Sākums

Elisa Pītersa par brāli Kedfaelu

9 komentāri

Elisa Pītersa. Slimīgas alkas pēc kauliem / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 1). (Ellis Peters. A Morbid Taste for Bones. 1977)

Elisa Pītersa. Viens līķis par daudz / no angļu val. tulk. M.Poišs. − Rīga: Eve, 2002. − (Stāsti par brāli Kedfaelu; 2). (Ellis Peters. One Corpse too many. 1979)

Angļu rakstniece Edīte Pārdžetera (1913-1995), izmantojot pseidonīmu Elisa Pītersa, vislielāko ievērību guvusi ar detektīvu sēriju, kuras galvenais varonis ir mūks Kedfaels un darbība notiek 12. gadsimta Anglijā un Velsā. Jā, tajā laikā vēl nebija dibināta pat Rīga un pagāni skraidīja pa mūsu mīļo zemīti, bet citur pasaulē kristīgā ticība jau bija organizēta hierarhiskā kārtībā un bija gan klosteri, gan krusta kari. Mūks Kedfaels ir dzīvi baudījis vīrietis, kurš guvis pasaulīgu pieredzi dažādās zemēs un valstīs, taču šobrīd apmeties uz mierīgu dzīvi Šrūsberijas benediktīniešu klosterī.  Šeit viņš vada savas dienas stingrā klostera rutīnā un pārzina ārstniecības augu un sakņu dārzu, kā arī iekopis herbāriju (eksotisku un retu augu kolekcija). Bet klosteris jau nav vientuļa sala − gan tajā, gan ārpus tā dzīvo cilvēki ar savām kaislībām, iegribām un vēlmēm, un gadās nonākt pat līdz slepkavībai. Te nu talkā nāk brāļa Kedfaela dzīves pieredze, un viņš iesaistās nozieguma risināšanā.

Pirmā sērijas grāmata “Slimīgas alkas pēc kauliem” iepazīstina lasītāju ar brāli Kedfaelu un parāda vidi, kurā tas darbosies. Šrūsberijas klosteris ir Anglijā pazīstam vieta, bet ne jau tāda, uz kuru plūstu svētceļnieku pūļi. Godkārīgajam klostera prioram Robertam kremt, ka klosterim nav savu svēto kaulu, taču viņš tādus ir atradis Velsā − svētā Vinifreda varētu būt ideāla klostera aizbildne. Tādēļ mūki dodas pārgājienā uz Velsas Holivelas ciematu, lai izraktu svēto un pulētā ozolkoka zārkā to nogādātu Šrūsberijā. Holivelas iedzīvotāji gan nav tik pārliecināti, ka viņu Vinifreda vēlas pārcelties no vietējās kapsētas uz angļu klosteri, un notiek asiņaina sadursme. Brālis Kedfaels iespējami delikāti un atjautīgi atrisina slepkavību.

Otrās sērijas grāmatas “Viens līķis par daudz” notikumu laiks un vieta ir zināma tiem, kas lasījuši Kena Foleta romānu “Zemes pīlāri” − 1138. gadā pilnās burās notiek cīņa par Anglijas troni starp Henrija I meitu Matildi un Henrija I māsadēlu Stefanu. Pēdējā karaspēks ir aplencis un ieņēmis Šrūsberiju, un, gribot negribot, klosteris tiek ierauts karalaika intrigās. Stefans liek sodīt ar nāvi visus Matildes atbalstītājus, kuru izrādās veseli 94. Savukārt brālis Kedfaels tiek norīkots par galveno apbedītāju, un viņš saskaita 95 līķus, kas nozīmē, ka viens līķis ir viltīgas slepkavības upuris. Izmanīgi lavierējot starp Stefana un Modas atbalstītājiem, mūks cenšas noskaidrot, kas un kāpēc nogalinājis karavīru.

Abas grāmatas var raksturot kā patīkamu, izklaidējošu lasāmvielu, kurā uz vēsturiskā fona tiek risināta detektīvintriga, bet vienlaikus netiek aizmirsts par attiecību atainojumu. Patīkami pārsteidz, cik dabiski autorei izdevies iejusties viduslaiku gaisotnē un parādīt varoņus kā reālus cilvēkus. Te netiek pārāk daudz analizēta vai uzsvērta vēsturiskā vide vai laika gara diktētās cilvēciskās atšķirības, līdz ar to panākts ticamības efekts. Jāatzīmē gan, ka romāni ir sarakstīti 70.gadu beigās, un no tiem nevajadzētu gaidīt mūsdienīgu spriedzi un strauju darbību.

Diemžēl jāsaka, ka ar šīm divām grāmatām sērija par brāli Kadfaelu latviešu valodā sākas un beidzas, lai arī kopumā to ir 21. Grūti pateikt, kādēļ izdevniecība “Eve” neturpināja izdot sēriju, jo grāmatiņas ir jauki noformētas un kvalitatīvi iztulkotas, bet šobrīd jau pašas izdevniecības gadus desmit vairs nav. Latviešu lasītājam atliek tikai lasīt oriģinālvalodā vai skatīties seriālu “Mystery!: Cadfael” (1994-1996).

Te nu man gribētos izmantot izdevību un paprātot par mūsu (un varbūt ne tikai mūsu) izdevēju neciešamo tradīciju iesākt un neturpināt izdot grāmatu sērijas. Decembrī izlasīju Ulda tvītu “Par kuru grāmatas turpinājumu (sērija/triloģija/utml) neizdošanu latviešu valodā jums ir vislielākā bēda?” un sapratu, ka šādu sēriju tiešām ir daudz. Uldis pats nosauc “Egmont Latvija” izdoto fantāzijas grāmatu “Dobā zeme”, kura ir triloģijas pirmā daļa. Mairita nosauc Zvaigznes ABC izdoto “Svešzemnieci” (izdotas divas daļas no astoņām) un “Pasaules aci” (izdots viens romāns no padsmit). Elza sūkstās, ka izdotas tikai divas grāmatas no Ragaņa sērijas. Iespējams, vislielākais aplauziens ir Troņu spēļu sērijas pārtraukšana burtiski pusvārdā − piektajai daļai (no septiņām) iznāca tikai 1.sējums. Mans saraksts sākas ar Zvaigznes ABC autoru Aleksandru Makkolu Smitu, kuram izdevniecība uzsāka izdot pat veselas trīs sērijas − “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1” (4 grāmatas no 20), “Izabella Delhauzija” (2 no 12) un “Skotlendstrīta Nr. 44” (2 no 13). Iespējams, ka Makkols arī bija pārāk īpatnējs autors Latvijas lasītājam, bet izskatās tas dīvaini. Visticamākais, ka izdevniecību politika ir izdot sērijas grāmatu un pavērot tās finansiālos panākumus, taču ir arī tāds gadījums kā Lorensa Darela “Aleksandrijas kvartets”, kur visas daļas veido vienu veselumu un tetraloģijas jēga saprotama tikai kopumā (apgāds “Nordik” izdeva pirmās divas daļas). Vēl neciešamāk par sērijas neturpināšanu varētu būt tādas sērijas daļas izdošana, kas hronoloģiski ir kaut kur pa vidam (un lasītājs pat nezina, ka stāstam eksistē sākums un beigas). Vai jums arī ir kāda grāmatu sērija, kura negribēti aprauta?

Kopsavilkums par 2019.gadu

9 komentāri

Šķiet, ka ļoti ātri pienācis brīdis, kad atkal jāsatin viens laika kamols un jāliek iekšā lielajā pūralādē. Vispār jau gads bija garš un diezgan nervozs, bet kaut kā tajā vieta atradās arī izklaides lasīšanai. Neesmu lasījusi šogad vairāk nekā 2018. gadā un diemžēl atskaitījusies par izlasīto neesmu tik daudz cik vajadzētu (bet vairāk nekā 2018. gadā).

Lee S. Hee (Koreja)

Kopā esmu izlasījusi 42 grāmatas. Gadu uzsāku ar izcilu Marijas Turtšaninovas fantāzijas romānu  “Kuģis “Naondel”” (2018), un, laikam jau iespaidojoties no Turtšaninovas tautības (Somijas zviedriete), turpināju ar somu daiļliteratūru. Tie bija trīs parasti krimiķīši un beidzot viens no Sofi Oksanenas romāniem.  Gada sākumā man bija tāda neprātīga ideja, ka varētu katru mēnesi lasīt kādas konkrētas valsts daiļliteratūru, tādēļ februārī sāku lasīt vienu Austrijas autora krimiķi. Ideja pati par sevi nebija ilglaicīga, taču gada laikā astoņus austriešus es izlasīju un par tiem oktobrī arī uzrakstīju. Tomasa Glaviniča “Lielākais brīnums” gan man trāpīja pie nepabeigtām, jo saturiski izrādījās pārāk sekls. Februārī pabeidzu lasīt vienu no neseniem Krievijas bestselleriem − Guzeļas Jahinas “Zuleiha atver acis”, kas mani diemžēl pievīla ar popsīgu attieksmi pret izsūtīšanu uz Sibīriju. Martā izlasīju vienu vācu romānu ar romantisku piesitienu un tam gada laikā sekoja vēl divi (Ninas Georges “Lavandu istaba” tika nolikts malā kā pārāk klišejisks). No vāciešiem jāpiemin vēl martā un aprīlī lasītie Olivera Peča vēsturiskie detektīvi par bendes meitu.

Man ir divas tēmas, par kurām esmu sarakstījusi melnrakstus, bet publicēt tos gribu pēc tam, kad būšu izlasījusi visu ieplānoto − Francija Otrā pasaules kara laikā un Krievijas cars Nikolajs II. Te nu arī man ir gājis dažādi un līdztekus brīnišķīgām grāmatām jāatzīmē diezgan draņķīgās un puslasītās. Diemžēl man nesanāca draudzība ar tik populāro Entonija Dora romānu “Mums neredzamā gaisma” (pametu) un Krievijas vēsturē atliku Edvarda Radzinska “Pēdējo caru” (kas gan bija sagaidāms).

Vasaras spilgtākie lasījumi ir Tommi Kinnunena “Četru ceļu krustojums” un Džoannas Harisas “Five Quarters of the Orange”, tad vēl no pabeigtā bija trīs detektīvi un Sapkovska otrā grāmata par Ragani. Rudenī sākās periods, kad man gribējās patukšot savu grāmatplauktu un izvēli vadīja mirkļa iegriba, tādēļ saraksts izskatās diezgan haotiski. Beidzot izlasīju rūgti saldo Fanijas Flegas “Fried Green Tomatoes at the Whistle Stop Cafe“, vēl vienu Džoannas Harisas romānu  “Different Class” un Elizabetes Džeinas Hovardas pirmo romānu sērijā par Kazaletu ģimeni “The Light Years”. Vēl bija itāļa Donato Karizi īsromāns, amerikānietes Keitas Maningas romāns par 19. gadsimta vecmāti “My Notorious Life” un Bea Džonsones pārdomas par bezatkritumu dzīvesveidu  “Māja bez atkritumiem”. Gadu pabeigšu angļu viduslaiku noskaņās ar diviem Elisas Pītersas vēsturiskajiem detektīviem par mūku Kedfaelu.

No latviešu autoriem man gada laikā ir tikai trīs: viens romāns − Ineses Dreimanes “Vēstule ar pielikumu”, viens apcerējums par Latvijas senvēsturi un viena biogrāfiska apcere. Laikam jau varēja būt vairāk.

Nākamgad stipri ceru vairāk rakstīt blogā, un vismaz šogad esmu rakstījusi vairāk nekā pagājušogad, tad kādēļ gan šo jauko tendenci neturpināt.

Laimīgu Jauno gadu!

Gaļina Jegorenkova (Krievija). Ilustrācija H.K.Andersena pasakai “Sniega karaliene”

Bea Džonsone “Māja bez atkritumiem” (2018)

3 komentāri

Bea Džonsone. Māja bez atkritumiem / no angļu val. tulk. Baiba Petrenko. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Bea Johnson. Zero Waste Home. 2013)

Iespējams, Jaunā gada priekšvakarā ne vienam vien ir ienākusi prātā doma par dzīvesveida maiņu. Pēdējos gados aizvien stilīgāks ir kļuvis bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveids, t.i. lepni demonstrēt pasaulei litra burciņu, kurā ietilpināti visa gada atkritumi. Runājot bez ironijas, neapšaubāmi pasaulē tiek saražots pārāk daudz lietu, kuras tiek izsviestas miskastē (bet īstenībā tās vienkārši maina disokāciju un joprojām piesārņo pasauli)

Par zero waste māti, guru un priesterieni tiek dēvēta franču izcelsmes amerikāniete Bea Džonsone, kura popularizē bezatkritumu dzīvesveidu. Viņa sākotnēji rakstīja blogu, bet vēlāk nonāca līdz grāmatai, kura pirmoreiz tika izdota 2013. gadā un pēc pieciem gadiem sasniedza arī latviešu lasītāju. Kad es to pagājušogad pāršķirstīju grāmatnīcā, tad ieraudzīju pāris padomu, kas man šķita absurdi, tādēļ toreiz grāmatu nenopirku un to arī nenožēloju − pēc gada saskaņā ar augstajiem zero waste standartiem paņēmu to izlasīšanai bibliotēkā.

Cilvēkiem, kuri ir kādas kustības celmlauži, raksturīgs radikālisms, jo taciņas iestaigāšanai nepieciešama jauda. Bea Džonsone noteikti ir radikāla savās bezatkritumu izpausmēs, bet nevar noliegt, ka viņai ir spējas iedvesmot apkārtējos un likt tiem vismaz aizdomāties par pasaules aizvien straujāko piesārņošanos. Nevarētu gan teikt, ka savu bezatkritumu dzīvesveidu Džonsone būtu uzsākusi kā zaļās kustībās aktīviste, viņas motivācija bija daudz piezemētāka − piekrāmētā māja ar dārzu paņēma pārāk daudz naudas un laika. Vispirms Džonsone vienkāršoja savu dzīvi − dažu gadu laikā šķirās no 80 procentiem mantu, un tad sāka izglītoties vides jautājumos. Tā kā Džonsones vīrs spēja finansiāli nodrošināt ģimeni, viņa pati ar pilnu krūti metās pētīt atkritumu šķirošanu, iespējas atkārtoti izmantot resursus, kā arī dažādās DIY (“dari pats”) iespējas. Lasīt par viņas izziņas procesu ir interesanti, un viņa pati atzīst, ka brīžiem aizgāja par tālu, jo mēģināja pat aizstāt tualetes papīru ar sūnām un pati siet sieru.

Bea Johnson

Džonsone atkritumu mazināšanai piedāvā piecus principus: atteikties, samazināt, izmantot atkārtoti, šķirot un pārstrādāt, kompostēt (angliski tas ir − 5 R’s of recycling: Refuse, Reduce, Reuse, Recycle, and Rot). Faktiski pirmais princips ir vienkāršākais, bet patērnieciskajam cilvēkam grūti izpildāms − apturēt nevajadzīgu mantu ienākšanu savā mājā un ikdienas lietošanas paradumos. Cilvēkam mantas pielavās pavisam nemanāmi un kā partizāni ieņem slēpņus mājā un dzīvoklī. Tad nākas nodarboties ar mantu šķirošanu un lauzīt galvu, kam tās varētu atdot vai kurā parstrādāšanas konteinerī ievietot. Kompostēšana savukārt ir tas princips, kas pilsētniekiem dzīvokļos ir grūti īstenojams − tam nepieciešams jau organizēts pilsētas atbalsts.

Iepazīstinājusi ar bezatkrituma dzīvesveida pamatprincipiem, Džonsone iziet cauri visām mājas telpām, lai demonstrētu, kā iespējams tos īstenot praksē. Protams, ka te ir daudz ieteikumu un katra paša ziņā ir to pieņemšana vai noraidīšana. Attīrot telpas no nevajadzīgām lietām, Džonsone līdzīgi citām “atkrāmošanas” entuziastēm piedāvā jautājumu sarakstu, kas palīdzētu cilvēkiem saprast, vai attiecīgā manta viņiem tiešām ir vajadzīga. Virtuvē, protams, primārais ir lietderības princips un izmantošanas biežums, kā arī diezgan liela sadaļa ir veltīta produktu iepirkšanai un taupībai (vecais labais maizes pudiņš no sakaltušas maizes). Vannas istabā ir svarīgs higiēnas un mazgāšanas produktu sastāvs, un Džonsone nopietni eksperimentējusi ar pašas veidotiem produktiem. Guļamistabā autore mudina visu vienkāršot un nopietni iziet cauri savai garderobei (šeit ietilpst arī padomi iepirkties lietotu preču veikalos un drēbes labot). Atsevišķas nodaļas ir veltītas mājas uzkopšanai, bezatkritumu dzīvesveidam darba vietā un mācību iestādē, kā arī svētku laikā.

Grāmata noteikti ir interesanta gan tad, ja vispār tiek apdomāts ekoloģiskāks dzīvesveids, gan arī tad, ja tiek meklētas jaunas idejas, kā paplašināt savu bezatkritumu dzīves stilu. Es domāju, ka diezgan veiksmīgi pēdējā laikā man izdodas nepirkt to, ko man nevajag, vai vismaz pirms pirkšanas sev uzdot sakramentālus kontroljautājumus. Tai pašā laikā diez vai es kādreiz nonākšu līdz tam, lai no pieliekamā izņemtās bietes izmantotu gan salātos, gan kā lūpukrāsu, gan kā ūdenskrāsas. Man nepieņemami ir ļaut savam sunītim nolaizīt traukus pirms to likšanas trauku mašīnā vai arī ideja aizstāt pretsāpju tabletes ar kumelīšu tēju. Tādēļ fināla secinājumi ir diezgan divdabīgi.

Nesen nopirku dīvainus biskvītus, kas bija iesaiņoti tik daudzos slāņos, ka atkritumu bija vairāk nekā paša produkta − nav šaubu, tas ir slikti. No otras puses − vai jūs tiešām vienmēr staigāsiet apkārt ar burciņu izlejamam krējumam? Drīzāk jau nē. Iespējams, ka jāmeklē vidusceļš (pie kā galarezultātā nonāca arī Džonsone, lai arī turpina krāsot skropstas ar pašgatavotu tušu (nekrāsot acis laikam nav pieņemams variants)). Lielākās manas pārdomas bija par tēmu − kam gan vispār kaut ko vajag? Novedot līdz galējībai zero waste principus, mēs varam aizmirst visāda veida lietišķo mākslu, dizainu, sentimentālas piemiņas lietas, kolekcionēšanu utt. Man noteikti vajadzētu atteikties no grāmatu pirkšanas (visu taču var atrast internetā) un saviem rokdarbu hobijiem (mums jau tāpat vairāk par diviem džemperiem nav vajadzīgs). Zero waste neapskata tādu iespēju, ka man patīk skats uz pilniem grāmatplauktiem un sagādā taktilu baudu darbs ar dziju. Un dažiem cilvēkiem vitāli svarīgs dvēseles mieram ir piekrauts ledusskapis.

Manas pārdomas varētu reducēt uz kādā blogā lasītu teicienu “Art is the flowers, life is the green leaf” un izbīties, ka zero waste mums lielā mērā draud atņemt “puķes”. Jāsaka gan, ka vēsture ir pierādījusi − cilvēce bez “puķēm” nemāk, mums tikai jāiemācās tās nesajaukt ar nezālēm.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-augusts-oktobris)

4 komentāri

Vecais gads jau iegājis finiša taisnē, tad nu vajadzētu paveikt vēl to, kas izdarāms šajā gadā.

LU Akadēmiskais apgāds laidis klajā Vācijas vēsturnieka Mihaela Norta pētījumu “Baltijas jūras reģiona vēsture” (no vācu val. tulk. Maija Levāne). Grāmata dod iespēju paskatīties uz Latvijas vietu un lomu Ziemeļeiropas vēstures kontekstā. Centrā ir jautājums par mijiedarbību – kā Baltijas jūras telpā formējušies ekonomiskās, kultūras un politiskās mijiedarbes procesi no vikingu laikiem līdz mūsdienām. Autors uzsver, ka viņa grāmata reģiona pētniecībā atvēl būtisku vietu kultūras jautājumiem un, iespējams, Baltijas reģionā kultūras un ekonomikas vēsture ir vismaz tikpat svarīga, ja ne pat svarīgāka, par politisko vēsturi.

Anita Bormane turpina aprakstīt dzīvi Latvijā 20.gs. 20.-30.gados. Grāmata “Kā var aizmirst” (“Latvijas Mediji”)  (iepriekšējā – “Skaists bij’ tas laiks”) stāsta ne vien par dzīves svinēšanu un baudīšanu, bet atklāj arī samērā nopietnas un satraucošas laikmeta ainiņas:  aizrautību ar patēriņa kredītiem, nacionālā skaistuma ideālu apspriešanu, iesaistīšanās galdiņu dancināšanā un skolotāju neapmierinātību ar algām! Liekot kopā raibās laikmeta ainiņas, katrs pats var izveidot savu laikmeta mozaīku.

Personisku lappusi Latvijas vēstures grāmatā atvērusi Marina Kosteņecka, kurai iznākušas divas grāmatas. Pirmā −  „Mans XX gadsimts“ (“Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība”) sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu neparastā žanrā – kā divu laikabiedru saruna «Skaipā» par Latvijas vēstures svarīgiem pagriezienu punktiem caur personiskās dzīves pieredzes prizmu. Otrā grāmatā „Vēstules no XX gadsimta“ autore dalās ar unikālām un ļoti personiskām vēstures liecībām – no lasītājiem saņemtajām vēstulēm, kurām pievienojusi savu stāstījumu par situācijām, kurās vēstules rakstītas. Autores dokumentētās atmiņas ļauj uzzināt, vērtēt un diskutēt par pagājušā gadsimta otrās puses notikumiem, par Latvijas neatkarības cīņu un radošo personību lomu tajā.

Dažādas atmiņu institūcijas nodarbojas ar tādām derīgām lietām kā konferenču, zinātnisko lasījumu un izstāžu organizēšana. Un dažreiz no tā visa tiek izveidots sausais atlikums − grāmata. Šoreiz Latvijas Nacionālais arhīvs  ir izdevis Latvijas Valsts vēstures arhīva zinātnisko lasījumu 5.sējumu “Svētki un svinēšana arhīva dokumentos”. Krājums iepazīstina ar arhīva dokumentiem, kuru saturs būtu attiecināms uz konkrēta notikuma atzīmēšanu un liecina par svētku tapšanas un svinēšanas stadijām, par tradīcijām gadsimtu gaitā. Referātu nosaukumi var ieinteresēt − “Kristāmais vārds Latvijā 17.-19.gs.”, “1.maija svinības kā politiskās konfrontācijas diena”, “18. novembra atzīmēšana trimdā”, “Jāņu svinēšana kinodokumentos”, “Bērnu svētku tradīcija Latvijā” u.c.

Zviedru ārsts Hanss Roslings nāk klajā ar pārsteidzošu apgalvojumu: “Pasaule (ar visām nepilnībām) ir daudz labāka, nekā mēs domājam.” Grāmatā “Factfulness” (Zvaigzne ABC) aicina veidot savu pasaules ainu, balstoties uz faktiem un kritisko domāšanu, nevis izgrābjot no konteksta skaļus, nepārbaudītus apgalvojumus. Palasot dažas atsauksmes, man šķiet, ka varbūt vajadzēs ieslēgt kritisko domāšanu arī attiecībā pret pašu grāmatu, tomēr − iespējams, ir vērts mēģināt.

Ja jums sirdij tuvas dabas studijas un botānika, tad varbūt ieinteresēs Gotfrīda Bergmaņa “Augu studijas: dienasgrāmata” (“Alis”, no vācu val. tulk. Zanda Eglāja). Autors vēro dabas izpausmes un dažādus augus četru gadalaiku griezumā viena gada garumā. Grāmata sniegs vērtīgu informāciju zinātkārajiem un patiesu prieku vārda poēzijas cienītājiem, bet autora zīmējumi dažādās tehnikās – estētisku baudījumu tēlotājmākslas pazinējiem.

Austriešu psihoanalītiķa Zigmunda Freida (1856–1939) eseju krājumā “Mākslinieks un fantazēšana” (“Neputns”, no vācu val. tulk. I.Šuvajevs) tiek runāts par mākslu un mākslinieku. Pirmo reizi latviešu valodā iznākušās deviņas esejas tiek skartas dažādas mākslinieka darbības psiholoģiskās nianses. Vai māksla var būt dziedināšana? Kā rodas šausmas un to atveide mākslā? Kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē? Grāmatas beigās pievienota I.Šuvajeva sastādīta bibliogrāfija un komentāri, kas sniedz papildu informāciju par avotiem un iekļautajām esejām. Grāmata turpina “Neputna” eseju sēriju.

Iespējams, ka Jaunā gada priekšvakarā noderēs Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Ričarda Tālera grāmata “Mudinājums: kā pieņemt pareizus lēmumus par veselību, labklājību un laimi”(“Jumava”, no angļu val. tulk. K.Baštiks). Šajā grāmatā tiek skaidrots, kā mūs ietekmē dažādi aizspriedumi, kas var likt kļūdīties lēmumu pieņemšanas procesā. Kļūdoties mēs zaudējam laiku, naudu un veselību, taču varbūt iespējams no tā izvairīties.

Tulkoto daiļliteratūru varētu iedalīt divās daļās: jauni vārdi un veci draugi. Kā spožs 21. gadsimta ir pieteikts katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē romāns “Es atzīstos” (“Mansards”, no katalāņu val. tulk. Dace Meiere). Vairāk nekā 800 lappušu biezumā lasītājs uzklausa kādu garu stāstu par mīlestību, vientulību un nožēlu.

Kā tulkotāja Elga Sakse teic − jau pasen tulkots, bet nupat izdots ungāru rakstnieka Lāslo Ģurko romāns “Doktora Fausta laimīgais gājiens pa elli” (“Mansards”). Te kārtējo reizi satiekas Mefistofelis ar Faustu, taču šoreiz Fausts ir komunists, kura mūža godīgs pārstāsts mums jānoklausās.

Čehu rakstnieku plauktiņā tulkotājs Jānis Krastiņš ir ielicis Alenas Mornštainovas “Hana” (“Pētergailis”). Grāmata esot par cilvēku dabu, kā viņi meklē to, kas viņus šķir, nevis to, kas viņus vieno. No tulkotāja teiktā saprotu, ka romānā ir citādā veidā runāts par holokaustu.

Bulgāru rakstnieka Aleksandra Popova romāns “Melnā kaste: zemu lidojoši suņi” (“Lasītava”, no bulgāru val. tulk. Dens Dimiņš). Apraksts romānam ir tāds, ka īsti nav iespējams saprast, ko no tā gaidīt, taču izdevējs sola lasītāju negaidītu notikumu pavadā ievest aizraujošā, taču visai bedrainā pastaigā kopā ar grāmatas galvenajiem varoņiem – diviem brāļiem. Vai šī pastaiga beigsies melnajā plastmasas kastītē?

Bet nu pievērsīsimies jau latviešu lasītājam zināmiem autoriem. Izdevniecība “Omnia Mea” ir izdevusi slavenās franču rakstnieces Fransuāzas Sagānas atmiņas esejas par saviem slavenajiem draugiem “Manas labākās atmiņas” (no franču val. tulk. Inta Geile-Sīpolniece). Grāmatā sastopamies ar Billiju Holideju, Orsonu Velsu, Žanu Polu Sartru, Rūdolfu Nurejevu un Tenesiju Viljamsu.

Dāņu rakstniekam Pēteram Hēgam ir savs stabils cienītāju pulks, jo izdota jau devītā rakstnieka grāmata latviešu valodā. Romāns “Sūzanas efekts” (“Zvaigzne ABC”, no dāņu val. tulk. Inga Mežaraupe) esot distopisks krimiķis, kura galvenajai varonei piemīt spēja profesionāli izdibināt svešus noslēpumus. Viņas talants šoreiz tiks izmantots, lai glābtu sevi un ģimeni − apmaiņā pret apsūdzību atcelšanu ir jāatrod noslēpumainās “Nākotnes komisijas” pēdējās sanāksmes protokols.

Līdz šim neesmu pieminējusi itāļu fantāzijas rakstnieces Silvanas de Mari jaunākos darbus latviešu valodā − tā ir triloģija “Hanija”, kurai nupat iznācis trešais sējums “Es esmu Hanija” (“Zvaigzne ABC”,  no itāļu val. tulk. Dace Meiere). Triloģija gan domāta drīzāk pusaudžiem, bet nevienam pieaugušajam jau nav liegts dažreiz padzīvot bērna prātā. Pasakas taču iederas Ziemassvētku noskaņojumā.

 

 

Vācu romantiskais romāns

Komentēt

Iekrita man prātā doma, ka gribētos palasīt kādu sentimentālu romānu, kas būtu rakstīts nedaudz vecmodīgi, ar mežģīnēm un saulrietiem, un krietniem vīriešiem, kas glābj trauslas lēdijas. Laikam jau tas bija klišejiski, ka sāku skatīties uz vācu autoru pusi, jo likās, ka te visvairāk varētu būt saglabājušas sentimentālo romānu tradīcijas. Vācu autores es, protams, atradu, un arī tulkojumu mums ir daudz – gan lubenes, gan krimiķi – taču vācietes izrādījās galīgi neieinteresētas savas dzimtenes aprakstīšanā. Ņem, kuru gribi − neviena negrib aprakstīt Bavārijas pastkartīšu ainavas vai Baltijas jūras skarbos vējus; pat tad, ja galvenās varones ir vācietes, viņu dzīves noris Londonā vai Dienvidfrancijā, viņas dodas uz tālām zemēm – Jaunzēlandi vai Šrilanku. Var jau būt, ka tā ir obligāta romantiskā romāna sastāvdaļa – doties projām no ierastā, atrast laimi (noslēpumaino svešinieku) ārzemēs.

Anja Jonuleita. Ābolu smarža / no vācu val. tulk. Iveta Galēja. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Anja Jonuleit. Der Apfelsammler. 2014)

Ja tā godīgi, tad es uzķēros uz grāmatas noformējuma, kas vācu izdevniecības izpildījumā solīja kaut ko par ābolīšiem un vecām mūra mājām. Aprakstā arī bija teikts, ka būs par senām ābolu un bumbieru šķirnēm, kurās kāds aizrautīgi kopj un audzē. Īstenībā sižets ir vecs kā iestaigāta čība − kāda salīdzinoši jauna sieviete pēc tuvas, vecākas radinieces (bet ne mātes) nāves manto nekustamo īpašumu; parasti viņām ir bijušas siltas attiecības, taču pēdējā laikā nav uzturēti cieši kontakti, jo radinieces šķīris attālums. Tad nu jaunuve ierodas no kādas eksotiskas pasaules malas mazpilsētā/ciemā/lauku īpašumā, lai to pārdotu, bet sāk rakņāties pa nelaiķes mantām un atrod vecas vēstules/dokumentus/kartes utt. Romāna stāstījums parasti norisinās divās laika zonās, un lasītājam palēnām tiek atklāti ģimenes noslēpumi. Ļoti ātri sižetā parādās kāds vīrietis (vai pat vairāki), kas mantiniecei neļauj ātri nokārtot lietas un doties prom.

Jonuleitas romānā mantiniece Hanna no Dienvidvācijas dodas uz Itāliju, Umbriju, lai pārņemtu pēkšņi mirušās tantes Elizabetes īpašumu. Viņa mokās sirsapziņas pārmetumos, jo sakars ar precētu vīrieti to ilgi kavējis apciemot tanti, bet nu jau ir par vēlu. Hanna ierodas tantes mājā un nolemj te kādu laiku padzīvot un pārdomāt savu dzīvi. Protams, ka viņa atrod tantes rakstītu vēstījumu, kas izklāsta viņas dzīves stāstu, bet domāts tas ir Hannai nezināmai personai. Iespējams, ka tantes Elizabetes dzīvesstāsts ir labākais šai grāmatā, jo atklāj meiteni, kas bijusi gana talantīga, lai pēc ģimenē piedzīvotas vardarbības aizietu no mājām − mazas zemnieku saimniecības, aizcērtot durvis, un atrastu interesantu darbu ārlietu dienestā. Elizabetes privātā dzīve tiek izmantota, lai izveidotu romāna galveno intrigu un pēc tam no tās tiek savērpts spožs un klišejisks fināls. Man pietrūka ābolu.

Katrīna Teilore. Pļavas ziedu vasara / no vācu val. tulk. Inese Miesniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Kathryn Taylor. Wildblumen Sommer. 2017)

Ja titullapā nebūtu rakstīts, ka romāns ir tulkots no vācu valodas, pilnīgi mierīgi to varētu noturēt par angļu, jo no vāciskā te nav ne smakas. Romāna darbība notiek Londonā un Kornvolā, galvenās varones ir jaunas anglietes − Zoija un Roza. Zoija ir rīkotājdirektore sava tēva būvfirmā Londonā, bet Roza − šķirtene ar trim bērniem, kas savas mākslinieces ambīcijas apmierina ar dizaina somu šūšanu tūristu ciematiņa veikalam. Abām dzīvē nekaitētu kāda kārtīga mīlas dēka, un uz tādas iegūšanu ir virzīts viss romāns. Domāju, ka Teilore ir tik pieredzējusi lubeņu autore, ka viņai šis romāns nāca vieglāk par vieglu − te viss pēc labākiem lubeņu standartiem. Sižeta stūrakmens ir pagātnē noticis nelaimes gadījums, kura iemesli palikuši nenoskaidroti, bet tas skarbi ietekmējis iesaistīto dzīves. Pēc četrpadsmit gadiem notiek izskaidrošanās par bijušo, un beigās gandrīz visi ir laimīgi.

Domāju, ka šadi romāni galvenokārt kalpo kā salda cukurvate ikdienas problēmu māktam lasītājam, kuram tiek piedāvāts daudzveidīgs ciešanu klāsts: izjukusi laulība, zaudēta mīlestība, tuvinieku nāve, slimības (aneirisma, Alcheimers, bipolārie traucējumi), finansiālas problēmas, netradicionāla orientācija utt. Lielākoties lasītājs sevi saista tikai ar vienu no nelaimēm un tādēļ kādā brīdi paša problēmu lielums viņam mazinās un kļust pārvarāms. Kā arī tiek iegūta ilūzija par cerību pilnu nākotni − arī šķirtene ar trim bērniem var izveidot nopietnas attiecības ar skaistu un veiksmīgu Londonas advokātu, arī veca mīlestība var atgriezties un mīlēs tevi par spīti veselības problēmam. Un vispār − taisnība uzvar un mīlas pietiek visiem! Latviski Teilorei ir iznākusi pat vesela triloģija (“Mantojums”, “Lēmums”, “Atgriešanās”), taču diez vai man kādreiz  būs nepieciešamas TIK daudz cukura.

Rodika Dēnerte. Zahera viesnīca: romāns par kārdinājumu / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Rodica Doehnert. Das Sacher. 2016)

“Zahera viesnīca” ir romāns, kas sēž uz diviem ķebļiem vienlaikus − nevar īsti saprast, vai tas, ko lasām ir romāns vai kinoscenārijs. Jo romāna autore pārsvarā ir rakstījusi scenārijus TV filmām un seriāliem, un attiecīgi teksts ir diezgan lakonisks, lai gan nevarētu teikt, ka sauss.

Romāna darbība norisinās pārmaiņu te Vīnē, te Berlīnē, taču nosacītais smaguma centrs ir Vīnes slavenā Zahera viesnīca, ko liela daļa pasaules pazīst kā vēl slavenākās šokolādes kūkas izcelsmes vietu. Darbība notiek 20. gadsimta sākumā, un romānu apvij vieglas feministiskas vēsmas −Zahera viesnīcu ar stingru roku vada atraitne Anna, tās regulārās viešņas ir princese Konstance fon Traunšteina, kas slepus no vīra sacer populārus romānus, ko novērtē ne tikai dāmas, bet arī kungi, un Konstances draudzene Marta Āderholda, kura par sava tēva naudu ir nodibinājusi apgādu, lai izdotu sava dievinātā vīra sacerējumus, bet galu galā gaume un redaktores tvēriens to izveido par veiksmīgu izdevēju. Romāna gaitā uzplaukst vairākas mīlas dēkas, tiek nolaupīts cilvēks, atklājas ģimenes noslēpumi − grāmata ir diezgan bagāta ar notikumiem un vispār to varētu uzrakstīt pat divreiz biezāku… lai tajā iekļūtu bagāto dāmu svārku švīksti, cigāra dūms un izsmalcinātais viesnīcas restorāna aromāts, daudznozīmīgie skati, ko slepus pārmij mīlnieki un neskaitāmas citas lietas, kas raksturo laiku un cilvēkus. Romānu aizverot, ir tāda sajūta, ka tu kaut ko neesi dabūjis līdz galam, kas īstenībā gan ir labāk, ja dabūts par daudz. Bet tomēr − Vīne un Berlīne 20. gadsimta sākumā ir nozīmīgas, notikumiem piepildītas pilsētas un gribētos, lai tās lasītājam atveras kā krāšņs pāva astes spalvu vēdeklis.

 

 

Stefana Cveiga stāsti

2 komentāri

Stefans Cveigs. Šaha novele un citi stāsti / no vācu val. tulk. Valija Brutāne. – Rīga: Jumava, 2017.  (Stefan Zweig. Novellen)

Stefans Cveigs. Sirmās stundas noslēpums: noveles / no vācu val. tulk. Roberts Kroders un Valija Brutāne. – Rīga: Zinātne, 1995.

Kopš es pirms vairākiem gadiem izlasīju austriešu rakstnieka Stefana Cveiga (1881-1942) biogrāfisko romānu “Marija Antuanete”, man ir bijusi vēlme atgriezties pie šī autora. Cveigs latviski ir tulkots jau starpkaru  periodā − gan viņa stāsti, gan biogrāfiskie romāni − un šie tulkojumi ir izdoti atkārtoti padomju gados. Šoreiz bija doma palasīt Cveiga īso prozu − noveles un stāstus, tādēļ atradu divus krājumus, kuros kopā ir astoņi daiļdarbi:  “Šaha novele” (1942, Schachnovelle), “Degošais noslēpums” (1913, Brennendes Geheimnis), “Neredzamā kolekcija” (1925, Die unsichtbare Sammlung), “Grāmatnieks Mendelis” (1929, Buchmendel ), “Sirmās stundas stāsts” (1911, Geschichte in der Dämmerung), “Jūtu mulsums” (1927, Verwirrung der Gefühle), “Kādas nezināmās vēstule” (1922, Brief einer Unbekannten), “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927, Vierundzwanzig Stunden aus dem Leben einer Frau)

Vispār man ir grūti izskaidrot Cveiga noveļu pārizdošanas loģiku, jo jaunu tulkojumu nav − tie paši Krodera un Brutānes, un dažādos kārtojumos parādās aptuveni 10 stāsti (lai arī Cveigam to ir vismaz divreiz vairāk). Var jau būt, ka tie Cveigam tad arī ir tie labākie.

Pēc stāstu izlasīšanas man sagribējās sakārtot tos sarakstīšanas hronoloģiskā secībā, lai apstiprinātu savas aizdomas, ka autors gadu gaitā ir palēnām mainījies no jauneklīgas jūsmas uz konkrētību, cilvēka psiholoģijas izpēti. Tā arī tas varētu būt, jo “Sirmās stundas stāsts” (1911)  un “Degošais noslēpums” (1913) ne tikai stāsta par gados ļoti jauniem puišiem, bet arī viņu izjūtu atspoguļojums ir emocionāli sakāpināts, mūsdienām nedabīgi eksaltēts − sen neviens vairs tādā stilā neraksta. Abos stāstos centrā ir jauns zēns, kurš piedzīvo pirmo juteklisko pieredzi vai apjausmu par tādas esamību. Tas ir saistīts ar noslēpumainu šķēršļu pārvarēšanu, kuru jēgu pats zēns nespēj vēl saprast. Interesanti, ka abos stāstos iezīmēta nākotne, kurā zēna pārdzīvojumu objekts − nezināmā iemīļotā vai māte − kļūst par savdabīgu upuri, kura par savu juteklisko piedzīvojumu ir samaksājusi ar nākotnes laimi.

Stāsts “Jūtu mulsums” (1927) ir kāda godājama profesora atmiņas par studenta gadiem − faktiski atkal pieaugšanas stāsts, kad jaunietis piedzīvo jūtu vētras un lāgā nespēj tās ne saprast, ne tikt ar tām galā. Izskatās, ka Cveigam visos stāstos ļoti patīk uzturēt intrigu, jo lasītājs − īpaši jau tālajos 20.gs. 20.gados − varētu līdz pat stāsta izskaņai nesaprast, kas tās par kaislībām, kas plosās ap jaunieti. Man patika ievadā teiktais, ka var par cilvēku uzrakstīt grāmatu, bet tā būs nepilnīga, ja tajā pietrūks tā viena vārda, kas devis visus radošos imulsus un noteicis likteni. [Grāmata] tikai apraksta, bet neizteic mani.

Kas nepazīst kaislību, būs labākajā gadījumā tikai sauss zinātnieks. Lietām jāpieiet ar sirdi un vienmēr, vienmēr ar kaisli.

Stāsti “Kādas nezināmās vēstule” (1922) un “Divdesmit četras stundas kādas sievietes dzīvē” (1927) veltīti sievietes iekšējās pasaules izzināšanai, un nevar nepamanīt, ka Cveigs sievieti uztver un parāda kā terra incognita, kā būtni, kura šķitusi tik pašsaprotama kā kafijas tase no rīta, bet pēkšņi sākusi runāt. Viņam patīk aprakstīt izskatā cienījamas un elegantas sievietes, kuras šķiet rāmas un apmierinātas, bet tad izrādās, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie un tāda būtne ir gatava neprātīgiem, netikumīgiem izgājieniem. No šodienas viedokļa tāda attieksme mulsina, jo nešķiet vairs vajadzīgs veltīt stāstus tam, lai parādītu sievieti kā patstāvīgu, lemtspējīgu būtni.

Tuvākie no Cveiga stāstiem man šķita “Neredzamā kolekcija” (1925) un “Grāmatnieks Mendelis” (1929), kas nav veltīti intīmām kaislībām, bet cita veida neprātam − gravīru un grāmatu kolekcionēšanai. Galvenie varoņi ir gados veci dīvaiņi, kuru dzīves lielais prieks ir nedzīvi priekšmeti. Kāds pensionēts, nu jau redzi zaudējis ekonomikas padomnieks ir gadu desmitiem vācis gravīru asējumus, taču kāds antikvārs neviļus atklāj viņa ģimenes noslēpumu. Kāds Vīnes grāmatnieks Mendelis spēj sagādāt jebkuru, pat visretāko grāmatu, un viņa prāts kā enciklopēdisks aparāts spēj vienā mirklī radīt garus bibliogrāfiskos sarakstus par klientu interesējošo tēmu. Abu liktenis ir vienlaikus gan valdzinošs, gan traģisks.

Jo viņš lasīja tā, kā citi lūdz Dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbuši blenž tukšumā, viņš lasīja, iegrimis tik aizkustinošā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kopš tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija.

Viens no Cveiga slavenākajiem sacerējumiem ir “Šaha novele” (1942). Tā ir rakstnieka “gulbja dziesma”, izdota jau pēc viņa nāves (pasaules notikumu sarūgtināts, rakstnieks kopā ar sievu izdarīja pašnāvību). Tas ir intriģējošs stāsts par kādu šaha ģēniju, kurš prasmi spēlēt šahu ir apguvis ekstrēmos apstākļos; viņam tas bija vajadzīgs, lai nesajuktu prātā. Tikpat neparasts ir ģēnija pretinieks − tā brīža pasaules šaha meistars Mirko, kas izceļas ar stulbumu visā, izņemot šahu. Stāsta darbība notiek slēgtā vidē − uz kuģa, kas ceļo uz Buenosairesu. Šaha kaislības tiek savītas ar nezināmā ģēnija stāstu ar piedzīvoto nacistu cietumā, kas savieno spriedzi ar rūgtām atmiņām un vienlaikus parāda, kā cilvēka psihe tiek galā ar lieliem pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka kopumā Cveiga stāsti man atstāja divējādu iespaidu − nav īpaši tuvs sakāpinātais izteiksmes veids, taču patīk stāstu sižeti un bagātīgā valoda. Domāju, ka diezgan viegli var noteikt laikmetu, kad stāsti rakstīti un sajust tā laika garīgās intereses un sabiedrībā valdošo noskaņojumu, taču laikam jau tas nav nekas negatīvs un aicina daiļdarbu uztvert kā sava laikmeta liecinieku.

 

 

Roberts Zētālers “Viss mūžs” (2017)

Komentēt

Roberts Zētālers. Viss mūžs / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. (Robert Seethaler. Ein ganzes Leben. 2014.)

Zētālera garstāsts “Viss mūžs” latviski tika izdots gadu pēc Džona Viljamsa “Stounera” tulkojuma, un recenzijās parādījās, ka tās ir garā tuvas grāmatas. Nevar noliegt, ka tām ir gan sižetiska, gan arī stilistiska līdzība. Galvenais varonis ir vientuļš vīrietis, kura dzīve parādīta apcerīgā retrospektīvā, un daiļdarba galvenais mērķis ir paust lasītājam, ka arī ārēji klusai, rimtai dzīvei ir piemitis iekšējs spožums.

Garstāsta “Viss mūžs” galvenais varonis ir Andreass Egers, kurš lielāko daļu mūža pavadījis Alpu kalnu ciematā, jau no agras bērnības strādājot parastu un smagu darbu. Radinieks, kurš Andreasu pieņēma audzināšanā, viņu sita tik ļoti, ka bērns kļuva klibs uz mūžu, taču klibums Andreasam daudz netraucēja − viņš bija stiprs un darbos rūdīts, strādāja gan lauku darbus, gan kalnu trošu ceļa būvē un apkopē. Astoņus dzīves gadus Andreass bija vācu gūsteknis Krievijā pēc Otrā pasaules kara, kur arī tika izmantots kā lētais darbaspēks. Andreass no dabas bija ļoti noslēgts, nekādu draugu vai radu viņam nebija, tikai nelielu brīdi − sieva, ar kuru viņš sapratās klusējot. Ja agrā bērnībā tiek apgūts, ka runāšana ir uzmanības piesaistīšana, kas nesola neko labu, tad nevar gribēt, lai cilvēks ir pļāpa. Iespējams, ka Andreasa dzīves spilgtākais mirklis ir bildinājuma izteikšana Marijai − tas tiek pausts tik skaisti, ka to novērtētu pat rūdīti Valentīndienas adepti.

Zētāleram ir skaista un izteiksmīga valoda, un viņam tiešām ir izdevies nelielā grāmatā ietilpināt cilvēka mūžu. Cita lieta ir tā, ka par šī cilvēka mūžu jau arī nav nekā liela, ko rakstīt. Ja “Stounerā” tika runāts par lielu grūtību pārvarēšanu, faktiski fenomenālu strādnieka puikas pārtapšanu par akadēmiski izglītotu profesoru, tad Zētālera stāstā galvenais varonis nekādām dziļām pārvērtībām nav pakļauts. Andreass ir kā akmens, kurš pārdzīvo visas klimatiskās pārmaiņas, bet garīgā ziņā mūža izskaņā viņš atrodas turpat kur mūža sākumā. Jā, autors parāda varoņa iekšējo harmoniju, taču mani māc aizdomas, ka šāds dvēseles stāvoklis ticis panākts ar zināmu garīgo trulumu (laikam jau tas neskan diez ko skaisti). Pat mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo līdzīgi Andreasam − klusi, mierīgi, līdzeni un prātīgi, pakļauti ikdienas rutīnai un sadzīvei, taču arī šādā ārēji rimtā dzīvē var būt zemdegas, kas vismaz pāris reižu dzīvē izlaužas uz āru un pārsteidz apkārtējos. Nešķiet, ka autors būtu gribējis parādīt varoni, kas maina un mainās, viņa Andreass dzīvē tikai reaģē uz ārējiem faktoriem.

Sociologs Zigmunts Baumans ir teicis, ka laime nenozīmē dzīvi bez grūtībām; laimīga dzīve ir grūtību pārvarēšanu, problēmu risināšana, izaicinājumu pieņemšana un sevis pārvarēšana, kuru rezultātā tiek gūts laimes mirklis, jo jūs esat ticis galā ar likteņa pārbaudījumiem. Iespējams, ka Andreasa dzīve pati par sevi ir bijusi tik grūta, ka viņš ir guvis laimes mirkļus nemaz īpaši par to nedomājot un pēc tiem apzināti netiecoties. Vismaz man gribētos tā domāt, jo citādi viņa dzīve asociējas ar upurjēru, kurš rātni pakļaujas likteņa nazim.

Austriešu detektīvi

Komentēt

Volfs Hāss. Silentium! / no vācu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009. (Wolf Haas. Silentium! 1999.)

Austriešu rakstnieka Hāsa detektīvu man pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos iedāvināja Lasītāja kā nelielu, ātri izlasāmu grāmatiņu, paredzētu lasīšanai brīžos, kad biezas grāmatas šķiet nepievarāmas. Nevar noliegt, ka 180 lappuses grāmatai nav nekāds lielais apjoms, tomēr Hāss ir diezgan viltīgs autors − aiz nosacīti vienkāršā detektīvu žanra Hāss iemanās paslēpt stila ziņā ekscentrisku un nemaz ne vienkāršu romānu. Krimiķa galvenais varonis ir izbijis policists, šobrīd privātdetektīvs Brenners − drukns tēvainis ar baku rētām klātu seju, kurš vienmēr sagādājis raizes saviem priekšniekiem ar pārāk savdabīgu pieeju noziegumu risināšanā.

Ir jau tiesa, ka nauda sabojā raksturu, es būšu pēdējais, kas to apstrīdēs. Taču arī nabadzība sabojā raksturu, un piederība vidusšķirai arī. Raksturs vispār ir tāds dārzenis, kas ļoti viegli maitājas. Tagad varbūt nelielam mierinājumam: daži dārzeņi īsti labi garšo tikai tad, kad ir mazliet iepuvuši.

Romāna notikumi risinās Zalcburgā, tik aizdomīgā vietā kā Marianums − katoļu internātskola, kas zemnieku zēnus pataisa par priesteriem. Atbilstoši mūsu priekšstatiem par šādu iestādi, Brenners ir uzaicināts risināt delikātu situāciju − kāds no bijušajiem audzēkņiem pēc psihoterapeita apmeklējumiem ir sācis atcerēties neglaimojošas lietas par bijušo skolotāju, kas šobrīd pretendē uz augstu amatu baznīcā. Izmeklēšanas gaitā sarežgītajai izglītības iestādes videi pievienojas tikpat komplicētas slavenā Zalcburgas operas festivāla aizkulises, kas lasītājam kopā ar detektīvu Brenneru liek krietni palauzīt galvu. Autors pilnīgi attaisno manu priekšstatu par austriešiem kā tautību, kam dzīvi patīk uztvert radoši un lietu vienkāršošanu uztvert kā nāvīgu apvainojumu saviem talantiem − Hāss ir krietni papūlējies, lai viņa radītie varoņi būtu neordināri un detektīva intriga paslēpta ja ne gluži aiz deviņiem zīmogiem, tad vismaz galda kājā.

 

Liliana Fašingere. Nešķiramie / no vācu val. tulk. S.Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Lilian Faschinger. Die Unzertrennlichen. 2012.)

Fašingere ir austriešu rakstniece un tulkotāja, kas 2008. gadā pat ieguvusi prestižu balvu, kas tiek piešķirta vāciski sarakstītajiem kriminālromāniem. Man gan šķiet, ka viņai ir tikai divi kriminālromāni, un šeit varētu būt gadījums, kad kritiķi romānā saskata kaut ko vairāk nekā lasītāji.

“Nešķiramo” galvenā varone ir gara un tieva tiesu mediķe Sisija, kurai piešķirta eksotiska izcelsme – brazīļu un austriešu sajaukums, bet uzaugusi viņa ir Štīrijas dienvidos, diezgan mietpilsoniskā austriešu ģimenē, kura viņas brazīļu asinis uzskata par visu netikumu cēloni. Romāna intriga savērpta ap Sisijas kādreizējās draudzenes Regīnas noslēpumaino pazušanu, visticamāk nāvi, kādu Itālijā pavadītu brīvdienu laikā. Regīna piederējusi tam sieviešu tipam, kas domā, ka pasaule griežas ap viņu, un visus savu talantus velta tam, lai manipulētu ar apkārtējiem. Diemžēl arī Sisija smagi iekritusi Regīnas valdzinājuma slazdos un vislabāko nodomu vadīta cenšas noskaidrot, kas īsti noticis ar draudzeni.

Vispār romānam nav nekādas vainas − tas ir sarakstīts patīkamā valodā, to caurstrāvo jauka ironija un varoņi ir izveidoti diezgan interesanti (mazliet pat atgādina Ritas Falkas detektīvromānus par Franci Eberhoferu). Galvenais klupšanas akmens ir romāna ierindošana pie detektīviem, kas noklusējumā nozīmē, ka lasītājs ar autoru meklē slepkavu. Man kā lasītājam, kas ļoti cenšas intrigu pastiept garumā, bija liela vilšanās, kad es sapratu, ka esmu uzminējusi vainīgo jau 50. lappusē. Līdz ar to arī viss pārējais tika uztverts kā otršķirīgs un nevajadzīgs. Domāju, ka autore nav slikta rakstniece, tikai viņai nevajag rakstīt krimiķus − nelielas, izklaidējošas lubenītes ar kādu detektīvintrigu otrajā plānā viņai izdotos daudz labāk.

 

Leo Perucs. Pastarās dienas meistars / no vācu val. tulk. Aija Jakoviča. – Rīga: AGB, 2001. (Leo Perutz. Der Meister des Jungsten Tages. 1923. )

Austrietis Perucs ir rakstnieks, kurš ļoti nemanāmi pārņem lasītāja prātu. Esmu lasījusi divus viņa īsromānus − “Leonardo un Jūda” un “Svētā Pētera sniegs” un sākotnēji nenovērtēju iespaidu, ko tie atstāj. Tie šķita lēni un vāciski smagnēji, lai gan tajos tika ievīti intriģējoši fantāzijas elementi. Taču − tie paliek atmiņā un sarunas ar autoru prātā tiek risinātas vēl ilgi pēc izlasīšanas. Iespējams, arī “Pastarās dienas meistaru” sagaida līdzīgs liktenis, jo uzreiz pēc izlasīšanas tas atstāj vieglā neizpratnē, vēl jo vairāk, ka autors ir atstājis garas daudzpunktes.

Romāna stāstnieks ir kāds atvaļināts virsnieks, muižnieks, kurš pirmajā personā apraksta 1909. gada rudens notikumus. Barons Jošs ir grūti izprotama personība, kura acu priekšā, saviesīga vakara gaitā notiek pašnāvība… vai slepkavība? Viesu grupa nolemj noskaidrot, kas noticis un uzzina, ka pēdējā laikā notikušas vairākas līdzīgas, aizdomīgas pašnāvības, turklāt viņiem neizdodas novērst vēl vienu. Kurš ir vainīgs? Aizdomas vēršas pret stāstnieku − baronu Jošu. Cik daudz barona stāstījumā ir pastiesības, cik tiek noklusēts? Romāna gaitā lasītājs tiek mocīts ar minējumiem, un pat izskaņā viņam tiek piedāvāta izvēle − ticēt stāstījumam, kurš dienasgrāmatas veidā iegūts jau pēc Joša nāves, vai arī izdevēja komentāram, ka Jošs vēlamo uzdevis par esošo.

Mēs visi esam tēli, kas nav padevušies pēc dižā radītāja gribas. Mēs nesam sevī briesmīgu ienaidnieku, paši nemaz to nenojauzdami. Viņš neliek sevi manīt, viņš snauž, viņš šķietās miris. Taču lai sargās tas, kas viņu redzēs nomodā!

Pēcvārdā minēts, ka Horhe Luiss Borhess 1946. gadā ietveris šo romānu pasaules labāko kriminālromānu antoloģijā, un pilnīgi iespējams, ka tas joprojām ir pamatoti. Tas ir īpatnējs romāns, kurš saglabā savu noslēpumu, un tas šķiet īpaši intriģējoši laikmetā, kad detektīvi sniedz skaidras un nepārprotamas atbildes. Šobrīd mums patīk, ja viss tiek pasniegts kā uz paplātes un lasītāji slikti izturas pret nesaprotamiem fināliem. Bet cilvēks jau ir būtne, kuru nav iespējams tik viegli izprast, un Perucs to parāda daiļrunīgi un daudzpusīgi.

Arturs Šniclers “Sapņa novele”

Komentēt

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Jakoviča. – Rīga: Valters un Rapa, 2004.

Arturs Šniclers. Sapņa novele / no vācu val. tulk. A.Muitiniece. – Madrid: Mediasat Group, 2007. – (Laikraksta “Diena” bibliotēka; 28).

Austriešu rakstnieka Artura Šniclera (1862-1931) garstāsta “Sapņa novele” tulkojumam latviešu valodā ir īpatnēja vēsture. “Traumnovelle” ir sarakstīta jau 1926. gadā un tiek uzskatīta par vienu no 19./20.gs. mijas Vīnes dekadences simboliem. Lai arī Šniclers ticis latviski tulkots jau pirms kara un arī padomju laika izdoti divi viņa stāstu krājumi (“Kazanovas atgriešanās” (1980) un “Terēze” (1983)), taču viņa slavenākais darbs, iespējams, seksuālā zemteksta dēļ, bija palicis netulkots. Tādēļ saprotams, ka 2004. gadā “Valters un Rapa” izdeva “Sapņa noveli”, pievienojot vēl divus stāstus − arī līdz šim latviski netulkoto “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Savukārt pēc trim gadiem laikraksta “Diena” sērijā iznāca cits tulkojums jau ar citiem līdz šim netulkotiem stāstiem − “Trīs eliksīri”, “Vienas stundas dēļ” un “Labie darbi, darīti klusi un no visas sirds”. Tas nav vienīgais gadījums, kad kāda grāmata latviski tiktu tulkota vairākas reizes, tomēr es neatceros, kad tas tiktu darīts tik īsā laika posmā. Es palasīju abus variantus un man subjektīvi labāk patika Jakovičas tulkojums, bet es neteiktu, ka atšķirības būtu būtiskas.

Lai kā nu būtu ar tulkojumu, bet “Sapņa novele” ir ļoti īpatnējs darbs, kas ārēji šķiet samudžināti galvenā varoņa − veiksmīga ārsta Fridolīna klejojumi pa personisko dzīvi. Viņš kopā ar sievu noliek gulēt mazo meitu un neviļus sāk dalīties ar “tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos.” Fridolīnu aizsauc pie mirstoša pacienta, kura meita viņā ir bezcerīgi iemīlējusies, pa ceļam uz mājām viņš gandrīz nonāk prostitūtas gultā, bet tad satiek vecu paziņu Lakstīgalu, kurš izpļāpājas, ka pelna naudu, spēlējot klavieres ar aizsietām acīm slepenā pasākumā. Noslēpumainības ieintriģēts, Fridolīns noīrē karnevāla tērpu un ar viltu iekļūst nomaļā savrupmājā, kur pulcējas maskoti svešinieki mūku un mūķeņu tērpos. Fridolīns paspēj saprast, kas pasākumā notiek, bet tad tiek atmaskots un ar draudiem izmests no mājas. Ārstam paveicas, jo par viņu galvo kāda daiļa svešiniece, bet tālākie notikumi liecina, ka viss ir pavisam nopietni un spēle notiek uz dzīvību un nāvi.

Domāju, ka stāsta spēks ir nepateiktajā − lasītāja prātam tiek atstāta ļoti liela daļa fantāzijām, par to, kas tieši notiek savrupmājā. Tā kā ir skaidra norāde uz seksuālām darbībām, tad lasītājs var visu iztēloties atbilstoši savai samaitātības pakāpei, turklāt pilnīgi iespējams, ka fantāzijas lidojumu paspilgtina nosacījums, ka darbība notiek laikā, kad sekss ir sabiedrības slepenā tēma, Šniclera garstāstā − pat tēma, par ko soda ar nāvi. Autors izmantojis īpatnēju paņēmienu − Fridolīna dienas un nakts gaitas aprakstītas tādā veidā, ka rodas iespaids, ka tās tiek sapņotas, savukārt Fridolīna sievas Albertīnes sapnis, kuru viņa stāsta savam vīram, ir skaidrs un spilgts kā reāls (lai arī fantasmagorisks) notikums.  Fridolīnu sadusmo sievas sapnis, jo atklāj, ka viņš ne tuvu nepazīst savu sievu tik labi, kā iedomājies. Izskaņā Albertīne uz gultas spilvena sev blakus ir nolikusi Fridolīna karnevāla masku − vai tas būtu uzaicinājums to uzlikt vai noņemt? pārkāpt atļautā robežas? Fināls ir atvērts − laulātais pāris katrs ir guvis savu pieredzi un, pilnīgi iespējams, ir ceļā uz kaut ko jaunu savās attiecībās.

Judith Eisler (1962) Liz.

2004. gada izdevumā pievienotie stāsti “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība” ir savdabīgs cilvēka dabas pētījums. Pirmajā ir stāsts par kāda ierēdņa ceļu pretim vājprātam − lielākoties viņa iekšējās sajūtas, mokoties priekšnojautās. Otrs stāsts preparē, kas notiek ar tāda cilvēka psihi, kurš kazino vinnējis lielu naudas summu, dzērumā to noslēpis un no rīta vairs nespēj atcerēties, kur ir slēptuve. Lai arī stāstu sižets ir vienkāršs, tomēr Šniclers to ir pasniedzis vairākos slāņos un piešķīris savu daļu noslēpumainības, kas uztur intrigu līdz stāsta beigām.

Savas paša dzīves piekrāpts, iekšēji iztukšots, viņš pārāk viegli, jā, pat ar zināmu tīksmi bija sācis spēlēt iedomātu lomu, kura nemanāmi bija ieguvusi milzīgu varu pār viņu un pamazām draudēja izpostīt viņa dziļāko būtību. Taču tagad viņš lepni izslēja galvu, kā izkļuvis no bīstamiem miglas tvaikiem, un sajuta sevī gribu un spēku būt veselam un − beidzot kļūt patiesam.

2007. gada stāsti ir pavisam nelielas ideju skices, tādi mazi rakstnieka vingrinājumi, kas, iespējams, Šniclera daiļradē kādā brīdī ir izvērsti plašāk − par apsēstību iegūt uzticīgu un mūžīgu mīlestību, par mūsu patiesām vēlmēm, ko neapzināmies, un labdarības pazemojošo aspektu.

Manuprāt, Šniclers ir autors, kura idejas var būt saistošas joprojām, taču lasītājam jāapzinās, ka viņa rakstības stils atbilst savam laikmetam (ja nu kāds būtu sadomājies, ka būs trilleris ar negantu erotiku).

 

Ernsts Lotārs “Eņģelis ar bazūni”

Komentēt

Ernsts Lotārs. Eņģelis ar bazūni: kādas dzimtas romāns / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2008. (Ernst Lothar. Der Engel mit der Posaune. 1944.)

Jau no pavasara man ir sanācis lasīt dažādu austriešu autoru daiļdarbus, un domāju, ka Austrijas Nacionālā diena, kas tika atzīmēta 26.oktobrī, varētu būt labs iemesls sākt publicēt visus sakrātos grāmatu aprakstus.

Austrija ir īpatnēja valsts − gadsimtiem ilgi tā ir bijusi lielu impēriju galvenā sastāvdaļa ar nacionāli raibu iedzīvotāju sastāvu. Pēc Pirmā pasaules kara impērija pazuda, un Austrijai nācās meklēt savu identitāti. Nav tādas tautības − austrietis, taču ir tāda pilsoniskā piederība, un jebkurš austrietis būs diezgan apvainots, ja viņu piedēvēs citai nācijai. Viens no Ernsta Lotāra romāna vadmotīviem ir austrieša identitātes meklējumi, un tas tiek pētīts ar lielas austriešu dzimtas vēstures palīdzību.

Izrādās, ka Ernsts Lotārs (1890-1974) ir savā dzimtenē populārs rakstnieks, arī teātra direktors un režisors. Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Lotārs bija spiests emigrēt uz ASV un trimdā sarakstīja piecus romānus, kuri vispirms tika izdoti kā tulkojumi angļu valodā (tai skaitā arī “Eņģelis ar bazūni”). Latviski ir tulkots tikai viens romāns, un tas pats salīdzinoši nesen. Ja ņem vērā manu patiku uz ģimenes sāgām, tad ir diezgan negaidīti, ka biju šo grāmatu palaidusi garām, bet neteiksim, ka tā būtu arī sevišķi skaļi izskanējusi. Tas lieki − romāns ir cienījams iemītnieks plauktā starp “Budebrokiem” un “Egletjēru ģimeni”.

Altu ģimene ir neatņemama Vīnes sastāvdaļa − viņu dzeltenpelēkais dzimtas nams atrodas centrā un to virs galvenās ieejas rotā akmens ģerbonis, kurā attēlots kails eņģelis, kurš pūš bazūni. Dzimtas ciltstēvs Kristofs Alts namu uzcēla 1790. gadā, būdams jau cienījams klaviermeistars, kura būvētos instrumentus augsti vērtējis pats Mocarts. Viņa dēls un mazdēls ir sekojuši senča pēdās, un Altu klavieru firma stabili plaukst, vairojot ģimenes labklājību. Altu ģimene ir konservatīva un tradicionāla. Mazdēls Francs Alts, Emīla Alta otrais dēls un biznesa mantinieks, romāna ieskaņā ir gatavs precēt Henrieti Šteinu, kuru pārēja ģimene uzņem piesardzīgi. Dūmi nav bez uguns − Henriete ir bijusi kroņprinča Rūdolfa mīļākām, taču izvēlas kļūt par Alta kundzi − sagadīšanās vai liktenis, bet viņas kāzu dienā Rūdolfs izdara pašnāvību. Henriete dzemdē četrus bērnus (ne visus no vīra), un 1890. gadā dzimušais Hanss lasītāju izved cauri ģimenes peripētijām līdz pat Otrā pasaules kara sakumam.

Romāna varoņus vieno ne tikai radniecīgas saites, tos vieno arī māja, un, iespējams, viņi dzīvo pārāk tuvu viens otram, lai vienmēr saglabātu labas attiecības. Vectante Sofija no pirmā stāva kā veca pūce vēro jauno paaudzi un uztraucas par tās morālo pagrimumu; māsas Grētele un Paulīne mājā ir ievedušas diezgan apšaubāmus vīrus − frivolu virsnieku un pat gleznotāju, kam augšējā stāvā ir ierīkota darbnīca; vecākais dēls Otto Eberhards gan ir apprecējis sievu ar titulu ‘fon’ un tieši tāpat darīs viņa dēls Peters. Ģimenē ir gan īsteni austrieši, gan ungāriete, gan pusebrejiete − nevar teikt, ka tautībai nav nozīmes. Hansa iecerētā Zelma ir aktrise un ebrejiete − un labi, ka vectantei Sofijai tas vairs nav jāpiedzīvo. Saskaņā ar vectēva testamentu ģimenei ir jādzīvo kopā − bet tas nav viegli.

Zini, lāgiem es domāju: pievilcība, apdāvinātība, pat ģenialitāte nozīmē daudz mazāk, nekā mums liekas. Tas viss paredzēts izņēmuma brīžiem. Bet dzīve sastāv no ikdienas. Biedriskums, kurā jūties pasargāts, − tas ir vajadzīgs ikdienai − un arī lielā māksla, kuru neesmu apguvis vēl šobaltdien: tikt galā ar eksistenci, proti − izturēt to labrātīgi, otimistiski un spējīgi.

Pirmais pasaules karš mājā ienāk kā salts vējš, un Henrietei, tāpat kā visiem austriešiem, vajag pierast pie vārda ‘karš’, jo viņas paaaudze, absolūti pasargāta, ir dzīvojusi tajos laikos, kad viens un tas pats nams nereti bija dzimšanas, dzīves un nāves vieta vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Hansu karš ir mainījis, un viņš redz, kā ir mainījusies valsts, bet ļaudis ilgojas turpināt to, kam turpinājums nav iespējams. Pēc kara visi ir nedaudz sajukuši un parāk atšķirīgi, kas 1934. gadā noved pie Austrijas pilsoņu kara.

Vīne bija impērijas galvaspilsēta, impērijas galvaspilsētai bija vajadzīga impērija; impērijas vairs nebija. (..) Septiņu miljonu valstiņai ar nosaukumu “vācu Austrija”, slepkavīgi izgrieztai no piecdesmit piecu miljonu impērijas, nebija ne naudas, ne kredītu, ne ģeogrāfiskā drošības kapitāla.

Ja romāna sākumā autors uz notikumiem skatās distancēti un nekautrējas par varoņiem pazoboties, tad romāna pēdējā trešdaļā, kas stāsta par 30.gadiem, jūtama viņa personiskā atieksme − rūgtums, izmisums, nesapratne. Austrija top aizvien prohitleriskāka, antisemītiskāka, militarizētāka.  Aiz ārējās pieklājības sienas Altu ģimene sašķeļas, un romāns, kas pabeigts 1944. gadā, faktiski paliek daudzpunktē. Lotāra romāns parāda buržuāzijas patieso seju, kas slēpjas aiz Vīnes valšiem un Zahera tortes saldā baudījuma.

 

Older Entries