Sākums

Marija Turtšaninova “Marēsi. Sarkanā klostera hronikas” (2016)

6 komentāri

Marija Turtšaninova. Marēsi. Sarkanā klostera hronikas / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2016. (Maria Turtschaninoff. Maresi. 2014.)

turtshaninova_maresiDecembris virzās uz beigām, un tas galīgi nav bijis čakls rakstītājs par izlasītajām grāmatām. Tā vietā cienītā rakstniece tumšajos vakaros ieslēdza uzmundrinošas gaismas lampiņas, paņēma adīkli un skatījās Harija Potera filmas (nu galu galā visi nez kāpēc tagad pārlasa Poteru, kāpēc es nevarētu pārskatīt). Secināju, ka pēdējā grāmata ir krietni labāka par pēdējo filmu, un Hermione ar Ronu ir galīgi nesaderīgs pāris, bet šoreiz ne par vecām lietām. Šoreiz par jaunu grāmatu, kas nesen guvusi lielu popularitāti un nupat izdota arī latviski.

Nemaz tik bieži negadās, ka es nopērku grāmatu, par kuras autori un saturu neesmu iepriekš zinājusi pilnīgi neko. Vienkārši iegāju veikalā un sapratu, ka man to vajag – vairāk gan nosaukuma un rozes simbola uz vāka dēļ. Biju gatava vilties, jo man ar tām fantāzijas grāmatām iet visādi, bet tas bija kaut kas pilnīgi manā gaumē. Grāmatas autore Marija Turtšaninova, tāpat kā Tūve Jansone, ir zviedriski rakstoša somiete, šī nav viņas pirmā grāmata. Romāns ir ieguvis Somijas jauniešu literatūras balvu, lai gan drīzāk šķiet, ka iegansts tā ierindošanai pie jauniešu grāmatām ir galvenās varones jaunība un nosacītais fantāzijas žanrs. Es drīzāk teiktu, ka tā ir savdabīga feministiska distopija.

Romāna galvenā varone Marēsi dzīvo Mēnosas salā, Sarkanajā klosterī. Faktiski nekur citur uz salas viņa dzīvot nevarētu, jo tur ir tikai Sarkanais klosteris aiz augstiem, drošiem mūriem un salas pārējā daļa ir klostera saimnieciskā teritorija. Klosterī dzīvo tikai sievietes − mūķenes un novices, tam ir tradicionāla hierarhija ar klostera māti augšgalā. Klosteris darbojas kā skola − pieņem audzēknes, māca tām dažādas zinības (gan vispārizglītojošas, gan praktiskas) un pēc tam meitenes var palikt klosterī un kļūt par māsām vai doties pasaulē. Meitenes klosterī nokļūst dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Marēsi ir atsūtījusi ģimene, lai glābtu no bada, bet viņas labākā draudzene Jaī ir aizbēgusi no nežēlīgā tēva, lai glābtu savu dzīvību. Var teikt, ka visām klostera iemītniecēm Mēnosas sala ir patvērums, un šeit viņām klājas labāk nekā mājās.

Marēsi ir zinātkāra meitene, kura izmanto katru iespēju, lai pieklauvētu pie māsas O durvīm ar mazu misiņa klauvēkli, izveidotu kā čūska, kura kož pati savā astē, paņemtu lielu atslēgu un dotos uz Zinību nama tālāko telpu − garu, šauru, pilnu ar augstiem plauktiem, kas piekrauti ar grāmatām.

Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu  tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss.

Mēnosas sala tās iemītniecēm piedāvā pilnu pašapgādi − viņas audzē kazas gaļai un pienam, kopj vīna dārzus, olīvkokus un dārzeņu laukus, iegūst medu. Uz salas dzīvo asins gliemeņu kolonija, no kurām iegūst retu sarkano krāsvielu, to mūķenes pārdod un par iegūto sudrabu pērk graudus, zivis, sāli, garšvielas un vīraku. Atbilstoši klostera reglamentam un rituāliem rit dienas, mēneši, gadi, līdz mierpilno, gadu simtiem ilgušo kārtību pārtrauc naidīgs uzbrukums no ārpuses − Jaī tēvs ar rokaspuišiem ierodas meklēt aizbēgušo meitu. Tas ir notikums, kas nopietni saviļņo mazo kopienu un neiztiek bez upuriem.

Kā jau teicu, romāns man cieši nesaistās ar fantāzijas žanru, jo būtībā viss ir reāls un saprotams − sieviešu kopiena, norobežojusies no ārpasaules, nodarbojas ar jaunu meiteņu izglītošanu, no kurām lielākā daļa dodas atpakaļ pasaulē, lai ar iegūtajām zināšanām darītu pasauli labāku. Diemžēl šajā pasaulē ir valstis, kurās meiteņu izglītošanos neatbalsta, un ziņas par Klosteri tajās klīst kā klusi nostāsti no mutes mutē. Klostera mitoloģija vēsta par Pirmmāti, kurai ir trīs sejas − Jaunava, Māte un Veča, un tām veltītas noslēpumainas mistērijas. Drīzāk tā ir mistika, kas ienāk romānā, kad vīriešu iebrukumus sieviešu kolektīvs atvaira ar buršanos un noslēpumains spēks ar Večas balsi palīdz cīnīties Marēsi.

Grāmatu lasot, domāju, ka varbūt varēja būt precīzākas saimniecības detaļas, arī reliģiskie principi ir tikai ieskicēti, bez lieliem skaidrojumiem. Tai pašā laikā − ja grāmata ir domāta jauniešiem − tēmas ir izvērstas gana plaši un nenovērš uzmanību no varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Es ceru uz to, ka Turtšaninovas nākamajā sērijas grāmatā, kas šogad jau iznākusi, būs vairāk par mitoloģiju, reliģiju un mistērijām. Jo grāmata ir “Marēsi” prikvels un saucas “Naondel” − tāpat kā kuģis, kas uz Mēnosas salu atveda septiņas pirmmāsas, kuras nozaga zināšanas un bēga no zemes, kur ļauns vīrs bija sagrābis varu un slikti apgājās ar saviem ļaudīm.

Mani vārdi, Marēsi vārdi, paliks dzīvot starp citām Klostera grāmatām simtiem gadu. Ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs, vārdi paliks. Tā ir doma, kas man liek noreibt, tieši tāpat kā tad, kad es skatos zvaigznēm nosētajās nakts debesīs.

Advertisements

Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās” (2016)

3 komentāri

Andžejs Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās / no poļu val. tulk. Māris Salējs. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Andrzej Sapkowski. Ostatnie zyczenie. 1993.)

sapkovskis_pedeja-velesanasIlgi nāca pie latviešu lasītāja Geralts, bet atnācis ir godam, brīnišķīgā tulkojumā, un varbūt tiešām − kas lēni nāk, tas labi nāk. Man šķiet, ka no tā brīža, kad 90. gadu vidū poļu rakstnieks Sapkovskis tika iztulkots krieviski, es ik pa laikam esmu lasījusi sajūsminātu lasītāju atsauksmes par Veģmaku (latviski − Raganis). Sapkovskis ļoti nopietni ir ietekmējis krievu fantāzijas literatūru, un dažs labs krievs viņu pat uzskata par vietējo. Es arī Sapkovska Ragaņa ciklu sāku lasīt krieviski, taču kaut kas manu uzmanību no tā novērsa un neko tālu es netiku. Šobrīd esmu par to priecīga, jo varēju lasīt kvalitatīvu, radoši iztulkotu fantāzijas stāstu krājumu.

Geralts ir monstru kāvējs, kurš jau mazotnē ir atdots nežēlīgā ragaņu skolā. Mutāciju rezultātā skolas audzēkņi iegūst izcilas kaujas spējas: liels spēks, ātra reakcija, paātrināta vielmaiņa, kā arī tiek apmācīti maģijas jomā. Ragaņu darbs ir klejot apkārt pa pasauli un par samaksu iznīcināt cilvēkus apdraudošus briesmoņus. Ragaņu nav daudz, jo darbs ir bīstams, taču nevar noliegt − katrs gadījums ir unikāls un garlaicība nedraud. Protams, ka Geralta pasaule nav mūsdienu, tie drīzāk ir viduslaiki, kur cilvēki dzīvo nelielās pilsētvalstīs ar valdnieku priekšgalā. Cilvēki nav vienīgie pasaules iemītnieki − te ir elfi, rūķi, raganas, vampīri, vilkači un citi plašāk nezināmi mītiski iemītnieki, kuri atkarībā no situācijas sadzīvo vai naidojas ar cilvēkiem. Geralts stāv it  kā pa vidu cilvēkam un mītiskajam, turklāt nav teikts, ka vienmēr viņš atrodas cilvēku pusē, jo nelolo ilūzijas par cilvēka dabu. Būtībā viņa uzdevums ir uzturēt līdzsvaru.

Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Ragaņa cikls (Saga o wiedźminie) nu jau aptver astoņas grāmatas, no kurām pirmās divas ir stāstu krājumi, bet pēdējā − Sezon burz (2013) − uzrakstīta pēc ilga, piecpadsmit gadus ilga pārtraukuma, jo Sapkovskis bija teicis, ka Ragaņu ciklā viņš sevi ir izsmēlis. Pirmajā  stāstu krājumā “Pēdējā vēlēšanās” iekļauti astoņi stāsti, no kuriem pirmais “Saprāta balss” ir sadalīts starp pārējiem septiņiem. Ievadstāstā “Raganis” Geralts ierodas Vizimas pilsētā, lai pieteiktos darbiņam – vietējais karalis ir izsludinājis naudas balvu tam, kurš atburs strigu − mazu, nešķīstu vampīrieni, kas vienlaikus ir karaļa incesta auglis. Geraltam tikai vajag kapličā pavadīt vienu nakti un palikt dzīvam līdz trešajiem gaiļiem. Uzdevums nav no vieglajiem, jo zobainā princese radusi visiem satiktajiem cilvēkiem izstaipīt zarnas pa plašu apkārtni, turklāt karalis vēlas redzēt savu bērnu atburtu, nevis nogalētu. Geralts tiek galā ar uzdevumu, tomēr striga paspēj viņam dziļi kaklā ielaist nagus. Viņš ir spiests braukt ārstēties uz Meliteles svētnīcu − tādu kā klostera un dziednīcas hibrīdu, un, lēnām atkopjoties, atceras citus savas dzīves piedzīvojumus.

Sapkovskis stāstos ir radoši apspēlējis pasakas − šeit var atrast motīvus no pasakām, piemēram, “Skaistule un briesmonis” (stāsts “Patiesības grauds”), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (stāsts “Mazākais ļaunums”) u.c., taču, pirmkārt, pasaku sižets ir kalpojis tikai par iedvesmu, otrkārt, tas bieži ir tikai fons, uz kura Geralts izspēlē savu stāstu. Nevar gan noliegt, ka pazīstama pasaka palīdz lasītājam iejusties Ragaņa pasaulē, un to sekmē arī jau zināmu mošķu klāsts, tādēļ lasītājs aptuveni jau nojauš, kādas nejaucības var sagaidīt.

Draņķīgi laiki pienākuši, visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu ir simtiem. Un vēl tādas slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus.

Es neesmu īpaša fantāzijas žanra cienītāja, jo lielākoties man izdomātās pasaules šķiet neinteresantākas par rakstnieku fantāzijām par reālo pasauli. Taču Geralts dzīvo vidē, pazīstamā no bērnības pasakām, kas pārtapusi pieaugušo spēlē –  te ir sava daļa vardarbības, nedaudz erotikas un miesas alku, veselīgs humors. Geralts ir tāds mačo, kas varētu patikt abiem dzimumiem, attiecas pret sevi ar ironiju un neslēpj, ka viņam kādreiz gadās iebraukt auzās. Manā iztēlē viņš līdzinās pārdesmit gadus jaunākam Lūcijam Malfojam (labi, aktierim Džeisonam Īzakam ar baltu parūku), un tā kā tas ir seksuālākais poteriādes tēls, tad jūs nojaušat manas izjūtas pret Geraltu.

Lai arī Sapkovska pasaulē dzīvo dažādas būtnes, neviena nav ne ļauna, ne laba − šeit āriene un redzamie mērķi bieži ir maldinoši. Pasaulē ir gan vampīrenes ar patiesas mīlas pilnu sirdi, gan draugi ar viltīgiem nodomiem − viss kā pie cilvēkiem. Tādēļ izsaku dziļu cerību, ka godātais Salēja kungs jau čakli tulko nākamo Ragaņa stāstu grāmatu un es varu droši laist tautas savu krievu tulkojumu un gaidīt brīnišķīgu latviešu versiju. Nē, tiešām, dārgā izdevniecība, nevajag uzsākt sēriju un pamest to pusratā, tā jūs tiešām būsiet īsti bobolaki.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

 

 

 

 

Vladimirs Sorokins “Putenis” (2014)

Komentēt

Vladimirs Sorokins. Putenis / no krievu val. tulk. Maija Kudapa. – Rīga: J.L.V., 2014. (Владимир Сорокин. Метель. 2007.)

Sorokins_PutenisKamēr vēl ēnas pusē aizķēries kāds sniega strēķis, jāpaspēj uzrakstīt par daiļdarbu, kuru droši varētu likt sarakstā “Ziemas grāmatas”. Pa piesnigušu lauku ceļu, kamanām čīkstot un zirdziņiem sprauslājot, steidzas lauku dakteris, kuram somā vakcīnas nelaimīgiem, epidēmijas skartiem ļautiņiem. Vai nav cēla rīcība? Vai nav īsta krievu klasikas noskaņa? Taču Sorokins šai stāstā kā manīgs iluzionists no burvju cepures izceļ vienu balto zaķīti pēc otra, uzbur rozes un izšauj krāsainas lentas. Reāli nereāls stāsts − vienlaikus pagātne un nākotne, 19. gadsimts un izdomāta fantāzijas pasaule.

“Putenis” ir garstāsts, par kuru grūti rakstīt, jo jāatklāj daudzas patīkamas detaļas; tās varbūt nenodod sižetu, bet katram lasītājam taču gribas sajust pirmieraudzīšanas prieku − par piramīdiņām un zirdziņiem, par milžiem un punduriem, par pretīgo slimību un dzīvrades tūbu. Garstāstā ir divi galvenie varoņi, kurus liktenis savedis kopā: provinces dakteris Garins un skrituļnieka vadītājs Krekšķis (krievu oriģināls Перхуша šķiet atbilstošāks lempīgajam un vienmēr smaidīgajam kučiera tēlam), abi brauc cauri putenim, daktera skubināti − jo viņš taču ved vakcīnu! Pieņemu, ka autors ir apzināti veidojis noskaņu 19. gadsimta garā, un tikai tehnoloģiskie jauninājumi norāda uz citu, iespējams, paralēlo realitāti.

Nepiekritīšu tiem vērtētājiem, kas norāda uz idejas trūkumu, jo garstāstā galvenā šķiet noskaņa, tik raksturīga labākajai krievu prozai. Čehova lugās arī brīžiem nevar sagaidīt, kad tad viss beidzot sāksies, visi tikai gatavojas kaut kam, paši nezina kam − bet tā gatavošanās jau arī izrādās pati dzīve. Lūk, cilvēkiem mērķi taču vienmēr ir labi un nodomi viscēlākie, bet ko darīt, ja kumeļi noguruši, putenis sacēlies un sliece sabojājas. Atkal braucam uz dullo, kaut kur putenī taustāmies pa ceļu − un tā izrādās dzīve, tiec nu galā pats kā māki. Dakteris kā īstens krievu klasikas varonis mētājas starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu, starp melanholiju un patosu.

Nekad nevajag atkāpties no principiem. Un nevajag zaudēt pašcieņu, veikt piespiedu gājienus kā šahā. Nevajag dzīvot piespiedu kārtā, pietiek jau ar dienesta spaidiem. Dzīve piedāvā izvēles iespējas. Un izvēlies to, kas tev dabisks, kas neliek pēc tam mocīties kaunā par paša gļēvumu. Tikai epidēmija nepieļauj izvēli.

Līdztekus ceļa noskaņām un negaidītajiem fantāzijas objektiem, aizķeras varoņu sapņi (vai drīzāk murgi) − no zemapziņas izrautās vīzijas, kas saliekas dīvainās mozaīkās, un pastāsta par varoņu galvenajām bailēm, grēkiem, varbūt iepriekšējām dzīvēm. Nu kur vispār var iedomāties sevi ieguldīt vārošā eļļas katlā?

Attiecībā uz tulkojumu ir nedaudz dīvaini, ka pie mums, kur vajadzētu būt gana krievu valodas profesionāļu, nemaz nav tik labi šīs valodas tulkojumi. No pēdējā laikā lasītajiem man nav paticis neviens; pieciešami, ja tās ir manas personīgās iedomas par neatbilstošas noskaņas radīšanu, bet faktiski runa ir par paviršību − kaut ko izmet, kaut ko pievieno, pārprot vārda nozīmi utt. Piemēram, Sorokins ir viens no tiem autoriem, kuriem ir ļoti izteikta personīgā valodas mūzika, turklāt šajā garstāstā viņš ir īpaši stilizējis valodu 19. gadsimta garā − latviešu tulkojumā visi senvārdi ir vienkārši pazuduši.

Ja nepiesienas tulkojuma niansēm, tad “Putenis” ir neliela, jauka grāmatiņa, kurā uzburts auksts un sirreāls ceļojums pa sniegotiem laukiem − skrituļnieka slieces švīkst, zirdziņu muguras kūp − ar cerībām un izmisumu brauc dakteris pie bolīviešu vīrusa apsēstajiem pacientiem.

 

Марина и Сергей Дяченко “Vita Nostra” (2008)

2 komentāri

Марина и Сергей Дяченко. Vita Nostra. – Москва: Эксмо, 2008. – (Метаморфозы; №1)

Anna Dittmann (1993)

Anna Dittmann (1993)

Ceļš uz Djačenko pāra sarakstīto “Vita Nostra” man ir bijis garš un līkumots: vispirms centos to nopirkt veikalā − neizdevās, sameklēju un novilku internetā − vienīgā grāmata, kuru nav izdevies atkodēt, uz brīdi likos mierā, bet tad vienlaikus ieraudzīju Spīganas atsauksmi un atradu grāmatu audioformātā, krieviski ierunātu. Acīmredzot grāmata man visžēlīgi bija nolēmusi atvērties. Šī man bija pirmā audiogrāmatas klausīšanās, ko patiešām izbaudīju, un domāju klausīšanos turpināt − latviski gan klausāmgrāmatu ir ļoti maz, angliski baidos, ka ātri zaudēšu uzmanību, taču krieviski tā lieta varētu iet.

“Vita Nostra” ir dīvaina grāmata. Lasīju to vēl septembrī, tādēļ tagad emocijas ir noplakušas un pārsvaru ņem racionālais, tomēr sajūta, ka ārkārtīgi gribas uzzināt, kas ar to visu ir domāts un kā tas viss beigsies, joprojām ir spilgta. Galvenā varone ir skolniece Saša Samohina, kura vasaras brīvlaikā kopā ar mammu ir atbraukusi atpūsties uz kūrortu. Viņa iepazīstas ar savādu onkulīti, kurš viņai uzdod četros no rīta iet uz pludmali, kailai aizpeldēt līdz bojai, tai pieskarties… un viss. Pēc dumpošanās mēģinājuma Sašai uzskatāmi tiek parādīts, ka nepaklausības gadījumā cietīs viņas mamma. Onkulītis Farits uzrodas ar jauniem uzdevumiem arī pēc Sašas atgriešanās pilsētā, bet pēc vidusskolas izlaiduma pavēl doties uz tālu pilsētiņu mācīties it kā parastā augstskolā. Precīzāk − Torpas pilsētas Speciālo tehnoloģiju augstskolā. Un tur sākas Sašas īstie piedzīvojumi.

Ja es nezinātu, ka tā ir fantāzija, tad Sašu pieskaitītu pie šizofrēnijas slimniekiem, jo balsis galvā, halucinācijas, apkārtējiem neizprotama uzvedība ir diezgan zīmīgi simptomi. Galu galā grāmatas līdzautors Sergejs Djačenko esot psihiatrs. (Katrā ziņā es nopietni apsvēru domu, ka Sašas augstskola ir vienkārša psihene.) Protams, ka grāmatas iecere nav tik primitīva, taču autoriem izdodas krietnu laiku lasītāju turēt saspringtā ziņkārē par augstskolā notiekošo − vecāko kursu studenti uzvedas biedējoši, neviens neko īsti nepaskaidro, jāapgūst kaut kāds murgains speciālais priekšmets ar nīgru pasniedzēju; ik pa laikam studentiem tiek atgādināts, ka nemācīšanās gadījumā nopietni cietīs viņu tuvinieki. Djačenko ir izvirzījuši tēzi, ka vislabākais veids, kā piespiest kādu uz darbību, ir bailes. Var jau būt, nezinu. Dzīve vairāk pārliecina, ka bailes ir bezdarbības galvenais iemesls, un grūti iedomāties, ka cilvēks varētu iemīlēt savu specialitāti, ja tā jāapgūst baiļu varā. Man personīgi riebtos tāda manipulācija, bet tas jau laikam noskaidrotos pašā pirmajā audzēkņu atlases fāzē un es joprojām peldētu jūrā četros no rīta, lai pieskartos bojai.

Pasniedzēju uzdevums ir mainīt audzēkņu apziņu, salauzt un pārveidot viņu uztveres mehānismu. Saša izrādās īpaši talantīga skolniece, kura nevis jāskubina, bet jābremzē, lai ar jauniegūtajām spējām viņa pati sevi nenogalinātu. Ar lokomotīves nolemtību viņa tuvojas izlaiduma eksāmenam, pēc kura nokārtošanas studenti augstskolā vairs neatgriežas. Kur gan viņi pazūd?

Tikai romāna izskaņā lasītājs tiek apbalvots ar konceptu, uz kura balstās romānā notiekošais.  Saknes apgalvojumam “pasaule ir teksts” un “teksts − vienīgais iespējamais realitātes modelis” meklējamas valodas filozofijā. Ja es visu esmu pareizi sapratusi, tad runa ir par postmoderniskām idejām, ka valoda ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks sev definē pasauli, t.i. cilvēks pasauli iepazīst tikai stāstā par to. Djačenko pāris gan nav gājis filozofiskā dziļumā, bet vienkārši secinājis, ka cilvēki ir teksta personificējums un kaut kāda iemesla pēc daļai, izredzētajiem, ir jākonvertējas atpakaļ par tekstu, turklāt katram tajā ir sava loma: lietvārds, darbības vārds, īpašības vards utt. Savā ziņā doma nav slikta, un raisa pārdomas par savu iespējamo funkciju pasaules tekstā.

No otras puses, visu romānu varētu uztver arī kā metaforu pusaudža pieaugšanai un ieiešanai pieaugušo pasaulē, kas gluži loģiski saistās ar nepieciešamību mainīties, apgūt jaunus saskarsmes modeļus, gūt pieredzi ar puniem un sasitumiem; pat pusaudžu pašnāvības iederas šajā teorijā kā nespēja saprast un akceptēt jaunās prasības. Man gan šķiet, ka tik racionāls izskaidrojums nepatiktu pat pašiem autoriem, tik ļoti viņi šķita aizrāvušies ar mistiskajiem Sašas metamorfožu aprakstiem.

“Vita Nostra” ir padrūma fantāzijas grāmata, kurā lasītāju vada ziņkāre un pieaugoša iespēja pašausmināties. Tai paša laikā es neteiktu, ka tā ir pilnvērtīga, jauna fantāzijas pasaule ar smalki izstrādātiem tēliem un detaļām − it kā vienmēr kaut kā pietrūkst, gribētos pilnīgāku, dzīvāku sajūtu. Lasīt man bija ļoti interesanti, minēt atrisinājumu − vēl vairāk, taču nedomāju, ka lasīšu sērijas turpinājumu (kas, turklāt, stāsta jau par citiem varoņiem). Visticamāk, ka kādreiz izklaidei sameklēšu kādu Djačenko raganu sērijas romānu.

RIP9

Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Макс Фрай “Ключ из жёлтого металла” (2009)

2 komentāri

Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Fraj__Klyuch_iz_zheltogo_metallaMakss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Diāna Gabaldone “Svešzemniece” (2013)

20 komentāri

Diāna Gabaldone. Svešzemniece / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Diana Gabaldon. Outlander. 1991.)

Gabaldon_OutlanderSen neviena romāna tulkojumu nebiju gaidījusi tik ļoti kā Gabaldones Outlander, tādēļ sāku to lasīt pie pirmas izdevības, atbīdot tālāk visus citus lasīšanas plānus. Grūti pateikt, kādēļ tas mani tik ļoti vilināja, varbūt piesaistīja ceļošana laikā, varbūt darbības vieta — Skotija, varbūt sieviete galvenā lomā biezā daudzsējumu seriālā. Laikam jau vienreiz pa ilgiem laikiem gaidītajā neesmu vīlusies, jo tieši tādu izklaides romānu es jau sen biju gaidījusi.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet romānu ir grūti iebīdīt kādā vienā žanrā un pat noteikt tā literāro vērtību. Domāju, ka diezgan precīzi to būtu nosaukt par romantisku dēku romānu meitenēm, tai pašā laikā nekādi negribas to ielikt lubeņu plauktiņā, jo tas ir pārāk labi uzrakstīts. Romāna sākumā darbības laiks ir 1945. gads, norises vieta — Skotijas kalniene, uz kuru savā otrajā medusmēnesī ir aizbraukuši atpūsties Klēra un Frenks Rendeli. Abi ir piedalījušies Otrā pasaules karā, Klēra kā medmāsa, tagad viņu plānos ir atjaunot attiecības un beidzot uzsākt normālu ģimenes dzīvi. Var just, ka pēc spraigā, notikumiem piesātināta kara laika Klēra jūtas kā izmesta no laivas — viņu garlaiko vīra aizraušanās ar dzimtas vēstures pētniecību, bet nedaudz palīdz aizraušanās ar herbārija vākšanu. Kādā pievakarē Klēra dodas pēc reti sastopamas puķītes uz kalnu, kur joprojām notiek seni pagānu rituāli, un dīvainu, nesaprotamu spēku sagrābta tiek iesviesta 1743. gadā.

Laiks un vieta, kurā Gabaldone ievietojusi galveno varoni — Skotija 18. gs. vidū — ir gana dramatisks un piesātināts, lai te varētu izvērsties visi notikumos iesaistītie. 1707. gadā tika noslēgta Anglijas un Skotijas ūnija, kas izveidoja Lielbritāniju. Abās valstīs bija gan apvienošanās pretinieki, gan aizstāvji: Skotija tajā bija ieinteresēta ekonomisku apsvērumu dēļ, savukārt Anglija vēlējās novērst Francijas protežēta Stjuartu dinastijas pēcteča, kuru Skotijā atbalstīja t.s. jakobīti, nonākšanu Anglijas tronī. Klēras ierašanās gadā — 1743. — jakobīti slepeni turpina vākt līdzekļus un militāro spēku, lai sagatavotu “smukā prinča” Čārlza, Stjuartu pēcteča, vadīto jakobītu sacelšanos. Lai nebaidās tie, kam nepatīk izvērsti vēsturiskie romāni, jo tas būtībā arī ir viss, kas jāzina par attiecīgā laikmeta situāciju: angļi pret jakobītiem. Lai arī Klēra neaizraujas ar vēsturi, tik daudz no vīra stāstītā viņa atceras, ka 1746.gada 13. aprīlī “smukais princis” Kalodenas kaujā cietīs iznīcinošu sakāvi, kuras sekas ilgtermiņā būs pilnīga Skotijas tradicionālās sabiedrības struktūras sagrāve. Vai viņai ir tiesības iejaukties notikumu norisē, lai mainītu vēstures gaitu? Tas ir intriģējošs jautājums, kuru agri vai vēlu uzdod visi laika ceļotāji.

Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem , kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespējām un dāvanām.

Iemesls, kādēļ man negribētos “Svešzemnieci” nodēvēt par lubeni, vispirms ir galvenā varone Klēra. Autore ir darījusi gudri Klērai piešķirot medmāsas kvalifikāciju un reālu pieredzi ar kaujas ievainojumiem, līdz ar to Klērai ir zināšanas, kas būtībā ir vērtīgas jebkurā laikmetā, un viņa var kļūt par dziednieci arī 18. gs. Skotijā. Klērai ir neatkarīga, patīkami feministiska personība, kura sevi nedefinē no vīriešu skatupunkta, bet vispirms domā pati par sevi, tādēļ pat iemīlēšanās smukajā Džeimijā viņu nepadara par padevīgu un pakļāvīgu būtni. Drosmīga un patstāvīga galvenā varone vienmēr iegūs sieviešu auditorijas simpātijas.

Otrs arguments pret lubeni ir tāds, ka romāns nav stulbs. Tam ir savas vājās vietas, piemēram, zināms melodramatisms un daža baltiem diegiem šūta situācija, kā arī pastieptas erotikas ainas un pārāk smalki miesas sodu apraksti, tomēr kopumā gan pati Skotija, gan iesasitītie cilvēki ir attēloti ļoti dzīvelīgi, valoda ir raita un tēlaina. Izbrīnu raisa, ka tāda apjoma romāns Gabaldonei ir rakstniecības debija (var jau būt, ka jāņem vērā autores PhD grāds, lai arī bioloģijas nozarē), un viņa cītīgi turpina iesākto — nākamgad jūnijā plānots izdot jau astoto grāmatu Outlander sērijā, turklāt viņa raksta darbus arī ārpus šīs sērijas. Man patika Gabaldones teiktais, ka viņa nolēmusi sākt rakstīt grāmatu, neveicot milzu pētījumus par attiecīgo laikmetu, jo dažs rakstnieks tā pēta visu mūžu un tā arī nesāk rakstīt pašu grāmatu.

… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais “es” — varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi.

Man ir pārdomas par to, vai latviešu izdevuma vāks (kurš pats par sevi ir skaists) uzrunās īsto auditoriju: jo pamatžanrs tomēr ir vēsturisks dēku romāns, daudz mazāk romantiska fantāzija. Kā arī neizprotu izdevēja izvēli romānu nosaukt par “Svešzemnieci”, jo tekstā tiek konsekventi lietota ‘ārmaliete’, kas manuprāt ir ļoti veiksmīgs un būtībā precīzs apzīmējums Klēras statusam.

Varbūt subjektīvi, bet man šķiet, ka romāns netiek plaši reklamēts (iespējams, mulsina erotikas daudzums), tādēļ es varētu nedaudz piepalīdzēt un teikt: mīļās meitenes, ja ilgojaties pēc kvalitatīvas vakara pasaciņas, tad izvēlieties lasīt “Svešzemnieci”!

Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

3 komentāri

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Bredberijs_HalloweenKad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

RIPVIII      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Erina Morgensterna “Nakts cirks” (2013)

9 komentāri

Erina Morgensterna. Nakts cirks / no angļu val. tulk. Lauma T. Lapa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Erin Morgenstern. The Night Circus. 2011)

Morgensterna_Nakts cirksUz Morgensternas grāmatu es skatījos ar kāru aci jau no tās iznākšanas brīža, kad tās apraksti sāka klejot pa emuāriem angļu valodā un aizvien biežāk manīju to Goodreads lasītāju plauktos. Latviešu valodā “Nakts cirks” ir iztulkots salīdzinoši ātri, un par to jau ir uzrakstītas vairākas cildinošas atsauksmes no blogeriem, kas mani vēl vairāk pamudināja uz grāmatas lasīšanu. Nevarētu teikt, ka mans viedoklis pēc izlasīšanas būtu pilnīgi pretējs pārējo aprakstnieku viedoklim, tomēr es to nenosauktu par sajūsmu, drīzāk tādas diezgan remdenas izjūtas. Iespējams, es no grāmatas gaidīju pārāk daudz.

“Nakts cirks” ir stilistiski ļoti izturēta fantāzijas grāmata, kura realitātei pieskaras tikai tik daudz kā podnieks pieskaras mālam, lai veidotu kārtējos ķiņķēziņus. Divi burvji sūta sacensībā divus savus mācekļus, par sacensību vietu izvēlēts ceļojošais cirks, bet laiks šajā pasaulē ir ļoti relatīvs jēdziens. Morgensterna pēc izglītības ir māksliniece, iespējams, tādēļ viņas romāns vislabāk ir izjūtams pārsteidzoši skaistās bildēs — tā kā melnbalto cirku neveido tikai viena arēna, bet priekšnesumi un maģiskas darbības norisinās daudzās mazās teltīs, tad lasītāju acu priekšā tiek pacelts priekškars brīnumainām instalācijām, neticamām pārvērtībām, šokējošiem notikumiem. Abi burvji romānā attēloti kā maģiski leļļinieki, kuri rausta aiz aukliņām visus romāna tēlus, lai arī lielākai daļai par to nav ne mazākās nojausmas, bet dažiem — ilūzijas, ka viņi spēs to mainīt.

“Mīļā, mēs esam zivtiņas akvārijā, ” Cukiko viņai saka ar iemuti lūpas kaktiņā. “Ļoti uzmanīgi pieskatītas zivtiņas. No visām pusēm. Ja kāds uzpeld ar vēderu uz augšu, tā nav nejaušība. Bet, ja tā bija nejaušība, tad man bail, ka pieskatītāji nav sava uzdevuma augstumos.”

Iespējams, ka daudziem lasītājiem visvairāk patika romāna gaisīgums, izteikti vieglā un rotaļīgā noskaņa, varbūt ar to mēģināts iedvest grāmatai maģiskumu. Man tas bija trūkums, jo palika pārāk daudzi ‘kāpēc’ un neizprasta notikumu loģika, galvenie varoņi bija plakani un melnbalti kā marionetes rakstnieces striķīšos (un es jau romāna sākumā sapratu, kāpēc cīnās zēns un meitene). Laikam man vienkārši vajadzēja izlasīt šo grāmatu, lai es varētu nokaunēties un atvainoties cienījamajai Susannai Klārkai, par kuras “Streindžu un Norelu” pēc izlasīšanas neatsaucos supersajūsmināti. Lai arī Klārkas romānu joprojām uzskatu par izstieptu, tomēr maģijas attēlojums viņai izdevies nevainojams un pārliecinošs — tas ir kaut kas tāds, kas aiziet līdz kaulam un pavada ilgu laiku, kamēr Morgensternai sanākusi vienkārši jauka, melnbalta bildīte, kas ietīta vieglā, saldenā (karamele?) migliņā.

Es diezgan ilgi pārdomāju, kas man tomēr nepatika Morgensternas romānā (jo biju gatavojusies izjustai lasīšanai), un viens no iemesliem ir autores manierīgais rakstības stils (kas man nepatīk nevienam rakstniekam), otrs ir tas, ka es nevienu brīdi nenoticēju abu burvju mācekļu sacensībai, kurai vajadzēja būt drāmai ar asiņainu potenciālu; pirmkārt, nenoticēju pašai sacensībai kā tādai, otrkārt, tai trūka dinamisma un attīstības. Cirks kā metafora ir izteiksmīgs līdzeklis, tomēr arī šajā aspektā es dodu priekšroku Andželas Kārteres “Vakariem cirkā”. (Laikam jau dīvainā veidā jāsecina, ka līdz šim visa fantāzijas literatūra, kas man ir patikusi, nāk no Britu salām, bet amerikāņu autori nesniedz gaidīto.) Savu artavu deva arī tulkojums, kurš man subjektīvi nepatika; vienkārši tāda sajūta, ka tā nav mana latviešu valoda (piemēram, Vēlmju koks manā uztverē skan daudz labāk par Vēlēšanos koku utt.).

“Nakts cirks” ir skaista, bet virspusēja rotaļa ar maģisko telpu un laiku, kurā ir savērptas daudzas brīnišķīgas vārdu mežģīnes, tomēr — cīņa tikai cīņas pēc, bez skaidri zināma mērķa un pretinieka atstāj destruktīvu iespaidu. Maģija ir viltīga būšana — ja ar to aizbāž katru sižeta caurumu, tā var izspēlēt triku ar pašu rakstnieku.

Nīls Geimens “Zvaigžņu putekļi” (2007)

5 komentāri

Nīls Geimens. Zvaigžņu putekļi /  no angļu val. tulk. Ieva Zālīte. – Rīga: AGB, 2007. – (Vēja suņa klasika).  (Neil Gaiman. Stardust. 1999)

Geimens_Zvaigznu1991. gadā Nīls Geimens bija aizbraucis uz Arizonu, lai saņemtu World Fantasy Award. Negaidot viņam gadījies novērot, kā Arizonas tuksnesī nokrīt meteorīts, kas esot daudz iespaidīgāka aina par mūsu ierastajām ātri krītošajām zvaigznēm. Meteorīts nācis zemē ar ugunīgu sliedi, un Geimenam šķitis, ka nupat jālec mašīnā un jābrauc meklēt nokritusī zvaigzne. Bet – ja nu zvaigzne nav vienkāršs akmens gabals? ja nu tā ir meitene, kura ir salauzusi kāju un tagad sēž un dusmojas? Tas jau ir stāsts, kurš nāca klajā 1999. gadā ar Čārlza Vesa ilustrācijām.

“Zvaigžņu putekļi” ir pasaka pieaugušajiem. Nezin kādēļ ierasts teikt, ka pieaugušo pasakas ir domātas viņu iekšējam bērnam, bet Geimens uzskata, ka pieaugušajiem vienkārši neviens neraksta saturīgas, saistošas pasakas, kuras sniegtu tikpat lielu baudu kā tās, ko mēs lasījām bērnībā. Domāju, ka šībrīža fantasy literatūras uzplaukums ir pierādījis, ka pieaugušajiem ne tikai vajag pasakas, bet viņi pēc tām ir izslāpuši. Tai pašā laikā uzrakstīt pasaku ir daudz grūtāk nekā šķiet pirmajā mirklī – tai jāveido netverama klātbūtnes ilūzija, bet vienlaikus lasītājam jāsaglabā distances sajūta (jo elfi un burvju spēks tomēr nav realitāte); jaunai pasakai jābūt oriģinālai, bet tai pašā laikā tā nedrīkst aiziet pārāk tālu no ierastajām shēmām, jo tad jau tā vairs nebūtu pasaka.

“Zvaigžņu putekļos” lasītājs tiek iepazīstināts ar parastu ciemu, kura austrumos slejas pelēka klints siena ar vienu robu – sešas pēdas platu atveri. Ikdienā nevienam nav ļauts iziet ārpus sienas, tikai reizi deviņos gados zaļajā pļavā notiek gadatirgus, kurš, protams, ir maģisks.

Stardust_thefairymarket

The Faerie market day by Charles Vess

– Acis, acis! Jaunas acis pret vecajām! – kliedza maza sieviete, stāvēdama pie galda, ko noklāja pudeles un krūkas, pilnas ar visu veidu un krāsu acīm.

– Mūzikas instrumenti no simt zemēm!

– Penija svilpieni! Divpeniju dungošana! Trīspeniju kora korāļi!

– Izmēģiniet veiksmi! Nāciet, stājieties šeit! Atminiet vienkāršu mīklu un iegūstiet anemones vēja ziedu!    (..)

Tika pārdoti pesteļi un zintes, un brīnumi; tur bija mantas, kas pat sapņos nav rādījušās, un neiedomājami priekšmeti (“Kāda vajadzība,” Danstans prātoja, “varētu būt pēc olu čaumalām, pildītām ar vētru?”).

Tirgus saved kopā cilvēku un raganas sagūstītu feju, un pēc deviņiem mēnešiem Danstans grozā saņem savu jaundzimošo dēlu Tristranu. Pēc septiņpadsmit gadiem Tristrans dodas burvju pasaulē aiz sienas, jo ir mīļotajai zvērējis atnest nokritušo zvaigzni. Ak, jauneklis nemaz nezina, ka burvju pasaulē zvaigznes nav tādas kā mācīts skolā un viņa paša liktenis jau kādā burvju grāmatā ir ierakstīts.

Iemesls, kādēļ es tagad atcerējos par “Zvaigžņu putekļiem”, protams, ir raganas – brīnišķīgā raganu trijotne, kuras dzīvo mazā mājiņā mežā vidū. Tās ir padzīvojušas, nevīžīgas sievas, kuru vienīgā tīrā manta mājā ir liels, melna stikla spogulis cilvēka augstumā. Spogulī dzīvo trīs citas sievietes – slaidas, tumsnējas un jautras un viņu māja ir liela un grezna. Geimens viņas nosaucis par Lilimu – raganu karalieni (es sapratu, ka viņas trijatā jeb, precīzāk, sešatā veido karalieni). Lilima meklē nokritušas zvaigznes, lai tām, vēl dzīvām esot, izgrieztu sirdi un to ēstu pa mazam gabaliņam, tādējādi iegūstot papildu gadus, jaunību un skaistumu. Romāna sākumā jau 200 gadus nav bijis nevienas zvaigznes, un raganas ir ļoti izbadējušās.

"The Witch Woman Cracked Her Whip" by Charles Wess

“The Witch Woman Cracked Her Whip” by Charles Wess

Krustcelēs stāvēja gara sieviete. Karmīnsarkanajā bruņucepurē, kas ietvēra tumšos matus, atradās sudraba diadēma, un kleita viņai bija tikpat šarlaksarkana kā lūpas.

– Kā tevi sauc, zēn? – viņa jautāja balsī, kas līdzinājās muskusbrūnam medum.

– Par Brevi, kundze, – Brevis atbildēja un sievietei aiz muguras ievēroja ko savādu. Tie bija mazi divriči, tomēr neviens nebija iejūgts ilksī. Viņš prātoja, kā rati nokļuvuši tik tālu.

– Brevis, – viņa gluži vai nomurrāja. – Cik jauks vārds. Vai vēlies man pārdot savu kazu, Brevi, dēliņ?

Kā jau redzams, angļu pirmizdevumam ir brīnišķīgas Čārlza Vesa ilustrācijas. Diemžēl latviski grāmata ir iznākusi bez bildēm. Varbūt laiks padomāt par kādu pārizdevumu?

Ja runā par ekranizāciju, tad esmu no tiem, kuriem grāmata patika daudz vairāk. Ar visu raganu Pfeiferi un dancojošo de Niro filma man šķita pārāk standartizēta – visas tās pierakstītās kauju ainas un pārveidotais fināls, kur nomirst pareizie, ir jau redzēts pārāk daudz reižu (man arī nepatika Tristrana lomas tēlotājs, bet tā jau ir personiska antipātija). Vienīgais, kas iepriecināja – karaļa aptrakušie dēli un īpaši Septimus (saka gan, ka daudzas labas dēlu ainas palikušas DVD pielikumā).

“Zvaigžņu putekļi” ir labsirdīga, viegli ironiska pasaka, kuru, iespējams, varēja rakstīt biezāku, daudzu varoņu dzīves izstāstīt smalkāk, tomēr man šķiet, ka tieši šī vieglā nepabeigtības sajūta arī raisa asociācijas ar grāmatas nosaukumu – tāda sudraba putekļu sajūta, kuru laiku pa laikam gribas atkal atsaukt atmiņā.

Džons R. R. Tolkīns “Hobits jeb Turp un atpakaļ” (2002)

8 komentāri

Džons R. R. Tolkīns. Hobits jeb Turp un atpakaļ / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, [2002].

Tolkīns_HobitsVai kāds vēl uz pasaules nepazīst hobitu Bilbo? Nu to, kas rados Baginsiem, kuri dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem un nekad nav darījuši neko negaidītu.  Zemeslodes iedzīvotājiem paliek aizvien mazāk iespēju nezināt, kas ir Bilbo Baginss, jo decembrī startēja režisora Pītera Džeksona filmu triloģijas pirmā daļa. Jā, es arī pabrīnījos, kā no vienas bērnu grāmatas var  uztaisīt 3 lielas filmas, bet acīmredzot hobits Bilbo (vai Tolkīns) ir to pelnījis.

Latviski “Hobits” pirmo reizi iznāca tai laikā, kad es jau aizrautīgi lasīju ļoti lielas un dziļdomīgas grāmatas un uz visādiem rūķu stāstiem snobiski skatījos no augšas. Nu bet ar vecumu jau tās domas mainās un nāk saprašana, ka ne vienmēr grāmatas vērtība jāmeklē tās biezumā vai nopietnībā. Reiz kādā maija dienā burvis Gandalfs ne saukts, ne gaidīts iegriezās ciemos pie sava paziņas Bilbo un teica, ka viņš meklē līdzdalībnieku dēkai. Hobits kategoriski atteicās, bet burvis nākamajā dienā ar viltību iesauca Bilbo mājīgajā pazemes alā trīspadsmit rūķus un, par pārsteigumu pašam sev, hobits tika ievilkts vienā ellīgi nedrošā pasākumā – tālā un bīstamā pārgājienā uz Vientuļo kalnu, lai atgūtu dārgumus, kurus senlaikos rūķiem ir atņēmis pūķis Smogs un joprojām tos sargā. Pasakā ir papilnam visādu teiksmainu radījumu un dzīvnieku – hobiti, rūķi, burvji, troļļi, goblini, elfi, nešķīsti vilki un zirnekļi, lāči un ērgļi, ā, nu cilvēki drusciņ arī. Man jau patīk viņi visi, pat tie nekrietnie, bet vislabāk es personificējos ar hobitu. Gluži labi spēju sevi iedomāties dzīvojam jaukā alā, kura piebāzta ar visādām ērtām lietām, tai skaitā lielu, mīkstu gultu, un ieturam regulāras bagātīgas maltītes. Spalvas uz pēdām man gan neaug, bet uz pārdrošām dēkām un varoņdarbiem arī mani izkustināt varētu vienīgi Gendalfa burvju spēks. Skan jau tas diezgan laiski, bet pat rūķu karalis Torins beigās hobitam teic atzinīgus vārdus: “Ja starp mums būtu vairāk tādu, kas labu ēdamo, jautrību un dziesmas vērtē augstāk par apslēptu zeltu, pasaulē būtu daudz vairāk prieka.” Varbūt mēs ar Bilbo sanāktu labs pārītis?

Protams, vispirms “Hobits” ir dēku stāsts sākumskolas vecumam, kuru labi lasīt vakaros priekšā jaunajai paaudzei. Teikšu godīgi – diezin vai tā mani toreiz būtu ļoti aizrāvusi, arī tagad es to vairāk novērtēju kā perfektu rakstnieka mākslu izveidot krāšņu, bagātīgu un, galvenais, ārkārtīgi ticamu fantāzijas pasauli. Tolkīns lasītāju ieved ļoti pārdomātā, līdz pat sīkumam skaidrā pasakā, kurā raits sižets tiek apvienots ar maigiem jokiem un saprotamiem varoņiem. Te nav ideālā varoņa, drīzāk varonis tiek cilvēciskots, un viņam jāpārvar savas vājības un bailes, lai atpakaļ atgrieztos jaunā, labākā kvalitātē. Bilbo Baginss ir krietns hobits, kurš stāstā sevi parāda no vislabākās puses, bet viņš ir arī nedrošs, pieticīgs, kautrīgs. Tās nav īpašības, kuras augsti vērtē slavas un varas kārie varoņi, tomēr tieši tās hobitu beigās padara par grāmatas nozīmīgāko tēlu. Varbūt tādēļ Bilbo tēls ir tik mīļs, ka tas savā ziņā mūs visus iedrošina būt par varoņiem? Arī tad, ja tā nav mūsu pašu izvēle, bet likteņa pagrieziens, arī tad, ja mēs esam par mazu, lai saprastu savu nozīmi plašajā pasaulē.

Jaunā gada pirmajā grāmatas aprakstā ar prieku atcerēšos vienu no mīļākajām “Gredzenu pavēlnieka” ainām, kas šķiet izaugusi no “Hobita” – cik gan reižu Bilbo gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet viņam nācās vien doties uz priekšu,visticamāk, neapzinoties, ka tā nav tikai vienkārša izdzīvošanas dēka:

“Folk in those stories had lots of chances of turning back, only they didn’t. They kept going. Because they were holding on to something.
Frodo: What are we holding onto, Sam?
Sam: That there’s some good in this world, Mr. Frodo… and it’s worth fighting for.”

Older Entries