Decembra meitene

Daniela Zekina (1960) Woman Reading

.

Jā, tai mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār Tālavas tālajiem siliem
un arī pār Slīteres Zilajiem,
par jūras svinpelēkiem dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

Svece eglē nodegs līdz saknei,
nu es teikšu tai svecei paldies.
Jo man liekas, ka katru aku,
katru sakni un rētu, un akmeni
šonakt noglāsta neesošs dievs.
Cik tas labi, ka vēlreiz mēs ticam
sniegam, kas tā kā rītausma aust.
Cik tas labi – ar visu kad ticies,
vari sudraba birzi vēl iziet
un ne zariņa nenolauzt.

Tavā mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār taviem Tālavas siliem,
snieg pār taviem Slīteres Zilajiem
un pār tavas jūras dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

1969

Māris Čaklais “Apliecinājums” (no krājuma “Zāļu diena” (1972))

Novembra meitene

 

Charles M. Wysocki (1928-2002) Sea Captain’s Wife Praying

vakars

.

stāv mākoņi melni kā kalni

un gaiši kā labības stati

tur aizrit pa tumstošiem laukiem

rudens grīļīgie rati

.

pirms rieta pirms sniega pirms sala

tu vienmēr atgriezties prati

nāc pa debesīs iebrauktām grambām

kad ceļa vairs nesaskati

.

stīdz gaisma no debesu torņiem

kā salātlapiņas mati

es virpuļodama krītu

un dejoju viena pati

.

to laimīgo deju pirms ziemas

kam palagi balti un plati

mēs gulēsim blakus viens otram

kā divi sudraba lati

.

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

 

Oktobra puisis

Carlo Bertocci (1946) Lapas uz lapām

Pavasaris atnāk ar putnu dziesmām, rudens ievada mūs ziemas mēmumā. Bet arī viņam ir sava mūzika. Saulainās rudens dienās mežā dzied kukainīšu kori. Tur ir miljoniem mazu, spārnotu puteklīšu, kuri mežā meklē beidzamo aizvēju un siltumu un varbūt atnākuši tur nomirt. Tas ir vesels simfonisks orķestris, kur odiņš spēlē pirmo vijoli. Skaņa ir smalka un skumja.

(..)

Cik patīkami ir klejot pa mežu, atrast zīmes no mums svešās un tomēr tik tuvās putnu un zvēru dzīves, jo mēs no sendienām esam uzglabājuši pret viņiem kādu radniecīgu sajūtu. Savā mežā es bieži atradu galdu, uz kura vāverīte bija sēdējusi un ēdusi brokastis. Tas bija kāds lielāks celms platu, gludu virsu. Kā uz galda paliek dažreiz nenokoptas ēdiena paliekas, tā tur arvienu bija pamesta glīti apgrauzta ruda čiekura ruda čiekura serde. Rudenī, kad laikrakstos parādījās paziņojums, ka riekstus atļauts ievākt tikai no 15.septembra, vismazāk šo aizliegumu ievēroja vāveres, kuru šogad bija sevišķi daudz. Augusta beigās zem lazdām visa zeme bija nošķiesta negataviem riekstiem, līdz pusei nolobītu bārkstainu ārējo mizu. Pamēģinājusi saviem asiem zobiņiem, ka rieksts vēl neatlobās no čaulas un ir zaļš, vāverīte bija nometusi to zemē. Vēsās, lietainās dienas viņa pavada savās mīkstās sūnu ligzdās, kur savilkts daudz brūnu riekstu, un priecājas par rudens bagātību, šūpodamās vējā līdz ar savu koku.

Fragmenti no Kārļa Skalbes tēlojuma “Rudens noskaņas” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Septembra meitene

Adrian Allison (1890-1959) Woman Reading (1940)

Gaismiņa tikko ausa, kad mēs devāmies meža virzienā. Debesis bija apmākušās, pļavā gulēja silta migla. Rīta klusumā mežā tarkšķēja viens vienīgs putns. Vilka knābi gar koka stumbru, par sevi stāstīdams − te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrr. Mēs ar māti arī te bijām. Gājām brīnumu mežā, kur mūs gaidīja sēņu valstība. Apmākusies debess pašķīrās, no tās izlīda pavārgs saules stars, kas pieņēmās spēkā, un mežs pielija ar zeltainu gaismu. Eglēs, priedēs, bērzos, apsēs un papardēs trīsinājās rasa, mirdzēja smalki noaustie zirnekļu tīkli. Drīz, pavisam drīz tām bija jānāk. Tās nerādījās uzreiz. Tās parādījās, kad par tām stipri domāja.

Mēs gājām klusēdamas un koncentrēdamās. Runāšana varēja tās izbaidīt. Klusēšana darīja savu. Zem papardēm apsājā tupēja apšu kungi − bieziem kātiem un tumši sarkanām cepurēm, tālāk melnu lapu biežņā slēpās zaļganas cūcenes un milzīgās, baltās krimildes, uz meža ceļa cita pēc citas bija izsprāgušas baravikas, mazās, glumās sviesta beciņas, gaileņu un rudmiešu puduri, sūnās kluknēja čigāneņu un bērzlapju podiņi. Mēs turējām klusumu, lai arī gribējās priecīgi bļaut. Mātes brilles palaikam aizsvīda, līdz viņa norāva tās no acīm un ielika kabatā. Gar meža malu pļavā uzgājām baltās atmatenes. Tās bija kā lieli, spēcīgi kamoli uz stipra kāta, kam bija uzvilkts viegls plīvura bruncīts. Sēņu dievs  mūs mīlēja. Grozi pildījās.

Mežmalas rīta piesaulē mēs apsēdāmies atvilkt elpu. Māte attina sviestmaizes. Tās bija gardākās sviestmaizes pasaulē. Un šis bija skaistākais pasaules rīts. Smaržoja sūnas, smaržoja sēnes mūsu grozos, koku miza smaržoja un debesis, kurās saule lēni un pamazīt sukāja savus zelta matus.

Nora Ikstena “Mātes piens” (Dienas Grāmata, 2015)

Augusta meitene

 

Charles Merrill Mount (1928-1995) Reading a book

Vasara nav mūžīga, to Birks zināja,un to zināja arī Ronja. Bet nu viņi sāka dzīvot tā, it kā tā būtu mūžīga, un, cik vien labi spēja, viņi atvairīja visas mokošās domas par ziemu. Ik brīdi − no ausmas līdz krēslai un naktī – viņi gribēja izjust un izbaudīt vasaras saldmi. Lai dienas nāk un iet, viņi dzīvos vasaras skurbumā, neļaujoties raizēm. Viņiem bija palicis vēl pavisam īss laiciņš.

− Un to mums neviens nesabojās, − Birks sacīja.

Šai ziņā Ronja viņam piekrita.

− Es uzsūcu sevī vasaru, tāpat kā meža bites sūc medu, − viņa stāstīja. − Es vācu lielu vasaras pikuci, no kā dzīvot, kad… kad vairs nebūs vasaras. Vai tu zini, kas tajā ir?

Un viņa pastāstīja Birkam.

− Tas ir viens vienīgs sacepums no saules lēktiem un melleņu čemuriem, kas pilni ar mellenēm, un vasaras raibumiem, kas tev uz rokām, un mēness gaismas vakaros pār upi; un zvaigžņu debesīm, un meža dienvidus tveicē, kad saule apspīd priedes, un sīka vakara lietutiņa, un daudz kā cita, un vāverēm, un lapsām, un zaķiem, un aļņiem, un visiem savvaļas zirgiem, kurus mēs pazīstam, un laika, kad mēs peldam un jājam mežā, − jā, nu tu dzirdēji, ka tas ir sacepums no visa tā, kas ir vasara!

Fragments no Astrīdas Lindgrēnes grāmatas “Ronja − laupītāja meita” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC)

Jūlija meitene

Vladimirs Voļegovs. Uz muliņa Blanesā (2015)

Var dzīvot starp cilvēkiem un būt no viņiem jūdzēm tālu.

Es guļu zem ābeles un skatos vaļā acīm bez domām debesu zilumā, kur arī nav nekādu domu, ja neskaita mazo, balto mākonīšu domas, kuras vējš tikpat viegli uzpūš kā aiznes.

Es skatos, kā āboli aug pa pāriem zaros, pieglauzdami viens otram savus zaļos vaidziņus, kuri paliek ar katru dienu apaļāki.

Tepat ir cilvēki. Es dzirdu bērnu balsis, bet tas viss liekas tik tālu. Līdz ar veco ābeli es esmu iegrimis lielā vasaras snaudā, un man liekas, ka mani brāļi ir vecie, labsirdīgie koki, kuru augstās galotnes še redzu visapkārt. Es satrūkstos tikai, kad kāda putna balss mani uzrunā.

“Ēj, ēj,” kaija kliedz gandrīz cilvēka balsī, pāri laizdamās uz jūru.

Fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma “Vasaras snaudā” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Jūnija meitene

Lisa DeWilde. Merche

Vai tu vari dārzā vai ziedu veikalā atrast kādu ideālu rozes pumpuru? Noliec to uz sava rakstāmgalda vai naktsgaldiņa. Talmudā rakstīts, ka “ikkatram zāles stiebriņam ir savs eņģelis, kas pārliecas tam pāri un čukst: “Audz, audz.”” Tāds ir arī mums.

Sāra Bon Bronika “Vienkāršā pārpilnība”

(“Kontinents” (1999), no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa)

Maija meitene

Dan Andreasen. Felicity Reading

 

Tik kluss un tik maigs

kā pusplaucis zils lina ziediņš

tavs mīļais vaigs.

.

Ar silto dvašu,

ko šķiroties pūšu roķelēs tavās,

es atdodu tev sevi pašu.

.

Man gribas būt zilajā ziediņā.

Un ziedēt. Un vairāk

itin nekā.

.

Fricis Bārda “Ziediņš” (no dzejoļu krājuma “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”)

Aprīļa meitene

Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

No sveķainiem pumpuriem tik tikko izšķīlušos jauno lapu aromāts, augsnes rūgtenais valgums, bula zibens un slaids, gaišs stāvs atvērtā logā… Viņā kaut kas smeldzīgi ieviļņojās − tik spēji un stipri, ka sažņaudzās sirds. Ilgas, gaidas, vienaldzības vēl nenotrulināta klusā sajūsma par pasaules neizmērojamo skaistumu − viss, ko izstrāvoja šis vienlaikus reālais un nereālais tēls loga ailē, ieplūda viņā un atkal atstarojās no viņa. Viņam gribējās pieiet klāt, taču viņš nepiegāja, nebūdams drošs, vai izteikti vārdi nesapostīs skaistumu, kas aplūkojams vienīgi iztālēm kā glezna, kur tieši atstatums slēpj burvību, bet tuvums atsedz krāsu triepienus. Viņš bija gana vecs, lai to zinātu, taču, kā redzams, nepietiekoši vecs, ja visu beidzamo laiku bija neskaidri gaidījis šo saviļņojumu un ja tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu − kā tas notiek aizvien. Viņš brīnījās par savām ar gadiem tik nesaderīgajām jūtām, bet nekaunējās no tām, kā nebija kaunējies nekad, tikai nereti slēpis − bet tas nav viens un tas pats. Un līksmais nemiers, kurš viņu pārņēma un kuram − kā viņš pats skaidri zināja jau iepriekš − nākotnē vajadzēja nest arī ciešanas, šobrīd bija vienīgi apliecinājums, ka nekas nav noslēdzies un beidzies, ka viss turpinās un turpināsies vēl un vēl. Pēc sapņa, kur viņu nogalināja, viņš līdz apskurbumam asi un spilgti manīja dzīvības strāvojumu sevī.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

Marta meitene

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)