Sākums

Maija meitene

Komentēt

M30794-1 003

Dan Andreasen. Felicity Reading

 

Tik kluss un tik maigs

kā pusplaucis zils lina ziediņš

tavs mīļais vaigs.

.

Ar silto dvašu,

ko šķiroties pūšu roķelēs tavās,

es atdodu tev sevi pašu.

.

Man gribas būt zilajā ziediņā.

Un ziedēt. Un vairāk

itin nekā.

.

Fricis Bārda “Ziediņš” (no dzejoļu krājuma “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”)

Aprīļa meitene

Komentēt

4_Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

No sveķainiem pumpuriem tik tikko izšķīlušos jauno lapu aromāts, augsnes rūgtenais valgums, bula zibens un slaids, gaišs stāvs atvērtā logā… Viņā kaut kas smeldzīgi ieviļņojās − tik spēji un stipri, ka sažņaudzās sirds. Ilgas, gaidas, vienaldzības vēl nenotrulināta klusā sajūsma par pasaules neizmērojamo skaistumu − viss, ko izstrāvoja šis vienlaikus reālais un nereālais tēls loga ailē, ieplūda viņā un atkal atstarojās no viņa. Viņam gribējās pieiet klāt, taču viņš nepiegāja, nebūdams drošs, vai izteikti vārdi nesapostīs skaistumu, kas aplūkojams vienīgi iztālēm kā glezna, kur tieši atstatums slēpj burvību, bet tuvums atsedz krāsu triepienus. Viņš bija gana vecs, lai to zinātu, taču, kā redzams, nepietiekoši vecs, ja visu beidzamo laiku bija neskaidri gaidījis šo saviļņojumu un ja tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu − kā tas notiek aizvien. Viņš brīnījās par savām ar gadiem tik nesaderīgajām jūtām, bet nekaunējās no tām, kā nebija kaunējies nekad, tikai nereti slēpis − bet tas nav viens un tas pats. Un līksmais nemiers, kurš viņu pārņēma un kuram − kā viņš pats skaidri zināja jau iepriekš − nākotnē vajadzēja nest arī ciešanas, šobrīd bija vienīgi apliecinājums, ka nekas nav noslēdzies un beidzies, ka viss turpinās un turpināsies vēl un vēl. Pēc sapņa, kur viņu nogalināja, viņš līdz apskurbumam asi un spilgti manīja dzīvības strāvojumu sevī.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

Marta meitene

1 komentārs

dewit-deborah-1956-3

Deborah DeWit (1956)

Debesis ir vienādas.

Zilas, pelēkas un melnas

tās atkārtojas virs apelsīnkoka vai akmens:

skatoties uz debesīm, mēs tuvināmies.

Zvaigznes samazina

pasaules telpu

no sava tāluma, kurā tās laistās.

Ja mēs gribam tuvināties,

nekad neskaties uz priekšu:

visur bezdibeņi,

datumi un jūdzes.

Ļauj straumei tevi nest

pa jūru vai zāli,

nekustīgu, ar debesīm pievērstu seju.

Tu sajutīsi, kā iegrimsti

lēnām augšup

gaisa dzīvē.

Un mēs satiksimies

virs nepārvaramām

atšķirībām, smiltīm,

klintīm un gadiem jau vieni:

debesu peldētāji,

debesu bojāgājušie.

Pedro Salinass “Debesis ir vienādas…”, no spāņu val. atdzejojis Leons Briedis (dzejolis no “Spāņu dzejas antoloģija 20.gs.”(Neputns, 2014)

Februāra meitene

Komentēt

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)

Janvāra meitene

Komentēt

dee-nickerson_2

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Decembra meitene

Komentēt

Max Rimböck (1890-1956) Weihnachtsmärchen.

Max Rimböck (1890-1956). Weihnachtsmärchen

 

Tu guli manās rokās mierīgi, kā sniegs

uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,

un balti vēji klusām meža malā stāv,

jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,

stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav, ko vest,

un grīdu dēļi klus, jo nav, kam pāri iet,

kā tukšas šūnas koncertzāles dus,

un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,

un klusām smēķi ģenerālis dedz,

jo šodien nav, kam šaut, un nav − ar ko,

kā egļu bārkstainajos zaros guli tu

uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Ojāra Vācieša dzejolis no izlases “Dzeja” (Zvaigzne ABC)

Novembra meitene

Komentēt

shikler-aaron-1922-2015-woman-reading-the-artists-wife-1962

Aaron Shikler (1922-2015). Woman reading (1962)

Es tevi nesatieku ne pilsētā, ne ciemā.

Kā putni spārno dienas no vienas otrā ziemā.

Stāv manas mājas durvis pret četriem vējiem vaļā.

Dzied vēji arvien saldāk. Raud vēji arvien skaļāk.

No visiem strautiem dzēru. Nu visus teicu sūrus.

Es gribu vēl un vairāk.

Es gribu izdzert jūru.

Mirdza Bendrupe. “Mazi vārdi mīlestībai. IV” (no krājuma “Dzīvība”, 1937)

Oktobra meitene

Komentēt

danuta-muszynska-zamorska-1931-menina-lendo-1984

Danuta Muszynska-Zamorska (1931) Meitene lasa (1984)

 

Apkārusies lāsumotām krellēm

Tā kā čigāniete, sarkanīga, ruda,

Dārzā plūmju kokā iekāpusi

Pati pirmā rudens diena.

Nenocietīsies bez dziesmas,

Uzsauks vējam: dziedi!

Trakai mīlestībai līdzās

Vēsas skumjas klās,

Kamēr visas dzeltenīgās krelles

Izkaisīs pa zemi,

Rasā nomazgās.

Nepacels… un neliks citiem rokās,

Kāds tai čigānietei melīgs lepnums dots, −

Vēl pret vēju,

Vēl pret salnu smieties,

Beidzot pašai pazust… klusējot.

.

Skaidrīte Kaldupe “Čigāniete” (no dzejoļu krājuma “Rudzu sējējs” (Liesma, 1976))

Septembra meitene

Komentēt

Mikhail Nesterov Nataša uz dārza soliņa (1914)

Mihails Ņesterovs (1862-1942). Nataša uz dārza soliņa (1914)

Un atkal žēli kauc suns

un mēness − plikpauris − spīd;

kā kontrabass zeme dun −

āboli krīt.

.

Un atkal rudens ir klāt

un melna kā grāpis kūp nakts.

Un laiks nu ir padomāt,

kur zelta pods ir rakts.

.

Un laiks nu ir sacerēt

kādu dziesmiņu skumju

un ar rudeni saderēt,

ka neiznāks dumja,

.

bet iznāks kā nakts,

kā gaudojošs suns,

kā zelts, kas ir rakts,

kā zeme, kas dun:

.

dun, dun, dun −

uz āboliem mēness spīd,

dun, dun, dun,

uz zemes āboli krīt,

.

dun, dun, dun −

tas ir liktens, kas spīd,

dun, dun, dun −

tie ir gadi, kas krīt…

.

Jānis Peters “Rudenīga dziesmiņa” (no dzejoļu krājuma “Es tevi mīlu” (1998))

Augusta meitene

1 komentārs

Miles Hyman (1962) Summer reading (2010)

Miles Hyman (1962) Summer Reading (2010)

Dižciltīgos, patiesību sakot, pastāvīgi apdraud tādas dīvainas briesmas − pašu dīkdienības briesmas. Tā kā viņu mūžs lielākoties paiet kaut kādas nodarbības meklējumos, interesanti ir novērot − it īpaši tad, ja šiem augstdzimušajiem piemīt slieksme uz to, ko mēdz saukt par gara dzīvi, − cik bieži viņi kā ar aizvērtām acīm ļaujas ierauties kādā nelāgā pasākumā. Deviņos gadījumos no desmit viņi ņemas vai nu kādu mocīt, vai kaut ko samaitāt, paši it cieši ticēdami, ka izglīto savu prātu, lai gan, taisnību sakot, tikai saceļ mājās jezgu. Esmu pieredzējis, ka šādi aristokrāti (tiklab lēdijas, kā džentlmeņi, diemžēl man jāpiebilst) diendienā, piemēram, iziet no mājas ar tukšām pilulu kārbiņām un ķersta tritonus, vaboles, zirnekļus un vardes, bet, mājās pārradušies, uzdur nabaga nelaimīgos radījumus uz kniepadatām vai arī bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sagraiza sīkos gabaliņos. Jūs ieraugāt savu jauno kungu vai jaunkundzi nolīkušu pār zirnekļu iekšām, ar palielināmo stiklu vai arī sastopat vardi bez galvas ļepatojam lejup pa kāpnēm, un, kad izsakāt izbrīnu par to, ko nozīmē šāda derdzīga cietsirdība, saņemt atbildi, ka jaunajam kungam vai jaunkundzei patīk dabas zinības. Citkārt jūs atkal novērojat, kā tie stundām ilgi ar asiem daiktiem maitā skaistu puķi − tikai aiz stulbas ziņkārības izpētīt, no kā šāda puķe taisīta. Vai zieda krāsa kļūst skaistāka vai tā smarža jaukāka, ja jūs to zināsiet? Taču ko tur runāt! Nabadziņiem kaut kā jānosit laiks − viņiem, raugiet, noteikti jānosit laiks. Bērnībā jūs kašņājāties pretīgos dubļos un cepāt smilšu kūciņas, pieaudzis jūs kašņājaties pretīgās zinībās, šķēržat zirnekļus un maitājat puķes. Kā vienā, tā otrā gadījumā noslēpums ir pavisam vienkāršs − jūsu nabaga tukšajai galvai nav nekā, par ko domāt, un jūsu dīkajām rokām nav nekā, ko darīt. Un viss beidzas tādējādi, ka jūs ar krāsām maitājat audeklu un piesmirdināt visu māju vai arī stikla kārbā ar glemainu ūdeni turat kurkuļus, izraisīdami visiem nelabu dūšu, vai arī kur vien varēdami atdauzāt akmens šķembas un piebārstāt ar smiltīm visus pārtikas produktus, vai arī aizrāvies ar fotogrāfiju, notriepjat pirkstus un bez žēlastības parādāt ikvienu seju īstajā gaismā. Nav viegli, protams, tiem cilvēkiem, kuriem jānopelna sev iztika, kuri spiesti strādāt, lai sagādātu drēbes, ar ko apsegt kailumu, pajumti, kas sniedz patvērumu, un barību, kas uztur pie dzīvības. Taču salīdziniet pašu grūtāko darbu, ko jūs jebkad esat strādājis, ar dīkdienību, kura šķaida puķes un lien zirnekļiem ķidās, un pasakiet paldies savai laimes zvaigznei par to, ka jūsu galvai ir par ko domāt un jūsu rokām ir ko darīt.

Fragments no Viljama Kolinsa romāna “Mēness akmens” (no angļu val. tulk. R.Runce, “Zinātne”, 1974)

Older Entries