Sākums

Jūlija meitene

2 komentāri

Vladimir Volegov_1

Vladimirs Voļegovs. Uz muliņa Blanesā (2015)

Var dzīvot starp cilvēkiem un būt no viņiem jūdzēm tālu.

Es guļu zem ābeles un skatos vaļā acīm bez domām debesu zilumā, kur arī nav nekādu domu, ja neskaita mazo, balto mākonīšu domas, kuras vējš tikpat viegli uzpūš kā aiznes.

Es skatos, kā āboli aug pa pāriem zaros, pieglauzdami viens otram savus zaļos vaidziņus, kuri paliek ar katru dienu apaļāki.

Tepat ir cilvēki. Es dzirdu bērnu balsis, bet tas viss liekas tik tālu. Līdz ar veco ābeli es esmu iegrimis lielā vasaras snaudā, un man liekas, ka mani brāļi ir vecie, labsirdīgie koki, kuru augstās galotnes še redzu visapkārt. Es satrūkstos tikai, kad kāda putna balss mani uzrunā.

“Ēj, ēj,” kaija kliedz gandrīz cilvēka balsī, pāri laizdamās uz jūru.

Fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma “Vasaras snaudā” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Jūnija meitene

Komentēt

Lisa DeWilde_Merche

Lisa DeWilde. Merche

Vai tu vari dārzā vai ziedu veikalā atrast kādu ideālu rozes pumpuru? Noliec to uz sava rakstāmgalda vai naktsgaldiņa. Talmudā rakstīts, ka “ikkatram zāles stiebriņam ir savs eņģelis, kas pārliecas tam pāri un čukst: “Audz, audz.”” Tāds ir arī mums.

Sāra Bon Bronika “Vienkāršā pārpilnība”

(“Kontinents” (1999), no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa)

Maija meitene

Komentēt

M30794-1 003

Dan Andreasen. Felicity Reading

 

Tik kluss un tik maigs

kā pusplaucis zils lina ziediņš

tavs mīļais vaigs.

.

Ar silto dvašu,

ko šķiroties pūšu roķelēs tavās,

es atdodu tev sevi pašu.

.

Man gribas būt zilajā ziediņā.

Un ziedēt. Un vairāk

itin nekā.

.

Fricis Bārda “Ziediņš” (no dzejoļu krājuma “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”)

Aprīļa meitene

Komentēt

4_Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

No sveķainiem pumpuriem tik tikko izšķīlušos jauno lapu aromāts, augsnes rūgtenais valgums, bula zibens un slaids, gaišs stāvs atvērtā logā… Viņā kaut kas smeldzīgi ieviļņojās − tik spēji un stipri, ka sažņaudzās sirds. Ilgas, gaidas, vienaldzības vēl nenotrulināta klusā sajūsma par pasaules neizmērojamo skaistumu − viss, ko izstrāvoja šis vienlaikus reālais un nereālais tēls loga ailē, ieplūda viņā un atkal atstarojās no viņa. Viņam gribējās pieiet klāt, taču viņš nepiegāja, nebūdams drošs, vai izteikti vārdi nesapostīs skaistumu, kas aplūkojams vienīgi iztālēm kā glezna, kur tieši atstatums slēpj burvību, bet tuvums atsedz krāsu triepienus. Viņš bija gana vecs, lai to zinātu, taču, kā redzams, nepietiekoši vecs, ja visu beidzamo laiku bija neskaidri gaidījis šo saviļņojumu un ja tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu − kā tas notiek aizvien. Viņš brīnījās par savām ar gadiem tik nesaderīgajām jūtām, bet nekaunējās no tām, kā nebija kaunējies nekad, tikai nereti slēpis − bet tas nav viens un tas pats. Un līksmais nemiers, kurš viņu pārņēma un kuram − kā viņš pats skaidri zināja jau iepriekš − nākotnē vajadzēja nest arī ciešanas, šobrīd bija vienīgi apliecinājums, ka nekas nav noslēdzies un beidzies, ka viss turpinās un turpināsies vēl un vēl. Pēc sapņa, kur viņu nogalināja, viņš līdz apskurbumam asi un spilgti manīja dzīvības strāvojumu sevī.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

Marta meitene

1 komentārs

dewit-deborah-1956-3

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)

Februāra meitene

Komentēt

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)

Janvāra meitene

Komentēt

dee-nickerson_2

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Decembra meitene

Komentēt

Max Rimböck (1890-1956) Weihnachtsmärchen.

Max Rimböck (1890-1956). Weihnachtsmärchen

 

Tu guli manās rokās mierīgi, kā sniegs

uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,

un balti vēji klusām meža malā stāv,

jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,

stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav, ko vest,

un grīdu dēļi klus, jo nav, kam pāri iet,

kā tukšas šūnas koncertzāles dus,

un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,

un klusām smēķi ģenerālis dedz,

jo šodien nav, kam šaut, un nav − ar ko,

kā egļu bārkstainajos zaros guli tu

uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Ojāra Vācieša dzejolis no izlases “Dzeja” (Zvaigzne ABC)

Novembra meitene

Komentēt

shikler-aaron-1922-2015-woman-reading-the-artists-wife-1962

Aaron Shikler (1922-2015). Woman reading (1962)

Es tevi nesatieku ne pilsētā, ne ciemā.

Kā putni spārno dienas no vienas otrā ziemā.

Stāv manas mājas durvis pret četriem vējiem vaļā.

Dzied vēji arvien saldāk. Raud vēji arvien skaļāk.

No visiem strautiem dzēru. Nu visus teicu sūrus.

Es gribu vēl un vairāk.

Es gribu izdzert jūru.

Mirdza Bendrupe. “Mazi vārdi mīlestībai. IV” (no krājuma “Dzīvība”, 1937)

Oktobra meitene

Komentēt

danuta-muszynska-zamorska-1931-menina-lendo-1984

Danuta Muszynska-Zamorska (1931) Meitene lasa (1984)

 

Apkārusies lāsumotām krellēm

Tā kā čigāniete, sarkanīga, ruda,

Dārzā plūmju kokā iekāpusi

Pati pirmā rudens diena.

Nenocietīsies bez dziesmas,

Uzsauks vējam: dziedi!

Trakai mīlestībai līdzās

Vēsas skumjas klās,

Kamēr visas dzeltenīgās krelles

Izkaisīs pa zemi,

Rasā nomazgās.

Nepacels… un neliks citiem rokās,

Kāds tai čigānietei melīgs lepnums dots, −

Vēl pret vēju,

Vēl pret salnu smieties,

Beidzot pašai pazust… klusējot.

.

Skaidrīte Kaldupe “Čigāniete” (no dzejoļu krājuma “Rudzu sējējs” (Liesma, 1976))

Older Entries