Sākumlapa

Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” (2005)

3 komentāri

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita / no krievu val. tulk. Ojārs Vācietis. – Rīga: Jumava, 2005. (Михаил Булгаков. Мастер и Маргарита. Sarakstīts 1929.-1940.)

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Pirmo reizi “‘Meistaru un Margaritu” es lasīju krieviski vēl vidusskolā. Neteiksim, ka toreiz romāns atstāja kādu paliekošu iespaidu, daudz spilgtāk atmiņa palicis Bulgakova satīriskais garstāsts “Suņa sirds”, kuru izlasīju pirmo, publicētu turpinājumos žurnālā “Avots” (šķiet, ka latviski grāmatas veidolā tas tā arī nav iznācis). Jau kādu laiku likās, ka vajadzētu izlasīt romānu vēlreiz kā pieaugušam cilvēkam, un raganu tēma tam bija labs iemesls – jo Margarita neapšaubāmi ir spilgts raganas tēls 20. gs. literatūrā, nerunājot nemaz par to, ka iespējams izsekot viņas tapšanai par raganu. Ja godīgi – iespaids par grāmatu pēc izlasīšanas man nav mainījies. Acīmredzot nav no svara ne mans vecums, ne lasīšanas valoda, es šo grāmatu spēju vērtēt tikai ar prātu, bet emocionāli tā mani nekādi neskar.

Mihails Bulgakovs (1891-1940) ir rakstnieks ar smagu likteni, bet paradoksālā kārtā ir pētnieki, kuri saka, ka viss viņa dzīvē ir virzīts uz to, lai sekmētu Bulgakova galvenā darba “Meistars un Margarita” uzrakstīšanu, jo laimīgs cilvēks tādu grāmatu neuzrakstītu. Jāatzīst, ka, grāmatu lasot, es sevi pieķēru pie domas, ka tekstu rakstījis cilvēks, kurš dzīvē ir it kā iedzīts stūrī, jo man viņa satīra nešķiet smieklīga, bet drīzāk atgādina tāda cilvēka jokus, kuram vairs nav, ko zaudēt. Jau 1930. gadā Bulgakovs nokļūst nevēlamo rakstnieku skaitā, viņu nepublicē un iestudētās lugas noņem no repertuāra, un tikai pēc vēstules Staļinam Bulgakovs var strādāt Maskavas teātrī, bet viņam neklājas viegli. 1936. gadā, līdzīgi kā Meistars par savu romānu, Bulgakovs par lugu «Кабала святош» saņem iznīcinošu recenziju “Pravdā” un aiziet no teātra. Bulgakovam bija daudz ienaidnieku, jo viņš bija  smaga rakstura cilvēks ar asu mēli, ar padomju varu viņš nevarēja sadzīvot, to nepieņēma, bet emigrēt viņam neļāva, un tāds apstākļu kopums viņu pamazām salauza – ne velti kādā Bulgakova dienasgrāmatā ir rakstīts: “es esmu kā līķis, kurš guļ krastā, bet pāri tam veļas viļņi”. Uz visu šo notikumu fona 1929. gadā Bulgakovs sāk rakstīt “Meistaru un Margaritu”, kura pirmo manuskriptu sadedzina, bet ļoti drīz atsāk rakstīt un turpina to rediģēt līdz pat savai nāvei 1940. gadā.

Bulgakova romānā apvienojušies vairāki žanri – dēku romāns ar Ilfam un Petrovam līdzīgu satīru, Bībeles teksta parafrāze un pilsētas fantāzija, kas kopā veido dīvainu sajaukumu, kuru iespējams kaut cik adekvāti var saprast tikai tad, ja zināma tā laika Krievijas vēsture (domāju, ka tie angļu lasītāji, kuri pametuši grāmatu puslasītu, visticamāk, nespēja saprast padomju farsu, kurš tikai daļēji ir izdomāts). Kāds krievu lasītāju viedoklis pauž, ka tieši šis žanru mikslis palīdz uzrunāt visdažādākos lasītājus, t.i. katrs atradīs kaut ko priekš sevis. Man tāda eklektika pie sirds neiet, un domāju, ka grāmatas panākumi slēpjas, pirmkārt, viegli uztveramajā farsa slānī un, otrkārt, virspusējos reliģiski morālajos pārspriedumos, kas lasītājam ļauj sajusties uz brīdi kā filozofam; treškārt, grāmata, protams, ir romantiska un vispār jau nevienu nevar atstāt vienaldzīgu kailas, uz slotas lidojošas sievietes. Nevajag aizmirst, ka ilgu laiku grāmata bija aizliegto statusā, kas tai piedeva papildu šarmu. Nemaz nebrīnītos, ja Bulgakovs, kurš vispār dzīvē alka pēc atzinības un negribēja rakstīt atvilktnei, savu pēdējo grāmatu būtu rakstījis ar domu “es jums visiem parādīšu, kas es par velnišķīgu rakstnieku”, un viņam bija taisnība – viņš rāda joprojām.

Viktora Jefimenko ilustrācija

Viktora Jefimenko ilustrācija

Kas attiecas uz Margaritu, godīgu bagāta inženiera sievu – kādēļ viņa kļuva par raganu? Savā atvadu zīmītē vīram viņa raksta: “Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana.” Margaritas nabaga vīrs, kuram nebija nekādas nojausmas par sievas mīļāko un sirdēstiem – iespējams, viņš joprojām domā, kas tas īsti bija par postu! Lai kā kritiķi un lasītāji Margaritu romantizētu, Bulgakovs viņu nekādi nav parādījis kā cēlu būtni – viņa krāpj savu vīru un pēc Meistara aiziešanas drīzāk skumst par savu vienmuļo dzīvi, nevēlas “būt izslēgtai no dzīves”. Ko tad šī sieviete īsti gribēja? Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazliet šķielējošai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimozām? Kad Margarita iesmērējas ar burvju krēmu, viņa ir stāvā sajūsmā par iespēju neredzami atriebties visiem un no sirds priecājas Volanda ballē. Un to viņa ir gribējusi jau sen…

Bulgakova romāns neapšaubāmi ir pelnījis, lai to vismaz reizi izlasa katrs, jo attieksme pret to, iespējams, var pārsteigt pašu lasītāju. Es domāju, ka “Meistars un Margarita”, neskatoties uz absurdi jautro anturāžu, ir ļoti skumjš romāns, kurā pasaule ir zaudējusi morālos orientierus un tiek attaisnots liels ļaunums, jo tas iznīcina mazāku ļaunumu.

Huans Rulfo “Pedro Paramo” (2007)

11 komentāri

Huans Rulfo. Pedro Paramo / no spāņu val. tulk. Guntis Valujevs. – Rīga: Atēna, 2007. (Juan Rulfo. Pedro Paramo. 1955)

Rulfo_PedroJo ilgāk es rakstu blogu, jo vairāk es pārliecinos, ka rakstīt par ļoti labām grāmatām ir visgrūtāk. Interesanti gan, kā lai es tagad aprakstu grāmatu, kuras atstātais iespaids līdzinās smaržai – to var censties aprakstīt, bet katrs vienalga iedomāsies kaut ko savu?

Pie Huana Rulfo grāmatas es nonācu pa aplinkus ceļiem – Goodreads Bookworm Bitches lasīšanas grupā pavasara izaicinājumā bija prasīta kāda grāmata saistībā ar Meksiku. Sākumā es nopriecājos, ka te ļoti labi iederas Karlosa Fuentesa “Artemio Krusa nāve”, kura jau sen gaida grāmatplauktā, bet diemžēl jau no pirmajām lappusēm man tik ļoti riebās galvenais varonis, ka es sapratu, ka nekāda mīla nesanāks. Un tālāk man gāja grūti – nu nav mums meksikāņi tie populārākie. Bet es uzgāju savu zelta dzīslu! Rulfo ir sarakstījis tikai divas nosacīti plānas grāmatas, bet ļoti ietekmējis literatūras attīstību – iespējams, bez viņa maģiskais reālisms būtu pavisam citādāks.

Huans Presiado, pēc nelaiķa mātes vēlējuma, dodas uz viņas dzimto ciemu Komalu, lai satiktu savu tēvu Pedro Paramo, kur nekad dzīvē nav redzējis. Kāds savāds ceļinieks viņam parāda pareizo ceļu, un viņš nonāk ciemā, kurš šķiet izmiris – tikai kāda sažuvusi vecaine paver durvis un atvēl naktsmājas. Viens pēc otra Huana ceļā parādās cilvēki, kuros viņš drīzumā apjauš rēgus, kuri atnākuši pastāstīt par agrākiem laikiem.

Šis ciemats ir pilns atbalsīm. Tā vien šķiet, ka tās iemūrētas sienās vai pabāztas zem akmeņiem. Kad te staigā, jūti, ka tās tev min uz papēžiem. Visādu čaboņu dzirdi, smieklus. Gaužām vecus smieklus, tādus kā piekusušus smieties. Un balsis, kas jau nodilušas lietojot. Visu to tu dzirdi. Man liekas, reiz pienāks diena, kad visas šīs skaņas apsīks pavisam.

Huana tēvs Pedro Paramo nav bijis labs cilvēks – mantu ieguvis negodīgā ceļā, pakļāvis savai varai visu apkārtni un cilvēku atmiņās saistās ar ciešanām un žulti. Viņš mīlēja sevi un savu mīlestību uz vienu sievieti, kuru nespēja dabūt, tādēļ viņa dzīve bija kā dusmas uz likteni, atmaksa apkārtējiem par kādreizējo nabadzību – viņš auga un pletās kā tāda nezāle. Viss, kam dzīves laikā ir pieskāries Pedro Paramo, ir iznīcināts, pārtapis pelnos, nolādēts – aiz viņa palicis miris ciems, kurā dzīvo spoki.

Romāna vēstījums ir kā daudzas mazas straumītes, kā klusas balsis, kuras skan no nostūriem, lai kādā brīdī lasītāja prātā no sīkām detaļām sāktu veidoties viena kopīga aina. Par katru jaunu balsi gribas cerēt, ka tā vēl ir dzīvam piederoša, tomēr kādā brīdi saproti, ka pat tie, kas šajā grāmatā staigā pa virszemi, iespējams, vienalga ir spoki. Rūgtas atmiņas, nepiepildītas ilgas.

Dzīve jau tāpat ir sūra un grūta. Tas vien ļauj kaut kā kulties uz priekšu, ka tu vēl ceri – nomirsi, un tad tevi no šās zemes pārcels uz citu valstību, bet, kad tev tās durvis aizver un vaļā paliek vieni vienīgi elles vārti, tad jau labāk vispār nebūtu piedzimusi…

Ja kādam patīk skaidri zināt stāsta sākumu un beigas, tad šī nebūs īstā grāmata. “Pedro Paramo” ir maģiskā reālisma cienītāju saldais ēdiens, te daudzi pavedieni sākas nekurienē un aizvijas tālumā, vienlaikus atstājot gan jautājumus, gan arī sajūtu, ka atbildes ir paslēpušās starp rindām. Man nedaudz ir žēl to studentu, kuriem, iespējams, nākas analizēt Rulfo romānu, jo pats teksts ir kā Rulfo aprakstītie spoki – jūtam dvesmu, aukstu pieskārienu, bet pēc tam ilgi domājam, kas tas bija.

Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” (1973)

13 komentāri

Rejs Bredberijs. Pieneņu vīns / no angļu val. tulk. Inese Veide. – Rīga: Zinātne, 1973. – (Fantastikas pasaulē). Pārizdots 2001. un 2007. gadā. (Ray Bradbury. Dandelion Vine (1957)).

“Pieneņu vīns” ir grāmata, kuru iesaka cilvēkiem, kas meklē gaišas, pozitīvas izjūta, lai varētu lasot iegrimt pilnīgi citā – varbūt laimīgākā – pasaulē. Es teiktu, ka grāmata ir nostaļģiska, sarakstīta šai izjūtai piemērotā, nedaudz vecmodīgā stilā. Varbūt es jau esmu kļuvusi pārāk ciniska, lai spētu pilnībā novērtēt tās sentimentālo skaistumu, tādēļ brīžiem man tā šķita pārāk salda, tomēr tā viennozīmīgi bija lieliska, savas īpatnējās atmosfēras caurausta grāmata.

Ja ņem vērā Bredberija bagāto rakstnieka mūžu, tad latviski nav daudz tulkojumu: “Kaleidoskops” (1966), “Marsiešu hronikas” (1967), “Pieneņu vīns” (1973), “451 grāds pēc Fārenheita” (1975). Visas no tām iznāca sērijā “Fantastikas pasaulē”, kas bija populāra un iecienīta, tikai nezin kāpēc šī fantastikas un fantāzijas literatūras tradīcija latviešu izdevējiem tikai nupat sāk atdzimt. Pārizdotas ir “Marsiešu hronikas” (2010) un “Pieneņu vīns” (2001) (2007), bet ne “451 grāds” – varbūt tiešām pastāv kādas slēptas bailes no distopijām, jo šī grāmata man tomēr šķita spēcīgākā. 2009. gadā iznāca jauns Bredberija krājums “Tagad un mūžīgi”, kas ļauj cerēt, ka latviski varētu sagaidīt vēl kaut ko no šī fantāzijas literatūras granda darbiem.

1928. gada vasara divpadsmitgadīgā Duglasa Spouldinga dzīvē sākas ar pēkšņu atziņu – viņš ir dzīvs! Ne jau tā, ka līdz šim viņš būtu veģetējis, bet “Es to apzinos, es to izjūtu, – lūk tas ir pilnīgi jauns. Daudz no tā, ko cilvēks dara, viņš pats nemaz neapzinās. Bet tad pēkšņi viņam atveras acis un tas nonāk līdz viņa apziņai, un tad nu tas tiešām ir pirmo reizi.” Pilnasinīga savas būtnes apziņa Duglasu pamudina šajā vasarā pierakstīt savus Atklājumus, Atradumus, Atskārtas un Atjautas. Un tādu ir daudz, jo viņa dzimtā mazpilsēta Grīntauna dzīvo rosīgu dzīvi, kuras piedzīvojumus ir vērts notvert un saglabāt aizlakotā pieneņu vīna pudelē.

Pieneņu vīns – nozīmīgs Bredberija simbols aizejošam laikam, acumirklim, kuru gribās saglabāt mūžīgi. Ilinoisā pienenes zied visu vasaru, un visu vasaru Duglasa vectēvs gatavo vīnu:

Ja ziemas dienā paceļ šo vīnu pret gaismu, sniega vietā parādās zāle, kokos ir putni, lapas un ziedi, kuri kā tauriņi trīsuļo vējā. Un svina pelēkās debesis kļūst gaiši zilas.

Paņem vasaru rokā, ielej vasaru glāzē – protams, pašā mazākajā, kurā ir tikai viens skābens malks – , pacel glāzi pie lūpām, un tavās asinīs ielīst vasara.

Romāns “Pieneņu vīns” būtībā ir veiksmīgi apkopots, agrāk sarakstītu īso stāstu krājums, kas savienoti vienotā plūdumā, un Bredberijs tobrīd bija vēl gana jauns cilvēks, tādēļ varbūt nedaudz pārsteidz viņa neatlaidīgā  atgriešanās pie tēmas par laika nenovēršamo ritējumu, cilvēka novecošanu, samierināšanos ar aizejošo dzīvi un esošā brīža izbaudīšanu. Daudzi varoņi ir cilvēki gados, kuri jau sāk atvadīties no dzīves un mācās pieņemt nāves tuvumu, tādēļ atskatās uz aizgājušo (un dara to bez rūgtuma) un vēl pēdējo reizi grib izbaudīt kādu dzīves baudu. Kā saka pulkvedis Frīlejs: “Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga,  – es gribu kaut retumis dzīvot.”

Mans mīļākais grāmatas tēls ir misters Džonass – savādnieks, kurš pametis biznesu Čikāgā, nopircis furgonu un braukā apkārt, lai uzpirktu krāmus. Nē, tie nav krāmi, bet ar viņa palīdzību “viena daļa pilsētas iedzīvotāji saņēma to, kas otrai ir lieks.” Man ir tāda sajūta, ka man pašai patiktu tāda nodarbošanās, kurā īstā manta (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) nonāktu pie īstā adresāta, jo “kas vienam ir krāmi, citam var būt lielu lielā greznība.”

Nelielie stāsti – mozaīkas gabaliņi, grāmatai izskanot, savienojas vienotā ainavā, kuru lasītājam emocionāli izkrāsojis pusaudzis. Stāsta lielākais spēks – tas mudina novērtēt mirkli, satvert to plaukstā un kā krāsainu stikliņu pacelt pret sauli un priecāties par gaismas staru rotaļu spilgtajā gaismā. Līdzīgi Duglasa vectēvam mēs vasarās darinām savu atmiņu vīnu, lai ziemā atgrieztos uz brīdi vasarā, bet – “kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigusies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cilvēks var paklupt pat vēl pēc gadiem četrdesmit. ” Pēdējā atziņa mani pilnībā samierināja ar autora sentimentu, un to es gribētu paņemt tālāk  – atmiņu vīns ir izdzerams laicīgi, citādi tas var pārvērsties rūgtā suslā.

Nu ko, drīz pienāks vasara un jāpalūdz jau laicīgi Duglasa brālim Tomam, lai viņš iemāca, kā “katru rītu atritināt pasauli kā dzijas kamolu, bet katru vakaru satīt atpakaļ.”

Элис Хоффман “Речной король” (2009)

Komentēt

Элис Хоффман. Речной король / пер. Е. Королева. – Mосква: Эксмо, 2009. – (Мона Лиза). (Alice Hoffman. The River King (2000))

Aizvien tuvāk mums nāk tumsa, un rudenīgais vējš uzpūš kādu spokaināku auku. Veļu laiks turpinās, un grāmata man atradās gana atbilstoša. ASV rakstniece Elisa Hofmane latviski nav tulkota, bet viņa ir viena no tām autorēm, kuru es ik pa laikam esmu pamanījusi dažādos sarakstos un lasītāju ieteikumos. Ar to pietika, lai ieraugot viņas vārdu grāmatplauktā, es badīgi pakamptu grāmatu. Diemžēl kampiens iznāca krieviski, ko tagad nožēloju, jo vajadzēja tomēr pacensties sameklēt angliski.

Elisa Hofmane ir viena no mūsdienu maģiskā reālisma pārstāvēm, tikai viņa pārstāv šī žanra “vieglo” galu. Ja Markess kādam ir pārāk blīvs un smagnējs, savukārt Andžela Kārtere – pārgudra, bet tomēr literatūrā patīk fantāzijas un pasaku elementi, kas mijas ar realitāti, tad Hofmane varētu būt patīkama alternatīva. Faktiski man krietnu brīdi likās, ka viņa balansē uz sentimentāla romāna robežas, tomēr – nē, viņas stāstījums ir poētiski piepildīts ar īpašu spēju aizraut lasītāju un likt dzīvot līdzi romāna varoņiem.

The River King darbība norisinās Masačūsetsā, Hadanas mazpilsētā, kura vairāk nekā 100 gadus ir sašķelta divās daļās. 1858.gadā te uzcēla Hadanas internātskolu, kura paredzēta bagātnieku bērniem – skaudības un reizē iztikas avotu mazpilsētas iedzīvotājiem. Upes ieskautā Hadanas skola dzīvo pati savu, noslēgtu dzīvi, te valda skarbie internātskolas likumi, un pusaudžiem jātiek galā pašiem. Bet kādā oktobra naktī abas atšķirīgās Hadanas pasaules sašūpo kāda pusaudža neizskaidrojama nāve, viņš tiek atrasts noslīcis upē. Tas atklāj daudzas pagātnē slēptas lietas, un  pagātne met savus atspīdumus mistiskā, teiksmainā veidā: ziemas vidū parādās rožu smarža, oktobrī sāk spietot bites, mēteļa kabatās atrodas zivtiņas, bet skapjos – upes akmentiņi.

Varbūt visi šie romantiskie sakāpinājumi liktos pārspīlēti, ja ar to palīdzību Hofmane nerisinātu kādu nozīmīgi tēmu: pusaudži un pašnāvība, mobings skolā. Mirušais pusaudzis ir skolā nepieņemts dīvainis, kurš negrib pakļauties iedibinātajām tradīcijām, un izrāda tracinošu, pasīvu pretestību. Skolotāji uzskata par izdevīgu neredzēt notiekošo un turēties pie veciem standartiem. Mazpilsētas detektīvam, kurš uzsāk šķetināt noslēpumaino nāvi, ir gana daudz nesaprotamu pavedienu, kuri tiek arī speciāli mudžināti un griezti.

Elisas Hofmanes radītie varoņi ir ekscentriski un interesanti, tomēr dzīvais dabas attēlojums ir viena no romāna savdabībām: skolu ir apsēduši nikni gulbji, skapjos gadās pa vardei, atvilktnēs dzīvo peles; migla un sūnas pārklāj apkārtni, savukārt upe izkāpj no krastiem un rīkojas pēc saviem likumiem. Pāri visam klājas salda un smaga rožu smarža – reiz tās iestādīja nelaiķa direktora sieva, kura sev dzīves galu atrada cilpā skolas bēniņos…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)      mazpilsētas mierīgajā dīķī tiek iemests akmens, un saceltie viļņi krastā izskalo negaidītas lietas;

2)      mīlestība nekad nav lieka vai nevajadzīga, tā vienmēr paliek. Tāpat kā sāpes;

3)      His grandfather always told him that any man who took the time to listen would be amazed at all he could discover without even trying.

Oskars Vailds “Doriana Greja ģīmetne” (1976)

1 komentārs

Oskars Vailds. Doriana Greja ģīmetne: romāns / no angļu val. tulk. Jānis   Ezeriņš. – Rīga: Liesma, 1976. (Oscar Wilde. The Picture of Dorian Gray (1890))

Jean-Hippolyte Flandrin. Jeune Homme… (1836)

Atceros, ka šī grāmata mājās ir bijusi vienmēr, tomēr, lai arī zinu tās sižetu, neatceros, ka būtu to lasījusi. Vai nu tas ir noticis pusaudžu gados, kad lasīju visu pēc kārtas mežonīgā tempā, vai arī vienmēr ir bijis kaut kas svarīgāks. Katrā ziņā, es nopriecājos, kad ieraudzīju to pie visu laiku labākajām gotiskajām grāmatām, kas man deva jauku iemeslu tai beidzot pieķerties.

Ko gan var pateikt par grāmatu, kurai katrā lappusē ir pa citātam? Pie kam, ne jau nonivelētas patiesības, bet tādi, ko vērts iegravēt un pielikt pie sienas. Taisni vai uzprasās doma, ka kaut ko tādu var dāvināt absolventam izlaidumā. Tomēr – vai iespējams agrā jaunībā izprast tādu grāmatu? Doriana Greja traģēdiju labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā šad tad iezogas doma, ka laiks rit šausmīgi ātri. Galu galā arī Dorians Grejs – jaunais un bagātais skaistulis  – savas jaunības un pievilcības vērtību saprot tikai pēc lorda Henrija viedajiem vārdiem:

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums, tad piepeši jūs atklāsiet, ka nav vairs uzvaru. Un, ja arī būs,  jūs apmierināsieties ar pašām niecīgākajām, bet pagātnes atmiņās iegulsies vairāk rūgtuma, nekā jūsu zaudējumi būs bijuši vērts. Ik mirklis jūs tuvina kaut kam briesmīgam. Laiks apskauž jūs, tas pieteic karu jūsu lilijām un rozēm. Jūsu vaigi iekritīs, jūsu acis izdzisīs… Jūs gaida nežēlīgas ciešanas. Izmantojiet jaunību, kamēr tā dota!

Katram cilvēkam ir kāda vājība, un lords Henrijs savā daiļrunībā trāpa Doriana godkārē un narcisismā, kurš, būdams jūsmīgs skaistuma pielūdzējs, smagi pārdzīvo savu novecošanu. Un, veroties savā svaigi uzgleznotajā portretā, saka liktenīgos vārdus: “Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!” Ne velti saka: kad Dievs grib mūs sodīt, viņš ļauj piepildīties visām mūsu vēlmēm. Dorians iegūst mūžīgo jaunību, bet portrets kļūst par viņa dvēseles spoguli. Oskaram Vaildam esot ārkārtīgi paticis 1886.gadā izdotais Stīvensona “Dīvainais gadījums ar Dr. Džekilu un misteru Haidu”, kurš noteikti viņu ir iedvesmojis. Ja Džekils izvelk sava ļaunuma kvintesenci un rada savu ļauno dvīni Haidu, tad Dorianam tiek radīta iespēja iemiesot savu dvēseli gleznā, kura cieš un noveco viņa vietā. Sākotnēji Dorianu tas iepriecina un viņam liekas, ka “Novērot ģīmetni – tas taču būs gluži patīkami. Radīsies iespēja lasīt pašam savas visslēptākās tieksmes un nodomus.” Bet jau pirmās netīkamās izmaiņas viņam liek noslēpt gleznu prom no visu acīm. Un turpināt baudīt dzīvi izsmalcinātā cinismā saskaņā ar lorda Henrija labākajiem novēlējumiem nākamos divdesmit gadus… ārēji paliekot jaunam un nevainīgam zēnam. Lai gan nosodīt Dorianu nesteigšos – kurš gan jaunībā atteiktos “darīt visu, ja par to nekas nebūs”?

Kā jau minēju, grāmata ir pilna ar Vailda kunga labākajiem aforismiem. Par savējo un šī brīža aktuālāko izvēlējos: “Apzīmēt nozīmē – ierobežot.” Man tas diezgan negaidīti lika padomāt par to, ka brīžiem diezgan slimīgi esmu baidījusies no sevis ielikšanas noteiktos rāmjos, un tādēļ vilcinājusies izdarīt dažas nopietnas izvēles.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1) Oskars Vailds ir tā vērts, lai izlasītu visu, ko viņš ir rakstījis;

2) “Vecuma traģēdija nav tā, ka kļūsti vecāks, bet gan nespēja zaudēt jaunību.

3) apbrīnojami laikmetīgs romāns – cik daudziem no mūslaiku varenajiem ir bēniņos paslēpts portrets?

.

Noskatījos pēdējo ekranizāciju Dorian Gray (2009) un izjutu tikai vilšanos. Filmā akcenti ir pilnīgi citi, līdz ar to arī mainās pats vēstījums. Ben Barnes Doriana lomā man ne visai patika – nav viņam tā netveramā starojuma, ko gribētos saglabāt mūžībai. Skatījos tikai dēļ Kolina Fērta, kura lorda Henrija loma gan bija tik sagrozīta, ka nekas atmiņā paliekošs tas nav. Žēl, no viņa būtu sanācis jauks slīpēts nelietis. Ja spējat savi atturēt, neskatieties, nav vērts.

Andžela Kārtere “Vakari cirkā” (2009)

6 komentāri

Andžela Kārtere. Vakari cirkā / no angļu val. tulk. Silvija Brice.  – Rīga: Zvaigzne, 2009. (Angela Carter. Nights at the Circus. 1984.)

Man brīžiem ir sajūta, ka manu lasīšanu vada kāds nezināms spēks. To es sapratu, kad savā lasāmo grāmatu plauktā vienu pie otras ieraudzīju trīs grāmatas, kurās darbība norisinās cirkā. Vēl dīvaināka ir sakritība, ka aizvakar bija Pasaules cirka diena. Un man īstenībā nepatīk cirks. Bet nu neko, kad jau, tad jau.

Andžela Kārtere mani pārliecināja kā interesanta autore  jau pēc “Gudro bērnu” izlasīšanas. Reti kura grāmata spēj izvērsties par piedzīvojumu burtiskā nozīmē. Ar “Vakariem cirkā” es neesmu kļūdījusies – tas arī bija jautri. Sākumā romāns plūst kā tāda rāma upe, kurā lēnām ceļas viļņi, un tad ūdens sadalās un aizplūst pa neskaitāmām straumēm, un lasītājs var stāvēt un brīnīties par neskaitāmajiem ūdenskritumiem, virpuļiem un akačiem, kurus mums rāda rakstniece.

Romāna centrā ir apbrīnojamā Feversa – slavena gaisa akrobāte, kuras leģenda vēsta, ka viņai ir īsti(!) gulbja spārni un viņa ir piedzimusi, izšķiļoties no olas. 1899.gadā viņa ir savas slavas augstumos un uzstājas Londonas cirkā. No ASV ir ieradies reportieris Džeks Volsers, kura slepenais nodoms ir atmaskot blondo Kokneja Venēru, kura katru vakaru pārsteidz tautu, liekot tai minēt: “Vai viņa ir īsta vai izdomāta?” Tas ir jautājums, kuru min arī lasītājs visas grāmatas garumā.

Grāmatu ir neiespējami iespīlēt kādos definīcijas žņaugos, tā ir fantasmagoriska pasaka, kurā katrs varonis ir spējīgs uz jebko. Kārtere jaudīgi izmanto savu aizraušanos ar mītiem un pasakām, un maģiskais reālisms ir ieslēgts uz pilniem apgriezieniem. Tai pašā laikā mazie stāstiņi, kuros mums tiek atklāta varoņu pagātne, ir neatraujami saistīti ar 19.gadsimta beigām un toreizējo vēsturisko īstenību. Ir pēdējie karalienes Viktorijas valdīšanas gadi, iet uz beigām 19.gadsimts un cilvēki dzīvo lielo laikmeta griežu gaidās. Kārtere izmanto šo laika lūzuma brīdi, lai spēlētos ar laiku un pēc savas iegribas to apstādinātu vai paātrinātu. Viņas varones – Feversa un viņas uzticamā pavadone Lizija – spēj izkāpt no stāstījuma laika plūsmas un paregulēt tā ritumu, lai viss norisinātos pēc viņām vien zināma plāna. Jo tāda sajūta, ka dāmām IR plāns.

Lai arī grāmatā dominē Feversa un citi ļoti spēcīgi sieviešu tēli, tomēr man tikpat nozīmīgs likās arī Džeks Volsers. Sākotnēji viņš ir vienkāršs dēkainis, kurš savu iedabu patīkami apvienojis ar žurnālista profesiju, bet pat trakākie piedzīvojumi nav skāruši viņa būtību: “[pieredze] varbūt slīpēja viņa ārpusi kā smilšpapīrs, taču iekšpuse palika neskarta.” Volsera metamarfozes romāna beigās liek viņam piedzimt kā mīlošam cilvēkam.

Pirms devies ceļā kopā ar cirku, lai sekotu pa pēdām sievietei-putnam, viņš bija līdzinājies izīrējamai mēbelētai mājai, bet tagad beidzot bija apdzīvots, kaut gan šis iekšējais iemītnieks bija netverams kā fantoms un reizumis nozuda uz vairākām dienām.

Daudziem kritiķiem ir licies ievērības cienīgs sievietes-putna tēls, kurā saskata simbolismu ar sieviešu centieniem 19.gadsimta beigās “izplest spārnus” un pārveidot savu lomu sabiedrībā.  Feversu pielūdz daudzi vīrieši, un daži no tiem izrāda milzu vēlēšanos viņu iegūt par savu “zelta krātiņā.” Romāna ir daudz simbolisku objektu, kuri raisa feministiskas pārdomas: bordelis, kurā sievietes atrodas brīvprātīgi; frīkšovs, kurā sievietes izmanto; sieviešu – savu vīru slepkavu cietums.

Bet kāpēc cirks? Kādēļ Kārterei sagribējās savus varoņus ievest cirkā? Varbūt viņa vēlas pateikt, ka visa dzīve ir cirks, līdzīgi sauklim “Visa dzīve ir teātris.” Šī dīvainā cirka sabiedrība, miniatūrs sabiedrības modelis, kurā ir savi stiprinieki, burvju mākslinieki, tīģeru dresētāji, konferansjē, vingrotāji un klauni. Visam ir sava vieta un laiks, arī tiem, kuri sēž zālē un aplaudē žilbinošiem priekšnesumiem, kuros sajaucas sviedri ar vizuļiem. Man cirkā nepatīk ne dresētie dzīvnieciņi, ne klaunādes, jo tas liekas pārāk samāksloti un kaut kādā ziņā traģiski: nekad nav nācis smiekli par to, ka kādam iesviež ar olu. Varbūt es klaunos drīzāk redzu to, ko saka Kārteres cirka Lielais Bufo: “Saprotiet, par klauniem mēs bieži kļūstam tad, kad esam cietuši neveiksmi visur citur. Ja ieskatāmies aiz šīm necaurredzamajām baltajām smiņķa maskām, var ieraudzīt cilvēkus, kas reiz lepojušies ar to, ka ir redzami.” Kad es skatos uz klauniem, man ir neērti, ka man nenāk smiekli, bet es jūtu pienākumu smieties, jo viņi taču cenšas… Un tomēr  – runā klauns: “Mums ir viena privilēģija, viena reta privilēģija, kas pārvērš mūsu izstumto un nicināto stāvokli par kaut ko brīnišķīgu, kaut ko dārgu. Mēs varam izgudrot sev sejas! Mēs darinām paši sevi.”

Kārteres grāmatā ir pārbagāta gan ar notikumiem, gan simboliem, gan parafrāzēm. Kad es izlasīju pēdējo lapu, mana pirmā doma bija: par ko tas viss? Mana nākošā doma: lasīt vēlreiz no sākuma. Kārteres rotaļīgais stāstījums ir baudījums grāmatas garumā, bet es gribētu brīdināt, ka reālisma cienītājiem šī grāmata diez vai ies pie sirds. Robežas starp iedomāto un reālo ir pārāk plūstošas. Es domāju, ka Kārteres grāmata, lai arī uzrakstīta 1984.gadā, vēl ilgi būs interesanta, jo tajā ir Stāsts un Noslēpums, kuru katrs var lasīt un tulkot pa savam. Domāju, ka šī būs viena no tām retajām grāmatām, kuru es būtu gatava pārlasīt.

Gabriels Garsija Markess “Par mīlestību un citiem dēmoniem” (2004)

2 komentāri

Gabriels Garsija Markess. Par mīlestību un citiem dēmoniem: [īsromāns] / no spāņu val. tulk. Edvīns Raups. – Rīga: Zvaigzne, 2004. (Gabriel Garsia Marquez. Del amor y otros demonios. (1994)).

Markess, kurš fantastiku iepin ikdienā, lai iznāktu maģiskais reālisms. Šai mazajā romānā neviens nav īsti normāls, bet neviens jau nav izmērījis, kur trakums sākas un normālums beidzas.

Kasaldvero marķīza vienīgo meitu divpadsmitgadīgo Sjervu Mariju de Todosu los Anhelesu tirgus laukumā sakož traks suns, bet tā gan ir tikai skramba, kurai sākumā neviens nepievērš uzmanību.  Meitene ir uzaugusi vergu mājā, iemācījusies dejot, pirms vēl sāka runāt, vienlaikus apguvusi trīs āfrikāņu valodas, iepratusies dzert gaiļa asinis tukšā dūšā un nedzirdāmi un nemanāmi pašmaukt garām kristiešiem gluži kā nemateriāla būtne. Sjervas Marijas rota ir ļoti gari mati ugunīgā kapara krāsā, kurus, viņai piedzimstot, apsolīja negriezt līdz kāzu naktij. Par šo mazo, dīvaino būtni vecāki atceras tad, kad pilsētā paklīst runas par sērgu, un cilvēki zina, ka viena no suņa sakostajām ir meitene. Marķīzā pamostas tēvišķas jūtas, diemžēl viņš tās izmanto, lai meiteni mēģinātu ārstēt mājās, bet pēc sarunas ar bīskapu nodod viņu klosterī. Klosterī Marijai mēģina izdzīt velnu, un viņas netradicionālā āriene un āfrikāniskā uzvedība tikai veicina aizdomas par nelabā klātbūtni viņā.

Ko gan grib Dievs? Vai viņa gribu zemes virsū pārstāv bīskaps, kurš meitenē saskata bīstamu garu? Tēvs par to šaubās: “Bet es nejūtu, ka man pietiktu spēka pretoties Dieva gribai.”  Ārsts viņam atbild: “Nu tad sāciet just. Varbūt kādreiz Dievs par to pateiksies.” Bīskapa palīgs Delaura, kuram uzticēts veikt  eksorcismu, ir grāmatu cilvēks, bibliotekārs. Viņš ir noskaņots skeptiski: “Dažkārt dēmoniem mēs piedēvējam tādas lietas, ko nesaprotam, un neiedomājamies, ka tās ir lietas no Dieva, ko mēs nesaprotam.” Delaura pats pret savu gribu iemīlas meitenē un zaudē visu, bet tas viņu nesatrauc: “Viņa sirdī bija vieta tikai Sjervai Marijai, un arī tad tā nebija pietiekami liela.”

Lasīju visādus padomus, kā vajadzētu analizēt un pārdomāt Markesa romānu – kāda ir nozīme noteiktām situācijām, ko Markess bija domājis ar to vai citu tēlu. Mani tas galīgi neinteresē, Markess ir tāda traka fantāzija, kaislīga kolumbiešu pasaka, kurā neticami gadījumi mijas ar teiksmainiem tēliem. Katolicisms un pagāniskā subkultūra, koloniālisms un vergu tirdzniecība, cilvēku sāpes un neprāts. Kas gribēs – noticēs, kam nepatiks – nelasīs.

Kāpēc lasīt grāmatu:

1.  Piesātināts ar notikumiem un tēliem, krāsains un Dienvidamerikas svelmes bagāts;

2. “Mīlestība ir pretdabiskas jūtas, kuras divus svešiniekus nolemj maziskai un neveselīgai atkarībai, kas topot stiprāka, kļūst arvien pārejošāka.”;

3.  Labs īsromāns tiem, kas lasa Markesu pirmoreiz – iepazīt un izlemt nākotnes attiecības.

Pēc šī Markesa romāna ungāru komponists ir sarakstījis operu (2008) un Kostarikas režisore uzņēmusi filmu (2009)

Andžela Kārtere “Gudrie bērni” (2009)

6 komentāri

Andžela Kārtere. Gudrie bērni / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Atēna, 2009 (Angela Carter. Wise Children (1991))

Pēc „Ēd, lūdzies, mīli” Kārteres romāns šķiet kā  dzīres smadzenēm. Viņas radītie tēli savērpjas galvu reibinošos virpuļos un izdanco visa romāna garumā vienu traku danci, neraizējoties par lasītāja iespējami ievainoto inteliģenci, kuras kripatas viņš mēģina sakopot. Kārteres romāns ierindojams to grāmatu kategorija, kuras var lasīt vairākas reizes, arvien atklājot kaut ko jaunu.

Romānā stāstnieces lomā ir iejutusies Dora, viena no dvīņumāsām, kura vēstījumu uzsāk savā 75-ajā dzimšanas dienā, veroties pa Londonas mājas logu.  Viņas ar māsu, izbijušas rēvijas zvaigznes,  dzīvo Londonas dienvidu daļā, kas ir nabadzīgāka un mazāk prestiža. Tas ir viens no romāna vadmotīviem – kreisā, nepareizā puse. Viņas ir angļu teātra metra Melhiora Hazarda ārlaulībā dzimušas meitas, kuras oficiāli tiek uzskatītas par viņa dvīņubrāļa meitām – un ar to tikai sākas Hazardu ģimenes trauksmainā ģenealoģija, tādēļ pirmajās lappusēs jābruņojas ar pacietību un dzimtaskoku.

”Gudrie bērni” ir Kārteres pēdējais romāns, to viņa rakstīja jau zinot, ka ir slima ar vēzi, un mira gadu pēc romāna iznākšanas 51 gada vecumā. Tas gan nenozīmē, ka romāns ir kādas rāmas melanholijas apvīts – tieši otrādi – dzirksteļojošs un dzīvi slavinošs. Kārtere ir bijusi liela Šekspīra cienītāja, kas arī vijas cauri visam romānam, faktiski viss romāns ir kā viena liela Šekspīra parafrāze, tajā ir daudz šekspīrisku kaislību, nerunājot jau nemaz par to, ka visa Hazardu aktieru dinastija ir Šekspīra spēlētāji… izņemot dvīņumāsas Doru un Noru, kuras piedzimušas nepareizā pusē un nepareizā brīdī un simboliski ir arī nepareizā teātrī – izklaides, jautro dziesmiņu un pikanto deju pusē. Dvīņu māte ir mirusi viņām piedzimstot, tēvs viņas neatzīst, bet visu mūžu viņas cenšas pierādīt tēvam savu mīlestību tāpat kā Kordēlija karalim Līram. Karteres romānos ir tik bagātīgas kārtu kārtas, ka par tiem sarakstīts ne viens vien pētījums, tādēļ es vēl gribētu tikai pieminēt viņas rotaļu ar reāliem faktiem. Romāna vidū visa dinastija aiztriecas uz Holivudu filmēt Šekspīra „Vasaras nakts sapni”. Interesanti, ka 1935.gadā tiešām šāda filma ir uzņemta (romānā māsas to skatās kinoteātrī pēc n-tajiem gadiem), turklāt viens no režisoriem ir izcilais austriešu aktieris un režisors Makss Reinhards, kas varētu būt Melhiora Hazarda prototips. Grāmatā arī figurē tāds Īrietis, kurš iemāca Dorai „lietot metaforas”, viņa prototips, savukārt, varētu būt Džons Steinbeks. Protams, ka Kārtere no visa ir paņēmusi pa drusciņai, čakli sasmalcinājusi, eleganti samaisījusi un izveidojusi pilnīgi neatkārtojamu virumu.

Pieņemu, ka romānu tulkot nebija viegli, jo Doras stāstījums caurvīts ar dažādiem žargonvārdiņiem, izteicieniem, epitetiem, diferambiem un ko tik vēl nē. Tomēr, nedaudz salīdzinot angļu tekstu ar latviešu, man radās iespaids, ka tulkotāja ir dzejniece pēc dabas un vietumis savai dabai ļāvusi izpausties par daudz. Bet tas nu tā, lasīt man tas netraucēja. Vairāk man traucēja atsauču trūkums – romāna ir salīdzinoši daudz vietu, kurām prasītos paskaidrojums, bet pašai tās meklēt nozīmē pārtraukt lasīšanu un doties klimst internetā. Piemēram, teikums: „Kāds uzmeta uz skatuves rubeni, izrādot pateicību. Bet ne pārīti.” Skaidrs, ka runa ir par naudas vienību. Pārītis – visticamāk, two pence – divu pensu monēta. Bet rubenis? Atradu internetā, ka uz angļu toreiz mazākās naudas vienības fārtinga bija putniņš, ne rubenis, bet  – wren (paceplītis, žubīte). No kurienes tad tulkojumā radies rubenis? Smieklīgi man sanāca ar teikumu „Viņa [fotogrāfa] auklīte mēdza pieturēt zibeni.” Pēc ilgākām pārdomām, nonākdama jau pie dažādām pikantām varbūtībām (romāna kontekstā diezgan loģiski), pēkšņi sapratu, ka 30-tajos gados fotoaparātiem taču bija magnija uzliesmojums (droši vien tekstā flashlight). A es te jau sadomājos… Latviešu izdevumam man arī nepiesaistīja grāmatas vāks – solīds, bet ne vairāk: divas guvernanšu tipa meitenes uz Londonas fona; varbūt dvīnes ikdienā arī izskatījās tādas, bet viņu īstā dzīve taču notika uz skatuves – gaismā, vizuļos, dejās, dziesmās, virpuļos…

Signis savā stāstā par grāmatu citē ēdiena gatavošanas aprakstu. Mani, savukārt, iedvesmoja aina, kurā abas māsas meklē sev vakarkleitas, lai piedalītos tēva 100 gadu jubilejā:

Rakņāšanās pa aizmestajām drēbēm bija kā ceļojums atmiņās, to nu es jums varu pateikt. Vispirms veļa – zīda, atlasa, eau de nil, maigi sārta, miesas krāsas, melnas un sarkanas lentes, nesamāksloti gabali no divdesmitajiem gadiem, slīdīgi no trīsdesmitajiem, izliekti no četrdesmitajiem, lapseņu vidukļi, šmaugas korsetes, polsterēti krūšturi. (..) Tad kleitas. Dažas no tām bijām ielikušas plastmasas maisos: pa augumam piegriezti džersija kostīmi, tonnām smagi pērlītēm izšūti pieguloši tērpi. Citas bijām apklājušas ar palagiem; plati tīkliņkrekli, tafta krinolīni, dziļie izgriezumi, bez lencītēm, bez mugurām utt., utt., utt., viss samests augstā kaudzē vecmammas gultā.

„Pusgadsimts vakarkleitu,”  Nora sacīja. „Pasaules vēsture balles kleitās.”

„Mums derētu atdāvināt tās Viktorijas un Alberta muzejam,” es noteicu.

„Kāpēc kāds ies maksāt labu naudu, lai skatītos uz manām vecajām drēbēm?”

„Agrāk maksāja, lai paskatītos uz tevi bez tām.”

Ek, palaistu reiz kāds tādā simtgadīgā kleitu skapī parakņāties…

Kāpēc lasīt grāmatu:

1)     kādas angļu aktieru dinastijas neticamie un brīnišķie piedzīvojumi gadsimta garumā burleskas stilā;

2)     var uzzināt par Anglijas rēvijas aizkulisēm starpkaru periodā;

3)     tēli — spilgtas un komiskas personības, kuras nebaidās dzīvot un izbaudīt dzīvi.

Latviski Andželai Kārterei vēl ir izdots romāns „Vakari cirkā” (2009) Silvijas Brices tulkojumā