Vasaras seriāls “Firefly”

Kosmosa vesterns – šādi definēts žanrs  mani ļoti ilgi atbaidīja no seriāla “Firefly”, savukārt nemainīgi augstais reitings un daudzu sajūsminātās atsauksmes – pievilināja. Vienreiz es jau sāku skatīties, bet pirmās sērijas pirmā aina, kurā notiek šaudīšanās no visādiem nākotnes ieročiem un lēkāšana pa kosmiskiem ciņiem, nepārliecināja. Tomēr – uzcītīgie tiek atalgoti, un šovasar, tikusi pāri pirmajiem kadriem, es varēju gana ātri sākt sajūsmināties. Kādi aktieri, kādi notikumi!

Seriāla darbība notiek 500 gadus tālā nākotnē, kad cilvēce ir pārcēlusies uz citu zvaigžņu sistēmu. Pa šo telpu kursē neliels, “Firefly” klases kosmosa kuģis “Serenity”, kuru vada drosmīgais kapteinis Malkolms Reinolds un viņa vietniece Zoī Vašburna. Abi ir kara veterāni, kuri diemžēl cīnījušies zaudētāju pusē. Nesenajā karā uzvarēja Alianse – resursu izsmeltās Zemes pēdējo divu lielvaru – ASV un Ķīnas apvienība, kura nodibināja kontroli pār lielāko daļu cilvēces apdzīvoto planētu. Pēc kara Kapteinis nopirka vecu transporta kuģi, uzaicināja pie sevis strādāt Zoī, atrada stūrmani – asprātīgo Hobanu (kurš vēlāk kļuva par Zoī vīru) un mehaniķi – apburošu meiteni Keiliju. Tā kā Kapteinis ir diezgan pragmatisks cilvēks un principā nesmādē arī kontrabandas un citus šaubīgus darījumus, viņa komandā ir Džeins Kobs – vīrs ar lielu spēku, bet nelielām smadzenēm. Vēl viena komandas unikāla sastāvdaļa ir Ināra Serra, Alliance regulated companion jeb augstas klases prostitūta, kuras atrašanās uz kuģa tam nodrošina respektu un pielaidi augstākas klases planētām. Tie ir seši cilvēki, kuriem ļoti drīz pievienojas vēl trīs sēriju pastāvīgie varoņi – priesteris Šepards Buks un jauns ārsts Simons ar savu pusjukušo māsu Riveru. Visi deviņi kuģa iemītnieki, neskatoties uz dažādajiem raksturiem un uzskatiem, laika gaitā kļūst kā viena liela ģimene, kura viens otru nenodod un nepamet nelaimē.

Mal: Tell you, Zoe, we get a mechanic, get her up and runnin’ again, hire a good pilot, maybe a cook. Live like real people. Small crew, them as feel the need to be free, take jobs as they come. Ain’t never have to be under the heel of nobody ever again. No matter how long the arm of the Alliance might get, we’ll just get ourselves a little further.

Seriāla radītājs ir Džoss Vedons (Joss Whedon), kura kontā vēl pirms “Firefly” ir slavenā “Bafija” un ar to saistītais “Eņģelis”, tādēļ nedaudz dīvaina ir TV sabiedrības FOX neticība režisora spējām radīt kvalitatīvu produktu – seriāls piedzīvoja tikai vienu sezonu ar 13 sērijām tikai tādēļ, ka tika raidīts ļoti neizdevīgā laikā, pie kam pāris sērijas, tai skaitā pilots, netika parādītas vispār. Fanu lielais sašutums par netaisnību gan neatjaunoja seriālu, tomēr ļāva Vedonam uzfilmēt seriāla sīkvelu – filmu “Serenity“, kura korekti atrisināja uzsāktās sižeta līnijas.

“Serenity”

2517.gadā pēc Zemes laika nekas jau tā īsti nav mainījies – cilvēku varbūt ir vairāk, tehnoloģijas smalkākas, bet cilvēka daba jau paliek tā pati – mūžīgā cīņa par varu un ietekmi, kāre pēc naudas un vēlēšanās mīlēt un tikt mīlētam… tikai nedaudz kosmiskā gaisotnē. Laiki ir nemierīgi, kuģa komanda ir avantūristiska un piedzīvojumus alkstoša – You got a job, we can do it, don’t much care what it is. Kuģojot kosmosa, jāuzmanās gan no Alianses drošībniekiem, gan no dažiem agrāk iemantotiem ienaidniekiem, gan arī no kosmosa telpas ļaunākā murga – rīveriem, zvērīgiem necilvēkiem (Zoe: If they take the ship, they’ll rape us to death, eat our flesh, and sew our skins into their clothing. And if we’re very, very lucky, they’ll do it in that order.) Bet ir jau gana daudz jauku un mīļu lietu: Zoī un Holdenam ir apskaužamas laulāto attiecības, Malkolms un Ināra ir samīlējušies viens otrā, bet cītīgi to slēpj, Keilijai dikti patīk jaunais dakteris, bet viņš diemžēl savas simpātijas izrāda kā barbars un ir ļoti noraizējies par savu māsu; dīvainā kārtā draudzīgu kopsaucēju atrod pat brutālais Džeins un priesteris.

Veldons vēlējās radīt seriālu, kurā savdabīgā veidā apvienotos nākotne ar pagātni un izveidotos tagadne, bet tajā nebūtu visādu izdomātu citplanētiešu vai cēlu pasaules glābšanas problēmu, drīzāk – kā atrast darbu, izkļūt no nepatikšanām utt. Uzņemšanas laukumā izdevās radīt draudzīgu, sirsnīgu atmosfēru, un tas ir pilnībā jūtams seriāla garumā. Klasiskie sci-fi paņēmieni apvienojumā ar dzīvesgudru scenāriju, pievienojot atmiņā paliekošus varoņus, ir radījuši lielisks stāstu, lielisku izklaidi. Žēl, ka tikai 13 sērijas (kuras es reiz zināšu no galvas).

 

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”(2005)

Duglass Adams. Galaktikas ceļvedis stopētājiem / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2005. – (Vēja suņa klasika).(Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy. 1979.)

Duglass Adams. Restorāns Visuma galā / no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2006. – (Vēja suņa klasika). (Douglas Adams.  The Restaurant at the End of the Universe. 1980.)

Grāmatas mūsos izraisa ļoti dažādas emocijas – tās var sajūsmināt, sadusmot, liek raudāt vai smieties, bet man gandrīz nav tādu grāmatu, kuras atstātu vienaldzīgu – lielākoties tomēr paliek atmiņā kāds teikums, rindkopa vai spilgts tēls. Diemžēl par Adamsa grāmatu es varu teikt, ka manī tā neizraisīja neko – kā pīlei ūdens. Un faktiski lielākais manu pārdomu iemesls ir nevis pati grāmata, bet gan kāpēc tā man neiepatikās, jo vispār es biju gatava būt par to sajūsmā – man patīk fantastika, esmu gatava drosmīgiem gājieniem, novērtēju britu melno humoru. Bet grāmata bija un palika pati par sevi un nekādi negribēja ar mani runāties. Es godīgi izlasīju pirmo grāmatu un nolēmu pamēģināt vēl nākamo (ja nu gadījumā es kaut ko esmu palaidusi garām), bet tas pats vien bija, tādēļ nolēmu atlikušās divas nelasīt – nevar taču sevi piespiest kaut ko mīlēt.

Sižets īsumā – pieredzējušais Galaktikas stopētājs Fords Perfekts jau gadiem netiek projām no planētas Zeme, jo tai garām ārkārtīgi reti kursē kāds kosmosa kuģis. Tas tomēr nav traucējis Galaktikai nospraust topošo Visuma lielceļu tieši Zemes orbītā, kas nozīmē, ka Zeme ir jāiznīcina. Fords paspēj izglābties, sev līdzi pagrābjot kādu garlaicīgu angli Artūru Dentu. Un tad nu viņi tur turpina lēkāt pa kosmosa kuģiem laikā un telpā, līdz nonāk uz divgalvja un trīsroča Zafoda kuģa, kas izrādās Galaktikas prezidents, kuram pakaļ dzenas visa Galaktikas policija. Vienvārdsakot, ar katru brīdi viņi visi iestieg aizvien dziļākos mēslos un ir nepieciešami aizvien lielāki brīnumi, lai no tā visa viņi izkļūtu dzīvi.

Laikam jau pēc visas tās sajūsmas, kas ietver šo grāmatu un visus ar to saistītos produktus, es biju gaidījusi kaut ko komplicētāku, izsmalcinātāku – lai arī ideja par Zemi kā peļu pasūtītu domas laboratoriju ir gana izsmalcināta, un robota Mārvina ciešanas, Nīčes cienīgas, bija komplicētas. Tā nav, ka es nespēju novērtēt Adamsa izdomu, humoru un nebēdnīgo attieksmi, tomēr – ar atsevišķiem izņēmumiem man bija garlaicīgi. Vienu gan es priekš sevis noskaidroju –  izrādās man nepatīk, ja kino vai daiļliteratūrā par kosmosu tiek attēloti iedomātie citplanētieši. Jo parasti tas ir kaut kas tik sadomāts, ka es nekādi nespēju to uztvert adekvāti. Tas būtībā ir dīvaini, jo visādi pūķi un hobiti un vampīri man aiziet ļoti labi. Iespējams, ka man vienkārši žanrs comic science fiction nepatīk kā tāds, intereses pēc varētu palasīt vēl kaut ko.

Protams, es nenožēloju, ka esmu izlasījusi vismaz pirmās divas grāmatas, jo Adamss ir tik citēts pēdējo 30 gadu kultūrā, ka vismaz mistiskā dvieļa vai cipara ’42’ vai saukļa ‘Bez panikas!’ pieminēšana man vairs neliks kaunīgi sarauties. Tomēr – šoreiz man jācitē grāmatas galvenais varonis Artūrs Dents:

– Vai es šodien kaut ko izdarīju nepareizi, – viņš prasīja, – vai arī pasaule vienmēr ir bijusi šāda, bet es esmu bijis pārāk iedziļinājies sevī, lai to pamanītu?

 

Janvāra seriāls: BATTLESTAR GALACTICA (2004-2009)

Janvārī man vakara pasaciņas vietā bija zinātniskās fantastikas seriāls Battlestar Galactica (turpmāk BSG) – monumentāla sci-fi sāga 4 sezonu garumā. Atradu to pilnīgi nejauši – rakņājos pa IMDB un ieraudzīju, ka sci-fi seriālam ir dīvaini augsti reitingi. Nolēmu nomēģināt pirmo sezonu un pēc pāris sērijām sapratu, ka man kā aklai vistai ir trāpījies grauds. Parasti esmu diezgan rezervēta pret visādiem pasauļu kariem, jo neciešu gļotas (ar kurām dāsni ir apveltīti citplanētieši) un sadomātus murgus (piemēram, krievu rakstnieka Lukjaņenko izdomātais mūžam stāvoklī esošais citplanētietis динь-динь romānā Спектр man lielā mērā pielika punktu viņa daiļrades apguvei). BSG NAV citplanētiešu, tas jau ir labs sākums.

Sensenos laikos no planētas Kobola Visumā dodas 13 ciltis – 12 ciltis atrada sev 12 planētas un nodibināja valsti – planētu savienību, sauktu Twelve Colonies; 13. cilts aizgāja tālu un apmetās uz planētas Zeme, bet drīz ceļš uz to aizauga ar zvaigžņu putekļiem un palika tikai leģendas. 12 ciltis izveidoja mākslīgo intelektu un izaudzēja sailonus – robotus, kuri vienā dienā sacēlās pret saviem radītājiem. Pēc vairākiem kariem sailoni pameta savus saimniekus un nozuda Visumā, bet seriāls sākas brīdī, kad pēc 40 gadiem sailoni atgriežas un uzbrukumā ieņem visas planētas. Izglābties izdodas tikai nepilniem 40 000 cilvēku, kuri kosmosa kuģos bēg no sailoniem.  Cilvēki nolemj meklēt patvērumu uz Zemes.

Seriāla spožums slēpjas tajā apstāklī, ka nav jābūt sci-fi fanam, lai to aizrautīgi skatītos. Tā var būt reliģiska diskusija, politiskas debates, psiholoģiska drāma, sci-fi piedzīvojumi, metafizisks pārdzīvojums vai vienkārši izklaidējošs action – viss atkarīgs no skatītāja. Pieņemu, ka cilvēkiem, kas ir zinošāki eksaktās zinātnēs, būtu citas pārdomas, bet es vairāk koncentrējos uz cilvēku psiholoģiju. Sailoni ir cilvēka radītas būtnes, praktiski  spoguļattēls, tādēļ cīņa ar tiem cilvēkiem lielā mērā ir cīņa pašiem ar sevi. Sailoni ir ārējais ienaidnieks, bet cilvēkus apdraud arī iekšējais – pašu intrigas, cīņa par varu, cilvēciskas kaislības. Tas ir milzīgs pluss, ka pastāvīgās cīņu un eksploziju ainas, kā arī draudīgie, slepkavnieciskie roboti, tomēr nespēj aizēnot galveno drāmu – cilvēku cīņu par izdzīvošanu.

Seriāla popularitātei ir vairāki lieli balsti:

Pirmkārt, sci-fi fanu vidū tas jau bija populārs, jo neradās tukšā vietā. BSG stāstu izdomāja Glens Larsons 60-to gadu beigās, bet pie filmēšanas nonāca 70-tajos, uz Zvaigzņu karu popularitātes viļņa. Tā kā pastāv divi seriāli un vēl daudz visādu blakusprodukti (komiksi, spēles), kā arī 2 pilnmetrāžas filmas un saistītie seriāli;

Otrkārt, stāsta pamatā ir daudz reliģisku un kultūrvēsturisku parafrāžu, kurām ir interesanti sekot. Šeit ir kārtīgs mikslis no grieķu Olimpa dieviem, atsauces uz jūdaismu, islāmu, Jauno un Veco Derību, kristietību, mormoņiem, hinduismu un ko tik vēl nē… augšāmcelšanās no kristietības un pārdzimšanas cikli no budisma.

Cilvēkiem un sailoniem būtiski atšķiras ticības principi. 12 cilšu reliģija ir politeiska, dievi un Svētie rakstu līdzīgi Senajā  Grieķijā pielūgtajiem, pati reliģija – līdzinās stoicismam. Tomēr lūgšanas ir hinduisma iedvesmotas, pat seriāla ievaddziesma ir viena no slavenākajām un stiprākajām hinduisma mantrām – Gayatri Mantra.

Savukārt sailoni ir monoteiski, tikai viņu vienīgais dievs nav viņu radītājs, jo sailoni apzinās, ka viņu radītāji ir viņu ienaidnieki – cilvēki. Tas atgādina gnostiķu  pasaules uzskatu – Dievs-radītājs ir ļauns, bet pestīšana nāk no zināšanām (gnostiķus vajāja inkvizīcija).  Interesanta ir paralēle, kā pamazām ideja par vienu Dievu pārņem cilvēku floti – tāpat kā Romas impērijā, iekarojot aizvien jaunas zemes, romiešu dievi saplūda ar iekaroto zemju reliģiskajiem kultiem, radot jūkli sabiedrības morāle, bet beigās noveda pie tā, ka Konstantīns pasludināja viena dieva kultu – kristietību par valsts reliģiju.

Ar visu šo ekskursu reliģijā es gribēju tikai pateikt, ka seriālā cilvēku reliģiskie un garīgie pārdzīvojumi nav no gaisa pagrābts savārstījums, kas ir būtiski, jo bieži ticība ir vienīgais, kas viņiem palicis.

Treškārt, seriāla konteksts ar tā brīža politisko situāciju ASV. Pēc 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV sabiedrība bija šokēta un atriebes pārņemta, kas izpaudās musulmaņu diskriminācijā un pat vajāšanā, 2003.gadā tam sekoja Irākas karš. Sailoni kā spridzinātāji-pašnavnieki, sailoni-teroristi un tiem sekojošs karš pret teroru. Kā arī medaļas otra puse – izdzīvojušie cilvēki vienā brīdī nonāk sailonu okupācijā un paši kļūst teroristi, tiek rādīta terorismu attaisnojoša argumentācija. Seriālam par labu liecina, ka šīs paralēles ir absolūti neuzbāzīgas, sākotnēji man tik konkrētas analoģijas neuzpeldēja.

Katrā ziņā aicinu nejusties nevienu traucētu uztvert seriālu, kā pašam tīk. Tas ir drūms, cīņas pilns, saspringtiem un negaidītiem sižeta pavērsieniem bagāts, tur ir gan mīla, gan naids, gan atriebe, gan varaskāre, gan liekulība, gan drosme… visa iespējamā cilvēcisko izjūtu gamma. Un daudzie seriāla fani joprojām spriež par to, kas gan ar visu to bija domāts… jo nekas nav ielikts ar karotīti mutē, kas, manuprāt, ir brīnišķīgi.