Sākums

Mēliss Frīdentāls “Bites” (2015)

3 komentāri

Mēliss Frīdentāls. Bites / no igauņu val. tulk. M.Grīnberga. – Rīga: Mansards, 2015. (Meelis Friedenthal. Mesilased. 2012.)

Mūsdienu igauņu rakstnieka Mēlisa Frīdentāla vēsturisko romānu man pagājušos Ziemassvētkos lasīšanai iedāvināja MsMarii. Sākumā mani tas nedaudz izbrīnīja, jo atcerējos, ka viņa pati šo grāmatu novērtēja kā vidēji labu, bet vēlāk gan laikam domas mainīja uz pozitīvo pusi. Nu jau pēc izlasīšanas varu teikt, ka “Bites”, iespējams, līdzinās Zēbalda “Austerlicam”, kuru lasīju ilgi un miegaini, nedaudz mokoties ar tekstu, taču vēlāk atklāju, ka romāna atstātais iespaids ir ilgstošs un pat pēc gadiem, aizmirsusi romāna notikumus, es neizmirstu romāna gaisotni un radītās sajūtas. Kaut kā man šķita, ka slapjš oktobris būs īstais brīdis, lai lasītu “Bites”, kuras pieteikumā rakstīts, ka tās fons ir “lietus, smakas, slimības un trūdi”.

Sākumā “Bites”mūs aizved uz 17.gadsimta Tallinu − tas ir drēgns rudens, kurā students Laurentijs pēc gara jūras ceļa ierodas no tālās Holandes. Viņa galamērķis ir Tērbatas universitāte, šajā Eiropas provinces augstskolā Laurentijs vēlas turpināt savas studijas, jo autors vairākkārt garāmejot norāda, ka no iepriekšējās mācību iestādes Laurentijs bijis spiests aizbraukt pēc skandāla. Laurentijs ir tāds vientulīgs, skumjš tipiņš, kurš ceļo ar savu papagaili Klodiju, kas viņam ir dvēseles draugs un mierinājums. Noprotams, ka filozofijas studijas padziļinājušas Laurentija grūtsirdību, un viņš arī ieņēmis galvā, ka viņam piemīt “ļauna acs”, kas tā brīža Eiropas raganu medību atmosfērā ir galīgi nevēlama īpašība.

Pie viņa vājās dvēseles bija pieķērusies melanholija un tukšums, un viņš pret tiem nespēja neko iesākt, pirmā laikā neuzdrīkstējās pat iziet no mājas. (..) Caur acīm, ausīm, degunu, muti un ādu nāk pieredze un nelaimes; ja tu neseko, tad tās ierīko tevī perēkli, sāk tur vairoties, zelt kā balandas, pelējums. Ar dažādām zālēm un vingrinājumiem slikto pieredzi ir iespējams turēt grožos, kontrolēt, taču, kad tā jau izgrauzusi dvēselē ejas, tā ir kā slikts ieradums, kāds daļai ļaužu ir degvīna dzeršana.

Rene Magritte. Le Blanc Seing.

Tā kā romāna autors ir izglītots teologs un specializējies jauno laiku ideju vēsturi, tekstā ir sava vieta teorētiskiem prātojumiem par dvēseles un ķermeņa vienotību, miesas stāvokļa līdzsvarošanu dažādiem līdzekļiem, slimības izcelšanās cēloņiem utt. Man jau tie filozofijas prātojumi nav sirdij tuvi, bet tādi nu ir tie temati, ar kuriem Laurentijs sevi nodarbina. Romānā parādītajās sešās dienās Laurentijs ir slims, viņš ierodas drēgnā un aukstā pilsētā, kura atrodas bada priekšnojautās − Tērbata ir pilna ar izsalkušiem skrandaiņiem. Pilsētas nomācošā atmosfēra savijas kopā ar Laurentija melanholiju un šai slapjajā, neveselīgajā augsnē uzplaukst sižeta pavērsieni, par kuriem nav īsti skaidrības, cik tajos īstenības, cik fantāzijas. Laurentijs sarunājas ar cilvēkiem, par kuru pastāvēšanu reālajā pasaulē lasītājam raisās aizdomas, un tas rada bažas par galvenā varoņa veselības stāvokli.

Atmiņas, šīs viņa dvēselē ieskrāpētās rievas, bija saglabājušās, viņš tās joprojām juta sevī.

Diez vai romāns ir no tiem, kas patiks plašam lasītāju lokam, tas drīzāk ir baudījums tiem, kas novērtē labu valodu un netriviālu sižetu, kā arī nebaidās iegrimt melanholijā, kuru gan reizēm pārtrauc smieklīgi atgadījumi. Es lasīju vienā reizē pārdesmit lappuses, vazāju grāmatiņu sev līdzi, jo man nemaz negribējās tik dziļi izjust 17.gadsimta drēgnās noskaņas. Taču Frīdentāla tekstam nenoliedzami piemīt kāda mistiska burvība − tas gluži kā bite ierāpo tevī pa ausu caurumu un sataisās uz saldu ziemas miegu. Tā ir pasaule, kurā ilūzija šķiet līdzvērtīga realitātei, jo cilvēka smadzenes neredz atšķirību.

Cik daudz ir lietu, kas tā notiek. Tās ir tev līdzās, tās ir ap tevi, taču tu tās neuztver, neko nezini par to esamību. Tikai tad, kad tās liek par sevi manīt, pakustas, iesanas, palecas, smadzenes sāk tām sekot un tās ievērot. Bet citādi − kur tās ir? Eksistē vai neeksistē?

Advertisements

Decembra meitene

Komentēt

Zekina, Daniela (1960-...) Woman reading

Daniela Zekina (1960) Woman Reading

.

Jā, tai mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār Tālavas tālajiem siliem
un arī pār Slīteres Zilajiem,
par jūras svinpelēkiem dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

Svece eglē nodegs līdz saknei,
nu es teikšu tai svecei paldies.
Jo man liekas, ka katru aku,
katru sakni un rētu, un akmeni
šonakt noglāsta neesošs dievs.
Cik tas labi, ka vēlreiz mēs ticam
sniegam, kas tā kā rītausma aust.
Cik tas labi – ar visu kad ticies,
vari sudraba birzi vēl iziet
un ne zariņa nenolauzt.

Tavā mūžīgā pilsētā snieg,
snieg pār taviem Tālavas siliem,
snieg pār taviem Slīteres Zilajiem
un pār tavas jūras dziļumiem
klusi, balti un dziļi snieg.

1969

Māris Čaklais “Apliecinājums” (no krājuma “Zāļu diena” (1972))

Astrida Lindgrēne “Mio, manu Mio!” (2000)

1 komentārs

Astrida Lindgrēne. Mio, manu Mio! / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – (Lasītprieks!). Pirmoreiz latviski darbs iznācis sērijas “Sprīdīša bibliotēka” 7.sējumā. (Astrid Lindgren. Mio, min Mio. 1954)

1952. gada vasara Astridai Lindgrēnei bija smags laiks − jūnijā nomira viņas vīrs. Viņa nāve bija pēkšņa, tomēr Stūrem Lingrēnam jau sen bija veselības problēmas un ģimene zināmā mērā bija gatava šādam iznākumam. Lindgrēne neieslīga depresijā, turpināja rakstīt, taču sēras un skumjas viņā turpināja dzīvot. 1954. gada pavasarī viņa uzrakstīja pasaku par vientuļu puisēnu Busi, kurš nevienam nav vajadzīgs − iespējams, tā ir bēdīgākā, bet vienlaikus arī dziednieciskākā no Lingrēnes grāmatām.

“Mio, manu Mio!” Lindgrēnei ir pirmā grāmata fantāzijas žanrā, un tās pirmsākumi meklējami Astridas bērnībā, kad viņai kaimiņu meitene pastāstīja pasaku par princi Florestānu, kuram tēvs neļauj iziet ārpus pils dārziem, jo baidās no ļauna milža. Savukārt 1950. gadā Ziemassvētku žurnālā “Idun” tika publicēts stāsts “Dienu un nakti ceļā”, kas vēlāk pārtapa par “Mio, manu Mio!” pirmo nodaļu.

Grāmatas galvenais varonis ir deviņus gadus vecais Buse, kurš maziņš paņemts no bērnunama, bet adoptētājiem īstenībā nav vajadzīgs. Reiz vakarā viņš sēž uz soliņa un skatās, kā apkārtējās mājās iedegas gaismas un ģimenes sēžas pie vakariņu galda − tikai viņš ir viens, tumsā. Zēns izdomā pasaku par princi Mio, kurš beidzot Tāltālā zemē atrod savu tēvu karali un viņam sākas laimīga dzīve. Taču saskaņā ar pareģojumu Mio jādodas cīnīties ar visa ļaunuma personifikāciju bruņinieku Kato, šajā cīņā viņam palīdz draugs Jum-jums un balta ķēve ar zelta krēpēm Miramise. Izejot cauri smagiem pārdzīvojumiem, Mio pievar ļauno Kato un atdod dzīvei Svešo zemi ar nolaupītajiem bērniem.

Ilonas Vīklandes ilustrācija

Grāmatas stils ir lirisks un, visticamāk apzināti, ievērota tradicionālai pasakai raksturīga izteiksme. Galvenais varonis tiek ievietots izteikti duālā pasaulē − vispirms nepatīkama realitāte kontrastā ar gaišo fantāziju, tad fantāzijas pasaulē tiek iezīmēta melnā, ļaunā puse. No gaišās puses tumšajā galvenais varonis nonāk caur Krēslaino mežu, savukārt savu misiju − sakaut ļauno bruņinieku − Mio uzzina no burvju akas, kas čukstus stāsta pasakas. Pirms nonākšanas Svešajā zemē, Mio dažādos veidos iegūst burvju palīglīdzekļus, kas viņam palīdzēs cīņā ar Kato. Lindgrēne daudzas reizes atkārto − melns, tumšs, drūms, tumsa, skumjas, vientulība, viens, kas nav apnicīgi, bet vairo sajūtu, ka pamazām ap galveno varoni savelkas briesmas. Mio draugs Jum-jums pasakas drūmākajā posmā vairākas reizes atkārto tekstu, kurā daļa nemainās: “Ja vien ceļš nebūtu tik tumšs, ja vien kalni nebūtu tik melni un ja mēs nebūtu tik mazi un vientuļi” − katru reizi it kā tiek nosaukts tas, kas tobrīd izraisa vislielākās bailes,un uzsvērts, cik gan cilvēks ir mazs, salīdzinot ar pasauli. Nemainīgs skumju simbols grāmatā ir liels, melns, vientuļš putns − Raudu putns, kurš jau pasakas sākumā parādās pat gaišajā fantāzijas pasaulē − viņa dziedātā dziesma ir skaistāka par balto putnu dziedāto, taču tā dara sāpes.

Lai arī “Mio, manu Mio!” ir definējams kā pieaugšanas stāsts fantāzijas žanrā, tomēr spilgtāk nekā citos šāda stila daiļdarbos ir vērojams iespējamais terapeitiskais efekts. Tāds stāsts varētu dot spēku gan bērnam, kas cīnās ar smagu slimību, gan pieaugušajam, kas pārdzīvo sēras vai depresiju. Mio ir mazs, sākumā nelaimīgs bērns, kurš atrod savu mīlošo tēvu un uzveic ļauno bruņinieku, kuru var nosaukt dažādos vārdos: nāve, ļaunums, skumjas, bailes, sēras. Lindgrēne sniedz mierinājumu, ka negatīvais ir pieveicams, mazi spēki ar apkārtējo palīdzību var radīt brīnumu un atdot melnai, ļaunuma apsēstai zemei sauli, puķes un zaļu zāli. Tai pašā laikā Lindgrēne ir reāliste, un Raudu putns ar skumjo dziesmu tomēr ir daļa no gaišās pasaules. Rakstniece savus sērojošos draugus vēstulēs mierināja ar ķīniešu sakāmvārdu: “Tu nevari kavēt skumju putnus lidot virs tavas galvas, bet tu vari kavēt tos būvēt ligzdu tavos matos.”

***

Lindgrēnei latviešu valodā ir bijuši trīs tulkotāji − Elija Kliene, Mudīte Treimane un Vilnis Treimanis, un faktiski var teikt, ka pārtulkots vairākums rakstnieces daiļdarbu, turklāt liela daļa vairākas reizes pārizdota. Pirmie izdevumi jau ir “nolasīti”, bet pēdējie iznāk cieto un spožo vāku sērijā, kura man šķiet drīzāk praktiska, bet ne skaista. Tā kā Lindgrēni lasa joprojām, un, cerams, arī lasīs, man kā pieaugušai lasītājai gribas jau kaut ko citā kvalitātē. Es ar lielu prieku lasītu Lindgrēnes Kopotos rakstus, kuros satiktos tik daudzi no bērnībā iemīļotiem personāžiem.

 

Йенс Андерсен “Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь” (2016)

1 komentārs

Йенс Андерсен. Астрид Линдгрен. Этот день и есть жизнь / перевод с датского Г.Орловой. − Москва: КоЛибри, 2016. (Jens Andersen. Denne dag, et liv. 2014)

Pavisam nesen − 14.novembrī zviedru bērnu rakstniecei Astridai Lindgrēnei (1907-2002) apritēja 110 gadi. Jau ar savu otro izdoto grāmatu “Pepija Garzeķe” (1945) viņa trāpīja zviedru sirdīs. Astridai Lingrēnei vairākas reizes ir izdevies radīt grāmatu varoņus, kas spēj dzīvot ārpus laika un noteiktas telpas, vēl vairāk − tie spējuši kļūt tuvi ne tikai skandināviem, bet arī citām nācijām. Pirms kāda laika es ar interesi izlasīju tulkotājas Mudītes Treimanes sarakstītu biogrāfiju “Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi” (Zvaigzne ABC, 2007), tomēr tā bija pavisam neliela. Tādēļ ar vieglu sajūsmu uzņēmu ziņu, ka krieviski iztulkota diezgan apjomīga, dāņu literatūrzinātnieka nesen sarakstīta rakstnieces biogrāfija.

Lindgrēne ir dzimusi 1907. gada 14. novembrī Vimmerbī kā otrais bērns zviedru zemnieku ģimenē. Semjuels Augusts un Hanna Ēriksoni vadīja lielu saimniecību, viņi bija kārtīgi, dievbijīgi un čakli cilvēki, kuru četriem bērniem bija laimīga un rosīga bērnībā, līdzīga tai, kādu vēlāk rakstniece apraksta triloģijā “Trokšņu ciema bērni”. Astrida bija bērns ar asu prātu, un viņas pirmie literārie mēģinājumi tika atzinīgi novērtēti. Varbūt tādēļ, pabeigusi skolu, 15 gadu vecumā Astrida kļuva par praktikanti vietējā Vimmerbī avīzē. Sākumā nedrošais skuķis negaidīti pārvērtās par ekstravertu, modernu jaunieti – Astrida pirmā savā ciemā nogrieza īsus matus un, ietekmējusies no feministiskās literatūras, uzvedās pēc iespējas “moderni”.  Sācies kā spēle, 1926. gada vasarā vairs nebija noslēpjams Astridas un viņas darba devēja –  avīzes galvenā redaktora Rainholda Blumberga sakars, jo Astrida bija stāvoklī un piespiedu kārtā aizbrauca no Vimmerbī. Blumbergs bija precēts, gandrīz 50 gadus vecs vīrs, kura šķiršanās process ieilga. Astridas dēls Larss piedzima Kopenhāgenā, kur bija iespējams bērnu dzemdēt slepus no Blumberga sievas advokātiem. Nākamos trīs gadus Larss pavadīja Kopenhāgenā, audžumātes ģimenē, bet Astrida strādāja Stokholmā un regulāri brauca ciemos. Jaunā māte ļoti pārdzīvoja atrautību no bērna, un vēlāk tas izpaudīsies daudzos viņas radītajos vientuļo puisīšu tēlos. Astrida strādāja par sekretāri Stokholmā, līdz satika nākamo vīru − atkal savu priekšnieku, precētu vīru Stūri Lindgrēnu. Šoreiz gan stāsta beigas bija laimīgākas, un 1931. gadā abi apprecējās un paņēma pie sevis Larsu. 1934. gadā piedzima meita Karina. Domāju, ka nevienam nav jāpaskaidro, ka 20. gadu Zviedrijā būt par vientuļo māti bija kauna lieta, kur nu vēl krietnu zemnieku meitai no mazas pilsētas. Lindgrēnes dzīves laikā Larsa tēva identitāte netika atklāta un rakstniece par to runāja izvairīgi, šī grāmata faktiski ir pirmā, kas smalki izklāsta lietas apstākļus.

Diezgan ierasta varētu būt parādība, ka lasītājs rakstnieku uzlūko ar viņa grāmatu starpniecību un iedomājas, ka starp rakstnieka daiļradi un personību var vilkt ciešas paralēles. Iespējams, kādreiz šis princips strādā, tomēr domāt par Lindgrēni kā mīļu, aušīgu tanti, kas gaida ciemos ar cepumiem un kakao, gan nevajadzētu. Grāmatā stāstīts gan par rakstnieces “iekšējo bērnu, kas vienmēr gatavs spēlēties”, gan arī par viņas iekšējo melanholiju. Citēta Lindgrēnes vēstule, kurā viņa atzīst, ka patiesi priecīga bijusi tikai bērnībā un, iespējams, tādēļ raksta grāmatas, kurās var atdzīvināt šo brīnišķīgo sajūtu. Lindgrēnes darbos aiz saulainiem smiekliem slēpjas arī citas emocijas −   viņas varoņi Pepija, Mio, Brālītis, Pelle, Ronja, Emīls, Sausiņš un daudzi citi ir kāda brīdi spiesti piedzīvot vientulību, skumjas un nesapratni. Un tas viņus padara tik tuvus lasītājiem, palīdz pārdzīvot pašu negatīvās emocijas.

 

Pirmie Lindgrēnes stāsti parādās 30.gadu vidū bērnu žurnālos, un vēlākos gados rakstniece tos piemin nelabprāt, taču šajos stāstos redzams, kā pieaug rakstnieces meistarība, kā didaktiku nomaina vēlme skatīties uz pasauli ar bērna acīm. Otrā pasaules kara laikā Lindgrēne strādā zviedru izlūkdienestā par analītiķi jeb, vienkārši sakot, lasa ienākošās un izejošās ārzemju vēstules. Cilvēku dzīvesstāsti, atklāti vēstulēs, viņu dziļi ietekmē, un šajā laikā viņa uzsāk veidot savu “karalaika dienasgrāmatu” − tās ir 19 burtnīcas, kurās Astrīda līmē avīžu izgriezumus un raksta savas pārdomas. Savdabīgs un unikāls autobiogrāfiskais dokuments, kurš tiek veidots līdz pat 1961. gadam, un pierāda, ka Lindgrēne nekad nav slēpusies no dzīves realitātes. Biogrāfijas autors uzskata, ka stāsts par Pepiju, kuras tēls radies kara laikā, varētu būt pretreakcija uz pasaulē notiekošo − Pepija kā mazs, labsirdīgs Supermens, kurš stājas pretī pasaules ļaunumam. Taču pirms Pepijas Lindgrēnei iznāca grāmata par Britu Mariju − to izdeva neliela, jauna izdevniecība “Rabén & Sjögren”, kurā Lindgrēne iepazinās ar redaktori Elsu Olēniusu. 1946. gadā Pepija ar Olēniusas reklāmas kampaņas palīdzību kļuva par zviedru bērnu hītu, un, iespējams, joprojām ir populārākais Lindgrēnas radītais tēls Zviedrijā. Pēc Pepijas panākumiem Lindgrēnes dzīve mainījās − viņa daudz rakstīja, uz pusslodzi strādāja par bērnu grāmatu redaktori un kļuva aizvien populārāka.

Interesanti, ka jau no paša sākuma savus daiļdarbus Lindgrēne stenogrāfējusi − viņas arhīvā ir 660 stenogrāfisko bloknotu ar grāmatu melnrakstiem, kas pēc tam pārdrukāti uz rakstāmmašīnas tīrrakstā. Stenogrāfētas ir ne tikai bērnu grāmatas, bet arī lugas, scenāriji, raksti avīzēm, runas utt. Lindgrēnei bija arī plaša sarakste ne tikai ar lasītājiem kā rakstniecei un potenciālajiem autoriem kā redaktorei, bet arī ar ģimeni, radiem, draugiem. Iespējams, ka grāmatas vērtīgākais pienesums manās zināšanās par Lindgrēni ir apjausma par viņas mērogu kā sabiedriskai darbiniecei. Skaidrs, ka viņas ieguldījums visas pasaules bērnu literatūras attīstībā ir ievērojams, un tam jāpievieno arī viņas centieni pievērst pastiprinātu uzmanību bērna personībai, veicināt iejūtīgāku un vērīgāku attieksmi pret bērna problēmām. Taču ārpus Zviedrijas pašsaprotamu iemeslu dēļ ir maz zināma Lindgrēnes aktīvā pilsoniskā nostāja daudzos jautājumos, līdz pat 1976.gada notikumiem, kad Lindgrēnes rakstu sērija veicināja sociāldemokrātu zaudējumu vēlēšanās.

1952. gadā Lindgrēne kādā žurnālā rakstīja: “Pasaules likteņi tiek veidoti bērnistabās. Tieši tur tiek lemts, vai nākotnes vīrieši un sievietes kļūs par garīgi veseliem cilvēkiem ar brīvu gribu vai sakropļotiem indivīdiem, kas izmantos katru iespēju, lai apgrūtinātu savu tuvinieku dzīvi.” Neesmu pārliecināta, vai pilnībā piekrītu šim Lindgrēnes izteicienam, taču šaubu nav, ka laimīga bērnība daudzējādā ziņā veicina laimīgu attieksmi pret dzīvi nākotnē. Un rakstniece Astrida Lindgrēne sev pieejamā veidā ir mēģinājusi darīt laimīgāku bērnību daudziem.

 

Novembra meitene

Komentēt

 

Charles M. Wysocki (1928-2002) Sea Captain’s Wife Praying

vakars

.

stāv mākoņi melni kā kalni

un gaiši kā labības stati

tur aizrit pa tumstošiem laukiem

rudens grīļīgie rati

.

pirms rieta pirms sniega pirms sala

tu vienmēr atgriezties prati

nāc pa debesīs iebrauktām grambām

kad ceļa vairs nesaskati

.

stīdz gaisma no debesu torņiem

kā salātlapiņas mati

es virpuļodama krītu

un dejoju viena pati

.

to laimīgo deju pirms ziemas

kam palagi balti un plati

mēs gulēsim blakus viens otram

kā divi sudraba lati

.

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

 

Oktobra puisis

Komentēt

Carlo Bertocci (10)

Carlo Bertocci (1946) Lapas uz lapām

Pavasaris atnāk ar putnu dziesmām, rudens ievada mūs ziemas mēmumā. Bet arī viņam ir sava mūzika. Saulainās rudens dienās mežā dzied kukainīšu kori. Tur ir miljoniem mazu, spārnotu puteklīšu, kuri mežā meklē beidzamo aizvēju un siltumu un varbūt atnākuši tur nomirt. Tas ir vesels simfonisks orķestris, kur odiņš spēlē pirmo vijoli. Skaņa ir smalka un skumja.

(..)

Cik patīkami ir klejot pa mežu, atrast zīmes no mums svešās un tomēr tik tuvās putnu un zvēru dzīves, jo mēs no sendienām esam uzglabājuši pret viņiem kādu radniecīgu sajūtu. Savā mežā es bieži atradu galdu, uz kura vāverīte bija sēdējusi un ēdusi brokastis. Tas bija kāds lielāks celms platu, gludu virsu. Kā uz galda paliek dažreiz nenokoptas ēdiena paliekas, tā tur arvienu bija pamesta glīti apgrauzta ruda čiekura ruda čiekura serde. Rudenī, kad laikrakstos parādījās paziņojums, ka riekstus atļauts ievākt tikai no 15.septembra, vismazāk šo aizliegumu ievēroja vāveres, kuru šogad bija sevišķi daudz. Augusta beigās zem lazdām visa zeme bija nošķiesta negataviem riekstiem, līdz pusei nolobītu bārkstainu ārējo mizu. Pamēģinājusi saviem asiem zobiņiem, ka rieksts vēl neatlobās no čaulas un ir zaļš, vāverīte bija nometusi to zemē. Vēsās, lietainās dienas viņa pavada savās mīkstās sūnu ligzdās, kur savilkts daudz brūnu riekstu, un priecājas par rudens bagātību, šūpodamās vējā līdz ar savu koku.

Fragmenti no Kārļa Skalbes tēlojuma “Rudens noskaņas” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Kens Folets “Zemes pīlāri” (2013)

3 komentāri

Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Septembra meitene

Komentēt

Adrian Allison (1890-1959) Woman Reading (1940)

Gaismiņa tikko ausa, kad mēs devāmies meža virzienā. Debesis bija apmākušās, pļavā gulēja silta migla. Rīta klusumā mežā tarkšķēja viens vienīgs putns. Vilka knābi gar koka stumbru, par sevi stāstīdams − te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrr. Mēs ar māti arī te bijām. Gājām brīnumu mežā, kur mūs gaidīja sēņu valstība. Apmākusies debess pašķīrās, no tās izlīda pavārgs saules stars, kas pieņēmās spēkā, un mežs pielija ar zeltainu gaismu. Eglēs, priedēs, bērzos, apsēs un papardēs trīsinājās rasa, mirdzēja smalki noaustie zirnekļu tīkli. Drīz, pavisam drīz tām bija jānāk. Tās nerādījās uzreiz. Tās parādījās, kad par tām stipri domāja.

Mēs gājām klusēdamas un koncentrēdamās. Runāšana varēja tās izbaidīt. Klusēšana darīja savu. Zem papardēm apsājā tupēja apšu kungi − bieziem kātiem un tumši sarkanām cepurēm, tālāk melnu lapu biežņā slēpās zaļganas cūcenes un milzīgās, baltās krimildes, uz meža ceļa cita pēc citas bija izsprāgušas baravikas, mazās, glumās sviesta beciņas, gaileņu un rudmiešu puduri, sūnās kluknēja čigāneņu un bērzlapju podiņi. Mēs turējām klusumu, lai arī gribējās priecīgi bļaut. Mātes brilles palaikam aizsvīda, līdz viņa norāva tās no acīm un ielika kabatā. Gar meža malu pļavā uzgājām baltās atmatenes. Tās bija kā lieli, spēcīgi kamoli uz stipra kāta, kam bija uzvilkts viegls plīvura bruncīts. Sēņu dievs  mūs mīlēja. Grozi pildījās.

Mežmalas rīta piesaulē mēs apsēdāmies atvilkt elpu. Māte attina sviestmaizes. Tās bija gardākās sviestmaizes pasaulē. Un šis bija skaistākais pasaules rīts. Smaržoja sūnas, smaržoja sēnes mūsu grozos, koku miza smaržoja un debesis, kurās saule lēni un pamazīt sukāja savus zelta matus.

Nora Ikstena “Mātes piens” (Dienas Grāmata, 2015)

Augusta meitene

Komentēt

 

Charles Merrill Mount (1928-1995) Reading a book

Vasara nav mūžīga, to Birks zināja,un to zināja arī Ronja. Bet nu viņi sāka dzīvot tā, it kā tā būtu mūžīga, un, cik vien labi spēja, viņi atvairīja visas mokošās domas par ziemu. Ik brīdi − no ausmas līdz krēslai un naktī – viņi gribēja izjust un izbaudīt vasaras saldmi. Lai dienas nāk un iet, viņi dzīvos vasaras skurbumā, neļaujoties raizēm. Viņiem bija palicis vēl pavisam īss laiciņš.

− Un to mums neviens nesabojās, − Birks sacīja.

Šai ziņā Ronja viņam piekrita.

− Es uzsūcu sevī vasaru, tāpat kā meža bites sūc medu, − viņa stāstīja. − Es vācu lielu vasaras pikuci, no kā dzīvot, kad… kad vairs nebūs vasaras. Vai tu zini, kas tajā ir?

Un viņa pastāstīja Birkam.

− Tas ir viens vienīgs sacepums no saules lēktiem un melleņu čemuriem, kas pilni ar mellenēm, un vasaras raibumiem, kas tev uz rokām, un mēness gaismas vakaros pār upi; un zvaigžņu debesīm, un meža dienvidus tveicē, kad saule apspīd priedes, un sīka vakara lietutiņa, un daudz kā cita, un vāverēm, un lapsām, un zaķiem, un aļņiem, un visiem savvaļas zirgiem, kurus mēs pazīstam, un laika, kad mēs peldam un jājam mežā, − jā, nu tu dzirdēji, ka tas ir sacepums no visa tā, kas ir vasara!

Fragments no Astrīdas Lindgrēnes grāmatas “Ronja − laupītāja meita” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC)

Andris Puriņš “Zelta zirneklis smejas” (1981)

5 komentāri

Andris Puriņš. Zelta zirneklis smejas. – Rīga: Liesma, 1981.

GRĀMATU GADSIMTS-1981

Nelielais romāns “Zelta zirneklis smejas” manā Grāmatu gadsimta sarakstā tika iekļauts, jo prātā bija kaut kādas atmiņu druskas par tā popularitāti un polemiku, ko tas izraisījis lasītāju vidū. Man gan bija arī citi varianti šim gadam, taču grāmata burtiski pati pie manis atnāca, un tad jau daudz laika tās izlasīšana neprasīja.

Šo romānu man ir grūti aprakstīt, jo man trūkst informācijas, lai to ievietotu atbilstošā pasaules ainā. 80. gadu sākumā man bija bērnudārznieka intereses, līdz ar to tā laika jauniešu sajūtas nav pazīstamas. Un atšķirībā no daudziem citiem romāniem, ko var vērtēt vispārināti, par šo man gribas veikt aptauju tā laika jauniešu vidū un pajautāt, vai tā tiešām varēja būt. Andris Puriņš (1950) romāna sarakstīšana laikā pats vēl nebija aizgājis ļoti tālu no vidusskolēna vecuma (“Zelta zirneklis” ir viņa otrā izdotā grāmata), tad jau varētu pieņemt, ka materiālu viņš pārzina.

Neslēpšu, ka romānā izcilu literāro vērtību neredzu. Kaut kādas daļas varētu dēvēt par sadzīves romāna ainiņām, diezgan tradicionālām padomju jauniešu romānam, kaut kas ir rakstīts ar pretenzijām uz fantastiku, taču tā izpaužas galvenokārt galvenā varoņa pasaules uzskatu paušanā sarunās ar ķēdītē iekārtu Zelta zirnekli un liek bažīties par viņa psihisko veselību. Kopā tas īsti neskan, turklāt ir sajūta, ka kaut kas no šī romāna ir ņemts laukā un tādēļ ir jūtami dīvaini pārlēcieni varoņu rīcībā. Bet tikpat mierīgi tā varētu būt autora neveiksme raksturu attēlošanā.

(Tālāk romāna aprakstā sekos maitekļi.)

Tatjana Nazarenko (1944) “Pēc eksāmena” (1976) (fragments)

Galvenais varonis ir Filips Jirjens − 11.klases skolnieks, ko varētu raksturot kā zīmuli un izlecēju. Pēc skata simpātisks, trenējas basketbolā, daudz lasījis − īpaši pievērsies filozofijai un psiholoģijai, kas nav viņa smadzenes radījis īpašu kārtību, drīzāk otrādi. Tomēr Filips tiecas uz labo un sava vērtību sistēma viņam pastāv, tādēļ vecāki varētu neuztraukties par viņa draudzību ar bijušo klasesbiedru Juri, kas nesen atgriezies no kolonijas. Autors īpaši uzsver Filipa morālo noturību, jo tādēļ pat ieviests glums tēls Saša, kura dzīves mērķis romāna kontekstā ir novest no ceļa “gaišos zēnus”, kam Filips pretojas pat fiziski iespaidots. Kaut kāda iemesla pēc (garlaicība?) Filips ar Juri izdomā fotogrāfēt plikas meitenes, t.i. kultivēt erotisko mākslu. Nē, teorētisko iemeslu šim procesam Filips, protams, ir izdomājis, taču tas pausts tik sarežģīti, ka drīzāk tā ir vienkārša jauniešu ziņkārība un vēlme pēc kaut kā aizliegta. Jauno fotogrāfu modeles ir viņu vienaudzes, kas tiek ievilinātas un pierunātas, bet pēc tam piespiestas klusēt, draudot ar šantāžu ar kailfoto. Ja es pareizi saprotu, tad parasti fotoseanss tiešām ir bijis tikai foto, bet ne gadījumā ar Margitu − Filipa simpātiju, kura viņam gan neatbild ar pretmīlestību. Pēc fotografēšanās Filips Margitu izvaro un pēc tam pieļauj, ka to pašu izdara Juris. Tālāk sekojošā Margitas uzvedība man šķiet neticama – viņa divas nedēļas skolā ar Filipu nerunā, bet tad iesauc viņu trepju telpā, izrunājas un iesit pļauku, pieprasot atsieties viņam no citas skolasbiedrenes un atdot fotogrāfijas. Filips saplēš fotogrāfijas, bet neatdod filmiņu, un tad Margita veic pašnāvības mēģinājumu, par ko uzzinot abi fotomākslinieki panikā likvidē visus savus šedevrus.

Piekritīsiet, ka 80.gadu sākumam sižets ir diezgan jestrs, un mani tiešām interesē, ko īsti vidusskolēni varēja apspriest literatūras stundās, rīkojot literārās tiesas (par kuru eksistenci mani informēja Sibilla). Vai tiešām bija viedoklis, ka Margita ir pati vainīga un tas ir pašsaprotami, ka pašnāvība ir jātaisa nevis pēc izvarošanas, bet tad, kad draud parādīties viņas kailfoto (autors uzsver − erotiskie, ne pornogrāfija (kurš gan zināja tolaik, kas tas vispār par zvēru?). Es cenšos iedomāties savu uzvedību šādā situācijā (padomju tikumiskie uzvedības modeļi man nav sveši), bet tas ir praktiski neiespējami − pilnīgi iespējams, ka izvēlētos klusēt, lai nedabūtu izvarošanas upura zīmogu, kas faktiski varēja nākt kopā ar palaistuves slavu.

Pašsaprotami, ka Filipa raksturs ir bijis jāparāda attīstībā, tā sacīt − kā samaitājas mūsdienu jaunatne. Tādēļ romānā nav stipru vecāku tēlu, pedagogu autoritātes, radu saime parāda sevi kā merkantili rausēji, lai arī pretstatam figurē treneris, kurš Filipu brīdina par personības izmaiņām, un pozitīvais draugs Ivars. Romānā parādās arī Margitas māte − māksliniece, kura vēl pirms visa notikušā zīmē Filipa portretu, un stipri aizplīvurotā formā tiek likts nojaust, ka zīmēšanas seansi viņiem beidzās ar pārgulēšanu. Teorētiski varētu to uztvert kā lūzuma punktu jaunieša attīstībā, bet sekss ir pausts tik alegoriski, ka to iespējams saprast tikai ar mūsdienu samaitāto prātu. Vispār jau tā laika jaunatne lielākoties bija krietni tikumīgāka kaut vai tādēļ, ka nebija informācijas, kas īsti jādara, tādēļ arī varētu pieņemt, ka Filips tiek mātes samaitāts, iekož aizliegtā auglī, bet grēka bumerangs trāpa netiklās mākslinieces meitai (o, kas par santabarbaru!).

Kad es tā pati ar sevi aprunājos par iespaidiem, man iespaids par romānu pat uzlabojās. Ja šo sižetu izmantotu mūsdienās, piemēram, tagadējā Latvijas vēstures sērijā, tas pat varētu izvērsties diezgan daudzsološi un šo to nozīmīgu pavēstītu par tā laika sabiedrības morāli.

 

Older Entries