komentāri

Jenny Schmid. Death Comes for the Reader

Nav jau tā, ka man būtu iestājusies kāda globāla krīze, bet zināms apjukuma brīdis gan bija pienācis: ko lasīt tālāk? Skaties tu, cilvēks, uz savu grāmatu plauktu un domā: to negribu, to negribu un to nu galīgi nē. Ieklausījos sevī, un nolēmu, ka vajag par mīlu. Un vajag kaut ko par briesmām (lai es pavasarī neizlēktu no tēla un neizskatītos pārāk apmierināta ar dzīvi 🙂 ). Mīla+briesmas=gotika.

Gotiskais romāns piedzima tālajā 1764.gadā, kad klajā nāca Horasa Volpola “Otranto pils”, kurš faktiski uzreiz postulēja visus galvenos gotiskā romāna nosacījumus:

1) Darbība notiek pilī un ap to; pilī ir slepenas ejas un istabas, nepamanāmas trepes, noslēptas durvis, tai var būt pazemes ejas;

2) Romāna atmosfēra ir vienlaikus noslēpumaina un spriedzes pilna. Bieži sižets saistās ar kādu noslēpumu, kāda pazušanu, neizprotamu gadījumu;

3) Kāds sens pareģojums, saistīts ar pili vai tās iemītniekiem (esošiem un bijušiem). Pareģojums parasti ir neskaidrs un mulsinošs;

4) Zīme, parādība, vīzija;

5) Pārdabiski spēki vai citas neizskaidrojamas parādības;

6) Spēcīgas, pat pārspīlētas emocijas. Stāstījums var būt saasināti sentimentāls, un tēlus bieži pārņem dusmas, bēdas, pārsteigums, bet īpaši – šausmas. Tēliem ir vāji nervi, un viņi mokās ļaunās priekšnojautās. Bieži raud, emocionāli izsakās. Panika, elpas trūkums.

7) Ciešanu mocītas sievietes. Sievietes piedzīvo notikumus, kuri liek tām ģībt, baidīties, kliegt un šņukstēt. Vientuļa, dziļdomīga, nomākta būtne ir lieliska galvenā varone.

8 ) Sievieti moka varaskārs un impulsīvs tirāns, liekot tai darīt kaut ko nepanesamu;

9) Šausmu un nomāktības metonīmija (nozīmes pārnesums), t.i. vējš ir milzīgs, lietus – postošs, skan pērkons un cērt zibens, durvju eņģes – čīkst, tuvojas soļi, skan nopūtas, vaidi un gaudas, žvadz ķēdes, tukšā istabā iedegas gaisma, vējš nopūš sveces, durvis aizcērtas un varoni iesprosto telpā utt.;

10) Gotiskam romānam raksturīgs noteikts vārdu krājums, kas rada attiecīgu atmosfēru.

Alan Ayers. Midnight Magic

Gotika ir viduslaiku stils tēlotājmākslā un arhitektūrā (12.-15.gs.), savukārt gotiskā romāna žanrs 18.gs. beigās veidojās paralēli romantismam un abos liela nozīme ir individuālajam pārdzīvojumam. Žanri veidojās kā kontrkultūra Apgaismības laikmetam  – emocijas saprāta vietā, baiļu valdzinājums, vairāk emociju, mazāk loģiska sižeta. Sava loma bija arī antikatoliciskam noskaņojumam, angļu protestanti drūmos viduslaikus, oriģinālo gotikas laikmetu, saistīja ar katoļu baznīcu un inkvizīciju.  Arī citur Eiropā rodas līdzīgi žanri – Francijā roman noir, Vācijā – Schauerroman. Dažreiz par īsto gotisko romānu uzskata to, kas uzrakstīts pirms Viktorijas laikmeta (1837-1901), tomēr tieši tad tas tā īsti atplauka – Viktorijas laika apsēstība ar sērām un nāvi tikai to veicināja.

Paul Murray, grāmatas From the Shadow of Dracula: A Life of Bram Stoker (2004) autors ir sastādījis gotisko romānu labāko desmitnieku:

1. The Castle of Otranto (1765) by Horace Walpole;

2. History of the Caliph Vathek (1786) by William Beckford;

3. The Mysteries of Udolpho (1794) by Ann Radcliffe;

4. The Monk (1796) by Matthew Gregory Lewis;

5. Frankenstein (1818) by Mary Shelley;

6.  Melmoth the Wanderer (1820) by Charles Robert Maturin;

7. Salathiel the Immortal (1829) by George Croly;

8. Varney the Vampire or The Feast of Blood (1847) by James Malcolm Rymer;

9. The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde (1886) by Robert Louis Stevenson;

10. Dracula (1897) by Bram Stoker.

Ja kāds vēlas lasīt oriģinālā, to ir viegli izdarīt, jo praktiski visi pieminētie romāni (un ne tikai) ir brīvi pieejami Internetā (Project Gutenberg vai Wikisource). Es domāju izlasīt kādu pārīti no šeit pieminētajiem, bet tā kā negribējās tik ļoti sevi ierobežot žanrā, kas man ātri apniktu, atradu vēl pāris interesantas, lasītāju izveidotas listes. Piemēram, domubiedri no Goodreads ir izveidojuši grāmatu listes: Best Gothic Books of All Time un The best gothic novels, ghost stories and early horror 1764-1937. Pie šiem sarakstiem, manuprāt, labi iederas Haunted Houses un pat Covers showing House Fronts (dīvaina ideja sarakstam, bet sava loģika tur ir). LiveLib.ru arī ir labi pastrādājuši, man iepatikās izlases Такие разные дома un Истории у костра.

Tā nu esmu sevi nomierinājusi – lasīšanas mērķi ir nosprausti, varēšu lasīt un drebināties (diemžēl arī tiešā nozīmē – drīz jau Jāņi, bet šodien snieg sniegs).

Ar mīlestību uz pavasari

6 komentāri

Mākslinieks Lado Tevdoradze

Nezinu kā jums, bet man šī draņķa ziema ir pagalam apnikusi. Trīs mēneši ar sniegu ir pilnīgi pietiekami, bet te vēl ziņās teic, ka ziema taisās uzsist fināla akordu uz -20 grādiem. Vai mums to vajag? Man – nē. Pavasaris sākas 21.martā plkst. 01.21, tas nozīmē, ka palikušas nieka sešas nedēļas un jāsāk tam ar steigu gatavoties, lai to nesagaidītu neiederīgi ziemīgā noskaņojumā. Standarta situācijā sievieši sāk aizstāt bulciņas un šokolādi ar rīvētiem dārzeņiem un paātrinātā ritmā apļo hulahupu un rausta spalvas visādās interesantās vietās. Pieņemu, ka vīrieši dara kaut ko līdzīgu. Bet kā ar garīgo atmodu, tautieši ?! Pilnīgi pareizi, mums ir nepieciešama literatūra, kura mūs iedvesmotu iesoļot pavasarī ar marta kaķu kaujas saucieniem uz lūpām! Tādēļ nāku klajā ar kārtējo sevis atrasto grāmatlisti, kurā Entertainment Weekly ir apkopojis 24 Classic ‘Steamy’ Books.

1. LADY CHATTERLEY’S LOVER, by D.H. Lawrence (1928) Lēdijas Čaterlejas mīļākais (1991)

Deviņdesmito gadu sākumā kā zirņi no maisa sāka birt tulkojumi, kuros viens no elementiem ir erotiskās ainiņas. Kā zināms, viss aizliegtais bija trakoti interesants, tādēļ man vienbrīd pat  likās, ka tie rietumnieki jau par neko citu neraksta. “Lēdijas Čaterlejas mīļāko”, ja nemaldos, vispirms publicēja žurnālā Liesma, kur tas gāja turpinājumos. Vispār jau tas sagādāja zināmu vilšanos, jo bez tām pāris lēdijas un dārznieka ainām no mūsdienu viedokļa nekā TĀDA jau tur nav (bet ne jau romāna uzrakstīšanas brīdi, protams)

2.TROPIC OF CANCER, by Henry Miller (1934) Vēža trops (2007)

Viens no kontroversiālākajiem 20.gs.romāniem, kuru lasīt esmu beidzot nobriedusi arī es.

3.THE STORY OF O, by Pauline Réage (1954)

No sērija “Es būšu tava verdzene un darīšu visu, ko tu vēlies”. Franču rakstniece, kura savu īsto vārdu atklāja tikai 40 gadus pēc grāmatas izdošanas. Laikam būšu redzējusi filmu

4.CANDY, by Terry Southern and Mason Hoffenberg (1958)

Te esot par jaunu, seksīgu meiteni, kura ļauj sevi “paņemt” dārzniekam… kur es to būtu jau lasījusi?

5.THE CARPETBAGGERS, by Harold Robbins (1961)

Viena no pirmajām ASV seksa revolūcijas bezdelīgām, kuru neskāra erotisko scēnu aizliegums. Grāmatas varoņa prototips – Hovards Hjūzs.

6.VALLEY OF THE DOLLS, by Jacqueline Susann (1966) Leļļu ieleja (1993)

Kā trīs meitenes kļūst bagātas un slavenas un kur tas viņas noved. Kādreiz bija labs grāvējs.

7.DIARY OF ANAÏS NIN, by Anaïs Nin (1966) Henrijs un Džūna: no Anaisas Ninas autentiskās dienasgrām. (2003)

Anaisa Nina 1931.gadā Parīzē satiek  Henriju Milleru un viņa sievu Džūnu un visu pieraksta dienasgrāmatā.

8.COFFEE TEA OR ME?, by Trudy Baker and Rachel Jones (1967)

Divu veselīgas pasažieru lidmašīnas stjuartes un viņu jautrie piedzīvojumi.

9.PORTNOY’S COMPLAINT, by Philip Roth (1969)

Iekāres pārņemts puisis iet pie psihoterapeita, un pēc šiem seansiem dakteris mazgā ausis 🙂

10.THE GODFATHER, by Mario Puzo (1969) Krusttēvs (1992)

Nu šo grāmatu taču ir lasījuši visi, vai ne?

11.THE HAPPY HOOKER, by Xaviera Hollander (1971) Priekameita(2003)

Lasīju, bet tā laikam bija atklāsme 70-tajos, 21.gs. – vnk (f)akta konstatācija

12.MY SECRET GARDEN, by Nancy Friday (1973)

Saklasificētas sieviešu seksuālās fantāzijas, tobrīd tās bija atklājums – sievietes ARĪ fantazē

13.RUBYFRUIT JUNGLE, by Rita Mae Brown (1973)

Viens no pirmajiem lesbiešu romāniem

14.THE OTHER SIDE OF MIDNIGHT, by Sidney Sheldon (1973) Viņpus pusnaktij(1995)

Mīlas trijstūris. Miglainas atmiņas par grāmatu un filmu, bet Šeldonam raksturīgas.

15.THE THORN BIRDS, by Colleen McCullough (1977) Dziedoņi ērkšķu krūmā(1989)

Ak, šī Megija un Ralfs Brikasārs, ļoti jau saldi. Man patika Megijas māte – Fiona un meita – Džastina.

16.JAWS, by Peter Benchley, (1974) Žokļi (1994)

Esmu redzējusi tikai Spīlberga filmu. Kas gan grāmatā varētu būt tik erotisks?

17.SCRUPLES, by Judith Krantz (1978)

90-to gadu sākumā Kranca gāja grabēdama, bet šis, Krancas pirmais romāns, laikam nav tulkots. Par bagātām meitenēm un viņu asarām.

18.ENDLESS LOVE, Scott Spencer (1979)

Par mīlu mūža garumā un nekad-nesatikšanos. Esot varen romantiska. Hm.

19.THE CLAN OF THE CAVE BEAR, by Jean Auel (1980) Alu lāča klans (2005)

Daži viņu saucot par aizvēsturisku porno. Man izskatās pēc parastas bērnu/jauniešu grāmatas.

20.LACE, by Shirley Conran (1982) Mežģīnes (1997)

Atmiņā tikai kā sieviešu rozā romāns

21.FEAR OF FLYING, by Erica Jong (1983) Bailes no lidojuma (1999)

Manuprāt, viena no tām grāmatām, kura bija būtiska attiecīgajai desmitgadei.

22.PRESUMED INNOCENT, by Scott Turow (1987) Nevainības prezumpcija (2007)

Juristi – mīlas pāris un sieviete tiek atrasta mirusi seksuālas rotaļās laikā

23.FLOWERS IN THE ATTIC, by V.C. Andrews (1989) Ziedi bēniņos (1999)

Pirmā no Dolendžeru sērijas grāmatām, tikai dīvaini, ka latviski tā ir otrā. Četri bērni tiek ieslēgti un turēti bēniņos. Mājieni par incestu.

24.PARADISE, by Judith McNaught (1991) Paradīze (1997)

Kaut kas no romantiskās sērijas, bet, skat, cik ātri iztulkots!

Tātad, tas bija mazs ieskats “tveicīgo” grāmatu pasaulē. Šo to es iegaumēju pārdomām, bet īstenībā man jau kādu brīdi krājas grāmatu čupiņa par un ap mīlestību – te es gan nedomāju neko tādu kā “Mīlestība ir pēdējais tilts” vai “Mīlestības derība” vai pat “Mīlestības maldu ceļi”. Arī “Romantiska mīlestība un psihiskie traucējumi” nav manā sarakstā, bet  par to vēl varētu padomāt.  OK, mana grāmatu čupiņa mani gaida 🙂