Sākums

Seriāls “Penny Dreadful” (2014-2016)

2 komentāri

Print19. gadsimta Londonas ielas bija darbīgas un ļaužu pilnas − pa tām ne tikai pārvietojās no punkta A uz punktu B, bet arī pirka un pārdeva, dziedāja un spēlēja, ubagoja un vāca atkritumus. Viena no lietām, ko tirgoja gan ielu pārdevēji, gan ielu kioskos, bija pavisam lētas brošūras lasītāju izklaidei ar šausminošu raksturu − penny dreadful. Visbiežāk tas bija literārs darbs, kas sadalīts turpinājumos, un tika gan pārizdota senāka šausmu literatūra, gan rakstīts par pavisam svaigiem noziegumiem un noziedzniekiem. Plānās brošūras satrauca lasītāju prātus un karsēja iztēli, uz brīdi ļaujot pārcelties briesmīgā pasaulē un atviegloti uzelpot, atgriežoties savējā.

Seriāls “Penny Dreadful” skatītāju ieved 19. gadsimta beigu Londonā, jau ar pirmajiem kadriem sagatavojot šausminošiem pārdzīvojumiem − kādā nabadzīgā dzīvoklī tiek saplosītas māte ar meitiņu. Vai tiešām atgriezies Džeks Uzšķērdējs? Policija nespēj rast atbildi, bet skatītājs tiek iepazīstināts ar noslēpumainu pāri − seru Malkolmu Mareju (Timothy Dalton) un viņa aizbilstamo Vanesu Aivzu (Eva Green). Izskatās, ka abi ir apvienojušies, lai īstenotu kādu plānu. Drīzumā izrādās, ka viņi meklē un cer glābt sera Malkolmu meitu Minu, kuru nolaupījis nezināms spēks un pārvērtis par vampīru. Savai glābšanas misijai viņi piesaista pārgalvīgu amerikāni Ītanu Čandleru (Josh Hartnett) un palīdzīgu roku sniedz dakteris Viktors Frankenšteins (Harry Treadaway). Turpat blakus pastaigājas arī Dorians Grejs (Reeve Carney) un parādās arī Frankenšteina briesmonis (Rory Kinnear). Iespējams, pēc pazīstamiem vārdiem jau tapis skaidrs, ka seriāla izveidotāja Džona Logana iecere bijusi savest kopā vairākus šausmu žanra personāžus un  paskatīties, vai viņi viens otram patiks.

penny-dreadful_1

Centrālais tēls seriālā ir Vanesa Aivza − būtībā triju sezonu garumā tiek izstāstīta viņa dzīve, kurā netrūkst drāmas, sāpju, kļūdu un piedošanas meklējumu. Eva Grīna sākotnēji skatītājiem rāda ārēji vēsu, korsetē iešņorētu jaunu lēdiju, kura ir viktoriāņu laikmetam atbilstoši ieturēta un pat dzedra. Nākamā mirklī viņa var pārvērsties ļauna dēmona mocītā būtnē, kuru nežēlīgs spēks sviež pret sienu un moka sāpēs. Scenāristam Džonam Loganam Vanesa simbolizē cilvēka cīņu ar labo un ļauno, cilvēka mūžīgo izvēli starp tumsu un gaismu. Savas pieaugušā cilvēka dzīves sākumā Vanesa nodara ļaunu, taču sirdsapziņa viņu tik ļoti grauž, ka vecāki viņu ir spiesti ievietot psihiatriskajā slimnīcā, kur tajos laikos aizraujas ir visādām pseidozinātniskām teorijām. Lai arī Logana pasaulē labā un ļaunā definējumam ir reliģiska izpausme − tiek runāts par dievu, sātanu, apsēstību un pestīšanu, jāatceras, ka 19.gs. beigās nebija citu simbolu, ar kuriem paust cilvēka garīgos meklējumus un seriāla gaitā tie nav uzbāzīgi un didaktiski. Vanesa meklē mieru, kuru cer rast caur ticību gaismai, taču viņa jau ieņemšanas brīdi ir tumsas bērns. Un tumsa viņu grib sev.

Print

Pirmā sezona (8 sērijas) vairāk iezīmē darbības lauku, pārbauda skatītāju atmiņu par šausmu tēliem. Centrālā tēma ir vampīru medības, tomēr vampīru bandas priekšgalā nav Drakula, bet gan daudz mītiskāka un senāka būtne. Otrā sezona (10 sērijas) pievēršas raganām − Londonā ir uzradusies sena raganu kopa, kuras barvede (Helen McCrory) ir zvērējusi uzticību sātanam un pilda viņa doto uzdevumu. Trešā sezona (9 sērijas) ļauj katram varonim izpausties individuāli un katrs pats, kā nu māk, tiek galā ar savām problēmām . Lai gan − fināla sērijā viņi visi atkal ir kopā, asinskāru bestiju ielenkumā, un kādam nāve nes pestīšanu. Man vislabāk patika otrā sezona: pirmkārt, raganas jau tā man ir ļoti mīļas, bet šīs bija īpaši labi izstrādātas ar stipru mitoloģiju un diviem antagoniskiem tēliem – ļauno Evelīnu un labo Džoannu; otrkārt, otrā sezonā man visas seriāla sastāvdaļas gan saturiski, gan vizuāli šķita ļoti samērīgās. Trešā sezona sākumā šķita izirstam pa sastāvdaļām, jo katram bija savs stāsts, taču varbūt katram varonim bija tiesības uz savu individuālo laiku, lai arī tādēļ vēl grūtāk bija no viņiem šķirties seriāla izskaņā.

Jau sākotnēji mani ļoti iepriecināja aktieru sastāvs – Timotijs Daltons jau ir klase pats par sevi, bet Džošs Hārtnets ir ilgi gaidīta atgriešanās kvalitatīvā šausmenē pēc “30 Days of Night” (2007). Eva Grīna vispār spēj nospēlēt jebko, īpaši aizkustinoša viņai bija saspēle ar Frankenšteina briesmoni. Atzīmēšu arī otrās sezonas raganas – Helēna Makrorija (tikpat skaista kā Malfoja māmiņa Narcise no poteriādes) un Patija Lupone − ārēji neglīta, bet iekšēji cēla būtne. Vispār bija daudz kolorītu, atmiņa paliekošu otrā plāna lomu, piemēram, sera Malkolma kalps Sembene (Danny Sapani), kurš savus tumšos noslēpumus aiznesa sev līdzi kapā.

Kopumā vērtējot, seriāls ir cienījama versija par jau zināmiem literāriem tēliem, ko papildina scenārista izvērsts oriģināls sižets par sievieti, kas meklē dvēseles mieru. Šausmas šeit ir ļoti samērīgās devās un nenomāc varoņu garīgās attīstības ceļu − finālā visi ir kaut ko sapratuši un guvuši kaut nelielu pestīšanu.

Ekranizācija: Elizabete Gaskella “Ziemeļi un Dienvidi” (2004)

5 komentāri

North & South (TV Mini-Series, BBC, 2004)

northandsouthElizabete Gaskella (1810-1865) ir 19. gadsimta angļu rakstniece, kuras daiļdarbi joprojām tiek lasīti, lai arī viņu parasti nemin kā pirmo starp laikmeta dižgariem. Es esmu lasījusi latviski tulkoto stāstu krājumu  “Krenforda” (1853), kas stāsta par angļu provinces ikdienu, un biogrāfisko apceri “Šarlotes Brontē dzīve” (1857), ko Gaskella kā tuvs draugs sarakstīja īsi pēc Brontē nāves. Biogrāfija bija interesanta, taču “Krenforda” gan man atmiņā palikusi kā diezgan nūģīgs daiļdarbs. Tādēļ, ilgi nedomājot, nolēmu blēdīties un pabiezā romāna “North and South” (1855) lasīšanas vietā izvēlējos noskatīties tā ekranizāciju, par kuru savukārt biju dzirdējusi viscildinošākās atsauksmes.

Nebūtu pareizi šo ekranizāciju nosaukt par seriālu, jo būtībā tā ir daudzsēriju mākslas filma − četras sērijas, kuru darbība notiek 19. gadsimta vidū. Šai laikā Anglijā jau ir notikusi industriālā revolūcija, izveidojusies rūpniecības nozare un attiecīgi − strādnieku šķira. “North and South” tiek klasificēts kā sociālais romāns, un lasītāji teic, ka romānā tiek plaši atspoguļoti strādnieku neapskaužamie dzīves apstākļi un pirmie streiki. Jāsaka, ka ekranizācijas reklāmās un skatītāju atsauksmēs gan galvenais akcents bija uz satriecošo mīlas stāstu starp ziemeļnieku − skarbo rūpnieku Džonu Torntonu un dienvidu maigo meiteni Margarētu Heilu, bet tā gluži nav taisnība − filmā bija daudz arī par strādniekiem un streiku.

Margarēta ierodas Miltonā (Mančesteras prototips) kopā ar vecākiem, un viņas pirmais iespaids ir drūms − pēc saulainajiem un zaļajiem dienvidiem šeit viss ir pelēks un smoga klāts. Meklējot savas ģimenes labvēli, Margarēta nokļūst kokvilnas ražotnē, kur pirmoreiz redz apstākļus, kādos top audums, un kļūst par liecinieci, viņasprāt, netaisnīgai attieksmei pret vienu no strādniekiem. Strādnieku lamā un soda ražotnes īpašnieks Džons Torntons − garš, tumsnējs vīrietis, kuram Margarēta steidzas izteikt savu nosodījumu un nozvēras šo cilvēku ienīst līdz kapa malai. Tā sākas Margarētas un Džona mīlas stāsts un būtībā visu četru sēriju garumā tuvināšanās notiek pa milimetram, cauri pārpratumiem un aizspriedumu pārvarēšanai. Kā jau minēju, daudz laika tiek veltīts strādnieku dzīvei, kura pārsvarā tiek rādīta no Margarētas skatupunkta – strādnieki dzīvo nabadzīgos mājokļos, sirgst ar arodslimībām, nav sociāli aizsargāti. Margarēta kā īstena samariete dodas apciemot sasirgušos ar pārtikas groziņu, sadraudzējas ar vietējiem un iesaistās labdarībā. Pretstatā tam ir Džona dzīve, kura līdztekus fabrikas vadīšanai aizrit starp pilsētas bagātākajiem cilvēkiem. Protams, ar laiku atklājas, ka uzņēmēja darbam ir cieta garoza un arī paša Džona liktenis nav tik viegls, kā varētu šķist no malas.

thornton-and-margaret-at-mill

Kaut kādā mērā Gaskellas izdomātā fabula atgādina gan “Džeinu Eiru”, gan “Lepnumu un aizspriedumus” (un gan jau arī citus, mazāk populārus 19. gs. angļu romānus), taču šajos romānos sabiedrības dzīve noris otrajā plānā. “North & South” liela daļa ekrāna laika tiek veltīta strādnieku problemātikai, un tā ir pirmā, kas emocionāli uzrunā. Strādnieku liktenis 19. gadsimta bija neapskaužams – garas darba stundas, maza samaksa, sociālā neaizsargātība. Šobrīd, protams, par 1. maija demonstrācijām var pasmaidīt, bet visas strādājošo tiesības kādreiz tika izcīnītas ar streiku un ultimātu palīdzību. Gaskella attēlo vienu no pirmajiem streikiem Anglijas vēsturē, kurš smagi trāpa pa Džona Torntona ražotni, un viņš pat ir spiests ievest īru viesstrādniekus, kuri gatavi strādāt par zemāku samaksu. Elizabete šai situācijā tēlo miera dūju/mediatori, kas mēģina samierināt darba devēju ar darba ņemējiem, un procesa gaitā pamazām zaudē savu kategorisko nostāju pret Torntonu.

Pretstatos veidotais spēles lauks − zaļojoša pļava un industriāla vide, strādnieku nabadzība un rūpnieku turība − izpaužas arī galvenajos varoņos. Džons Torntons pa Miltonas ielām iet kā melna skabarga ar cilindru galvā, viņš ir strikts un lepns. Šādas īpašības piemīt arī Elizabetei, tikai aiz viņa mīlīgā tēla to sākotnēji grūti nojaust − pilsēta norūda jauno sievieti un kādā brīdī viņa pat spēj uzņemties atbildību par visu ģimeni. Nevar noliegt, ka “North&South” drīzāk ir “meiteņu kino” nekā vēsturiski precīza drāma, lai gan man šķiet, ka romantiskāku nekā iecerēts to padarīja abi galveno lomu tēlotāji − Ričards Armitedžs (Richard Armitage) un Daniela Denbija-Eša (Daniela Denby-Ashe). Drūmā skaistuļa tēlu Armitedžs nostiprināja kā sers Gajs no Gisbornas seriālā “Robins Huds”(2006-2009), varētu pat teikt, ka tas bija unikāls gadījums visā Hudu ekranizāciju vēsturē, jo Robins bija nīkulis, bet Gajs krutais džeks, ar kuru Meriona nez kādēļ negrib gulēt. Uz lielajiem ekrāniem Armitedžam ir izdevies nokļūt salīdzinoši nesen kā rūķim Torinam Ozolvairogam “Hobita” ekranizācijā (dabisku iemeslu dēļ šeit viņš nav tik iekārojams). Denbija-Eša gan turpina spēlēt ģimenes seriālos.

john-thornton-is-not-a-real-personVienvārdsakot, tur ir aina, kad Elizabete ir nolēmusi pamest Miltonu uz visiem laikiem, atvadījusies no Džona un, iznākusi rūpnīcas pagalmā, sēžas karietē. Krīt sniegs, rūpnīcas nokvēpušos mūrus notušē lēni lidojošas pārslas. Džons stāv uz lieveņa un  pie sevis saka: “Look back. Look back at me.” Kariete aizbrauc. Šai brīdī var triumfēt visi kabatlakatiņu ražotāji, un nostiprinās vēlme šo ekranizāciju skatīties vēl ne reizi vien.

Latviešu filma “Es esmu šeit” (2016)

Komentēt

8. marts ir tas brīdis gadā, kad masu medijos sarodas visādi viedokļi par un ap sievietēm. Jāatzīst, ka daudzi no tiem nav veltīti šī datuma primārai nozīmei – aktualizēt sieviešu līdztiesību sabiedrībā, bet apcilā marginālus jautājumus par puķu un dāvanu pasniegšanu, labākā ēdiena un kleitas izvēli utt. Taču atšķirībā no Valentīndienas 8. martam vienmēr tiek piesaistīti arī kādi “ekspertu” izteikumi par sievietes vietu, lomu, sūtību, būtību u.c. populārām apļerkstēšanas tēmām. Es nekad nevaru saņemties, lai to visu ignorētu, salasos tos murgus un tad apkārtējie cieš no maniem vārdiskiem izvirdumiem (reāli, no teikuma “sieviete ir vīrieša labākais palīgs” es varu uziet gaisā kā raķete). Vismaz sava bloga lasītājus es cenšos pasargāt no izvirdumiem un uzrakstīt vienkārši par kādu grāmatu, kas veltīta sieviešu tematikai. Šogad tas bija Ingas Pērkones pētījums par sievietes tēlu latviešu kino, un jāatzīst, ka viņas uzburtā aina nebija jauka. Tādēļ es esmu ārkārtīgi iepriecināta, ka jaunā latviešu filma “Es esmu šeit” ir atšķīrusi jaunu lappusi un, iespējams, pat jaunu nodaļu grāmatā par Latvijas kino sievietēm.

Es-esmu-seit_1

“Es esmu šeit” ir mūsdienu pieaugšanas drāma, kuras centrā ir 17-gadīgā Raja. Meitenes tēvs ir miris, māte nesazvanāma atrodas Londonā, un viņa ar brāli dzīvo pie vecmammas lauku mājās. Noprotams, ka īpašumam ir parādu nasta un vecmamma labprātāk dzīvotu pilsētā, taču Rajai nenosauktu iemeslu pēc ir svarīgi palikt tēva mājās. Filmas sākumā viņa ir dumpīgs, izspūris pusaudzis, kas nedomājot ielaiž ar akmeni policistam, taču filmas gaitā Rajai ir jātop par atbildīgu, jaunu sievieti. Elīnas Vaskas atveidotais tēls ārkārtīgi iepriecina − lai arī dumpiniece, tomēr viņas Raja ir cilvēks ar stipru iekšējo kodolu un jau filmas vidū rodas iekšējā pārliecība, ka tāds nepadevīgs raksturs tiks rūdīts, bet nesalūzīs. Ja paskatās uz nedaudzajām 21. gadsimta sākuma latviešu filmu varonēm, tad vienmēr pārņem nožēla par kaut ko sačakarētu, nesaprastu, pat nicināmu, vismaz man nekad nav bijis iekšēja lepnuma par kādu filmu varoni, pat ne kāda līdzpārdzīvojuma.

Laikam šoreiz būs tā retā reize, kad neatradīšu iemeslu kritikai. Pirmkārt, filma ir ļoti ticama − lauku mājas, skola, daba, neizskaistinātie (un arī ne samāksloti ļaunie) cilvēki, kaut kādā brīdī pilnīgi nemanot tu sāc pārdzīvot visam līdzi un pilnīgi iespējams, ka tas ir labākais kompliments, ko var pateikt filmai. Otrkārt, vizuālais materiāls un skaņu celiņš ir tik ļoti kopā, to laikam var nosaukt par kadra skaistumu, lai cik neglītas lietas tajā tiktu rādītas. Treškārt, man šķiet, ka − tīši vai netīši − režisors Renārs Vimba ir piešķīris šim salīdzinoši vienkāršajam un būtībā Latvijā tik bieži sastopamajam sižetam virsvērtību, varbūt pat vairākas. Vimba ir teicis: “Šī filma ir par palicējiem, nevis aizbraucējiem”, un tā ir lieliska akcentu maiņa šā brīža publiskajā domā, kas uztraucas par tiem, kas emigrējuši; uztraucieties par tiem, kas šeit paliek un grib kaut ko darīt! Otra, man varbūt svarīgāka vērtība ir jauna sievietes tēla radīšana − Rajas liktenis ir viņas pašas rokas un viņai ir ļoti aktīva attieksme pret dzīvi, mērķi − tēva māju nosargāšanu − nespēj aizmiglot pat pirmās mīlestības nosacītā neveiksme un pakļauties vīrieša padomam viņa netaisās. Man patika, ka filma netika pabeigta brīdī, kad lidmašīna paceļas ceļā uz Londonu (kā tas varētu būt ierasti drūmā latviešu kino), tad Rajas stāsts beigtos ar bēgšanu uz laimīgo zemi, bet tika atrisināts līdz galam: sāpīgi, bet skaidri. (Rajas māti es vienalga nožņaugtu, govs tāda, vārdu trūkst!)

Es novēlu mums vēl vienu, nākamo režisora spēlfilmu, kurā tiktu rādīts jauna vīrieša pieaugšanas stāsts, tāda vīrieša, kurš varētu godam nostāties blakus Rajas tēlam. Jo tikpat ļoti, kā man ir apnicis lasīt un skatīties par atkarīgām, sevi necienošām sievietēm, man ir apnicis vāja un neizlēmīga latviešu vīrieša tiražētais tēls. Pat Lāčplēsis uz skatuves mums vairs netiek traktēts kā seksapīls un vīrišķīgs tēls, bet kaut kāds ņuņņa slapstās par kaktiem!

Viena no filmas producentēm Aija Bērziņa stāsta, ka bijusi vēlme pēc filmas noskatīšanās radīt sajūtu, ka visām situācijām ir risinājums un beigās viss būs labi! Es nezinu, vai filmas beigas būtu nosaucamas par viennozīmīgi labām, tādas tās noteikti nav klasiskās melodrāmas izpratnē. Tomēr sajūta ir laba, un kamēr kāds jauns cilvēks šai valstī nolemj, ka nokritušu malku vajag vienkārši salasīt un iet mājā iekurt uguni, cerība ir dzīva.

 

Rudens seriāli: vecie un jaunie

8 komentāri

Aleksandrs Guņins (1969)

Aleksandrs Guņins (1969)

Aiz loga lēnām iet mazumā krāsaino lapu teātris, iestājas laiks, kad pievērsties raibajai seriālu pasaulei. Sēriju ražotāji savas produkcijas izlaidē gan ir nerimtīgi visās sezonās, taču rudens ir īpaši labs ražas laiks. Man šogad ir aktuāli atjaunot skatāmo seriālu klāstu, jo no vairākiem, kādreiz iecienītiem, esmu nolēmusi novērsties. Piemēram, esmu vairāk vai mazāk sekojusi līdz Bones, Gray’s Anatomy, Scandal, Haven, Elementary, Sleepy Hollow, Castle, bet nu man tie ir apnikuši vai šķiet sevi izsmēluši, tādēļ nolēmu pameklēt kaut ko to vietā.

Turpināšu skatīties Downton Abbey (vecie angļu aristokrāti gan nesaista ar spraigu darbību, bet no tik mīļas un snobiskas ģimenītes grūti atteikties, turklāt apsolīts, ka Ziemassvētkos pie viņiem atbrauks pats Klūnijs), The Good Wife (pat sestajā sezonā viss norit raiti un man patīk skatīties uz Džuliannu Margulisu), Homeland (interesē, kas tur notiks bez Brodija un jau pirmajā sērijā parādās latviete Laila Robins), Peaky Blinders (asie britu pašpuikas bija ļoti skatāmi pirmajā sezonā) un droši vien jāturpina Masters of Sex (izzinošos nolūkos, protams). Novembrī tiek solīts turpinājums britu krimiķim The Fall  ar Gillianu Andersoni (ievērtējiet arī Džemiju Dornanu, pirms viņš nonāk Kristiana Greja slavas oreolā), kā arī britu vēsturiskajam policijas seriālam Ripper Street. Novembrī ir jāsākas arī The Newsroom fināla sezonai.

No šīssezonas jaunumiem vispirms novērtēju Forever. Ceļojumi laikā un pataloganatoma piedzīvojumi ar Ioan Gruffudd galvenajā lomā (viskailākais nemirstīgais, ha ha) pirmajās sērijas izskatījās cerīgi; varbūt bērnišķīgi, bet kādu laiku pavilks.

Otrs − How to Get Away With Murder. Serāla pieteikums man nelikās interesants, arī aktieri lielākoties nezināmi, bet pirmās sērijas liecina par oriģinalu pieeju gan notikumu izklāstā, gan varoņu personībās. Būs man vēl viens juridiskais seriāls.

Trešais − britu “mājīgais” krimiķis Grantchester  par  jaunu angļu vikāru pēckara Anglijā. Tiem, kas iecienījuši Tēva Brauna piedzīvojumus, varētu patikt arī seksīgāks mācītāja variants.

No tiem jaunajiem, kuriem noskatījos pirmās sērijas, bet nolēmu neturpināt:

Madam Secretary (uz Tea Leoni ir patīkami skatīties, bet kopumā tā ir prasta propaganda; smieklīgi, ka trešajā sērijā, kad valsts sekretāres vīrs gatavojas tikties ar krievu vēstnieku, viņa dod padomu: tikai neatdod Latviju).

The Knick es skatījos visilgāk, jo Stīvens Soderbergs un Klaivs Ovens ir ļoti piesaistoši elementi un arī iecere vērtīga − Ņujorkas slimnīca un baismīgie ārstēšanas paņēmieni 20. gadsimta sākumā, tomēr pēc kāda laika sapratu, ka man ir garlaicīgi (jāatzīmē, ka pirmajā sērijā ir episodes par kādu latviešu emigrantu ģimenīti un skan gandrīz tīra latviešu valoda).

Jaunā American Horror Story sezona Freak Show tika atmesta jau pēc pirmās sērijas, jo man šī ideja šķiet derdzīga; vispār man šis seriāls šķiet pārvērtēts − labu aktieru izmantošana un sakarīga sižeta aizstāšana ar kailām šausmām; pat iepriekšējo raganu sezonu es nespēju pabeigt.

No tiem, kas vēl tiek solīti, gaidu Olive Kitteridge (novembrī) , jo aktieru sastavs ir kārdinošs, un The Librarians (decembrī) − seriālu iedvesmojošās filmas gan nebija izcilas, bet vēsturisko dārgumu mednieku tēma ir vilinoša.

Izskatās, ka šobrīd aktuāla ir komiksu iznešana uz  TV ekrāniem, jo parādījušies vairāki seriāli, kas ar to nodarbojas. Popularitāte pieaug zombijiem (vismaz trīs seriāli). Šīs tēmas mani galīgi nesaista, tāpat kā Rietumu humora seriāli (kuru jokus laikam jau vienkārši nesaprotu). Tādēļ smieklīgos seriālus es skatīšos krieviski: vecie labie Interni pēc neliela panīkuma ir atgriezušies diezgan ņipri, krievu Кухня joprojām jautri gatavo ēst, un šosezon ir sācies jauns, tiešām smieklīgs un mīļš ukraiņu skeču šovs Когда мы дома / Коли ми вдома par piecām dažādām ģimenēm.

No jaunajiem krievu seriāliem esmu atradusi Чудотворец, kas attēlo to skarbo PSRS laiku, kad ģimene salika pie televizora burciņas ar ūdeni un visādus zieķus, lai tos uzlādētu ekstrasensa modrā acs. Fjodors Bondarčuks (neatpazīstams ar matiem) ir iedzīvojies tēlā, kas stipri atgādina Kašpirovski, un viņam ir pretpols − nosacīti labais ekstrasenss, ar kuru kārtojami seni rēķini.

Tā nu esmu izdomājusi, ko man skatīties, citādi netīšām iebrienu kaut kadā govnošovā, ievelkos un nekādi nevaru mest mieru. No visa lielā piedāvājuma gan secinājums ir tāds, ka seriālu kultūra pēdējos gados ir neapšaubāmi augusi un piedāvājums ir ļoti liels, tomēr vienlaikus šķiet, ka kopējā kvalitāte ir kritusies − daudz naudas tiek tērēts par vizuālo iespaidu (īpaši fantastikai un vēsturiskajiem seriāliem), tomēr idejas bieži atkārtojās, tēli un to rīcība ir šabloniska, iepriekšparedzama. Daudzas studijas nespēj laicīgi pielikt punktu ilggadīgām sērijām, un moka gan aktierus, gan skatītājus ar piektā uzlējuma savārstījumiem. Tomēr kvalitatīvu un aizraujošu seriālu vienalga ir gana daudz, visus nevar paspēt noskatīties.

Pavasara seriāls “Laimīgie cilvēki” (2008)

3 komentāri

Skatoties kādu asiņainu kino, kādreiz nākas sev atgādināt: “Tā nav dzīve, tas ir kino.” Šobrīd ir tieši otrādi: TV ekrānā rādītie notikumi austrumos no robežas brīžiem šķiet tik iluzori, ka nekaiš atminēties, ka tas nav kino, tā ir dzīve. Krievijas un Ukrainas saķeršanās ir atbalsojusies katrā mājā arī Latvijā, tikai viens to lasa kā distopiju, bet cits kā evakuācijas instrukciju. Katram savs uztveres līmenis. Ukrainai jāizdzīvo revolūcija, bet tikmēr Krievijā sabiedrība ir sašķēlusies opozicionārās nometnēs, ko inteliģence ir manifestējusi divos konkrētos sarakstos. Šajā sajukumā, kad uzputo agresija un stulbums, gribas sagalabāt cerību, ka kaut kur Krievijā vēl pastāv līdzsvarots miers un rimta gaita. To es atradu brīnišķīgā dokumentālajā filmā par vienkāršiem Sibīrijas cilvēkiem.

“Счастливые люди” ir četru stundu garš dokumentālais stāsts par Sibīrijas ciemu Bahtu, kurš atrodas pašā Krievijas centrā, lielās Jeņisejas upes krastā. Kādreiz šo teritoriju apdzīvoja mazās Ziemeļu tautas, un visām upēm joprojām ir  evenku dotie nosaukumi, bet šobrīd pārsvarā te mīt ieceļotāju un izsūtīto pēcteči. Sibīrijā nedzīvo vārguļi, jo klimats te ir skarbs – ziemā temperatūra zem 30 grādiem ir ierasta, bet vasaras ir īsas un knišļiem bagātas. Toties upes ir pilnas ar zivīm, bet mežs ar zvēriem, ogām, sēnēm un riekstiem. Lielākajai daļai bahtiešu dzīvošana saskaņā ar dabas noteikto gadalaiku ritējumu ir izdzīvošanas jautājums, jo no 300 iedzīvotājiem algu vai pensiju saņem apmēram 70, pārējiem par iztiku jādomā pašiem.

Bahtu ar ārpasauli pa ūdens ceļu savieno Jeņiseja, bet sauszemes ceļu nav, apkārt taiga. Jeņiseja ir kuģojama tikai četrus mēnešus gadā, tādēļ pārējā laikā pie bahtiešiem reizi nedēļā lido pasta helikopters, te nav ne ārsta, ne miliča, sakari pa rāciju. Pilsētniekam tas šķiet neomulīgi, bet vietējie prom nebēg un dzīvo nost. Bijušais maskavietis, kādreizējais biologs, tagadējais Bahtas mednieks un rakstnieks Mihails Tarkovskis ir viens no filmas veidotājiem un varoņiem – tieši viņš ieinteresēja režisoru Dmitriju Vasjukovu par nošķirto Sibīrijas ciemu. Vasjukovs atbrauca ar operatoru, nopirka mājiņu un apmetās Bahtā uz veselu gadu. Filma izvērtās par daudz lielāku projektu nekā sākotnēji iecerētais tēlojums par Jeņisejas zvejniekiem – te ir Sibīrijas dāsnais skaistums, cilvēku sadzīvošana ar skarbajiem dabas apstākļiem, izzūdošu tautas amatu prasmju dokumentējums un vienkāršā, pieticīgā šodiena. Filmas devīze vēsta: “Te paļaujas tikai uz sevi un arī prasa tikai no sevis.”

laimigi_cilveki_1

Vēstījums sākas pavasarī, kas no mūsu puses gan izskatās pēc dziļas ziemas. Ļoti lēnām iesilst gaiss, atgriežas putni, atkūst Jeņiseja. Ledus iešanu lielajā upē bahtieši gaida kā svētkus, tas ir milzu notikums: pirmajā plūstošajā ūdenī vajag nomazgāt muti un iemest maizes riku kā ziedokli. Upe no ledus ir brīva tikai maija sākumā, bet tad gan darba pilnas rokas: vīri iet vesnovkā, kad uzkrājumiem zvejo līdakas, asarus un ālantus, medī un kūpina mežapīles – citādi vasarā gaļas nebūs. Pāris dienas pa Jeņiseju tiek pludināti baļķi, tad nu neesi slinks un izzvejo ziemai malciņu. Taigas zeme ir mālaina un akmeņaina, bet dārzeņi aug labi un ātri – vismaz mēnesi ir baltās naktis. Labību Bahtā gan neaudzē, tam laika apstākļi nav piemēroti, tādēļ miltus atved kuģītis–veikals. Tāpat kā putraimus, benzīnu, ķieģeļus, laivas motoru, veļas mašīnu un visu pārējo, kas pasūtīts vēl rudenī.

Zivis ir bahtiešu pamatēdiens, katram gadalaikam te ir pat sava delikatese – vasarā reņģveidīgā тугун, kuru kūpina melnajā pirtī, rudenī sāla siļķei līdzīgo ряпушка, savukārt ziemā katru dienu ēd налим – saldūdens mencu jeb vēdzeli. Kādreiz zivis zvejoja un nodeva vairumā, tagad tās nevienu neinteresē, bet delikatešu – storu un sterlešu ieguvei uzlikts aizliegums. Iedzīvotāji par to ir apvainojušies, jo neredz iemeslu šādam likumam, savukārt uzraugi no Ribnadzor viltīgi nekonfiscē nelegālos zvejas rīkus samolov, bet noāķē zivis savām vajadzībām.

laimigi_cilveki_2

Īsā vasara paiet ātri, un rudenī medniekiem laiks gatavoties ziemas sezonai. Aptuveni desmit ciema vīrieši ir profesionāli mednieki, kas specializējas sabuļu ieguvē. Daļa no filmas ir veltīta viņu rūpalam. Katram medniekam ir iedalīts taigas iecirknis, kas robežojas ar upi; iecirknis ir milzīgs – no 800 līdz 15000 km². Savos iecirkņos mednieki nokļūst pa upi, līdz dažam jābrauc pat 200 km. Katrā iecirknī ir saceltas mājiņas, kurās mednieks pamīšus dzīvo trīs ziemas mēnešus. Vispirms mājiņas sagatavo dzīvošanai: ved pārtiku, instrumentus, cērt malku, uz vietas ķer un saldē zivis, putnus, iekārto pārtikas glabātuves. Svarīgi ir izgatavot un atjaunot dažādas lamatas. Sabuli medī no oktobra līdz janvārim, kad kažociņš vissmukākais. Sezonā noķer apmēram 100 sabuļu, pie uzpircējiem mazākā cena par vienu sabuli ir 1300 rubļu (27 eiro), bet pilsētā var pārdot labāk. No šīs naudas mednieks pats pērk sev visu vajadzīgo – tehniku, degvielu, pārtiku, uztur suņus, tādēļ no medniecības vēl neviens nav nav kļuvis stāvus bagāts.

Daļa filmas veltīta tradicionālajām amatu prasmēm: parādīts, kā mednieks pats sev izgatavo vieglas un izturīgas slēpes, kā meistari no apses koka ar speciāliem cirvjiem izgrebj vienkoci vesnu, kā izgatavo vienīgo glābiņu no vasaras knišļiem – bērzu darvu, kā ziemā ar dzīvās ēsmas palīdzību tiek ķertas dienišķās vēdzeles, kā mednieks izgatavo “humānās” lamatas utt.

Novembra pirmajā pusē Jeņiseja ir pilnībā aizsalusi, un atkal sākas barga ziema, kad pat vienkāršākais darbs kļūst sarežģīts. Sibīrieti ar to nenobaidīsi, šeit dzīvo stūrgalvīgi, izturīgi ļaudis, un pēc filmas autora domām – arī laimīgi. Šeit likumus nosaka pati daba, un sliņķi vienkārši neizdzīvo. Tomēr tieši darbā cilvēki rod dzīves jēgas sajūtu un mieru.

Visam daba ir atradusi savu vietu: gan zvēram, gan putnam. Lūk, tikai cilvēkam sava vieta un dzīves darbs jāmeklē pašam. Ja atradīs, tad arī būs īsti laimīgs.

Pastāv divi filmas varianti: oriģinālais, četru stundu, režisors Dmitrijs Vasjukovs “Счастливые люди” un 2010. gada režisora Vernera Hercoga saīsinātais pusotras stundas variants Happy People: A Year in Taiga”, abi ir pieejami YouTube. Taisnības labad jāpiezīmē, ka īstais filmas iniciators ir Mihails Tarkovskis, un viņš gala versijā saskata daudz labojamu lietu un lieka patosa, kā arī paši sibīrieši par savu “laimīgumu” ironizē. Tomēr filma ir gan izzinoša, gan informējoša, gan vienkārši skaista.

 

Ēdamais kino: trīs filmas

4 komentāri

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Tjalf Sparnaay (1954) De moorkop

Par pavāriem, konditoriem, ēst gatavošanas entuziastiem, kulināriem piedzīvojumiem un visādiem citādiem notikumiem, kuros dažādos veidos iesaistīts ēdiens, ir gana daudz filmu. Ēdam mēs katru dienu, pārtikas tabletes vēl nav ieviestas, tādēļ tēma ir aktuāla visos laikos. Pēc dažādu filmu sarakstu pārrakšanas esmu izveidojusi arī pati savējo (saite uz letterboxd.com), no kura vēl visas redzējusi neesmu, bet redzētās pārliecina par ēdienu pārliecinošo aktiermākslu un iederību uz lielā ekrāna.  Šoreiz gribu pastāstīt par trim filmām, kuras jau ilgāku laiku ir manas favorītes, un dažādu iemeslu (skumjas, drēgnums, garantēts baudījums) mudināta tās regulāri pārskatu.

Bella Martha aka Mostly Martha (2001) Ēdiens kā profesionāļu pašizpausme

Eiropas kopražojums, galvenajās lomās vāciete Martina Gedeka un itālis Serdžio Kastelito. Marta ir darbaholiķe, kura sevi uzskata (un, iespējams, arī tāda ir) par labāko pavāri kādā Vācijas ziemeļu pilsētā, var pat teikt, ka ēdiena gatavošana viņu interesē daudz vairāk par pašas dzīvi. Marta ir perfekta, vāciski precīza un īstenībā diezgan nūģīga; vientuļniece, kura gan nešķiet īpaši alkstam pēc ģimenes, tomēr savu māsu un māsasmeitu viņa sirsnīgi gaida atbraucam ciemos. Diemžēl autoavārijā māsa iet bojā, un Martai jāuzņemas rūpes par astoņgadīgo māsameitu. Tas nav viegli ne vienai, ne otrai, īstenībā viņām iet diezgan raibi — pēc mātes nāves Līna neraud, bet atsakās ēst. Kādā brīdī uz skatuves uznāk itāļu pavārs Mario, kurš attēlots kā dzīvespriecīgs, iejūtīgs un vācietes acīm arī brīžiem bezatbildīgs subjekts. Lēnam abi pretpoli — Marta un Mario tuvinās, bet katalizators abu attiecībās ir mazā Līna.

Filma vienlaikus ir gan drāma, gan romantiska komēdija, tāda rūgtensalda kā pati dzīve, un laimīgas beigas nešķiet pašsaprotamas. Gedeka un Kastelito ir izveidojuši ļoti saskanīgu duetu, bet arī pārējie aktieri neliek vilties un atstāj vienota ansambļa iespaidu.

Eksistē arī amerikāņu rimeiks No Reservations ar Ketrīnu Zetu-Džonsu un Āronu Ekhartu, bet šī filma nav ieteikšanas vērta. Kāpēc gan ēst no plastmasas traukiem, ja pieejams porcelāns?  Skatieties gudro un nedaudz smeldzīgo Bella Martha!

.

Como aqua para chocolate aka Like Water for Chocolate (1992) Ēdiens kā emociju atspulgs

Meksikāņu rakstnieces Lauras Eskivelas romāna “Saldi rūgtā šokolāde” ekranizējums. Labas grāmatas reti pārvēršas labās filmās, bet šis ir izņēmums. Dienvidamerikāņu maģiskais reālisms uz ekrāna ir pārvērties kaislīgā meksikāņu teiksmā, kura brīžiem atgādina nedaudz naivu un tiešu pasaku. Uz 20.gs. sākuma Meksikas revolūcija fona norisinās senas ģimenes drāma:  Tita un Pedro kvēli mīl viens otru, bet viņiem nav lemts būt kopā, jo Titas māte savu trešo meitu vēlas paturēt sev par kopēju līdz mūža beigām. Tita ir praktiski uzaugusi virtuvē, brīnišķīgi prot gatavot ēst, tomēr dzimtajās mājās viņai nav balsstiesību. Savas emocijas un jūtas Tita pauž ar ēdiena palīdzību, tās mistiskā veidā pārceļo uz ēdienu un tās sajūt ēdiena baudītāji. Vizuāli skaista filma, kas rosina ēst un mīlēties.

.

Babettes gæstebud aka Babete’s Feast (1987) Ēdiens kā izsmalcināta pateicība

Pirmoreiz es šo filmu skatījos franču valodā ar nīderlandiešu subtitriem vai kādā citā, tikpat dīvainā kombinācijā, no kuras nesapratu ne vārda. Tā šķita tāds dīvains, lēnīgs vēstījums, Kārenas Bliksenas stāsta ekranizācija, bet laikam jau ar savu burvību, ja jau es to noskatījos. 19. gadsimtā kādā Dānijas aizkaktē dzīvo divas māsas – Martina un Filipa, kuru nu jau mirušais tēvs bija protestantu mācītājs, pašizveidotas stingru tikumu sektas dibinātājs. Māsas joprojām tur godā tēva piemiņu, cenšas uzturēt pie dzīvības nu jau nosirmojušo, nelielo sektantu pulciņu. Smukās māsas nav apprecējušās, jo tēva ietekme un audzināšana aizbaidījusi visus kavalierus, bet viņas nežēlojas un dzīvo pieticīgi un dievbijīgi. Pirms 14 gadiem pie viņām ir ieradusies francūziete Babete, kura toreiz bēga no revolucionārās Parīzes. Babete ir mājkalpotāja, par kuru neviens nenojauš, ka reiz viņa bija slavena šefpavāre Parīzes restorānā.

Lēnā un detalizētā filmas gaita atklāj abu māsu dzīvesstāstu, parāda ciema dzīvi un cieminiekus, kuriem Babete ir eksotiska, bet gadu laikā iemīļota parādība. Viņi ēd briesmīgas kaltētas plekstes un maizi, kuru savāra neglīta izskata virumā. Kad Babete vinnē loterijā un piedāvā sarīkot “īstas franču vakariņas” par godu tētiņa 100. jubilejai, vispirms māsas piekrit, bet pēc tam nobīstas – vai gan tāda miesiska baudīšana iederas viņu katķismā? Tādēļ sektanti nolemj vakariņas ēst, bet neteikt par tām ne vārda. Vienīgais, kurš klaji pauž sajūsmu, ir kādreizējais Martinas pielūdzējs, tagad slavens ģenerālis un Dānijas galminieks, kurš nejauši ciemojas pie savas tantes.

Filmas pirmā, askētiskā daļa izmainās, kad Babete atved mielasta produktus un sāk no tiem gatavot — akurāti, prasmīgi. Ak, jel, neskatieties šo filmu ar tukšu vēderu, vislabāk ielejiet kādu vīna glāzi un sagrieziet garšīgu sieru, jo izskaņā jums gribēsies ēst kā badīgam sunim. Babetes mielasts pabaro ne tikai miesu, bet arī dvēseli.

Mielasta ēdienkarte: Turtle Soup. Amontillado Sherry — Buckwheat cakes with caviar. Veuve Clicquot Champagne — Quail in Puff Pastry Shell with Foie Gras and Truffle Sauce. Clos de Vougeot — La Salade. Pelligrino — Cheese Selection. Port — Rum Infused Yeast Cake with Dried Figs. Coffee

 

 

Vasaras seriāls “Адская кухня”

Komentēt

Pekelna kuhnaPar kulināro mākslu ir gana daudz filmu un seriālu, tomēr visiem zināms, ka labākais teātris ir dzīve, tādēļ nolēmu uzrakstīt par ukraiņu un krievu realitātes šoviem “Пекельна кухня” un “Адская кухня”, kurus vasarā skatījos ar lielu aizrautību.

Kulināro sacensību Hell’s Kitchen ideja esot piedzimusi Jaunzēlandē, pēc tam to pārņēma Anglija (2004-2009), bet īstu triumfu piedzīvoja ASV ar izslavēto britu pavāru Gordonu Ramziju priekšgalā, kur piedzīvojis jau 11 sezonas (no 2005. gada). Šova būtība ir savākt pavāru komandu, ievietot tos ierastajā realitātes šovu 24h novērošanas akvārijā un izveidot psiholoģiski spraigu sacensību par lielu naudas balvu.

Tiesības veidot attiecīgā formāta šovu ir nopirkušas daudzas valstis, tai skaitā Ukraina un Krievija, kurās pirmizrādi attiecīgi piedzīvoja 2011. gadā (3 sezonas) un 2012. gadā (2 sezonas). Protams, ka vispirms es paskatījos ASV variantu, bet tālāk par pirmo sezonu netiku – nepatīk man Ramzijs un amerikāņi, ēdieni šķita neinteresanti, bet dalībnieku savstarpējās attiecības vispār nošokēja (kā var naktī iet pačurāt un vēsi pārkāpt pāri komandas biedram, kurš guļ uz grīdas, sarāvies no nieru kolikām?). Iespējams, ka Ramzijam vajadzēs dod vēl otru iespēju, tomēr ukraiņu un krievu versijas mani aizrāva uzreiz un bija daudz saprotamākas un pieņemamākas.

adskaja kuhnaGan ukraiņu, gan krievu šova vadītājs un galvenais “velns” ellīgajā virtuvē ir Arams Mnacakanovs (1962) – harizmātisks un valdonīgs azerbaidžānis, kurš pēdējos gados ir izveidojis vairākus veiksmīgus un prestižus restorānus. Interesanti, ka Mnacakanovs savu karjeru sāka kā biznesmenis un apsviedīgs cilvēks, jo 90-to gadu sākumā bija Sanktpēterburgas tenisa federācijas prezidents (kas viņam ļāva nodibināt daudzus ietekmīgus sakarus), vēlāk pievērsās vīna biznesam, bet tikai 2001. gadā atvēra nelielu itāļu vīna bāru “Probka”. No tā laika viņa bizness ir tikai zēlis un plaucis, ir atvērta vesela rinda restorānu. Visticamāk, ka pats Mnacakanovs kā pavārs nav izcils (atšķirībā no Ramzija viņš šovā gatavo minimāli), tomēr kā restorators viņš savas spējas ir pierādījis pilnībā – un te viena no biznesa veiksmes sastāvdaļām ir māka savai virtuvei atrast īsto šefu.

Iespējams, ka bijušajā PSRS teritorijā šim konkursam nav tikai vienkārša izklaides funkcija, bet iespēja izglītot cilvēkus, par ko runā arī Mnacakanovs. Pirmkārt, cilvēkiem parāda, ka ēdiena gatavošana var būt ļoti radoša, stilīga un skaista un vajag aizmirst salipušus makaronus un glīzdainas kotletes. Otrkārt, Mnacakanovs gribējis parādīt, ka pavārs ir prestiža profesija, kas ar smagu darbu var nest lielu gandarījumu (arī naudiskā izteiksmē). Savā ziņā ar šādu šovu palīdzību tiek veidota jauna attieksme pret profesiju kā tādu un jaunas prasības pret ēdiena gatavotājiem. Iespējams, ka mūsu platuma grādos tas nav bijis tik izteikti, bet jebkurš, kurš atceras padomju ēdnīcu, sapratīs, kāds mantojums ir pārvarāms krievu un ukraiņu pavāriem.

Dalībnieki šovā savas dienas pavada konkursos, bet vakaros viņi strādā improvizētā šefa restorānā, kur uz viņiem kliedz, lamājas, met ar dažādiem priekšmetiem un visādi citādi mēģina pierādīt, ka viņi ir nekam nederīgi pavāri. Katra vakara noslēgumā notiek darba analīze un kādam no pavāriem šovs ir jāpamet. Tā ir mākslīgi izveidota grūta dzīve, kurā galvenais ir nepadoties, ticēt sev un pieradīt šefam (ar labu darbu un garšīgiem ēdieniem), ka esi galvenās balvas cienīgs.

Mnacakanova palīgi dalībnieku izvērtēšanā ir divi tiesneši. Viens no tiem ir Sergejs Gusovskis, ukraiņu restorators un vīnzinis; otrs – pirmajās divās ukraiņu sezonās pazīstamā Jūlija Visocka, bet krievu un ukraiņu trešajā sezonā – restorānu kritiķe Darja Civina. Tiesneši spēlē komandā – Mnacakanovs ir nežēlīgs soģis, tāds bargā tēva tēls, kas dažreiz skopi uzslavē, Gusovskis ir pareizais nūģis, vienlaikus arī šefa restorāna zāles pārzinis. Tiesnese-sieviete vakariņu laikā parasti sagaida VIP viesus, tos izklaidē un mēģina glābt situāciju, ja ēdiens neatbilst gaidītajam. Jūlija Visocka trešā tiesneša lomā man ļoti patika, jo viņas dzirkstošais temperaments patīkami atsvaidzina šefa uzspēlēto bargumu un Gusovska stīvumu, savukārt Civina ir diezgan ieturēts cilvēks, tiešām vairāk kritiķe.

Sākotnēji mani šovs šokēja ar attieksmi pret sievietēm – vispirms jau ar to, ka dalībnieki tika sadalīti sieviešu un vīriešu komandā. ASV nekas tāds nav iespējams pēc definīcijas. Pēc tam sekoja diezgan nicīga attieksme pret meitenēm gan no pavāru-vīriešu puses, gan diemžēl arī no šefa (apsaukāt meiteņu komandu par vistukūti galīgi nav smuki, jo puišus par gailīšiem viņš apsaukāt neriskēja). Stereotips, ka sieviete nevar būt labs pavārs Ukrainā un Krievijā ir ārkārtīgi noturīgs, lai gan tas ne tuvu nenozīmē, ka šajā profesijā nestrādātu daudz sieviešu, tieši otrādi. Lai arī šovā meitenēm klājas grūtāk par puišiem, tomēr tā viņām ir lieliska iespēja parādīt savas spējas, spītīgi ejot līdz pat uzvarai. Protams, ka šefpavāra profesija ir fiziski grūta, garas darba stundas vakaros, bet nav nekāda objektīva pamata teikt, ka vīrieši ir labāki pavāri – šo teicienu 21. gadsimtā nāksies aizmirst.

Sākotnējais pieņēmums, ka uzvarētājam ir jābūt tikai labam pavāram, sabruka diezgan ātri, jo īstenībā šefpavāram ir jāprot izcili gatavot, jāpārzina visi virtuves procesi, jāmāk komandēt, organizēt un disciplinēt padotā pavāru komandā, jāsaglabā miers stresa situācijā. Tādēļ uzvarētājs pārsvarā nav vislabākais pavārs, bet tas dalībnieks, kurš nākotnē būtu spējīgs stāties pavāru komandas priekšgalā. Šovu laikā ir pierādījies, ka galveno balvu var iegūt arī dalībnieks, kurš sākotnēji šķitis blāva komandas sastāvdaļa, bet šovā parādījis radošumu, darbaspējas, stingru mugurkaulu, bet – galvenais – ticējis sev!

 

Oskars-2013

14 komentāri

Oscars2013Tā kā šogad ir sanācis noskatīties visas deviņas Oskaram nominētās filmas, man arī gribas par to parunāt. No 2010. gada kategorijā ‘labākā filma’ var nominēt līdz desmit filmām, tādēļ ir interesanti paanalizēt, kas tiek nominēts un kādēļ.

Šajā gadā nominētās filmas liecina, ka amerikāņi ir ķerušies klāt savai vēsturei – Argo, Django Unchained, Lincoln, Zero Dark Thirty stāsta par kādu no ASV vēstures posmiem. Ja pieņem, ka Beasts of the Southern Wild atspoguļo viesuļvētras “Katrīna” notikumus, tad te arī ir vēsture. Trīs no deviņām filmām nopietni skar afroamerikāņu tēmu. Pilnīgs autsaiders tiešā nozīmē ir austriešu Amour, kas ir nominēta arī labākās ārzemju filmas nominācijā (un manā izpratnē tikai tur tai arī vajadzētu būt). Nav pārsteigums, ka nominēti Les Miserables, jo mūziklam ir gadu desmitiem ilga, ļoti veiksmīga dzīve uz Brodveja skatuves. Arī Anga Lī vizuālajam pārsteigumam Life of Pi ir ļoti pelnīta vieta starp nominantiem. Pilnībā nesaprotu Silver Linings Playbook nominēšanu nevienā kategorijā.

Tikpat interesanti kā nominētie, ir tie, kas nav nominēti, bet būtu pelnījuši. Rolling Stones kinokritiķis Peter Travers uzskata, ka nepelnīti nav nominēti Bigelova kā režisore, Afleks kā režisors, Kristofera Nolana The Dark Knight Rises, John Hawkes no The Sessions kā galvenais aktieris, Paul Thomas Anderson kā filmas The Master režisors un arī pati filma, Tarantino kā režisors un mūzika no Django Unchained, Leonardo di Kaprio par Django, Javier Bardem par Skyfall. Citi sūkstās, ka apietas ir Marion Cotillard par De rouille et d’ os un Maggie Smith par The Best Exotic Marigold Hotel, kā arī Tom Hooper par Les Miserables režiju. Sarakstu, protams, var turpināt, bet man visdīvainākā šķiet The Master neiekļūšana labākās filmas nominācijā, lai gan ir nominēti veseli trīs aktieri no šīs filmas un vienai nominācijai vēl vieta bija.

Pirms nosaukšu savu favorītus, gribu apcerēt vēl pāris momentus. Filmas Argo, kura šobrīd jau ir saņēmusi vairākas balvas arī Eiropā, darbība pamatā notiek Teherānā un daudz stāsta par irāņiem, kuri filmā ir viennozīmīgi parādīti kā sliktie. Šajā brīdī nav svarīgi, ka filmas notikumi ir 40 gadus veca pagātne, te tiek veidota noteikta nostāja pret vienu valsti. Salīdzinājumam, Zero Dark Thirty tomēr ienaidniekiem piešķir cilvēciskākus vaibstus.  Otra moments  – pirms gada 8. martā es rakstīju par Behdelas testu (filmā sieviete runā ar sievieti par lietām, kas neskar vīriešus). Šogad ir vairāk filmu, kas formāli iziet testu, tomēr manā skatījumā tikai Les Miserables ar Fantīnes dzīvesstāstu un Maija no Zero Dark Thirty ir sievietes, kas atrodas notikumu centrā (nezinu, kā vērtēt Amour, jo te centrā drīzāk ir miršana).

Mani Oskari: Labākā filma – Zero Dark Thirty; Labākais režisors – Stīvens Spīlbergs (Lincoln); Labākais aktieris – Joaquin Phoenix (The Masters); Labāka aktrise – Jessica Chastain (Zero Dark Thirty); Labākais otrā plāna aktieris – Christoph Waltz (Django); Labākā otrā plāna aktrise – Amy Adams (The Master); Labākais operators – Life of Pi; Labākā montāža – Zero Dark Thirty; Labākais adaptētais scenārijs – Life of Pi; Labākais oriģinālais scenārijs – Kventins Tarantino (Django); Labākie kostīmi – Snow White and the Huntsman; Labākie vizuālie efekti – Life of Pi.

Domāju, ka pirmdien no rīta varēšu kārtējo reizi pārliecināties, ka manas domas absolūti nesakrīt ar akadēmijas laureātiem (kas gan mani galīgi nesarūgtinās).

Papildināts 2013.02.25.

And the Oscar goes to: BEST PICTURE – Argo; BEST DIRECTOR – Ang Lee (Life of Pi); BEST ACTOR – Daniel Day-Lewis (Lincoln); BEST ACTRESS – Jennifer Lawrence (Silver Linings Playbook); BEST SUPPORTING ACTOR – Christoph Waltz (Django Unchained); BEST SUPPORTING ACTRESS – Anne Hathaway (Les Miserables); CINEMATOGRAPHY – Life of Pi – Claudio Miranda; FILM EDITING – Argo; BEST ADAPTED SCREENPLAY – Argo; BEST ORIGINAL SCREENPLAY – Quentin Tarantino (Django Unchained); COSTUME DESIGN – Anna Karenina; VISUAL EFFECTS  – Life of Pi; BEST ORIGINAL SCORE – Skyfall – from Skyfall.

Zemāk var izlasīt manas īsās domas par deviņām Oskaram nominētajām filmām.

Vēl tikai, manuprāt, labākā dziesma – Pi’s Lullaby no Life of Pi.

***

amourAmour – 5 nominācijas (Actress in a Leading Role, Best Picture, Directing, Foreign Language Film, Writing (Original Screenplay)

Ļoti smags Eiropas kino par gados vecu pāri – mūzikas skolotājiem, kuri dzīvo mierīgas, piepildītas vecumdienas. Annu ķer trieka, operācija nav veiksmīga, un viņa atgriežas mājās daļēji paralizēta. Stāsts par to, kā saglabāt cilvēcisku cieņu progresējošas slimības priekšā. Nezinu, vai es kinoteātrī būtu spējusi noskatīties filmu līdz galam, jo tas ir pārāk reāli. Tādas lietas izdzīvo dzīvē, mīlot un cienot mirstošo un reizē klusībā vēloties kaut tas ātrāk beigtos. Asaras ir rūgtas. Filma ir tik eiropeiska, ka laikam Oskaros iekļauta kā auksta duša amerikāņiem, kuriem vecums un nāve bez saldiem plīvuriem ir reta parādība.

argo01Argo  – 7 nominācijas (Best Picture, Actor In a Supporting Role (Alan Arkin), Film Editing, Music (Original Score), Sound Editing, Sound MixingWriting (Adapted Screenplay))

Bena Afleka režisēta filma ar viņu pašu galvenajā lomā. 1979. gada novembrī irāņi iebruka ASV vēstniecībā Teherānā un saņēma tās darbiniekus par ķīlniekiem. Filma seko sešiem amerikāņiem, kuriem izdevās aizmukt no vēstniecības un patverties Kanādas vēstniecības paspārnē, notikums pazīstams kā Canadian Caper. Filma man stipri atgādināja padomju patriotisko kino, kas sakrustots ar kādu no Džemsa Bonda sāgām – viens supervaronis, kurš cīnās ar ļaunajiem irāņiem un savu nesaprotošo priekšniecību, par spīti visam izved savas sešas aitas no vilku aplenkuma. Kā arī, protams, man nepatika, ka vēsturiskā patiesība ir izkropļota un īstenībā bez Afleka tēlotā Tonija Mendeza bija vēl divi cilvēki, kuri piedalījās riskantajā operācijā. Filma nominēta Oskaram kā propagandas kino.

beasts of the southern wildBeasts of the Southern Wild – 4 nominācijas (Best Picture, Actress In a Leading Role (Quvenzhané Wallis ), Directing, Writing (Adapted Screenplay))

Es ļoti labi spēju šo filmi iedomāties Sandensas filmu festivālā, tomēr tās nokļūšana Oskara sarakstā ir negaidīta. Iespējams, ka kādam tā ir šķitusi varen oriģināla, jo kopā savītas iespaidīgas ūdens ainas un bērna fantāzijas par dabas spēkiem un dzīvniekiem. Stāsts par sešgadīgu afroamerikāņu meiteni, kura kopā ar tēvu dzīvo ASV dienvidos, vietā, kuru pastāvīgi apdraud plūdi. Te visiem vajag vairāk izglītības un mazāk alkohola. Varbūt tas ir veids, kā skaistā veidā parādīt neglītas lietas, tomēr priekš manis tas viss kopā nesaslēdzās, nebija nekāda īpašā līdzpārdzīvojuma. Visticamāk, ka filma ir nominēta, jo tajā atspoguļotas attiecīgā reģiona afroamerikāņu problēmas (un Obamam ar sievu un Ofrai arī patika).

DjangoDjango Unchained – 5 nominācijas (Actor In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Apburošs kino – ironisks vesterns ar daudziem pagātnes reveransiem. Es neesmu liela Tarantino cienītāja un man ir morālas dabas aizspriedumi pret viņa līķu kaudzēm un estetizētajām asiņu šaltīm, tomēr šī filma man tiešām patika. Ļoti labs scenārijs, režija, aktieru darbi un, protams, jau atkal fantastisks saundtreks (Kukluksklana jājiens Verdi Dies irae pavadījumā ir ģeniāls). Negaidīts di Kaprio – viņa pirmā ļaunā loma karjerā un man pat viņš patika. Savdabīgi, ka vārdu “nigger” jau kādu laiciņu ar entuziasmu pārveido visās vecajās grāmatās, bet Tarantino filmā tas tiek lietots veselas 110 reizes – Kventins tomēr ir labs jokdaris.

Les MiserablesLes Miserables – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Costume Design, Makeup and Hairstyling, Music (Original Song), Production Design, Sound Mixing)

80-to gadu mūzikls pēc Viktora Igo romāna, sen jau dzīvo uz Brodveja skatuves. It kā bija skaisti, bet nekādas asaras nesanāca. Kaut gan iespējams, ka, skatoties tu uz reālas teātra skatuves, es būtu varen aizgrābta, bet filmā man šī teatralitāte traucēja. Pārsteidza montāža, kura parasti tāda līmeņa filmās ir ļoti organiska, šeit bija kaut kāda dīvaina kadru maiņā no panorāmas uz tuvplāniem, tad vēl “drebošie” kadri un ritma maiņa. Patika Eponīne (Samanta Barks) un Mariuss (Edijs Redmeins) un mazais Gavrošs.

Life of PiLife of Pi – 11 nominācijas (Best Picture, Cinematography, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Music (Original Song), Production Design, Sound Editing, Sound Mixing, Visual Effects, Writing (Adapted Screenplay)

Man bija liela ziņkāre, kā gan ir izdevies ekranizēt grāmatu, kuras centrālā daļa stāsta par zēnu un tīģeri vienā laivā, okeāna vidū. Protams, tīģeris lielākoties bija datorgrafikas radīts, bet viņš bija tik skaists! pilnīgi neticas, ka tas nebija pa īstam. Filma – izcils baudījums vizuālistiem, vienkārši fantastiskas ainavas un nezin kāpēc šķiet, ka kaut kur nekurienes vidū, okeānā tiešām notiek spraiga un skaista, bet cilvēkam nezināma dzīve. Scenārists ir godbijīgi sekojis grāmatai, tādēļ notikumi nebija pārsteidzoši, tomēr pēdējais teikums gan mani satrieca – tiešām, patiesība var būt tikai viena, bet stāstīt par to var dažādi; tāpat kā Dievs ir viens, bet ceļu uz to ļoti daudz.

LincolnLincoln – 12 nominācijas (Actor In a Leading Role, Actor in a Supporting Role, Actress In a Supporting Role, Best Picture, Cinematography, Costume Design, Directing, Film Editing, Music (Original Score), Production Design, Sound Mixing. Writing (Adapted Screenplay))

Ļoti cienījams kino, tāds ir vajadzīgs katrai nācijai, lai katra jauna paaudze varētu iemīlēt savas vēstures varoņus. Protams, bez minimālām ASV vēstures priekšzināšanām šai filmā nav ko darīt, un ne-amerikānim tā var būt diezgan garlaicīgs pārbaudījums. Tomēr attiecīgā laikmeta atmosfēru tā pārnes pilnībā un, ja nu kādreiz dzīvē uznāk interese par verdzības vēsturi un ASV Pilsoņu kara izskaņu, tad filmā būs labs mācību līdzeklis. Te ir daudz labu, interesantu aktierdarbu, tomēr Deja-Lūisa Linkolns, protams, stāv pāri visam – pilnīga pāriemiesošanās.

SilverLiningsPlaybookSilver Linings Playbook – 8 nominācijas (Actor In a Leading Role,  Actor In a Supporting Role, Actress In a Leading Role, Actress in a Supporting Role, Best Picture, Directing, Film Editing, Writing (Adapted Screenplay))

Kino, kurš atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Divi infantili psihopāti, kuriem apkārt ir tādi paši, ja ne vēl trakāki, tikai nedzer tabletes. Vienīgais normālais tēls – galvenā varoņa mamma, kura man šķita vienīgā patiesā būtne šai kompānijā. Daudz bla-bla-bla un visāds galīgi neinteresants amerikāņu futbols. Ja filma nebūtu nominēta Oskaram, visticamāk, es to nebūtu skatījusies līdz galam.

ZeroDarkThirtyZero Dark Thirty – 5 nominācijas (Actress In a Leading Role, Best Picture, Film Editing, Sound Editing, Writing (Original Screenplay))

Filma par Osama bin Ladena meklēšanu 10 gadu garumā. Es tiešām baidījos no šīs tēmas, bet tas izrādījās lieki – režisore Ketrīna Bigelova  nelika vilties. Pirmkārt, man bija interesanti visas filmas garumā ar kārtīgu spriedzi finālā; otrkārt, es labāk saprotu amerikāņu sajūsmu par bin Ladena noķeršanu un nogalināšanu. Filmai tiek pārmesta neviennozīmība, it kā tiekot attaisnota gūstekņu spīdzināšana, jo tieši tādā veidā tiek iegūta pirmā nozīmīgā informācija. Manuprāt, tieši pretēji, – visi taču zina, ka spīdzināšanas notika un atkratīties no tā visa būtu nepatiesi. Galvenā varone Maija ir simpātiska savā apsēstībā, labs Džesikas Časteinas tēlojums.

Ziemas seriāls “Bron/Broen” (2011-….)

5 komentāri

Broen1Reiz sensenos laikos Jūlijs Cēzars teica: “Kauliņi ir mesti!” un pārgāja Rubikonas upi.       21. gadsimta sākumā kāds slepkava teica: “Es atriebšos jums par visu!”, uzbrauca uz Ēresunda tilta, kas savieno Kopenhāganu un Malmi, un tieši pa vidu valstu robežai nolika sievietes līķi. Tādā veidā viņš šķērsoja pats savu Rubikonu un uzsāka teroru – viens pret visiem.

Vispārzināms, ka skandināvi māk rakstīt detektīvus, bet pēdējā laikā pierādījies, ka viņi māk arī filmēt labus, mūsdienīgus detektīvseriālus. 2011. gada skandināvu seriāls “Bron/Broen” jeb “Tilts” absolūti neatpaliek no Holivudas sāncenšiem, es pat teiktu, ka viņš tos krietni pārspēj. Eiropieši daudz labāk prot izvairīties no sižeta iepriekšparedzamības, galvenie varoņi nav iesprostoti skaistuļu klišejās, un laimīgas beigas nevienam nav apsolītas. Īstenībā ir diezgan patīkami apzināties, ka arī salīdzinoši neliela valsts var būt veiksmīga filmu producente.

Noziegumu uz tilta kopā sāk izmeklēt zviedru detektīve Sāga Norena (Sofia Helin) un dānis Martins Rode (Kim Bodnia), kuri ir ārkārtīgi dažādi cilvēki, bet izveido ļoti veiksmīgu tandēmu. Mārtinam ir pieci bērni no trim sievām, un viņam liekas, ka cilvēkiem vajag teikt to, ko viņi vēlas dzirdēt. Sāga ir vientuļa darbaholiķe ar augstu noziegumu atklāšanas procentu, un viņai šķiet, ka cilvēkiem vispār nevajag neko lieki paskaidrot. Kaut kādā ziņā viņi viens otram kļūst par tiltu uz citādu pasauli, jo Martins Sāgai māca mānīties, bet Sāga Martinam – nemelot vismaz pašam sev. Savdabīgu niansi visam seriālam piešķir Sāgas personība – visticamāk, ka Sāgai ir Aspergera sindroms (tas gan netiek atrunāts), līdz ar to viņai ir grūti iekļauties sadzīvē, saprast saskarsmes nianses, nerakstītos likumus, tomēr viņa ir lieliska profesionāle. Lai arī apkārtējie Sāgu novērtē, tomēr tikai Martinam izdodas ar viņu iedraudzēties un arī iemācīt efektīvāk komunicēt ar pasauli. Martinu pašu māca dzīvot viņa dēls no pirmās laulības, kurš nesen ir pārvācies dzīvot pie tēva un nekautrējas norādīt tēvam uz pagātnes kļūdām.

Noziedznieks, kurš vēlāk tiek nosaukts par “Patiesības teroristu”, sāk darboties ar plašu vērienu un pasludina, ka vēlas pievērst visu uzmanību piecām sabiedrības problēmām – nevienlīdzīgai policijas attieksmei pret bagātajiem un nabagajiem, bezpajumtniekiem, psihiski slimo ārstēšanai, bērnu darba izmantošanai un vardarbībai policijā. Viņš darbojas metodiski, ļoti pārdomāti un pastāvīgi ir soli priekšā izmeklētājiem. Vai viss beigsies, kad piecas problēmas būs aktualizētas? Nē, izskatās, ka noziedzniekam tas viss ir bijis tikai dūmu aizsegs un īstā spēle tikai sākas. Vairāk nestāstīšu, jo seriālā ir vairākas aizraujošas māņu līnijas, tomēr varu pateikt, ka iegūtā morāle vēsta, ka vīriešiem vajag biežāk turēt ciet bikšupriekšu, bet sievietēm – mazāk aizrauties ar dienasgrāmatām.

Visiem faniem par lielu prieku ir pavēstīts, ka šī gada rudenī tiks rādīta seriāla otrā sezona, un jātur īkšķis, lai intriga un spriedze saglabātos pirmās sezonas līmenī. Par seriāla kvalitāti liecina arī fakts, ka Holivuda pēc tā taisa kārtējo rimeiku – viennozīmīgi stulba ideja, kā jau tas bija ar Forbrydelsen aka The Killing. Varu derēt, ka uz ASV un Meksikas robežas ne tuvu nebūs ne tāda tilta, ne tik aizraujoša seriāla desmit stundu garumā.

 

Kino: trīs apsēstas mājas, klavieres un bērns

2 komentāri

Trīs filmas, kuras apvieno stāsts par māju, kurā skan klavieru skaņas un bērnu smiekli – reāli vai iedomāti, bet tie joprojām atbalsojas istabās un gaiteņos. Mājas, kuras ieelpojušas cilvēku ciešanas un sāpes un tagad izelpo pārdzīvotās šausmas. Te nav asiņu vai gļotu vai kādu mītisku briesmoņu, te ir vienīgi pašu cilvēku bailes, kuras, laikam ejot, uzpūtušās kā milzīgs, draudošs burbulis. Un jābūt kādam, kuru izmisums ir padarījis tik drosmīgu, ka tas spēj pieņemt mājas mesto izaicinājumu.

The Changeling (1980)

kinopoisk.ruKomponists Džons Rasels autokatastrofā ir zaudējis sievu un meitu, un viņam jāsāk sava dzīve lasīt kopā pa gabaliņiem. Iespējams, pārcelšanās uz citu pilsētu un ievākšanās vecā, senatnīgā mājā varētu kļūt par jaunas dzīves sākumu. Šķiet, ka sākumā māja it kā ieklausās Džonā un piemērojas tam, lai kādā brīdī sāktu ar to runāt – dīvaini un neizskaidrojami trokšņo caurules, līst ūdens, pārvietojas priekšmeti. Džons sāk pārmeklēt māju un augštāvā atrod noslēptu istabu, kurā reiz, ļoti sen, dzīvojis bērns, kurš pārvietojies ratiņkrēslā. Vai tas ir bērna gars, kurš pēc ilgiem gadiem pamodinājis māju un vēlas kaut ko pateikt? Džons sāk meklēt liecības par iepriekšējiem mājas saimniekiem, bet izrādās, ka kādai ietekmīgai personai tas nepatīk.

Režisoram Pīteram Medakam ir izdevies radīt filmu, kura vēlāk ir iedvesmojusi nākamos trilleru un šausmu kino veidotājus. Sākotnējais mājas miers un senlaicīgais skaistums lēnām un nepārvarāmi pielīst ar netveramu baiļu atmosfēru. Iespējams, jau pārdzīvotais sievas un bērna zaudējums ir notrulinājis galvenā varoņa šausmu izjūtu, jo ātri kļūst skaidrs, ka agrāk mājā dzīvojošais bērns ir miris vardarbīgā nāvē un šobrīd vēlas kādu sodīt un atjaunot taisnīgumu. Lai arī izpaliek mūsdienu specefekti, spoka manifestācijas ir tiešām biedējošas – dīvaini, cik ļoti var nobīties no lēkājošas bumbiņas un maza ratiņkrēsla.

.

The Others (2001)

Visticamāk, šī ir viena no populārākajām spoku filmām, jo tajā galvenajā lomā spēlē Nikola Kidmena. Es neesmu Kidmenas fane, bet jāatzīst, ka Greisas Stjuartes loma viņai ārkārtīgi piestāv –  ārēji vēsa un augstprātīga ģimenes māte, aiz kuras ledainās kārtiņas jaušama izmisīga vēlme par katru cenu saglabāt stāju un neļaut kādam nojaust savas bailes un iekšējo haosu. Filmas darbība norisinās Džersijas salā, Otrā pasaules kara beigās. Tobrīd salu bija okupējuši vācieši, un kara beigās tā bija praktiski nogriezta no ārējās pasaules. Greisa un viņas divi bērni – Anna un Nikolass dzīvo noslēgtā vidē, gaidot parnākam no kara ģimenes tēvu, bez tam bērniem ir reta slimība – gaismas nepanesamība. Filmas sākumā mājā ierodas noslēpumaina kalpu trijotne, kuras palīdzība Greisai nāk tieši laikā – pārējie kalpi ir māju negaidīti pametuši.

othersPār salu ir sabiezējusi bieza, balta migla, tāda ir arī filmas darbība – lēnais stāsts par mājas dzīvi pāraug aizvien tramīgākā un nervus kutinošākā vēstījumā. Greisas vēlme aizsargāt bērnus no nezināmā mijas ar paniskām bailēm, un viņa nēsājas pa māju ar vīra bisi rokās, atslēdzot un aizslēdzot neskaitāmas durvis un meklējot neredzamos iebrucējus. Šajā mājā tumsa ir daudz drošāka par gaismu.

Varētu teikt, ka The Others vairāk ir drāma un trilleris, bet mazāk šausmu kino, tomēr uz ekrāna notiekošais rada tirpas arī filmu skatoties otro un trešo reizi, kad lielākā mistērija jau ir zināma. Spāņu režisors un scenārija autors Alehandro Amenabars līdztekus šausmām ir radījis arī ļoti skatāmu dramatisko kino, kurš atklāj kādas ģimenes traģēdiju.

.

The Orphanage (2007)

Laikam jau spāņiem ar šausmām ir īpašas attiecības, jo nebūt nav vajadzīgas Holivudas megazvaigznes, lai radītu labu un biedējošu kino. Vēl viens spāņu režisors Juan Antonio Bayona nu jau ar spāņu aktieriem galvenajās lomās un Giljermo del Toro kā producentu rāda stāstu par kādu nomaļu, pamestu bāreņu patversmi, kura tiek atjaunota darbībai pēc ilgāka pamestības perioda – Laura un viņas vīrs Karloss ir nolēmuši te izveidot ģimenes bērnu namu īpašiem bērniem. Senatnīgā māja, plašais dārzs un tuvīnā jūra ir kā radīta laimīgai dzīvei. Lauras dēls Simons iejūtas jaunajā vietā un drīz vien atrod sev draugus, kuri, tiesa, ir iedomāti, bet vecāki nolemj, ka tas viņa vecumā ir normāli. Simons ir labdabīgs, kustīgs bērns, bet patversmes atklāšanas svētkos nokaitina savu māti, viņi sastrīdas, bet pēc tam Simons vairs nav atrodams – viņu meklē gan mājā, gan dārzā, gan jūrā. Laura nozvēr, ka savu dēlu viņa atradīs – dzīvu vai mirušu.

No visām trim filmām The Orphanage ir visbiedējošākā un savā ziņā vistraģiskākā, jo tagadnē atbalsojas briesmīgs noziegums, kurš apkārtējo gļēvuma dēļ palicis nesodīts. Beleda Rueda ir lieliska Lauras lomā un būtībā tā ir viņas filma – traģiskais zaudējums Lauru pamudina pārvarēt jebkuras bailes un saprast māju, kura apēdusi viņas karsti mīļoto dēlu. Neļaujiet filmas treilerim jūs nobiedēt – tā drīzāk ir traģiska melodrāma ar spocīgu piedevu, bet ne klasiska šausmene.

Varbūt dīvaini, bet visām šīm filmām ir laimīgas beigas. Savā īpašā veidā laimīgas.

 

Older Entries