Sākums

Marija Kondo “Kārtības maģija” (2016)

10 komentāri

Marija Kondo. Kārtības maģija: dzīve mainās pēc sakārtošanas / no angļu val. tulk. Dace Vanaga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. (Marie Kondo. The Life-Changing Magic of Tidying. 2011)

kondo_kartibas-magijaKad janvārī apcerēju Rūbinas grāmatu “Laimes projekts”, no viņas uzskaitītajām mēnešu tēmām gribēju sev paņemt tās, kas attiecas uz fizisko labsajūtu, Rūbinas izpratnē tas nozīmēja arī lieko krāmu izmešanu, kas uzlabotu dzīves telpu. Kaut kā nemanot es tiešām esmu sākusi ar to nodarboties, pa plauktiņam vien. Mājas atkrāmošana man gan ir ierasts process, rudenī pat diezgan sekmīgi atbrīvojos no pāris plauktiem grāmatu – nolēmu, ka diezgan daudz ir tādu, kas jau gadiem stāv rindā un gaida uz lasīšanu − ja gribēšu tās lasīt, dabūšu bibliotēkā.

Izdomāju veikt uzlabojumus ne tikai grāmatplauktos, tādēļ ideju ieguvei paņēmu palasīt slavenās japāņu kārtotājas Konmarī populāro pašpalīdzības grāmatu par kārtības ieviešanu mājās. Savulaik mani labi iedvesmoja Kārenas Kingstonas “Kā atbrīvoties no krāmiem ar fen-šui”, taču Kondo, protams, ir sava metode – ne sarežģīta, bet visas ģeniālās lietas taču esot vienkāršas. Viņai ir tāda savdabīga attieksme pret kārtības ieviešanu –  es to nosauktu par nedaudz ezotērisku. Māju viņa uztver kā vietu, kur cilvēks atpūšas, atgūst enerģiju, un dzīves telpa un lietas tajā tiek personificētas. Nedaudz dīvaini, protams, teikt paldies rokassomiņai par darbu vai sirsnīgi atvadīties no vecas kleitas, tomēr doma par māju kā spēka vietu ir simpātiska. Kondo piemin, ka savulaik vairākus gadus bijusi sintoistu svētnīcas kalpotāja – varbūt tas izskaidro viņas filozofiju.

Kondo kārtības ieviešanai ir vairāki postulāti. Pats galvenais ir tāds, ka visām mantām ir “jāizstaro prieks” − tokimeku. Un tas ir galvenais kritērijs, lai saprastu, vai mantu paturēt savās mājās. Teikšu godīgi − no sākuma tas šķiet pārāk jocīgi, un ir taču lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, bez nekāda prieka vai skumjām. Tomēr es nolēmu pamēģināt, kārtojot savu apģērbu, un atklāju, ka ir lietas, ko es skaidri gribu paturēt, ir lietas, ko sen jau vajadzēja izmest vai atdot, bet trešai grupai, par kuru svārstījos, lieti noderēja šis jautājums – vai šī manta izstaro prieku? (lai cik muļķīgi tas neskanētu). Man patīk Kondo doma, ka mantu šķirošana ir savdabīgs cilvēka ceļš uz sevis izpratni.

Jautājums, ko vēlaties paturēt, patiesībā ir jautājums par to, kā vēlaties dzīvot savu dzīvi.

marie-kondo-foldingNākamie Kondo postulāti − pirmkārt, kārtību ievieš nevis pēc telpu principa, bet savāc un sadala lietas pēc veida: vispirms viss apģērbs, tad grāmatas, tad komono (visādi sīkumi) un beidzot – lietas ar sentimentālu vērtību. Otrkārt, kārtības ieviešana ir jāveic vienā lielā piegājienā, nav nekāds “mazumiņš katru dienu”. Pirmajam principam es varētu piekrist, tomēr otrs gan man nederēs. Protams, ja cilvēkam ir gadu desmitiem veidoti krājumi, tad rīkoties krasi un apņēmīgi ir vienkārši nepieciešams, tomēr tiem, kas regulāri kaut nedaudz “atkrāmo”, tas nav vajadzīgs. Man ir nepieciešams nedaudz padomāt, jo es lietas ne tikai šķiroju uz ārā mešanu, bet arī gribu izdomāt,kā tās sakārtot ērtāk un pārskatāmāk. Te lieti noder Konmarī piedāvātās apģērbu locīšanas metodes − viss tiešām izskatās glīti un ir ērtāk sasniedzams.

Par ārā mešanu man ir savas pārdomas – ne vienmēr lietu izmešana ir atrisināma viegli un ātri, dažreiz cilvēki veido ap sevi priekšmetu kalnus nopietnu psiholoģisku problēmu mākti un būtībā lietas viņus savā veidā pasargā un nomierina (kādreiz bija tāds live-show, kur pie cilvēkiem, kas neko nemet ārā, brauca ar psihologu, un tam tiešām bija savs iemesls). Es nesen skatījos interesantu Youtube kanālu, kura saimniece Christine Kobzeff kādreiz bija milzīgas kosmētikas kolekcijas īpašniece (jā, viņa tiešām to sauca par kolekciju). Video pirms pieciem gadiem viņa ar lielu mīlestība stāsta par savām skaistumlietiņām, kuras ir glīti sakārtotas, sašķirotas pa atvilktnēm, katrai acu ēnai un lūpukrāsai viņa no galvas zina nosaukumu. Taču kaut kādā brīdī viņa saprata, ka nupat ir par traku – un ir viens mokošs video, kur viņa no 120(!)  lūpukrāsām cenšas atlasīt atdodamās (manuprāt, viņai izdevās atlasīt nepilnas divdesmit). Tam seko vēl daudzi tāda veida video, paiet pāris gadi, līdz viņa lepni saka: man ir 11 lūpukrāsas. Un visa viņas dekoratīvā kosmētika ietilpst vienā atvilktnē. Bet tas ir bijis ceļš, kura laikā Kristīne pārveido savu dzīvesveidu un iemesls kosmētikas krāšanai izrādās meklējams bērnībā – disfunkcionālā ģimenē, kur mammai bija psihiska slimība un Kristīne bija spiesta slēpt savas lietas.

Marijas Kondo metode ir kļuvusi ļoti populāra visā pasaulē, kas īstenībā ir nedaudz pārsteidzoši, jo nekā kardināli jauna tajā nav. Pat pašā Japānā viņa nav ne pirmā, ne vienīgā kārtības kultūras skolotāja. Es domāju, ka viņas popularitāte varētu būt izskaidrojama ar šo nelielo ezotērikas piedevu − mums nav apnicīgi jātīra māja, mēs “meklējam prieku” un mantu šķirošana pārvēršas rotaļā. Kā arī, iespējams, Kondo ir trāpījusi kārtējā minimālisma vilnī, kas laiku pa laikam pāršalc pasauli un rodas kā pretsvars patērnieciskumam.

Nobeigumā es gribētu atzīmēt, ka Konmarī metode piedāvā veidu, kā saņemties un iztīrīt savu māju − vienreiz un nopietni.  Tai pašā laikā tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, vai viņš nemetīsies veco mantu vietā pirkt jaunas un tās pašas vecās, “priekā starojošās” noliks vietā un turēs kārtībā.

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Наринэ Абгарян “Всё о Манюне” (2016)

Atstāt komentāru

Наринэ Абгарян. Всё о Манюне: трилогия. – Москва: АСТ, 2016.

(Triloģijā iekļauti trīs romāni: Манюня (2010), Манюня пишет фантастичЫскЫй роман (2011), Манюня, юбилей Ба и прочие треволнения (2012))

abgarjan_manunaKā jau ierasts, gada nogalē man sagribējās lasīt bērnu literatūru, un savā plauktā atradu rudenī nopirktu, biezu grāmatu par Maņuņas piedzīvojumiem. Autore − pārkrievojusies armēņu rakstniece Narinē Abgarjana pēdējo gadu laikā ir sarakstījusi vairākus romānus pieaugušajiem, kas izpelnījušies lasītāju un kritiķu atzinību, un man arī gribējās tos izlasīt. Taču vispirms − autores debija literatūrā, kurā viņa apraksta savu delverīgo bērnību Armēnijas mazpilsētā. Abgarjana stāsta, ka rakstīt viņa sākusi smagā dzīves periodā, kad viss apkārt licies slikti, un mazu stāstiņu veidā publicējusi savā blogā. Rakstīšana viņu izvilkusi no bezizejas, savukārt viņas blogu un tā popularitāti ievērojuši izdevēji.

Romānu centrā ir divas ģimenes – Abgarjani un Šaci; Abgarjani ir armēņi, tēvs – zobārsts, mamma – krievu valodas skolotāja, un uz to brīdi viņiem ir četras meitas  – Narinē, Karīna, Gajanē un Sona, savukārt Šaci, kā var noprast, ir ebreju izcelsmes, un viņu ģimenes rota ir Ba jeb Roza Šaca – kareivīga un valdonīga vecmāmiņa, kas diriģē savu mazo armiju – dēlu Mihailu, talantīgu inženieri, un mazmeitu Mariju jeb Maņuņu (vedeklu Ba no ģimenes ir sekmīgi izdiriģējusi). Narinē un Maņuņa ir vienaudzes, draudzenes, un caur viņu draudzību satuvinās arī abas ģimenes.  Nav īsti atklāts kāpēc, bet stāstījuma sākumā Ba ļoti uzmanīgi iepazīstas ar Abgarjanu ģimeni (parasti bērnu draugus mēs uzņemam kā pašsaprotamu lietu (līdz kaut kas nesāk iet greizi)). Varbūt tas ir saistīts ar nacionālo jautājumu, jo pilsēta Bērda, kurā dzīvo romāna varoņi, atrodas netālu no robežas ar Azerbaidžānu, varbūt vecmāmiņa izbaudījusi nepatiku pret savu tautību. Man īsti arī nekļuva skaidrs, kādā valodā varoņi sazinās − loģiski jau būtu, ka armēņu, bet pilnas pārliecības par to nav.

Romāna darbība notiek padomju laikā, 20. gs. 80-to gadu sākumā, un jāatzīst, ka tā ir laba iespēja jaunākas paaudzes lasītājiem neuzbāzīgā veidā ieraudzīt tā laika vidi – kas ir deficīts, kā darbojās blata sistēma, ko tolaik nozīmēja ārzemju košļene un krāsains iepirkumu maisiņš, kā cilvēki stāvēja rindās, kā “medīja” vienkāršas, ikdienišķas lietas, kas šobrīd veikalos atrodamas bez piepūles. Piemēram, trešā grāmatā stāsts par to, kā Bā gatavojas svinēt savu jubileju un vāc pārtiku svētku galdam – šai procesā ir iesaistīti divu ģimeņu draugi un radi pat no Gruzijas un Maskavas. Cilvēks jau pierod pie visa, tomēr šobrīd atmiņas par padomju laika ikdienu liek noskurināties, it īpaši es jutu līdzi Abgarjanu mammai, kam jāpabaro un jāapkopj četru bērnu ģimene. Otrā grāmatā ir izjusti aprakstīta dzīve pionieru vasaras nometnē, kas no šībrīža skatu punkta šķiet kā jauno SUV-iešu izturības treniņš – kas izgājis tādu nometni, tam dzīvē vairs nekas neliksies grūts vai neērts.

Pilnīgi pieļauju, ka padomju fons uz āru izpeldēs vairāk tiem, kam pašiem ir tādas atmiņas, bet citi akcentu liks uz meiteņu piedzīvojumiem. Teikšu godīgi, ka es biju gaidījusi kaut ko maigāku, vai arī manī ir par daudz pieaugušā. Kā es iedomājos, ka mans bērns ar nevainīgām acīm izvilktu no adīkļa adāmadatu un iebāztu to rozetē… es viņu nosistu, godavārds, ja vien viņu pirms tam nebūtu jau nositusi elektrība. Šo gājienu gan izpilda visdullākā māsa Karīna, kas vispār ir apkārtnes bosiks un puiku bieds, bet Maņuņa ar Narku arī cenšas neatpalikt. Nolēkt no otrā stāva ar atvērtu lietussargu? Dauzīt ar galvu pret sienu, lai degunam būtu smuks kuprītis? Abgarjana raksta, ka viņas mīļākā rakstniece ir Astrida Lindgrēne, tomēr Lindgrēnes varoņiem bija drusku vairāk veselā saprāta un trakākos gājienus līdzsvaroja labdabīgas, sirsnīgas izpausmes. Abgarjanas varoņi – gan lielie, gan mazie – brīžiem visi šķiet kā no ķēdes norāvušies (varbūt vaina temperamenta atšķirībās?). Es, piemēram, nezinu, vai būtu laimīga pār tādu kaimiņieni kā slavenā Ba: Кто бы посмел отказать Ба в помощи? Никто! Жить хотелось всем. Varbūt Ba arī ir valdonīga līdz smieklīgumam, tomēr savam dēlam personisko dzīvi viņa ir sačakarējusi pamatīgi.

No trim grāmatām man vislabāk patika trešā, jo laikam jau visi trakākie notikumi bija izstāstīti, autore nomierinājusies un te bija vairāk lirisma un vienkārša humora bez histērijas pieskaņas. Mani tomēr nomāca meiteņu infantilisms un vecāku stulbās audzināšanas metodes, kas faktiski nedeva nekādu rezultātu, ja jau par bērnības nedarbiem iespējams uzrakstīt tik biezu grāmatu (ja kādu sit un apsaukā par deģenerātu, tad viņš agri vai vēlu arī sāk uzvesties kā tāds). Bet vispār – bija par ko pasmaidīt un pat pasmieties, kā arī dzīvi un liriski attēlota Armēnijas mazpilsētas padomju ikdiena.

abgarjana_manuna_baVispār jau tikai pēc smaržas, kas lidinājās pār Bērdu, bija iespējams viegli noteikt gadalaiku. Pavasaris smaržoja pēc Lieldienu gardumiem – jaunie zaļumi, vārīta zivs un krāsotas olas, vasara – pēc zemeņu, aprikožu un riekstu  ievārījuma, bet rudens… mmm… rudens smaržoja pēc Gargantijas laimīgā sapņa. Šķiņķa aromātu nomainīja kanēlis un vaniļa – saimnieces pildīja žāvētus augļus ar dažādu apceptu riekstu maisījumu, pārkaisīja ar kanēli un vaniļu un noslēpa tālāk no bērnu acīm. Citādi šie saldumi varēja nenodzīvot līdz Jaungada svētku galdam. Nervus kutināja uz lielām paplātēm saliktu bumbieru un persiku aromāts, tie tika karamelizēti vīna sīrupā. Vēsās, labi vēdināmās telpās “nonāca kondīcijā” garas čurčelas strēmeles.

Sibillas atsauksmi var lasīt šeit.

Februāra meitene

Atstāt komentāru

Lisa Schneider (1955) The Reader

Lisa Schneider (1955) The Reader

Mīlēt kādu ir gluži kā ievākties jaunā mājā. Sākumā iemīlas visā jaunajā, brīnās ik rītu, ka tā ir paša māja, un jūtas mazliet noraizējies, ka tik kāds pēkšņi nemetas iekšā pa durvīm un nesāk pierādīt, ka notikusi rupja kļūda un ka šāda te jauka dzīvošana nemaz nebija paredzēta. Bet, gadiem ritot, fasāde noplūk, koks šur tur ieplaisā, un māju mīl ne vairs dēļ visa, kas tajā perfekts, bet gan dēļ tā, kas tāds nav. Pamazām iepazīst katru kaktiņu, katru stūrīti. Zina, kas darāms, lai atslēga neiestrēgtu slēdzenē, kad laukā ir piesalis. Zina, kuri grīdas dēļi nedaudz ieliecas, kad uz tiem uzkāpj, un māk atvērt drēbju skapja durvis, lai tās nečīkstētu. Tieši šie visi mazie noslēpumi māju padara par mājokli.

Frēdriks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve” (Jāņa Rozes apgāds, no zviedru val. tulk. Ineta Balode)

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

1 komentārs

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

latv_makslas-vesture_vPirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

kolate_latvijas-pierobezas

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

flanagans_saurais_celsPievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.

 

Džons Viljamss “Stouners” (2016)

3 komentāri

Džons Viljamss. Stouners / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (John Williams. Stoner. 1965)

viljams_stounersAmerikāņu rakstnieka Vijamsa romāns “Stouners” man bija paredzēts gada beigās kā saldais ēdiens, kā garantēti skaists nobeigums lasīšanas gadam. Zināms skaistums šim romānam piemīt, tikai kāpēc mani neviens nebrīdināja, ka tas ir tik depresīvs, ka ar to var dzīt naglas sienā?! Lasīt to bezsaules decembrī, kas drīzāk bija visu laiku drūmākais slapjdraņķa novembris, galīgi nebija prāta darbs. Lai gan es nespēju iedomāties gadalaiku, kurā romāns būtu iedvesmojošs un uzmundrinošs.

Romāna galvenais varonis ir Misūri universitātes pasniedzējs Viljams Stouners, darbība notiek 20. gs. pirmajā pusē. Visās atsauksmēs, ko es lasīju, Stouners tiek raksturots kā “parasts cilvēks”, “necila dzīve”, “viens no daudziem”. Nopietni? Stouners ir nabadzīgu fermeru vienīgais dēls, audzis ģimenē, kas ir vienkāršāka par vienkāršu, rukā no ausmas līdz rietam un vienīgo atpūtas stundu pirms gulētiešanas pavada stingi skatoties petrolejas lampas liesmiņā. Intelektuālās rosmes šajā vide bērnam praktiski nav. Tai pašā laikā, kad tēvs aizsūta Stouneru uz lauksaimniecības koledžu, pēc kāda laika ar viņu notiek brīnumainas prāta pārvērtības un jauneklis pārmetas uz literatūras studijām, lai tām pieķertos kā dadzis mūža garumā – universitāte kļūst par Stounera īstajām mājām. Vai tiešām ceļš no fermera dzīves nolemtības līdz augstskolas profesoram, kas vada doktorantūras seminārus renesanses literatūrā, būtu uzskatāms par parastu? Lai to reāli paveiktu, Stouneram ir jābūt izcilām prāta spējām, jo iepriekš nekas neliecināja par viņa spējām un pat vēlmi veikt zinātnisku darbu. Tad jau mēs Andreju Upīti, kas beidzis tikai pagastskolu, arī varam uzskatīt par “parastu cilvēku”.

Stouners laikam būs tas retais grāmatu varonis no labi uzrakstīta romāna, kura raksturu man neizdevās saprast. Varbūt autoram ir bijis kāds reāls prototips vai es vienkārši kaut ko palaidu garām, bet man neizdevās iedomāties reālu cilvēku ar tādu raksturu. Sākotnēji viņš ir kā tāds neizšķīlies cālis biezā čaumalā, kas ar pasauli kontaktējas pastarpināti, tad viņam ar literatūras palīdzību izdodas čaumalā izsist robu un viņš it kā ierauga apkārtējos jaunās krāsās un pieslēdzas notiekošajam. Varētu gaidīt, ka čaumala kritīs, taču dzīves laikā tas nenotiek, un Stouners turpina dzīvot emocionālos ierakumos. Vai vēl kādam šķiet, ka intensīvai saskarei ar literatūru un nemitīgām refleksijām tās sakarā tomēr vajadzēja cilvēkā attīstīt lielākas introspekcijas spējas, empātiju, emocionalitāti? Man šķiet, ka ne ar vienu no savas dzīves būtiskajiem cilvēkiem Stouneram neizdodas izveidot tuvas attiecībās, kā rezultātā viņš tiem sačakarē dzīves, bet pats savā jūtas diezgan komfortabli.

Līdzīgas sajūtas man ir par citiem romāna varoņiem vai vienkāršāk sakot – man nepatīk to attēlojums. Vienīgi Stounera nosacītais draugs Gordons Finčs, par kura intelektuālajām spējām autors smīkņā, izturas kā adekvāts cilvēks un šķiet simpātisks. Sieviešu tēli − Stounera māte, sieva, meita un mīļākā − ir kā cilvēki no citas planētas ar dīvainām emocionālām izpausmēm. It īpaši uzjautrināja aina, kur Stounera sieva, kas pret seksu izturējās ar drūmu nolemtību, vienā jaukā dienā nolēma, ka viņai vajag bērnu − no rīta izģērbās, iekāpa kaila gultā, vakarā tāda sagaidīja vīru un briesmīgā kaislībā abi drāzās divus mēnešus, līdz Edīte kļuva grūta. Pēc tam viņai atkal sekss nebija vajadzīgs. Pārējās sievietes nav daudz labākas, un uz lasītāja iespējamiem jautājumiem autors neatbild − neizprotamas būtnes, ko tur daudz skaidrot.

Viena no lietām, ko es sapratu skaidri – Stouners sevi stingri definē kā literatūras pasniedzēju konkrētā universitātē un solis pa labi vai kreisi līdzinās pašnāvībai. Kad viņu darba dēļ piespiež šķirties no mīļākās, viņš iespēju doties tai līdzi projām no Misūri noliedz un skaidro: “Jo tad nekam vairs nebūtu nekādas nozīmes – nekam, ko esam darījuši, nekam, kas esam bijuši. Es noteikti vairs nespētu mācīt studentus, un tu − tu kļūtu par kaut ko citu. Mēs abi kļūtu par kaut ko citu un vairs nebūtu mēs. Mēs būtu − nekas.” Šai citātā skaidri redzams, ka Stouners sevi saredz kā būtni, kas reiz izveidota kā absolūta un pabeigta, un man šķiet, ka tā arī autors redz savus varoņus – kā cilvēkus, kas ir ierobežoti savās čaumalās, nespējīgi mainīties. Dzīve kā pabeigta glezna. Un Stouners atsakās no iespējas būt kaut kas cits, darīt kaut ko citu, būt kopā ar cilvēku, ko mīl, jo netic, ka tad viņš būs “kaut kas”. Viņš netic savai vērtībai kā cilvēkam.

“Stouners” manā lasītājas pieredzē paliks kā unikāls romāns, kas ir labi uzrakstīts un pārtulkots, to bija interesanti lasīt, taču varoņi un to rīcība izraisa izteiktu nepatiku un es diezgan kategoriski nepiekrītu autora dzīves filozofijai. No mākslinieciskā viedokļa nav nekāda iemesla to nelasīt, bet par tā nomācošo iespaidu es esmu jūs brīdinājusi.

Grēthena Rūbina “Laimes projekts”(2014)

8 komentāri

Grēthena Rūbina. Laimes projekts jeb Kāpēc es pavadīju gadu, cenšoties dziedāt no rītiem, iztīrīt sienas skapjus, pareizi strīdēties, lasīt Aristoteli un vispār gūt vairāk prieka dzīvē / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Gretchen Rubin. The Happiness Project. 2009)

rubina_laimes-projektsJauna gada sākums cilvēkos parasti rosina vislabākos nodomus − kaut kur sirds dziļumos slēpjas klusa cerība, ka tomēr, neskatoties ne uz ko, par spīti nelabvēļiem, nākamais gads būs labāks par iepriekšējiem un pats kļūsi par sevis labāku versiju. Tāpēc nolēmu rakstīt par pašpalīdzības grāmatu, kuras autore bija nospraudusi sev mērķi gada laikā kļūt laimīgākai. Parasti es šādas grāmatas nopērku, paturu plauktā un atdodu projām (cerēdama, ka tās mani no plaukta ietekmē ar labām vibrācijām). Dažādu iemeslu dēļ Rūbinas grāmatu es tomēr izlasīju, un, neskatoties uz to, ka Goodreads to novērtēju tikai ar divām zvaignītēm, tā tomēr nav bezcerīga, galu galā – 2 zvaigznītes nozīmē it was OK. Man vienkārši daudz kas no šajā grāmatā apstāstītā bija jau izprasts, bet, iespējams, citam tā tiešām nesīs dzīvei nepieciešamus atklājumus.

Vispirms mani piesaistīja grāmatai tas, ka autore atzīst, ka viņa jau ir laimīga un tam ir objektīvi iemesli − viņa un viņas tuvinieki ir veseli, viņai ir laimīga laulība, divas meitas, laba izglītība, sekmīga karjera, finansiāls nodrošinājums. Rūbina vienkārši vēlas dzīvot apzinātāk un neļaut dzīves rutīnai apēst savas laimīgās sajūtas. Man arī patika, ka viņa savā laimes apzināšanās ceļā kā pirmo bausli izvirzīja − “Esi Grēthena.” Atšķirībā no daudzām citām “laimes kustībām”, kas piedāvā ārdīt cilvēka personību, Rūbina pasaka, ka nevajag nojaukt to, kas jau ir labs, vajag vienkārši uzlabot esošo un atklāt traucējošo. Man šāda pozīcija ir ļoti tuva, jo vienmēr ar aizdomām izturos pret visiem, kas uzņemas fundamentāli pārveidot citu cilvēku dzīves.

Man ir priekšstats par to, kas es vēlos būt, un tas aizēno manu izpratni par to, kas es esmu patiesībā.

Iespējams, Rūbina ir ļoti racionāls cilvēks, jo viņa nepieņem kā aksiomu citu cilvēku ieteikumus, bet vispirms tos cenšas maksimāli izpētīt un tad piemērot savai dzīvei. Tas ir ļoti prātīgs lēmums, jo, piemēram, ieteikt cilvēkam-pūcei celties no rīta agrāk un rakstīt iedvesmojošus tekstus ir bezcerīgi. Rūbina katru mēnesi velta konkrētai tēmai, un sāk viņa ar enerģijas vairošanu − janvārī vairāk gulēt, vingrot, izmest liekos krāmus, t.i. uzlabot savu fizisko pašsajūtu, kā arī laicīgi tikt galā ar maziem, apnicīgiem darbiņiem, kas ir ātri izdarāmi, bet atlikti atņem daudz enerģijas. Februāri Rūbina velta laulībai un mākai izrādīt mīlestību,  marts ir domāts darbam, un konkrēti Rūbinai, kura jau ir atradusi sev piemērotu profesiju – kā apgūt efektīvākas darba metodes un izbaudīt darba procesu. Aprīlis ir bērnu mēnesis, kurā Rūbina mācās tvert dzīvi vieglāk un nonāk pie secinājuma, ka bērnu sniegtā laime ir “miglaina” – atsevišķas nodarbes prieku nesagādā, bet viss kopumā dara laimīgu. Maijā viņa pēta izklaidi un tās nozīmi laimīgākā dzīves uztverē, jūnijā nostiprina draudzību un iegūst jaunus draugus, jūlijā prāto par naudas saistību ar laimi un mācās nežēlot naudu lietām, kas dara laimīgāku. Augustā viņa nolemj pievērsties garīgām lietām un  domā par mūžīgām vērtībām, lai labāk novērtētu savas dzīves pamatvērtības un būtu pateicīgāka. Septembris ir vaļasprieka mēnesis un tā laikā Rūbina piepilda savu NaNOWriMO izaicinājumu un uzraksta romānu. Oktobrī Rūbina vēlas pievērst lielāku vērību vērīgumam, t.i. izkopt sevī spēju uztvert katru dzīves mirkli un pārskatīt savus jau izveidojušos dzīves principus, novembrī viņas plānā bija attieksmes maiņa pret dzīvi – vairāk smieklu un laipnības, priecīgāku prātu. Decembrī Rūbina kā treniņnometnē cenšas saskaņot visas iegūtās atziņas un dzīvot laimīgāk.

rubina_sentenceViens no lielākajiem pārsteigumiem, ko Rūbinai sagādāja laimes projekts, bija tāds, ka sevi iepazīt ir ļoti grūti. Viņa ļoti gudri atzīmē, ka laime ir jābūvē uz sava rakstura pamatiem un vispirms ir jāapzina, kas tad ir tas, kas dara tevi patiesi laimīgu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet daļa no laimes sastāvdaļām viņai bija jāpārskata. Tā ir viena no grāmatas mācībām – kaut ko darot, sev pajautāt − kāpēc es to daru un vai tas mani dara laimīgāku, apmierinātāku ar dzīvi?

Ja pārskata Rūbinas mēnešu tēmas, tad es šajā gadā vairāk gribētu nodarboties ar janvāri, jūniju un jūliju. Man ir vajadzīgs vairāk rūpēties par savu veselību un izklaidēt savu ķermeni ar dažādām nodarbēm, tai skaitā tērēt naudu viņa labā. Man vispār ir jātērē vairāk nauda lietām, kas man patīk un kuras man gribas redzēt sev apkārt (grāmatas šoreiz netiks ieskaitītas), jo man ir pārliecība, ka visām ikdienā lietojamām lietām ir jābūt maksimāli skaistām un priecējošām un uz to es pierunāju visus apkārtējos, bet pati diemžēl to ne vienmēr īstenoju.

Mana dzīves atziņa, ko es gribētu paust pasaulei, Grēthenas Rūbinas iedvesmota, ir doma, ka šajā pasaulē visam ir jābūt līdzsvarā. Kad es biju Grieķijā, kādā suvenīru bodītē enerģiska pārdevēja reklamēja t.s. Pitagora trauku (Pythagorean cup) – tas ir tāds joku trauks, kuru var pieliet tikai līdz noteiktai atzīmei, lejot vairāk, viss šķidrums aiztek, savukārt, ielejot maz, nevar padzerties. Toreiz es padomāju, ka tāds putekļu vācējs plauktā man noteikti nav vajadzīgs, bet tagad šķiet, ka nav nemaz tik slikti sev laiku pa laikam atgādināt, ka viss ir labs ar mēru − ne par daudz, ne par maz − un šo atziņu derētu sev paturēt acu priekšā visās dzīves situācijās. Dot pasaulei un ņemt no tās, dot tuviniekiem un ņemt no tiem, dot savai dvēselei un dot savam ķermenim.

Laimīgu Jauno gadu! Lai šis gads atnes panākumus visās jomās!

Janvāra meitene

Atstāt komentāru

dee-nickerson_2

Dee Nickerson (1957) “The Surprise”

Sniegs atbrīvo mani no rudens

un zemi no dubļainām dzejām

bērni pārvelkas mājās

slapjām kājām laimīgām sejām

bet kaķis vēl neprot sniegā

pēdu aiz pēdas likt

mēs viņam to iemācīsim

lai tikai turpina snigt

un vakarā muguras sildot

pie krāsns kur vienmēr nāk miegs

es izkusīšu tev blakus

kā istabā ienests sniegs

Inese Zandere “No mazā. Dzeja. 1975-2015” (Mansards, 2015)

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata 2015/2016” (2016)

11 komentāri

Alvis Hermanis. Dienasgrāmata 2015/2016. – Rīga: Neputns, 2016.

hermanis_dienasgr2016Teātra un operas režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” nav viegli aprakstāms daiļdarbs. Es to izlasīju, pēc tam meklēju citātus un netīšam izlasīju otrreiz. Varbūt tas nemaz nebija netīšām, jo Hermanis ir diezgan pretrunīgs cilvēks un es pūlējos saprast, kā tas viss apvienojas vienā cilvēkā. Var just, ka viņam patīk kontrolēt situāciju – pat grāmatu par sevi viņš neuztic rakstīt nevienam citam, tikai sev. Protams, arī autobiogrāfiska grāmata ir vajadzīga, taču − vai aiz tādas pozīcijas neslēpjas bailes no tā, ka kāds varētu paust savu viedokli un laist tautās režisora nekontrolētu Alvja Hermaņa tēlu? Vai vispār cilvēkam ir iespējams izkāpt no sevis un nolūkoties situācijā no malas, vēsi izvērtējot savu rīcību? Es domāju, ka ne jau dienasgrāmatā un ne jau pašam.

Hermaņa dienasgrāmatā paustie viedokļi varētu būt interesanti pat tiem, kas varbūt redzējuši tikai pāris izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, jo režisors ir gana aktīvs sabiedriskajā dzīvē, dažreiz paužot pat apzināti provokatīvu viedokli. Man patika arī dienasgrāmatas valoda, jo tā ir skaidra, tieša, varbūt vietumis apzināti vienkāršota. Pirmais ieraksts ir veikts 2015. gada 27. jūlijā, pēdējais − 2016. gada 27.jūnijā. Iespējams, ka režisora vēlmi izpausties rakstiski ir veicinājusi LTV filma “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” (pieejama šeit), kas tika rādīta 2016. gada aprīlī, bet sākta filmēt jau 2015. gada vasarā. Filmu varētu uztvert kā grāmatas pirmās puses vizuālo pielikumu – skatītājs redz Hermani ar ģimeni un iestudējot izrādes Rīgā, Vīnē, Parīzē, Zalcburgā. Nav nozīmes uzskaitīt Hermaņa pārvietošanās ģeogrāfiju, tā ir nerimstošā kustībā − varbūt pat nedaudz izbrīna, ka viņš tikai tagad raksta dienasgrāmatu, jo būtu saprotama vēlme fiziski fiksēt laiku un telpu, kas apkārt tik strauji mainās.

Ja uz grāmatu paskatās no neliela laika atstatuma, tad paliek iespaids par rūpīgi iestudētu izrādi − te ir labi, trāpīgi citāti par dzīvi un teātri, samērīgās devās personīgā dzīve un darba process, ik pa laikam dienasgrāmatā parādās kāda pasaules slavenība. To visu kopumā ir interesanti un raiti lasīt, tomēr šobrīd man šķiet, ka es esmu izlasījusi tādu “parādes” dienasgrāmatu, bet īstā joprojām ir noslēpta zem Hermaņa spilvena un pa to plosās dēmoni un lidinās sapņu fejas. Lai gan − par to sūdzēties nevar, jau sākumā Hermanis paziņo, ka “šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata”. Tai pašā laikā ir viena ir viena iezīme, kas skaidri parādās visā grāmatā un, šķiet, ar šo vārdu varētu raksturot pašu Hermani − tā ir ‘pretruna’. TV filmā vācu aktrise saka, ka Hermanis uz mēģinājumiem vienmēr nāk ļoti sagatavojies, savukārt grāmatā Hermanis raksta, ka “nekādā gadījumā nedrīkst gatavoties mēģinājumiem un ierasties ar gatavu plānu, ko piedāvāt aktieriem.” Virspusēji skatoties, tas neiet kopā, tomēr lieliski parāda iepriekš Hermaņa izklāstīto teātra organizācijas koncepciju, ko viņš tika ieviesis, kad 1997. gadā kļuva par Jaunā teātra direktoru − savienot disciplīnu un spontānu improvizāciju. Režijas kontekstā es to saprotu kā režisora noteiktu rāmi, definētu telpu, kurā aktierim tiek ļauts radīt, vienlaikus delikāti kontrolējot, lai process neaiziet neceļos (tā ir mana versija par tēmu). Kā zināmu pretrunu es uztveru arī Hermaņa paziņojumu, ka mēģinājumiem nav jābūt gariem (“es neticu gariem mēģinājumiem”). Un kā tad ar izrādēm? Kad skatītājs nosēž sev stīvas ķermeņa daļas neērtajos JRT krēslos? Es balsoju arī par normāla garuma izrādēm.

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Režisors Alvis Hermanis (foto: LETA)

Ja kas man nepatīk izlasītajā, tad tā ir lieta, kas man nepatīk principā un es to cenšos nīdēt arī savos uzskatos − deklaratīvi, vispārinoši paziņojumi − un tādu tekstā ir gana daudz. (Tie ir jau iepriekš pieminētie “trāpīgie citāti”, kas labi izklausās, bet jēdzieniski ir patukši.) Piemēram: “Aktieri dažreiz ir kā sievietes. Viņiem ir svarīgi izrunāties ar kādu, kas viņus uzklausa.” (Vai tiešām vīriešiem tas nekad nav vajadzīgs?) Vai arī − “Visi mūsu saziņas kodi ir kļuvuši standartizēti, un cilvēciskās reakcijas, sejas izteiksmes, intonācijas un pat emocijas vairs nenāk spontāni, bet tiek it kā apzīmēti ar noteiktu zīmi.” (Zināt, arī pirms 100 un 500 gadiem cilvēku starpā eksistēja ‘saziņas kods’ vai, teiksim, etiķete, un cilvēku savstarpējās attiecības bija vēl formālākas un sasaistītākas.)

Protams, ka iedomātais disputs ar Hermani ir patīkams, jo vienmēr ir jauki strīdēties ar domājošu cilvēku. Tai pašā laikā man tomēr gribētos, lai Hermaņa kungs būtu izlasījis un apdomājis kādu biezu pasaules vēstures grāmatu, kā arī politikas filozofijas vispārīgais kurss nenāktu par ļaunu. Citādi man tā galēji konservatīvo uzskatu klāstīšana izskatās jau pēc intelektuālas tuvredzības. Vismaz jēdziena ‘feminisms’ konsekventa lietošana negatīvā nozīmē noteikti neliecina par sapratni, ko īsti šis termins nozīmē (tā gan ir ierasta lieta Hermaņa vecuma vīriešiem). Tā bija jauka sakritība, ka šogad Alvis Hermanis tika uzaicināts pasniegt gada balvu labākajai sportistei − domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai saprastu, ka bez feminisma kustības sievietēm nekādas sporta balvas nebūtu un labākajā gadījumā viņas sēdētu tribīnēs ka rātnas aitas.

Ja es pareizi esmu sapratusi, tad šobrīd grāmata ir izpirkta, un tas tiešām priecē, ka cilvēkiem šķiet saistošs mūsdienu intelektuāļa viedoklis. Mani grāmata patiesi ieinteresēja un ceru, ka godātais režisors turpinās pierakstīt savas dzīves gaitas un labākās domas.

Marija Turtšaninova “Marēsi. Sarkanā klostera hronikas” (2016)

6 komentāri

Marija Turtšaninova. Marēsi. Sarkanā klostera hronikas / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2016. (Maria Turtschaninoff. Maresi. 2014.)

turtshaninova_maresiDecembris virzās uz beigām, un tas galīgi nav bijis čakls rakstītājs par izlasītajām grāmatām. Tā vietā cienītā rakstniece tumšajos vakaros ieslēdza uzmundrinošas gaismas lampiņas, paņēma adīkli un skatījās Harija Potera filmas (nu galu galā visi nez kāpēc tagad pārlasa Poteru, kāpēc es nevarētu pārskatīt). Secināju, ka pēdējā grāmata ir krietni labāka par pēdējo filmu, un Hermione ar Ronu ir galīgi nesaderīgs pāris, bet šoreiz ne par vecām lietām. Šoreiz par jaunu grāmatu, kas nesen guvusi lielu popularitāti un nupat izdota arī latviski.

Nemaz tik bieži negadās, ka es nopērku grāmatu, par kuras autori un saturu neesmu iepriekš zinājusi pilnīgi neko. Vienkārši iegāju veikalā un sapratu, ka man to vajag – vairāk gan nosaukuma un rozes simbola uz vāka dēļ. Biju gatava vilties, jo man ar tām fantāzijas grāmatām iet visādi, bet tas bija kaut kas pilnīgi manā gaumē. Grāmatas autore Marija Turtšaninova, tāpat kā Tūve Jansone, ir zviedriski rakstoša somiete, šī nav viņas pirmā grāmata. Romāns ir ieguvis Somijas jauniešu literatūras balvu, lai gan drīzāk šķiet, ka iegansts tā ierindošanai pie jauniešu grāmatām ir galvenās varones jaunība un nosacītais fantāzijas žanrs. Es drīzāk teiktu, ka tā ir savdabīga feministiska distopija.

Romāna galvenā varone Marēsi dzīvo Mēnosas salā, Sarkanajā klosterī. Faktiski nekur citur uz salas viņa dzīvot nevarētu, jo tur ir tikai Sarkanais klosteris aiz augstiem, drošiem mūriem un salas pārējā daļa ir klostera saimnieciskā teritorija. Klosterī dzīvo tikai sievietes − mūķenes un novices, tam ir tradicionāla hierarhija ar klostera māti augšgalā. Klosteris darbojas kā skola − pieņem audzēknes, māca tām dažādas zinības (gan vispārizglītojošas, gan praktiskas) un pēc tam meitenes var palikt klosterī un kļūt par māsām vai doties pasaulē. Meitenes klosterī nokļūst dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Marēsi ir atsūtījusi ģimene, lai glābtu no bada, bet viņas labākā draudzene Jaī ir aizbēgusi no nežēlīgā tēva, lai glābtu savu dzīvību. Var teikt, ka visām klostera iemītniecēm Mēnosas sala ir patvērums, un šeit viņām klājas labāk nekā mājās.

Marēsi ir zinātkāra meitene, kura izmanto katru iespēju, lai pieklauvētu pie māsas O durvīm ar mazu misiņa klauvēkli, izveidotu kā čūska, kura kož pati savā astē, paņemtu lielu atslēgu un dotos uz Zinību nama tālāko telpu − garu, šauru, pilnu ar augstiem plauktiem, kas piekrauti ar grāmatām.

Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu  tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss.

Mēnosas sala tās iemītniecēm piedāvā pilnu pašapgādi − viņas audzē kazas gaļai un pienam, kopj vīna dārzus, olīvkokus un dārzeņu laukus, iegūst medu. Uz salas dzīvo asins gliemeņu kolonija, no kurām iegūst retu sarkano krāsvielu, to mūķenes pārdod un par iegūto sudrabu pērk graudus, zivis, sāli, garšvielas un vīraku. Atbilstoši klostera reglamentam un rituāliem rit dienas, mēneši, gadi, līdz mierpilno, gadu simtiem ilgušo kārtību pārtrauc naidīgs uzbrukums no ārpuses − Jaī tēvs ar rokaspuišiem ierodas meklēt aizbēgušo meitu. Tas ir notikums, kas nopietni saviļņo mazo kopienu un neiztiek bez upuriem.

Kā jau teicu, romāns man cieši nesaistās ar fantāzijas žanru, jo būtībā viss ir reāls un saprotams − sieviešu kopiena, norobežojusies no ārpasaules, nodarbojas ar jaunu meiteņu izglītošanu, no kurām lielākā daļa dodas atpakaļ pasaulē, lai ar iegūtajām zināšanām darītu pasauli labāku. Diemžēl šajā pasaulē ir valstis, kurās meiteņu izglītošanos neatbalsta, un ziņas par Klosteri tajās klīst kā klusi nostāsti no mutes mutē. Klostera mitoloģija vēsta par Pirmmāti, kurai ir trīs sejas − Jaunava, Māte un Veča, un tām veltītas noslēpumainas mistērijas. Drīzāk tā ir mistika, kas ienāk romānā, kad vīriešu iebrukumus sieviešu kolektīvs atvaira ar buršanos un noslēpumains spēks ar Večas balsi palīdz cīnīties Marēsi.

Grāmatu lasot, domāju, ka varbūt varēja būt precīzākas saimniecības detaļas, arī reliģiskie principi ir tikai ieskicēti, bez lieliem skaidrojumiem. Tai pašā laikā − ja grāmata ir domāta jauniešiem − tēmas ir izvērstas gana plaši un nenovērš uzmanību no varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem. Es ceru uz to, ka Turtšaninovas nākamajā sērijas grāmatā, kas šogad jau iznākusi, būs vairāk par mitoloģiju, reliģiju un mistērijām. Jo grāmata ir “Marēsi” prikvels un saucas “Naondel” − tāpat kā kuģis, kas uz Mēnosas salu atveda septiņas pirmmāsas, kuras nozaga zināšanas un bēga no zemes, kur ļauns vīrs bija sagrābis varu un slikti apgājās ar saviem ļaudīm.

Mani vārdi, Marēsi vārdi, paliks dzīvot starp citām Klostera grāmatām simtiem gadu. Ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs, vārdi paliks. Tā ir doma, kas man liek noreibt, tieši tāpat kā tad, kad es skatos zvaigznēm nosētajās nakts debesīs.

Older Entries