Sākums

Marta meitene

1 komentārs

dewit-deborah-1956-3

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)

Februāra meitene

Komentēt

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)

Janvāra meitene

Komentēt

dee-nickerson_2

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Decembra meitene

Komentēt

Max Rimböck (1890-1956) Weihnachtsmärchen.

Max Rimböck (1890-1956). Weihnachtsmärchen

 

Tu guli manās rokās mierīgi, kā sniegs

uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,

un balti vēji klusām meža malā stāv,

jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,

stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav, ko vest,

un grīdu dēļi klus, jo nav, kam pāri iet,

kā tukšas šūnas koncertzāles dus,

un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,

un klusām smēķi ģenerālis dedz,

jo šodien nav, kam šaut, un nav − ar ko,

kā egļu bārkstainajos zaros guli tu

uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Ojāra Vācieša dzejolis no izlases “Dzeja” (Zvaigzne ABC)

Novembra meitene

Komentēt

shikler-aaron-1922-2015-woman-reading-the-artists-wife-1962

Aaron Shikler (1922-2015). Woman reading (1962)

Es tevi nesatieku ne pilsētā, ne ciemā.

Kā putni spārno dienas no vienas otrā ziemā.

Stāv manas mājas durvis pret četriem vējiem vaļā.

Dzied vēji arvien saldāk. Raud vēji arvien skaļāk.

No visiem strautiem dzēru. Nu visus teicu sūrus.

Es gribu vēl un vairāk.

Es gribu izdzert jūru.

Mirdza Bendrupe. “Mazi vārdi mīlestībai. IV” (no krājuma “Dzīvība”, 1937)

Oktobra meitene

Komentēt

danuta-muszynska-zamorska-1931-menina-lendo-1984

Danuta Muszynska-Zamorska (1931) Meitene lasa (1984)

 

Apkārusies lāsumotām krellēm

Tā kā čigāniete, sarkanīga, ruda,

Dārzā plūmju kokā iekāpusi

Pati pirmā rudens diena.

Nenocietīsies bez dziesmas,

Uzsauks vējam: dziedi!

Trakai mīlestībai līdzās

Vēsas skumjas klās,

Kamēr visas dzeltenīgās krelles

Izkaisīs pa zemi,

Rasā nomazgās.

Nepacels… un neliks citiem rokās,

Kāds tai čigānietei melīgs lepnums dots, −

Vēl pret vēju,

Vēl pret salnu smieties,

Beidzot pašai pazust… klusējot.

.

Skaidrīte Kaldupe “Čigāniete” (no dzejoļu krājuma “Rudzu sējējs” (Liesma, 1976))

Septembra meitene

Komentēt

Mikhail Nesterov Nataša uz dārza soliņa (1914)

Mihails Ņesterovs (1862-1942). Nataša uz dārza soliņa (1914)

Un atkal žēli kauc suns

un mēness − plikpauris − spīd;

kā kontrabass zeme dun −

āboli krīt.

.

Un atkal rudens ir klāt

un melna kā grāpis kūp nakts.

Un laiks nu ir padomāt,

kur zelta pods ir rakts.

.

Un laiks nu ir sacerēt

kādu dziesmiņu skumju

un ar rudeni saderēt,

ka neiznāks dumja,

.

bet iznāks kā nakts,

kā gaudojošs suns,

kā zelts, kas ir rakts,

kā zeme, kas dun:

.

dun, dun, dun −

uz āboliem mēness spīd,

dun, dun, dun,

uz zemes āboli krīt,

.

dun, dun, dun −

tas ir liktens, kas spīd,

dun, dun, dun −

tie ir gadi, kas krīt…

.

Jānis Peters “Rudenīga dziesmiņa” (no dzejoļu krājuma “Es tevi mīlu” (1998))

Augusta meitene

1 komentārs

Miles Hyman (1962) Summer reading (2010)

Miles Hyman (1962) Summer Reading (2010)

Dižciltīgos, patiesību sakot, pastāvīgi apdraud tādas dīvainas briesmas − pašu dīkdienības briesmas. Tā kā viņu mūžs lielākoties paiet kaut kādas nodarbības meklējumos, interesanti ir novērot − it īpaši tad, ja šiem augstdzimušajiem piemīt slieksme uz to, ko mēdz saukt par gara dzīvi, − cik bieži viņi kā ar aizvērtām acīm ļaujas ierauties kādā nelāgā pasākumā. Deviņos gadījumos no desmit viņi ņemas vai nu kādu mocīt, vai kaut ko samaitāt, paši it cieši ticēdami, ka izglīto savu prātu, lai gan, taisnību sakot, tikai saceļ mājās jezgu. Esmu pieredzējis, ka šādi aristokrāti (tiklab lēdijas, kā džentlmeņi, diemžēl man jāpiebilst) diendienā, piemēram, iziet no mājas ar tukšām pilulu kārbiņām un ķersta tritonus, vaboles, zirnekļus un vardes, bet, mājās pārradušies, uzdur nabaga nelaimīgos radījumus uz kniepadatām vai arī bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sagraiza sīkos gabaliņos. Jūs ieraugāt savu jauno kungu vai jaunkundzi nolīkušu pār zirnekļu iekšām, ar palielināmo stiklu vai arī sastopat vardi bez galvas ļepatojam lejup pa kāpnēm, un, kad izsakāt izbrīnu par to, ko nozīmē šāda derdzīga cietsirdība, saņemt atbildi, ka jaunajam kungam vai jaunkundzei patīk dabas zinības. Citkārt jūs atkal novērojat, kā tie stundām ilgi ar asiem daiktiem maitā skaistu puķi − tikai aiz stulbas ziņkārības izpētīt, no kā šāda puķe taisīta. Vai zieda krāsa kļūst skaistāka vai tā smarža jaukāka, ja jūs to zināsiet? Taču ko tur runāt! Nabadziņiem kaut kā jānosit laiks − viņiem, raugiet, noteikti jānosit laiks. Bērnībā jūs kašņājāties pretīgos dubļos un cepāt smilšu kūciņas, pieaudzis jūs kašņājaties pretīgās zinībās, šķēržat zirnekļus un maitājat puķes. Kā vienā, tā otrā gadījumā noslēpums ir pavisam vienkāršs − jūsu nabaga tukšajai galvai nav nekā, par ko domāt, un jūsu dīkajām rokām nav nekā, ko darīt. Un viss beidzas tādējādi, ka jūs ar krāsām maitājat audeklu un piesmirdināt visu māju vai arī stikla kārbā ar glemainu ūdeni turat kurkuļus, izraisīdami visiem nelabu dūšu, vai arī kur vien varēdami atdauzāt akmens šķembas un piebārstāt ar smiltīm visus pārtikas produktus, vai arī aizrāvies ar fotogrāfiju, notriepjat pirkstus un bez žēlastības parādāt ikvienu seju īstajā gaismā. Nav viegli, protams, tiem cilvēkiem, kuriem jānopelna sev iztika, kuri spiesti strādāt, lai sagādātu drēbes, ar ko apsegt kailumu, pajumti, kas sniedz patvērumu, un barību, kas uztur pie dzīvības. Taču salīdziniet pašu grūtāko darbu, ko jūs jebkad esat strādājis, ar dīkdienību, kura šķaida puķes un lien zirnekļiem ķidās, un pasakiet paldies savai laimes zvaigznei par to, ka jūsu galvai ir par ko domāt un jūsu rokām ir ko darīt.

Fragments no Viljama Kolinsa romāna “Mēness akmens” (no angļu val. tulk. R.Runce, “Zinātne”, 1974)

Jūlija meitene

Komentēt

Mauro Cano

Mauro Cano (1978) Marcia

Muļķis.

Kā es varēju zaudēt modrību? Es taču zinu, ar ko viss parasti beidzas.

Asinis lūša lokanajā ķermenī plūda, iznēsādamas mirklīgos domu uzplaiksnījumus. Kā tāds puika.

Viņš neatskārta, kurā brīdī bija vēlreiz iesprucis paša izveidotajā labirintā. Viens un tas pats, viens un tas pats… Lūsis saspicēja ausis, izceļot mazos pušķīšus.

Tās kaķes! Mājāži, ne mīļas mincītes… Tīģeri pūkaināko kaķeņu kažociņos, tā. Panteras peļu pelēkās ādiņās!.. Lūk, kas viņas ir! Varbūt kāmītes? Nezin kāpēc ar grizlilāču aso nagu kampienu? Baltās leduslācenes, piesegušās ar kurmju samtainajiem mētelīšiem!!! Tā!

Viens un tas pats, viens un tas pats. Iesākumā vienmēr bija Skatiens. Nekāds Vārds, kā rakstīts gudrākās grāmatās. Skatiens, kas ieēdas starp trešo aci un padara tevi nespējīgu rīkoties saprātīgi. Atslābina un padara karstu visu, kas zem nabas.

Nekāds sitiens pa acīm, tāds godīgs, bet ar mīkstu kaķisku valodošanu − murr, murr, es arī par gara brīvību un indivīda tiesībām uz nesaistītu sadzīvi, murr… un tu jūti, ka soļo pa bruģētu ceļu uz sen zināmo krustā sišanu.

Aizlauztais nags iesāpējās. Lūsis ievaidējās. Un kādēļ tas viss? Naiva uzticēšanās? Viņa gados. Ar viņa pieredzi. Smieklīgi, lūsis noskurinājās.

Laima Muktupāvela. Totēmi (Jumava, 2007)

Jūnija meitene

Komentēt

Vladimir Volegov_ReadingaNovel

Vladimir Volegov. Reading a Novel

Savos braucienos pa Spāniju, mazliet noguris no katedrālēm, nedzīviem akmeņiem un piemīlīgām ainavām, viemēr esmu raudzījis pēc kaut kā paliekoša, dzīva, tāda, kurā laiks nav iesalis, tāda, kas pulsē šodienā. Šādu lietu ir daudz, bet es esmu palicis pie divām: dziesmām un saldumiem. Kamēr savā laikmetā iekalta katedrāle allaž mainīgajai ainavai piešķir nesatricināmu vakardienas vaibstu, dziesma, dzīvespriecīga un pukstoša kā varde, vienā rāvienā ielec pie mums pašreizējā brīdī, iekļaujas ainavā dabiski kā tikko izdīdzis krūms un, melodijas dvesmai nākot talkā, līdzi atnes dzīvu sendienu gaismu.

Ceļotājus Spānijā ved pa nepareizām takām. Piemēram, iepazīstot Granadas Alhambru, pirms lepno zāļu un pagalmu izstaigāšanas daudz noderīgāk, daudz audzinošāk būtu nogaršot nepārspējamo Zafras mandeļu kliņģeri vai mūķeņu alahū plāceņus − šie kārumi, atmodinot senatnes gaisotni un galmā valdošās noskaņas, tik tiešām piešķir pilij tās īsto smaržu un garšu, īsto temperatūru no laika, kad tajā vēl kūsāja dzīvība.

Melodijās, tāpat kā saldumos, patvērusies visa vēstures emociju gamma, tās paliekošā gaisma bez datumiem un notikumiem. Mūsu zemes mīlestība un patiesā elpa no dziesmiņām un gardās turrona mīklas izplūst kopā ar mirušu laikmetu mutuļojošo dzīvi, kaut ko tādu nespēj ne katedrāļu akmeņi un zvani, ne izcilas personības un pat ne valoda.

Fragments no Federiko Garsijas Lorkas lekcijas “Spāņu šūpuļdziesmas” (F.Garsija Lorka. Lekcijas / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. Neputns, 2013.)

Older Entries