Sākums

Oktobra puisis

Komentēt

Carlo Bertocci (10)

Carlo Bertocci (1946) Lapas uz lapām

Pavasaris atnāk ar putnu dziesmām, rudens ievada mūs ziemas mēmumā. Bet arī viņam ir sava mūzika. Saulainās rudens dienās mežā dzied kukainīšu kori. Tur ir miljoniem mazu, spārnotu puteklīšu, kuri mežā meklē beidzamo aizvēju un siltumu un varbūt atnākuši tur nomirt. Tas ir vesels simfonisks orķestris, kur odiņš spēlē pirmo vijoli. Skaņa ir smalka un skumja.

(..)

Cik patīkami ir klejot pa mežu, atrast zīmes no mums svešās un tomēr tik tuvās putnu un zvēru dzīves, jo mēs no sendienām esam uzglabājuši pret viņiem kādu radniecīgu sajūtu. Savā mežā es bieži atradu galdu, uz kura vāverīte bija sēdējusi un ēdusi brokastis. Tas bija kāds lielāks celms platu, gludu virsu. Kā uz galda paliek dažreiz nenokoptas ēdiena paliekas, tā tur arvienu bija pamesta glīti apgrauzta ruda čiekura ruda čiekura serde. Rudenī, kad laikrakstos parādījās paziņojums, ka riekstus atļauts ievākt tikai no 15.septembra, vismazāk šo aizliegumu ievēroja vāveres, kuru šogad bija sevišķi daudz. Augusta beigās zem lazdām visa zeme bija nošķiesta negataviem riekstiem, līdz pusei nolobītu bārkstainu ārējo mizu. Pamēģinājusi saviem asiem zobiņiem, ka rieksts vēl neatlobās no čaulas un ir zaļš, vāverīte bija nometusi to zemē. Vēsās, lietainās dienas viņa pavada savās mīkstās sūnu ligzdās, kur savilkts daudz brūnu riekstu, un priecājas par rudens bagātību, šūpodamās vējā līdz ar savu koku.

Fragmenti no Kārļa Skalbes tēlojuma “Rudens noskaņas” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Advertisements

Kens Folets “Zemes pīlāri” (2013)

Komentēt

Kens Folets. Zemes pīlāri / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Ken Follett. The Pillars of the Earth. 1989)

Grāmata “Zemes pīlāri” plauktā mani bija gaidījusi kopš tās iznākšanas brīža latviešu valodā, bet īstenībā metu acis uz to jau vismaz gadus desmit. Par to liecina mans apraksts par seriālu, kurš tika uzņemts 2010. gadā, un šajā aprakstā es nedaudz pastāstu arī par grāmatas tapšanu, lai arī izlasījusi to vēl nebiju. Laikam jau pirmām kārtām tās apjoms mani bija atturējis no lasīšanas, taču grāmata tikai izskatās draudīga un tā noteikti nav smagnēja satura ziņā. Folets savu rakstnieka karjeru sāka kā sekmīgs spiegu romānu autors un arī “Zemes pīlāros” jūtams viņa trilleru autora piegājiens, tādēļ grāmata drīzāk definējama kā viegli lasāms vēsturiskais piedzīvojumu romāns.

Romāna darbība sākas 1135. gadā un sākumā fokusējas uz Toma Būvnieka ģimeni – Toms ir talantīgs amatnieks, kura klusais sapnis ir uzbūvēt katedrāli, tādēļ viņš nav piekritis siltai, mierīgai namdara vietiņai, bet izvēlējies kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem − klejot pa Anglijas dienvidiem, darot līgumdarbus. Tā gadās, ka ziemas sākumā Toms ar ģimeni paliek bez darba un pajumtes un pēc ilgiem klejojumiem nonāk Kingsbridžas priorijā − salīdzinoši lielā, bet nolaistā klosterī, kuru nupat ir pārņēmis jauns, ideju pārpilns priors Filips. Šeit nu Toms atrod sava sapņa piepildījumu un sāk celt katedrāli. Romāna centrālais mērķis ir parādīt katedrāles tapšanu, un lasītājam ir dota iespēja to vērot trīsdesmit gadu garumā.

Romāna darbojošās personas varētu sadalīt vairākos slāņos − vispirms tas ir Toms, viņa ģimene un viņiem līdzīgie vienkāršie ļaudis − amatnieki, zemnieki, mazie tirgoņi − kuru dienas ir aizņemtas ar domām par vienkāršas iztikas nodrošināšanu; tam seko ļaudis, kam liktenis devis vairāk varas un naudas − turīgie tirgoņi, vietējā muižniecība, vidējā līmeņa garīdzniecība; un tad jau skats vēršas uz augšu − uz karaļiem un kardināliem. Cauri visiem šiem slāņiem kā smaile cauri iziet katedrāle − ēka, kurā satiekas visi, lai vismaz dievkalpojuma laikā ticētu, ka Dieva priekšā visi ir vienādi. Kā jau romānos  ierasts, katrā slānī ir savi galvenie varoņi, kuru likteņiem lasītājs tiek uzaicināts sekot − būvnieks Toms un viņa bērni Alfreds un Marta, meža ragana Elēna ar dēlu Džeku, nežēlastībā krituša grāfa meita Alīna ar brāli Ričardu, varaskārā Hemliju ģimene ar dēlu Viljamu, kā arī baznīcas ļaudis − labais priors Filips un varaskārais bīskaps Valerāns. Epizodiski parādās arī tā laika Anglijas vēstures galvenie “putras vārītāji” − Henrija I meita Matilde un Henrija I māsadēls Stefans, kuri cīnījās par troni gandrīz 20 gadus, un šajā cīņā aktīvi iesaistījās arī Baznīca. Es gan neteiktu, ka Folets ir liels psiholoģisko portretu meistars − viņa attēlotie varoņi ir diezgan viengabalaini un romāna gaitā nekādas lielas pārmaiņas viņos nenotiek − ļaunie kļūst vēl ļaunāki un labie tiek rūdīti pārdzīvojumos.

Nezinu, vai autors tā bija iecerējis, bet man romāna centrālais tēls bija priors Filips. Neliels, rosīgs un gudrs cilvēks, ko liktenis ir ielicis īstajā vietā un laikā. Filips ir uzaudzināts klosterī, citas dzīves nezina, bet viņam ir lielas spējas vienot cilvēkus kopējam mērķim, šajā gadījumā − koncentrēt klostera resursus katedrāles celšanai.

Filipa kredo: Paļauties uz Dieva gribu nenozīmēja turēt rokas klēpī. Tas nozīmēja ticēt, ka godīgi un neatlaidīgi centieni ved pie panākumiem.

Romāna ir gana labi aprakstīta viduslaiku klostera dzīve − gan tā reliģiskais ritms, gan saimnieciskā darbība, kas tieši šajā laikā tiek mainīta un kļūst efektīvāka. Lasītājs tiek iepazīstināts arī ar viduslaiku pilsētu dzīves norisi, taču vislielāko vērību Folets veltījis katedrāļu arhitektūrai − šeit ir daudz terminu un prātojumu par racionālā saskaņošanu ar estētisko, kā arī tehnisku jautājumu risināšana atbilstoši viduslaiku celtniecības iespējām.

Toms māca Džeku: Pareizas daļu savstarpējās attiecības jeb proporcijas ir īstena skaistuma pamats. Tomēr Džeks nejutās pārliecināts par to − viņam labāk patika nepiejaucētas un savvaļīgas lietas: augsti kalni, mūžveci ozoli un Alīnas mati.

Folets gana daudz laika velta Baznīcas iekšējām lietām − cīņai par varu un intrigām, kas īstenībā gūst pārsvaru stāstījumā un pat nosacīti labais tēls priors Filips ir spiests ķerties pie negodīgiem līdzekļiem. Varbūt tas notiek tāpēc, ka autoram vispār daudz labāk sanāk ļaunie tēli − piemēram, nežēlīgais un garīgi kroplais Viljamss Hemlijs ir daudz “dzīvāks” par ideālistisko un taisnīgo Džeku.

Grāmata kopumā ir tāds popsīgs vēsturiskais romāns, kurš nekādā veidā nav ierindojams starp vēsturiskā romāna žanra izcilākajiem paraugiem, taču arī nav nopeļams kā slikti uzrakstīts vai pilnīgas muļķības atreferējošs. Romānam nebija nekādas vainas un pilnīgi iespējams, ka es lasīšu arī nākamo šajā sērijā − World Without End, kura darbība notiek jau 14.gadsimtā.

Lūdzieties par brīnumiem, bet neaizmirstiet dēstīt kāpostus.

Septembra meitene

Komentēt

Adrian Allison (1890-1959) Woman Reading (1940)

Gaismiņa tikko ausa, kad mēs devāmies meža virzienā. Debesis bija apmākušās, pļavā gulēja silta migla. Rīta klusumā mežā tarkšķēja viens vienīgs putns. Vilka knābi gar koka stumbru, par sevi stāstīdams − te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrrr, te irrrrrrrrrr. Mēs ar māti arī te bijām. Gājām brīnumu mežā, kur mūs gaidīja sēņu valstība. Apmākusies debess pašķīrās, no tās izlīda pavārgs saules stars, kas pieņēmās spēkā, un mežs pielija ar zeltainu gaismu. Eglēs, priedēs, bērzos, apsēs un papardēs trīsinājās rasa, mirdzēja smalki noaustie zirnekļu tīkli. Drīz, pavisam drīz tām bija jānāk. Tās nerādījās uzreiz. Tās parādījās, kad par tām stipri domāja.

Mēs gājām klusēdamas un koncentrēdamās. Runāšana varēja tās izbaidīt. Klusēšana darīja savu. Zem papardēm apsājā tupēja apšu kungi − bieziem kātiem un tumši sarkanām cepurēm, tālāk melnu lapu biežņā slēpās zaļganas cūcenes un milzīgās, baltās krimildes, uz meža ceļa cita pēc citas bija izsprāgušas baravikas, mazās, glumās sviesta beciņas, gaileņu un rudmiešu puduri, sūnās kluknēja čigāneņu un bērzlapju podiņi. Mēs turējām klusumu, lai arī gribējās priecīgi bļaut. Mātes brilles palaikam aizsvīda, līdz viņa norāva tās no acīm un ielika kabatā. Gar meža malu pļavā uzgājām baltās atmatenes. Tās bija kā lieli, spēcīgi kamoli uz stipra kāta, kam bija uzvilkts viegls plīvura bruncīts. Sēņu dievs  mūs mīlēja. Grozi pildījās.

Mežmalas rīta piesaulē mēs apsēdāmies atvilkt elpu. Māte attina sviestmaizes. Tās bija gardākās sviestmaizes pasaulē. Un šis bija skaistākais pasaules rīts. Smaržoja sūnas, smaržoja sēnes mūsu grozos, koku miza smaržoja un debesis, kurās saule lēni un pamazīt sukāja savus zelta matus.

Nora Ikstena “Mātes piens” (Dienas Grāmata, 2015)

Augusta meitene

Komentēt

 

Charles Merrill Mount (1928-1995) Reading a book

Vasara nav mūžīga, to Birks zināja,un to zināja arī Ronja. Bet nu viņi sāka dzīvot tā, it kā tā būtu mūžīga, un, cik vien labi spēja, viņi atvairīja visas mokošās domas par ziemu. Ik brīdi − no ausmas līdz krēslai un naktī – viņi gribēja izjust un izbaudīt vasaras saldmi. Lai dienas nāk un iet, viņi dzīvos vasaras skurbumā, neļaujoties raizēm. Viņiem bija palicis vēl pavisam īss laiciņš.

− Un to mums neviens nesabojās, − Birks sacīja.

Šai ziņā Ronja viņam piekrita.

− Es uzsūcu sevī vasaru, tāpat kā meža bites sūc medu, − viņa stāstīja. − Es vācu lielu vasaras pikuci, no kā dzīvot, kad… kad vairs nebūs vasaras. Vai tu zini, kas tajā ir?

Un viņa pastāstīja Birkam.

− Tas ir viens vienīgs sacepums no saules lēktiem un melleņu čemuriem, kas pilni ar mellenēm, un vasaras raibumiem, kas tev uz rokām, un mēness gaismas vakaros pār upi; un zvaigžņu debesīm, un meža dienvidus tveicē, kad saule apspīd priedes, un sīka vakara lietutiņa, un daudz kā cita, un vāverēm, un lapsām, un zaķiem, un aļņiem, un visiem savvaļas zirgiem, kurus mēs pazīstam, un laika, kad mēs peldam un jājam mežā, − jā, nu tu dzirdēji, ka tas ir sacepums no visa tā, kas ir vasara!

Fragments no Astrīdas Lindgrēnes grāmatas “Ronja − laupītāja meita” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC)

Andris Puriņš “Zelta zirneklis smejas” (1981)

5 komentāri

Andris Puriņš. Zelta zirneklis smejas. – Rīga: Liesma, 1981.

GRĀMATU GADSIMTS-1981

Nelielais romāns “Zelta zirneklis smejas” manā Grāmatu gadsimta sarakstā tika iekļauts, jo prātā bija kaut kādas atmiņu druskas par tā popularitāti un polemiku, ko tas izraisījis lasītāju vidū. Man gan bija arī citi varianti šim gadam, taču grāmata burtiski pati pie manis atnāca, un tad jau daudz laika tās izlasīšana neprasīja.

Šo romānu man ir grūti aprakstīt, jo man trūkst informācijas, lai to ievietotu atbilstošā pasaules ainā. 80. gadu sākumā man bija bērnudārznieka intereses, līdz ar to tā laika jauniešu sajūtas nav pazīstamas. Un atšķirībā no daudziem citiem romāniem, ko var vērtēt vispārināti, par šo man gribas veikt aptauju tā laika jauniešu vidū un pajautāt, vai tā tiešām varēja būt. Andris Puriņš (1950) romāna sarakstīšana laikā pats vēl nebija aizgājis ļoti tālu no vidusskolēna vecuma (“Zelta zirneklis” ir viņa otrā izdotā grāmata), tad jau varētu pieņemt, ka materiālu viņš pārzina.

Neslēpšu, ka romānā izcilu literāro vērtību neredzu. Kaut kādas daļas varētu dēvēt par sadzīves romāna ainiņām, diezgan tradicionālām padomju jauniešu romānam, kaut kas ir rakstīts ar pretenzijām uz fantastiku, taču tā izpaužas galvenokārt galvenā varoņa pasaules uzskatu paušanā sarunās ar ķēdītē iekārtu Zelta zirnekli un liek bažīties par viņa psihisko veselību. Kopā tas īsti neskan, turklāt ir sajūta, ka kaut kas no šī romāna ir ņemts laukā un tādēļ ir jūtami dīvaini pārlēcieni varoņu rīcībā. Bet tikpat mierīgi tā varētu būt autora neveiksme raksturu attēlošanā.

(Tālāk romāna aprakstā sekos maitekļi.)

Tatjana Nazarenko (1944) “Pēc eksāmena” (1976) (fragments)

Galvenais varonis ir Filips Jirjens − 11.klases skolnieks, ko varētu raksturot kā zīmuli un izlecēju. Pēc skata simpātisks, trenējas basketbolā, daudz lasījis − īpaši pievērsies filozofijai un psiholoģijai, kas nav viņa smadzenes radījis īpašu kārtību, drīzāk otrādi. Tomēr Filips tiecas uz labo un sava vērtību sistēma viņam pastāv, tādēļ vecāki varētu neuztraukties par viņa draudzību ar bijušo klasesbiedru Juri, kas nesen atgriezies no kolonijas. Autors īpaši uzsver Filipa morālo noturību, jo tādēļ pat ieviests glums tēls Saša, kura dzīves mērķis romāna kontekstā ir novest no ceļa “gaišos zēnus”, kam Filips pretojas pat fiziski iespaidots. Kaut kāda iemesla pēc (garlaicība?) Filips ar Juri izdomā fotogrāfēt plikas meitenes, t.i. kultivēt erotisko mākslu. Nē, teorētisko iemeslu šim procesam Filips, protams, ir izdomājis, taču tas pausts tik sarežģīti, ka drīzāk tā ir vienkārša jauniešu ziņkārība un vēlme pēc kaut kā aizliegta. Jauno fotogrāfu modeles ir viņu vienaudzes, kas tiek ievilinātas un pierunātas, bet pēc tam piespiestas klusēt, draudot ar šantāžu ar kailfoto. Ja es pareizi saprotu, tad parasti fotoseanss tiešām ir bijis tikai foto, bet ne gadījumā ar Margitu − Filipa simpātiju, kura viņam gan neatbild ar pretmīlestību. Pēc fotografēšanās Filips Margitu izvaro un pēc tam pieļauj, ka to pašu izdara Juris. Tālāk sekojošā Margitas uzvedība man šķiet neticama – viņa divas nedēļas skolā ar Filipu nerunā, bet tad iesauc viņu trepju telpā, izrunājas un iesit pļauku, pieprasot atsieties viņam no citas skolasbiedrenes un atdot fotogrāfijas. Filips saplēš fotogrāfijas, bet neatdod filmiņu, un tad Margita veic pašnāvības mēģinājumu, par ko uzzinot abi fotomākslinieki panikā likvidē visus savus šedevrus.

Piekritīsiet, ka 80.gadu sākumam sižets ir diezgan jestrs, un mani tiešām interesē, ko īsti vidusskolēni varēja apspriest literatūras stundās, rīkojot literārās tiesas (par kuru eksistenci mani informēja Sibilla). Vai tiešām bija viedoklis, ka Margita ir pati vainīga un tas ir pašsaprotami, ka pašnāvība ir jātaisa nevis pēc izvarošanas, bet tad, kad draud parādīties viņas kailfoto (autors uzsver − erotiskie, ne pornogrāfija (kurš gan zināja tolaik, kas tas vispār par zvēru?). Es cenšos iedomāties savu uzvedību šādā situācijā (padomju tikumiskie uzvedības modeļi man nav sveši), bet tas ir praktiski neiespējami − pilnīgi iespējams, ka izvēlētos klusēt, lai nedabūtu izvarošanas upura zīmogu, kas faktiski varēja nākt kopā ar palaistuves slavu.

Pašsaprotami, ka Filipa raksturs ir bijis jāparāda attīstībā, tā sacīt − kā samaitājas mūsdienu jaunatne. Tādēļ romānā nav stipru vecāku tēlu, pedagogu autoritātes, radu saime parāda sevi kā merkantili rausēji, lai arī pretstatam figurē treneris, kurš Filipu brīdina par personības izmaiņām, un pozitīvais draugs Ivars. Romānā parādās arī Margitas māte − māksliniece, kura vēl pirms visa notikušā zīmē Filipa portretu, un stipri aizplīvurotā formā tiek likts nojaust, ka zīmēšanas seansi viņiem beidzās ar pārgulēšanu. Teorētiski varētu to uztvert kā lūzuma punktu jaunieša attīstībā, bet sekss ir pausts tik alegoriski, ka to iespējams saprast tikai ar mūsdienu samaitāto prātu. Vispār jau tā laika jaunatne lielākoties bija krietni tikumīgāka kaut vai tādēļ, ka nebija informācijas, kas īsti jādara, tādēļ arī varētu pieņemt, ka Filips tiek mātes samaitāts, iekož aizliegtā auglī, bet grēka bumerangs trāpa netiklās mākslinieces meitai (o, kas par santabarbaru!).

Kad es tā pati ar sevi aprunājos par iespaidiem, man iespaids par romānu pat uzlabojās. Ja šo sižetu izmantotu mūsdienās, piemēram, tagadējā Latvijas vēstures sērijā, tas pat varētu izvērsties diezgan daudzsološi un šo to nozīmīgu pavēstītu par tā laika sabiedrības morāli.

 

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-aprīlis/jūnijs)

1 komentārs

Sveicināti vasarā! Paskatīsimies, kas jauns un interesants ienācies pēdējos trīs mēnešos latviešu grāmatplauktos.

Sāksim ar fundamentālu pētījumu latviešu literatūras vēsturē − Māra Grudule “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos”, ko izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ar latviešu agrīnās dzejas palīdzību autore skatās uz laikmetu un vērtē tās radītājus. Monogrāfijā iekļauta 16. un 17. gs. latviešu dzejas paraugu antoloģija un galveno notikumu hronika.

Turpinot Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā iesākto, Daugavpils Universitāte kopā ar apgādu “Zinātne” laidusi klajā kolektīvo monogrāfiju “Aspazija— Rainis. Dzīvā dzīve”. 23 publikācijas pievēršas abu autoru literārā mantojuma interpretācijai valodniecībā, literatūrzinātnē, filozofijā, teātrī, mūzikā un reģionālajās studijās.

Vēl viens apjomīgs veikums ir Vidzemes Augstskolas rektora, vēsturnieka Gata Krūmiņa sastādītā “Latvijas tautsaimniecības vēsture” (Jumava). Pētījuma mērķis bija parādīt pēdējo 150 gadu Latvijas ekonomikas attīstību. Interesanti, ka dažs labs autors, kurš raksta par pēdējā laika procesiem, pats ir bijis to neatņemama sastāvdaļa vai pat iniciators, kas gan mazina kritisku pieeju, tomēr vērtīgi kā laikmeta liecība. Pati grāmata − dārga un lieliem burtiem.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons grāmatā “Neatkarības kara stāsti, 1918-1920” (Lauku Avīze) vēsta par sarežģītu, notikumiem bagātu laiku Latvijas vēsturē. Autors atklāj līdz šim mazāk zināmus vēstures aspektus, apstrīd mītus par spilgtākajām Latvijas armijas personībām, apkopo aculiecinieku liecības un dienasgrāmatu ierakstus.

Par senākiem laikiem vēsta arheoloģes Baibas Vaskas monogrāfija “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Balstoties arheoloģiskajā materiālā, autore rotas un ornamentus apskata kā daļu no Latvijas kultūras, skatot to Eiropas vēstures kontekstā.

Pievēršoties praktiskākām tēmā, jāatzīmē divas apgāda “Zvaigzne ABC” izdotas grāmatas. Bioloģe Gundega Kampe-Pērsone aprakstījusi visas līdz šim Latvijas faunas sarakstā iekļautās sugas grāmatā “Latvijas zīdītāji: pilnīgs sugu apskats”, ko papildina ļoti skaistas autores ilustrācijas (es grāmatu nopirktu pat tikai dēļ tām). Otra grāmata ir farmācijas doktores Vijas Eniņas “Veselība pie mājas sliekšņa: 100 populārākie ārstniecības augi Latvijā”, kas īsi un izsmeļoši pastāsta gan par augu vākšanu un uzglabāšanu, gan par to ārstnieciskajām īpašībām un praktisko pielietojumu.

Apgāds “Mansards turpina izdot Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas Jāņa Elsberga redakcijā, klajā nākusi pēc skaita otrā − “Bille, Anss un citi”.

Turpinās arī “Dienas Grāmatas” sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − vienpadsmitā sērijā ir Kristīnes Ulbergas “Tur”. Man gan galīgi negribas solīt, ka es šo sēriju lasīšu visu un pēc kārtas.

No latviešu literatūras pēdējais − Dainas Avotiņas ieguldījums atmiņās par pazīstamiem 20.gs. latviešu literātiem “Paliekoši uzzibsnījumi: laikabiedru vēstules un atmiņu kripatas” (Zvaigzne ABC). Šoreiz par Auziņu, Čaklo, Sudrabkalnu, Ķempi, Elksni, Ezeru, Lisovsku.

Pāriesim pie tulkotās nozaru literatūras. Acīmredzot, ka starptautiskā situācija ietekmē arī izdevēju tulkojumu izvēli, jo gandrīz vienlaikus iznākušas divas grāmatas par islāmu no izdevējiem, kas ar reliģiju teoriju līdz šim neaizrāvās − Jāko Hemēns-Antila “Islāma rokasgrāmata” (“Neputns”, no somu valodas tulkojusi I. Peldekse) un Nabīls Kureši  “Pretrunīgais islāms: Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē” (“Lietusdārzs”, no angļu val. tulk. I. Jansone).

Pieņemu, ka savs izskaidrojums ir arī četriem tulkojumiem par cilvēka apziņu, zemapziņu, prāta darbību utt. Apgāds “Lietusdārzs” izdevis Leonarda Mlodinova  “Zemapziņas spēks: kā subliminālie stimuli ietekmē mūsu uzvedību” (no angļu val. tulk. D.Vanaga) Autors grāmatā izklāstot, kā izprast prāta darbību, pieņemt izsvērtus un pamatotus lēmumus un šķietami nemanāmiem ārējās vides faktoriem neļaut ietekmēt domu procesu. Vēl viena “Lietusdārza” grāmata − Margrētas Sitskornas “Prāta kaislības” skaidro, ka cilvēku lielākie netikumi – mantkārība, skaudība, lepnums, slinkums, dusmas, iekāre un negausība – rodas tieši smadzenēs, un autore piedāvā dažādas psiholoģiskas metodes, kā ietekmēt smadzeņu darbību un mainīt pašiem savus nevēlamos domāšanas ceļus. Savukārt Daniels Sīgels grāmatā “Prāts” (“Jumava”, no angļu val. tulk. I.Vilks) mēģina atbildēt uz jautājumiem — kas ir cilvēka prāts, kur tas atrodas un kā tieši tas strādā. Apgāds “Jānis Roze” pievienojas diviem augšminētajiem izdevējiem ar psihiatra Normena Doidža grāmatu “Smadzenes nenoveco, tās mainās”, kas dod ieskatu cilvēka smadzeņu šūnu spējā atjaunoties un pārveidoties. Izdevējs gan pieteicis to kā revolucionāru atklājumu, taču tāds tas vairs nav gadus divdesmit (un vārdkopa “revolucionārs atklājums” man personīgi vairāk saistās ar Topshop reklāmām par olu vārītājiem un sulu spiedēm).

No tulkotās daiļliteratūras sāksim ar zviedru rakstnieka Jūnass Hasens Khemiri romānu “Viss, ko es neatceros”, kas ieguvis Zviedrijas literāro godalgu un stāsta par rakstnieku, kurš pēta kāda jauna vīrieša bojāejas apstākļus, līdztekus izzinot savu patību (“Jānis Roze”, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone)

Izdevniecība “Omnia Mea” turpina franču rakstnieka Daniela Penaka romānu sēriju komiskā detektīva žanrā par Malosēnu ģimeni. Izdots otrais sērijas romāns “Feja ar karabīni” (no franču val. tulk. A.Kasparova).

Interesanta un nedaudz negaidīta ir apgāda “Zvaigzne ABC” izvēle izdot poļu žurnālista un ceļotāja Antonija Ferdinands Osendovska grāmatu “Cilvēku, zvēru un dievu zemē: jāšus cauri Centrālajai Āzijai” (no poļu val. tulk. R.Labanovskis), kas pirmoreiz iznākusi 1921. gadā un tajā attēloti autora piedzīvojumi politisko kaislību piesātinātajā un Krievijas pilsoņu kara plosītajā Sibīrijā 1919.-1920. gadā, kā arī Mongolijā un Tibetā.

Par ģimeni ar stingriem reliģiskiem uzskatiem stāsta somu rakstnieces Paulīnas Rauhalas debijas romāns “Debesu dziesma” (“Jumava”, no somu val. tulk. A.Kona). Ieinteresēja tēma – kā modernā pasaulē cilvēkam sadzīvot ar konservatīviem baznīcas likumiem.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā tiek rakstīti romāni par neseno vēsturi. Rakstnieces Kai Ārelaidas grāmata “Pilsētu dedzināšana” (“Lauku Avīze”)  stāsta par 20. gadsimta 50. un 60. gadu Tartu, par atmiņām, no kurām nav iespējams izbēgt, un par to, ka ikvienam noslēpumam vismaz reizi vajadzīgs kāds, kas to uzklausa. Savukārt Reins Rauds romānā “Perfekta teikuma nāve” vēsta par Atmodas laiku, atklājot arī tā neglīto, oderes pusi. Abus romānus no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Tiem, kam interesē turpinājums Jū Nesbē krimiķim “Asinis sniegā”, izdevniecība “Zvaigzne ABC” piedāvā diloģijas turpinājumu “Pusnakts saule” (no norvēģu val. tulk. I.Briška), kā arī iznākusi Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas trešā grāmata “Aizbēgt vai palikt” (no itāļu val. tulk. D.Meiere).

Tas arī šoreiz viss.

Jūlija meitene

2 komentāri

Vladimir Volegov_1

Vladimirs Voļegovs. Uz muliņa Blanesā (2015)

Var dzīvot starp cilvēkiem un būt no viņiem jūdzēm tālu.

Es guļu zem ābeles un skatos vaļā acīm bez domām debesu zilumā, kur arī nav nekādu domu, ja neskaita mazo, balto mākonīšu domas, kuras vējš tikpat viegli uzpūš kā aiznes.

Es skatos, kā āboli aug pa pāriem zaros, pieglauzdami viens otram savus zaļos vaidziņus, kuri paliek ar katru dienu apaļāki.

Tepat ir cilvēki. Es dzirdu bērnu balsis, bet tas viss liekas tik tālu. Līdz ar veco ābeli es esmu iegrimis lielā vasaras snaudā, un man liekas, ka mani brāļi ir vecie, labsirdīgie koki, kuru augstās galotnes še redzu visapkārt. Es satrūkstos tikai, kad kāda putna balss mani uzrunā.

“Ēj, ēj,” kaija kliedz gandrīz cilvēka balsī, pāri laizdamās uz jūru.

Fragments no Kārļa Skalbes tēlojuma “Vasaras snaudā” (Pasaku un tēlojumu krājums “Ziemeļmeitas vēdeklis”, izdevniecība “Zinātne”, 1989).

Pavasaris #2017: kopsavilkums

6 komentāri

Es vispār to pavasari nepamanīju – ja maijā beidzot nesāktos zaļās lapiņas un ziedošie koki, tad drīzāk varētu teikt, ka maiga ziema līgani pārgāja vēsā vasarā. Ja tā turpināsies, tad mēs visu gadu valkāsim pufaikas un džinsenes, bet puķainas kleitiņas kļūs par muzeja eksponātiem.

Ellen Jareckie (1959)

Attiecība uz saviem blogošanas paradumiem arī nevaru uzrakstīt neko iepriecinošu − maijā es esmu sasparojusies tikai uz diviem ierakstiem, no kuriem neviens nav par grāmatām (vai tāds var vispār saukties par grāmatu blogeri?). Ar grāmatu pirkšanu gan man viss ir kārtībā – no marta līdz maijam nopirku 21 grāmatu. Savukārt ar lasīšanu atkal ir bēdīgi – izlasīju tikai 10 grāmatas un šobrīd puslasītas ir piecas (tas man ir galīgi neraksturīgi, jo parasti lasu vienu). Otrs neraksturīgai moments ir tāds, ka tikai vienai grāmatai autors ir vīrietis, maija beigās pat speciāli tādu meklēju, lai nebūtu vienveidības. Laikam jau tas sākās martā, kad man negaidīti salikās lasījums par sieviešu likteņiem 20.gs. 50. gados (Jeļena Čižova “Sieviešu laiks”, Ketrīna Stoketa “Kalpone” un Dženifere Vorsa “Izsauciet vecmāti”). Turpināju to ar Regīnas Ezeras “Zemdegām”, tad paņēmu palasīt vienu zviedru izklaide romānu (Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie”), un tad jau pieķēros smagākam gabalam – Melānija Vanaga “Veļupes krastā”, kam sekoja Māras Zālītes “Pieci pirksti”. Godīgi sakot, pēc Vanagas un Zālītes man iestājās pauze, jo galīgi vairs negribējās turpināt ar ieplānotājām grāmatām, kas arī bija par represijām un karu. Maijs man vispār nav lielas lasīšanas mēnesis, un tikai mēneša beigās izrāvu divus skandināvu detektīvus.

No citiem kultūras pasākumiem man ir bijušas divas teātra izrādes – JRT “Saniknotā slieka” un “Lakstīgalu māja”, kas abas nesa vilšanos. Pirmajā gadījumā ir Gunāra Priedes luga, kurai nav ticis atrasts mūsdienīgs skanējums ar aktuālu vēstījumu un aktieri savā nodabā nodarbojas ar komiskiem vingrojumiem. Savukārt otra luga ir Agatas Kristi stāsta dramatizējums, kur Sandra Kļaviņa cīnās viena pati ar tekstu – manuprāt, neveiksmīga repertuāra izvēle, jo tur nav īsti, ko spēlēt, un jāliek lietā visādi triki un sievišķīgas izrādīšanās.

Labā ziņa ir tāda, ka uz savu dzimšanas dienu es dabūju dāvanas, kas mani patiesi iepriecināja  (tas ir jauki, ja cilvēki par tevi piedomā), viena no tām mani pat ļoti izbrīnīja – un tas bija izšūšanas komplekts… ak jel, kur tie gadi. Bet nu reāli es to komplektu izšuvu, nopirku vēl trīs, izšuvu vēl vienu… un tas ir izskaidrojums, kāpēc man maijā nebija laika rakstīt blogā. Tā krustiņošana tomēr ir baigā apsēstība… (un kur tas mani aizvedīs?) Bet vispār – skatoties jūtūbē dažādu hobiju apsēstu vlogotāju ierakstus – jāatzīst, ka grāmatnieki ne tuvu nav tie trakākie. Atšķirībā no beauty vlogerēm/blogerēm, kuru mīļmantiņām ir derīguma termiņš (un seja tikai viena), savukārt rokdarbniekiem gadās brīži, kad di-sā darbs un materiāls, grāmatu mīļotājiem tomēr situācija ir krietni vieglāka – man nevienu grāmatu kodes nav saēdušas un derīguma termiņa tām arī nav.

Janet Kruskamp. A Lazy Daisy Afternoon

Pie kosmētikas līdzekļiem gribētu pieminēt manu pavasara/vasaras favorītu jau otro gadu − The Body Shop ķermeņa sorbetus, kuriem ir dažādi aromāti,no kuriem mans mīļākais varētu būt citrusainais Satsuma. Vispār Body Shop man nav iecienīta firma, bet šie sorbeti ļoti labi mitrina un ir piemēroti vasarai. Pavasara jaunatklājums ir krievu brends Organic Kitchen un tā sejas mazgāšanas līdzeklis Face Bestseller. Es pat iedomāties nevarēju, ka savu seju varēšu mazgāt ar želejveidīgu krēmu un pēc tam man būs komfortabla sajūta. Diemžēl Latvijā Organic Kitchen nav nopērkams (burciņu komplektu man uzdāvināja), bet viņiem ir ļoti interesanti, fantāziju rosinoši sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļi un cenas ir ļoti zemas.

Līgani esam nonākuši pie temata, kas mani šogad ļoti nodarbina – uztura bagātinātājiem. Pavasarī nolēmu pievērsties acu veselībai un domāju, ka daudziem tā ir aktuāla problēma. Man vajag rūpēties par savu tīkleni, tādēļ lietoju 10 mg luteīna (to parasti pavada 4-2 mg zeaksantīna). 10 mg luteīna ir standarta deva, ko iesaka acu ārsti, vitamīniem parasti pievieno arī dažādus flavonoīdus (ko iegūst no mellenēm, vīnogu miziņām, priedes mizas u.c.) un antioksidantus (C un E vitamīns, cinks, varš, selēns u.c.). Pirmos divus mēnešus lietoju Life Extension MacuGuard, šobrīd lietoju Jarrow Formulas Caroten All, taču būtiskākais šajos vitamīnos, protams, ir luteīns. Papildus dzēru cinku (15 mg), kas nav šajos vitamīnu kompleksos, jo arī tas ir vajadzīgs tīklenei un citām acs daļām.  Luteīna lietošanai redzu jēgu, jo acīm kļuvis vieglāk, un turpināšu to lietot vismaz pusgadu.

Iepriekšējā ierakstā Dainis  komentāros ierakstīja, ka “daudzi uztura bagātinātāji esot naudas izkaisīšana vējā”, kas mani drusku izbrīnīja, bet tagad varētu viņam pat piekrist. Cilvēkam ir jāzina, ko viņš lieto, un nevajag aptiekā ieiet un prasīt “kaut ko”. Skatieties vitamīnu devas (lai par lielu naudu nedzertu skudras dozu) un pievērsiet uzmanību vitamīnu formai – populārā oksīda forma ir vislētākā un vissliktāk uzsūcas. Piemēram, ar dzelzs oksīdu jūs sev pāris nedēļās aizdambēsiet zarnas. Meklējiet helātu un citrātu formas!

Īpaši gribēju uzrakstīt par populāro Omega-3 lietošanu. Omega-3 ir polinepiesātinātās taukskābes, kas iedalās alfalinolēnskābē (ALS), eikozānpentaēnskābē (EPS) un dokozaheksaēnskābē (DHS). ALS Latvijas iedzīvotāju uzturā ir izsenis un populārākā ir linsēklu eļļa, taču tā ir t.s. īsās ķēdes taukskābe, un derīgākas esot garās − EPS un DHS, kas atrodamas auksto jūru treknās zivīs. Pērkot jebkāda veida Omega-3, vajag lasīt, cik sastāvā ir EPS un DHS (tas tiek uzrādīts atsevišķi), jo ļoti bieži lielāko daļu no uzrādītajiem mg veido zivju eļļa. Kardiologa ieteikums būtu lietot 1g Omegas-3 dienā. Tai pašā laikā tiek uzskatīts, ka nepieciešamā Omega-3 deva tiek uzņemta, nedēļa 2-3 reizes (dienā 30-40g) ēdot auksto jūru zivis (lasis, siļķe, skumbrija, reņģe u.c.). Domāju, ka cilvēkam bez akūtas vajadzības pēc Omegas-3 un mērenu zivju lietošanu uzturā ar 500mg EPS/DHS dienā varētu būt pietiekoši − pāris kursu gadā nekaitēs. (Ja tiek lietoti asinis šķīdinoši preparāti, arī nevajadzētu lietoti vairāk par 500mg EPS/DHS.) Reklāmas nolūkos ražotājs bieži uzliek skaļu nosaukumu, ka kapsulās ir arī Omega-6 un Omega-9, bet šīs omegas mēs labi iegūstam ar parasto uzturu (ja nu vienīgi netiek ieturēta kāda strikta diēta). Vispār, pētot aptieku piedāvājumu, esmu sapratusi, ka daudzi no plaši reklamētiem preparātiem nav nekas cits, kā veikli papildinātas, parastas zāles. Piemēram, Hjertemagnyl ir acetilsalicilskābe (aspirīns), kam pievienota minimāla magnija oksīda deva. Esiet modri un neesiet slinki izpētīt, kas jūsu organismam ir tiešām vajadzīgs!

Lai mums saulaina un silta vasara! Turpinām lasīt!

 

 

Jūnija meitene

Komentēt

Lisa DeWilde_Merche

Lisa DeWilde. Merche

Vai tu vari dārzā vai ziedu veikalā atrast kādu ideālu rozes pumpuru? Noliec to uz sava rakstāmgalda vai naktsgaldiņa. Talmudā rakstīts, ka “ikkatram zāles stiebriņam ir savs eņģelis, kas pārliecas tam pāri un čukst: “Audz, audz.”” Tāds ir arī mums.

Sāra Bon Bronika “Vienkāršā pārpilnība”

(“Kontinents” (1999), no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa)

“Eirovīzija-2017”: atskaņas

5 komentāri

Efrem Lukatsky/Associated Press

Nolēmu, ka turpināšu tradīciju un padalīšos pārdomās par Eirovīzijā  ieraudzīto (2016. gada pārdomas šeit). Kopējie iespaidi ir diezgan pretrunīgi  − man nepatika Ukrainas šovs, atstāja diezgan prastu iespaidu (bet ņemsim vērā, ka Ukrainā šobrīd notiek reāla karadarbība un tai ir citas prioritātes), arī skaņa, skatuve un montāža (šķiet, tā jau ierasti bija zviedru kompānijas pārziņā) likās haotiska. Taču uzvarēja dziesma, par kuru es pati balsoju, un uzskatu, ka tā tiešām ir pelnīta uzvara.

Ja ilgstoši sekojat Eirovīzijas norisēm, tad būsiet ievērojuši, ka tās attīstība pēdējo 15 gadu laikā ir bijusi diezgan strauja – vēl gadsimta sākumā to varēja dēvēt par “estrādes dziesmu konkursu”, kas nebija īpaši mainījies 40 gadus, taču pēdējie gadi uzrāda vēlmi konkursa dziesmām iekļauties Eiropas popmūzikas topos. Es teiktu, ka šobrīd ir neliels apjukums – uz skatuves redzams gan t.s. “Eirovīzijas formāts” ar lielām balādēm un frīkainiem dejotājiem, gan salīdzinoši moderna mūzika. Viena lieta gan ir aizgājusi pilnīgi greizā virzienā − aizraušanās ar skatuves efektiem (šogad īpaši šausminoša bija dziedātāju projicēšana milzu formātā uz skatuves ekrāna). Mazumā ir gājusi “vingrošana” ar dejotājiem, tagad modē ir bezjēgā krāšņa skatuve, pa kuru dziedātājs visādi “iznesas”, nesmādējot vārtīšanos pa grīdu. Kāpēc tas ir slikti? Tāpēc, ka dziedātāja uzdevums uz skatuves ir dziedāt, domājot par dziesmas saturu, nevis sadalīt savu uzmanību, uztraucoties, vai viņš īstā brīdī ir pagriezies, nogūlies, pakāpies. Tāpēc tik daudz ir mehāniskas dziedāšanas un kļūdas dzīvajā izpildījumā − dziedātājs nav robots, ko var ieprogrammēt pie režijas pults. Gluži loģisks šajā sakarā ir konkursa uzvarētāja portugāļa Salvadora Sobrala teiktais, ka jāatgriežas jēgpilnai mūzikai, kura ir vērtība pati par sevi – bez uguņošanas, specefektiem un fona dejotājiem.

“I want to say that we live in a world of disposable music – fast food music without any content. And I think this could be a victory for music with people that make music that actually means something. Music is not fireworks, music is feeling – so let’s try to change this and bring music back, which is really what matters.”

Protams, ka pilnībā Eirovīzija nemainīsies un joprojām uz skatuves būs tādas šausmas kā vīrs ar bizi no Montenegro, kurš atrādīja savu provinces striptīzbāra numuru. Taču ir arī jāatzīst, ka Eirovīzijai pastāv objektīvi ierobežojumi − tās ir tikai trīs minūtes, kuru laikā ir jāparāda maksimums un jāmēģina iepatikties gan žūrijai (kura teorētiski vērtē muzikālo sastāvdaļu), gan Eiropas multinacionālajai publikai (un neatstāsim aiz borta starpvalstu attiecības un politisko noskaņojumu). Faktoru, kas ietekmē rezultātu, ir tik daudz, ka Eiropas noskaņojumu konkrētā vakarā paredzēt praktiski nav iespējams – un savā ziņā šeit slēpjas Eirovīzijas burvība.

Godīgi sakot, šī gada konkurss man šķita vājāks par iepriekšējiem diviem gadiem, taču tomēr labāks par 2014. gadu, kad uzvarēja Končita Vursta. Vidējais mūzikas kvalitātes līmenis ceļas (lai arī brīžiem tas ir kā vidējā temperatūra slimnīcā). Diemžēl vērojama repertuāra krīze, jo ļoti lielām, labām balsīm sevi ir jāparāda viduvējās dziesmās (Lielbritānija, Čehija, Malta, Slovēnija, Dānija, Gruzija, Albānija, Austrālija, Polija). Parādās dziesmas, kas būtu pozicionējamas kā radio hīti, bet to atrādīšana uz skatuves ir problemātiska, dziedātāji  ierakstā skan labāk (Beļģija, Maķedonija, Izraēla, Norvēģija, Serbija, Latvija). Neiztiek bez vecā, labā “Eirovīzijas formāta”, kura panākumi ir atkarīgi no izpildījuma profesionalitātes (Zviedrija, Itālija, Moldova, Kipra, Īrija, Somija, Francija, Vācija, Islande, Šveice). Ķeksīša ievilkšanai mums ir nepieciešams nacionālais kolorīts (Ungārija, Rumānija, Armēnija), kāda pozitīva dziesmiņa (Austrija, Baltkrievija, Spānija) un viena roka dziesma (Ukraina). Frīkus pārstavēja Horvātija un Montenegro. Eiropai patīk būt arī vecmodīgai un klausīties dziesmas, kas varēja būt aktuālas pirms gadiem divdesmit (Nīderlande, Grieķija, Igaunija, Sanmarino). Pāris dziesmas ir tādas, kas sekmīgi startē Eiropas mūzikas topos (Bulgārija, Azerbaidžāna). Lietuva manā skatījumā bija tik briesmīga, ka es to nespēju kaut kur ierindot. Tieši tāpat Portugāle nav īsti ierindojama nevienā kategorijā un tādas dziesmas parasti ir pašā augšā vai apakšā.

Rindojot dziesmas, ievēroju, ka konkursā bijis izteikts krāsu kods: melns un balts ar zeltu vai sudrabu, kas atsķaidīts ar pelēku vai bēšu, un sarkans. Sarkanas kleitas bija tām dziedātājām, kas visskaļāk bļāva (Dānija, Rumānija, Gruzija, Lietuva). Bija arī divas zelta meitenes (Lielbritānija un Čehija) un viena koši dzeltena (Šveice). Tikai divi uzdrošinājās būt provocējoši koši – Latvija un Spānija. Iespējams, ka melnbaltie tērpi vislabāk izskatās uz krāsaina fona, bet agrāk nebiju ievērojusi tik nomācošu krāsu vienveidību – ja finālā nebūtu Lielbritānijas un Spānijas (kas kvalificējas automātiski), tad uz skatuves mēs redzētu tikai melnus, baltus un sarkanus tērpus. Kaut kā dīvaini.

Uzvarētāja vēstījumu par konkursa muzikālās kvalitātes izvirzīšanu priekšplānā varētu attiecināt uz priekšnesumiem kopumā, jo dziesmas, kas uzvarējušas, pārsvarā ir klausāmas arī ārpus konkursa un ir atpazīstamas sava laikmeta liecinieces. Jautājums, vai publika vispār vēlas baudīt kvalitatīvu mūziku, jo tā ir gadiem pieradusi pie Eirovīzijas kā frīkaina šova, kas aizpilda kādu no maija sestdienām. Un gribētos uzsvērt, ka TV šovs uz milzu skatuves sen jau nav tik vienkāršs. Varbūt portugālim Salvadoram gribētos, lai izskatās, ka viņš ir it kā nejauši uznācis uz skatuves, bet arī viņa priekšnesumā viss bija pārdomāts − uz meža fona labsirdīgs dīvainis uguntiņu ielokā dzied izjustu dziesmu nesaprotamā valodā, bija laba skaņas un attēla kvalitāte, priekšnesumā tika iesaistīta publika (palūdzot klusumu pirms uzstāšanās un iesaistīšanu fona veidošanā). Vispār portugāļa priekšnesums bija līdzīgs Anukas “Birds” (Nīderlande, 2013), tikai pirms četriem gadiem vērtētāji tādas dziesmas uzvarai vēl nebija nobrieduši.

Nobeigumā − par “Triānas parku”. Es nedomājot viņus vēlreiz sūtītu uz Kijevu, jo neviens cits no “Supernovas” neizdarītu vairāk. Bija daudz mazu nepilnību, kas kopumā izveidoja lielu mīnusu un  grupai neļāva parādīt sevi no stiprās puses. Lai cik savādi tas nebūtu, bet Eirovīzijas skatuves iespējas iegrieza gan Latvijai, gan Igaunijai, jo abām nacionālā fināla priekšnesums bija krietni spēcīgāks – vizuāli un audiāli. Es nedomāju, ka te ir kāda sazvērestība, bet nacionālajai delegācijai vajadzētu atvēlēt štata vietu cilvēkam, kas kontrolē skaņu un video un aizstāv dziedātāja intereses check-out telpā. Pēc “Triānas parka” uzstāšanās neizskatās, ka tāds grupai būtu bijis (man šķiet, ka Aminatai Kaspars Ansons šai jautājumā palīdzēja). Es ceru, ka Agnesei un viņas puišiem Eirovīzija tomēr būs devusi daudz labu iespaidu un sagadājusi jaunus fanus (ārzemju interneta komentāri pārsvarā ir pozitīvi pat pēc pusfināla rezultātu atklāšanas). Un viņiem izdosies izdzīvot pēc dubļu šalts, ko sagādājuši pašmāju “dīvānu eksperti”.

Tiksimies pēc gada − Lisabonā!

Older Entries