Sākums

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” (2018)

Komentēt

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.

Advertisements

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2018-oktobris/decembris)

Komentēt

Sen neesmu neko rakstījusi par grāmatu jaunumiem, bet nu laiks pie tiem atgriezties. Domāju, ka iekavēto nemeklēšu, jo gadu veci jaunumi jau vairs nav nekādi jaunumi.

Foto: Kristians Luhaers

Viens no ievērojamākiem notikumiem grāmatniecībā rudenī bija Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” izdošana (Latvijas Nacionālā bibliotēka, galv.red. V.Ščerbinskis). Rudenī iespiesto grāmatu, protams, pietrūka, jo izdevējs bija pieņēmis, ka cilvēkiem enciklopēdija uz papīra vairs nav vajadzīga, bet cilvēki, izrādās, domā citādāk. Man arī nav nekas iebilstams pret tādu uzziņu izdevumu mājas plauktā. 18. decembrī tika atvērta enciklopēdijas elektroniskā versija − https://enciklopedija.lv

Pagājušogad daudzas no gada pēdējā ceturksnī izdotajām grāmatām bija saistītas ar Latvijas simtgadi. Piemēram, “Latvijas Mediju” izdotā “100 notikumi Latvijas vēsturē: cilvēki un procesi, 1918-2018″ (atb.red. Jūlija Dibovska). Vai “Jāņa Sētas” “100 gadi 100 kartēs” (sast. Jānis Barbans), kura iepazīstina ar interesantākajām, neparastākajām un nozīmīgākajām ar Latviju saistītajām kartēm no 1918. gada līdz mūsdienām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs klajā laidis biogrāfisko grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, kas ir biogrāfisku eseju krājums par 39 personībām – Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Grāmatas biogrāfisko eseju autori ir vēsturnieki Tālis Vigo Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.

Senākā vēsturē ieskatās Ieva Pīgozne grāmatā “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC), kurā izseko apģērba attīstības gaitai vairāk nekā 1000 gadu garumā. Tā sniedz ieskatu Latvijas pamatiedzīvotāju apģērba vēstures galvenajos posmos līdz brīdim, kad no valkāšanas izzuda tradicionālais apģērbs, un ieskicē tautastērpa izveides norisi. Iespējams, palīgs tautastērpa izgatavotājiem un valkātājiem.

Vienai no skaistākajām latviešu valstiskajām tradīcijām veltīta kolektīvā monogrāfija “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija” (“Jānis Roze”), kurā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Grāmatā iekļauti 13 raksti, un tiek apskatīta ne tikai Dziesmu svētku vēsture, bet arī svētki kā tradīcija, izglītības loma tradīcijas saglabāšanā, svētku finansiālie un ekonomiskie apstākļi.

Ja jums patika pirms diviem gadiem iznākusi grāmata “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2016), tad, iespējams, ieinteresēs arī “Latgales pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2018), ko veido Rūtas Šmites stāsti un Elīnas Kursītes fotogrāfijas par Latgales mazciemu iedzīvotājiem. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas.

Pēdējā no mākslas vēsturnieka Andra Rubeņa izdotajām grāmatām ir veltīta mīta un mitoloģijas jēdzienu lietojumam, kā arī šo jēdzienu pārskatījumam, salīdzinājumam un zināmai sistematizācijai −  “Mīts – senais un modernais: senais mīts mūsos un mēs mītiskajā pasaulē”  (“Al secco”).

Divas grāmatas, kas vedina lūkoties vēsturē caur personības skatupunktu. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Otomāra Kalpiņa grāmatu “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” − vērtīga liecība par dzīvi piekrastes zvejnieku ciemos 20.–21. gadsimtā – Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā. Atmiņas sakārtojusi Rudīte Kalpiņa, tai ir komentāri un vizuālā daļa. Otra atmiņu grāmata ir žurnālistes Māras Vildes sastādītā un izdotā Ulda Pūcīša “Dienasgrāmatas, 1948-2000”. Grāmata sniedzot pārsteidzošu, skarbu un atklātu skatu uz aktiera personību un latviešu teātra vēsturi.

Atmiņā liek gremdēties Lienes Lasmanes izveidotā grāmata “Pagalma mantojums: 32 jautras spēles un rotaļas” (Zvaigzne ABC), kas stāsta par vecajām, labajām āra rotaļām: Paslēpes, Sālsstabi, Cietumiņi, Kazaki pret laupītājiem, Nazīši…  Līdztekus katras rotaļas noteikumu, norises un inventāra aprakstam autore ir norādījusi, kādus fiziskās un intelektuālās attīstības aspektus katra rotaļa veicina.

No latviešu daiļliteratūras pieminēšu trimdas rakstnieces Agates Nesaules romānu “Zudušie saulgrieži”, kas ir stāsts par trimdu un sieviešu draudzību (“Vesta-LK”). Otrs romāns pieder Franciskas Ermleres spalvai − “Bliks: Rīgas sapnis par kino” (“Latvijas Mediji”), kas nu jau ir sestais ciklā “Rīgas detektīvs”.

Pievēršoties tulkojumiem vispirms jāmin jaunais igauņu nacionālā eposa tulkojums “Kalevdēls” (“Neputns”, tulk. Gundars Godiņš). Grāmatas priekšvārdā teikts: ““Kalevdēls” ir gan tradīcija, gan simbols, igauņu tautas “lielais stāsts”, uz kuru ir balstījušies cauri laikiem un no kura pārtapšanas ir radušās neskaitāmas jaunas takas igauņu 21. gadsimta dzīvajā kultūrā.” Jauno tulkojumu papildina detalizēti tekstā sastopamo igauņu valodas senvārdu un eposā pieminēto reāliju skaidrojumi un izsmeļoši tulkotāja komentāri.

Kā eksotiku un reti sastopamu parādību mūsu grāmatniecībā gribētu atzīmēt Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (“AsiaRes”) izdoto krājumu “Mūsdienu ķīniešu stāsti un esejas”. Latvijas Universitātē studējošie jaunie pētnieki Agitas Baltgalves vadībā un redakcijā ir apkopojuši plašu īsprozas tekstu klāstu − 35 mūsdienu ķīniešu autoru darbus latviskojuši 13 tulkotāji.

Tikpat eksotisks šķiet Lidijas Dimkovskas romāns “Slēptā kamera” (“Mansards”, no maķedoniešu valodas tulk. Ingmāra Balode), jo pēdējais tulkojums no maķedoniešu valodas latviski ir iznācis nekad. “Slēptā kamera” (2004) ir autores debijas romāns, un to sarakstījusi sīksīka kamera rakstnieces kājas īkšķī.

Beidzot ir latviski iztulkots 2010. gadā Bukera balvu ieguvušais Hilarijas Mantelas lielromāns “Vilku nams”, kas vēsta par Tomasu Kromvelu − vēsturisku personību un valstsvīru Henrija VIII galmā 16. gadsimta sākumā (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga). Cerams, ka pēc kāda laika latviski sagaidīsim romāna otru daļu (kas arī ieguvusi Bukeru).

Savukārt esam sagaidījuši lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabuļauskaites romānu sērijas “Silva Rerum” ceturto, noslēdzošo daļu (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešus valodas tulkojusi Dace Meiere). “Silva rerum IV” turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu. Romāns vēsta par XVIII gs. otro pusi – par laiku, kad notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā.

Interesanti, kāpēc izdevniecība “Dienas Grāmata” ir nolēmusi noņemt nemainīgo “Lolitas lāstu” no amerikāņu krievu rakstnieka Vladimira Nabokova un beidzot izdot latviski arī kādu citu viņa romānu − “Camera obscura” (no krievu val. tulk. Jānis Hvoinskis). Lai gan šeit arī ir nobriedis vīrietis, ko valdzina pavedinoša jauniete.

No detektīviem/trilleriem gribētu minēt “Zvaigznes ABC” izdoto argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata krimiķi “Vienīgā izeja” (no spāņu val. tulk. Edvīns Raups), kas piesaista tieši ar Argentīnu. Savukārt somu rakstniecei Kati Hiekapelto latviski iznācis jau otrais detektīvs sērijā par policijas izmeklētāju Annu Feketi − “Gājputni” (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse). Kā noprotu, savos romānos Hiekapelto skar Eiropai aktuālo imigrācijas tēmu. Izdevniecība “Omnia Mea” ļoti skopi reklamē savas grāmatas un nemaz nepasaka, ka Leīlas Slimani romāns “Klusa dziesma” (no franču val. tulk. Agnese Kasparova) 2016.gadā ir ieguvis Gonkūru prēmiju un stāsta par sirdi plosošu notikumu ģimenē mūsdienu Parīzē.

Fantāzijas literatūras plauktiņā latviešu lasītājs beidzot būs sagaidījis kādu Čainas Mjēvila tulkojumu. Kā pirmais ir izdots romāns “Pilsēta un pilsēta” (“Prometejs”,no angļu val. tulk. Vilis Kasims). Savukārt es esmu sagaidījusi nākamo romānu Somijas zviedru rakstnieces Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hroniku sērijā “Kuģis “Naondel”” ( “Pētergailis”, no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas ir patīkami feministiska un sieviešu draudzību slavējoša literatūra. Vēl mēs visi kopīgi tomēr būsim sagaidījuši Andžeja Sapkovska Ragaņa sāgas nākamo sējumu “Likteņa zobens” (“Zvaizgne ABC”, no poļu val. tulk. Māris Salējs). Šajā gadījumā laikam jau jāsaka − labāk vēlu nekā nekad.

Izskatās, ka manā apskatā dominē vārdi ‘beidzot’ un ‘sagaidījuši’, kas grāmatu izdošanas kontekstā nav nemaz tie sliktākie vārdi. Lai to ir vairāk jaunajā − 2019. − gadā!

Ilustrācija: Emilia Dziubak

Johanna Sinisalo “Saules kodols”(2017)

1 komentārs

Johanna Sinisalo. Saules kodols / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Pētergailis, 2017. (Johanna Sinisalo. Auringon Ydin. 2013)

Romānu “Saules kodols” grāmatu blogeriem pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Sibilla, un viņa bija ļoti oriģināla, jo visiem uzdāvināja vienu grāmatu, tikai ar dažādu formulējumu. Man grāmata tika kā “stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām”. Nezinu gan, kāpēc, jo man māsas nav, un attiecīgi nav arī šādu attiecību pieredzes. Varbūt Sibilla tēmēja uz manu patiku pret ģimenes sāgām. Katrā ziņā grāmata bija neordināra un viegli lasāma, un domāju, ka tāds žanrs kā ironiskā distopija pie mums netiek bieži izdots. Varu godīgi atzīties, ka grāmatas noformējums mani galīgi neiedvesmoja un bez Sibillas piespēles šo grāmatu nebūtu ierindojusi pie lasāmajām.

Sibilla ir labi aprakstījusi situāciju romānā, kas izveidojusies iedomātā Somijā mūsu dienās − šeit valda eisistokrātija jeb “labklājības vara”. Tātad, viss ir par labu pilsoņiem, kas vispirms nozīmējis atkarību veicinošu vielu iznīdēšanu no Somijas sabiedrības un vienlaikus norobežošanos no apkārtējās pasaules, jo “pagrimuma demokrātijas” nav nekāds piemērs plaukstošās Somijas pilsoņiem. Narkotikas statusu Somijā ir ieguvuši arī tādi produkti, kas satur kapsaicīnu, kas tiek iegūts no čili pipariem. Čili šajā romāna ir dubulta jēga, jo savā augstākajā izpausmē tie nes cilvēkam patiesu apziņas brīvību, no kā ļoti baidās eisistokrātijas vadoņi.

Romāna sižetu virza uz priekšu divas līnijas − Vanna vēlas atklāt, kas noticis ar viņas pazudušo māsu, un viņas draugs krāj naudu un plāno bēgt no Somijas uz pūstošajām ārzemēm. Teksta struktūra ir dalīta − šeit ir gan Vannas tiešā runa, gan viņas vēstules pazudušajai māsai, kurās viņa atklāj ģimenes vēsturi, gan nelieli, uzjautrinoši eloju mācību programmas materiāli.

Kā jau īstenā distopijā pienākas, autore nav bijusi saudzīga pret sieviešu dzimumu, Visas sievietes tiek iedalītas elojās un morlokās. Elojas ir tādas smukas blondīnes, īstenās femisievietes, kas ir aktīvas pārošanās tirgū un tām raksturīga vīrieša dzimuma labklājības vispusīga veicināšana. Savukārt morlokas tiek identificētas jau bērnībā un neveselīga interese par burtiem, cipariem un konstruktoriem draud ar izslēgšanu no vairošanās programmas. Autore morlokām pasaulē atvēl šauru un tumšu nostūri, kamēr elojas dzīve − lai arī ierobežota un regulēta − ir krietni vieglāka. Romāna galvenā varone Vanna ir morloka, kas veiksmīgi maskējusies par eloju, taču savas dubultās dzīves grūtības viņa veldzē ar aizliegtās vielas − kapsaicīna lietošanu. Patiesi man patika autores neslēptā ierēkšana par īstas sievietes uzvedības normām − ikrīta biezais krāslis uz sejas un neizbēgamā matu staipīšana (vai lokošana), kā arī atbilstošas kleitiņas (apaļumus neslēpjošas) un apavu (uz iespējami augstākiem papēžiem) izvēle. Jā, šeit es kā morloka mūžīgajās džinsenēs varu tikai skaudībā nopūsties.

Jāsaka, ka sākumā man romāns vairāk nepatika nekā patika, jo tas sākas ar sērīgām Vannas vēstulēm pazudušajai māsai un padziļinātiem aprakstiem par Vannas emocionālo stāvokli, kas neveikli (no mana viedokļa) tiek salīdzināts ar pagrabu, kurā ieplūst melns ūdens, un tā draudus ieplūst dzīvojamās telpās (t.i. smadzenēs) var novērst tikai kārtējā kapsaicīna deva. Situācija uzlabojas, kad autore sāk ironizēt par visu un visiem, nesaudzējot arī nosacīti labos, t.i. sistēmas pretiniekus, piemēram, čili kulta sekotājus, kuru uzdevums ir “atdot cilvēcei uguni”. Autores ironija mani brīdināja pārāk nopietni neuztvert arī viņas izdomāto sabiedrības vairošanās programmu, kas balstīta krievu ģenētiķa Beļajeva sudrablapsu domestikācijas eksperimentu sērijā. Beļajevs ļāva vairoties tikai tām lapsām, kas pret cilvēku bija ļoti draudzīgas un jau pēc dažām paaudzēm lapsas līdzinājas piejaucētiem suņiem. Līdzīgi tiek darīts ar sievietēm – vairoties ļauj tikai elojām. No loģiskā viedokļa skatoties, šajā Somijas vairošanas programmā ir nopietna kļūme, jo elojas nekādi netiek uzskaitītas, uzmanītas un piespiestas dzemdēt noteiktu skaitu bērnu, lai atražotu sabiedrību, tieši otrādi − pret viņām izturas nevērīgi, par primāro liekot vīrieša seksuālo vēlmju apmierināšanu. Šī iemesla pēc mēs varam būt mierīgi – Sinisalo izdomātajai eisistokrātijai ilgtermiņā nav nākotnes.

Iespējams, ka “Saules kodols” ir no tiem romāniem, kuru lasīšanai vajag atvērt pareizas durvis, t.i. neļaut sevi iespaidot grāmatas noformējumam vai izdevēju atsaucei uz vāka. Ja to sāk lasīt kā klasisku distopiju vai izteiktu satīras romānu, tad var piedzīvot vilšanos. Savukārt, ja laicīgi pieņem zināšanai, ka tas ir savdabīgs amizieris par Somijas alternatīvo nākotni, tad tas ir pat ļoti patīkams, izklaidējošs romāns ar zināmu devu vielas nopietnām pārdomām.

Atā, 2018! Sveiks, 2019!

2 komentāri

Es te nedaudz parakņājos arhīvā un atklāju, ka pēdējoreiz gada kopsavilkumu esmu rakstījusi tālajā 2014. gadā. Kopš tā laika mans rakstīšanas entuziasms ir gājis arvien mazumā. Nav gan bijis tā, ka negribētos izpausties, bet vispār jau rakstīt par grāmatām tā, kā es to vēlos darīt, ir diezgan laikietilpīgi. Taču šoruden, kā vēl nekad, man ļoti noderēja, ka pēdējo gadu laikā esmu vismaz nedaudz vingrinājusies mazos, analītiskos sacerējumos, un tas man krietni atviegloja dzīvi.

Jaunajā gadā daudzi cenšas sākt jaunu dzīvi − kaut ko atmest, kaut ko uzsākt. Es neesmu izņēmums, jo pēdējos divus gadus manā blogā vērojama tendence, ka pirmos trīs mēnešus es ļoti cītīgi rakstu par izlasīto, bet pēc tam, tuvojoties vasarai, viss aiziet pašplūsmē. Pierasts jau, ka Jaunā gada apņemšanās tiek izzobotas, bet es izdomāju, ka jaizturas pret tām iecietīgi − vai tad notiek kāds ļaunums, ja cilvēks paris mēnešus vingro, nesmēķē, neēd cukuru, iet laikus gulēt utt.? Dzīvē notiek visādas lietas, arī brīnumi, un varbūt reiz atkal pienāks tāds gads, kad es cītīgi rakstīšu par katru izlasīto grāmatu.

Šogad esmu izlasījusi 41 grāmatu, kas no mana skatījuma ir maz, taču jāņem vērā, ka rudenī es pārsvarā lasīju mācību grāmatas un tās jau nevar ieskaitīt pie izlasītām no vāka līdz vākam. Gadu es iesāku ar Roberta Galbraita trešo detektīvu “Career of Evil” (šobrīd latviski − “Ļaunuma raža”), turpināju ar samezglotiem ģimeņu stāstiem “Winter people” un “Footprints on the Sand”, tam sekoja divas lietuviešu rakstnieku grāmatas “Sarkankoka paradīze” un “Migla virs ielejām”, februārī vēl krievu rakstnieka mistiskais trilleris “Культ”. Martā lasīju sarunas ar tulkotājiem grāmatā “Valoda tulkojumā”, kā arī apguvu pašmāju erotisko grāvēju “Saplēstās mežģīnes” un pirmo grāmatu Aivara Kļavja triloģijā “Melnais akmens”. Izlasīju nelielo un apcerīgo “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Aprīli uzsāku ar zviedru detektīvu “Upurpurvs”, pabeidzu vasarā iesākto amerikāņu astronauta atmiņu grāmatu “An Austronaut’s Guide to Life on Earth” un vēlreiz pēc daudziem gadiem izlasīju Neiburgas brīnišķīgo stāstu krājumu “Stum, stum”. Maijā izlasīju pašpalīdzības apcerējumu “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” un divus Vizmas Belševicas nelielos, līdz šim neizdoto stāstu krājumiņus. Maijā beigās vēl divas fantastikas grāmatas − Atvudas “Sirds mirst pēdējā” un Kinga “22.11.1963.”. Jūnija un jūlija man bija Dafnei di Morjē veltīts lasījumu cikls − viņas biogrāfija, kulta romāns “Rebeka”, viens stāstu krājums un romāns “Grēkāzis”, kā arī di Morjē romāns par savas dzimtas vēsturi “The du Mauriers”. Jūnijā noklausījos krievu autora Lukjaņenko fantāzijas romānu “Черновик” un izlasīju man mīļās krievu/ukraiņu rakstnieces Hemlinas vēsturisko romānu “Искальщик”.  Jūnija beigās vēl − Monikas Zīles stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu” un Kļavja pusaudžu triloģijas otrā grāmata “Bēgšana no Čusku valstības”, kā arī grāmatu plaukta atbrīvošanas akcijas ietvaros − Bērtones “Miniatūriste”. Jūlijā lasīju Meimanes Norai Bumbierei veltīto biogrāfiju, divas Azimova fantastikas grāmatas no sērijas par Fondu un Miso detektīvu “Neatstājot pēdas”. Augustā es negaidīti pārlasīju “Arbata bērnus” un divas grāmatas no latviešu sērijas − “Skolotāji” un “Sarkanais dzīvsudrabs”. Septembrī tās pašas grāmatu plauktu tīrīšanas akcijas ietvaros tika izlasīts Gordona “Šamanis” un izklaides nolūkos – Heilija “Viesnīca”. Oktobrī – Bergmana “Laterna Magica”. Un gada izskaņā – Egles “Svešie”, Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli” un Sinisalo “Saules kodols”.

Redzat, izlasīto grāmatu skaits nav liels, tāpēc vēl jo vairāk man ir žēl, ka uzrakstījusi esmu tikai par 10. Atliek tikai sev novēlēt nākamgad būt čaklākai. Latviešu gada grāmatas godā es šogad celšu Andra Akmentiņa romānu par Latviju 50. gados “Skolotāji”. No grāmatu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” es nekādus pārsteigumus negaidīju, tādēļ vēl jo dubults prieks par jaunatklātu, talantīgu romānistu. Ārzemju gada grāmata − Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli”. Īpatnēji, ka abi šie romāni stāsta par grūtiem laikiem, bet cilvēki tajos nav rūgti un ļauni − viņi vienkārši dzīvo, cik labi vien spēj dotajos apstākļos, un atrod prieku ikdienā.

Lai arī neko daudz neesmu lasījusi non-fiction, tomēr gada grāmata šajā lauciņā man ir Krisa Hedfīlda “An Austronaut’s Guide to Life on Earth”, kuru es labprāt ieraudzītu savā grāmatplauktā latviski. Cilvēkam var būt milzīgs, fantastisks, praktiski nesasniedzams mērķis, bet nevajag sev atņemt sapni. Un vienlaikus nevajag norakstīt savu dzīvi, ja redzat, ka sapnis nepiepildās − vienkārši ejiet pa dzīvi aizrautīgi, mērķtiecīgi un priecīgi. Lai ceļš top skaistāks par mērķi! Novēlu mums visiem nākamajā gadā dzīvot skaisti un priecīgi! Lai nebaidāmies plānot lielas lietas un būt uzņēmīgi un drosmīgi tās īstenojot!

Ted Blaylock. White Mountain Evening

Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli” (2018)

Komentēt

Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli / no krievu val. tulk. I.Paegle-Mkrtčjana. – Rīga: Jānis Roze, 2018. (Наринэ Абгарян. С неба упала три яблока. 2015)

Narinē Abgarjana latviešu lasītājam ir pazīstama kā romāna “Maņuņa” (2010) autore, kuru 2017. gadā latviski izdeva apgāds “Jumava”. No Abgarjanas es esmu lasījusi visu Maņuņas triloģiju, par ko atskaitījos blogā, un saglabāju vēlmi izlasīt arī kaut ko nopietnāku, vairāk pieaugušo auditorijai domātu.

Abgarjana zināmā mērā ir literārs fenomens, jo, būdama armēniete un kā tādu sevi arī identificējot, viņa raksta tikai krieviski. Viņa pati saka, ka ir mēģinājusi rakstīt armēniski, bet viņai nav sanācis. Protams, jāņem vērā, ka 90.gadu sākumā Abgarjana pārcēlās uz dzīvi Maskavā un būtībā savu pieauguša cilvēka dzīvi ir veidojusi ārpus dzimtenes. Tomēr man vienalga ir grūti saprast, kā par dzimteni un tai sāpīgām tēmām (un tādas ir visas Abgarjanas grāmatas) ir iespējams rakstīt svešvalodā, turklāt ļoti labā, literārā krievu valodā. Varbūt ar svešvalodas palīdzību Abgarjana distancējas un aizsargā sevi no pārāk emocionāla līdzpārdzīvojuma? Klausījos vairākas Abgarjanas intervijas un visās viņa uzsver, cik ļoti viņas dzimtais reģions ir cietis un cieš no kara (Kalnu Karabahas konflikts), piemēram, uz Maņuņas pilsētu Berdu joprojām nav iespējams aizbraukt, jo tā atrodas militārā zonā. Abgarjana saka, ka kara postošākās sekas nav tiešie zaudējumi karalaukā, bet tā ietekme uz civiliedzīvotājiem – nedrošība, nabadzība un dažādas slimības, kuras radījis posttraumatiskais stress.

2015. gadā sarakstītais romāns “No debesīm nokrita trīs āboli” stāsta par kādu ciematu Armēnijas kalnos. Reiz šeit dzīvoja daudzas ģimenes, tirgus laukums ņudzēja no cilvēkiem, bet pēdējā laikā Maranas ciematā palikuši vien vecīši. Abgarjana saka, ka gribējusi rakstīt par dzīvespriecīgiem notikumiem par veciem cilvēkiem, bet stāsts viņu aizvedis citā virzienā − poētiskā un smeldzīgā. Viņa raksta, ka tēma, kuru viņa nespēj apiet, ir vecie cilvēki; viņas vecmāmiņa ir teikusi, ka sirmgalvji un bērni atrodas vistuvāk debesīm – bērni vēl atceras, kā smaržo debesis, jo tikko ir no turienes atnākuši, bet veci cilvēki jūt šo smaržu, jo drīz aizies. Kā pateicību saviem vecvecākiem Abagrjana rakstīja stāstu par lauku ciemu un sirmgalvjiem ar laimīgām beigām.

Maranas ciems piedzīvojis gan bada laikus, gan karus, gan postošu kalnu nogruvumu, kas aizrāvis bezdibenī trešdaļu ciema māju ar visiem iedzīvotājiem. Maranas jaunieši ir devušies dzīvot uz ieleju un tālāk pasaulē, bet vēl jau palikusi vecā gvarde, kas turpina dzīvot, kā gadsimtiem ierasts un negrib aizbraukt no senču kapiem. Šeit ir smiekli caur asarām un dzidras skumjas, postošas bēdas un spītīga nepakļaušanās. Maranieši rūpējas viens par otru, kašķējas un līgst mieru, pārdzīvojuši daudzu tuvinieku aiziešanu, viņi tic zīmīgiem sapņiem un spoku klātbūtnei. Viena no galvenajām varonēm ir Anatolija, kuras dzīvi par vieglu nenosauksi − viņas ģimene gāja bojā bada laika, pati viņa uzauga pie radiem, apprecējās, lai nepaliktu meitās, bet vīrs izrādījās vardarbīgs, un laimīga viņa jutās tikai savā darbā bibliotēkā, bet arī tā kara laikā gāja bojā. Romāna sākumā Anatolija gatavojas mirt, taču romāna beigās par visu vairāk vēlas dzīvot. Maraniešiem piemīt nezāles cienīga vitalitāte, un, neskatoties uz daudzajiem bēdīgajiem notikumiem, romāns ir gaišs un dzīvi apliecinošs.

Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis − īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. Neaizvaino Providences labo gribu ar savu neuzticību, pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.

Armēņu tautas lielākā traģēdija ir 1915. gada genocīds, kad tika iznīcināts vismaz miljons armēņu, taču tagad varbūt vēl lielāka sāpe ir tautas izkliedētība pa visu pasauli (no aptuveni 12 miljoniem armēņu Armēnijā dzīvo tikai trīs miljoni). Šobrīd Armēnija pieņēmusi vairāk nekā 17 000 armēņu tautības Sīrijas bēgļu (no 80 000 Sīrijas armēņu), un ironiskā kārtā tie ir pēcteči tiem armēņiem, kas aizbēga no Osmaņu impērijas genocīda Pirmā pasaules kara laikā. Katrā ziņā armēņiem ir gana daudz iemeslu sērot par pagātni, taču Abgarjana savās intervijās uzsver nepieciešamību skatīties nākotnē, par spīti visam dzīvot tālāk. Tas ir aktuāli arī latviešiem − atcerēties, bet nepalikt pagātnē, pārvērst rūgtus zaudējumus pieredzē un skatīties dzīvē ar gaišu skatu.

Jana Egle “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018)

1 komentārs

Jana Egle. Gaismā: stāsti. – Rīga: LA izdevniecība, 2016.

Jana Egle. Svešie jeb miļeņkij ti moi: stāsti. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018.

Jana Egle ir sākusi kā dzejniece un turpina tāda būt, bet viņai iznākuši arī divi stāstu krājumi − “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018). Pirmais 2017. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Jāsaka, ka man ir diezgan grūti rakstīt par mūsdienu latviešu rakstniekiem (un šogad tādus esmu lasījusi diezgan daudz), jo mūsu valsts literārā vide ir tik neliela, ka man pietrūkst distancētības sajūtas. No vienas puses, gribas slavēt cilvēku jau par to vien, ka viņš sadūšojies būt latviešu rakstnieks, taču, no otras puses, nevar tikai šī iemesla dēļ dziedāt ditirambus. Un nākas meklēt zelta vidusceļu, lai nenogalinātu cilvēkā vēlmi rakstīt tālāk, bet arī pateiktu kaut ko kritisku. Attiecība uz Egles stāstiem ir vajadzība pēc vidusceļa, jo kaut kas man ļoti patīk (valoda, stāstu piesātinātība) un kaut kas − kaitina.

Pirmais stāstu krājums “Gaismā” ir apjomā neliels, tajā apvienoti astoņi stāsti. Iespējams, ka iznākšanas brīdī krājums trāpīja lasītājos ar savu skaudrumu, bet vienlaikus cilvēcību. Bija sajūta, ka, lasot šos stāstus, tu stāvi gleznas priekšā, kurai rakstnieks uzlicis savu rāmi, bet glezna turpinās vēl aiz rāmja un tev kā lasītājam ir dota iespēja izdomāt − kāpēc, kas bija pie vainas, ko varēja izdarīt citādāk?

Stāstu varoņus saista asinssaite, bet viņi ir tālu viens no otra − dusmojas, cieš, izmanto vai vienkārši nesaprot. Atrisinājuma šajo stāstos nav, viss ir savilkts ciešā mezglā. Tiek parādīta problēmsituācija, lasītājam (ne stāsta varoņiem) parādīta tās izcelsme un stāsts tiek aprauts, atstājot varoņus turpat, kur viņi bijuši stāsta sākumā. Vai arī atrisinājums ir tāds, kurā no varoņiem netiek prasīta aktīva iejaukšanās − dzīve pati visu saliek pa savam. Šāda autores attieksme nedaudz atgādina dokumentālo prozu, kurai beigās tā vien gribas uzrakstīt psihologa ieteikumus situācijas atrisināšanai. Lai gan stāstu varoņi tos visticamāk neņemtu vērā.

Otrā stāstu grāmata “Svešie” (2018) jau ir biezāka, lai gan te jau atkal ir astoņi stāsti. Pēc trešā stāsta izlasīšanas saproti, ka tie ir savā starpā saistīti un jāvērtē kā cikls. Un atkal mēs satiekamies ar cilvēkiem, kas cenšas dzīvot, cik labi vien māk, un dažam tas ārēji tīri labi izdodas, bet iekšā grauž tārpi, par kuru izcelsmi nav skaidrības. Autores iecere ir bijusi savērpt visus vienā zirnekļtīklā un parādīt, ka reiz šim tīklam ir bijis saimnieks−zirneklis, kas savu ļaunumu ir iedējis kā olu pašā viducī un mēs redzam tā sekas jau pēc vairākām paaudzēm. Nevar noliegt, ka doma tā ir pareiza, un lieliski izmantota daudzās ģimenes sāgās, taču šajā grāmatā man tā šķita pārāk ilustratīva, varbūt pat vienkāršota. Jā, ir bijis viens nekrietns notikums, kas ir izcūkājis cilvēka dzīvi. Jā, šis konkrētais cilvēks nav mācējis to pārstrādāt, ļāvis tam saindēt savu dzīvi, un viņa attieksmi es ļoti labi saprotu. Taču attiecībā uz pārējiem man nav nekāda žēluma − ja cilvēki dzīvo pēc krievu parunas “Не мы такие, жизнь такая”, t.i. neuzņemoties nekādu atbildību par savu dzīvi, bet vienkārši peldot pa straumi, savās problēmās vainojot apstākļu sakritību, likteni vai visus apkārtējos, tad man diez vai gribas izrādīt savu līdzjutību. Jā, es zinu, ka tā ir skarba attieksme, un dzīvē pret šādiem likteņa pabērniem izturos labāk (vismaz iecietīgāk), bet literatūrā es gribu būt nežēlīga. Varbūt tādēļ, ka vēlos lasīt stāstus par nepadošanos, cīņu ar sevi un uzvaru pār savām kaislībām. Protams, es nedomāju, ka literatūrai kā padomju laikos būtu jākalpo kā piemēram par ceļu uz skaistāku nākotni, taču lasīt un redzēt, ka neviens no iesaistītajiem nespēj un negrib neko mainīt ir diezgan nomācoši. Autore gan atstāj lasītāju cerībā, ka notiks laimīga tikšanās, taču es jums teikšu − nekas labs tur nebūs, nevar salāpīt papēdi, ja zeķes vairs nav.

Nezinu kāpēc, varbūt tā ir mana fantāzija, bet mani nepamet doma, ka autorei ir bijusi iecere nevis vienkārši stāstīt stāstu, bet pieškirt tiem kādu virsvērtību, kādu sociālu nozīmi, varbūt atvērt acis līdzcilvēkiem vai izdarīt kaut ko līdzvērtīgi cēlu. Es tik labi par cilvēkiem un pati par sevi nedomāju, man drīzāk stāstu varoņus gribētos uzrunāt dziesmas vārdiem: “Kā lai labu redz, ja tumsa skatu sedz – meklē staru to, kas tavu gaismu dedz.” (Triānas Parks & Jānis Aišpurs “Stars”). Lūk, stāsti manās acīs tikai iegūtu, ja es redzētu, kur varoņi atrod savu “staru”.

Lasāmnedēļa 12.11-02.12

Komentēt

Māksliniece Jevgēņija Čistotina (1989)

Sveicināti ziemā! Katra nākamā atskaite top par aizvien garāku periodu, tas laikam gan bija neprātīgi − sākt atskaitīties par izlasīto tai brīdī, kad man vispār nav laika lasīt izklaidējošos burtus. No iepriekšminētā ir jāsecina, ka daiļliteratūru es neesmu lasījusi nemaz. Toties es pirku grāmatas! Tas arī skaitās (gandrīz)!

Nolēmu, ka vajag sevi iepriecināt uz valsts simtgadi ar grāmatām, kas tapušas tai par godu. Sen jau biju domājusi, ka manā kolekcijā ir nepieciešama konditorejas recepšu grāmata “100 kūkas un svecīte” (“Amsmedia”); kūkas izskatās smuki un recepetes − izpildāmas. Tad vēl izdomāju, ka mājās būtu interesants “Jāņa sētas” izdotais karšu albums “100 gadi 100 kartēs”, jo tā nav gluži lasāma grāmata, bet pētāmā un izzināmā. Nopirku arī divus latvju dzīvesziņai veltītus izdevumus: Brigitas Ektermanes “Latviešu zīmju spēks” (Latvijas Mediji) par latvju simboliem (man gan jau ir gana daudz tiem veltītu grāmatu, bet labs labu jau nemaitā); un Ievas Pīgoznes “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC). Pēdējā grāmatā mani pārsteidza titullapas atvēruma attēls − jaunieši danco vienādi sterilos, kolektīvam šūtos tautastērpos un meitenēm ir galvā plastmasas puķu vainadziņi; es saprotu – daba jātaupa, puķes vīst utt., bet, ja jau varēja atrast naudu Lielvārdes jostām, tad piemērotiem auduma vainagiem arī tās pietiktu. Tas bija tāds darvas piliens, jo vispār grāmata izskatās diezgan izzinoša un skaisti noformēta.

Otrais piegājiens grāmatveikalam man bija “Zvaigznes” “melnajā sestdienā”, kad es ieguvu trīs grāmatas no pasaules bērnu klasikas sērijas ar Roberta Ingpena ilustrācijām ar 50% atlaidi, t.i. Kiplingu, Žilu Vernu un Marku Tvenu. Pinokio es nolēmu nepirkt, jo esmu Buratino paaudzes cilvēks (nu varbūt kādreiz…). Sen jau uz šīm grāmatām skatījos, jo tie ir vecie labie tulkojumi jaunā ietērpā, un beidzot arī atlaides sagaidīju. No jaunajam grāmatām nopirku Ilgoņa Vilka “Visums. Ceļvedis” (Zvaigzne ABC), kaut kā man tobrīd ļoti savajadzējās astronomisku izziņu literatūru.

Vēl es izklaidēju sevi ar vienu krievu seriālu “Обычная женщина” (“Parasta sieviete”), kas ir šī gada ražojums. Manu uzmanību piesaistīja režisors Boriss Hļebņikovs, kurš 2017. gadā laida klajā krievu kritiķu un skatītāju slavēto filmu “Aritmija”, kā arī galvenās lomas tēlotāja Anna Mihalkova, kura man patikusi visās savās lomās. Seriāls, protams, ir diezgan liela čerņa, bet ar milzu ironijas devu, tāds Breaking Bad krievu gaumē. Galvenā varone ir ģimenes māte un puķu veikala īpašniece, bet vienlaikus arī prostitūtu “māmiņa”; pēdējais bizness ir riskants un to pavada daudzi negaidīti momenti, kas skatītājam sagādā jautrus brīžus. Vispār krievi beidzamā laikā ir filmu jomā saņēmušies un rada diezgan oriģinālas lietas − varbūt atkārtojas tas, ka viņi spēj radoši domāt tikai totalitārā režīmā un nošķirti no pasaules. Man ir padomā skatīties vēl vairākus seriāli, kurus ļoti slavē krievu inteliģence.

Klausījos Supernovas 2.kārtas 33 dziesmas, un domāju, ka tas ir dziļš fiasko. Varbūt kāds pārītis māk tīri labi dziedāt, bet DZIESMAS, kas paliek atmiņā, vienkārši nav. Pavasarī pēc Eirovīzijas Portugālē bija noorganizēts apaļais galds, kur sēdēja un gudri dirsa visi šim Latvijas konkursam tuvu stāvošie (un dažs labs sevi parādīja kā riktīgs pūslis), un realizēts no ieteiktā nav NEKAS. Pirmkārt, man gribētos vietu, kur aiziet nobalsot, lai nevienu no šīm dziesmām tālāk nelaiž un lieki netērē naudu visādiem pusfināliem, otrkārt, LTV viekārši ir jāuzņemas atbildība un pašai jāuzrunā kāds mūziķis, kā to dara gana daudz Eiropas TV, iztiekot bez konkursiem un balsošanām. Es nezinu, kāpēc LTV vispār ir ieņēmusi tādu pozīciju, ka tās darbs ir tikai samaksāt par dalību un pēc tam organizēt tehniskas detaļas, reāla producenta tam pasākumam joprojām nav, jo katrs Supernovas uzvarētājs tālāk cīnās ar saviem spēkiem.

Vēl es internetā ieraudzīju, ka rudenī Jūrmalā atvērta jauna bibliotēka, t.i., kā es sapratu, Jūrmalas Centrālā bibliotēka pārvākusies uz jaunām telpām. Jau esošai Mākslas skolai blakus piebūvētas Mūzikas skola un Bibliotēka, izveidojot Dubultu kultūras kvartālu. Skaisti! Vēl jo lielāks prieks par notikušo, jo pirms pieciem gadiem par bibliotēku rakstīja, ka tā “atrodas pazemojošā stāvoklī”. Nu man, goda vārds, ir balta skaudība, jo Rīgas Centrālai bibliotēkai līdz tādām telpām, kas būvētas speciāli bibliotēkai, ir gaismas gadi. Labi vismaz, ka krājums ir daudzveidīgs un jaunākai literatūrai nauda tiek iedalīta. Lai ar ko Rīga lepojas, bet ne jau ar koncertzāli vai bibliotēku.

Nākamās nedēļas man būs vieglākas, atsāku jau lasīt izklaidējošos burtus (vienu grāmatu pat pabeidzu!), un tad priekšā svētki ar garu brīvlaiku un, cerams, cits plānošanas režīms.

Claude Monet. The Tow Path at Argenteuil, Winter 1875

Lasāmnedēļa 29.10.-11.11.2018.

2 komentāri

Jā, teorētiski lasāmnedēļas laidiens bija paredzēts reizi nedēļā, tikai noteikumos netika paredzēts, kas tiek darīts nelasāmnedēļas gadījumā. Un nu man ir divas jaukas nedēļas, kad es neesmu lasījusi gandrīz neko, kas būtu iederīgs blogošanā par grāmatām. Lielākoties no šī laika es esmu rakstījusi, nedaudz psihojusi un kārtējo reizi sev solījusies neko neatstāt uz pēdējo brīdi. Labi, kaut kas kulturāls jau arī bija manā dzīvē.

29.-30.10. Biju uz divām Ingmara Bergmaņa filmām Rīgas kinofestivāla ietvaros. Iespaidīgi, protams, atklāju sev Harietu Andersoni kā izcilu aktrisi. Un negaidīts bija atklājums, ka Bergmanis abu filmu beigās skatītājam iedod konfekti − arī drūmā dienā var atrast gaišo. Kopumā man likās dīvaini, ka Bergmaņa skatē viņa simtgadei par godu tika rādītas tikai četras filmas, turklāt viena (populārākā) darbdienas vidū. Skatei bija vairāki zviedru sponsori, kuri varēja taču nežmiegties un noorganizēt vismaz nedēļu Bergmaņa kino. Zāle bija pilna, par ko savukārt liels brīnums bija kinokritiķim, kas izteicās pirms filmām. Viņi [kino dzīves organizētāji] laikam gan nav pareizi novērtējuši skatītāju. Pēc filmu noskatīšanās nolēmu, ka Šēberga grāmatu par Bergmani es tālāk nelasīšu − kam man vajadzīgas tās viņa tenkas, tad jau labāk izlasīt kaut ko par Bergmaņa daiļradi.

31.10. Grāmatu vlogere stāsta, ka Helovīna laika lasījumos jābūt sekojošām sastāvdaļām: pleds, ķirbis, Bāskervila suns (t.i. briesmīgs mājdzīvnieks), garšīgs dzēriens, baisa mūzika un šausminoša grāmata. Nav jau grūti to noorganizēt, bet es izvēlējos pahelovīnot ar vienu vecu filmu − Hičkoka “Psyho”. Vienkārši dzirdēju krievu kinokritiķa Antona Doļina top3 šausmenes: “The Shining”, “A Nightmare on Elm Street” un “Psycho”. Pēdējā jau vispār tāda mājīga filma, abas pārējās mani nemaz nevelk pārskatīt.

01.11. Sākas gada jaukākais mēnesis − kas var būt labāk par drēgnu tumsu, juhū! Informācijas meklējumu procesos atrodu, ka Nacionālā bibliotēka šogad sākusi izdot “Literatūras ceļvedi”, kas paredzēts bibliotēkāru uzmanības pievēršanai “augstvērtīgai un kvalitatīvai literatūrai”. Man šķiet, ka es jau pavasarī to biju atklājusi, bet veiksmīgi par to aizmirsusi. LNB vajadzētu ieviest abonēšanas pogu, lai katrs interesents sev uz e-pastu saņem ziņu, ka iznācis jauns numurs. Nezinu, vai tas daudz līdzēs, ka mēnesī pastāsta par 15-20 grāmatām, bet tā nav slikta iniciatīva. (Lai gan stipri atgādina manus “Subjektīvos grāmatu jaunumus”, ha-ha, laikam jau tādēļ par šo gadu es neko neesmu uzrakstījusi, ka to sākusi darīt LNB 🙂 ).

03.11. Patīkamu pildspalvu meklējumos ieklīstu Jāņa Rozes grāmatnīcā un nopērku Janas Egles  stāstu krājumu “Svešie”. Iepriekšējais − “Gaismā” − man tīri labi patika. Sāku trolejbusā lasīt, un konstatēju, ka tie jau atkal ir stāsti par dzīves pabērniem. Nezinu, vai man patiks to lasīt. Īsai lasīšanai pirms gulētiešanas izķeksēju no plaukta Alises Hofmanes “The Red Garden”, jo tā grāmata ir plāna un sastāv no maziem, savstarpēji saistītiem stāstiņiem.

Nākamajā nedēļā darbdienās nebija nekādas izklaidējošas kultūras, tikai besis par divām lietām. Sestdienas vakarā varu izpūst gaisu un pabesīties nu jau par abstraktiem tematiem, jo tviterī izlasu vienu tvītu, kur cilvēks uzskata, ka 21. gadsimta jaunietim latviešu literatūras stundās ieteicamajā lasāmvielā ir “ap 10% lasītvērtas literatūras”. No tā saraksta, ko vinš ir publicējis, vismaz puse, manuprāt, latvietim tiešām ir jālasa. Labi, lielos romānus varam izlaist, bet neviens jaunietis nav tik debils, lai nespētu izlasīt piecas Skalbes pasakas vai pāris Blaumaņa noveles. Kad tad vēl viņš to lasīs, ja ne skolā? Izskolo mankurtus un tad brīnās, ka izaug pasuga “ubi bene ibi patria”.

Sestdienas vakarā pabeidzu skatīties seriālu “A Discovery of Witches”. Deboras Harknesas grāmatu es nelasīju, jo atsauksmes nebija cildinošas, bet kino izvērtās pietiekami simpātisks raganu un vampīru mīļotājiem − tāds maigais vakara pasaciņas variants, protams, bet Metjū Guds kā galvenais vampīrs man tīri labi patika un meitene arī simpātiska. Ielikšu uz beigām melanholisku dziesmu, kas ir seriāla dziesmu listē. Nākamā nedēļa jau nebūs daudz jautrāka.

Lasāmnedēļa 22.-28.10.2018.

Komentēt

22.10. Sāku lasīt zviedru žurnālista Tomasa Šēberga grāmatu “Ingmars Bergmans: stāsts par mīlu, seksu un nodevību” (Zvaigzne, 2015). Laikam jau man pēc nosaukuma bija jāsaprot, ka grāmatas saturs nebūs par režisora daiļradi, bet veltīts personīgajai dzīvei. Pirmajās lappusēs pārsteidz režisora “dzeltenīgums” – vai tiešām šis būs klaču romāniņš? Neizskatās, ka autoram Bergmanis būtu cilvēciski simpātisks.

Feisbukā ieraugu, ka atvēries jauns interviju kanāls “ещёнепознер”, kura vadītājs ir Nikolajs Solodņikovs. Solodņikovs kopā ar savu sievu Jekaterinu Gordejevu ir radījuši un jau piekto sezonu Sanktpēterburgā organizē projektu “Otkritaja Bilioteka”, kura ietvaros notiek diskusijas starp Krievijas viedokļu līderiem − katru sestdienu cilvēki pulcējas, lai klausītos vismaz trīs sarunās. Ja mani interesē tēma vai uzaicinātie runātāji, tad Youtube šīs sarunas parasti noskatos, turklāt projekta organizatori jau kādu laiku daļēji dzīvo Latvijā un bija pat mēģinājums darboties arī Rīgā. Pirmā intervija jaunajā kanālā ir ar Ermitāžas ilggadējo direktoru Mihailu Piotrovski, kas izrādās diezgan slidens cilvēks, es pat teiktu − varai pieglaimīgs. Nezinu, vai man patīk Solodņikova intervēšanas stils (viņa sieva man simpatizē vairāk), turklāt raidījuma formāts šķiet pārāk līdzīgs šobrīd krievu populārākajam youtube interviju kanālam “вДудь”.

Vakarā straume.lmt skatos kārtējo Jāņa Skuteļa “Pusnakts šovu septiņos”, kur ciemos atnācis rakstnieks Andris Akmentiņš. Viņa debijas romāns “Skolotāji” noteikti ievietojas manas šogad izlasītās daiļliteratūras galvgalī, un raidījuma gaitā izrādās, ka Akmentiņš māk ne tikai rakstīt, bet arī apveltīts ar lunkanu mēli un Skutelis var pasēdēt malā un pasmieties par cita jokiem.

23.10. Turpinu lasīt Šēbergu par Bergmanu. Vispirms autors apšauba Bergmana memuāru “Laterna magica” patiesīgumu, bet pēc tam pilnā sparā metas tos citēt un pārstāstīt, tomēr pieņemot par patiesiem daudzu notikumus. Nevar noliegt, ka visticamāk Bergmans savu dzīvesstāstu ir dramatizējis un izpušķojis, bet viņam tas ir izdevies tik sekmīgi, ka dažu labu aizdomīgu “teiksmu” Šēbergs apēd bez aizķeršanās.

Youtube skatos jaunāko Leonīda Parfjonova raidījumu, šoreiz tas ir tiešraides ieraksts ar atbildēm uz skatītāju jautājumu. Parfjonovs ir leģendāra krievu TV zvaigzne, kas nu jau kādu laiku kritusi oficiozu nežēlastībā, taču tas viņu netraucē turpināt savus kinoprojektus un grāmatu sēriju “Namedņi”. Un šogad sākt izpausties savā youtube kanāla “Parfenon”, kurā stāsta par visu, kas var ienākt prātā kulturālam cilvēkam, vienlaikus degustējot kārtējo vīna šķirni. Un izskatās Parfjonovs sasodīti labi, pat bez piebildes  “savam vecumam” (varbūt vairāk vīna manā ikdienā?)

24.10. No šodienas daudzos angļu un krievu vlogos sākas lasīšanas maratons, kas veltīts šausmīgi jaukajiem Helovīniem. Maratons ilgs līdz 31. oktobrim, un tā ietvaros ir jāizlasa piecas grāmatas: trilleris; grāmata ar violetu vāku; grāmata, kurā darbība nenotiek mūsdienās; grāmata, kuras nosaukumā ir baismīgs vārds; grāmata ar bildēm. Žēl, ka man nav laika pievienoties (un šogad arī MsMarii neatgādināja par RIP izaicinājumu), taču varbūt saņemšos vismaz uzrakstīt par izlasīto no attiecīgajām kategorijām (patiesībā tas man pat būtu aktuālāk).

Skatos Ludmilas vlogu, kurā viņa stāsta par grāmatām, kuras gatavojas atdot bibliotēkai. Domāju, ka daudziem cītīgiem lasītājiem ir aktuāla šī problēma − kur likt izlasīto, ja tas novērtēts kā paturēšanai nevajadzīgs, taču grāmatas pašas par sevi nav sliktas gan saturiski, gan vizuāli. Izrādās krievu grāmatu portālā livelib.ru ir organizēta grupa “Palīdzam lauku bibliotēkām”, kurā provinces bibliotēkas var pieteikties uz grāmatu saņemšanu un gāmatu īpašnieki tad izvēlas, kurai atdod savas grāmatas. Mums, protams, ir gan “Otrā Elpa”, gan grāmatu maiņa, gan i-book, taču man vienmēr vairāk ir paticis atdod grāmatas bibliotēkai, tikai Rīgas bibliotēkas ir gana pārsātinātas ar izdevumiem un par ārpus Rīgas bibliotēku vajadzībām uzzina tikai tad, ja tās pašas par sevi publiski pastāsta. Teorētiski varētu būt tāda vietne, kur privātpersona ievieto savu piedāvājumu un bibliotēka uz to var pieteikties.

Vakarā sarūgtinos bibliotēkā, kur necilu brošūru man negrib izsniegt no lasītavas fonda pat līdz rītdienai. Vispār jau pareizi, kārtībai jābūt, tikai iemesls šādai grāmatai būt lasītavas fondā ir neizprotams. Nekas, aizgāju mājās un pāris klikšķos šo grāmatu atradu http://www.litmir.me.

25.10. Es esmu iesaistījusies jaunā mācību avantūrā, tādēļ cieš mani lasīšanas projekti. Bergmanis stāv uz vietas, toties izņemu cauri divas plānas mācību grāmatiņas.

Vakarā pabeidzu skatīties seriālu “Counterpart” − darbības vieta ir Berlīne, kur pirms vairākiem gadu desmitiem VDR slepeno eksperimentu rezultātā pasaule ir sevi duplicējusi un šobrīd dziļā slepenībā pastāv divas paralēlās realitātes, kas savā starpā nav īpaši draudzīgas. Gandrīz katram cilvēkam otrā pasaulē ir viņa dvīnis, bet tas nenozīmē, ka viņu raksturi un likteņi ir vienādi. Es teiktu, ka te vairāk ir psiholoģiskas drāmas nekā fantastikas, un īpaši pievilcīga varētu šķist Berlīnes paramilitārā betona estētika.

26.10. Saprotu, ka daudzi tagad saputojušies par literatūras stundu reducēšanu skolās. Skatos LTV pēdējo Kultūršoka raidījumu “Kāpēc jaunajā izglītības programmā paredzēts tik maz literatūras stundu?” Vispār man nebūtu iebildumu pret literatūras stundu samazināšanu, ja tas vismaz teorētiski tiktu pārliecinoši argumentēts, taču Izglītības ministrijas pārstāvji raidījumā izskatās diezgan kusli. Skolotājas ir pārliecinošākas, bet es tiešām nezinu, vai literatūras mācīšana skolā jaunietī veicina lasītprieku, ir redzēti pilnīgi pretēji gadījumi. Starp citu, viena no sižetā redzamajām skolotājām man īsu brīdi mācīja literatūru, un bija ļoti neapmierināta, kad klase nereaģēja “pareizi” uz viņas lasīto literāro darbu.

27.10. No rīta trolejbusā lasu interviju “Sestdienā” ar Valteru Ščerbinski, kurš ir ir atbildīgs par jauno Nacionālo enciklopēdiju, un patiesi priecājos, ka kaut kas notiek pareizā virzienā. Man noteikti noderēs enciklopēdijas interneta versija, vismaz kvalitatīva alternatīva Vikipēdijai latviešu valodā.

Pēcpusdienā atklāju, ka man ir slikts garastāvoklis, jo, iespējams, pati par savu naudu esmu nopirkusi sev iespēju pierādīt, ka esmu stulba. Laiks rādīs stulbuma pakāpi. Nolēmu garastāvokļa uzlabošanai ieiet grāmatveikalā un tur sāku pētīt salīdzinoši nesen izdoto, milzīgi biezo “Eiropas literatūras vēsturi” (2013). Nē, es to tomēr negribu − franču literatūrzinātnieki raksta garus un samudžinātus teikumus, turklāt man mājās pietiek grāmatu, ar kurām vajadzības gadījumā var nosist cilvēku. Pat literatūra mani šodien neiepriecina.

28.10. Šodien eju uz pirmo filmu par Bergmani − 2006. gada dokumentālais kino “Bergmana sala”, kas rāda Bergmani viņa pēdējā dzīves vietā Fores salā Baltijas jūrā. Cilvēkam ir bijis tik daudz sievu un bērnu, bet pēdējos gadus viņš dzīvo viens… un izskatās, ka jūtas diezgan laimīgs. Kā viņš pats filmas beigās saka: “Garlaicības dēmons nekad nav bijis manējais.” Jā, viņa personības pievilcība ir milzīga, un filmas režisore Marī Nīrereda ļoti simpātiski atklāj tik dažādo Bergmani, turklāt viņš pats ir gatavs sevi preparēt. Labi, ka es izlasīju “Laterna Magica”, daudz kas filmā man ir kā ilustrācija izlasītajam.

Ir sākusies krievu dziedāšanas šova “Голос” (aka “The Voice”) 7.sezona, un es tajā šad tad iemetu skatu, paskatos, vai nav kas interesants. Šīs sezonas atklājums ir Anna Pingina, un jāsaka, ka laikam jāpiekrīt tiem, kas saka, ka krievu estrāde ir pilna ar pašpasludinātiem “karaļiem” un “imperatricām”, bet patiesi talanti nīkuļo vietēja mēroga festivālos. Pingina mūzikā aktīvi darbojas jau vismaz 20 gadus, bet daudziem ir milzīgs atklājums.

 

Lasāmnedēļa 15.-21.10.2018.

2 komentāri

Sveicināti rudenī! Laiks ir skrējis ātri, un mans blogs ir baudījis kārtīgu atpūtu visas vasaras garumā. Atgriezties pie rakstīšanas nav viegli, turklāt jau kādu laiku ciešu no žanra krīzes − nu cik var rakstīt tos grāmatu apskatus gads no gada, neviļus sanāk atkārtoties un kopēt pašai sevi.  Tādēļ izmēģināšu kaut ko jaunu – atskaites par izlasīto nedēļas garumā, turklāt bez grāmatu lasīšanas katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu par literatūru un rakstniekiem vai kaut ko citu kulturāli izglītojošu. Nu pamēģināsim!

15.10. Pagājušonedēļ sāku lasīt zviedru kinorežisora Ingmara Bergmaņa nosacītos memuārus “Laterna magica” (1993) un šodien turpinu. Bergmanim šogad ir 100.jubileja, un mēneša beigās esmu sataisījusies iet uz Rīgas Kino festivālu, kur ir Bergmanim veltīta neliela filmu skate. Starp citu, grāmatu “Laterna magica” es nopirku drīz pēc tās iznākšanas, bet aizdevu lasīt draudzenei un tur tā arī palika. Redzat, cik ilgi esmu briedusi Bergmaņa daiļrades apguvei.

Vakarā pa LTV7 skatos interviju ar krievu detektīvu rakstnieci Aleksandru Mariņinu. Viņa ieradusies laikam jau reklamēt savu jaunāko grāmatu, bija pat tikšanās grāmatnīcā “Polaris”, par kuru es, protams, aizmirsu. Kādreiz es izlasīju visus romānus par Kamensku, bet laikam jau pēdējais lasītais bija triloģija “Взгляд из вечности”. Mariņinas stilā mani nedaudz traucē zināms nūģisms, tieksme pamācīt, taču pati viņa ir interesanta, varbūt palasīšu kādreiz kaut ko no jaunākā. Intervija LTV7 gan ir īsa un var teikt − par visu un neko, labāk tad būtu par pēdējiem romāniem parunājuši, biogrāfiju var izlasīt Vikipēdijā.

16.10. Turpinu lasīt Bergmani. Viņš raksta ļoti koncentrēti, ietilpīgas ainas, tādēļ šķiet, ka esi izlasījis vairāk par pārdesmit lappusēm.

Youtube skatos vienu no savām iecienītākajām krievu vlogerēm Jūliju Volkodavu, viņa stāsta par grāmatām, kas mainījušas viņas dzīvi. Reiz mums arī bija tāda aptauja, un, re − man ar Jūliju sakrīt viena grāmata un viens autors. Video sākumā viņa reklamē bērnu grāmatu par āzīti Čārliju (scentbook.ru), kura smaržo, t.i. katra grāmatas lappuse ir iesmaržināta atbilstoši ilustrācijām – vaniļa, kanēlis, ogas, cepums, mandarīns utt. Nu vispār jau kruti, un bildes ir smukas (bet bildes ar āzīša kūtiņu jau gan laikam nebūs).

17.10. Piebeidzu Bergmani. Man ir klusas aizdomas, ka kaut kas šajos memuāros ir ļoti subjektīvs vai arī dažbrīd tā ir tīrākā daiļliteratūra. Un sajūta, ka no lielās ainas parādīti tikai fragmenti. Taču lasīt man patika − tā jebkurā gadījumā ir laba literatūra.

Portālā TVNET izlasu rakstu “Jauns pētījums: bērniem jāļauj uzaugt grāmatu pilnās mājās”. Atstāstā teikts, ka bērnam būs “labākas efektīvās lasīšanas spējas”, ja mājās būs vismaz 80 grāmatas, taču man šķiet, ka paša pētījuma pamatā jābūt vēl kādiem nenosauktiem parametriem − nebūs taču bērns gudrāks tikai tāpēc, ka mājās kā malka guļ 80 grāmatas. Turklāt man noteikti mājās bija vairāk nekā 80 grāmatu, bet man nav nekādas īpašas “matemātisku konceptu sapratnes un spējas izmantot digitālās tehnoloģijas”.

18.10. Šodien tikai lieki izvazāju līdzi grāmatu, neko nepalasīju. Toties pasūtīju presi nākamajam gadam (jā, bez makulatūras nevar 🙂 ). Jāsaka, ka izdevniecības “Santa” reklāmas daļa ir pārspējusi pati sevi − žurnāla atvērumā, kas reklamē izdevīgās cenas, savietoti visu “Santas” izdevumu vāki un nav atrasts cits “Privātās Dzīves” numurs, kā tas, uz kura lieliem burtiem rakstīts: “Miris Kairišas vienīgais dēls”. Savukārt Delfos ziņa par Valtera Frīdenberga nāvi ievietota rubrikā “Izklaide” ar devīzi “Kas tik nenotiek”. Vai šie redaktori ir bezjūtīgi?

19.10. Šodien pošos uz Rīgas Grāmatu svētkiem un no rīta paņemu līdz maisiņu ar grāmatām maiņas punktam. Vasarā esmu pamatīgi piestrādājusi pie atbrīvošanās no grāmatām – daļa (ar bibliotekāru akceptu) aizceļoja uz bibliotēku, daļa uz “Otro Elpu” un atlikušais – uz maiņas punktiem. Vēl tikai divas mazas čupiņas! (Un tad varēs sākt krāmēt jaunu kaudzi.)

Grāmatu svētkos iepirkos ļoti praktiski − nopirku tās grāmatas, kuras sen jau biju noskatījusi, bet par nedaudz mazākām naudiņām: Krastiņa “Jūgendstila arhitektūra Latvijā”, Aspazijas Kopoto rakstu 1.sējumu un grāmatas par literatūras vēsturi “Ienest sveci istabā” un “Fin de siècle literārā kultūra Latvijā”. Vispār jau Grāmatu svētkus vajadzētu precīzāk dēvēt par grāmatu iepirkšanas svētkiem, jo tā jau tāda izbraukuma tirdzniecība vien ir. Šogad gan pāri Valdemāra ielai bija atbraukusi pat “Zvaigzne” ar savām jaunākajām grāmatām.

Pēc iepirkšanās nedaudz gremdējos pārdomās par atšķirīgajiem grāmatu pārdošanas stiliem un man tomēr šķiet, ka lielākoties grāmatu izdevēji nav tie labākie grāmatu pārdevēji. Nezin kādēļ man šķiet, ka pircējam ilgāk uzturoties pie pārdevēja galda vai pat izrādot interesi par konkrētu grāmatu, nemaz nebūtu lieks jautājums vai stāstījums par piedāvājumu. Varbūt mums rakstnieki var būt introverti, grāmatu pārdevējiem tādiem būt nav obligāti.

Esmu tik ļoti iedvesmojusies, ka vakarā vēl iegriežos “Zvaigznes” grāmatnīcā un nopērku Valda Klišāna “Latvijas valsts stāstu” − nu vajag man tādu skaistu grāmatu ar oriģinālu iekšējo noformējumu, un autors arī gudrs, muļkības nerakstīs.

20.10. Sestdien dienas gaitām līdzi savācu žurnālu “Sestdiena”. Manā Bergmaņa lasīšanas kontekstā labi iederās gara intervija “Sestdienā” ar aktrisi Līvu Ulmani. Dace Rukšāne recenzē jaunāko Larsa Keplera romānu. Nē, es Kepleru nelasīšu, man pietika ar viņa “Hipnotizētāju”. Un uzzinu ārkārtīgi vērtīgu informāciju, ka iemigšanu un miega kvalitāti uzlabo vilnas pidžama. Jēziņ, kur tad tādas var atrast?

Pēcpusdienā atceros, ka veikaliem “Polaris” sestdien tika solīta 20% atlaide, ar klienta karti vēl 10% nost, un manā īpašumā ir grāmata par viduslaiku Eiropas vēsturi. Kad es to lasīšu, dies’ vien zin’, bet grēks taču nepirkt tik labu grāmatu ar tik labu atlaidi, turklāt izdotu 2019. gadā.

21.10. Dienas uzdevums nav lasīt, bet tikt galā ar ikdienu un sameklēt kādu seriālu, kura pavadībā rokdarboties. Noskatos kārtējo “Discovery of Witches” sēriju (vampīra un raganas aizliegtā mīla!) un saprotu, ka gribas vēl kaut ko mistisku, bet ne pārāk popsīgu (“Magicians” izturēju pussēriju). Izmeklējos visādi, bet tikai tad, kad saprotu, ka vajag kaut ko līdzīgu vācu “Dark”, sāku skatīties  “Counterpart” un tas aiziet.

Leonid Afremov. Foggy Rain.

Older Entries