Sākums

Olivera Peča sērija par bendes meitu

3 komentāri

Olivers Pečs. Bendes meita: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter. 2008)

Romāns “Bendes meita” ievada romānu sēriju par 17. gadsimta otrās puses Bavārijas pilsētiņas Šongavas bendi Jākobu Kuislu, kuram dzīve liek priekšā sarežģītus notikumus, un viņs tos risina, piepalīdzot meitai Magdalēnai un vietējam pilsētas dakterim Simonam. Lasītājs tiek ievests jauno laiku Vācijas mazpilsētas atmosfērā − tagadējai Vācijas teritorijai nesen ir gājis pāri Trīsdesmitgadu karš un iedzīvotāju atmiņā svaigas ir pārdzīvotās briesmas, kā arī apkārtnes lielceļi un meži vēl pilni ar klejojošiem armijas algotņiem, kuri nevar rimt laupīt un slepkavot. Šongavas pilsētiņa tiek attēlota kā tipiska sava laika vācu pilsēta, kurā pie varas ir rātskungi − pilsētas bagātie un varenie, kurus kontrolē kūrfirsta pilnvarotā labā roka − tiesas skrīveris. Pilsētiņa nav nekāda bagātā, turklāt pārvadājumu biznesā tai stipru konkurenci izrāda plaukstošā kaimiņu Augsburga, tādēļ pilsētas gaisotne mēdz būt diezgan nervoza. Visādi citādi pilsētnieki cenšas atgūties pēc kara, neražas gadiem un slimībām, neaizmirstot par veco labo tradīciju visās neveiksmēs meklēt grēkāzi − šai romānā tā ir kārtējā bērnu saņēmēja, potenciālā ragana.

Romāna sižets vēsta par vecmāti Martu, kura tiek sasaistīta ar mīklainu bērna slepkavību, un pūlis ir gatavs to nolinčot, jo vaino burvestībās. Patvērumu tā rod bendes Kuisla pārraudzītās cietuma telpās, bet tā ir atelpa tikai uz īsu laiku − ja bendem neizdosies atrast īsto vainīgo, Martu vajadzēs spīdzināt un sodīt kā raganu. Tā nu Jākobs Kuisls ar jauno dakteri Simonu dažādi cenšas saprast, kas īsti notiek, un viņiem aktīvi palīdz Kuisla meita un vienlaikus Simona iecerētā Magdalēna.

Peča debijas romāns sarakstīts vēsturiski izklaidējošā detektīva žanrā, un kā tādam tam nav nekādas vainas: darbība noris raiti, galvenie varoņi izveidoti pārliecinoši un uzvedās adekvāti. Detektīva intriga bija izveidota pietiekami noturīga, atrisinājums, lai arī nesagādā lielu pārsteigumu, tomēr nebija acīmredzams. Patīkami iepriecināja, kā autors romānā izmantojis Šongavas rūķalas − cilvēka roku veidotu pazemes labirintu, kas kādreiz izmantots, lai paslēptos no iebrucējiem, bet romānā rūķalas ir cīņu vieta labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Olivers Pečs. Bendes meita un melnais mūks: vēsturisks romāns / no vācu val. tulk. Baiba Jautaiķe. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Oliver Pötzsch. Die Henkerstochter und der schwarze Mönch. 2008)

Otrais romāns no sērijas par bendi Kuislu turpina jautrās trijotnes piedzīvojumus. Šoreiz stāsts sākas ar vietējās baznīcas mācītāja nāvi, kurš izrādās noindēts, turklāt atrasts baznīcā, paspējis atstāt zīmi, kas norāda uz baznīcas kriptu.  Jau gana laicīgi lasītājam tiek likts nojaust, ka notiks pakaļdzīšanās kādam mistiskam, supersenam templiešu ordeņa dārgumam, un interese par šo objektu ir vairākām, konkurējošām personām. Ne tikai reliģisku dārgumu iesaistīšana, bet arī vispārējais romāna stils liek domāt, ka autors stipri ietekmējies no tolaik modīgajiem Dena Brauna romāniem, kur varoņiem bieži tiek likts pildīt kvestu, t.i. meklēt noteiktu lietu konkurences apstākļos.

Pirmais romāns, kurā tika risinātas slepkavības, man šķita interesantāks, jo laikam jau reliģisku relikviju vērtība manās acīs nav tik liela, lai to dēļ riskētu ar dzīvību, attiecīgi – arī pats stāsts zaudē daļu spriedzes. Sižets bija arī diezgan samudžināts, finālā neiztika bez pārsteiguma elementiem.

Vispār man nebūtu nekas pretim turpināt iepazīties ar bendes Kuisla piedzīvojumiem, jo sērijā ir iznākuši septiņi romāni (noprotams, ka autors vairāk rakstīt neplāno), tomēr nekas neliecina, ka izdevniecība varētu turpināt tulkot un izdot attiecīgo sēriju. Teikšu, kā ir − mani nedaudz tracina nepabeigtas lietas, bet šeit nu lasītājs neko nevar darīt, tik vien kā lasīt svešvalodā.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-marts-aprīlis)

3 komentāri

Sveicināti karstajā vasarā!

Kāpēc gan mums nesākt šo gadalaiku, gremdējoties senspāņu varoņeposā “Dziesma par manu Sidu” (“Neputns”) − senākajā spāņu literatūras piemineklī, kas saglabājies līdz mūsdienām. Atdzejotājs Uldis Bērziņš eposa tulkojumam veltījis ilgus gadus, grāmatu papildina zinātniskā redaktora Dena Dimiņa ievads, komentāri, personvārdu, vietvārdu un reāliju glosārijs un bibliogrāfija. Eposs vēsta par 11. gadsimta kastīliešu bruņinieka Sida Kampeadora dzīvi un varoņdarbiem. Sids cīnās pret mauriem un atbrīvo dzimto zemi no iekarotājiem.

Kārļa Skalbes 140. jubilejas gaidās iznācis viņa pasaku krājums (“Dienas Grāmata”), kurā apkopotas visas pasakas no Kārļa Skalbes dzīves laikā publicētām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem, respektējot un saglabājot autora izteiksmes savdabību. Literatūrzinātnieces Litas Silovas priekšvārdā teikts: “Literārā pasaka izrādās īstā iespēja pārkāpt pāri parasta stāsta tiešumam un vienlaikus neiegrimt dzejas specifiskajā poētiskumā.” Lai arī grāmatā nav attēlu, teksts izveidots vizuāli pievilcīgs.

LU Akadēmiskais apgāds turpina izdot Aspazijas “Kopotos rakstus”. 2.sējums veltīts dzejnieces agrīnajai dzejai un liroepikai, cita starpā šeit atrodami dzejoļu krājumi “Sarkanas puķes” un “Dvēseles krēsla”, kā arī pievienota Aspazijas laikabiedru − Jāņa Asara un Pētera Birkerta – literartūrkritika un pirmpublicējumi par Aspaziju mūsdienu skatījumā.

Lai arī iznācis jau 2018. gadā, tomēr ieraudzīts tikai tagad, ir dzejnieka un tulkotāja Guntara Godiņa sastādīts sarunu krājums “Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta?” (Latviešu valodas aģentūra).  2017. gadā norisinājās Latviešu valodas aģentūras organizēti Valodas vakari, kuros dzejnieki un rakstnieki meklēja atbildes uz jautājumu „Kas stāv aiz teksta?”. Sarunas notika ar virkni autoru (Ventu Zvaigzni un Paulu Bankovski, Jāni Rokpelni un Arvi Vigulu, Sergeju Timofejevu un Artūru Punti, Inesi Zanderi un Kārli Vērdiņu, Māru Zālīti un Andri Breži, Contru (Margusu Konnulu) un Juri Kronbergu, Gunti Bereli). Intelektuāli un emocionāli piesātināto sarunu teksti atklāj rakstnieku un dzejnieku darba aizkulises, attiecības ar valodu un mazāk zināmas biogrāfiskās lappuses.

Folkloras pētnieks Aldis Pūtelis  laidis klajā pētījumu “Domas par latviešu mitoloģiju” (“Zinātne”), kurā vērtē ziņas par latviešu mitoloģiju un kultu, kas atrodamas dažādos rakstītajos avotos, latviski atstāstot šo darbu saturu un sastatot šo avotu veidotās versijas, meklējot ziņu pirmavotus, kā arī analizējot iespējamo izplatīto motīvu izcelsmi agrāk izveidotā rakstītajā tradīcijā. Autors noraida uzskatu, ka ar fantāziju un dievību jaunradi nodarbojušies jaunlatvieši vai arī 17. gadsimta vēsturnieki. Izdevumu veido 4 nodaļas, kurās aplūkots mīts un mitoloģija, tam pievienots plašs kopsavilkums angļu valodā.

Citam tautas daiļrades laikaposmam pievērsies Latviešu folkloras krātuves pētnieks Toms Ķencis, kurš pētījumā “Vācot padomju folkloru” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) aizved aizraujošā ceļojumā uz pēckara pirmo desmitgadi un izseko folkloristu gaitas Tukuma, Siguldas, Cēsu, Ventspils citos Latvijas rajonos, kur no 1947. līdz 1954. gadam tika rīkotas zinātniskās folkloras vākšanas ekspedīcijas. Viena daļa pētījuma atspoguļo Folkloras institūta akadēmiskās aizkulises vēlīnā staļinisma laikā, bet cita − apkopo tipiskākos un interesantākos padomju folkloras materiālus.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” pievērsusies psiholoģiskās pašaktualizācijas problēmai un laidusi klajā divas amerikāņu psihologu grāmatas. Džons Bredšovs pazīstams ar termina “ievainots iekšējais bērns” popularizēšanu un savu profesionālo darbību saistījis ar dažādu atkarību ārstēšanu. Viņa grāmata  “Atgriešanās pie sevis: sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana” (no angļu val. tulk. Sanita Brauža) vēsta, kā soli pa solim  var tikt vaļā no postošo ģimenes modeļu uzliktajiem ierobežojumiem un lomām un sākt brīvi dzīvot tagadnē. Otra autors ir dzīļu psiholoģijas pārstāvis Bils Plotkins, kurš savā darbā “Dvēseles mākslas: dabas un cilvēka psihes noslēpumi” (no angļu val. tulk. Ieva Zālīte) stāsta par nokāpšanu dvēseles dziļumos, kas viņa vadībā notiek ne tikai alegoriski, bet arī praktiski − autors jau gandrīz 40 gadus vada ceļojumus uz neskartām vietām dabā, jo šeit visvieglāk piekļūt ikviena cilvēka dvēseles pirmatnējiem dziļumiem. Dzīļu psiholoģijas mēŗkis ir atsegt un analizēt tos procesus, struktūras un mehānismus, kas pastāv aiz apzinātības fasādes.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rakstu krājums “Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā” (sast. Elita Ansone) pievēršas Latvijas mākslai pēc Otrā pasaules kara un parāda tās stilistisko daudzveidību. Septiņi mākslas zinātnieki desmit nodaļās pievēršas laikmetam un tā kontekstā radītajiem mākslas darbiem, kas izdevumā parādīti gandrīz 500 attēlos. Aplūkotās mākslas parādības, notikumi un mākslinieki ved cauri pusgadsimtam, kas, par spīti ideoloģiskiem nosacījumiem, Latvijas mākslā bijis ļoti ražīgs.

No jaunākās latviešu daiļliteratūras jāatzīmē Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata “Skiču burtnīca. Simts” (“Dienas Grāmata”), kas sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā no 2017. gada 18.novembrim līdz 2018. gada 18.novembrim.

Rakstnieces Gunas Rozes trešā prozas grāmata “Sadursme” (“Dienas Grāmata”) manu uzmanību piesaistīja ar anotāciju, ka darbība notiek vienas dienas laikā, bet dažādi personāži to izstāsta deviņos stāstos. Centrā ir viens notikums – autoavārija, kurā tā vai citādi visi ir iesaistīti. Autore saka, ka savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem, taču visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās − nejaušību nav un mēs viens otru ietekmējam vairāk nekā domājam.

Latviešu autori reti pievēršas humoram un satīrai, un tādēļ vien jāatzīmē amizantā Baibas Zīles grāmata “Rausītis un karma: manas divpadsmit dienu tievēšanas stāsts” (Zvaigzne ABC). Šeit aprakstīti reāli divpadsmit dienu vērojumi svara korekcijas centrā, ko papildina atkāpes par pašu tievēšanas metodi un ar dažām “garšīgām” tievēšanas receptēm.

Šo aprakstu es sāku ar grāmatu, kas vēsta par spāņu tautas varoni Sidu, bet arī flāmiem ir savs varoņtēls − Tils Pūcespieģelis, kurš radis attēlojumu jau daudzos daiļdarbos. Šoreiz vācu rakstnieks Daniels Kēlmans romānā “Tils” (“Dienas Grāmata”, no vācu val. tulk. Zigurds Skābardis) aizved lasītāju uz 17.gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, riņķī − haoss, valdnieku spēles, reliģiju cīniņi un mēris. Dzirnavnieka dēls Tils kopā ar uzticamo draudzeni Neli bēg no dzimtā ciemata un klejo pa valsti, pelnot iztiku aiz jokdara maskas, un satiek dažādus cilvēkus.

Romāns “Četru ceļu krustojums” (“Zvaigzne ABC”, no somu val. tulk. Maima Grīnberga) ir somu rakstnieka Tommi Kinnunena pārliecinoša debija rakstniecībā. Romāna vēstījumu veido četri stāsti, katru vēsta viens centrālais personāžs − sabiedrības normām spītējoša akušiere Marija, viņas meita fotogrāfe Lahja, kas gribētu pareizu dzīvi, Lahjas vīrs, sava laika izpratnē pilnīgi nepareizais galdnieks Onni un Lahjas vedekla Kārina. Darbība norisinās laikā no XIX gadsimta pēdējiem gadiem līdz XX gadsimta nogalei, personāži ir daudzslāņaini, katrs ar saviem noslēpumiem un identitātes mokām, stāstījumi vijas un krustojas, lai izskaņā lasītājam atklātu patieso ainu.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” turpina islandiešu detetektīvrakstnieces Irsas Sigurdardotiras detektīvromānu sēriju, kurā noziegumus izmeklē psiholoģe Freija un detektīvs Huldars. 2018. gadā izdotajam krimiķim “DNS” seko “Sāga” (no islandiešu val. tulk. Inga Bērziņa) par laika kapsulā atrastu parēgojumu par gaidāmu slepkavību. Savukārt pirmo reizi ticis tulkots kāds no Francijā populārā trilleru rakstnieka Franka Tiljē romāniem − “Sapņot” (no franču val. tulk. Maija Indraša). Trillera galvenā varone ir psiholoģe Abigeila, kuras dzīvi apgrūtina narkolepsijas lēkmes, t.i. viņa var dienā pēkšņi uz brīdi aizmigt, tomēr tas viņai netraucē palīdzēt policijai meklēt bērnu nolaupītāju.

Gan bērnu, gan pieaugušo auditoriju iepriecinās latviešu auditorijai jau zināmā norvēģu rakstniece Marija Parra, kuras jaunākajā grāmatā “Vārtsargs un jūra” (“liels un mazs”) lasītāji var sekot jau “Vafeļu sirdīs” iepazītajiem varoņiem. Nelielā norvēģu ciemā nedaudz paaugušies galvenie varoņi Lēna un Trille turpina savus pārgalvīgos piedzīvojumus.

Vēl viena interesanta izdevniecības “liels un mazs” grāmata ir igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā stāsts “Būt sliktai meitenei ir dievīgi” (no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas atgriež mūs 1980. gada padomju Igaunijā, kurā ir kolhoza ciemats un galvenā varone − vienpadsmitgadniece Lī. Būtu interesanti salīdzināt mūsdienu Norvēģijas un padomju Igaunijas reālijas no pusaudžu skatu punkta.

Visiem priecīgu, grāmatām bagātu vasaru!

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2019-janvāris/februāris)

Komentēt

Šī gada pirmais subjektīvais grāmatu apskats būs par janvāri un februāri, jo sapratu, ka ar marta grāmatām sanāktu pārāk gari vai arī man nāktos domāt, ko no saraksta izmest ārā.

Visu ziemu Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma plaša izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, kas piedāvāja tikšanos ar spilgtāko portretu izlasi vesela gadsimta griezumā. Līdztekus izstādei tapis apjomīgs, bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu (LNMM; “Neputns”; sast. Ginta Gerharde-Upeniece), kuram pievienota speciāli izstādei veltīta rakstnieka Māra Bērziņa eseja “Sejas izteiksme”. Portrets tiešā vai netiešā veidā dokumentē Latvijas vēstures, sabiedrības, sociālās un kolektīvās atmiņas veidošanos, nacionālās identitātes izpausmes, valstiskuma tapšanu, politiskos kontekstus un nodevas ideoloģijām.

Vēl viens liels un nozīmīgs izdevums ir kultūras pieminekļu pētnieka Vitolda Mašnovska veidotā enciklopēdija “Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla” (“DUE”).  Kopumā veikta ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālā fotofiksācija un izpēte, bet konkrētais − pirmais − enciklopēdijas sējums aptver 179 muižas alfabētiskā secībā no A līdz H. Vispirms tiek dota muižas atrašanās vieta un ekonomiskais raksturojums, tad īsa īpašnieku vēsture, akcentējot muižas pirmsākumus un beigas. Seko kungu mājas vai pils būvvēsture un saimnieciskās apbūves ansambļa un parka raksturojums. Uzziņu izdevums visiem, kam interesē Latvijas muižas un to vēsture līdz 1940. gadam un šodien.

Iespējams, ar iepriekšminēto enciklopēdiju sasauksies barona Herberta fon Blankehagena atmiņas “Pasaules vēstures malā: atmiņas no vecās Vidzemes, 1913-1923” (“Madris”, no vācu val. tulk. Indra Čekstere).  Blankenhagena dzimtās mājas bija Akenstaka – muižiņa Rīgas apriņķī, Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, un viņš raksta par sarežģīto Pirmā pasaules kara laiku, tā radītajām radikālajām parmaiņām sabiedrībā no vācbaltieša skatu punkta. Autors velta uzmanību detaļām – labi pazīst gan vecās Vidzemes dabu, gan raksta par Latvijas muižu sadzīvi.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs turpina stāstīt par Latviju Otrā pasaules kara laikā − iznākusi nākamā grāmata  „Grēka un ienaida liesmās!” (Latvijas Mediji) (pirmā − “Dievs, Tava zeme deg! (2014)), kurā apkopoti 33 stāsti. Savulaik “Latvijas Avīzē” publicētie raksti pārstrādāti un aktualizēti  atbilstoši jaunākajiem pētījumiem.

Ar vieglu skandālu, es pat teiktu − tēmai atbilstošu teatralitāti − klajā nācis Silvijas Radzobes sastādītais rakstu krājums “100 izcili Latvijas aktieri” (LU Akadēmiskais apgāds). Divos sējumos 22 latviešu teātra zinātnieki/kritiķi lasītājam atklāj 100 Latvijas aktieru portretus, izsekojot aktiermākslas attīstībai visā latviešu teātra pastāvēšanas laikā. Pirmo reizi Latvijā tik principiāli raksturota aktiermāksla kā padomju, tā nacistu okupācijas apstākļos, līdz ar to pētījums iegūst kultūrvēsturisku nozīmi. Ja jūs interesē Latvijas teātra vēsture un tā attīstība, tā neapšaubāmi ir obligātā literatūra, tomēr atzīšu, ka mani nedaudz mulsina salīdzinoši jaunu aktieru − kuru panākumi pieder pēdējai desmitgadei − iekļaušana kultūras kanonā; viņiem varēja veltīt nākamo sējumu.

Citu teātra mākslas šķautni mums paver Inga Jēruma grāmatā “Teātra bērni” (“Zvaigzne ABC”), kas portretē 27 personības, kuru bērnība pagājusi teātra aizkulisēs, bet viņi paši nav izvēlējušies aktiera profesiju. Tās ir visai drosmīgas atklāsmes par to, kāda nozīme teātrim bijusi bērnībā un joprojām ir vai arī, tieši pretēji, vairs nav pieaugušā cilvēka patstāvīgajās gaitās.

Nacionālais kino centrs ar ES finansiālu atbalstu izdevis apjomīgu, pasaulē pazīstamāko “kinomākslas ābeci” − Deivids Bordvels, Kristīne Tompsone, Džefs Smits “Kinomāksla. Ievads” (no angļu val. tulk. Jana Bērziņa, Dace Andžāne, Tabita Rudzāte). Šeit apkopots viss nepieciešamākais, kas jāzina kinoskatītājiem un kinomākslas interesentiem kā pamats kino izpratnes un kino izglītības veicināšanā. Grāmatas nodaļās apskatīti gan vispārīgi kinomākslas aspekti, gan konkrēti filmu veidošanas elementi. Latviski tulkots jaunākais, grāmatas 11.izdevums, pievienota arī apjomīga kino terminu un jēdzienu vārdnīca (kas atrodama arī Nacionālā Kino centra mājaslapā). Diemžēl šo izdevumu nevarēs nopirkt grāmatnīcās, bet tas būs pieejams bibliotēkās un izglītības iestādēs.

Foto: Agnese Zeltiņa

 

Psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatas “Raizējies mazāk, dzīvo viegli” (no angļu val. tulk. Normunds Pukjans, “Jumava”) reklāmas sauklis vēsta, ka tā ir noderīga grāmata tiem, kas vēlas sevi pilnveidot un uzlabot savas dzīves kvalitāti. Grāmatas autores Sjūzena M.Orsillo un Lizabete Rēmere piedāvā veidus, kā samazināt hronisku stresu, uztraukumu, trauksmi, bailes dažādās dzīves situācijās.

Par lēmumu pieņemšanas psiholoģiskajiem aspektiem vēsta vēl viena “Jumavas izdota grāmata − Johens Maijs “Kāpēc es aizgāju nopirkt pienu, bet atgriezos ar divriteni” (no vācu val. tulk. Brigita Kabuce). Autors savā darbā nosauc tipiskākās domāšanas kļūdas, kuras mēs pieļaujam, slazdus, kuros aizvien iesprūstam. Grāmatā aprakstītas dažādas izlemšanas tehnikas, kuras praktiski lietojot, iespējams mazināt izvēles mokas.

Latvijas un Lietuvas dārzkopjiem sadarbībā ar ES risinās projekts, kura mērķis ir saglabāt vēsturiskos/tradicionālos dārzaugus, šķirnes, lai veicinātu to izplatību un uzturētu dārzkopības tradīcijas. Projekts paredzēts ne tikai vēsturisko šķirņu popularizēšanai, bet arī jaunu garšu veidošanai, tādēļ izdota neliela grāmata “Senas latviešu un lietuviešu ēdienu receptes mūsdienīgā izpildījumā” (Dobele, Dārzkopības institūts). Grāmata PDF formātā pieejama internetā.

Ja pievēršamies latviešu daiļliteratūrai, tad interesanta man šķiet vecmeistara Zigmunda Skujiņa jaunākā autobiogrāfiskā grāmata “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (“las.ām”), kas radīta kopā ar meitu Ingu Skujiņu. Kā saka autors: “Raibo aplikāciju papildināšu ar dokumentiem, vēstulēm, citātiem, fragmentiem no saviem romāniem un laikabiedru domām par tiem. Šo grāmatu varētu saukt par ceļvedi pa rakstnieka vēl neizdzisušām pēdām.”

Vēl man ieinteresēja vēsturisks romāns par notikumiem Liepājā laikā no 1918.gada aprīļa līdz 1919.gada martam − Andrejs Migla “Dzintara stars” (“LiePA”). Šis laikaposms Latvijas vēsturē ir tik piepildīts un sarežģīts, ka šķiet apsveicama ikviena autora vēlme burties cauri neviennozīmīajai Latvijas vēsturei.

Senai Baltijas vēsturei 15. gadsimta otrā pusē ir pievērsusies lietuviešu rakstniece Undine Radzevičūte. Viņas vēsturiskais romāns “Asinis zilas, debesis pelēkas” (“Jānis Roze”, no lietuviešu val. tulk. Dace Meiere) sākas ar autores dzimtas sakņu meklējumiem, bet noprotams, ka paralēli lasītājam tiek piedāvātas Livonijas sabiedrības intrigas un piedzīvojumi.

No igauņu valodas tulkoti vairāki interesanti romāni. Pirmkārt, Pašas Matsinova (aka Pāvs Matsins) romāns “Gogoļa disko” (“Jānis Roze”, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga), kas tiek prezentēts kā pilnīgi traks sacerējums, kurā pa Igaunijas pilsētiņu Vīlandi klīst no miroņiem augšāmcēlies krievu literatūras klasiķis Nikolajs Gogolis un saceļ pamatīgu haosu vietējā sabiedrībā. Otrs romāns ir Ilmara Taska “Pobeda 1946” (“Jumava”, no igauņu val. tulk. Lelde Rozīte), kas stāsta par 1946. gada pavasari Igaunijā. Kāds zēns sadraudzējas ar noslēgtu vīrieti, kam pieder jauna automašīna “Pobeda” un netīšam izpauž ģimenes noslēpumu.

Neticami, ka tikai tagad latviski iznāk grāmata, kas ir iekļaujama PSRS 20. gadsimta represijām veltīto literāro darbu zelta fondā − Varlams Šalamovs savus “Kolimas stāstus” (“Latvijas Mediji”, no krievu val. tulk. Lāse Vilka) rakstīja pēc atgriešanās no Kolimas 50.gadu vidū, bet publicēja 60.gadu otrā pusē. Stāsti iepazīstina lasītāju ar ieslodzīto dzīvi un parādā autora redzēto un pārdzīvoto nometnēs četrpadsmit gadu laikā.

ES Literatūras balvas laureāta Benedikta Velsa romāns “Vientulības gals” (“Jānis Roze”, no vācu val. tulk. Inga Karlsberga) stāsta par  kādu zēnu, kurš kopā ar vecāko brāli un māsu izbauda bezrūpīgu bērnību, bet tad viņu vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni nonāk internātā, atsvešinās, viņiem jātiek galā ar sērām un pašiem ar sevi.

Nākamie daiļdarbi ne tikai šķiet interesanti saturiski, bet zīmīgas ir to izcelsmes valstis − Izraēla un Ķīna, kas dažādo mūsu grāmatu tirgu.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” (“Jānis Roze”, no ivrita tulkojusi Māra Poļakova) ir kāda komiķa vēstījums par savu dzīvi, kas nolēmis šovakar nejokot, bet priekšnesumā ļauties atmiņu virpuļiem. Komiķis apšaubāmas gaumes joku cauraustā monologā atšķetina satriecošu stāstu par eksistenciālo trauslumu.

Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa krājumā “Meistar, jo tālāk, jo trakāk!” (“Dienas Grāmata”, no ķīniešu valodas tulkojis Raimonds Jaks) apkopotie stāsti ir niecīga daļa no viņa daiļrades, bet ar kaut ko jau latviešu lasītājam ir jāsāk. Tiek teikts, ka visvairāk šajā grāmatā lasītājs novērtēs Mo Jeņa tiešo un patieso ķīniskumu un gūs nepastarpinātu, autentisku iespaidu par ķīniešu dzīvi un pasaules uzskatiem bez romantizācijas. Lai nu tā būtu!

Blogeri iesaka 10 grāmatas, ko bērns ar prieku lasītu skolēnu brīvlaikā

8 komentāri

Baltais Runcis man nodeva stafetes kociņu grāmatu saraksta izveidošanai skolēnu brīvlaikam. Tas nebūt nebija tik viegls uzdevums, kā izskatās no malas, jo manas zināšanas par bērnu literatūru ir palikušas pagājušajā gadsimtā. Tā nav, ka es nebūtu lasījusi jaunāku laiku izdevumus, taču, godīgi sakot, tā īsti man ir patikusi tikai Marijas Parras “Vafeļu sirds” (atrodama Baltā Runča sarakstā), bet pārējais man biežāk licis vilties un šķitis pārāk vienkāršots un didaktisks, kas bērnam piedāvā gatavus risinājumus. Tādēļ raku es vien laukā savas vecās bērnu grāmatiņas,no kurām daļa joprojām ir pie manis, un ar lielām grūtībām atlasīju desmit labākās. Mairita ir izveidojusi grāmatu sarakstu pusaudžiem, savukārt mans saraksts būs domāts bērniem no septiņiem līdz desmit gadiem, jo no mana skatu punkta, ieejot pusaudža gados, jau ir vēlme pēc pavisam citas literatūras.

Sāksim ar grāmatu, ko Vizma Belševica ir sarakstījusi pašas bērniem priekšā lasīšanai − tā ir latviešu teiku izlase “Zem zilās debesu bļodas”. Belševica ir ierasti īsās teikas pārstāstījusi garākā variantā, lai bērns paspētu iejusties situācijā. Grāmata ir izdota divreiz − ar Ilonas Ceipes (“Liesma”, 1987) un Agneses Kurzemnieces (“Zvaigzne ABC”, 1998) ilustrācijām (man labāk patīk pirmā).

Otrā grāmata ir latviešu literatūras klasika − Rūdolfa Blaumaņa pasaka “Velniņi”, kas stāsta par diviem nerātniem velniņiem, kas izmūk no elles un ar lielu prieku strādā nedarbus, neviļus palīdzot cilvēkiem. Grāmata ir izdota daudzas reizes ar dažādām ilustrācijām, izlasāma arī “Sprīdīša bibliotēkas” pirmajā sējumā.

Belševica_Zem_zilās

Trešā grāmata ir pasaules klasika par koka lelles Pinokio piedzīvojumiem, ko 19.gs. otrā pusē sarakstīja Karlo Kollodi, savukārt padomju klasiķis Aleksejs Tolstojs pēc 50 gadiem to (ar diezgan lielām izmaiņām) pāstāstīja padomju bērniem. Grāmata “Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi” ir jālasa tāpēc vien, lai zinātu, kas izaug, ja iestāda četrus zelta gabalus. Latviski “Buratino” pirmoreiz tika izdots 1952. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tā arī pārizdots vēl četras reizes.

Vēl viena pasaules bērnu literatūras klasika ir Hjū Loftinga grāmatu sērija par doktoru Dūlitlu, no kuras pirmā grāmata iznāca jau 1920. gadā. Latviski Loftings tika tulkots jau 30. gados, taču mūsdienās lasa Vizmas Belševicas 1972. gadā izdoto tulkojumu “Stāsts par doktoru Dūlitlu”. Nākamā gadā tam seko jau biezāka grāmata “Doktora Dūlitla peldošā sala”. Dūlitls ir ārsts, kurš iemācījies zvēru valodu un iemantojis lielu to mīlestību. Pirmajā grāmatā viņš ar visiem saviem dzīvniekiem ceļo uz Āfriku, lai glābtu pērtiķus no ļaunas slimības.

Tolstojs_Buratino_Staraste

Margaritas Stārastes ilustrācija “Buratino” (attēls pa kreisi); Hjū Loftinga ilustrācija “Doktora atvadu mielasts” (attēls pa labi)

 

Kļava_Raibā_vasara

Latviešu bērnu rakstniece Mirdza Kļava ir radījusi virkni grāmatu par Vecozolu ciematu pie Lielā meža, kur priekšnieks ir vectēvs Kurmis un draudzīgi darbojas kaķēns Miks, vāverēns Toms un citi zvēriņi. Pasakā “Raibā vasara” visi ir ļoti aizņemti, jo būvē ciematā peldbaseinu. “Raibā vasara” iznāca 1979. gadā, pārizdota 2008. Ilustrācijas veidojis mākslinieks Pāvils Šēnhofs.

Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jāno­maina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis.

Otfrīda Preislera “Mazā raganiņa” latviski lido jau no 1981. gada (no vācu val. tulk. Ingus Liniņš, “Liesma”, 1981, divreiz pārizdota). Raganiņa ir tikai 127 gadus veca un dzīvo dziļā mežā ar kraukli Abraksu; viņai ļoti gribas piedalīties Valpurģu nakts dejās, bet viņa ir pārāk jauna. Virsragana soda raganiņu par nepaklausību un liek tai veselu gadu būt labai raganai − bet kas gan jādara “labai raganai”?

Grāmata par kukaiņiem var būt aizraujoša − par dzīvi skudru pūznī vēsta čehu rakstnieka Ondržeja Sekoras stāsts “Skudras nepadodas” ( no čehu val. tulk. Laima Rūmniece, 1961, 1981, 1999, 2007). Galvenais varonis ir skudrulēns Ferda, kurš noklīst no sava pūžņa un organizē pats savējo. Pēc kāda laika atklājas, ka kaimiņos dzīvo “sliktie” − vergturu pūznis, kas slikti izturas pret darba skudrām. Ferda sāk organizēt savējos darbam un aizsardzībai. Uzvar draudzība!

Preislers_Mazā_raganiņa

Neviens bērnu grāmatu saraksts nevar iztikt bez Astrīdas Lingrēnes grāmatām. No visām iespējām es izvēlējos “Ronja − laupītāja meita”. Par diviem bērniem, kas piedzimuši naidīgās laupītāju ģimenēs, bet par spīti vecāku aizliegumam satiekas un draudzējas liela mūžameža vidū, kur lido harpijas, spīd mošķuļu acis un staigā lāči. “Ronja” latviski ar oriģinālajām Ilonas Vīklandes ilustrācijām pirmoreiz iznāca 1989. gadā, pēc tam pārizdota vēl divas reizes (no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane).

Vācu rakstnieka Ēriha Kestnera rakstāmspalvai pieder daudzi jauki bērnu literatūras varoņi. Kestnera pirmā grāmata bērniem ir “Emīls un Berlīnes zēni” (1929). Galvenais varonis ir puika Emīls Tišbeins, kurš brauc no dzimtās Neištates uz Berlīni un vilcienā viņam nozog mātes grūti pelnīto naudiņu. Viņš nolemj noķert zagli un talkā viņam nāk draugs Gustavs (ar tauri) un māsīca Ponija Cepurīte. Latviski “Emīls” iznāk jau 1931. gadā Jūlija Lāča tulkojumā, tiek pārizdots arī padomju laikā (neminot represēto tulkotāju), bet no 1983. gada tiek izdots Laimas Rūmnieces tulkojumā.

Lindgrēne_Ronja

Vēl viens nemirstīgs bērnu grāmatu cikls ir radies, iedvesmojoties no amerikāņu rakstnieka Franka Bauma pasakas “Gudrais no Oza zemes”. Krievu rakstnieks Aleksandrs Volkovs ņēmās to tulkot, bet beigās faktiski grāmatu pārrakstīja pa savam un radās “Smaragda pilsētas burvis”, kam sekoja vēl piecas grāmatas. Man mīļākā ir cikla otrā grāmata “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (izdota 1965. un 1994. gadā Annas Sakses tulkojumā ar Pāvela Šēnhofa ilustrācijām). Šeit ir ķildīgs galdnieks Urfins, kurš dzīvo biklo gremoņu teritorijā un reiz nejauši atklāj kaktusu pulverīti, kas spēj iedvest dzīvību nedzīvās lietas… un Urfins nolemj radīt savu koka zaldātu armiju, lai iekarotu Smaragda pilsētu.

urfin-8

Kadrs no animācijas filmas “Urfins Džīss un viņa koka zaldāti” (2017)

***

Domāju, ka manam sarakstam ir stipra retro noskaņa, tai pašā laikā es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu aizmirst šīs un vēl daudzas citas vecākas grāmatas. Cilvēki jau nemainās, un bērniem joprojām ir svarīga vecāku mīlestība un draudzība, aizraujoši piedzīvojumi un labajam vajag uzvarēt ļauno.

Stafeti tālāk nododu Asmo, kas gan jau kādreiz atgriezīsies no tālajām zemēm un kā pieredzējis tētis varēs sniegt aktuālāku ieskatu bērnu literatūrā, un Lili, kas lasa un raksta.

Гузель Яхина “Зулейха открывает глаза” (2016)

2 komentāri

Гузель Яхина. Зулейха открывает глаза. – Москва: АСТ, 2016.

Tatāru izcelsmes krievu rakstnieces Jahinas romāns “Zuleiha atver acis” pirms pāris gadiem izraisīja sensāciju un ieguva virkni Krievijas literāro prēmiju. Jahinas pirmā izglītība ir vācu valodas skolotāja, bet otrā − kinoscenāriste, tādēļ vispirms tika sarakstīts scenārijs, kurš vēlāk pārtapa romānā. Autorei izdevās atrast virkni īsto cilvēku, kas “Zuleihu” iznesa saulītē (krievu rakstnieci Ludmilu Uļicku ieskaitot), un tas īsā laikā ieguva lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet ir jau tulkots 20 valodās.

Romāna darbība sākas 1930. gadā, kad Krievijā strauji tiek īstenotas represijas pret t.s. kulakiem, t.i. bagātākajiem zemniekiem atņem īpašumu un aizsūta uz Sibīriju. Pasākuma mērogs ir milzīgs, un tas skar arī Tatarstānas zemniekus. Galvenā varone Zuleiha ir sieva kādam turīgam un bargam zemniekam, un, protams, viņu ģimene arī ir iekļauta izsūtāmo sarakstā. Dažādu peripētiju rezultātā Zuleiha lopu vagonā uz Sibīriju brauc bez vīra, tikai neticamu nejaušību rezultātā nonāk dzīva līdz Angāras krastiem, un vēl lielākas veiksmes rezultātā jau Sibīrijā dzemdē bērnu un viņi abi kā nebūt pūlas izdzīvot. Romāna darbība norisinās līdz pat 40.gadu otrai pusei.

Es romānu sāku lasīt jau pirms diviem gadiem, pavasarī, kā pavadoni grāmatām “Veļupes krastā” un “Pieci pirksti”, kas arī skar izsūtīšanas tēmu. Taču pēc pirmās nodaļas (tās ir 80 pašpietiekamas lappuses, gandrīz kā pabeigts stāsts) man šķita, ka nu jau būs gana par šo tēmu lasīts. Tā nu grāmata man labi nostāvējās, līdz pagājušovasar pieķēros pie tās vēlreiz, lai pabeigtu tikai februārī. Parasti tik ilgi es grāmatas nelasu, tādēļ var teikt, ka tā bija izmocīšana, kas ir galīgā pretrunā ar sākotnējām gaidām par izcilu literatūru. Nevar teikt, ka man nepatika Jahinas valodas vai sižeta raitums, bet laikam vienreiz pa ilgiem laikiem man ir ir ideoloģiskas pretenzijas pret romānu.

Pirmā nodaļa ir uzrakstīta aizraujoši − no tā viedokļa, ka rietumnieciskai sievietei pat elpa aizraujas no tā, kā izturas pret tatāru sievieti ģimenē. Zuleiha ir parādīta kā sava vīra un viņa despotiskās mātes verdzene, kas baidās pacelt acis un īsteno abu kaprīzes. Un varētu jau kratīt pirkstu un teikt: ai, ai, kā tie islāmticīgie izturas pret sievieti. Taču mani ieinteresēja, ko par romānu saka tatāru kritiķi − un viņi saka, ka vispār jau krāsas ir stipri sabiezinātas. Jahinai tiek diezgan skarbi (un izskatās, ka pamatoti) pārmestas tatāru islāmiskās kultūras nezināšana, vēl jo vairāk − maldinoši negatīva iespaida popularizēšana par tatāru zemnieku tradicionālo dzīvesveidu. Kā pareizi tiek atzīmēts, padomju literatūrā bija izplatīts mīts, ka padomju vara atbrīvoja apspiesto austrumu sievieti, un Jahinas romāna sākums tiešām liek izdarīt tieši šādu secinājumu − Zuleiha aizbrauc atbrīvota… lopu vagonā.

Otrs mans nepatikas iemesls ir deportāciju atainošana. Jahina visu apraksta dramatiski un neaizmirst paspiest no lasītāja asaru, tomēr kaut kas viņas tonī man šķiet nepieņemams. Konkrētā deportējamo ešelona liktenis ir traģisks − no 800 cilvēkiem dzīvi apmetnes vietā Angāras krastā nonāk tikai 40. Tā ir padomju varas ņirgāšanās par cilvēku, vienkārši sadisms, un, lasot par tādām norisēm, lasītājam vajadzētu izjust dusmas un naidu pret režīmu un tā kalpiem. Šeit mums ir tāda viegla attieksme − ak, pieturas vietās pat nepaspējām aizbērt kapu bedres, un ešelona komandieris jau arī tāds izskatīgs vīrietis… Es nezinu, kā šads romāns iekļaujas krievu kopējā stāstā par deportācijām, taču ar latviešu ierasto naratīvu tas pamatīgi disonē un izsauc neizpratni.

Nav mazsvarīgi, ka autore nolēmusi parādīt ne tikai Zuleihas “atbrīvošanos”, bet arī kulaku nīdētāja, sarkanarmieša Ignatova dzīves ceļu, kurš nebūt netiek traktēts kā sarkano ideju kalps, bet gan kā seksīgs vīrietis, kurš iekaro Zuleihas sirdi. Romāna otrā puse lielā mērā tiek būvēta kā abu attiecību stāsts, tikai Zuleiha šeit ir deportētā, butībā ieslodzītā, bet viņš ir cietuma galvenais uzraugs. Jahinai gan tā vairāk ir melodrāma uz taigas fona, no pirksta izzīsta, lai stāstiņš nebūtu tik drūms, bet lasītājas varētu jūsmot par “mīlu, kas izplaukst pat dzīves skarbākajos apstākļos”. Sibīrijas nometne vispār parādās kā tāda rehabilitācijas nometne, kurā cilvēki atmet savus neveselīgos paradumus un realizē talantus − tiek izveidots mednieku artelis, tiek zīmēti un pārdoti aģitācijas plakāti, tiek iekopti eksperimentāli labības lauciņi… Jā, cilvēki nedrīkst aizbraukt, bet citur jau tā dzīve nav labāka un kur tad kara laikā brauksi. Krievijas apstākļu zinātāji atzīmē daudzas neprecizitātes, tāpat kā tatāru kritiķi, un man vēsturiskos romānos parasti pietiek ar vienu lielu kļūdu, lai es pret visu sāktu izturēties ar aizdomām.

Redzat, Jahinas grāmata ir gana laba, lai tā zināmos brīžos aizrautu un pat liktu aizdomāties, tomēr kopējais iespaids ir kā kādas recenzijas virsraksts − “skaists romāns par izsūtīšanu”. Ja kādā cilvēkā tiek radīts iespaids, ka deportācijas bija ekstrēms piedzīvojums vilcienā un Sibīrijas nometne ir kāds zaļā tūrisma paveids, tad tas ir galīgi garām. Un romantiski šai stāstā var būt tikai Angāras putu viļņi un stalto egļu šalkoņa, pārējais viss ir plika cīņa par izdzīvošanu.

Sofi Oksanena “Staļina govis” (2013)

3 komentāri

Sofi Oksanena. Staļina govis / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Jumava, 2013. (Sofi Oksanen. Stalinin Lehmät. 2003)

Sofi Oksanenai latviski ir iznākuši jau četri romāni (pavisam to viņai ir pieci), un viņu pilnīgi droši var dēvēt par visvairāk tulkoto somu rakstnieci. Oksanenas apgūšanā jutos atpalikusi, tādēļ savu janvāra somu literatūrai veltīto mēnesi nolēmu pabeigt ar kādu no viņas romāniem. Sāksim no sākuma − ar pirmo.

Daudziem autoriem viņu pirmais romāns ir autobiogrāfisks, un Oksanena nav izņēmums. Pārliecinājos viņas sniegtajā intervijā (žurnāls “Lilit”, 2015. gada augusts), ka romānā praktiski viss ir ņemts no viņas dzīves. Oksanena tiešām ir dzimusi jauktā ģimenē − soma un igaunietes, dzīvojuši Somijas mazpilsētā un regulāri braukuši ciemos uz padomju Igauniju. Viņas mātes ģimene rāda visus Igaunijas vēstures līkločus: vectēvs mežabrālis, kuram viens brālis tika izsūtīts, bet otrs bija ciema stukačs. Grūti pateikt, vai romāna vecāku portretējums arī atbilst reālai dzīvei, jo tas būtu diezgan nežēlīgi pret saviem vecākiem − mamma romānā ir neirotiska paranoiķe un tēvs ir babņiks ar tieksmi uz alkoholismu.

Romānā darbība notiek trīs laikos: nosacītās mūsdienas, galvenās varones bērnība − 80. gadu sākums un padomju pēckara laiks. Mūsdienas man patika vismazāk, jo tās gandrīz pilnībā ir par galvenās varones cīņu ar bulīmiju. Tā kā mani neinteresē izjusti stāsti par ēšanas traucējumiem (jā, absolūts empātijas trūkums), tad visi šie nebeidzamie apraksti par rīšanas lēkmēm un tām sekojošu atvieglošanos, mani ļoti ātri sāka kaitināt. Daudz saistošāka bija mātes līnija, kas stāstīja par padomju Igauniju, viņas iepazīšanos ar somu, tam sekojošās laulības un pārcelšanās uz Somiju, adaptācija dzīvei Somijā un mokošā tālākā saskarsme ar Igaunijā palikušajiem radiniekiem. Zināt, es nekad nebiju par Igauniju domājusi no Oksanenas rādītā rakursa, jo mūsu vidē igauņi lielākoties tiek pozicionēti kā vēso kaimiņu nācija, kam izdevies “tīģera lēciens”. Arī padomju laikos igauņiem bija Olimpiāde, kosmonautu ievārījums tūbiņās, labākas skolas formas un apskaužama noturība pret krievu valodu. Taču Oksanenas romānā Igaunija ir valsts, uz kuru somi brauc piedzerties pa lēto, spekulē ar apģērbu un apaviem, un visas igaunietes viņiem ir “krievu maukas”. Būtībā igauņi ir somu neveiksmīgie radi, kam nav bijis sava “Ziemas kara” un nosargātas neatkarības. (Taisnības labad jāsaka, ka Oksanena nav laipna arī pret somiem, jo sievietes šeit ir pelēkas, plakanas un staigā tikai biksēs, savukārt vīrieši ir lauvas tikai savas igauņu/krievu mīļākās apskāvienos. )

Romāna trešā līnija stāsta par padomju Igauniju Otrā pasaules kara laikā un drīz pēc tam, minot diezgan izteiksmīgus un raksturīgus tā laika faktus − deportācijas, piespiedu stāšanos kolhozos, mežabrāļu kustību un tās apkarošanu no padomju drošības iestāžu puses. Te varētu atcerēties intervijā pieminētās Oksanenas dramaturģijas studijas, kurās vina apjautusi − lai stāsts būtu interesants pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, jāizmanto uzmanības piesaistīšanas paņēmieni, t.i. jārada emocijas, jāspiež uz pareizajām podziņām. Tā nu Oksanena ir izvilkusi esenci no attiecīgā laika Igaunijas vēstures, kas, no vienas puses, nav meli, bet, no otras puses, to nevar nosaukt par pilnīgu pasaules ainu. Kaut vai tā vienkāršā iemeslā pēc, ka šī sadaļa bija gaužām neliela − to uzvarēja bulīmija.

Mana lielākā problēma šai romānā bija tā, ka man grūti nācās sasaistīt bulīmiju ar Annas ģimenes vēsturi un vēl jo vairāk ar traģiskiem Igaunijas vēstures notikumiem. Varbūt man ir kaut kādi aizspriedumi vai nespēja pārslēgt domu, bet vienā lappusē lasīt par vemšanas niansēm, bet otrā − kā cilvēkus lādē vagonos man nebija pieņemami. Protams, es saprotu, ka viens no ēšanas traucējumu cēloņiem var būt meklējams ģimenes pieredzē, pārmantotos uzvedības modeļos, bet šai gadījumā tas nenostrādāja. Vēl jo vairāk − uzreiz pēc izlasīšanas man šķita, ka Oksanena nav mans autors. Tomēr nav jau godīgi veidot spriedumi pēc debijas romāna, jo vispār viņa raksta labi; īpaši sadaļa par viņas bērnību un pusaudzību ir pārliecinoša − padomju Igaunijas un kapitālistiskās Somijas pretstatījums labi parāda tā laika noskaņas un palīdz gan jaunākam lasītājam, gan ārzemniekam izprast situāciju. Droši vien, ka vismaz romānu “Attīrīšana” es kādreiz izlasīšu.

 

Somu detektīvi

2 komentāri

Epu Nuotio. Indīgais velnarutks / no somu val. tulk. Anete Kona. – Rīga: Pētergailis, 2018. (Eppu Nuotio. Myrkkykeiso. 2017)

Kati Hiekapelto. Kolibri / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Kolibri. 2013)

Kati Hiekapelto. Gājputni / no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse. – Rīga: Latvijas Mediji, 2018. (Kati Hiekkapelto. Suojattomat. 2014)

Tā nu tas sagadījās, ka pēc divām Somijas autoru grāmatām nolēmu turpināt iesākto un noskaidrot, kas mums jauns iztulkots no Somijas detektīviem. Tulkojumi no somu valodas nav reta parādība, vēl jo vairāk, ka tulkošanu atbalsta FILI− Finnish Literature Exchange. Arī šie detektīvi ir iznākuši ar FILI atbalstu. Somijas kriminālromānu slavenākā autore esot Lēna Lehtolainena, kuras divus krimiķus ir izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” − “Mana pirmā slepkavība” (2014) un “Viņas ienaidnieks” (2015). Laikam jau Lehtonainenas cikls par Helsinku izmeklētāju Mariju Kallio Latvijas tirgū neaizgāja, jo vispār šai sērijā ir jau 14 romāni. Taču tulkotāji neatkāpjas un mēģina citas sērijas, un šoreiz mums izmeklētāju lomā tiek piedāvātas divas citas sieviešu dzimuma būtnes.

Epu Nuotio romāna “Indīgais velnarutks” galvenā varone ir 58 gadus veca atraitne Elēna, kura ir pensionēta kartogrāfe, kas dažādo savu dzīvi ar sabiedriskiem pasākumiem un labdarību. Tiek pieteikts, ka viņas vaļasprieks ir dārzkopība, bet jāsaka, ka tas neizpaužas nekā vairāk kā vēlme apceļot pasaules dārzus un dziļdomīgi aplūkot visas ceļā satiktās puķudobes. Tā man bija pirmā vilšanās, jo vispār es uzķēros uz reklāmas saukļa par dārzu detektīvu − biju cerējusi, ka grāmata līdzināsies jaukajam britu seriālam “Rosemary & Thyme”, kur divas ņipras kundzītes rakņāšanos pa dārzu apvieno ar noziegumu risināšanu.

Vispār “Indīgais velnarutks” ir no tiem detektīviem, kas pieskaitāms pie “mājīgajiem krimiķiem”, t.i. lielākā daļa laika tiek veltīts visam citam, bet ne nozieguma risināšanai. Elēnai ir sabiedriskie pienākumi kā Somijas labdarības organizācijas “Marta” dalībniecei, viņa apmeklē kultūras pasākumus un iesaistās savu draugu un kaimiņu dzīvē, un galu galā − viņai ir bohēmiskas attiecības ar krietni jaunāku vīrieti. Vispār jau romāna centrā vajadzētu būt kādas jaunas sievietes pazušanai, bet autore diezgan daudz pievēršas gan Elēnas dzīvei, gan viņas kaimiņienes Irinas likteņa peripētijām (no PSRS aizmukusi izcila pianiste!), gan risina Elēnas paziņas − vientuļās mātes Siljas pārdzīvojumus, ka īstenībā pašas pazudušās Mirkas personība aiz tā visa pazūd. Un īstenībā mēs par viņu arī uzzinam tikai no vīra un māsas skatupunkta, bet pašas Mirkas personība tā arī paliek kā bildīte viņai mīļajā Instagram kontā. Policija šai romānā vispār ir trešajā plānā − neko nemeklē un nedara.

Diemžēl grāmata “Indīgais velnarutks” ir izdevēja nesamīļota grāmata. Nezinu, pēc kā es to nosaku, bet vienmēr var sajust izdevēja attieksmi pret savu darbu. Šai grāmatai ir neatbilstošs noformējums (romāna noskaņa noteikti nav sarkani oranža), maldinoša anotācija un pavirša redaktūra (mēs tagad ienīstam pēdiņas?). Žēl, protams, jo tāda stila detektīvi ir vieni no maniem mīļākajiem.

Izdevniecība “Latvijas Mediji” vienu pēc otra ir izdevusi Kati Hiekapelto sērijas par izmeklētāju Annu Feketi divus romānus − “Kolibri” un “Gājputni”. Lasītājam tiek piedāvāts ieskats somu kriminālpolicijas nodaļas darbā, kā jau allaž − policisti ir dažādi un priekšplānā izvirzās tie ar sarežģīto raksturu un neviennozīmīgo rīcību. Anna ir izdomāta kā īstens cukurgrauds jebkuram romānu rakstniekam, jo sievietei ir diezgan debils raksturs, vesels vezums nesakārtotu lietu (vispirms jau galvā) un eleganta, laikam atbilstoša izcelsme − Serbijas ungāriete, kas pēc Dienvidslāvijas kara kā bērns emigrējusi uz Somiju. Kā var noprast, Annai ir nedaudz pēc 30 un viņa beidzot ir saņēmusi  sen ilgoto paaugstinājumu, tikusi prom no parasta patruļpolicista darba. Pēc ārējiem faktiem varētu pieņemt, ka viņa ir veiksmīgas integrācijas produkts (ko nevar teikt par viņas brāli, kas savos 40+ mētājas pa bēgļu apdzīvotu rajonu, joprojām nemāk somu valodu un pārsvarā aizlej acis par pabalsta naudu), taču Annai pašai nav tādas iekšējas sajūtas, ka viņa būtu piederīga Somijai. Lasītājs nemitīgi tiek mocīts ar Annas pašidentifikācijas problēmām, kuras vienā brīdī jau ir vairāk nekā apnikušas. Vispār jau Annas identitātes mokas nav unikālas, bet ir ļoti raksturīgas imigrantu bērniem, kuri grib gan piederēt ģimenei, gan dzīvot pilnvērtīgi jaunajā dzimtenē, taču autore šo Annas izcelsmi izvēlējusies nemitīgi uzsvērt no negatīvās puses.

Jāsaka, ka abi romāni man lika domāt par bēgļiem un integrāciju, bet es neteiktu, ka tā ir problēma, kas mani ļoti interesētu. Man šķiet, ka autore ir iebraukusi kaut kādā superliberālā attieksmē, kas bija diezgan populāra Eiropā pirms gadiem pieciem, kad romāni tika rakstīti. Domāju, ka šodien viņa rakstītu citādāk vai vismaz mazāk kategoriski, jo pat Rietumeiropa ir pārliecinājusies, ka bēgļu problēma nav skatāma melnbaltos toņos. Paskatījos, ka šobrīd no Somijas 5,5 miljoniem iedzīvotāju 94% ir somi un Somijas zviedri, kas etniskā ziņā nozīmē viendabīgu vidi, kura jebkuru ienācēju piefiksē un aizdomīgi pārbauda (un tā ir normāla, dabiska reakcija).

Par otrā romāna galveno cietēju − pakistāniešu bēgli Semiju autorei ir uzskats, ka Somijai bez ierunām viņš ir jāuzņem, balstoties uz viņa stāstījumu par vajāta Pakistānas kristieša likteni, savukārt Somijas valsts uzskata (un no mana viedokļa pilnīgi pamatoti), ka tam ir vajadzīgi pierādījumi. Valsts pienākums ir sargāt savus pilsoņus, un no vienas puses šai gadījumā ir Merkeles atvērto durvju politika, bet no otras − kārtējais imigrants, kurš ar kravas mašīnu iebrauc pūlī. Nedomāju, ka ir iespējama viennozīmīga atbilde.

Iespējams, ka izdevējam ir šķitis, ka krimiķi ar šādu fonu varētu būt aktuāli arī pie mums, bet man gan nešķiet, ka romāni būtu tik veiksmīgi. Katra nodaļa sākas ar dabas aprakstu, tad mēs iegrimstam Annas izjūtās, kurās Somija šķiet kā Rīgas nolaistāko mikrorajonu prototips, detektīva sižets ir diezgan vienkāršs, māksloti samudžināts, personāži izveidoti kā no rakstnieku rokasgrāmatas. Man nepatika arī tulkojums − varbūt Hiekapelto valoda tiešām ir patizla, bet latviski teksts nav izveidojies raits. Diez vai es lasīšu sērijas turpinajumu.

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” (2018)

3 komentāri

Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2018-oktobris/decembris)

3 komentāri

Sen neesmu neko rakstījusi par grāmatu jaunumiem, bet nu laiks pie tiem atgriezties. Domāju, ka iekavēto nemeklēšu, jo gadu veci jaunumi jau vairs nav nekādi jaunumi.

Foto: Kristians Luhaers

Viens no ievērojamākiem notikumiem grāmatniecībā rudenī bija Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” izdošana (Latvijas Nacionālā bibliotēka, galv.red. V.Ščerbinskis). Rudenī iespiesto grāmatu, protams, pietrūka, jo izdevējs bija pieņēmis, ka cilvēkiem enciklopēdija uz papīra vairs nav vajadzīga, bet cilvēki, izrādās, domā citādāk. Man arī nav nekas iebilstams pret tādu uzziņu izdevumu mājas plauktā. 18. decembrī tika atvērta enciklopēdijas elektroniskā versija − https://enciklopedija.lv

Pagājušogad daudzas no gada pēdējā ceturksnī izdotajām grāmatām bija saistītas ar Latvijas simtgadi. Piemēram, “Latvijas Mediju” izdotā “100 notikumi Latvijas vēsturē: cilvēki un procesi, 1918-2018″ (atb.red. Jūlija Dibovska). Vai “Jāņa Sētas” “100 gadi 100 kartēs” (sast. Jānis Barbans), kura iepazīstina ar interesantākajām, neparastākajām un nozīmīgākajām ar Latviju saistītajām kartēm no 1918. gada līdz mūsdienām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs klajā laidis biogrāfisko grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, kas ir biogrāfisku eseju krājums par 39 personībām – Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Grāmatas biogrāfisko eseju autori ir vēsturnieki Tālis Vigo Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.

Senākā vēsturē ieskatās Ieva Pīgozne grāmatā “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC), kurā izseko apģērba attīstības gaitai vairāk nekā 1000 gadu garumā. Tā sniedz ieskatu Latvijas pamatiedzīvotāju apģērba vēstures galvenajos posmos līdz brīdim, kad no valkāšanas izzuda tradicionālais apģērbs, un ieskicē tautastērpa izveides norisi. Iespējams, palīgs tautastērpa izgatavotājiem un valkātājiem.

Vienai no skaistākajām latviešu valstiskajām tradīcijām veltīta kolektīvā monogrāfija “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija” (“Jānis Roze”), kurā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Grāmatā iekļauti 13 raksti, un tiek apskatīta ne tikai Dziesmu svētku vēsture, bet arī svētki kā tradīcija, izglītības loma tradīcijas saglabāšanā, svētku finansiālie un ekonomiskie apstākļi.

Ja jums patika pirms diviem gadiem iznākusi grāmata “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2016), tad, iespējams, ieinteresēs arī “Latgales pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2018), ko veido Rūtas Šmites stāsti un Elīnas Kursītes fotogrāfijas par Latgales mazciemu iedzīvotājiem. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas.

Pēdējā no mākslas vēsturnieka Andra Rubeņa izdotajām grāmatām ir veltīta mīta un mitoloģijas jēdzienu lietojumam, kā arī šo jēdzienu pārskatījumam, salīdzinājumam un zināmai sistematizācijai −  “Mīts – senais un modernais: senais mīts mūsos un mēs mītiskajā pasaulē”  (“Al secco”).

Divas grāmatas, kas vedina lūkoties vēsturē caur personības skatupunktu. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Otomāra Kalpiņa grāmatu “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” − vērtīga liecība par dzīvi piekrastes zvejnieku ciemos 20.–21. gadsimtā – Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā. Atmiņas sakārtojusi Rudīte Kalpiņa, tai ir komentāri un vizuālā daļa. Otra atmiņu grāmata ir žurnālistes Māras Vildes sastādītā un izdotā Ulda Pūcīša “Dienasgrāmatas, 1948-2000”. Grāmata sniedzot pārsteidzošu, skarbu un atklātu skatu uz aktiera personību un latviešu teātra vēsturi.

Atmiņā liek gremdēties Lienes Lasmanes izveidotā grāmata “Pagalma mantojums: 32 jautras spēles un rotaļas” (Zvaigzne ABC), kas stāsta par vecajām, labajām āra rotaļām: Paslēpes, Sālsstabi, Cietumiņi, Kazaki pret laupītājiem, Nazīši…  Līdztekus katras rotaļas noteikumu, norises un inventāra aprakstam autore ir norādījusi, kādus fiziskās un intelektuālās attīstības aspektus katra rotaļa veicina.

No latviešu daiļliteratūras pieminēšu trimdas rakstnieces Agates Nesaules romānu “Zudušie saulgrieži”, kas ir stāsts par trimdu un sieviešu draudzību (“Vesta-LK”). Otrs romāns pieder Franciskas Ermleres spalvai − “Bliks: Rīgas sapnis par kino” (“Latvijas Mediji”), kas nu jau ir sestais ciklā “Rīgas detektīvs”.

Pievēršoties tulkojumiem vispirms jāmin jaunais igauņu nacionālā eposa tulkojums “Kalevdēls” (“Neputns”, tulk. Gundars Godiņš). Grāmatas priekšvārdā teikts: ““Kalevdēls” ir gan tradīcija, gan simbols, igauņu tautas “lielais stāsts”, uz kuru ir balstījušies cauri laikiem un no kura pārtapšanas ir radušās neskaitāmas jaunas takas igauņu 21. gadsimta dzīvajā kultūrā.” Jauno tulkojumu papildina detalizēti tekstā sastopamo igauņu valodas senvārdu un eposā pieminēto reāliju skaidrojumi un izsmeļoši tulkotāja komentāri.

Kā eksotiku un reti sastopamu parādību mūsu grāmatniecībā gribētu atzīmēt Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (“AsiaRes”) izdoto krājumu “Mūsdienu ķīniešu stāsti un esejas”. Latvijas Universitātē studējošie jaunie pētnieki Agitas Baltgalves vadībā un redakcijā ir apkopojuši plašu īsprozas tekstu klāstu − 35 mūsdienu ķīniešu autoru darbus latviskojuši 13 tulkotāji.

Tikpat eksotisks šķiet Lidijas Dimkovskas romāns “Slēptā kamera” (“Mansards”, no maķedoniešu valodas tulk. Ingmāra Balode), jo pēdējais tulkojums no maķedoniešu valodas latviski ir iznācis nekad. “Slēptā kamera” (2004) ir autores debijas romāns, un to sarakstījusi sīksīka kamera rakstnieces kājas īkšķī.

Beidzot ir latviski iztulkots 2010. gadā Bukera balvu ieguvušais Hilarijas Mantelas lielromāns “Vilku nams”, kas vēsta par Tomasu Kromvelu − vēsturisku personību un valstsvīru Henrija VIII galmā 16. gadsimta sākumā (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga). Cerams, ka pēc kāda laika latviski sagaidīsim romāna otru daļu (kas arī ieguvusi Bukeru).

Savukārt esam sagaidījuši lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabuļauskaites romānu sērijas “Silva Rerum” ceturto, noslēdzošo daļu (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešus valodas tulkojusi Dace Meiere). “Silva rerum IV” turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu. Romāns vēsta par XVIII gs. otro pusi – par laiku, kad notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā.

Interesanti, kāpēc izdevniecība “Dienas Grāmata” ir nolēmusi noņemt nemainīgo “Lolitas lāstu” no amerikāņu krievu rakstnieka Vladimira Nabokova un beidzot izdot latviski arī kādu citu viņa romānu − “Camera obscura” (no krievu val. tulk. Jānis Hvoinskis). Lai gan šeit arī ir nobriedis vīrietis, ko valdzina pavedinoša jauniete.

No detektīviem/trilleriem gribētu minēt “Zvaigznes ABC” izdoto argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata krimiķi “Vienīgā izeja” (no spāņu val. tulk. Edvīns Raups), kas piesaista tieši ar Argentīnu. Savukārt somu rakstniecei Kati Hiekapelto latviski iznācis jau otrais detektīvs sērijā par policijas izmeklētāju Annu Feketi − “Gājputni” (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse). Kā noprotu, savos romānos Hiekapelto skar Eiropai aktuālo imigrācijas tēmu. Izdevniecība “Omnia Mea” ļoti skopi reklamē savas grāmatas un nemaz nepasaka, ka Leīlas Slimani romāns “Klusa dziesma” (no franču val. tulk. Agnese Kasparova) 2016.gadā ir ieguvis Gonkūru prēmiju un stāsta par sirdi plosošu notikumu ģimenē mūsdienu Parīzē.

Fantāzijas literatūras plauktiņā latviešu lasītājs beidzot būs sagaidījis kādu Čainas Mjēvila tulkojumu. Kā pirmais ir izdots romāns “Pilsēta un pilsēta” (“Prometejs”,no angļu val. tulk. Vilis Kasims). Savukārt es esmu sagaidījusi nākamo romānu Somijas zviedru rakstnieces Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hroniku sērijā “Kuģis “Naondel”” ( “Pētergailis”, no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas ir patīkami feministiska un sieviešu draudzību slavējoša literatūra. Vēl mēs visi kopīgi tomēr būsim sagaidījuši Andžeja Sapkovska Ragaņa sāgas nākamo sējumu “Likteņa zobens” (“Zvaizgne ABC”, no poļu val. tulk. Māris Salējs). Šajā gadījumā laikam jau jāsaka − labāk vēlu nekā nekad.

Izskatās, ka manā apskatā dominē vārdi ‘beidzot’ un ‘sagaidījuši’, kas grāmatu izdošanas kontekstā nav nemaz tie sliktākie vārdi. Lai to ir vairāk jaunajā − 2019. − gadā!

Ilustrācija: Emilia Dziubak

Johanna Sinisalo “Saules kodols”(2017)

1 komentārs

Johanna Sinisalo. Saules kodols / no somu val. tulk. Maima Grīnberga. – Rīga: Pētergailis, 2017. (Johanna Sinisalo. Auringon Ydin. 2013)

Romānu “Saules kodols” grāmatu blogeriem pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Sibilla, un viņa bija ļoti oriģināla, jo visiem uzdāvināja vienu grāmatu, tikai ar dažādu formulējumu. Man grāmata tika kā “stāsts par divu māsu ne vienmēr gludajām attiecībām”. Nezinu gan, kāpēc, jo man māsas nav, un attiecīgi nav arī šādu attiecību pieredzes. Varbūt Sibilla tēmēja uz manu patiku pret ģimenes sāgām. Katrā ziņā grāmata bija neordināra un viegli lasāma, un domāju, ka tāds žanrs kā ironiskā distopija pie mums netiek bieži izdots. Varu godīgi atzīties, ka grāmatas noformējums mani galīgi neiedvesmoja un bez Sibillas piespēles šo grāmatu nebūtu ierindojusi pie lasāmajām.

Sibilla ir labi aprakstījusi situāciju romānā, kas izveidojusies iedomātā Somijā mūsu dienās − šeit valda eisistokrātija jeb “labklājības vara”. Tātad, viss ir par labu pilsoņiem, kas vispirms nozīmējis atkarību veicinošu vielu iznīdēšanu no Somijas sabiedrības un vienlaikus norobežošanos no apkārtējās pasaules, jo “pagrimuma demokrātijas” nav nekāds piemērs plaukstošās Somijas pilsoņiem. Narkotikas statusu Somijā ir ieguvuši arī tādi produkti, kas satur kapsaicīnu, kas tiek iegūts no čili pipariem. Čili šajā romāna ir dubulta jēga, jo savā augstākajā izpausmē tie nes cilvēkam patiesu apziņas brīvību, no kā ļoti baidās eisistokrātijas vadoņi.

Romāna sižetu virza uz priekšu divas līnijas − Vanna vēlas atklāt, kas noticis ar viņas pazudušo māsu, un viņas draugs krāj naudu un plāno bēgt no Somijas uz pūstošajām ārzemēm. Teksta struktūra ir dalīta − šeit ir gan Vannas tiešā runa, gan viņas vēstules pazudušajai māsai, kurās viņa atklāj ģimenes vēsturi, gan nelieli, uzjautrinoši eloju mācību programmas materiāli.

Kā jau īstenā distopijā pienākas, autore nav bijusi saudzīga pret sieviešu dzimumu, Visas sievietes tiek iedalītas elojās un morlokās. Elojas ir tādas smukas blondīnes, īstenās femisievietes, kas ir aktīvas pārošanās tirgū un tām raksturīga vīrieša dzimuma labklājības vispusīga veicināšana. Savukārt morlokas tiek identificētas jau bērnībā un neveselīga interese par burtiem, cipariem un konstruktoriem draud ar izslēgšanu no vairošanās programmas. Autore morlokām pasaulē atvēl šauru un tumšu nostūri, kamēr elojas dzīve − lai arī ierobežota un regulēta − ir krietni vieglāka. Romāna galvenā varone Vanna ir morloka, kas veiksmīgi maskējusies par eloju, taču savas dubultās dzīves grūtības viņa veldzē ar aizliegtās vielas − kapsaicīna lietošanu. Patiesi man patika autores neslēptā ierēkšana par īstas sievietes uzvedības normām − ikrīta biezais krāslis uz sejas un neizbēgamā matu staipīšana (vai lokošana), kā arī atbilstošas kleitiņas (apaļumus neslēpjošas) un apavu (uz iespējami augstākiem papēžiem) izvēle. Jā, šeit es kā morloka mūžīgajās džinsenēs varu tikai skaudībā nopūsties.

Jāsaka, ka sākumā man romāns vairāk nepatika nekā patika, jo tas sākas ar sērīgām Vannas vēstulēm pazudušajai māsai un padziļinātiem aprakstiem par Vannas emocionālo stāvokli, kas neveikli (no mana viedokļa) tiek salīdzināts ar pagrabu, kurā ieplūst melns ūdens, un tā draudus ieplūst dzīvojamās telpās (t.i. smadzenēs) var novērst tikai kārtējā kapsaicīna deva. Situācija uzlabojas, kad autore sāk ironizēt par visu un visiem, nesaudzējot arī nosacīti labos, t.i. sistēmas pretiniekus, piemēram, čili kulta sekotājus, kuru uzdevums ir “atdot cilvēcei uguni”. Autores ironija mani brīdināja pārāk nopietni neuztvert arī viņas izdomāto sabiedrības vairošanās programmu, kas balstīta krievu ģenētiķa Beļajeva sudrablapsu domestikācijas eksperimentu sērijā. Beļajevs ļāva vairoties tikai tām lapsām, kas pret cilvēku bija ļoti draudzīgas un jau pēc dažām paaudzēm lapsas līdzinājas piejaucētiem suņiem. Līdzīgi tiek darīts ar sievietēm – vairoties ļauj tikai elojām. No loģiskā viedokļa skatoties, šajā Somijas vairošanas programmā ir nopietna kļūme, jo elojas nekādi netiek uzskaitītas, uzmanītas un piespiestas dzemdēt noteiktu skaitu bērnu, lai atražotu sabiedrību, tieši otrādi − pret viņām izturas nevērīgi, par primāro liekot vīrieša seksuālo vēlmju apmierināšanu. Šī iemesla pēc mēs varam būt mierīgi – Sinisalo izdomātajai eisistokrātijai ilgtermiņā nav nākotnes.

Iespējams, ka “Saules kodols” ir no tiem romāniem, kuru lasīšanai vajag atvērt pareizas durvis, t.i. neļaut sevi iespaidot grāmatas noformējumam vai izdevēju atsaucei uz vāka. Ja to sāk lasīt kā klasisku distopiju vai izteiktu satīras romānu, tad var piedzīvot vilšanos. Savukārt, ja laicīgi pieņem zināšanai, ka tas ir savdabīgs amizieris par Somijas alternatīvo nākotni, tad tas ir pat ļoti patīkams, izklaidējošs romāns ar zināmu devu vielas nopietnām pārdomām.

Older Entries