Sākums

Blogeri iesaka 10 grāmatas, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

8 komentāri

Baltais Runcis man nodeva stafetes kociņu grāmatu saraksta izveidošanai skolēnu brīvlaikam. Tas nebūt nebija tik viegls uzdevums, kā izskatās no malas, jo manas zināšanas par bērnu literatūru ir palikušas pagājušajā gadsimtā. Tā nav, ka es nebūtu lasījusi jaunāku laiku izdevumus, taču, godīgi sakot, tā īsti man ir patikusi tikai Marijas Parras “Vafeļu sirds” (atrodama Baltā Runča sarakstā), bet pārējais man biežāk licis vilties un šķitis pārāk vienkāršots un didaktisks, kas bērnam piedāvā gatavus risinājumus. Tādēļ raku es vien laukā savas vecās bērnu grāmatiņas,no kurām daļa joprojām ir pie manis, un ar lielām grūtībām atlasīju desmit labākās. Mairita ir izveidojusi grāmatu sarakstu pusaudžiem, savukārt mans saraksts būs domāts bērniem no septiņiem līdz desmit gadiem, jo no mana skatu punkta, ieejot pusaudža gados, jau ir vēlme pēc pavisam citas literatūras.

Sāksim ar grāmatu, ko Vizma Belševica ir sarakstījusi pašas bērniem priekšā lasīšanai − tā ir latviešu teiku izlase “Zem zilās debesu bļodas”. Belševica ir ierasti īsās teikas pārstāstījusi garākā variantā, lai bērns paspētu iejusties situācijā. Grāmata ir izdota divreiz − ar Ilonas Ceipes (“Liesma”, 1987) un Agneses Kurzemnieces (“Zvaigzne ABC”, 1998) ilustrācijām (man labāk patīk pirmā).

Otrā grāmata ir latviešu literatūras klasika − Rūdolfa Blaumaņa pasaka “Velniņi”, kas stāsta par diviem nerātniem velniņiem, kas izmūk no elles un ar lielu prieku strādā nedarbus, neviļus palīdzot cilvēkiem. Grāmata ir izdota daudzas reizes ar dažādām ilustrācijām, izlasāma arī “Sprīdīša bibliotēkas” pirmajā sējumā.

Belševica_Zem_zilās

Trešā grāmata ir pasaules klasika par koka lelles Pinokio piedzīvojumiem, ko 19.gs. otrā pusē sarakstīja Karlo Kollodi, savukārt padomju klasiķis Aleksejs Tolstojs pēc 50 gadiem to (ar diezgan lielām izmaiņām) pāstāstīja padomju bērniem. Grāmata “Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi” ir jālasa tāpēc vien, lai zinātu, kas izaug, ja iestāda četrus zelta gabalus. Latviski “Buratino” pirmoreiz tika izdots 1952. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tā arī pārizdots vēl četras reizes.

Vēl viena pasaules bērnu literatūras klasika ir Hjū Loftinga grāmatu sērija par doktoru Dūlitlu, no kuras pirmā grāmata iznāca jau 1920. gadā. Latviski Loftings tika tulkots jau 30. gados, taču mūsdienās lasa Vizmas Belševicas 1972. gadā izdoto tulkojumu “Stāsts par doktoru Dūlitlu”. Nākamā gadā tam seko jau biezāka grāmata “Doktora Dūlitla peldošā sala”. Dūlitls ir ārsts, kurš iemācījies zvēru valodu un iemantojis lielu to mīlestību. Pirmajā grāmatā viņš ar visiem saviem dzīvniekiem ceļo uz Āfriku, lai glābtu pērtiķus no ļaunas slimības.

Tolstojs_Buratino_Staraste

Margaritas Stārastes ilustrācija “Buratino” (attēls pa kreisi); Hjū Loftinga ilustrācija “Doktora atvadu mielasts” (attēls pa labi)

 

Kļava_Raibā_vasara

Latviešu bērnu rakstniece Mirdza Kļava ir radījusi virkni grāmatu par Vecozolu ciematu pie Lielā meža, kur priekšnieks ir vectēvs Kurmis un draudzīgi darbojas kaķēns Miks, vāverēns Toms un citi zvēriņi. Pasakā “Raibā vasara” visi ir ļoti aizņemti, jo būvē ciematā peldbaseinu. “Raibā vasara” iznāca 1979. gadā, pārizdota 2008. Ilustrācijas veidojis mākslinieks Pāvils Šēnhofs.

Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jāno­maina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis.

Otfrīda Preislera “Mazā raganiņa” latviski lido jau no 1981. gada (no vācu val. tulk. Ingus Liniņš, “Liesma”, 1981, divreiz pārizdota). Raganiņa ir tikai 127 gadus veca un dzīvo dziļā mežā ar kraukli Abraksu; viņai ļoti gribas piedalīties Valpurģu nakts dejās, bet viņa ir pārāk jauna. Virsragana soda raganiņu par nepaklausību un liek tai veselu gadu būt labai raganai − bet kas gan jādara “labai raganai”?

Grāmata par kukaiņiem var būt aizraujoša − par dzīvi skudru pūznī vēsta čehu rakstnieka Ondržeja Sekoras stāsts “Skudras nepadodas” ( no čehu val. tulk. Laima Rūmniece, 1961, 1981, 1999, 2007). Galvenais varonis ir skudrulēns Ferda, kurš noklīst no sava pūžņa un organizē pats savējo. Pēc kāda laika atklājas, ka kaimiņos dzīvo “sliktie” − vergturu pūznis, kas slikti izturas pret darba skudrām. Ferda sāk organizēt savējos darbam un aizsardzībai. Uzvar draudzība!

Preislers_Mazā_raganiņa

Neviens bērnu grāmatu saraksts nevar iztikt bez Astrīdas Lingrēnes grāmatām. No visām iespējām es izvēlējos “Ronja − laupītāja meita”. Par diviem bērniem, kas piedzimuši naidīgās laupītāju ģimenēs, bet par spīti vecāku aizliegumam satiekas un draudzējas liela mūžameža vidū, kur lido harpijas, spīd mošķuļu acis un staigā lāči. “Ronja” latviski ar oriģinālajām Ilonas Vīklandes ilustrācijām pirmoreiz iznāca 1989. gadā, pēc tam pārizdota vēl divas reizes (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane).

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera rakstāmspalvai pieder daudzi jauki bērnu literatūras varoņi. Kestnera pirmā grāmata bērniem ir “Emīls un Berlīnes zēni” (1929). Galvenais varonis ir puika Emīls Tišbeins, kurš brauc no dzimtās Neištates uz Berlīni un vilcienā viņam nozog mātes grūti pelnīto naudiņu. Viņš nolemj noķert zagli un talkā viņam nāk draugs Gustavs (ar tauri) un māsīca Ponija Cepurīte. Latviski “Emīls” iznāk jau 1931. gadā Jūlija Lāča tulkojumā, tiek pārizdots arī padomju laikā (neminot represēto tulkotāju), bet no 1983. gada tiek izdots Laimas Rūmnieces tulkojumā.

Lindgrēne_Ronja

Vēl viens nemirstīgs bērnu grāmatu cikls ir radies, iedvesmojoties no amerikāņu rakstnieka Franka Bauma pasakas “Gudrais no Oza zemes”. Krievu rakstnieks Aleksandrs Volkovs ņēmās to tulkot, bet beigās faktiski grāmatu pārrakstīja pa savam un radās “Smaragda pilsētas burvis”, kam sekoja vēl piecas grāmatas. Man mīļākā ir cikla otrā grāmata “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (izdota 1965. un 1994. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Pāvela Šēnhofa ilustrācijām). Šeit ir ķildīgs galdnieks Urfins, kurš dzīvo biklo gremoņu teritorijā un reiz nejauši atklāj kaktusu pulverīti, kas spēj iedvest dzīvību nedzīvās lietas… un Urfins nolemj radīt savu koka zaldātu armiju, lai iekarotu Smaragda pilsētu.

urfin-8

Kadrs no animācijas filmas “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (2017)

***

Domāju, ka manam sarakstam ir stipra retro noskaņa, tai pašā laikā es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu aizmirst šīs un vēl daudzas citas vecākas grāmatas. Cilvēki jau nemainās, un bērniem joprojām ir svarīga vecāku mīlestība un draudzība, aizraujoši piedzīvojumi un labajam vajag uzvarēt ļauno.

Stafeti tālāk nododu Asmo, kas gan jau kādreiz atgriezīsies no tālajām zemēm un kā pieredzējis tētis varēs sniegt aktuālāku ieskatu bērnu literatūrā, un Lili, kas lasa un raksta.

Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза” (2016)

2 komentāri

Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.

Sofi Oksanena “Staļina govis” (2013)

3 komentāri

Sofi Oksanena. Staļina govis / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Jumava, 2013. (Sofi Oksanen. Stalinin Lehmät. 2003)

Sofi Oksanenai latviski ir iznākuši jau četri romāni (pavisam to viņai ir pieci), un viņu pilnīgi droši var dēvēt par visvairāk tulkoto somu rakstnieci. Oksanenas apgūšanā jutos atpalikusi, tādēļ savu janvāra somu literatūrai veltīto mēnesi nolēmu pabeigt ar kādu no viņas romāniem. Sāksim no sākuma − ar pirmo.

Daudziem autoriem viņu pirmais romāns ir autobiogrāfisks, un Oksanena nav izņēmums. Pārliecinājos viņas sniegtajā intervijā (žurnāls “Lilit”, 2015. gada augusts), ka romānā praktiski viss ir ņemts no viņas dzīves. Oksanena tiešām ir dzimusi jauktā ģimenē − soma un igaunietes, dzīvojuši Somijas mazpilsētā un regulāri braukuši ciemos uz padomju Igauniju. Viņas mātes ģimene rāda visus Igaunijas vēstures līkločus: vectēvs mežabrālis, kuram viens brālis tika izsūtīts, bet otrs bija ciema stukačs. Grūti pateikt, vai romāna vecāku portretējums arī atbilst reālai dzīvei, jo tas būtu diezgan nežēlīgi pret saviem vecākiem − mamma romānā ir neirotiska paranoiķe un tēvs ir babņiks ar tieksmi uz alkoholismu.

Romānā darbība notiek trīs laikos: nosacītās mūsdienas, galvenās varones bērnība − 80. gadu sākums un padomju pēckara laiks. Mūsdienas man patika vismazāk, jo tās gandrīz pilnībā ir par galvenās varones cīņu ar bulīmiju. Tā kā mani neinteresē izjusti stāsti par ēšanas traucējumiem (jā, absolūts empātijas trūkums), tad visi šie nebeidzamie apraksti par rīšanas lēkmēm un tām sekojošu atvieglošanos, mani ļoti ātri sāka kaitināt. Daudz saistošāka bija mātes līnija, kas stāstīja par padomju Igauniju, viņas iepazīšanos ar somu, tam sekojošās laulības un pārcelšanās uz Somiju, adaptācija dzīvei Somijā un mokošā tālākā saskarsme ar Igaunijā palikušajiem radiniekiem. Zināt, es nekad nebiju par Igauniju domājusi no Oksanenas rādītā rakursa, jo mūsu vidē igauņi lielākoties tiek pozicionēti kā vēso kaimiņu nācija, kam izdevies “tīģera lēciens”. Arī padomju laikos igauņiem bija Olimpiāde, kosmonautu ievārījums tūbiņās, labākas skolas formas un apskaužama noturība pret krievu valodu. Taču Oksanenas romānā Igaunija ir valsts, uz kuru somi brauc piedzerties pa lēto, spekulē ar apģērbu un apaviem, un visas igaunietes viņiem ir “krievu maukas”. Būtībā igauņi ir somu neveiksmīgie radi, kam nav bijis sava “Ziemas kara” un nosargātas neatkarības. (Taisnības labad jāsaka, ka Oksanena nav laipna arī pret somiem, jo sievietes šeit ir pelēkas, plakanas un staigā tikai biksēs, savukārt vīrieši ir lauvas tikai savas igauņu/krievu mīļākās apskāvienos. )

Romāna trešā līnija stāsta par padomju Igauniju Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tam, minot diezgan izteiksmīgus un raksturīgus tā laika faktus − deportācijas, piespiedu stāšanos kolhozos, mežabrāļu kustību un tās apkarošanu no padomju drošības iestāžu puses. Te varētu atcerēties intervijā pieminētās Oksanenas dramaturģijas studijas, kurās vina apjautusi − lai stāsts būtu interesants pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, jāizmanto uzmanības piesaistīšanas paņēmieni, t.i. jārada emocijas, jāspiež uz pareizajām podziņām. Tā nu Oksanena ir izvilkusi esenci no attiecīgā laika Igaunijas vēstures, kas, no vienas puses, nav meli, bet, no otras puses, to nevar nosaukt par pilnīgu pasaules ainu. Kaut vai tā vienkāršā iemeslā pēc, ka šī sadaļa bija gaužām neliela − to uzvarēja bulīmija.

Mana lielākā problēma šai romānā bija tā, ka man grūti nācās sasaistīt bulīmiju ar Annas ģimenes vēsturi un vēl jo vairāk ar traģiskiem Igaunijas vēstures notikumiem. Varbūt man ir kaut kādi aizspriedumi vai nespēja pārslēgt domu, bet vienā lappusē lasīt par vemšanas niansēm, bet otrā − kā cilvēkus lādē vagonos man nebija pieņemami. Protams, es saprotu, ka viens no ēšanas traucējumu cēloņiem var būt meklējams ģimenes pieredzē, pārmantotos uzvedības modeļos, bet šai gadījumā tas nenostrādāja. Vēl jo vairāk − uzreiz pēc izlasīšanas man šķita, ka Oksanena nav mans autors. Tomēr nav jau godīgi veidot spriedumi pēc debijas romāna, jo vispār viņa raksta labi; īpaši sadaļa par viņas bērnību un pusaudzību ir pārliecinoša − padomju Igaunijas un kapitālistiskās Somijas pretstatījums labi parāda tā laika noskaņas un palīdz gan jaunākam lasītājam, gan ārzemniekam izprast situāciju. Droši vien, ka vismaz romānu “Attīrīšana” es kādreiz izlasīšu.

 

Somu detektīvi

2 komentāri

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” (2018)

3 komentāri

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2018-oktobris/decembris)

3 komentāri

Sen neesmu neko rakstījusi par grāmatu jaunumiem, bet nu laiks pie tiem atgriezties. Domāju, ka iekavēto nemeklēšu, jo gadu veci jaunumi jau vairs nav nekādi jaunumi.

Foto: Kristians Luhaers

Viens no ievērojamākiem notikumiem grāmatniecībā rudenī bija Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” izdošana (Latvijas Nacionālā bibliotēka, galv.red. V.Ščerbinskis). Rudenī iespiesto grāmatu, protams, pietrūka, jo izdevējs bija pieņēmis, ka cilvēkiem enciklopēdija uz papīra vairs nav vajadzīga, bet cilvēki, izrādās, domā citādāk. Man arī nav nekas iebilstams pret tādu uzziņu izdevumu mājas plauktā. 18. decembrī tika atvērta enciklopēdijas elektroniskā versija − https://enciklopedija.lv

Pagājušogad daudzas no gada pēdējā ceturksnī izdotajām grāmatām bija saistītas ar Latvijas simtgadi. Piemēram, “Latvijas Mediju” izdotā “100 notikumi Latvijas vēsturē: cilvēki un procesi, 1918-2018″ (atb.red. Jūlija Dibovska). Vai “Jāņa Sētas” “100 gadi 100 kartēs” (sast. Jānis Barbans), kura iepazīstina ar interesantākajām, neparastākajām un nozīmīgākajām ar Latviju saistītajām kartēm no 1918. gada līdz mūsdienām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs klajā laidis biogrāfisko grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, kas ir biogrāfisku eseju krājums par 39 personībām – Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Grāmatas biogrāfisko eseju autori ir vēsturnieki Tālis Vigo Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.

Senākā vēsturē ieskatās Ieva Pīgozne grāmatā “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC), kurā izseko apģērba attīstības gaitai vairāk nekā 1000 gadu garumā. Tā sniedz ieskatu Latvijas pamatiedzīvotāju apģērba vēstures galvenajos posmos līdz brīdim, kad no valkāšanas izzuda tradicionālais apģērbs, un ieskicē tautastērpa izveides norisi. Iespējams, palīgs tautastērpa izgatavotājiem un valkātājiem.

Vienai no skaistākajām latviešu valstiskajām tradīcijām veltīta kolektīvā monogrāfija “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija” (“Jānis Roze”), kurā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Grāmatā iekļauti 13 raksti, un tiek apskatīta ne tikai Dziesmu svētku vēsture, bet arī svētki kā tradīcija, izglītības loma tradīcijas saglabāšanā, svētku finansiālie un ekonomiskie apstākļi.

Ja jums patika pirms diviem gadiem iznākusi grāmata “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2016), tad, iespējams, ieinteresēs arī “Latgales pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2018), ko veido Rūtas Šmites stāsti un Elīnas Kursītes fotogrāfijas par Latgales mazciemu iedzīvotājiem. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas.

Pēdējā no mākslas vēsturnieka Andra Rubeņa izdotajām grāmatām ir veltīta mīta un mitoloģijas jēdzienu lietojumam, kā arī šo jēdzienu pārskatījumam, salīdzinājumam un zināmai sistematizācijai −  “Mīts – senais un modernais: senais mīts mūsos un mēs mītiskajā pasaulē”  (“Al secco”).

Divas grāmatas, kas vedina lūkoties vēsturē caur personības skatupunktu. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Otomāra Kalpiņa grāmatu “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” − vērtīga liecība par dzīvi piekrastes zvejnieku ciemos 20.–21. gadsimtā – Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā. Atmiņas sakārtojusi Rudīte Kalpiņa, tai ir komentāri un vizuālā daļa. Otra atmiņu grāmata ir žurnālistes Māras Vildes sastādītā un izdotā Ulda Pūcīša “Dienasgrāmatas, 1948-2000”. Grāmata sniedzot pārsteidzošu, skarbu un atklātu skatu uz aktiera personību un latviešu teātra vēsturi.

Atmiņā liek gremdēties Lienes Lasmanes izveidotā grāmata “Pagalma mantojums: 32 jautras spēles un rotaļas” (Zvaigzne ABC), kas stāsta par vecajām, labajām āra rotaļām: Paslēpes, Sālsstabi, Cietumiņi, Kazaki pret laupītājiem, Nazīši…  Līdztekus katras rotaļas noteikumu, norises un inventāra aprakstam autore ir norādījusi, kādus fiziskās un intelektuālās attīstības aspektus katra rotaļa veicina.

No latviešu daiļliteratūras pieminēšu trimdas rakstnieces Agates Nesaules romānu “Zudušie saulgrieži”, kas ir stāsts par trimdu un sieviešu draudzību (“Vesta-LK”). Otrs romāns pieder Franciskas Ermleres spalvai − “Bliks: Rīgas sapnis par kino” (“Latvijas Mediji”), kas nu jau ir sestais ciklā “Rīgas detektīvs”.

Pievēršoties tulkojumiem vispirms jāmin jaunais igauņu nacionālā eposa tulkojums “Kalevdēls” (“Neputns”, tulk. Gundars Godiņš). Grāmatas priekšvārdā teikts: ““Kalevdēls” ir gan tradīcija, gan simbols, igauņu tautas “lielais stāsts”, uz kuru ir balstījušies cauri laikiem un no kura pārtapšanas ir radušās neskaitāmas jaunas takas igauņu 21. gadsimta dzīvajā kultūrā.” Jauno tulkojumu papildina detalizēti tekstā sastopamo igauņu valodas senvārdu un eposā pieminēto reāliju skaidrojumi un izsmeļoši tulkotāja komentāri.

Kā eksotiku un reti sastopamu parādību mūsu grāmatniecībā gribētu atzīmēt Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (“AsiaRes”) izdoto krājumu “Mūsdienu ķīniešu stāsti un esejas”. Latvijas Universitātē studējošie jaunie pētnieki Agitas Baltgalves vadībā un redakcijā ir apkopojuši plašu īsprozas tekstu klāstu − 35 mūsdienu ķīniešu autoru darbus latviskojuši 13 tulkotāji.

Tikpat eksotisks šķiet Lidijas Dimkovskas romāns “Slēptā kamera” (“Mansards”, no maķedoniešu valodas tulk. Ingmāra Balode), jo pēdējais tulkojums no maķedoniešu valodas latviski ir iznācis nekad. “Slēptā kamera” (2004) ir autores debijas romāns, un to sarakstījusi sīksīka kamera rakstnieces kājas īkšķī.

Beidzot ir latviski iztulkots 2010. gadā Bukera balvu ieguvušais Hilarijas Mantelas lielromāns “Vilku nams”, kas vēsta par Tomasu Kromvelu − vēsturisku personību un valstsvīru Henrija VIII galmā 16. gadsimta sākumā (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga). Cerams, ka pēc kāda laika latviski sagaidīsim romāna otru daļu (kas arī ieguvusi Bukeru).

Savukārt esam sagaidījuši lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabuļauskaites romānu sērijas “Silva Rerum” ceturto, noslēdzošo daļu (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešus valodas tulkojusi Dace Meiere). “Silva rerum IV” turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu. Romāns vēsta par XVIII gs. otro pusi – par laiku, kad notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā.

Interesanti, kāpēc izdevniecība “Dienas Grāmata” ir nolēmusi noņemt nemainīgo “Lolitas lāstu” no amerikāņu krievu rakstnieka Vladimira Nabokova un beidzot izdot latviski arī kādu citu viņa romānu − “Camera obscura” (no krievu val. tulk. Jānis Hvoinskis). Lai gan šeit arī ir nobriedis vīrietis, ko valdzina pavedinoša jauniete.

No detektīviem/trilleriem gribētu minēt “Zvaigznes ABC” izdoto argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata krimiķi “Vienīgā izeja” (no spāņu val. tulk. Edvīns Raups), kas piesaista tieši ar Argentīnu. Savukārt somu rakstniecei Kati Hiekapelto latviski iznācis jau otrais detektīvs sērijā par policijas izmeklētāju Annu Feketi − “Gājputni” (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse). Kā noprotu, savos romānos Hiekapelto skar Eiropai aktuālo imigrācijas tēmu. Izdevniecība “Omnia Mea” ļoti skopi reklamē savas grāmatas un nemaz nepasaka, ka Leīlas Slimani romāns “Klusa dziesma” (no franču val. tulk. Agnese Kasparova) 2016.gadā ir ieguvis Gonkūru prēmiju un stāsta par sirdi plosošu notikumu ģimenē mūsdienu Parīzē.

Fantāzijas literatūras plauktiņā latviešu lasītājs beidzot būs sagaidījis kādu Čainas Mjēvila tulkojumu. Kā pirmais ir izdots romāns “Pilsēta un pilsēta” (“Prometejs”,no angļu val. tulk. Vilis Kasims). Savukārt es esmu sagaidījusi nākamo romānu Somijas zviedru rakstnieces Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hroniku sērijā “Kuģis “Naondel”” ( “Pētergailis”, no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas ir patīkami feministiska un sieviešu draudzību slavējoša literatūra. Vēl mēs visi kopīgi tomēr būsim sagaidījuši Andžeja Sapkovska Ragaņa sāgas nākamo sējumu “Likteņa zobens” (“Zvaizgne ABC”, no poļu val. tulk. Māris Salējs). Šajā gadījumā laikam jau jāsaka − labāk vēlu nekā nekad.

Izskatās, ka manā apskatā dominē vārdi ‘beidzot’ un ‘sagaidījuši’, kas grāmatu izdošanas kontekstā nav nemaz tie sliktākie vārdi. Lai to ir vairāk jaunajā − 2019. − gadā!

Ilustrācija: Emilia Dziubak

Johanna Sinisalo “Saules kodols”(2017)

1 komentārs

Johanna Sinisalo. Saules kodols / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Pētergailis, 2017. (Johanna Sinisalo. Auringon Ydin. 2013)

Romānu “Saules kodols” grāmatu blogeriem pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Sibilla, un viņa bija ļoti oriģināla, jo visiem uzdāvināja vienu grāmatu, tikai ar dažādu formulējumu. Man grāmata tika kā “stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām”. Nezinu gan, kāpēc, jo man māsas nav, un attiecīgi nav arī šādu attiecību pieredzes. Varbūt Sibilla tēmēja uz manu patiku pret ģimenes sāgām. Katrā ziņā grāmata bija neordināra un viegli lasāma, un domāju, ka tāds žanrs kā ironiskā distopija pie mums netiek bieži izdots. Varu godīgi atzīties, ka grāmatas noformējums mani galīgi neiedvesmoja un bez Sibillas piespēles šo grāmatu nebūtu ierindojusi pie lasāmajām.

Sibilla ir labi aprakstījusi situāciju romānā, kas izveidojusies iedomātā Somijā mūsu dienās − šeit valda eisistokrātija jeb “labklājības vara”. Tātad, viss ir par labu pilsoņiem, kas vispirms nozīmējis atkarību veicinošu vielu iznīdēšanu no Somijas sabiedrības un vienlaikus norobežošanos no apkārtējās pasaules, jo “pagrimuma demokrātijas” nav nekāds piemērs plaukstošās Somijas pilsoņiem. Narkotikas statusu Somijā ir ieguvuši arī tādi produkti, kas satur kapsaicīnu, kas tiek iegūts no čili pipariem. Čili šajā romāna ir dubulta jēga, jo savā augstākajā izpausmē tie nes cilvēkam patiesu apziņas brīvību, no kā ļoti baidās eisistokrātijas vadoņi.

Romāna sižetu virza uz priekšu divas līnijas − Vanna vēlas atklāt, kas noticis ar viņas pazudušo māsu, un viņas draugs krāj naudu un plāno bēgt no Somijas uz pūstošajām ārzemēm. Teksta struktūra ir dalīta − šeit ir gan Vannas tiešā runa, gan viņas vēstules pazudušajai māsai, kurās viņa atklāj ģimenes vēsturi, gan nelieli, uzjautrinoši eloju mācību programmas materiāli.

Kā jau īstenā distopijā pienākas, autore nav bijusi saudzīga pret sieviešu dzimumu, Visas sievietes tiek iedalītas elojās un morlokās. Elojas ir tādas smukas blondīnes, īstenās femisievietes, kas ir aktīvas pārošanās tirgū un tām raksturīga vīrieša dzimuma labklājības vispusīga veicināšana. Savukārt morlokas tiek identificētas jau bērnībā un neveselīga interese par burtiem, cipariem un konstruktoriem draud ar izslēgšanu no vairošanās programmas. Autore morlokām pasaulē atvēl šauru un tumšu nostūri, kamēr elojas dzīve − lai arī ierobežota un regulēta − ir krietni vieglāka. Romāna galvenā varone Vanna ir morloka, kas veiksmīgi maskējusies par eloju, taču savas dubultās dzīves grūtības viņa veldzē ar aizliegtās vielas − kapsaicīna lietošanu. Patiesi man patika autores neslēptā ierēkšana par īstas sievietes uzvedības normām − ikrīta biezais krāslis uz sejas un neizbēgamā matu staipīšana (vai lokošana), kā arī atbilstošas kleitiņas (apaļumus neslēpjošas) un apavu (uz iespējami augstākiem papēžiem) izvēle. Jā, šeit es kā morloka mūžīgajās džinsenēs varu tikai skaudībā nopūsties.

Jāsaka, ka sākumā man romāns vairāk nepatika nekā patika, jo tas sākas ar sērīgām Vannas vēstulēm pazudušajai māsai un padziļinātiem aprakstiem par Vannas emocionālo stāvokli, kas neveikli (no mana viedokļa) tiek salīdzināts ar pagrabu, kurā ieplūst melns ūdens, un tā draudus ieplūst dzīvojamās telpās (t.i. smadzenēs) var novērst tikai kārtējā kapsaicīna deva. Situācija uzlabojas, kad autore sāk ironizēt par visu un visiem, nesaudzējot arī nosacīti labos, t.i. sistēmas pretiniekus, piemēram, čili kulta sekotājus, kuru uzdevums ir “atdot cilvēcei uguni”. Autores ironija mani brīdināja pārāk nopietni neuztvert arī viņas izdomāto sabiedrības vairošanās programmu, kas balstīta krievu ģenētiķa Beļajeva sudrablapsu domestikācijas eksperimentu sērijā. Beļajevs ļāva vairoties tikai tām lapsām, kas pret cilvēku bija ļoti draudzīgas un jau pēc dažām paaudzēm lapsas līdzinājas piejaucētiem suņiem. Līdzīgi tiek darīts ar sievietēm – vairoties ļauj tikai elojām. No loģiskā viedokļa skatoties, šajā Somijas vairošanas programmā ir nopietna kļūme, jo elojas nekādi netiek uzskaitītas, uzmanītas un piespiestas dzemdēt noteiktu skaitu bērnu, lai atražotu sabiedrību, tieši otrādi − pret viņām izturas nevērīgi, par primāro liekot vīrieša seksuālo vēlmju apmierināšanu. Šī iemesla pēc mēs varam būt mierīgi – Sinisalo izdomātajai eisistokrātijai ilgtermiņā nav nākotnes.

Iespējams, ka “Saules kodols” ir no tiem romāniem, kuru lasīšanai vajag atvērt pareizas durvis, t.i. neļaut sevi iespaidot grāmatas noformējumam vai izdevēju atsaucei uz vāka. Ja to sāk lasīt kā klasisku distopiju vai izteiktu satīras romānu, tad var piedzīvot vilšanos. Savukārt, ja laicīgi pieņem zināšanai, ka tas ir savdabīgs amizieris par Somijas alternatīvo nākotni, tad tas ir pat ļoti patīkams, izklaidējošs romāns ar zināmu devu vielas nopietnām pārdomām.

Atā, 2018! Sveiks, 2019!

2 komentāri

Es te nedaudz parakņājos arhīvā un atklāju, ka pēdējoreiz gada kopsavilkumu esmu rakstījusi tālajā 2014. gadā. Kopš tā laika mans rakstīšanas entuziasms ir gājis arvien mazumā. Nav gan bijis tā, ka negribētos izpausties, bet vispār jau rakstīt par grāmatām tā, kā es to vēlos darīt, ir diezgan laikietilpīgi. Taču šoruden, kā vēl nekad, man ļoti noderēja, ka pēdējo gadu laikā esmu vismaz nedaudz vingrinājusies mazos, analītiskos sacerējumos, un tas man krietni atviegloja dzīvi.

Jaunajā gadā daudzi cenšas sākt jaunu dzīvi − kaut ko atmest, kaut ko uzsākt. Es neesmu izņēmums, jo pēdējos divus gadus manā blogā vērojama tendence, ka pirmos trīs mēnešus es ļoti cītīgi rakstu par izlasīto, bet pēc tam, tuvojoties vasarai, viss aiziet pašplūsmē. Pierasts jau, ka Jaunā gada apņemšanās tiek izzobotas, bet es izdomāju, ka jaizturas pret tām iecietīgi − vai tad notiek kāds ļaunums, ja cilvēks paris mēnešus vingro, nesmēķē, neēd cukuru, iet laikus gulēt utt.? Dzīvē notiek visādas lietas, arī brīnumi, un varbūt reiz atkal pienāks tāds gads, kad es cītīgi rakstīšu par katru izlasīto grāmatu.

Šogad esmu izlasījusi 41 grāmatu, kas no mana skatījuma ir maz, taču jāņem vērā, ka rudenī es pārsvarā lasīju mācību grāmatas un tās jau nevar ieskaitīt pie izlasītām no vāka līdz vākam. Gadu es iesāku ar Roberta Galbraita trešo detektīvu “Career of Evil” (šobrīd latviski − “Ļaunuma raža”), turpināju ar samezglotiem ģimeņu stāstiem “Winter people” un “Footprints on the Sand”, tam sekoja divas lietuviešu rakstnieku grāmatas “Sarkankoka paradīze” un “Migla virs ielejām”, februārī vēl krievu rakstnieka mistiskais trilleris “Культ”. Martā lasīju sarunas ar tulkotājiem grāmatā “Valoda tulkojumā”, kā arī apguvu pašmāju erotisko grāvēju “Saplēstās mežģīnes” un pirmo grāmatu Aivara Kļavja triloģijā “Melnais akmens”. Izlasīju nelielo un apcerīgo “Mans vectēvs bija ķiršu koks”. Aprīli uzsāku ar zviedru detektīvu “Upurpurvs”, pabeidzu vasarā iesākto amerikāņu astronauta atmiņu grāmatu “An Austronaut’s Guide to Life on Earth” un vēlreiz pēc daudziem gadiem izlasīju Neiburgas brīnišķīgo stāstu krājumu “Stum, stum”. Maijā izlasīju pašpalīdzības apcerējumu “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” un divus Vizmas Belševicas nelielos, līdz šim neizdoto stāstu krājumiņus. Maijā beigās vēl divas fantastikas grāmatas − Atvudas “Sirds mirst pēdējā” un Kinga “22.11.1963.”. Jūnija un jūlija man bija Dafnei di Morjē veltīts lasījumu cikls − viņas biogrāfija, kulta romāns “Rebeka”, viens stāstu krājums un romāns “Grēkāzis”, kā arī di Morjē romāns par savas dzimtas vēsturi “The du Mauriers”. Jūnijā noklausījos krievu autora Lukjaņenko fantāzijas romānu “Черновик” un izlasīju man mīļās krievu/ukraiņu rakstnieces Hemlinas vēsturisko romānu “Искальщик”.  Jūnija beigās vēl − Monikas Zīles stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu” un Kļavja pusaudžu triloģijas otrā grāmata “Bēgšana no Čusku valstības”, kā arī grāmatu plaukta atbrīvošanas akcijas ietvaros − Bērtones “Miniatūriste”. Jūlijā lasīju Meimanes Norai Bumbierei veltīto biogrāfiju, divas Azimova fantastikas grāmatas no sērijas par Fondu un Miso detektīvu “Neatstājot pēdas”. Augustā es negaidīti pārlasīju “Arbata bērnus” un divas grāmatas no latviešu sērijas − “Skolotāji” un “Sarkanais dzīvsudrabs”. Septembrī tās pašas grāmatu plauktu tīrīšanas akcijas ietvaros tika izlasīts Gordona “Šamanis” un izklaides nolūkos – Heilija “Viesnīca”. Oktobrī – Bergmana “Laterna Magica”. Un gada izskaņā – Egles “Svešie”, Abgarjanas “No debesīm nokrita trīs āboli” un Sinisalo “Saules kodols”.

Redzat, izlasīto grāmatu skaits nav liels, tāpēc vēl jo vairāk man ir žēl, ka uzrakstījusi esmu tikai par 10. Atliek tikai sev novēlēt nākamgad būt čaklākai. Latviešu gada grāmatas godā es šogad celšu Andra Akmentiņa romānu par Latviju 50. gados “Skolotāji”. No grāmatu sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” es nekādus pārsteigumus negaidīju, tādēļ vēl jo dubults prieks par jaunatklātu, talantīgu romānistu. Ārzemju gada grāmata − Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli”. Īpatnēji, ka abi šie romāni stāsta par grūtiem laikiem, bet cilvēki tajos nav rūgti un ļauni − viņi vienkārši dzīvo, cik labi vien spēj dotajos apstākļos, un atrod prieku ikdienā.

Lai arī neko daudz neesmu lasījusi non-fiction, tomēr gada grāmata šajā lauciņā man ir Krisa Hedfīlda “An Austronaut’s Guide to Life on Earth”, kuru es labprāt ieraudzītu savā grāmatplauktā latviski. Cilvēkam var būt milzīgs, fantastisks, praktiski nesasniedzams mērķis, bet nevajag sev atņemt sapni. Un vienlaikus nevajag norakstīt savu dzīvi, ja redzat, ka sapnis nepiepildās − vienkārši ejiet pa dzīvi aizrautīgi, mērķtiecīgi un priecīgi. Lai ceļš top skaistāks par mērķi! Novēlu mums visiem nākamajā gadā dzīvot skaisti un priecīgi! Lai nebaidāmies plānot lielas lietas un būt uzņēmīgi un drosmīgi tās īstenojot!

Ted Blaylock. White Mountain Evening

Narinē Abgarjana “No debesīm nokrita trīs āboli” (2018)

Komentēt

Narinē Abgarjana. No debesīm nokrita trīs āboli / no krievu val. tulk. I.Paegle-Mkrtčjana. – Rīga: Jānis Roze, 2018. (Наринэ Абгарян. С неба упала три яблока. 2015)

Narinē Abgarjana latviešu lasītājam ir pazīstama kā romāna “Maņuņa” (2010) autore, kuru 2017. gadā latviski izdeva apgāds “Jumava”. No Abgarjanas es esmu lasījusi visu Maņuņas triloģiju, par ko atskaitījos blogā, un saglabāju vēlmi izlasīt arī kaut ko nopietnāku, vairāk pieaugušo auditorijai domātu.

Abgarjana zināmā mērā ir literārs fenomens, jo, būdama armēniete un kā tādu sevi arī identificējot, viņa raksta tikai krieviski. Viņa pati saka, ka ir mēģinājusi rakstīt armēniski, bet viņai nav sanācis. Protams, jāņem vērā, ka 90.gadu sākumā Abgarjana pārcēlās uz dzīvi Maskavā un būtībā savu pieauguša cilvēka dzīvi ir veidojusi ārpus dzimtenes. Tomēr man vienalga ir grūti saprast, kā par dzimteni un tai sāpīgām tēmām (un tādas ir visas Abgarjanas grāmatas) ir iespējams rakstīt svešvalodā, turklāt ļoti labā, literārā krievu valodā. Varbūt ar svešvalodas palīdzību Abgarjana distancējas un aizsargā sevi no pārāk emocionāla līdzpārdzīvojuma? Klausījos vairākas Abgarjanas intervijas un visās viņa uzsver, cik ļoti viņas dzimtais reģions ir cietis un cieš no kara (Kalnu Karabahas konflikts), piemēram, uz Maņuņas pilsētu Berdu joprojām nav iespējams aizbraukt, jo tā atrodas militārā zonā. Abgarjana saka, ka kara postošākās sekas nav tiešie zaudējumi karalaukā, bet tā ietekme uz civiliedzīvotājiem – nedrošība, nabadzība un dažādas slimības, kuras radījis posttraumatiskais stress.

2015. gadā sarakstītais romāns “No debesīm nokrita trīs āboli” stāsta par kādu ciematu Armēnijas kalnos. Reiz šeit dzīvoja daudzas ģimenes, tirgus laukums ņudzēja no cilvēkiem, bet pēdējā laikā Maranas ciematā palikuši vien vecīši. Abgarjana saka, ka gribējusi rakstīt par dzīvespriecīgiem notikumiem par veciem cilvēkiem, bet stāsts viņu aizvedis citā virzienā − poētiskā un smeldzīgā. Viņa raksta, ka tēma, kuru viņa nespēj apiet, ir vecie cilvēki; viņas vecmāmiņa ir teikusi, ka sirmgalvji un bērni atrodas vistuvāk debesīm – bērni vēl atceras, kā smaržo debesis, jo tikko ir no turienes atnākuši, bet veci cilvēki jūt šo smaržu, jo drīz aizies. Kā pateicību saviem vecvecākiem Abagrjana rakstīja stāstu par lauku ciemu un sirmgalvjiem ar laimīgām beigām.

Maranas ciems piedzīvojis gan bada laikus, gan karus, gan postošu kalnu nogruvumu, kas aizrāvis bezdibenī trešdaļu ciema māju ar visiem iedzīvotājiem. Maranas jaunieši ir devušies dzīvot uz ieleju un tālāk pasaulē, bet vēl jau palikusi vecā gvarde, kas turpina dzīvot, kā gadsimtiem ierasts un negrib aizbraukt no senču kapiem. Šeit ir smiekli caur asarām un dzidras skumjas, postošas bēdas un spītīga nepakļaušanās. Maranieši rūpējas viens par otru, kašķējas un līgst mieru, pārdzīvojuši daudzu tuvinieku aiziešanu, viņi tic zīmīgiem sapņiem un spoku klātbūtnei. Viena no galvenajām varonēm ir Anatolija, kuras dzīvi par vieglu nenosauksi − viņas ģimene gāja bojā bada laika, pati viņa uzauga pie radiem, apprecējās, lai nepaliktu meitās, bet vīrs izrādījās vardarbīgs, un laimīga viņa jutās tikai savā darbā bibliotēkā, bet arī tā kara laikā gāja bojā. Romāna sākumā Anatolija gatavojas mirt, taču romāna beigās par visu vairāk vēlas dzīvot. Maraniešiem piemīt nezāles cienīga vitalitāte, un, neskatoties uz daudzajiem bēdīgajiem notikumiem, romāns ir gaišs un dzīvi apliecinošs.

Bez Dieva ziņas un palīdzības cilvēciskās laimes mirklis nevar ilgt dienas un nedēļas. Tas būs un paliks tikai mirklis − īss un gaistošs. Ja tev dāvāta laime, pieņem to ar pateicību. Neaizvaino Providences labo gribu ar savu neuzticību, pierādi, ka esi tik dāsnas dāvanas cienīgs, ja reiz debesis tevi tā aplaimojušas.

Armēņu tautas lielākā traģēdija ir 1915. gada genocīds, kad tika iznīcināts vismaz miljons armēņu, taču tagad varbūt vēl lielāka sāpe ir tautas izkliedētība pa visu pasauli (no aptuveni 12 miljoniem armēņu Armēnijā dzīvo tikai trīs miljoni). Šobrīd Armēnija pieņēmusi vairāk nekā 17 000 armēņu tautības Sīrijas bēgļu (no 80 000 Sīrijas armēņu), un ironiskā kārtā tie ir pēcteči tiem armēņiem, kas aizbēga no Osmaņu impērijas genocīda Pirmā pasaules kara laikā. Katrā ziņā armēņiem ir gana daudz iemeslu sērot par pagātni, taču Abgarjana savās intervijās uzsver nepieciešamību skatīties nākotnē, par spīti visam dzīvot tālāk. Tas ir aktuāli arī latviešiem − atcerēties, bet nepalikt pagātnē, pārvērst rūgtus zaudējumus pieredzē un skatīties dzīvē ar gaišu skatu.

Jana Egle “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018)

1 komentārs

Jana Egle. Gaismā: stāsti. – Rīga: LA izdevniecība, 2016.

Jana Egle. Svešie jeb miļeņkij ti moi: stāsti. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018.

Jana Egle ir sākusi kā dzejniece un turpina tāda būt, bet viņai iznākuši arī divi stāstu krājumi − “Gaismā” (2016) un “Svešie” (2018). Pirmais 2017. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Jāsaka, ka man ir diezgan grūti rakstīt par mūsdienu latviešu rakstniekiem (un šogad tādus esmu lasījusi diezgan daudz), jo mūsu valsts literārā vide ir tik neliela, ka man pietrūkst distancētības sajūtas. No vienas puses, gribas slavēt cilvēku jau par to vien, ka viņš sadūšojies būt latviešu rakstnieks, taču, no otras puses, nevar tikai šī iemesla dēļ dziedāt ditirambus. Un nākas meklēt zelta vidusceļu, lai nenogalinātu cilvēkā vēlmi rakstīt tālāk, bet arī pateiktu kaut ko kritisku. Attiecība uz Egles stāstiem ir vajadzība pēc vidusceļa, jo kaut kas man ļoti patīk (valoda, stāstu piesātinātība) un kaut kas − kaitina.

Pirmais stāstu krājums “Gaismā” ir apjomā neliels, tajā apvienoti astoņi stāsti. Iespējams, ka iznākšanas brīdī krājums trāpīja lasītājos ar savu skaudrumu, bet vienlaikus cilvēcību. Bija sajūta, ka, lasot šos stāstus, tu stāvi gleznas priekšā, kurai rakstnieks uzlicis savu rāmi, bet glezna turpinās vēl aiz rāmja un tev kā lasītājam ir dota iespēja izdomāt − kāpēc, kas bija pie vainas, ko varēja izdarīt citādāk?

Stāstu varoņus saista asinssaite, bet viņi ir tālu viens no otra − dusmojas, cieš, izmanto vai vienkārši nesaprot. Atrisinājuma šajo stāstos nav, viss ir savilkts ciešā mezglā. Tiek parādīta problēmsituācija, lasītājam (ne stāsta varoņiem) parādīta tās izcelsme un stāsts tiek aprauts, atstājot varoņus turpat, kur viņi bijuši stāsta sākumā. Vai arī atrisinājums ir tāds, kurā no varoņiem netiek prasīta aktīva iejaukšanās − dzīve pati visu saliek pa savam. Šāda autores attieksme nedaudz atgādina dokumentālo prozu, kurai beigās tā vien gribas uzrakstīt psihologa ieteikumus situācijas atrisināšanai. Lai gan stāstu varoņi tos visticamāk neņemtu vērā.

Otrā stāstu grāmata “Svešie” (2018) jau ir biezāka, lai gan te jau atkal ir astoņi stāsti. Pēc trešā stāsta izlasīšanas saproti, ka tie ir savā starpā saistīti un jāvērtē kā cikls. Un atkal mēs satiekamies ar cilvēkiem, kas cenšas dzīvot, cik labi vien māk, un dažam tas ārēji tīri labi izdodas, bet iekšā grauž tārpi, par kuru izcelsmi nav skaidrības. Autores iecere ir bijusi savērpt visus vienā zirnekļtīklā un parādīt, ka reiz šim tīklam ir bijis saimnieks−zirneklis, kas savu ļaunumu ir iedējis kā olu pašā viducī un mēs redzam tā sekas jau pēc vairākām paaudzēm. Nevar noliegt, ka doma tā ir pareiza, un lieliski izmantota daudzās ģimenes sāgās, taču šajā grāmatā man tā šķita pārāk ilustratīva, varbūt pat vienkāršota. Jā, ir bijis viens nekrietns notikums, kas ir izcūkājis cilvēka dzīvi. Jā, šis konkrētais cilvēks nav mācējis to pārstrādāt, ļāvis tam saindēt savu dzīvi, un viņa attieksmi es ļoti labi saprotu. Taču attiecībā uz pārējiem man nav nekāda žēluma − ja cilvēki dzīvo pēc krievu parunas “Не мы такие, жизнь такая”, t.i. neuzņemoties nekādu atbildību par savu dzīvi, bet vienkārši peldot pa straumi, savās problēmās vainojot apstākļu sakritību, likteni vai visus apkārtējos, tad man diez vai gribas izrādīt savu līdzjutību. Jā, es zinu, ka tā ir skarba attieksme, un dzīvē pret šādiem likteņa pabērniem izturos labāk (vismaz iecietīgāk), bet literatūrā es gribu būt nežēlīga. Varbūt tādēļ, ka vēlos lasīt stāstus par nepadošanos, cīņu ar sevi un uzvaru pār savām kaislībām. Protams, es nedomāju, ka literatūrai kā padomju laikos būtu jākalpo kā piemēram par ceļu uz skaistāku nākotni, taču lasīt un redzēt, ka neviens no iesaistītajiem nespēj un negrib neko mainīt ir diezgan nomācoši. Autore gan atstāj lasītāju cerībā, ka notiks laimīga tikšanās, taču es jums teikšu − nekas labs tur nebūs, nevar salāpīt papēdi, ja zeķes vairs nav.

Nezinu kāpēc, varbūt tā ir mana fantāzija, bet mani nepamet doma, ka autorei ir bijusi iecere nevis vienkārši stāstīt stāstu, bet pieškirt tiem kādu virsvērtību, kādu sociālu nozīmi, varbūt atvērt acis līdzcilvēkiem vai izdarīt kaut ko līdzvērtīgi cēlu. Es tik labi par cilvēkiem un pati par sevi nedomāju, man drīzāk stāstu varoņus gribētos uzrunāt dziesmas vārdiem: “Kā lai labu redz, ja tumsa skatu sedz – meklē staru to, kas tavu gaismu dedz.” (Triānas Parks & Jānis Aišpurs “Stars”). Lūk, stāsti manās acīs tikai iegūtu, ja es redzētu, kur varoņi atrod savu “staru”.

Older Entries