Ray Bradbury “The Halloween Tree” (2001)

Ray Bradbury. The Halloween Tree. – New York: A Yearling Book, 2001. (pirmoreiz publicēts 1972. gadā)

Kad kādā Amerikas mazpilsētā tumšā oktobra vakarā izgrebtu ķirbju mutēs viena pēc otras iedegas gaismiņas, bet bērni drudžaini skraida pa māju, meklējot karnevāla kostīmus, ir skaidrs, ka pienācis kārtējais Helovīnu vakars. Astoņi delverīgi puikas, pats pilsētas nebēdņu kodols, ir sapulcējušies, lai kopīgi dotos līksmā un trakulīgā gājienā pa mājām, skaļi klauvējot pie durvīm un saucot: “Trick or treat!” Vienīgi bēda, ka viņu barvedis Džo Pipkins ir nopietni slims un pirmo reizi nevar piedalīties aizraujošajā pasākumā. Pārģērbtie puikas, izgājuši cauri pilsētai, nonāk pie kādas lielas, dīvainas mājas, kuras pagalmā aug milzīgs koks, izrotāts ar neskaitāmu daudzumu ķirbju, kuru izgrebtie ģīmīši savilkti ķēmīgās grimasēs. Te Helovīna svinētājus uzrunā spocīgs personāžs Moundshroud, kurš uzaicina doties ceļojumā.

“The Halloween Tree” ir sarakstīts 60-to gadu beigās kā toreiz nerealizēts multfilmas scenārijs un publicēts kā garstāsts 1972. gadā. Kopš tā laika tas ir neatņemama amerikāņu Helovīna sastāvdaļa, līdzīgi kā Dikensa “Ziemssvētku dziesma”. Bredberijs aizved savu varoņus ceļojumā cauri laikam un telpai, liekot tiem apciemot Seno Ēģipti un Seno Grieķiju, ieskatīties ķeltu druīdu rituālā, uzcelt Parīzes Dievmātes katedrāli un izjust spocīgos meksikāņu Mirušo svētkus. Kā noprotams, viens no autora mērķiem ir bijis parādīt amerikāņu lasītājiem Helovīnu izcelsmi un likt saprast, ka tie nav vienkārši, jautri svētki, bet tiem ir dziļas un nopietnas saknes daudzu tautu vēsturē. Iespējams, ka amerikāņiem tāds atgādinājums ir bijis vajadzīgs (bet ne jau latviešiem ar mūsu izjustajām vasaras kapusvētku un novembra Svecīšu vakara tradīcijām). Autors uzsver, ka gada tumšākajā laikā saasinājušās cilvēku bailes par saulītes aizvien redzamāko aiziešanu, un viņi dažādi pielabinājās rēgu pasaulei, lai tie palīdz atgriezties gaismai.

Lai arī garstāsts ir jauks, man ar to negāja viegli. Tradīciju vēsture te, protams, ir vienkāršota, bet tā ir izstāstīta rotaļīgi un viegli apgūt kaut ko jaunu. Mani galvenokārt traucēja Bredberija stils, to es jau biju ievērojusi citās grāmatās, tikai šoreiz pat kaitināja: ļoti daudz vijumu un ekspresijas, gribas pat pārmest zināmu tīksmināšanos par teikumiem, nevirzot uz priekšu sižetu, kā arī pārmērīgu sentimentu. Tai pašā laikā godīgi jāatzīst, ka metaforas ir skaistas un fantāzijas lidojums — varens.

The wind ribboned him to confetti; a million autumn leaves, gold, brown, red as blood, rust, all wild, rustling, simmering, a clutch of oak and mapple leaf, a hickory leaf downfall, a toss of flaking wispers, murmur, rustle to the dark river-creek sky. Not one kite, but ten thousand thousand tiny mummy-flake kites, Moundshroud exploded apart:

“World turn! Leaves burn!

Grass die! Trees… fly!”

Lai arī netiek akcentēts, ka tā ir bērnu grāmata, tomēr, visticamāk, tā visvairāk varētu patikt 10-12-gadīgiem grāmatas varoņu līdziniekiem, jo tas ir jauks piedzīvojums ar vieglu pamācošu noti un patīkamām šausmām. Īpaši uzsvērta draudzības tēma, cik daudz puikas gatavi ziedoties viens otra labā, ja nonāk nopietnu briesmu priekšā. Sasirgušā, gandrīz mirstošā Džo Pipkina tēls tiek izmantots kā metafora trauslajai Helovīnu laika robežai starp mirušo un dzīvo pasauli.

1993. gadā garstāstu tomēr pārvērta par animācijas filmu, stāstnieka lomu ierunāja pats Bredberijs, kurš par scenāriju saņēma Emmy balvu.

.

      Mystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural

Jenny Colgan “The Loveliest Chocolate Shop in Paris” (2013)

Jenny Colgan. The Loveliest Chocolate Shop in Paris. – London: Sphere, 2013.

Dženijas Kolganas grāmatu iesāku Bookworm Bitches pavasara izaicinājuma ietvaros — jūnijā sāku lasīt un tā arī nevarēju līdz Jāņiem pabeigt. Anotācijā bija solīts, ka romāna darbība notiks Parīzē, mazā šokolādes ražotnē, bet es nekādi nevarēju sagaidīt, kad beidzot sāksies tā Parīze un šokolāde, jo galvenā varone mīcijās pa Anglijas miestu un sūkstījās par grūto likteni. Tagad nolēmu grāmatu tomēr pabeigt, jo atcerējos par savu angļu valodas lasīšanas programmu.

Angliete Anna Trenta savā darba vietā — šokolādes fabrikā — cieš negadījumā un zaudē divus kājas pirkstus. It kā jau nekas fatāls, bet Annai šī trauma apvienojas ar eksistenciālo krīzi, un viņa jutas ļoti slikti. Slimnīcā Anna sadraudzējas ar savu veco franču valodas skolotāju, kurai diemžēl ir vēzis, un tā Annai piedāvā aizbraukt uz Parīzi, pastrādāt kāda paziņas šokolādnīcā. Nobijusies un nervoza, Anna dodas ceļā, un, protams, Parīzē atrod dvēseles mieru, garīgu piepildījumu, lielu mīlestību, mūža aizraušanos… vai es kaut ko aizmirsu no tā, ko cilvēks var atrast Parīzē?

Jāsaka, ka Annai nepaveicās, jo nupat man jau ir apnikuši visi tie angļi/amerikāņi, kuri ierodas Francijā/Itālija vai galējā gadījumā kāda Āzijas valstī, un kļūst nu tik laimīgi, ka sāk laist purkšķus ar ziedu aromātu. Lielāka māksla jau nu būtu atrast laimi pašu mājās, bet Annas miestā nav ne labu, cienīgu vīriešu, ne arī šokolādes, kas būtu cienījama saukties šajā cēlajā vārdā. Līdzīgi ir noticis ar Annas skolotāju Klēru, kura 17 gadu vecumā vienu vasaru ir strādājusi par auklīti Parīzē un satikusi lielo mīlu – šokolādes meistaru Tjerī, kurš tagad ir superzvaigzne pie Francijas šokolādes debesīm. Klēras un Tjerī mīla ilga tikai vienu vasaru, pārpratumi viņus izšķīra, bet… nu jūs saprotiet, īsta mīlestība iztur jebkuru laika pārbaudi. Lai arī Kolganas romāns nepārprotami ir puņķains chik-lit, tomēr Klēras liktenis ir žanram neraksturīgi skaudrs: meitene neuzdrošinājās īstenot savus sapņus, bet izvēlējās būt tāda kā visi. Klēra varēja braukt mācīties universitātē, kļūt par tulku, ceļot un varbūt pat atrast savu Tjerī, bet tā vietā viņa apprecēja pirmo jauko puisi, izmācījās skolotāju koledžā un dzemdēja dēlus. Viss būtu kartībā, ja viņai pašai tas patiktu, bet viņa tā vietā ilgojās pēc nesasniedzamā, mītiskā Tjerī, kurš diez vai viņu būtu darījis laimīgu. Nu tad mūža izskaņā grāmatas autore Klērai cenšas kompensēt visas dzīves netaisnības, kaut gan sen jau viss ir par vēlu…

Abi paralēlie mīlas stāsti – Annas un Klēras – man šķita pārāk saldi, sižets — paredzams. Ja pārējās foodie grāmatās šķita, ka ēdiens ir nozīmīga stāsta sastāvdaļa, it kā viens no varoņiem, tad Kolganas grāmatā šokolāde bija vienā pusē, bet darbojošās personas — otrā. Lasīju, ka pat tie, kam nepatika šī grāmata, iepriekš bijuši sajūsmā par citiem Kolganas foodie romāniem: Meet me at the Cupcake Cafe (2011), Welcome to Rosie Hopkins’ Sweetshop of Dreams (2012), Christmas at the Cupcake Cafe (2012), bet nu es diez vai mēģināšu.

Mans ceļojums ēdelīgo grāmatu pasaulē ir galā, laiks mainīt virzienu, tad nu gribēju, tēmai beidzoties, ielikt kādu smalku šokolādes recepti. Diemžēl no tām, kas minētas Kolganas grāmatā, es neiedvesmojos (šķita drausmīgi saldas), tādēļ uzrakstīšu recepti, kuru ieguvu pie Ņinas Tarasovas (http://niksya.ru). Ņina ir mācījusies slavenā franču konditoru skolā, kā arī strādājusi franču konditorejā; tieši viņas blogā izlasītais man lika apšaubīt Kolganas rakstīto par franču šokolādnīcas ikdienu, jo realitātē darbs ir daudz, daudz smagāks.

Tātad – Šokomaskarpone!

via niksya.ru

200 g šokolādes (66%-70% kakao)

200 g sviesta

200 g cukura

 5 olas

140 g miltu

1 tējkarote cepamā pulvera

500 g maskarpones siera

1 tējkarote vaniļas ekstrakta

Krāsns temperatūra – 180ºC

Sajauc miltus ar cepamo pulveri. Šokolādi kausē ūdens peldē un procesā pievieno sviesta kubiciņus, pamaisa un, tikko ir viendabīga masa, noceļ no uguns, lieki nekarsē. Sakuļ 3 olas un 150 g cukura, lai sanāk smukas, baltas putas (lielā miksera ātrumā 8-10 minūtes). Vidējā miksera ātrumā olu masai mazā strūkliņā pievieno šokolādes masu. Minimālā miksera ātrumā pa vienai karotei masai pievieno miltus ar cepamo pulveri. Tikko masa ir viendabīga, procesu beidz.

Atsevišķā traukā saputo maskarponi ar 2 olām, 50 g cukura un vaniļas ekstraktu.

Tortes formu (24-26 cm) iesmērē ar sviestu un viegli pārkaisa ar miltiem. Izliek pusi no šokolādes masas, izlīdzina. Tad izliek maskarpones masu, izlīdzina. Pa virsu liek atlikušo šokolādes masu. Liek cepeškrāsnī 180ºC uz vienu stundu.

Gatavu apkaisa ar pūdercukuru. Pasniedz siltu, ar saldējuma bumbiņu piedevās.

Kūku uzglabāt istabas temperatūrā.

Lai labi garšo, mīļie šokoholiķi!

Debbie Macomber “The Shop on Blossom Street” (2009)

Debbie Macomber. The Shop on Blossom Street. – Richmond: Mira, 2009.

Bookworm Bitches pavasara izaicinājumā vajadzēja lasīt grāmatu, kur būtu kaut kas par kaķiem, savukārt man bija uzkritušas ilgas pēc kādas pavieglas meiteņu grāmatas. Tā nu otro roku veikaliņā es nopirku amerikānietes Debijas Makomberes grāmatu, kurā kaķis gan piedalās tikai statista lomā, toties tas notiek dziju veikalā. Laikam jau ar šo grāmatu es varētu noformulēt, ka mans guilty pleasure ir šādas mājīgas un sirsnīgas grāmatas – daudz es tās palasīt nevaru, bet pāris reižu gadā aiziet ļoti labi.

Debiju Makomberi es nesen dabūju aplūkot Goodreads sarīkotajā “dzīvajā” video sarunā – omulīga, sirsnīga kundze ar to tipisko amerikāņu izrunu, kuras nazālās skaņas parasti izlaužas cauri visbiezākajam tūristu pūlim. Līdzīgi kā Rozamunde Pilčere reiz viņa bija četru mazu bērnu mamma, kura atrada laiku uz rakstāmmašīnas virtuvē klabināt savus pirmos romānus. Gandrīz  divdesmit gadus Makombere bija romance žanra rakstniece, gadā uzrakstot vismaz divus trīs romānus, kurus mīkstajos vākos izdeva pazīstamā romantisko romānu izdevniecība Harlequin. Palēnām no romance žanra viņa ir pievērsusies women’s fiction, kuru raksturo tas, ka romāna galvenā varone ir sieviete un visi notikumi tiek skatīti no sievietes viedokļa. Protams, ka Makombere pārstāv šī žanra “vieglāko” galu un savus romantisko romānu ieradumus arī nav atmetusi, tomēr par nesaturīgiem viņas romānus dēvēt negribētos.

“The Shop on Blossom Street” ir pirmais romāns Blosssom Street sērijā, kurā jau iznākušas deviņas grāmatas. Romāna varones ir četras sievietes, kuru izjūtas tiek aprakstītas dziļāk, savukārt vīrieši tiek rādīti kā izteikti pozitīvi vai negatīvi tēli. Īstenībā man pat simpatizēja Makomberes labvēlīgā attieksme pret vīriešiem kopumā (jo pat ļaunie beigās izrādījās paveikuši kaut ko labu) – var jau kādreiz pafantazēt par ideāliem, saprotošiem vīriem un mīļākajiem. Grāmatas galvenā varone ir trīsdesmitgadniece Lidija, kura nupat atvērusi dziju veikalu un organizē jauno adītāju pulciņu. Viņai piesakās trīs ļoti dažādas sievietes – labi situētā, topošā vecmāmiņa Žaklīna, par māmiņu tapt cerošā Kerola un dumpīga jauniete Aliksa. Lai arī Žaklīna ar Aliksu saiet ragos jau pirmajā tikšanās reizē, abām ir dibināts iemesls nodarbības turpināt, un tā nu viņas sāk apgūt brīžiem piņķerīgo adīšanas mākslu.

Makomberes rakstīšanas stils ir amerikāniski mundrs, bet viņa iemanās apskatīt problēmas, ar kurām var identificēties ļoti dažāds sieviešu loks – kā atsākt pilnvērtīgi dzīvot pēc izārstēta vēža, kā pārdzīvot nespēju ieņemt bērniņu, kā pieņemt jaunu ģimenes locekli, kā nebaidīties no jaunām attiecībām un ticēt, ka esi mīlestības vērta. Tie visi ir tādi fundamentāli, psiholoģiski sarežģīti jautājumi – varbūt kādai lasītājai ar līdzīgām problēmām, lasot grāmatu, kļūst vieglāk un viņa notic laimīgām beigām. Iespējams, tas arī ir galvenais šādu romānu uzdevums – vairot optimismu, rādīt piemēru, role model problēmu risinājumam.

Lai arī Makomberes grāmatas nav izcila literatūra, tomēr viņas radītās varones izraisa līdzpārdzīvojumu un interesi par viņu turpmāko dzīvi. Nav grūti iedomāties to visu pārveidotu kādā seriālā – ja piemestu klāt kādu detektīvintrigu, iznāktu kaut kas līdzīgs “Desperate Housewives” (jo Makombere nebūt nekautrējas no vieglas erotikas (galu galā romantiskie romāni bez tā nevar) un arī pāris rupjībām).

Viegla lasāmviela, kas raisa smaidu, un uz brīdi ļauj padzīvot pasaulē, kurā visas problēmas ir atrisināmas.

Ira Levin “Stepford Wives” (1998)

Ira Levin. The Stepford Wives. – London: Bloomsbury, 1998. – (Bloomsbury Film Classics). First published 1972.

Aira Levins ar savu īso romānu ir atstājis kultūrā apzīmējumu “Stepfordas sievas”, ar ko nu jau četrdesmit gadus apzīmē mājsaimnieci, kura savu dzīvi ir pilnībā pakļāvusi vīram, esot pakļāvīga un paklausīga kā labi noregulēta mašīna. Es domāju – ja man piedāvātu vīru, kurš būtu izskatīgs, vienmēr sakopts un smaržīgs, nemainīgi labā garstāvoklī, izteikti draudzīgs un uzmundrinošs (nemaz nerunājot par kritizēšanu), pret citām sievietēm izturētos ar vēsu pieklajību, bet gultā uzminētu katru manu vēlēšanos, par neiedzītām naglām un neiznestām eglītēm es varētu aizmirst un bonusā visam katru dienu saņemt apbrīnu, komplimentus un puķes – vai es spētu no tā atteikties? Baidos, ka kādā vājumā brīdī es varētu arī visam augšminētajām marasmam piekrist (lai arī nožņaugtu šo lelli jau pirmajā kopdzīves nedēļā). Tieši tāpat arī Džoannas Eberhardas vīrs nespēj pretoties vilinājumam iegūt ideālu sievu.

Romāna sākumā Eberhardu ģimene pārvācas no trauksmainās Ņujorkas uz mierīgo Stepfordas pilsētiņu, lai sāktu dzīvot, viņuprāt, harmoniskākā un drošākā vidē. Valters ir jurists, Džoanna bērnu audzināšanu apvieno ar fotogrāfēšanu un pat sākusi gūt pirmos ienākumus no pārdotajām fotogrāfijām. Kad pārvākšanās kņada ir pārciesta, Džoanna vēlas iekļauties sabiedrībā, būt sociāli aktīva, kā bija paradusi Ņujorkā, tomēr šeit viņu sagaida liela vilšanās – Stepfordas sievietes ir skaistas, vecmodīgi koptas lēdijas, kuras valkā garas kleitas, runā lēni, glīti un interesējas tikai par mājkopību un pavārmākslu. Sievietes Stepfordā savu dzīvi pavada mājās un lielveikalā, bet vīri – darbā un Vīriešu asociācijā. Drīz vien šī mistiskā asociācija Džoannai ir kā dadzis acīs, jo arī Valters tur iesaistās un Džoannai pievērš aizvien mazāku uzmanību. Džoanna tomēr atrod sev domubiedres – arī nesen Stepfordā ienākušās Bobiju un Šermeinu, kuras ir dzīvelīgas, feministiski noskaņotas sievietes. Kad kādu dienu Džoanna un Bobija atnāk pie Šermeinas un satiek to pilnībā pārvērtušos tradicionālā Stepfordas sievas veidolā, viņas saprot, ka šajā pilsētā notiek kaut kas nelāgs.

Lai pareizi novērtētu grāmatu, ir jāatceras, ka tā ir sarakstīta 20. gs. 70-to gadu sākumā, kad ASV bija ļoti aktīvs t.s. second-wave feminism. Sievietes vairs nevēlējās ilustrēt masu mediju popularizētos mājsaimnieču un ideālo, paklausīgo sievu tēlus un postulēja, ka ierobežotā mājas dzīve iznieko viņu izglītību un potenciālu. Arī Airas Levina Džoanna bija iesaistījusies Women’s liberation movement, iespējams, ar to nobiedējot savu konservatīvo vīru. Manā iepriekšējā lasītā grāmatā psiholoģe Debora Kamerona aprakstīja vēsturisko situāciju: agrāk ģimenēs sieva un vīrs dzīvoja nodalītās pasaulēs un satikās pie ēdamgalda un gultā; tas bija normāli, ka sieva varēja pilnīgi neko nezināt par vīra darbu, bet vīrs nejaucās “sieviešu lietās”. Līdz ar to sieva neuzskatīja vīru par savu draugu un visās problēmās meklēja atbalstu savu tuvāko sieviešu – radinieču vai draudzeņu vidū; vīrs savukārt vērsās pie citiem vīriešiem. Mainoties sociālajai situācijai, vīrs un sieva tika spiesti veidot ciešākas saites un kļūt par līdzvērtīgiem partneriem. Levina varonis Valters Eberhards varonīgi katru otro vakaru mazgā traukus un uzklausa sievas brīvdomīgās idejas – bet romāna gaitā mēs redzam, ka tas viņam nebūt nav paticis.

Levina romānam ir vairākas ekranizācijas, pirmā no tām – 1975. gada ar Katarinu Rosu galvenā lomā ir ļoti veiksmīga. Īstenībā tā man pat zināmā mērā patīk pat labāk par grāmatu, jo vairāk ir atklāts Valtera raksturs un pārējie vīriešu tēli. Grāmatas fināls gan man patika labāk, jo pēdējās lappusēs tā vien gribas saukt: bēdz, Džoanna, bēdz! Aira Levins māk kāpinat spriedzi, kas tika pierādīts jau “Rozmarijas bērnā”.  Galīgi neiesaku bojāt iepaidu ar otro ekranizāciju – 2004. gada ar Nikolu Kidmenu, jo tajā ir sajaukti visi akcenti un drāma pataisīta par farsu.

Diemžēl nevar teikt, ka Levina romāns būtu kļuvis vecmodīgs un tajā paustās idejas vairs nav aktuālas. Joprojām ir vīrieši, kuri uzskata, ka sievietēm ir pilnībā jāziedojas ģimenei un jāinteresējas tikai par Kinder, Küche, Kirche und Kleider, un – ak, vai – tai sievietei, kura no laulības gaida kaut ko pilnīgu citu.

Fannie Flagg “A Redbird Christmas” (2005)

Fannie Flagg. A Redbird Christmas. – London: Vintage Books, 2005.

Fanijas Flegas grāmatas man gaida rindā jau kādu laiciņu, jo es ļoti bieži viņas vārdu manu krievu lasītāju ieteikumos, ja kāds vēlas lasīt kaut ko gaišu, dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu utt. Ziemassvētki ir īstais brīdis visam iepriekšminētajam, un arī grāmata aptver notikumus, kuri sākas vienā pelēcīgā novembra dienā, pāraug jaukos, siltos Ziemassvētkos, turpinās gada garumā, lai brīnumaini kulminētu nākamā gada Ziemassvētku dienā.

Osvalds Kembels ir 52 gadus vecs, vientuļš vīrietis, kuram ārsts paziņo, ka viņa hroniskā plaušu emfizēma ir kļuvusi pavisam nelāga, un Osvaldam nav atlicis dzīvot ilgāk par gadu. Ārsta mudināts, Osvalds pamet mitro un auksto Čikāgu un pārceļas dzīvot uz Alabamas dienvidiem, jo viņam tāpat jau nav vairs ko zaudēt. Osvalds nokļūst nelielā komūnā Lost River, kas atrodas lēnas, līkumotas upes krastā, un tā ir sirsnīgu, bet neuzbāzīgu cilvēku sabiedrība, kura atsaucīgi uzņem svešinieku. Viens no stāsta galvenajiem varoņiem ir Džeks – redbird jeb sarkanais kardināls, ārkārtīgi skaists, koši sarkans dziedātajputniņš. Džeku no drošas nāves izgāba un uzaudzināja vietējā veikala īpašnieks, putns nav spējīgs tālu lidot, bet viņš dzīvo veikalā un ir visu pircēju mīlulis. Vēl viena varone ir Patsija – kropla meitenīte, kura no visas sirds pieķeras putnam. Tā nu mums kopā ir trīs dzīves nesaudzēti varoņi – Osvalds, Patsija un Džeks un labvēlīga, dāsna vide, kura vēlas tiem palīdzēt.

Stāsts par Osvaldu būtībā ir vecais labais stāsts par pieaugšanu, t.s. coming-of-age story, tikai šoreiz tas nenotiek ar pusaudzi, bet ar pieaugušo, kuru dzīve nekad nav mīlējusi. Osvalds ir atradenis, jau bērnu namā saslimis ar tuberkulozi, ar kuras sekām cīnījies visu dzīvi, viņa laulība neizdevās, un bēdas ir ierasts slīcināt pudelē. Lost River Osvalds nonākt pilnīgi citā vidē un it kā no jauna ierauga pasauli – skaistuma piepildītu, siltu un atvērtu, pilnīgi atšķirīgu no vecās Čikāgas. Kādā brīdī viņš sēž upes krastā un saprot, ka pasaule skatās uz viņu, un viņš – neticami, bet iederas šajā pasaulē, beidzot kaut kur viņš iederas! Siltais klimats, labā ēdināšana, garas pastaigas dabā, sirsnīgie kaimiņi un – visbeidzot – dzīves īstā aicinājuma atrašana Osvalda dzīvi ievirza pilnīgi citās sliedēs. Kā lai te neatceras Ziedoņa pasaku par pogu, kura visu mūžu baidījās, ka to nepiešuj, bet beigās saprata, ka būt piešūtai nozīmē – derēt.

At least he knew what he was, and it amused him to no end. He was a rare bird, after all.

Dīvainā kārtā grāmata mani virzīja uz pārdomām par ASV sociālo politiku. Es īsti nesaprotu, kā tik daudzi tik ātri tiek pensijā un var harmoniski tusēt pa dārziņiem un nodoties labdarībai. Bet īsti mani izbrīnīja attieksme pret sešgadīgu, vecāku mocītu bērnu – neviens par viņu neziņo sociālajam dienestam (varbūt nav jēgas?), bet vēlme bērnu aizvest uz veikalu pēc drēbēm tiek apturēta, jo iespējama apsūdzība bērna nolaupīšanā. Arī līdzekļi vēlākajai bērna operācijai (100 000 dolāru par vairākām gūžas operācijām bez ķirurga honorāra) tiek vākti pa visu štatu, te nav ne valsts, ne kādu fondu atbalsta. OK, tam visam nav nekādā saistība ar romānu kā tādu.

Grāmatas beigās notiek milzīgs Ziemassvētku brīnums, kuram ārkārtīgi gribas ticēt (lai gan bez liela mutautiņa tas nekādi nav iespējams), kā arī visi ir tik veseli un laimīgi un piepildīti, ka tas šķiet neticami. Bet  – lai nu vienreiz gadā notiek tie brīnumi! Grāmatas beigās nemaz negribas pamest šo jauko mazpilsētu, kurā novembrī krūmi vēl ir pilni ziediem, īsts aukstums sākas februārī, bet beidzas martā, lēnā upe ir pilna ar zivīm, bet koki ar krāšņiem un dziedošiem putniem. Tas bija jauks lasāmais – dažreiz jautrs, dažreiz aizkustinošs, kuru varētu ieteikt arī tiem, kas parasti izvairās no salda sentimenta. Ziemassvētku eglītei piestāv piparkūku sirsniņa ar cukura glazūru!

MsMarii atsauksme šeit.

Walt Curlee. Christmas Sleigh Ride

Shirley Jackson “The Haunting of Hill House”(1959)

Shirley Jackson. The Haunting of Hill House. – London: Penguin Books, 2006. – (Penguin Classics).

Šērlijai Džeksonei izdevās mani nolikt uz pauzes, jo es jau ceturto dienu gudroju, ko īsti varētu uzrakstīt par viņas romānu. “The Haunting of Hill House” atrodas visu šausmu romānu un īpaši apsēsto māju sarakstu galvgalī kā neapstrīdams līderis, tomēr problēmas būtība ir tajā, ka man tas īsti nemaz nešķiet šausmu romāns, bet gan psiholoģiska melodrāma ar mistikas piesitienu.

Kāds doktors Montegjū, kurš ir aizrāvies ar parapsiholoģiskiem pētījumiem, ir nolēmis veikt eksperimentu, kuram vajadzīgi: a) apsēsta māja; b) dalībnieki ar ekstrasensorām spējām. Apsēstā māja atrodas kādā nomaļā vietā, ieslēpusies starp kalniem; tā pat īsti nav māja, bet kārtīga, 80 gadus veca pils, kura celta pēc pirmā īpašnieka Kreina projekta. Dalībnieki ir 2  jaunas sievietes – Eleonora, bikla un nepārliecināta savas nu jau mirušās mātes kopēja 10 gadu garumā, un atraktīva mākslinieciska veikaliņa īpašniece Teodora, kā arī mājas īpašnieku pārstāvis – dīkdienis Luks Sandersons. Visi četri ierodas mājā un sāk to pētīt – māja, protams, vilties neliek: aiztaisa attaisītās durvis, dīvaini čīkst un klaudz un naktīs pat trako, uz sienām parādās mistiski uzraksti. Tomēr pretēji gaidītajam nekas no tā nerada nekādus īpašos drebuļus vai pat vēlēšanos nomest grāmatu, kā tas varētu gadīties ar šausmu meistara E.A.Po rakstīto.

Foto: Helen Sear

Romāna centrālais tēls ir Eleonora, no kuras skatu punkta tiek vēstīta daļa notikumu. Mātes nāve viņu ir atbrīvojusi pēc ilgajiem kalpības gadiem, kad viņa ir bjusi ļoti ierobežota savā rīcībā un faktiski pilnībā pakļauta cita cilvēka vēlmēm. Līdz ar to Eleonorā plosās pretrunīgas sajūtas – viņa grib būt gan brīva, nesasaistīta personība, gan arī izmisīgi iepatikties apkārtējiem un iegūt draugus. Nevar teikt, ka pagātne nav atstājusi sekas uz viņas psihi, līdz ar to viņu varētu diagnosticēt kā šizotipālu personību, kura vēl bagātināta ar hiperjūtīgumu. Tas, protams, ne pie kā laba nenoved, lai arī doktoram Montegjū viņa izrādās ideāls izmēģinājumu trusītis.

Šad un tad gadās satikt romānus ar atvērtām beigām, kad lasītājam ir ļauts pašam izdomāt beigas. Džeksones romānā ir tāda sajūta, ka viss teksts ir atvērts interpetācijām un pat notikumus ir iespējams traktēt gan kā reāli notikušus, gan iedomātus. Vismaz sajūtu ziņā ļoti atgādina Džeimsa “Skrūves pagriezienu”, kurā arī ir iespējami visdažādākie varianti, par to, kas notika patiesībā. Katrā ziņā šāda nenoteiktība ir izraisījusi nepatiku zināmā daļā lasītāju, īpaši tajos, kas ir sagatavojušies baidīties. Šausmu daļa man arī sagādāja vilšanos, jo visu laiku gaidīju, kad nu beidzot vajadzēs baidīties, bet tā arī nesagaidīju. Tomēr kā daudzslāņains psiholoģiskais romāns tas ir lielisks, īpaši, kad pierod pie Džeksones savdabīgā stila. Es neieteiktu grāmatu tiem, kam patīk, ka viss tiek izskaidrots līdz sīkākai detaļai, savukārt lasītājiem, kuriem patīk minēt mīklas, te varētu būt daudz darba smadzenēm.

Kalnumāju projektēja dīvains cilvēks, un tā jau piedzimstot bija citāda, atšķirīga.Iespējams, ka man pieņemamākais būtu izskaidrojums, ka māja ir katalizators visām tām iekšējām cilvēka sajūtām, kuras parasti tiek nobāztas zemapziņā un tiek kontrolētas. Tādēļ agrāk vai vēlāk mājas iemītnieki ir spiesti satikties ar savu patieso “es”, un tas var kļūt par vienu no briesmīgākajiem dzīves randiņiem.

Rosamunde Pilcher “The Shell Seekers” (2011)

Rosamunde Pilcher. The Shell Seekers. – London: Hodder, 2011. (Pirmizdevums 1988.gadā).

Nesen runājāmies par grāmatu izvēli un nonācām līdz labāko grāmatu sarakstiem, kurus veidojuši dažādi izdevumi. Pirms pāris gadiem es arī tos sāku izmantot par orientieri un jāsaka, ka pie Pilčeres romāna es nonācu ar viena tāda saraksta palīdzību – BBC Big Read tas ir godpilnā 50-tajā vietā. Tas  man bija pārsteigums, jo Pilčeri es biju ieskaitījusi sentimentālo romānu rakstniecēs un nekādos sarakstos viņu negaidīju ieraudzīt. Izrādās, ka The Shell Seekers ir Pilčeres populārākais bestsellers, sarakstīts jau ar cienījamu rakstnieces stāžu, kad viņai bija iznākušas vairāk nekā 20 grāmatas.

Romāns tiek definēts kā ģimenes sāga, tomēr precīzāk to būtu nosaukt par viena cilvēka dzīves sāgu. Penelope Kīlinga ir 64 gadus veca kundze, kura dzīvo kādā Anglijas ciematā. Ilgus gadus viņa bijusi londoniete, bet pēc triju bērnu aiziešanas lielajā dzīvē un šķiršanās no vīra viņa nolēma pamest lielpilsētu un nu jau gandrīz sešus gadus mitinās Glosteršīras grāfistē, jaukā mājā ar dārzu. Penelopes vecāki – pazīstams gleznotājs Lorenss Sterns un mamma – francūziete viņu audzināja daudz brīvākā gaisotnē, nekā tolaik bija pieņemts: viņi dzīvoja Londonā un vasarās – Kornvolā, mākslinieku sabiedrībā, ceļoja uz Franciju, jutās brīvi savā garā un rīcībā. Penelopes jaunībā Lorenss bija jau krietni gados un artrīta dēļ vairs nespēja gleznot, bet viņi joprojām dzīvoja piepildīti un priecīgi… līdz sākās Otrais pasaules karš.

Romāna gaitā visi notikumi tiek atklāti pamazām, vispirms Pilčere iepazīstina ar tagadējo Penelopi un viņas trīs bērniem, viņu ikdienu un problēmām. Divi no bērniem – Nensija un Noels – labprāt gribētu izmantot situāciju, kad viņu vectēva gleznu cena nupat strauji pieaug, savukārt vidējā meita Olīvija, mīļākais bērns, to uzskata par nepiedodamu alkatību. Lai arī Penelope cenšas dzīvot savu dzīvi, vilšanās bērnos viņai tomēr grauž. Pēc pārciestās sirdslēkmes viņa atkal un atkal atgriežas pagātnē, atceroties jaunību, pavadītu kopā ar vecākiem, sasteigto laulību, kara laika grūtos gadus Kornvolā, negaidīti un necerēti satikto mūža mīlestību. Redziet, stāsts ir pietiekami vienkāršs un galvenā varone nav savā dzīvē nekādus kalnus gāzusi – bijusi sava vīra sieva, audzinājusi bērnus, kopusi dārzu. Dzīvoja pieticīgi, jo vīrs savu naudu atdeva bukmeikeriem, bet pašas ienākumi no mantotā Londonas īres nama aizgāja ģimenes vajadzībām. Romāna īpašo noskaņu rada spilgti portretētā Penelopes personība – viņa dzīvo ar prieku, izbauda katru mirkli. Penelopes vitalitāte un dzīves mīlestība neļauj iegrimt rūgtumā un sevis žēlošanā, notikušais tiek rādīts ar gaišu, viegli nostalģisku noskaņu.

Eric Christensen. Chardonnay Coast

Pilčerei, rakstot šo romānu ir tikpat gadu, cik Penelopei, un arī viņu abu biogrāfijās ir daudz kopīga, tādēļ, iespējams, rakstniece šeit ir parādījusi savu ideālo alter ego – stipru un dzīvesgudru sievieti. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk viņš saprot, ka dzīve nav nekāds rožu dārza solījums, bet īstenībā tai katram cilvēkam ir savs plāns  – tam var pretoties un spirināties, bet daudzas lietas notiek kā ar kāda likteņa roku vadītas un cilvēka varā paliek tikai viņa paša attieksme. Pēc dažiem rūgtiem dzīves notikumiem Penelope varēja žēlot sevi mūža garumā, bet viņa izvēlējās dzīvot tālāk, cik labi vien iespējams. Viņai ir dabas dots talants visikdienišķākās lietas gan skatīt, gan parādīt īpašā, pievilcīgākā gaismā. Iespējams, ka tieši šī spēja dzīves rutīnu pārvērst piedzīvojumā, kā arī īpaši gaišais skatījums uz dzīvi, arī ir pārvērtis apzināti vienkāršu, brīžiem sentimentālu stāstījumu pasaules bestsellerā.

You must never go back, they all told her. Everything will be changed. But she knew that they were wrong because those things that she most craved were elemental, and blessedly, unless the world blew itself up, remained unchanging.

Pasaules lielākā daļa cilvēku dzīvo dzīves, kuras piepilda pienākums un zināma rutīna, un to mainīt pieaugušam cilvēkam, nesabojājot savu apkārtējo dzīves, kļūst ar katru gadu aizvien grūtāk. Penelopes apskaužamā prasme dzīvot gaiši, dzīvot ar to, kas bija un tiek dots, novērtēt katru dienu – tas ir spēks, kādu vajadzētu katram cilvēkam, ja viņš grib izbaudīt dzīvi arī bez miljoniem bankā un apskaužama, veiksmīga likteņa azotē.

Lai arī grāmatas varoņi ir diezgan šabloniski, tomēr sižets ir gana pārsteidzošs un galvenā grāmatas vērtība ir tās noskaņā un labajās sajūtas, ko tā raisa. Pievilcīgā Kornvolas ainava, sarežģītie ģimenes attiecību samezglojumi, nabadzīgo kara gadu apraksts un ļoti skaists, smeldzīgs mīlas stāsts palika ārpus manis aprakstītā. Es ieteiktu grāmatu ikvienam, kurš vēlas uz brīdi iegrimt mājīgā atmosfērā un līdzpārdzīvot galvenās varones liktenim – “Penelope may not believe in God, but I am quite sure that God believes in her…”

Diemžēl es šo grāmatu nevaru iedot izlasīt savai mammai, jo tā nav tulkota latviski, ko es nekādi nevaru saprast – tas neapšaubāmi ir Pilčeres labākais romāns, diezgan tāls no jau izveidojušās, klišejiškās attieksmes pret šo autori.

Suzanne Collins “The Hunger Games” (2008)

Suzanne Collins. The Hunger Games. – London:  Scholastic, 2008.

Esmu gana ziņkārīgs cilvēks, tādēļ apkārtējā sajūsma par grāmatu un nepacietīgā ekranizācijas gaidīšana mani, protams, ieinteresēja. Vēl jo vairāk – distopija, kas atbilst manai gada tēmai. Neesmu pārliecināta, ka nepieciešams pārstāstīt saturu, bet var jau būt, ka kāds ir atpalicis vēl vairāk par mani.

Postapokaliptiskā ASV teritorijā ir izveidojusies Panemas valsts, kuras galvgalī ir metropole Kapitols, kurai pakļaujas divpadsmit apgabali. Ketnisa Everdīna ir 16-gadīga 12.apgabala iemītniece, kura iet uz skolu un palīdz izdzīvot savai mātei un māsai nelegāli medījot mežā. Lai neatkārtotos pirms 74 gadiem notikusī sacelšanās, par biedinājumu reizi gadā Panemā tiek rīkotas Bada spēles – no katra apgabala izlozē vienu zēnu un vienu meiteni (12-18 gadus vecus), kas piedalīsies izdzīvošanas šovā, dzīvs paliek tikai viens.

Redziet, ja man būtu 12 gadi, tad es ļoti dzīvi iztēlojos, kā varētu lasīt šo grāmatu diennakti no vietas un tad dziļā sajūsmā to ieteikt saviem vienaudžiem. Kā pieaudzis cilvēks es nemaz nebūtu sajūsmā, ja mans bērns to lasītu, vai vismaz pacenstos pēc tam izvērst diskusiju par grāmatu. Esmu pietiekami daudz lasījusi fantastiku par iespējamo nākotni, arī gana drūmu un šausmīgu, tomēr (varbūt es pārāk labi domāju par pasauli) man gribētos cerēt, ka tāda laika un vietas, kad visa valsts uz TV ekrāniem divu nedēļu  garumā vēro 23 pusaudžu nogalināšanu, nekad nebūs.  Bet īstenībā ne jau grāmatas slepkavības mani sarūgtina, arī ne tas, ka kāda debila sabiedrība 70 gadus sēž un skatās, kā valsts vara likumīgi spīdzina viņu bērnus, mani sarūgtina doma, ka slepkavībām ir mani, lasītāju, jāizklaidē…

Protams, ka vēsture pazīst cilvēku upurus un cilvēku nogalināšanu kā izklaidi. Parastākie piemēri ir pašas Kolinsas atsauces uz Tēseja varoņdarbu (kurš nogalināja Mīnotauru, lai glābtu tam upurēšanai paredzētos jauniešus) un Romas gladiatoriem (kuri cīnījās publikas izklaidei). Arī 20.gs. literatūrā jau ir atrodamas līdzīgu sižetu grāmatas. Tomēr atcerēsimies, ka cilvēku ziedošana jebkurā kultūrā tika pamatota ar kādu augstāku mērķi (lai saulgriežos atgriežas Saule, lai būtu laba raža utt.), kā arī gladiatori bija algotņi, pieauguši cilvēki, kuru cīņas bija nosacīti godīgas. Tādēļ ievietot līdzīgās situācijās bērnus, manuprāt, ir nekrietni un man nekādi nesanāk to uztvert kā fantāziju.

Tas bija par ideju, bet arī izpildījums varēja būt krietni labāks. Lai arī ideja ir amorāla, tomēr no tās varētu dabūt izcilu stāstu par galēji nospiestu sabiedrību, kura iesaistījusies asiņainā darījumā. Tā vietā mums tiek vāji ieskicēta vispārējā situācija, pastāstīti spēles noteikumi un darbībā palaisti varoņi, kuri darbojas kā uzvelkamās lelles. Kolinsa pati ir ieskicējusi darbības lauku, kurš prasa nežēlastību, un pati arī veikli izvairās to risināt. Te nav praktiski nevienas morālās dilemmas, galvenā varone iziet cauri cīņai minimāli notraipījusies ar asinīm. Kolinsa pat iemanās pārējos pusaudžus, tādus pašus nevainīgus spēles dalībniekus kā Ketnisa, pataisīt par ļaunajiem, lai arī būtībā viņi visi ir spēles upuri.

Mani nepamet sajūta, ka grāmata līdzinās video spēlei un būtībā atstāj mūs iztukšotus – jo galvenais ir trulā cīņa, kas sajūsmina un ievelk, bet tā neizraisa pārdomas par to, kāpēc tas notiek, un sajūtas, ka kaut kas šajā karaļvalstī nav kārtībā. Grāmatas izskaņā Ketnisa saprot, ka viņas misija turpmāk būs sagatavot nākamo dalībniekus, kas nozīmē – viss turpinās.

Kolinsas meistarība slēpjas stāstnieces talantā, bet viņa to ir izmantojusi, lai sākotnēji interesanto uzstādījumu izvērstu žēlabainā un vienkāršotā stāstā. Ja grāmatā nav morālā zemteksta par to, ka notiekošais ir šausminošs, pretdabisks un pret tādu pasaules kārtību ir jācīnās, tad tāda grāmata pusaudžos var radīt kroplu pasaules ainu. Distopiju būtība ir radīt brīdinošu nākotnes vīziju, kura palīdz lasītājam ieraudzīt pašreizējo reālo dzīvi un pieņemtos lēmumus citā perspektīvā vai kontekstā, kas, iespējams, varētu palīdzēt izvairīties no reālas distopijas nākotnē. Tā kā Kolinsas darbā nesaskatīju nekādus brīdinošos padomus, tadēļ par tādu īstu distopiju to nemaz negribas uzskatīt.

Erich Segal. Love Story (2002)

Erich Segal. Love Story. – [New York]: HarperTorch, 2002. (First published February 14th 1970)

Tas ir stāsts par diviem Hārvardas studentiem – bagāto mantinieku Oliveru Baretu IV un maiznieka meitu Dženiferu Kavilleri, kuri iemīlas un apprecas par spīti Olivera tēva pretestībai, bet viņu laimīgo laulības dzīvi pārtrauc Dženiferas slimība un nāve. Šeit nav nekādas priekšā teikšanas, jo tas tiek pavēstīts jau romāna pirmajā rindkopā – “What can you say about a twenty-five-year-old girl who died?”. Tradicionāli stāstījuma beigas tiek slēptas, lai saglabātu intrigu,tomēr Sīgelam tas palīdz skaistam, bet tomēr ierastam mīlas stāstam uzmest traģisma plīvuru un pacelt to pāri ikdienībai.

Romāna stāstnieks ir Olivers, un lasītājs notikumus vēro ar viņa acīm. Olivers ir sportists, topošais jurists, tādēļ rakstnieka izvēlētais vēstījuma stils, kad nav liekas jūtināšanās ar samezglotām metaforām, palīdz noticēt vēstītāja patiesumam – tāds nu ir šis bagātais mantinieks, kuram ir sarežģītas attiecības ar saviem vecākiem, bet viņš ir gatavs dzīvot knapinoties, lai apprecētu Dženiju. Laulības nāk par labu, viņš kļūst mērķtiecīgāks un atbildīgāks.

Es neesmu viegli saraudināma būtne un nejūsmoju par ziepju operām, tādēļ sajūta, ka kāds cenšas izspiest man asaru, man nepatīk. Šeit tā nav – vienkāršs stāstījums, daudz dialogu, lasītājs viegli var iedomāties sevi varoņu vietā, labas asprātības.

“What the hell makes you so smart?” I asked. “I wouldn’t go for coffee with you, ” she answered. “Listen — I wouldn’t ask you.” “That, “she replied “is what makes you stupid.”

Tomēr stāsts ir tik labs, ka tas būs pelnījis jūsu asaras. Šajā grāmatā dzīve nav godīga, bet tas nenozīmē, ka tā nav laba dzīve. Kādreiz tā notiek.

Grāmata ir tulkota latviski (1993), bet nu jau grūti atrodama. Derētu to pārizdot, jo tas tas ir viens no labākajiem, klasiskajiem mīlas stāstiem. Ne velti tās pirmais izdevums nāca klajā 1970. gada Valentīndienā.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Īss, bet skaists romāns, saistošs jebkuram vecumam;

2) sentiments terapeitiskās devās;

3) neliela grāmata – lielas emocijas.

1970.gadā tika uzņemta arī filma, kura bija ļoti veiksmīga, tika nominēta 7 Oskariem, ieguva vienu (par Frensisa Leja mūziku). Dīvainā kārtā Olivera lomas attēlotājam Raianam O’Nīlam arī dzīvē nācies pārdzīvot līdzīgu situāciju – viņa ilggadējā partnere Fāra Foseta nomira pēc cīņas ar vēzi, savukārt pats viņš ir atkopies pēc Dženijas slimības – leikēmijas.

Charlaine Harris “Dead as a Doornail” (2009)

Charlaine Harris. Dead as a Doornail. – London: Orion, 2009 (c 2005).

Vai es jau pieminēju, ka mana aizraušanās ar vampīriem ir sākusies dēļ HBO seriāla “True Blood“, un pašlaik ir tas brīnišķais laiks, kad svētdienu vakaros ASV skatītāji deviņos P.M. nervozi trinas TV priekšā? Vēl tikai trīs sērijas, johaidi… un tad atkal priekšā 9 gaidoši mēneši. Bet šos mēnešus var pavadīt auglīgi, jo seriāla varoņi nav dzimuši TV scenāristu galvās, bet tos ir radījusi cienījamā amerikāņu rakstniece Šarlīna Harisa. Harisa ir sarakstījusi romānu sēriju The Southern Vampire Mysteries (iznākuši 11 romāni, sarakstīti 12, paredzēts vēl viens – kopā 13), kuru galvenā varone ir Luiziānas štata mazpilsētas viesmīle Sookie Stackhouse – vienkārša dienvidniece ar neparastām spējām, viņa spēj lasīt domas cilvēku prātos. Harisa ir radījusi pasauli, kurā japāņu zinātnieki ir izdomājuši mākslīgās asinis, kas ļauj vampīriem “iznākt no zārkiem” un pieteikt savas tiesības uz dzīvi cilvēku pasaulē. Pēc laika izrādās, ka mums blakus dzīvo arī vilkači, veidmaiņi, fejas un dievsvienzin’ kādi vēl pasaku elementi. Godīgi sakot, pirmās trīs grāmatas es lasīju: 1) lai salīdzinātu ar seriālu un 2) vingrinātos lasīt angliski. Man bija interesanti, jo Harisai ir laba fantāzija un patīkama humora izjūta, bet es to vairāk uztvēru kā tādu fast food. Ceturtā grāmata «Dead to the World» mani pārsteidza labā nozīmē, jo nu jau tā ir pilnīgi konkrēta pasaule ar pārliecinošiem personāžiem, un šajā romānā ir tāda ziemīga un reizē tramīga noskaņa – Sookie ir izšķīrusies no savas pirmās mīlas vampīra Bila, viņai savā mājā nākas slēpt no raganām atmiņu zaudējušo vampīru šerifu Ēriku un viņas brālis ir pazudis dīvainos apstākļos. Sookie ir diezgan apņēmīga meitene un cenšas tikt galā ar visu saviem spēkiem; man patīk, ka Harisa viņu nav pataisījusi par kādu nebūt supervaroni – mēreni smuka viesmīle ar vidusskolas izglītību, kurai jācīnās ar naudas grūtībām, mīlas pārdzīvojumiem un savām telepātes spējam, kas viņai dzīvi nemaz nepadara mierīgāku. Īstenībā grāmatas Sookie man patīk labāk nekā seriāla Sookie, pirmā ir reālāka un ar lielāku pašcieņu.

Sērijas piektajā grāmatā “Dead as a Doornail” Sookie dzīve ir iegājusi daudzmaz vecajās sliedēs, tomēr raizes sagādā viņas brāļa Džeisona gaidāmā pirmā pārvēršanās par werepanther. Tad pilsētiņā parādās snaiperis, kurš par saviem mērķiem izvēlas veidmaiņus, un ir cilvēki, kas uzskata, ka pie vainas varētu būt Džeisons. Tas ir jāatrisina līdz nākamajam pilnmēnesim! Nu daudz tur visādu notikumu, bet es te nespoilerēšos – es labi izklaidējos un man patika.

Ja vajadzētu vispārīgi raksturot Harisas romānus – varētu jau to nosaukt par pavieglu literatūru, tomēr es cienu rakstniekus, kuri ir spējīgi izdomāt pārliecinošu fantāzijas pasauli. Nav nemaz tik vienkārši likt lasītājam noticēt visādiem vampīriem un fejām, vēl vairāk – piespiest lasītāju dzīvot līdzi to piedzīvojumiem. Harisas pasaule ir tāds interesants fantasy un romance mikslis, pie kam no romance Harisa ir paņēmusi tās “putainās” ainas – kas gan varētu pateikt, ka šī omulīgā, briļļainā kundzīte ir radījusi tik miesaskārīgu varoni?

Kāpēc lasīt grāmatas:

1) izklaidējoši, humorīgi, seksīgi;

2) tā NAV mūsu ikdienas dzīve;

3) vai jūs ziniet, kā vilkači izvēl savu jauno līderi?

Bet tagad aiziesim līdzi Sookie uz vampīru bāru Fangtasia (“where all your bloody dreams come true“). The smooth voice of the of the early night deejay, Connie the Corpse, said, “And here’s a song for all you lowlifes who were outside howling earlier this week… ‘One Of These Nights,’ an old hit from Eagles.”