Sākums

Pavasaris #2017: kopsavilkums

5 komentāri

Es vispār to pavasari nepamanīju – ja maijā beidzot nesāktos zaļās lapiņas un ziedošie koki, tad drīzāk varētu teikt, ka maiga ziema līgani pārgāja vēsā vasarā. Ja tā turpināsies, tad mēs visu gadu valkāsim pufaikas un džinsenes, bet puķainas kleitiņas kļūs par muzeja eksponātiem.

Ellen Jareckie (1959)

Attiecība uz saviem blogošanas paradumiem arī nevaru uzrakstīt neko iepriecinošu − maijā es esmu sasparojusies tikai uz diviem ierakstiem, no kuriem neviens nav par grāmatām (vai tāds var vispār saukties par grāmatu blogeri?). Ar grāmatu pirkšanu gan man viss ir kārtībā – no marta līdz maijam nopirku 21 grāmatu. Savukārt ar lasīšanu atkal ir bēdīgi – izlasīju tikai 10 grāmatas un šobrīd puslasītas ir piecas (tas man ir galīgi neraksturīgi, jo parasti lasu vienu). Otrs neraksturīgai moments ir tāds, ka tikai vienai grāmatai autors ir vīrietis, maija beigās pat speciāli tādu meklēju, lai nebūtu vienveidības. Laikam jau tas sākās martā, kad man negaidīti salikās lasījums par sieviešu likteņiem 20.gs. 50. gados (Jeļena Čižova “Sieviešu laiks”, Ketrīna Stoketa “Kalpone” un Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti”). Turpināju to ar Regīnas Ezeras “Zemdegām”, tad paņēmu palasīt vienu zviedru izklaide romānu (Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie”), un tad jau pieķēros smagākam gabalam – Melānija Vanaga “Veļupes krastā”, kam sekoja Māras Zālītes “Pieci pirksti”. Godīgi sakot, pēc Vanagas un Zālītes man iestājās pauze, jo galīgi vairs negribējās turpināt ar ieplānotājām grāmatām, kas arī bija par represijām un karu. Maijs man vispār nav lielas lasīšanas mēnesis, un tikai mēneša beigās izrāvu divus skandināvu detektīvus.

No citiem kultūras pasākumiem man ir bijušas divas teātra izrādes – JRT “Saniknotā slieka” un “Lakstīgalu māja”, kas abas nesa vilšanos. Pirmajā gadījumā ir Gunāra Priedes luga, kurai nav ticis atrasts mūsdienīgs skanējums ar aktuālu vēstījumu un aktieri savā nodabā nodarbojas ar komiskiem vingrojumiem. Savukārt otra luga ir Agatas Kristi stāsta dramatizējums, kur Sandra Kļaviņa cīnās viena pati ar tekstu – manuprāt, neveiksmīga repertuāra izvēle, jo tur nav īsti, ko spēlēt, un jāliek lietā visādi triki un sievišķīgas izrādīšanās.

Labā ziņa ir tāda, ka uz savu dzimšanas dienu es dabūju dāvanas, kas mani patiesi iepriecināja  (tas ir jauki, ja cilvēki par tevi piedomā), viena no tām mani pat ļoti izbrīnīja – un tas bija izšūšanas komplekts… ak jel, kur tie gadi. Bet nu reāli es to komplektu izšuvu, nopirku vēl trīs, izšuvu vēl vienu… un tas ir izskaidrojums, kāpēc man maijā nebija laika rakstīt blogā. Tā krustiņošana tomēr ir baigā apsēstība… (un kur tas mani aizvedīs?) Bet vispār – skatoties jūtūbē dažādu hobiju apsēstu vlogotāju ierakstus – jāatzīst, ka grāmatnieki ne tuvu nav tie trakākie. Atšķirībā no beauty vlogerēm/blogerēm, kuru mīļmantiņām ir derīguma termiņš (un seja tikai viena), savukārt rokdarbniekiem gadās brīži, kad di-sā darbs un materiāls, grāmatu mīļotājiem tomēr situācija ir krietni vieglāka – man nevienu grāmatu kodes nav saēdušas un derīguma termiņa tām arī nav.

Janet Kruskamp. A Lazy Daisy Afternoon

Pie kosmētikas līdzekļiem gribētu pieminēt manu pavasara/vasaras favorītu jau otro gadu − The Body Shop ķermeņa sorbetus, kuriem ir dažādi aromāti,no kuriem mans mīļākais varētu būt citrusainais Satsuma. Vispār Body Shop man nav iecienīta firma, bet šie sorbeti ļoti labi mitrina un ir piemēroti vasarai. Pavasara jaunatklājums ir krievu brends Organic Kitchen un tā sejas mazgāšanas līdzeklis Face Bestseller. Es pat iedomāties nevarēju, ka savu seju varēšu mazgāt ar želejveidīgu krēmu un pēc tam man būs komfortabla sajūta. Diemžēl Latvijā Organic Kitchen nav nopērkams (burciņu komplektu man uzdāvināja), bet viņiem ir ļoti interesanti, fantāziju rosinoši sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļi un cenas ir ļoti zemas.

Līgani esam nonākuši pie temata, kas mani šogad ļoti nodarbina – uztura bagātinātājiem. Pavasarī nolēmu pievērsties acu veselībai un domāju, ka daudziem tā ir aktuāla problēma. Man vajag rūpēties par savu tīkleni, tādēļ lietoju 10 mg luteīna (to parasti pavada 4-2 mg zeaksantīna). 10 mg luteīna ir standarta deva, ko iesaka acu ārsti, vitamīniem parasti pievieno arī dažādus flavonoīdus (ko iegūst no mellenēm, vīnogu miziņām, priedes mizas u.c.) un antioksidantus (C un E vitamīns, cinks, varš, selēns u.c.). Pirmos divus mēnešus lietoju Life Extension MacuGuard, šobrīd lietoju Jarrow Formulas Caroten All, taču būtiskākais šajos vitamīnos, protams, ir luteīns. Papildus dzēru cinku (15 mg), kas nav šajos vitamīnu kompleksos, jo arī tas ir vajadzīgs tīklenei un citām acs daļām.  Luteīna lietošanai redzu jēgu, jo acīm kļuvis vieglāk, un turpināšu to lietot vismaz pusgadu.

Iepriekšējā ierakstā Dainis  komentāros ierakstīja, ka “daudzi uztura bagātinātāji esot naudas izkaisīšana vējā”, kas mani drusku izbrīnīja, bet tagad varētu viņam pat piekrist. Cilvēkam ir jāzina, ko viņš lieto, un nevajag aptiekā ieiet un prasīt “kaut ko”. Skatieties vitamīnu devas (lai par lielu naudu nedzertu skudras dozu) un pievērsiet uzmanību vitamīnu formai – populārā oksīda forma ir vislētākā un vissliktāk uzsūcas. Piemēram, ar dzelzs oksīdu jūs sev pāris nedēļās aizdambēsiet zarnas. Meklējiet helātu un citrātu formas!

Īpaši gribēju uzrakstīt par populāro Omega-3 lietošanu. Omega-3 ir polinepiesātinātās taukskābes, kas iedalās alfalinolēnskābē (ALS), eikozānpentaēnskābē (EPS) un dokozaheksaēnskābē (DHS). ALS Latvijas iedzīvotāju uzturā ir izsenis un populārākā ir linsēklu eļļa, taču tā ir t.s. īsās ķēdes taukskābe, un derīgākas esot garās − EPS un DHS, kas atrodamas auksto jūru treknās zivīs. Pērkot jebkāda veida Omega-3, vajag lasīt, cik sastāvā ir EPS un DHS (tas tiek uzrādīts atsevišķi), jo ļoti bieži lielāko daļu no uzrādītajiem mg veido zivju eļļa. Kardiologa ieteikums būtu lietot 1g Omegas-3 dienā. Tai pašā laikā tiek uzskatīts, ka nepieciešamā Omega-3 deva tiek uzņemta, nedēļa 2-3 reizes (dienā 30-40g) ēdot auksto jūru zivis (lasis, siļķe, skumbrija, reņģe u.c.). Domāju, ka cilvēkam bez akūtas vajadzības pēc Omegas-3 un mērenu zivju lietošanu uzturā ar 500mg EPS/DHS dienā varētu būt pietiekoši − pāris kursu gadā nekaitēs. (Ja tiek lietoti asinis šķīdinoši preparāti, arī nevajadzētu lietoti vairāk par 500mg EPS/DHS.) Reklāmas nolūkos ražotājs bieži uzliek skaļu nosaukumu, ka kapsulās ir arī Omega-6 un Omega-9, bet šīs omegas mēs labi iegūstam ar parasto uzturu (ja nu vienīgi netiek ieturēta kāda strikta diēta). Vispār, pētot aptieku piedāvājumu, esmu sapratusi, ka daudzi no plaši reklamētiem preparātiem nav nekas cits, kā veikli papildinātas, parastas zāles. Piemēram, Hjertemagnyl ir acetilsalicilskābe (aspirīns), kam pievienota minimāla magnija oksīda deva. Esiet modri un neesiet slinki izpētīt, kas jūsu organismam ir tiešām vajadzīgs!

Lai mums saulaina un silta vasara! Turpinām lasīt!

 

 

Jūnija meitene

Komentēt

Lisa DeWilde_Merche

Lisa DeWilde. Merche

Vai tu vari dārzā vai ziedu veikalā atrast kādu ideālu rozes pumpuru? Noliec to uz sava rakstāmgalda vai naktsgaldiņa. Talmudā rakstīts, ka “ikkatram zāles stiebriņam ir savs eņģelis, kas pārliecas tam pāri un čukst: “Audz, audz.”” Tāds ir arī mums.

Sāra Bon Bronika “Vienkāršā pārpilnība”

(“Kontinents” (1999), no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa)

“Eirovīzija-2017”: atskaņas

5 komentāri

Efrem Lukatsky/Associated Press

Nolēmu, ka turpināšu tradīciju un padalīšos pārdomās par Eirovīzijā  ieraudzīto (2016. gada pārdomas šeit). Kopējie iespaidi ir diezgan pretrunīgi  − man nepatika Ukrainas šovs, atstāja diezgan prastu iespaidu (bet ņemsim vērā, ka Ukrainā šobrīd notiek reāla karadarbība un tai ir citas prioritātes), arī skaņa, skatuve un montāža (šķiet, tā jau ierasti bija zviedru kompānijas pārziņā) likās haotiska. Taču uzvarēja dziesma, par kuru es pati balsoju, un uzskatu, ka tā tiešām ir pelnīta uzvara.

Ja ilgstoši sekojat Eirovīzijas norisēm, tad būsiet ievērojuši, ka tās attīstība pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi diezgan strauja – vēl gadsimta sākumā to varēja dēvēt par “estrādes dziesmu konkursu”, kas nebija īpaši mainījies 40 gadus, taču pēdējie gadi uzrāda vēlmi konkursa dziesmām iekļauties Eiropas popmūzikas topos. Es teiktu, ka šobrīd ir neliels apjukums – uz skatuves redzams gan t.s. “Eirovīzijas formāts” ar lielām balādēm un frīkainiem dejotājiem, gan salīdzinoši moderna mūzika. Viena lieta gan ir aizgājusi pilnīgi greizā virzienā − aizraušanās ar skatuves efektiem (šogad īpaši šausminoša bija dziedātāju projicēšana milzu formātā uz skatuves ekrāna). Mazumā ir gājusi “vingrošana” ar dejotājiem, tagad modē ir bezjēgā krāšņa skatuve, pa kuru dziedātājs visādi “iznesas”, nesmādējot vārtīšanos pa grīdu. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka dziedātāja uzdevums uz skatuves ir dziedāt, domājot par dziesmas saturu, nevis sadalīt savu uzmanību, uztraucoties, vai viņš īstā brīdī ir pagriezies, nogūlies, pakāpies. Tāpēc tik daudz ir mehāniskas dziedāšanas un kļūdas dzīvajā izpildījumā − dziedātājs nav robots, ko var ieprogrammēt pie režijas pults. Gluži loģisks šajā sakarā ir konkursa uzvarētāja portugāļa Salvadora Sobrala teiktais, ka jāatgriežas jēgpilnai mūzikai, kura ir vērtība pati par sevi – bez uguņošanas, specefektiem un fona dejotājiem.

“I want to say that we live in a world of disposable music – fast food music without any content. And I think this could be a victory for music with people that make music that actually means something. Music is not fireworks, music is feeling – so let’s try to change this and bring music back, which is really what matters.”

Protams, ka pilnībā Eirovīzija nemainīsies un joprojām uz skatuves būs tādas šausmas kā vīrs ar bizi no Montenegro, kurš atrādīja savu provinces striptīzbāra numuru. Taču ir arī jāatzīst, ka Eirovīzijai pastāv objektīvi ierobežojumi − tās ir tikai trīs minūtes, kuru laikā ir jāparāda maksimums un jāmēģina iepatikties gan žūrijai (kura teorētiski vērtē muzikālo sastāvdaļu), gan Eiropas multinacionālajai publikai (un neatstāsim aiz borta starpvalstu attiecības un politisko noskaņojumu). Faktoru, kas ietekmē rezultātu, ir tik daudz, ka Eiropas noskaņojumu konkrētā vakarā paredzēt praktiski nav iespējams – un savā ziņā šeit slēpjas Eirovīzijas burvība.

Godīgi sakot, šī gada konkurss man šķita vājāks par iepriekšējiem diviem gadiem, taču tomēr labāks par 2014. gadu, kad uzvarēja Končita Vursta. Vidējais mūzikas kvalitātes līmenis ceļas (lai arī brīžiem tas ir kā vidējā temperatūra slimnīcā). Diemžēl vērojama repertuāra krīze, jo ļoti lielām, labām balsīm sevi ir jāparāda viduvējās dziesmās (Lielbritānija, Čehija, Malta, Slovēnija, Dānija, Gruzija, Albānija, Austrālija, Polija). Parādās dziesmas, kas būtu pozicionējamas kā radio hīti, bet to atrādīšana uz skatuves ir problemātiska, dziedātāji  ierakstā skan labāk (Beļģija, Maķedonija, Izraēla, Norvēģija, Serbija, Latvija). Neiztiek bez vecā, labā “Eirovīzijas formāta”, kura panākumi ir atkarīgi no izpildījuma profesionalitātes (Zviedrija, Itālija, Moldova, Kipra, Īrija, Somija, Francija, Vācija, Islande, Šveice). Ķeksīša ievilkšanai mums ir nepieciešams nacionālais kolorīts (Ungārija, Rumānija, Armēnija), kāda pozitīva dziesmiņa (Austrija, Baltkrievija, Spānija) un viena roka dziesma (Ukraina). Frīkus pārstavēja Horvātija un Montenegro. Eiropai patīk būt arī vecmodīgai un klausīties dziesmas, kas varēja būt aktuālas pirms gadiem divdesmit (Nīderlande, Grieķija, Igaunija, Sanmarino). Pāris dziesmas ir tādas, kas sekmīgi startē Eiropas mūzikas topos (Bulgārija, Azerbaidžāna). Lietuva manā skatījumā bija tik briesmīga, ka es to nespēju kaut kur ierindot. Tieši tāpat Portugāle nav īsti ierindojama nevienā kategorijā un tādas dziesmas parasti ir pašā augšā vai apakšā.

Rindojot dziesmas, ievēroju, ka konkursā bijis izteikts krāsu kods: melns un balts ar zeltu vai sudrabu, kas atsķaidīts ar pelēku vai bēšu, un sarkans. Sarkanas kleitas bija tām dziedātājām, kas visskaļāk bļāva (Dānija, Rumānija, Gruzija, Lietuva). Bija arī divas zelta meitenes (Lielbritānija un Čehija) un viena koši dzeltena (Šveice). Tikai divi uzdrošinājās būt provocējoši koši – Latvija un Spānija. Iespējams, ka melnbaltie tērpi vislabāk izskatās uz krāsaina fona, bet agrāk nebiju ievērojusi tik nomācošu krāsu vienveidību – ja finālā nebūtu Lielbritānijas un Spānijas (kas kvalificējas automātiski), tad uz skatuves mēs redzētu tikai melnus, baltus un sarkanus tērpus. Kaut kā dīvaini.

Uzvarētāja vēstījumu par konkursa muzikālās kvalitātes izvirzīšanu priekšplānā varētu attiecināt uz priekšnesumiem kopumā, jo dziesmas, kas uzvarējušas, pārsvarā ir klausāmas arī ārpus konkursa un ir atpazīstamas sava laikmeta liecinieces. Jautājums, vai publika vispār vēlas baudīt kvalitatīvu mūziku, jo tā ir gadiem pieradusi pie Eirovīzijas kā frīkaina šova, kas aizpilda kādu no maija sestdienām. Un gribētos uzsvērt, ka TV šovs uz milzu skatuves sen jau nav tik vienkāršs. Varbūt portugālim Salvadoram gribētos, lai izskatās, ka viņš ir it kā nejauši uznācis uz skatuves, bet arī viņa priekšnesumā viss bija pārdomāts − uz meža fona labsirdīgs dīvainis uguntiņu ielokā dzied izjustu dziesmu nesaprotamā valodā, bija laba skaņas un attēla kvalitāte, priekšnesumā tika iesaistīta publika (palūdzot klusumu pirms uzstāšanās un iesaistīšanu fona veidošanā). Vispār portugāļa priekšnesums bija līdzīgs Anukas “Birds” (Nīderlande, 2013), tikai pirms četriem gadiem vērtētāji tādas dziesmas uzvarai vēl nebija nobrieduši.

Nobeigumā − par “Triānas parku”. Es nedomājot viņus vēlreiz sūtītu uz Kijevu, jo neviens cits no “Supernovas” neizdarītu vairāk. Bija daudz mazu nepilnību, kas kopumā izveidoja lielu mīnusu un  grupai neļāva parādīt sevi no stiprās puses. Lai cik savādi tas nebūtu, bet Eirovīzijas skatuves iespējas iegrieza gan Latvijai, gan Igaunijai, jo abām nacionālā fināla priekšnesums bija krietni spēcīgāks – vizuāli un audiāli. Es nedomāju, ka te ir kāda sazvērestība, bet nacionālajai delegācijai vajadzētu atvēlēt štata vietu cilvēkam, kas kontrolē skaņu un video un aizstāv dziedātāja intereses check-out telpā. Pēc “Triānas parka” uzstāšanās neizskatās, ka tāds grupai būtu bijis (man šķiet, ka Aminatai Kaspars Ansons šai jautājumā palīdzēja). Es ceru, ka Agnesei un viņas puišiem Eirovīzija tomēr būs devusi daudz labu iespaidu un sagadājusi jaunus fanus (ārzemju interneta komentāri pārsvarā ir pozitīvi pat pēc pusfināla rezultātu atklāšanas). Un viņiem izdosies izdzīvot pēc dubļu šalts, ko sagādājuši pašmāju “dīvānu eksperti”.

Tiksimies pēc gada − Lisabonā!

2016. gada seriāli – 1

2 komentāri

Atjaunoju seriālu skatīšanās ieradumus un lēnītēm atgūstu iekavēto. Šajā ierakstā par tiem seriāliem, kas savu pirmo (un, iespējams, pēdējo) sezonu piedzīvoja 2016. gadā. Kaut ko es skatījos jau laicīgi, pagājušogad, bet citi ir skatīti nesen un izvēlēti pēc kāda nejauši atrasta saraksta. Bez noteiktas secības un hierarhijas.

Vinyl (2016) Seriāls ar lielām ambīcijām un slaveniem uzvārdiem, kas ar zināmu nostaļģiju parāda 20.gs. 70.gadu ASV mūzikas biznesa aizkulises. Vēstījuma centrā ir mūzikas izdevniecības boss Ričijs Finestra (Bobby Cannavale) – diezgan vētrains tips ar bohēmisku dzīves uztveri. Ļoti labi parādīts attiecīgais laiks un vide, dievīgs dziesmu celiņš – lai arī man tīri labi patīk mūsdienu elektroniskā mūzika, tomēr “īsto” skaņu nekas nevar aizstāt. Mīnuss ir tas, ka scenārijs ir diezgan saraustīts un desmit sērijām ir astoņi režisori (arī Skorsēze), katrs ar savu skatījumu. Galvenais varonis man nepatika (un vispār tauta par daudz šņauc nāsīs), tādēļ labi vien, ka turpinājuma seriālam nebūs. Rekomendēju mūzikas vēstures interesentiem. 7/10

Westworld (2016-) Šitas man reāli patika, visas ieguldītās naudas vērts ar lielisku aktieru sastāvu. Entonijs Hopkins galvenā leļļu meistara lomā, ar lellēm šoreiz ir domāti androīdi, kuri spēlē lomas milzīgā izklaides parkā. Nopērkot biļeti par lielu naudu, publika šeit ierodas vecmodīgā vilcienā un nokļūst Mežonīgo Rietumu iespaidīgā imitācijā. Pārsvarā ierodas vīrieši, lai “nolaistu tvaiku” – slaktēt indiāņus, drāzt prostitūtas un darīt visu to, par ko reālā dzīvē viņi dabūtu cietumsodu. Protams, ka mākslīgais intelekts nav tik vienkāršs un regulējams, tādēļ rodas aizvien lielākas problēmas, kuras parka saimnieki cenšas noslēpt. Iesaku skatīties. 9/10

StartUp (2016-) Seriāls par jauna biznesa uzsācējiem ar pamācošu morāli, kā nevajag darīt. Kārtējā mākslīgās naudas projektā apvienojušies datorģēnijs Izija, bankas klerks Niks un legalizēties gribošs mafijas pārstāvis Ronalds. Naudas apgrozījums šeit ir miljonos, kas kāpina spriedzi, bet jaunie censoņi, protams, ieberžas visās nepatikšanās pēc kārtas. Brīžiem banāli, bet līdz beigām var noskatīties, tādēļ seriālam būs otra sezona. 6/10

Roadies (2016) Seriāla pieteikums bija ļoti daudzsološs – parādīt rokgrupas pasaules tūres aizkulises, akcentējot to cilvēku darbu, ko skatītājs neredz uz skatuves- sākot no skaņotāja līdz producentam. Noskatījos divarpus sērijas un vairāk neizturēju – kaut kāda plika muldēšana, nesmieklīgi joki un galīgi nešķiet, ka ar tādu attieksmi var notikt jebkāda tūre. 0/10

The Night Manager (2016) Džona le Karē romāna ekranizācija ar Hjū Loriju galvenā nelieša lomā. Sajūtu ziņā līdzinās mazbudžeta Bonda daudzsēriju filmai, Bonda lomā – Toms Hidlestons. Ja patīk bondiānes filmas, tad tā varētu būt jauka izklaide, lai gan nedaudz vecmodīga. 7/10

Bondiānes “blondīnes” lomā ir jaunā austrāliete Elizabete Debiki, kuru satiku vēl vienā 2016. gada seriālā – The Kettering Incident (2016-). Debiki ir nestandarta filmu skaistule, drīzāk modele – gara maikste ar noslēgtu sejas izteiksmi, kas labi iederas abos seriālos. “Keteringas gadījumā” viņa tēlo ārsti, kam ir smagi atmiņas zudumi, un viņa atsperas uz dzimto Tasmāniju, lai noskaidrotu, kas īsti notiek. Man patika seriāla noslēpumainā noskaņa, smukās ainavas, tomēr atrisinājums gan lika vilties – es dotu priekšroku mistikai, nevis zinātniskai fantastikai. Diez vai skatīšos nākamo sezonu. 5/10

Stranger Things (2016-) Šo seriālu es varētu nosaukt par gada pārsteigumu. Tas ir kaut kas tāds, kas ļoti viegli varēja neizdoties – 80. gadu noskaņās veidots zinātniskās fantastikas stāsts. Skatījos un vienkārši fanoju, atceroties tā laika naivās sci-fi filmas. Ja nebūtu šodienīgā tehniskā līmeņa, tad to pilnīgi mierīgi varētu noturēt par 80. gadu vidus produktu. Nezinu, kas to padara skatāmu šobrīd, bet es ar lielu, nostaļģisku prieku “apēdu” stāstu par ļauniem zinātniekiem, slepeno laboratoriju un bērniem ar superspējām. Tik laba Vinona Raidere sen nav bijusi. 10/10

The night of (2016) Stāsts par kādu jaunu ņujorkieti, kurš nonāk dziļos sūdos un tiek apsūdzēts slepkavībā – garš, pamatīgs izklāsts par tiesiskās sistēmas džungļiem. Pirms skatīšanās nezināju, ka seriāls ir angļu “Criminal Justice” rimeiks, varbūt tad būtu uzreiz skatījusies angļu variantu. Angļiem viss ir daudz piezemētāk, bet amerikāņi ir atcerējušies par Holivudu un sabiezinājuši krāsas − čalis ir musulmanis un asiņu ir krietni vairāk. Diemžēl amerikāņiem patīk kopēt skandināvus un veidot garus, it kā spriedzi uzturošus kadrus ar dziļdomīgu mūziku, taču Ņujorkai tas nepiestāv, te ir cits temperaments. No astoņām sērijām mierīgi varēja izmest vismaz divas (tās epizodes par advokāta cīņu ar savu ekzēmu − pilnīgi droši). Kopumā stāsts ir pamācošs, ar jēgu un morāli. 8/10

The Young Pope (2016-) Viens no 2016. gada skaļākajiem seriāliem par negaidīti jaunu pāvestu, kas pēc ievēlēšanas nesāk savam vecumam atbilstošas liberālas reformas, bet tieši otrādi – bīda pat Vatikānam neierastu, ultra konservatīvu politiku. Pāvests ir Džuda Lovs un režisors – Paolo Sorentino, darbības vieta – svētā Pētera bazilika. Vispār es nezinu, vai man seriāls patika, jo galveno varoni īsti neizpratu, bet seriāls ir vizuāli ļoti skaists – iespēja pastaigāt pa bazilikas telpām, pasēdēt Siksta kapellā un novērtēt pāvesta “kleitiņas”. Izskaņa bija intriģējoša, tādēļ nākamo sezonu vismaz sākumā paskatīšos. 7/10

Marcella (2016-) Angļu seriāls par detektīvi, kas pēc ilgstoša pārtraukuma atgriežas darbā. Londonā pēc desmit gadiem atkal uzradies sērijveida slepkava, ko savulaik Marčellla nenoķēra un tagad viņa, bēgot no ģimenes krīzes, uzskata par savu pienākumu pabeigt iesākto. Vispār tas ir tāds vidusmēra detektīvs, kārtējais “Killing” pakaļdarinājums, tikai šeit galvenajai varonei atkal ir atmiņas zudumi un agresijas lēkmes. Galvenās varones tēlotāja (Anna Friel) man patika, tādēļ varbūt paskatīšos nākamo sezonu, bet vispār nekas īpašs. 5/10

Maija meitene

Komentēt

M30794-1 003

Dan Andreasen. Felicity Reading

 

Tik kluss un tik maigs

kā pusplaucis zils lina ziediņš

tavs mīļais vaigs.

.

Ar silto dvašu,

ko šķiroties pūšu roķelēs tavās,

es atdodu tev sevi pašu.

.

Man gribas būt zilajā ziediņā.

Un ziedēt. Un vairāk

itin nekā.

.

Fricis Bārda “Ziediņš” (no dzejoļu krājuma “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”)

Literatūras gada balva 2017

6 komentāri

2017. gada 21. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2017 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Juris Kronbergs “Uz balkona / bet ja visu laiku…” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Edvīns Raups “Ugunsnedrošs pulss” (Jānis Roze);

Māris Salējs “Kā pirms pērkona” (Pētergailis);

Ronalds Briedis “Zāles pret nemirstību” (Neputns);

Ruta Štelmahere “Krekls” (Neputns).

.

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Jana Egle stāstu krājums “Gaismā” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Pauls Bankovskis “Trakie veči” (Dienas Grāmata);

Gundega Repše “Bogene” (Dienas Grāmata);

Laima Kota “Istaba” (Dienas Grāmata).

.

.

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Zigurds Skābardis par Ervīna Velša romāna “Porno” tulkojumu no angļu valodas (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Māra Poļakova par Serhija Žadana romāna “Džezs pār Donbasu” tulkojumu no ukraiņu valodas (Jānis Roze);

Dens Dimiņš par Selīna romānu “Ceļojums līdz nakts galam” tulkojumu no franču valodas (Jānis Roze);

Maima Grīnberga par Jāna Unduska eseju krājuma “Boļševisms un kultūra” tulkojumu no igauņu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Uldis Auseklis “Kaķēns margrietiņās” (Lauku Avīze)

NOMINANTI:

Lelde Stumbre “Pūcīte ar zeltainajām acīm” (Zvaigzne ABC);

Lilija Berzinska “Lamzaks meklē lamzaku” (Dienas Grāmata);

Kārlis Vērdiņš “Tētis” (Liels un Mazs).

 

Nominācija SPILGTĀKĀ DEBIJA

UZVARĒTĀJS – Jānis Tomašs par dzejas krājumu “Melnie darba cimdi” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Svens Kuzmins par stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata);

Dace Vīgante par stāstu krājumu “Ledus apelsīns” (Zvaigzne ABC);

Ilga Raščevska par romānu “Norakstītie”  (Zvaigzne ABC).

.

LaLiGaBa speciālbalva tika pasniegta ANITAI ROŽKALNEI, kas veikusi nozīmīgu ieguldījumu literatūrpētniecībā – radot darbu „Kārļa Zariņa burvju aplis” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts). Anita Rožkalne (1956) ir literatūrzinātniece, ap 300 rakstu un recenziju autore, uzmanības centrā paturot jaunākās latviešu prozas attīstības tendences un rakstnieku biogrāfiju izpēti.

.

.

.

.

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA dzejniekam un atdzejotājam ULDIM BĒRZIŅAM

Foto: Ģ.Raģelis

Balva piešķirta par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Latvijas kultūrvides un valodas bagātināšanā ar nozīmīgiem pasaules kultūrtekstiem. 

***

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā strādāja: priekšsēdētāja Dace Rukšane-Ščipčinska, rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis, literatūrzinātniece Sigita Kušnere, rakstniece un redaktore Rudīte Kalpiņa, rakstnieks Egīls Venters, literatūras skolotāju kuratore Ilze Mazpane, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja Liega Piešiņa, literatūrzinātniece Sandra Ratniece.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

6 komentāri

Regīna Ezera. Zemdegas: fantasmagorija. – Rīga: Liesma, 1977.

GRĀMATU GADSIMTS – 1977

Manā latviešu rakstnieku iztēlotajā reitingā Regīna Ezera atrodas pašos augstākajos plauktiņos, tomēr krietnu laiku centos pieturēties pie idejas, ka “Latviešu grāmatu gadsimta” projekts ir domāts, lai lasītu vēl neiepazītus latviešu autorus un grāmatas. Taču domas mainās − man pašai gribas dažu labu grāmatu pārlasīt, kā arī redzu, ka diezgan maz lasa kādreiz populārus un objektīvi labus latviešu autorus, viņi pamazām tiek aizmirsti, tādēļ varbūt pat mans nelielais grāmatas apraksts varētu kādu ierosināt palūkoties uz senāk izdotām latviešu autoru grāmatām.  Turklāt Ezeras “Zemdegas” Sibilla man uzdāvināja Ziemassvētkos, un tas bija lielisks iemesls romānu pārlasīt un palūkoties uz to ar svaigu skatu.

Romāns veidots no vairākiem stāstiem, kuri savstarpēji pārklājas, un vienojošais elements ir vieta – Mūrgale – “sīks, tumšs aplītis kartē”, kur saspiedušās vairāk nekā simts māju, ciema padome, aptieka, sakaru nodaļa, frizētava, astoņgadīgā skola, veikals un veterinārais iecirknis. Līdz Daugavai putna lidojumā ir desmit kilometru meža, taču Mūrgalei ir sava mazā upītē – Ūdrīte, kur vasarās ūdens vardei līdz padusēm. Tāda noslēgta, ārēji klusa apdzīvotā vieta kaut kur Latvijā, kas romāna uzrakstīšanas laikā, kad pat telefona nebija gluži katrā mājā un cilvēki vēl rakstīja vēstules, būtu ļoti piemērota skatuve, kur izspēlēt kādu drāmu vai detektīvu. Jā, “Zemdegās” noris gan drāmas, gan tiek piedzīvoti nāves gadījumi, kas pasaules mērogam ir sīka vienība, bet katram atsevišķam indivīdam – dzīvības un nāves jautājums. Ezeras raksturīgais paņēmiens − izplest katra indivīda dzīvi pasaules mērogā, un vienlaikus to ievietot kā mazu gabaliņu lielā mozaīkā. Jo mēs varam izprast pasauli tikai savas apziņas ietvaros, bet vienlaikus skaidri apzināmies, ka mums blakus dzīvo vēl miljoniem citu pasauļu.

Mūrgales iedzīvotāji nav nekādi komunisma cēlāji vai darba trieciennieki, Ezerai vispār nav raksturīgs padomju varoņa kults (taisni brīnums, ka viņa dabūja LPSR Tautas rakstnieces titulu). Sešu stāstu varoņu galerijā mēs sastopam gan pedagogu pāri, kam jātiek galā ar laulības izsīkumu un meitas pusaudžu krīzi, gan ciema pārdevēju, kuras krietni vecākais vīrs reiz ir nošāvis zaķi ar divām sirdīm, gan izcili kolorīto vetārstu, kuram eksotisks ir gan vārds, gan izskats un viņa noslēpumainība kairina tenkotāju iztēli, te ir vietējā bagātniece, kas dabūjusi mantojumu no ārzemēm un viņas vīrs – iedzērājs un trakulīgs motobraucējs, un divas sievietes, kas ar mātes un Solveigas mīlestību gaida mājās vietējo Pēru Gintu. Pēdējais ir “stāsts pašai par sevi”, kurā rakstniece ironiski ķidā savas daiļrades mokas. Stāstu sekstetu kā rāmis apņem rakstnieces ievads un nobeigums, kurā viņa nokļūst mistiskā mežā, ko varētu nodēvēt par Nāves dārzu. Viņas stāstu varoņi šeit ir sastinguši laikā, šeit nav pat paša laika, tikai apjauta, ka līganie stāvi ir miruši, vēl vairāk – daudzi no šiem cilvēkiem bija nogalināti, lai gan slepkavas roka nevienam netika pieskārusies tieši, jo nonāvēšanas veidi ir dažādi. Ar šādu ievadu autore jau laicīgi liek saprast, ka katra stāsta izskaņa būs traģiska, vienu no varoņiem sagaida nāve, tādējādi romānam tiek uzmests pārlaicīguma plīvurs.

Ar tuvu cilvēku nāvi un paša ciešanām apzīmogoto pagātni viņš nesa, kā gliemezis nes savu māju, tikai tā viņu nepasargāja ne no kā: nevilšs pieskāriens − un uzreiz atsedzas dzīvi audi.

Portrets. Regīna Ezera, ar kaķi. 1975. gada novembris. Fotogrāfs: Atis Ieviņš.

Rakstnieces dzīvē romāna rakstīšanas laiks ir saistīts ar traģisku notikumu − 1974. gada janvārī 22 gadu vecumā ir mirusi viņas vecākā meita, un neko tādu nav iespējams aizmirst vai saprast. Varbūt šī spēlēšanās ar nāves tēmu, rotaļīgā iecere visu izskaņā pārvērst par ļaunu sapni ir bijusi savdabīga samierināšanās ar sērām, nāves fakta pieņemšana. Ezeras daiļrade no šī trieciena nesalūzt, tikai iegūst spilgtākas krāsas un tādu kā vienaldzību pret to, kā “vajag” rakstīt, nekautrējoties atkāpties no ierastā reālisma. Jau no 60.gadu otrās puses Ezera ar ģimeni vasaras pavada Ķeguma pusē, savā mājā pie Daugavas, bet pamazām pārcelšanās no Rīgas notiek aizvien agrāk un aizbraukšana aizvien vēlāk, līdz 1977. gada rudenī viņa nolemj “Briežos” dzīvot pastāvīgi. Visticamāk jau, ka romānā “Zemdegas” ( un citos daiļdarbos) attēlots mežs Ķeguma HES tuvumā, kas izstaigāts kopā ar suni krustu šķērsu, baudot un vērojot dabas daudzveidīgās izpausmes. Es teikšu, ka līdztekus Ezeras dzīvelīgajiem varoņiem viņas dabas tēlojumi ir tikpat krāšņi un bagātīgi un nostājas blakus cilvēkiem kā līdztiesīga stāstījuma daļa.

Viņas vēsumā bija kaut kas no zivs, lēnprātībā − no aitas, un, ievērojot viņas un Pētera savstarpējo attieksmju raksturu, dibināti varēja pieļaut, ka viņa nepazina pat greizsirdību − kā vista.

Romāns “Zemdegas” nav domāts jauniešiem un īstenībā es būtu pat izbrīnīta, ja kāds vidusskolēns apgalvotu, ka tas viņam ļoti patīk − tajā vecumā daudz vieglāk uztveramas Ezeras Zooloģiskās noveles. Romānam nav ārējas spozmes, supervaroņu, liela mēroga traģisku notikumu, varoņos jaušama zināma rezignācija, samierināšanās ar apstākļiem, tomēr šajā ārēji mierīgajā dzīvē, zem līgana dienu plūduma ir jaušami milzu atvari, aizmigušas zemdegas, kuras, pienākot noteiktai stundai, uzliesmo ar iznīcinošu spēku. Ja jūs esat literārais gardēdis, tad tā ir grāmata jums.

…Un atkal es esmu Mūrgalē, un māju dūmeņi kā veči kūpina savas miera pīpes pret skaidro debesu velvi, vēsu un tīru kā stikls, un strūklas − baltas un iesirmas, un pavisam pelēkas dūmu strūklas stīdz, plūst un stiepjas augšup un ietiecas tieši debesīs, nez kur pagaistot un izklīstot lielos tālumos un augstumos, itin kā sakūstot ar vizmojošo starojumu, ko saule, virs meža svītras tik tikko paslējusies un pakāpusies, − oranžā un griezīgi spožā rīta saule lej aizgūdamās un neatņemdamās, lej devīgi un izšķērdīgi pāri visiem un visam, darot klajumus rožainus, ēnas zilas un kokus mēļus.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-janvāris/marts)

6 komentāri

Sveicināti pavasarī! Mājas kārtošanas process ir nonācis pie ielūkošanās pavisam mazās kastītēs, un te nu es atradu visādu laiku nozīmīšu krātuvi, kurā glabājas dažas diezgan eksotiskas. Nezinu, no kurienes man mājās ir nozīmīte “Общество книголюбов” (“Grāmatmīļu biedrība), taču šī PSRS organizācija ir radusies 1974. gadā un pastāv joprojām, no 2001. gada pārtapusi par “Международный союз книголюбов”. Smiekla pēc atcerējos, ka  Fledis pie Sibillas ieraksta par Grāmatu izstādi bija paudis ierosinājumu par blogeru atpazīšanas zīmēm − piespraudēm, uzlīmēm. Varbūt tālajos padomju laikos šādas piespraudes ar “Grāmatmīļu biedrības” logo cilvēkiem arī kaut ko nozīmēja.

Bet nu – pie šī gada jauniznākušajām grāmatām. Laikam jau mans lielākais līdzšinējais prieks ir par jauniem Aspazijas Kopotiem rakstiem (Latvijas akadēmiskais apgāds). 1.sējumā atrodams sastādītājas Ausmas Cimdiņas priekšvārds ar Aspazijas jaunības biogrāfiju un Aspazijas agrīnās lugas, kurām pievienota to iestudējumu hronika. Aspazija man ir sirdij tuva personība, un ceru, ka piepildīsies iecere izdot visus desmit Kopoto rakstu sējumus, šī gada beigās vajadzētu jau iznākt nākamajam.

Latvijas Grāmatu izstādes laikā tika prezentētas divas jaunas grāmatas no sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Ingas Ābeles romāns “Duna” (Dienas Grāmata) stāsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē, kopā savijot cilvēka un zirga likteņus. Savukārt Andra Manfelde romānā “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata) stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. Vēl viens apgāda “Dienas grāmata” nesens izdevums ir Andra Kolberga “Bise un kapakmens”, kas pēc apjomā drīzāk būtu dēvējams par garstāstu un šoreiz tas ir medību stāsts. Patiess prieks, ka Kolbergs atgriezies jaunāko izdevumu plauktā.

Jana Veinberga ir apņēmības pilna attīstīt romantiskā detektīva žanru latviešu literatūrā – varētu viņai palīdzēt, lasot jauno detektīvromānu “Klavierkoncerts” (Zvaigzne ABC) par kāda slavena pianista noslēpumaino nāvi.

Dramaturģe Lelde Stumbre sarakstījusi beletrizētu biogrāfiju “Maija, Cher Ami!” (Lauku Avīze) par Maiju Silmali − izcilu tulkotāju, dzejnieci, filozofi, bohēmisti, brīvmākslinieci, kuru izsūtīja 1951. gadā par iesaistīšanos “franču grupā”. Biogrāfija vēsta par laiku no 1956. līdz 1973. gadam, kad Silmale bija atgriezusies Latvijā pēc izsūtījuma.

Vēl vienai izcilai latviešu personībai – māksliniekam, grāmatu ilustratoram un autoram Albertam Kronbergam (1887 – 1958) – veltīta somu autora Jukas Rislaki grāmata “Vilki, velni un vīri: Alberta Kronenberga dzīve un daiļrade” (Neputns, no somu val. tulk. A. Žīgure).  Juka Rislaki: “Intuitīvi jutu, ka Kronenbergs ir kaut kas tikpat latvisks kā speķa pīrāgi, Jāņu siers, Skalbes dzeja un Blaumaņa lugas, dziesmu un deju svētki un arī dainas.”

Apgāds “Neputns” izdevis māksliniekam Janim Rozentālam veltītu monogrāfisku albumu “Janis Rozentāls” (sast. A.Brasliņa, L.Slava). Albumā iekļauta plaša mākslas darbu izlase, ko papildina unikāls fotogrāfiju klāsts. Albumam ir arī rakstu daļa ar pētījumiem un laikabiedru atmiņām.

Ņujorkas universitātes profesors, vizuālās kultūras eksperts Nikolass Mirzojevs pēta attēla lomu kultūras vēsturē, mūsdienu mākslā un medijos un tā ietekmi uz plašākiem procesiem sabiedrībā. Viņa grāmatas “Kā raudzīties uz pasauli” (Jānis Roze, no angļu valodas tulkojusi I. Paegle-Mkrtčjanna) nolūks ir ar piemēriem no mākslas, kultūras teorijas un mūsu ikdienas sniegt zinātkāriem nespeciālistiem pārskatu par to, kā vizuālie materiāli veido un iespaido mūsu dzīvi.

Lai arī domāta kā uzziņu literatūra bērniem, varbūt arī pieaugušajam noderēs “Zvaigznes ABC” izdotā “Pasaules vēstures hronika” − liela formāta grāmatā ar krāsainām ilustrācijām parādīti nozīmīgākie pagrieziena punkti cilvēces vēsturē.

Bija diezgan negaidīti latviski ieraudzīt grāmatu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka gan angliski gan krieviski − Florians Iljess “1913. Gads pirms kara” (“J.L.V.”, no vācu val. tulk. I.Miska). Nosaukums gan ir nedaudz maldinošs, jo tā nav plaša vēstures monogrāfija, bet drīzāk lirisks, kultūrvēsturisks ieskats pārsvarā Eiropas mākslas un kultūras dzīvē īsi pirms lielajām pārmaiņām.

Par citu karu − Otro pasaules − stāsta krievu mākslinieka un prozaiķa Leonīda Rabičeva atmiņas “Karš visu norakstīs” (Lauku Avīze, tulkotājs laikam ir tik mazsvarīgs, ka nekur netiek uzrādīts). 1941. gada decembrī Rabičevs 18 gadu vecumā tika mobilizēts padomju armijā, ieguva sakarnieka specialitāti un virsnieka statusā armijā pabija līdz 1946. gadam. Viņa atmiņas stāsta par neizskaistināto kara ikdienu, tie ir “godīga cilvēka memuāri”.

Slavenā kādreizējā padomju izlūka Viktora Suvorova grāmata “Spiegošanas pamati” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. J.Kalve) tomēr nav spiegošanas rokasgrāmata, autors stāsta, kā strādāja PSRS Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU), kā izvēlējās un sagatavoja informācijas ieguves virsniekus, tas ir, spiegus. Iespējams, grāmatā solītie padomi spiegošanas iesācējiem jau ir nodrošinājuši tai bestsellera statusu.

No tulkotās daiļliteratūras jāatzīmē austriešu rakstnieka Roberta Zētālera īsromāns “Viss mūžs” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. S.Brice), kas pēc anotācijas atgādina Viljamsa “Stouneru” – kāds padzīvojis vīrs atskatās uz savu dzīvi, šoreiz no Austrijas kalnu ielejas, kur pavadījis visu dzīvi. Varētu būt kaut kas klusināts un tēlains.

Izdots turpinājums Elenas Ferrantes “Brīnišķīgai draudzenei” – “Jaunais uzvārds” (Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi D.Meiere). Es gaidīšu, kad būs iznākušas visas četras daļas, jo no pirmās daļas lasītājiem esmu sapratusi, ka gaidīt turpinājumu bija grūti.

Viena no pagājuša gada lasītākajām grāmatām Zviedrijā bija Karolīnes Ēriksones trilleris “Pazudušie” (Lauku Avīze, no zviedru val. tulk. I.Balode), kurā galvenā varone vairākas reizes mīklainos apstākļos zaudējusi tuviniekus un vēlas noskaidrot, kas notika patiesībā.

Latviski izdots nu jau ceturtais somu rakstnieces Sofi Oksanenas romāns –  “Norma” (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi G. Pāvola), šoreiz ģimenes drāma, kurā neiztrūkst arī kriminālromānam raksturīgu notikumu.

Nobeigumā liecība, ka izdevniecība “Madris” nolēmusi atbalstīt garīgi slimu cilvēku daiļradi – izdota Mišela Demarkē grāmata  “Tiobas pareģojums” (Michael Desmarquet “Thiaoouba Prophecy”, 1995), kuras autors reiz ticis no citplanētiešiem nolaupīts un guvis unikālas atziņas. Vai jūs spējat pretoties reklāmas sauklim – “Precīzs aculiecinieka pārskats par Visuma esību”? (Goda vārds, ir tik daudz interesantu, netulkotu grāmatu par populārzinātniskām tēmām, kam mums šis “izstrādājums” ir vajadzīgs latviski?)

Tas arī šoreiz viss, priecīgu lasīšanu!

Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti!”(2013) un “Darba nama ēnas”(2015)

3 komentāri

Dženifere Vorsa. Izsauciet vecmāti! / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Jennifer Worth. Call the Midwife. 2002)

Dženifere Vorsa. Darba nama ēnas / Dženifere Vorsa; no angļu val. tulk. Sintija Zariņa. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Jennifer Worth. Shadows of the Workhouse. 2005)

(Nu ko, palaidīsim tautā vēl vienu lingvistisko spazmu, kā teiktu Gundega un iespļautu aciņā, no kuras pati dzer.)

Turpinot tēmu par sievietēm 20.gs. 50.gados, sanāca izlasīt divas grāmatas par angļu vecmātes gaitām Londonā. Nevar tās īsti nosaukt par memuāriem, taču autore tiešām ir strādājusi par medmāsu un vecmāti Londonas tā laika nabadzīgākajā rajonā Īstendā, tādēļ tās būtu dēvējamas par atmiņām daiļliteratūras formā. Biju iedomājusies, ka vienkārši paņemšu palasīt kaut ko izklaidējošu “par dzīvi”, bet diezgan negaidīti pirmā grāmata man iepatikās tik ļoti, ka nopirku to sev mājas grāmatplauktam.  Autores valoda nav izsmalcināta, pārbagāta ar epitetiem, tomēr viņa spēj precīzi un gana tēlaini pastāstīt par varoņiem un notikumiem.  Kā jau mediķei, Vorsai nepiemīt lieka jūtināšanās par smagiem gadījumiem un lasītāja asaras spiešana, tomēr viņas dažbrīd vienkāršie apraksti, gandrīz kā fakta konstatācija, izsauc daudz lielāku līdzpārdzīvojumu par citiem – drāmas cienīgiem opusiem.

Nedomāju, ka es esmu vienīgā, kam par Anglijas medicīnisko aprūpi 20.gs. pirmajā pusē un agrāk bija krietni labāks iespaids. Vorsa raksta (diemžēl viņa nemin avotu), ka 19.gadsimta vidū nabadzīgā slāņu dzemdētāju mirstības rādītāji bija no 35-40%, bet jaundzimušo – apmēram 60%. Bērnu pieņēmējas bija neizglītotas, bet ārstam naudas, protams, nebija. 19.gs. 60. gados tikai 10% dzemdību (gadā to bija 1 250 000) piedalījās ārsts, un ārsti nebija ieinteresēti apmācītu vecmāšu ieviešanā. Pirmās par sieviešu veselību sāka rūpēties mūķenes, kas atvēra aprūpes namus nabadzīgajos rajonos, taču vēl ilgi pirmsdzemdību aprūpi uzskatīja par nelietderīgu. Tikai 1902. gadā pieņēma likumu par vecmātēm, un 1903.gadā sertificēja pirmo vecmāti. Dženifera Vorsa 20.gs. 50. gados arī sāka strādāt šādā klostera aprūpes namā, lai arī pati nebija mūķene. Viņas darba vieta bija Īstenda – Londonas nabadzīgais gals, kurā 19. gs. vidū tika uzslieti daudzdzīvokļu nami Londonas doku strādniekiem un viņu ģimenēm, bet 50.gados tie jau bija grausti, kurus bija smagi skārusi Otrā pasaules kara vācu bombardēšana. Cilvēki dzīvoja lielā saspiestībā, diezgan nehigiēniskos apstākļos, taču bērnu dzima daudz, jo kontracepcija netika izmantota. Vorsa apraksta kvartālus, kuriem teorētiski vajadzētu būt pamestiem, taču tur joprojām dzīvo cilvēki (lielā cūcībā) un zeļ dzertuves un bordeļi. Tai pašā laikā viņai kā vecmātei nekad nav bijis bail iet vienai tur, kur pat policisti iet divatā, jo Īstendas iedzīvotāji ļoti respektēja mūķenes un vecmātes un nekad tās neaiztika.

Autores medicīnas izglītība skaidri nojaušama ārstniecisko manipulāciju aprakstā – viņa neraksta vienkārši, ka varonim tika injicētas zāles, viņa precizē, kādas zāles, cik liela deva, kurā vietā un kāda būs gaidāmā reakcija. Vienā no pirmajām nodaļām autore lietišķi un prātīgi, ņemot par piemēru konkrētas sievietes dzemdības, izklāsta to norisi diennakts garumā, citā nodaļā viņa lasītāju informē, kā pareizi pieņemt tūpļa guļas dzemdības. Turklāt viņai to izdodas izdarīt korekti un informatīvi, šajā grāmatā nav nekādu šausmu stāstu, kurus nevajadzētu lasīt grūtniecēm. Vorsas stāstījumam kopumā ir tāds jauks, pozitīvs noskaņojums – īpaši tas attiecas uz dzemdību jautājumiem, un man pat šķiet, ka tas ir veidots speciāli, lai nevienu nesabiedētu, jo pat mūsdienās ārstniecības iestādēs dzemdības vienmēr nenorit gludi, kur nu vēl pirms 70 gadiem dzemdējot mājās.

Otrai grāmatai “Darba nama ēnas” saskaņā ar nosaukumu vajadzētu vēstīt par tādu kādreizējo nožēlojamo Anglijas institūciju kā darba nami, taču tās īsti neatbilst patiesībai. Grāmatu veido trīs daļas un tikai pirmā daļa stāsta par trim kādreizējiem darba nama bērniem un viņu likteņiem. Otrā daļa veltīta mūķenes Monikas Džoanas dzīvesstāstam, bet trešā – par autores satikšanos ar kādreizējo karavīru Džozefu Koletu, kurš mūža beigās palicis viens un priecīgs satikt kādu atsaucīgu dvēseli jaunās medmāsas personā. Jāatzīst, ka otrā grāmata zaudē pirmajai un vairāk šķiet, ka tie ir atsevišķi stāsti, kurus autore kādreiz dzirdējusi un vienkārši grib pierakstīt, lai par šiem cilvēkiem paliktu rakstīta liecība. Lasīt gan bija vērts un priecājos, ka iepazinu šo cilvēku dzīvesstāstus.

Mums izsniedza 3 atbilstoša izmēra kleitas, 12 priekšautus, 5 cepures un apmetni. Tika sniegti arī precīzi norādījumi, kā tas viss vienmēr jāvalkā. Medmāsu kleitas apakšmalai bija jābūt 38 cm no grīdas – ne vairāk un ne mazāk. Cepures, kas bija plakans, stērķelēts auduma gabals, bija jāsaloka un jāpiesprauž precīzā formā un lielumā. Priekšauti bija jāpiesprauž noteiktā vietā virs krūtīm un jāpielāgo kleitas garumam. Kurpēm bija jābūt īpaša modeļa apaviem ar auklām un gumijas zolēm, lai staigājot neradītu troksni. Zeķes bija melnas ar vīlēm. Jostas un uzpleči bija dažādās krāsās un norādīja, kurā kursā medmāsas studē. Dežūras laikā vienmēr bija jāvalkā pilns formas tērps.

Ja salīdzina padomju, amerikāņu un angļu grāmatas par sievietēm 20. gs. 50.gados, tad visbagātākā dzīve, protams, ir ASV un tur pat neparādās jautājums par bērna aprūpi – skaidrs, ka dzemdības notiek slimnīcā un galvenā problēma ir mātes distancētā attieksme pret bērnu, kas tiek pretstatīta “siltajai” melnādainajai auklei. ASV grāmatā netiek apskatīts jautājums par sievietes tikumību – kas notiek, ja neprecēta sieviete dzemdē bērnu, savukārt angļu un padomju grāmatās skaidri redzama atšķirība – Vorsa stingri uzsver neprecētas māmiņas skaudro likteni, bet Čižovas grāmatā vientuļā māte tiek pieņemta samiernieciski, lai arī sabiedrība vērīgi seko viņas gaitām. Un – tas man bija negaidīti priekš sevis – padomju fabrikas sievietes dzīve dažos aspektos bija labāka nekā Īstendas strādnieku ģimenes mātei (sociālo garantiju ziņā noteikti) un izvēles brīvības ziņā viņa bija priekšā pat amerikānietēm.

Grāmatu sērijā par vecmāti un Īstendu ir vēl trešā grāmata – Farewell to the East End. Ceru, ka latviešu izdevējs mūs iepriecinās arī ar to.

Aprīļa meitene

Komentēt

4_Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

Alberto Macone (1971) The Secret Place (2016)

No sveķainiem pumpuriem tik tikko izšķīlušos jauno lapu aromāts, augsnes rūgtenais valgums, bula zibens un slaids, gaišs stāvs atvērtā logā… Viņā kaut kas smeldzīgi ieviļņojās − tik spēji un stipri, ka sažņaudzās sirds. Ilgas, gaidas, vienaldzības vēl nenotrulināta klusā sajūsma par pasaules neizmērojamo skaistumu − viss, ko izstrāvoja šis vienlaikus reālais un nereālais tēls loga ailē, ieplūda viņā un atkal atstarojās no viņa. Viņam gribējās pieiet klāt, taču viņš nepiegāja, nebūdams drošs, vai izteikti vārdi nesapostīs skaistumu, kas aplūkojams vienīgi iztālēm kā glezna, kur tieši atstatums slēpj burvību, bet tuvums atsedz krāsu triepienus. Viņš bija gana vecs, lai to zinātu, taču, kā redzams, nepietiekoši vecs, ja visu beidzamo laiku bija neskaidri gaidījis šo saviļņojumu un ja tas bija pārsteidzis viņu nesagatavotu − kā tas notiek aizvien. Viņš brīnījās par savām ar gadiem tik nesaderīgajām jūtām, bet nekaunējās no tām, kā nebija kaunējies nekad, tikai nereti slēpis − bet tas nav viens un tas pats. Un līksmais nemiers, kurš viņu pārņēma un kuram − kā viņš pats skaidri zināja jau iepriekš − nākotnē vajadzēja nest arī ciešanas, šobrīd bija vienīgi apliecinājums, ka nekas nav noslēdzies un beidzies, ka viss turpinās un turpināsies vēl un vēl. Pēc sapņa, kur viņu nogalināja, viņš līdz apskurbumam asi un spilgti manīja dzīvības strāvojumu sevī.

Regīna Ezera “Zemdegas” (1977)

Older Entries