Galvenā Lapa

Lucy Worsley “If Walls Could Talk” (2011)

Komentēt

Lucy Worsley. If Walls Could Talk: an intimate history of the home (2011)

worsley_if-walls-could-talkLai cik lielu daļu plauktu grāmatveikalos neaizņemtu literatūra par lieliem vēsturiskiem notikumiem un izcilām personībām, mēs visi zinām, ka pagātni galvenokārt veido ikdienība un parasto ļaužu dzīve. Ja neesam noilgojušies pēc kaislībām un drāmām, tad cilvēku ikdienas pētniecība var nest daudz interesantu un pat negaidītu atklājumu. Varbūt interese par šo tematu manā gadījumā būtu saistāma ar prāta nobriešanu, jo pirms divdesmit gadiem man kursa darba tēma par seniem lauksaimniecības darbarīkiem šķita supergarlaicīga. Dieva dēļ, kuru gan var interesēt 17. gadsimta arkls?!  Šobrīd es varētu palasīt arī par ‘arklu’. Protams, ka man gribējās 19. gadsimta Anglijas vēstures kontekstā palasīt kaut ko par tā laika ikdienas dzīvi, un es atradu jauku autori − Judith Flanders, kura sarakstījusi grāmatu The Victorian House (2003). Bet tā nu dzīvē gadās, ka pirmā man ceļā gadījās ne mazāk interesantā Lūsija Vorslija un Flendersai nāksies pagaidīt.

Populārzinātniskais pētījums “If Walls Could Talk” gan neaprobežojas ar 19. gadsimtu, bet stāsta par angļu māju un tās iekārtojumu krietni plašākā periodā − sākot no tiem laikiem, kad visa saime dzīvoja vienā milzīgā telpā ar ugunsvietu centrā, kura vienlaikus pildīja daudzas funkcijas, un beidzot ar mūsdienām, kad būtībā atkal modē nācis atklātais mājokļa plānojums. Savu stāstījumu Vorslija ir sadalījusi četrās nodaļās: guļamistaba, vannasistaba, viesistaba un virtuve, katra nodaļa stāsta par dažādiem cilvēka dzīves aspektiem, kas saistīti ar attiecīgo dzīvojamo telpu. Tāds izklāsts ļauj vienlaikus gan pastāstīt par telpas funkcijām, gan tās iekārtojumu, gan arī pievērsties lietām, kas ir tikai pastarpināti saistītas − piemēram, guļamistabas kontekstā par venēriskām slimībām, bet viesistabā izklāstīt etiķetes smalkumus.

Kad es lasīju Bila Braisona nenoliedzami interesanto pētījumu “Mājas: īsa privātās dzīves vēsture” (Zvaigzne, 2013), man tomēr nepatika, ka viņš stāstījumā tik tālu aizklīst no Norfolkas mācītājmājas, kuru sākumā bija pieteicies izpētīt, līdz ar to iegūtās zināšanas bija diezgan sadrumstalotas. Savukārt Vorslijas grāmatu es aizrautīgi lasīju aptuveni līdz pusei, līdz sapratu, ka atcerēties no tā visa es varēšu tikai pavisam nelielu daļu, un nepieciešams cits piegājiens. Piemēram, lai saprastu, kāds īsti izskatījās un kā darbojās pirmais klozetpods, man nepieciešama ne tikai ilustrācija, bet arī demonstrējums. Šajā gadījumā es bez pūlēm to varēju iegūt, jo īstenībā vispirms bija populārzinātniska raidījumu sērija “If Walls Could Talk” TV kanālā BBC4 un tikai pēc tam tika uzrakstīta grāmata. Četros raidījumos Vorslija izstaigā vēsturiskās angļu mājas, intervē zinošus cilvēkus un pat pati izmēģina pārlaist nakti viduslaiku gultā un mazgāt veļu pēc seno laiku metodes. Manā gadījumā efektīvi bija kombinēt lasāmo ar skatāmo, turklāt Vorslija ir interesanta stāstniece (varbūt pat labāka nekā rakstniece), tādēļ varu ieteikt gan šo raidījumu, gan vēl veselu rindu citu viņas veidotu, kas veltīti dažādiem Anglijas vēstures tematiem.

zombiesretrocanningNenoliedzami, ka Vorslijas grāmatas lasītājiem jābūt pamatzināšanām Anglijas vēsturē, citādi nekāda ieguvuma no izlasītā nebūs − autore gana brīvi lēkā no gadsimta uz gadsimtu, un lasītājām jāspēj izsekot valdnieku un  notikumu hronoloģijai. Esmu pārdomās arī par to, vai sadalīt stāstāmo pa telpām bija efektīvākais ceļš, varbūt lasītājam būtu vieglāk, ja viņu vestu cauri gadsimtiem un secīgi stāstītu par mājokļu iekārtojumu, nedaudz pieminot arī laikmeta lielos notikumus, kas nenoliedzami ietekmē mājas dzīvi. Katrā ziņā man vienmēr ir ļoti patikuši tāda veida muzeji, kuros var it kā ieiet attiecīgā laikmeta istabā ar iespējami autentisku iekārtojumu.

Viens no maniem secinājumiem par angļu ikdienas dzīvi gadsimtu gaitā ir tāds, ka dažos (un varbūt ne dažos) gadījumos tā ir apbrīnojami stūrgalvīga (vai konservatīva) tauta. Protams, var samierināties ar atsevišķiem aukstā un karstā ūdens krāniem, taču angļu gultas klājums − kura daudzslāņaino uzbūvi es nevarēju saprast, līdz Vorslija TV raidījumā to nesadalīja pa sastāvdaļām − nemainīgā veidā pastāvēja līdz 20. gs. 50. gadiem, kad to beidzot nomainīja viegls pēlis (duvet). Bez šādām zināšanām ir pagrūti saprast, kāpēc, piemēram, Hārdija romānā par vecpuiša varoņdarbu tiek uzskatīta tieši gultas taisīšana (viņš pats taisa pat gultu!). Ikdienas dzīve vispār ļoti skaidri parāda, cik ļoti cilvēki ir pakļauti dažādiem iesīkstējušiem priekšstatiem, it īpaši, ja tas saistīts ar statusu vai visas sabiedrības gadsimtiem ilgi pieņemtiem uzskatiem. Anglijas ikdienas dzīves procesu modernizāciju bremzēja arī fakts, ka daudzas lietas paveica kalpi un kungi neuzskatīja par vajadzīgu atvieglot viņu darbu.

Grāmatā ir daudz faktu, kuri paši par sevi, protams, ir vienkārši interesantas, dažreiz negaidītas  ikdienas dzīves detaļas, taču pamazām jau izveidojas arī plašāka aina uz Anglijas ikdienu gadsimtu gaitā. Un pārsteidzoši, ka Lūsija Vorslija nobeigumā raksta par mūsdienu dzīves atgriešanos pie pirmsākumiem − pilnīgi iespējams, ka tuvā nākotnē mainīsies māju arhitektūra un plānojums, jo cilvēkiem vajadzēs taupīt siltumu, savukārt dabas resursu sarukums mudinās taupīt, remontēt un atkārtoti izmantot visa veida atliekas. Kopumā tā bija interesanta grāmata, kuru varētu kalpot arī kā uzziņas līdzeklis par angļu mājsaimniecības un dzīves stila attīstību.

Tomass Hārdijs “Tālu no trokšņainā pūļa”(2000)

2 komentāri

Tomass Hārdijs. Tālu no trokšņainā pūļa: romāns / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Artava, 2000. (Thomas Hardy. Far from the Madding Crowd. 1874)

19. gadsimta angļu rakstnieku Tomasu Hārdiju latviešu lasītājs iepazina jau 1903. gadā, kad tika iztulkots un izdots viens no rakstnieka skandalozākajiem romāniem Jude the Obscure (1895) (toreiz latviski − “Judass Neeewehrojamais”), ko viktoriāņu sabiedrība uzņēma ar sašutumu. Jau iepriekšējais Hārdija romāns Tess of the d’Urbervilles (1891) attaisnoja kritušu sievieti, taču “Džūda neievērojamais” pilnīgi nepieņemami diskutēja par sakrālo laulības institūciju. Ja mani atmiņa neviļ, tad es esmu lasījusi kādu no mazāk populārajiem, latviski tulkotajiem Hārdija romāniem, taču tas bija gana sen un nekādas redzamas pēdas manā lasītāja atmiņā nav atstājis. Šoreiz nolēmu vienkārši izvēlēties to Hārdija romānu, kam ir visaugstākais Goodreads vērtējums, un tas izrādījās “Tālu no trokšņainā pūļa”.

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta otrās puses rakstniekiem, Hārdijs daudz ietekmējies no Čārlza Dikensa un skarbi kritizējis viktoriāņu sabiedrību, taču Dikenss vairāk pievērsās pilsētas videi, bet Hārdijs ir lauku dzīves atainotājs. Viņa ceturtais romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” pirmoreiz tika publicēts ikmēneša žurnālā turpinājumos un atnesa autoram pirmos panākumus. Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Besšeba Everdena, kura manto sava tēvoča lauku īpašumu. Viņa ir sprigana, apņēmīga tumšmate, kas atlaiž veco, nolaidīgo priekšstrādnieku un nolemj saimniekot pati, jo lauku darbus māk un no tiem nevairās. Besšeba tiek attēlota kā izskatīga sieviete, kam piemīt zināms femme fatale šarms, tādēļ romāna gaitā viņa tiek pie vairākiem pielūdzējiem. Pati Besšeba kā tikla angļu roze gan tikai attāli nojauš par iespaidu, ko atstāj uz vīriešiem.

Besšeba kaut ko zināja par mīlestību kā par izrādi, kuru var noskatīties no malas; par mīlestību, kas varētu piemeklēt viņu pašu, jaunā sieviete nezināja neko.

Pirmais, kam trāpa Amora bulta, ir zemnieks Gabriels Ouks, kas ir viens no simpātiskākajiem romāna tēliem − saprātīgs un kārtīgs cilvēks, kura ieceri kļūt par turīgu aitkopi sagrāvis stulbs suns, bet viņš nežēlojas un turpina strādāt. Otrais ir Besšebas kaimiņš Bolvuds − interesants vecpuisis, kurš jauno sievieti piesaista ar vienaldzību; Besšeba ar viņu ļauni pajoko un izraisa pilnīgi negaidītu reakciju − Besšebai pat sapņos nerādījās, ka tā tumšā un klusā vieta, kur viņa tik vieglprātīgi iesējusi sēklu, īstenībā ir lecekts, kur valda tropiska tveice. Trešais ir vieglprātīgais seržants Trojs, kura sarkanais mundieris un glaunās ūsas jauno saimnieci savaldzina līdz neprātam. Šie trīs vīrieši un Besšeba ir galvenie romāna varoņi, un darbība galvenokārt notiek ap viņu attiecībām. Vēl viens pieminēšanas vērts tēls ir Fanija Robina, Besšebas bijusī kalpone, kurai bijusi tā nelaime sapīties ar seržantu Troju − viņa ir spilgts piemērs viktoriāņu meitenēm, kas notiek pēc neapdomīgas niekošanās ar randiņiem.

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd"(2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Ja vīrieši romānā ir attēloti diezgan tradicionāli un lielus pārsteigumus nesagādā, tad Besšeba patīkami atšķiras. Viņa ne tuvu nav viktoriāniska lēnīguma iemiesojums, bet stūrgalvīga, lepna būtne, kurai autors gan piešķīris spēju atzīt savas kļūdas un romāna gaitā mainīties. Var just, ka Hārdijam Besšeba patīk, viņa nav ļauna vai nekrietna, viņai vienkārši tāpat kā visiem citiem gadās tādi brīži, kad labāk nelūkoties sevī, lai paliktu par sevi labās domās. Besšeba ir patiesa savās jūtās, lai arī tas viņu noved pie nopietniem pārdzīvojumiem.

Besšeba, būdama pārāk apdomīga, lai pilnīgi ļautos sievišķībai, tomēr bija pārāk sievišķīga, lai izmantotu apdomu savā labā.

Romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” patiks lasītājiem, kas varbūt ir noilgojušies pēc vecmodīgām lauku kaislībām un vēlas izbaudīt nesteidzīgu stāstījumu, ko patīkami izdaiļo skaisti debess apraksti un lauku veču asprātības. Ja iespējams salīdzināt, tad tā varētu rakstīt Rūdolfs Blaumanis (ja viņam kādreiz būtu ienācis prātā nodoties romānu sacerēšanai).

Kadrs no filmas "Far from the Madding Crowd" (2015)

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Liekot kopā bildi par 19. gadsimta angļu literatūras sieviešu tēliem, man ienāca prātā, ka populārākās tā laika grāmatu varones − Elizabete Beneta (Dž.Ostina “Prāts un aizspriedumi”), Džeina Eira (Š.Brontē “Džeina Eira”), Mārgareta Heila (E. Gaskella “Ziemeļi un dienvidi”) faktiski darbojas ļoti līdzīgos sižetos. Viņa satiek Viņu, un no pirmā acu skata viņiem vienam par otru izveidojas negatīvs viedoklis. Sižeta gaitā abiem nākas garīgi pieaugt, izmainīties un attiecīgi mainās arī viņu savstarpējā attieksme − netīksme pārvēršas pozitīvā pievilkšanās spēkā. Gribētu uzsvērt, ka rakstnieču romānos attīstība notiek abu dzimumu varoņiem. Hārdija romānā pārmaiņas notiek tikai Batšebā, kura nobriest un saprot mīlas īsto vērtību, bet visi vīrieši − kādi nu viņi parādās romāna sākumā, tādi arī paliek. Interesanti, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārši nejaušība, ka rakstnieks−vīrietis (pretēji kolēģēm) uzskata, ka tikai sievietei spēj un var mainīties. Bet to es uzzināšu tikai paplašinot izlasīto romānu klāstu.

Šī bija tā nesaraujamā pieķeršanās, kas rodas (ja rodas), kad divi cilvēki, kurus liktenis saved kopā, vispirms iepazīst viens otra rakstura ēnas puses, tikai vēlāk atklājot labāko, kas viņos slēpts, romantikai pamazām apgarojot skarbo, smagnējo, prozaisko realitāti. Tāds draudzīgs biedriskums, kuru rada kopīgi mērķi, nelaimīgā kārtā reti kad ir vērojams divu pretējo dzimumu pārstāvju attiecībās, jo vīrietis un sieviete savienojas nevis darba apstākļos, bet baudot dzīves priekus. Taču tur, kur laimīgu apstākļu sagadīšanās ļāvusi attīstīties tādām attiecībām, pēcāk atklājas, ka šādi papildināta mīlestība ir stiprāka kā nāve − šo mīlestību nekādiem uguņiem neapdzēst, nekādiem plūdiem neizskalot; salīdzinot ar to, kaislība, kas nepelnīti saucas mīlestības vārdā, ir gaistoša kā dūmi.

Elizabete Gilberta “Visu lietu nozīme” (2015)

7 komentāri

Elizabete Gilberta. Visu lietu nozīme / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2015. (Elizabeth Gilbert. The Signature of all things. 2013)

Gilberte_Visu lietu nozīmeNekad nebiju domājusi, ka pēc Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli” lasīšu vēl kādu viņas grāmatu. Man gan nebija pretenziju pret viņu kā rakstnieci, rakstīt viņa māk, taču idejas, ko viņa piedāvāja, man nebija tuvas un pat šķita maldinošas. Gilbertas jaunāko romānu “Visu lietu nozīme” es ieraudzīju bibliotēkā un mani tas darīja nemierīgu − tik interesants sižets, tik uzrunājoša tēma, tik atbilstošs laikmets − bet tā taču poprakstniece Gilberta, kas nu tur var būt… Romāna anotācija mani beigās uzvarēja, un varu teikt, ka grāmatu es lasīju ar lielu aizrautību no pirmās līdz pēdējai lapai. Tagad man šķiet, ka Gilberta ar grāmatu “Ēd, lūdzies, mīli” ir radījusi sev lamatas − tie, kam tā patika, ir vīlušies šajā vēsturiskajā (lasi − garlaicīgajā) romānā, savukārt tie, kam “Ēd, lūdzies, mīli” krita uz nerviem, nemaz netaisās lasīt citus Gilbertas daiļdarbus.

Diezgan droši grāmatu “Visu lietu nozīme” varētu nodēvēt par Gilbertas “botānisko” romānu, jo tā vai citādi viss grozās pa augiem. Romāna galvenā varone ir Alma Vitakere, kurai liktenis lēmis piedzimt 1800. gada 5. janvārī bagātā amerikāņu ģimenē. Viņas garo mūžu lasītājs iepazīst no bērnības līdz sirmam vecumam. Almas vecāki ir neordināras pesonības − tēvs Henrijs saviem spēkiem no nabadzīga angļu dārznieka dēla ticis par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Filadelfijas cilvēkiem, savukārt māte Beatrise ir Holandes izglītotākās dzimtas atvase. Vitakeru ģimenes kaislība, nolemtība un ienākumu avots ir visa veida augi, arī Almai neiet secen šī aizraušanās − līdztekus palīdzībai tēvam lielas saimniecības darbā, viņa negaidīti iemīl sūnas un kļūst par vienu no tā laika nedaudzajiem briologiem.

Sūnas jebkurā aspektā varēja likties necilas, neinteresantas, pieticīgas, pat primitīvas. (..) Taču sūnām piemita īpašība, kuru izprata tikai retais, bet labi bija iepazinusi Alma: sūnas ir neaptverami stipras. Sūnas saēd akmeni, bet pašas sūnas nespēj saēst gandrīz nekas.

Tikai izlasot romānu, aptvēru, ka Almas dzīve lielā mērā līdzinās viņas mīļotājām sūnām − vairākas reizes Alma piedzīvo dziļu krīzi, taču viņa vienmēr atdzimst − tāpat kā sūnas, kuras pēc nelielas ūdens devas saņemšanas spēj atmosties pat pēc četrdesmit gadiem sakaltētā stāvoklī.  Alma ir liela, vīrišķīga sieviete ar rudu ērkuli uz galvas, kuras potenciālie pielūdzēji baidās gan no viņas gudrās un asās mēles, gan arī no viņas valdonīgā tēva, pie kura straumēm plūst sponsora meklētāji. Pēc jaunības kaislību pieklušanas Alma dzīves piepildījumu rod botāniskos pētījumos un rūpēs par tēvu − viņa līdzinājās grāmatai, kura gandrīz trīsdesmit gadu ik dienas bijusi atvērta vienā lappusē − bet šī lappuse galu galā nemaz nebija slikta.

Frances (Jones) Bannerman. The Conservatory

Frances Bannerman (1855 – 1940). The Conservatory

Almas dzīvē laulības atnāk vēlu un tās ir ļoti neordināras, varētu teikt, cryptogamae − “slēptā laulība” − kā sūnām. Almas vīrs ir mākslinieks, orhideju gleznotājs, kurš viņas dzīvē ienes daudz jautājumu. Atbildes meklēt Alma aizbrauc uz Taiti − skaistu un mežonīgu zemi, kuru centušies pieradināt kristīgie misionāri, taču tas izdevies tikai daļēji. Daļa romāna stāsta par Almas dzīvi uz salas, kā viņa iedzīvojas kardināli atšķirīgā sabiedrībā un iepazīst salas apbrīnojamo augu pasauli. Viņa atrod savu atbildi, un dodas tālāk pasaulē − pie savas mātes radiem uz Amsterdamu, uz slaveno botānisko dārzu Hortus Botanicus. Mūža nogalē šeit viņa atrod sapratni un pretimnākšanu.

Bet kādu dienu tu sapratīsi, ka neviens neiziet cauri šai pasaulei bez ciešanām − lai ko tu varbūt domā par viņiem un viņu iedomāto laimi.

− Un ko lai mēs darām ar savām ciešanām? − Alma jautāja.

− Tu, bērns, ar savām ciešanām vari darīt, ko gribi. Tās pieder tev. Bet es tev pastāstīšu, ko es daru ar savējām. Es tās sagrābju aiz matiem, nosviežu zemē un saberžu ar zābaka papēdi. Iesaku tev iemācīties to pašu.

Lai arī es gribētu vairāk dalīties pārdomās par izlasīto, man nāksies sevi ierobežot, jo citādi iznāks maitekļi. Sižetā tiešām ir daudz interesantu pavērsienu, kurus negribētos atklāt pirms laika. Viena tēma, kas nopietni izvīta cauri romānam ir upurēšanās − vai tiešām savu vēlmju nolikšana maliņā vienmēr ir tā vērta? varbūt pirms nopietna ziedošanās akta būtu vērts pajautāt, vai kādam tas tiešām ir vajadzīgs? Otra tēma − mums ir jācenšas vienam otru pareizi saprast, nevis ar varu jāieliek savas domas cita sirdī.

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Elaine Searle. Rhubarb (2013)

Gribētu brīdināt, ka romānā ir vairākas epizodes ar orālo seksu, kas, protams, pats par sevi nav nekas sensacionāls, tomēr galvenās varones dzīvē tam ir piešķirta papildu nozīme. Esmu pat dzirdējusi vairākas sašutušas atsauksmes, kas tādēļ noliek visu romānu kopumā. 21. gadsimta sievietes vienkārši domā citādāk, Alma ir 19. gadsimta produkts un es centos viņu izprast − domāju, ka man izdevās. Vienkārši ņemiet vērā, ka kādam tas var būt nepieņemami.

Man patika šis stāsts par sievietes dzīvi 19. gadsimtā − Alma bija kolorīta personība, kura visas dzīves garumā mācās iejūtību, sapratni, iepazīst dažādas pasaules (toreiz taču bija daudz mazāk iespēju redzēt, cik dažādi var būt cilvēki). Arī stāsti par augiem un botānikas zinātnes vēsturi, kam beigās tika piepīta arī Darvina evolūcijas teorija, bija kaut kas līdz šim romānos nelasīts. Tādēļ varu ieteikt visiem, kam nepatika Gilbertas pirmais latviski tulkotais romāns “Ēd, lūdzies, mīli”, pamēģināt izlasīt “Visu lietu nozīmi” − varbūt jūs būsiet patīkami pārsteigti.

Viņa zināja, ka pasaule ir elementāri sadalīta tajos, kuri nelokāmi cīnās par izdzīvošanu, un tajos, kuri padodas un mirst.

 

Septembra meitene

Komentēt

Mikhail Nesterov Nataša uz dārza soliņa (1914)

Mihails Ņesterovs (1862-1942). Nataša uz dārza soliņa (1914)

Un atkal žēli kauc suns

un mēness − plikpauris − spīd;

kā kontrabass zeme dun −

āboli krīt.

.

Un atkal rudens ir klāt

un melna kā grāpis kūp nakts.

Un laiks nu ir padomāt,

kur zelta pods ir rakts.

.

Un laiks nu ir sacerēt

kādu dziesmiņu skumju

un ar rudeni saderēt,

ka neiznāks dumja,

.

bet iznāks kā nakts,

kā gaudojošs suns,

kā zelts, kas ir rakts,

kā zeme, kas dun:

.

dun, dun, dun −

uz āboliem mēness spīd,

dun, dun, dun,

uz zemes āboli krīt,

.

dun, dun, dun −

tas ir liktens, kas spīd,

dun, dun, dun −

tie ir gadi, kas krīt…

.

Jānis Peters “Rudenīga dziesmiņa” (no dzejoļu krājuma “Es tevi mīlu” (1998))

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

Komentēt

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Morels_slepkaviba-ka-smalka-makslaKanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Morels_naves-inspektorsNeatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (2000)

Komentēt

Džeina Ostina. Lepnums un aizspriedumi / no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. − Rīga: Jumava, 2000. – (Jumavas klasika). (Jane Austen. Pride and Prejudice. 1813.)

Ostina lepnums-un-aizspriedumiNekādos plānos man nebija Džeina Ostina, taču, iespējams, iepriekšējās grāmatas iespaidā, nedaudz iepazīstot viņas dzīvesstāstu, šķita, ka vismaz viņas populārāko darbu varētu izlasīt. Godīgi sakot, es neatceros, ko es no viņas jau esmu lasījusi, jo man ir sajukušas grāmatas kopā ar filmām, taču pavisam agrā jaunībā Ostinas daiļdarbi man nelikās aizraujoša lasāmviela. Šobrīd man romāns ļoti gāja pie sirds un pilnībā saprotu tos, kam tas ir regulāri pārlasāmo grāmatu skaitā.

Džeina Ostina (1775-1817) piedzima kā septītais bērns lauku mācītāja lielā un draudzīgā ģimenē, kopā viņi bija astoņi bērni un visi sasniedza pieaugušā vecumu (Džeina nomira pirmā). “Lepnumā un aizspriedumos” ļoti dabiski attēlota liela, trokšņaina ģimene, kura dzīvo divstāvu lauku mājā, līdzīgā Džeinas dzimtajam pastorātam Stīventonā. Džeinas vienīgā māsa Kasandra līdzinās romāna Džeinai, tikpat saprātīga un piezemēta. Tikai pusotru gadu no savas dzīves Džeina pavadīja ārpus ģimenes – viņu ar māsu aizsūtīja uz meiteņu skolu mācīties franču valodu, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju un izšūšanu. Vēlāk vecāki paši mācīja meitenes, turklāt Džeina daudz lasīja. Šeit es nedaudz apjūku, jo iznāk, ka izglītība Ostinai ir praktiski nekāda, un man ir nedaudz grūti saprast, kā bija iespējams rakstīt tik inteliģentus romānus (varbūt no grāmatu lasīšanas tomēr ir kāds labums?). Protams, liels iespaids bija ģimenei, kas bija izglītota, un vecāki atbalstīja Džeinas literārā talanta izpausmes jau no mazām dienām.

Džeina nav pirmā publicētā angļu rakstniece, pirms viņas jau bija zināmas Aphra Behn (1640?–1689), Frances Burney (1752–1840), Ann Radcliffe (1764–1823), Maria Edgeworth (1768–1849). Tomēr rakstniecība netika atzīta par lēdijām piemērotu nodarbošanos, un grāmatu prologos rakstnieces atvainojās par savu uzdrošināšanos. Ostina ar savu nodarbošanos lepojās, viņa rakstīja daudz un savus darbus lasīja priekšā ģimenei un draugiem, tomēr līdz romānu publikācijām bija jāgaida diezgan ilgi. Iespējams, šāda vilcināšanās pat nākusi par labu, jo, piemēram, pirmie trīs Ostinas romāni vēlāk tika pārstrādāti (nav gan iespējams pateikt, cik lielā mērā).

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Ņemot vērā, ka Ostina dzīvoja salīdzinoši ierobežotā telpā un interešu lokā, protams, ka viņa varēja rakstīt tikai par to, kas interesēja viņu pašu un atbilda sabiedrības gaidām, t.i. visi viņas romāni ir veltīti vīra meklēšanai. Tas skan vulgāri un piezemēti, bet atcerēsimies, ka 19. gadsimta sākumā sieviete tiesiski un mantiski bija pilnīgi atkarīga no vīriešu kārtas radinieka − tēva, brāļa, vīra, tādēļ šeit runa ir par savas eksistences pamata nodrošinājumu. Ostina pati bija piemīlīga meitene, kurai ļoti patika balles, taču viņai bija niecīgs pūrs; tiek uzskatīts, ka tādēļ viņa nevarēja būt piemērota partija savai pirmajai un varbūt vienīgajai mīlestībai − īram Tomam Lefrojam, kuram bija vajadzīga bagāta mantiniece. Reālu bildinājumu Džeina saņēma 1802. gadā no Harisa Biga, un šādas laulības būtu finansiāli izdevīgas gan viņai, gan viņas ģimenei − taču pēc pārdomu nakts Džeina atteicās no pienākuma diktētās savienības. Pēc tēva nāves Džeinu ar māti un māsu finansiāli nodrošināja brāļi.

− Mēs esam pārāk atkarīgi no tā, kā ierasts tērēt naudu, un manas kārtas ļaužu vidū tikai retais var atļauties precēties, nedomājot par līdzekļiem.

Romāna “Lepnums un aizspriedumi” pirmais melnraksts tapa, kad Džeina bija pavisam jauna − agrīnos divdesmit. Darba nosaukums bija “First Impressions” un tiek domāts, ka pirmajā variantā romāns pilnībā bija uzrakstīts tolaik populārajā vēstuļu formā. 1813. gadā to publicēja kā Ostinas otro romānu, un galvenā varone Elizabete Beneta vienā mirklī iekaroja lasītāju sirdis. Romāna sižets būtībā atkārto Pelnrušķītes stāstu − kāda piemīlīga, nabadzīga meitene satiek princi un cauri dažādiem šķēršļiem nonāk kopā pie altāra. Taču Pelnrušķīte šoreiz ir pašpārliecināta, asmēlīga, netrīc titulu priekšā un neglaimo vīrieša lepnumam, tai pašā laikā viņa pieļauj cilvēcīgas kļūdas un caur to ir pievilcīga lasītājiem. Nav mazsvarīgi, ka romāna gaitā Elizabete ne tikai mainās pati, bet arī īsteno daudzu sieviešu sapni − spēj mainīt iedomīgo un sākotnēji snobisko Dārsiju.

Colin Firth as Mr. Darcy and Jennifer Ehle as Elizabeth Bennet

Kolins Fērts kā misters Dārsijs un Dženifera Īla kā Elizabete Beneta romāna 1995. gada BBC ekranizācijā.

Tradicionāli par romāniem, kas sarakstīti pirms diviem gadsimtiem, vajadzētu teikt, ka jāņem vērā stila un valodas mainība, taču tas nav “Lepnuma un aizspriedumu” gadījums. Es sajutos pat nedaudz muļķīgi, kad pieķēru sevi pārdzīvojam, vai Elizabetei ar māsu izdosies apprecēt savus iecerētos (es taču lieliski zinu iznākumu!). Šajā romānā Ostina ir viegli ironiska, neieslīgst sentimentalitātē, un līdztekus galvenajiem romantiskajiem varoņiem viņai ir izdevusies lieliska komisko tēlu galerija. 19. gadsimta sākumā Ostina eleganti pavīpsnā par aristokrātu iedomību un prasību pēc glaimiem, par lauku muižnieku maziskumu un mietpilsonību. Romānam “Lepnums un aizspriedumi” ir pasakas sižets, kurš cauri pragmatiskam precību tirgum iznes ideju par laulību kā divu mīlošu siržu savienību.

Екатерина Коути, Елена Прокофьева “Джейн Остен и ее современницы” (2015)

Komentēt

Екатерина Коути, Елена Прокофьева. Джейн Остен и ее современницы. – Санкт-Петербург: БХВ-Петербург, 2015. – (Окно в историю).

Kouti_E._Dzhejn_OstenJekaterina Kouti ir autore, kas ir daļēji vainīga pie tā, ka šobrīd lasu par 19. gadsimta Angliju. Jau pirms vairākiem gadiem atklāju viņas blogu, kas veltīts pārsvarā viktoriāņu laikam, un tur bija arī norādes uz viņas sarakstītajām grāmatām − viņa raksta gan viena pati, gan ar līdzautorēm, gan populārzinātnisku literatūru, gan vēsturiskus fantāzijas romānus. Šobrīd Kouti ir pasniedzēja kādā ASV universitātē, nu jau filoloģijas doktore, un viņas kontā ir piecas non-fiction grāmatas, no kurām trīs esmu iegādājusies.

19. gadsimta sākums bija daudz jautrāks par vēlāk sekojošo ārējās klīrības un puritānisma laiku, ko lasītāji iepazinuši Dikensa un māsu Brontē ieturētajos un sentimentālajos romānos. Džeina Ostina (1775-1817) rakstīja brīvāk, ar šķelmīgu humoru, un tādas bija arī viņas laika sievietes. Kouti un Prokofjevas darbā tiek izstāstītas 12 sieviešu biogrāfijas, kuras dažādi ir ietekmējušas Anglijas vēsturi, un daļa no viņām ir slavenas joprojām. Protams, šeit nav pamatīgu un izsmalcinātu biogrāfiju, tie ir tādi vienkārši, taču ievelkoši apraksti, kuru mērķis ir pastāstīt gan par konkrēto personību, gan ieskicēt viņas ietekmi uz tā laika sabiedrību. Padziļinātai interesei ir norādīta bibliogrāfija.

Laiks no 1760. līdz 1837. gadam pieder trīs karaļiem − Džordžam III (1760−1820) un viņa dēliem Džordžam IV (reģents 1811−1820; karalis 1820−1830) un Viljamam IV (1830-1837). Džordža III dēli bija lieli draiskuļi un ar milzu mokām pakļāvās karalisku personu laulību noteikumiem, līdz ar to viņiem bija gana daudz pēcnācēju, taču ne jau oficiālā laulībā dzimušo, tādēļ pēc Viljama IV nāves tronī kāpa abu brāļameita Viktorija.

Divas no grāmatā aprakstītajām sievietēm ir Džordža IV sievas. Pirmā ir Marija Ficherberta (1756–1837) − pašpārliecināta, pakupla atraitne, ar kuru oficiāli atzītas laulības nebija iespējamas gan viņas izcelsmes dēļ, gan ticības − nākamais Anglijas karalis nevar precēt katolieti. Otrā ir Braunšveigas Karolīna (1768– 1821) − Džordža IV nemīlētā, 1795. gadā piespiedu kārtā apņemtā sieva, kuru Džordžs apprecēja tikai naudas dēļ. Karolīna gan nesēdēja klusu un dzīvoja jautri, kas noveda pie vairākiem tiesiskās izskaidrošanās procesiem − izšķirties no viņas Džordžam IV gan nesanāca. Džordža brālis Viljams nebija diez ko saprātīgāks un iemīlējās Karaliskā teātra aktrisē Dorotejā Džordanā (1761–1816), kura bija sieviete ar pagātni un jau četru bērnu māte. Dora visu mūžu turpināja strādāt par aktrisi un dzemdēt Viljama bērnus (no 1794. līdz 1807. gadam viņa dzemdēja desmit bērnus). Protams, atkal par precībām nevarēja būt ne runas un mūža beigas Dorai pagāja kreņķos par naudu un bērnu nākotni.

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Uz kroņprinču gājieniem sabiedrība skatījās caur pirkstiem, jo aristokrātija kopumā tolaik dzīvoja diezgan vaļīgi. Piemēram, tika akceptēts, ka lorda kundze laulībā dzemdē bērnus no cita aristokrāta, lai gan skaļi, protams,  par to nerunāja. Spilgts piemērs ir hercogienes Džordžiānas (1757–1806) dzīve − viņa bija skaistule ar šokējošu uzvedību, turklāt dzīvoja ménage à trois kopā ar savu vīru Devonšīras hercogu Viljamu Kavendišu un draudzeni Elizabetei Fosteri. Šāda savienība šķiet nepieņemama joprojām, taču abas sievietes esot dzīvojušas ciešā draudzībā, kopā audzinājušas bērnus un lieliski izklaidējušās. Dīvainā kārtā vēsture atkārtojas − Džordžiānas pēctece bija Diāna Spensere un visiem zināma viņas ménage à trois ar Velsas princi un Kamillu, šoreiz nelaimīga.

Vēl viena dulla sieviete (starp citu, Džordžiānas māsasmeita) bija lēdija Karolīna Lemba (1785-1828), kuras salīdzinoši laimīgo laulību iztraucē iemīlēšanās lordā Baironā. Atraidītā mīla viņai galīgi nones jumtu, un viņa pārvērš Bairona dzīvi par murgu (nevar gan teikt, ka Bairons to nebūtu pelnījis). Karolīna, būdama tiem laikiem ļoti izglītota, par to pat saraksta romānu, kurā Baironu attēlo kā romantisku nelieti. Šī ir sieviete, par kuru es labprāt uzzinātu vairāk, jo šķiet, ka šajā grāmatā viņa ir attēlota pārāk melodramatiski.

Tālāk pievērsīšos sievietēm, kuru galvenais dzīves darbs nav bijuši sakari ar aristokrātiem. Par Džeinu Ostinu es pastāstīšu nākamajā ierakstā, taču viņas iedvesmotāja un priekštece, izrādās, bijusi Frēnsisa Bērnija (Frances Burney, 1752-1840). Pirmkārt, Frēnsisa visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk noderēja vēsturniekiem, otrkārt, viņas romāns “Evelīna” (1778) guva plašu popularitāti. Frēnsisa paguva gan būt par galmadāmu, gan piedalīties Franču revolūcijā, gan apprecēties ar francūzi, gan izdzīvot pēc mastektomijas, ko visu apraksta savās dienasgrāmatās. Vēl viena rakstniece, mūsdienās krietni pazīstamāka par Bērniju, ir Mērija Vollstonkrafta (1759–1797), kas tiek dēvēta par Anglijas pirmo feministi. Viņas eseja “A Vindication of the Rights of Woman” (1792), kurā viņa iestājās par sievietes tiesībām uz izglītību, saviļņoja sabiedrību, taču vienlīdz aizraujošs ir viņas pašas dzīvesstāsts: tikai vēlīnos trīsdesmit viņa uz īsu brīdi dzīvoja laimīgā laulībā ar domubiedru. Mērija nomira no pēcdzemdību komplikācijām, bet viņas meita bija Mērija Šellija (1797−1851) − slavenā “Frankenšteina” autore. Mērijas dzīvesstāstā tiek smalki izstāstīts, kā pusaudze sapinās ar dzejnieku Pērsiju Šelliju un kā liktenīgais sakars ietekmēja viņas dzīvi.

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

Dīvaino likteņu galeriju ievada lēdijas Hamiltones (1765-1815) portrets: dzimusi kalēja ģimenē, bez izglītības, bijusi kalpone, modele, dejotāja, 15 gadu vecumā kļuvusi par mīļāko kādam baronetam, kam sekoja nākamais. Emma Hārta (kā tobrīd viņu sauca) tomēr bija dzimusi zem laimīgas zvaigznes un kļuva gan par slavenā portretista Viljama Romnija mūzu, gan veiksmīgi apprecējās ar britu vēstnieku Neapolē Viljamu Hamiltonu. Slavenākais viņas dzīves mīļākais bija angļu admirālis Nelsons, taču nomira viņa aizmirstībā un nabadzībā. Vēl viens dīvains liktenis bija Mērijai Lembai (1764-1847) − slepkavai un rakstniecei. Mērija piedzima kalpu ģimenē, viņai bija lemts šuvējas liktenis, taču prāta aptumsuma brīdī viņa nodūra savu māti un pēc tam visu mūžu ik pa laikam pavadīja psihiatriskajā dziednīcā. Pateicoties Mērijas brālim Čārlzam, ap Lembiem izveidojas mazs literātu pulciņš un mūža otrajā pusē Mērija kļuva par bērnu rakstnieci.

Kā pikanta odziņa uz beigām ir atstāts Herietas Vilsones (1786–1845) dzīvesstāsts, kura kopā ar savām trim māsām kļuva par augsta līmeņa prostitūtām, ko tikli dēvē par kurtizānēm. Negaidīti Herietes galvenais talants izrādījās rakstniecība, un viņa ar savām atmiņām šantažēja aristokrātiskos klientus.

Īsumā pastāstīju par gandrīz visām varonēm un man ir pāris secinājumi, kas izveidojušies ne tikai no šīs grāmatas. Pirmkārt, es gaidīju, ka cilvēki būs mazāk izglītoti, taču acīmredzot pat mājās gūta izglītība (un ne tikai aristokrātiem) spēj būt efektīva. Visvairāk pārsteidz prasības pret bērniem, tās ir pat stingrākas nekā 20. gadsimtā. Otrkārt, var just, ka ģenētika vēl nav aktuāla, jo masveidā brālēns prec māsīcu, īpaši augstākajā sabiedrībā (un paskatoties pēc tam ciltskoku nešķiet, ka tas būtu ietekmējis pēcnācēju kvalitāti).

Kopumā grāmata ir gan informatīva, gan izklaidējoša un iezīmē plašu laikmeta panorāmu. Kā mīnuss ir jāatzīmē nedaudz pļāpīgais stils un nevēlēšanās norādīt ilustrācijām ne autorus, ne avotus.

Mišels Feibers “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” (2011)

Komentēt

Mišels Feibers. Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Michel Faber. The Crimson Petal and the White. 2002.)

Feibers_ZiedlapinasMišela Feibera romānu es biju pietaupījusi laikam, kad nonākšu līdz lasīšanai par prostitūtām, taču, ja jau mani pārņēmusi bezbailība biezu grāmatu priekšā, tad lai notiek − romāns par 19. gadsimta otrās puses Londonas pagrimušo dzīvi.

Romāna galvenā varone ir Sirdspuķīte (Sugar) − 19 gadus veca meitene, kura jau sešus gadus strādā par prostitūtu, turklāt viņas “saimniece” ir miesīga māte (tēvs, kā var saprast, ir bijis tikai spermas donors). Viņa strādā pilnīgi likumīgi, jo līdz 1875. gadam t.s. piekrišanas vecums (age of consent), kad par dzimumsakaru ar bērnu nedraud sods, bija 12 gadi, 1875. gadā to palielināja par gadu un 1885. gadā nonāca pie 16 gadiem. Romāna sākumā Sirdspuķīte tiek aprakstīta diezgan intriģējoši − kā viena no favorītēm daudzskaitlīgajā Londonas prostitūtu pūlī. Sirdspuķīte ir kārna rudmate, kuras galvenā vērtība kā prostitūtai nav viņas izskatā, bet prasmēs. Autors ar garu ievadu lasītāju ieved Londonas nerespektablajos kvartālos, lai pēc tam pievērstos prostitūtu klientu pasaulei. Šeit galvenais varonis ir Viljams Rekhems, kurš ir sekmīga kosmētikas ražošanas uzņēmuma mantinieks, kas romāna sākumā gan vēl sapņo par rakstnieka karjeru. Protams, ka pirmais romāna atslēgbrīdis ir Sirdspuķītes un Viljama satikšanās, kas notiek ne visai veiksmīgi no klienta viedokļa, bet Viljams pazīšanos vienalga vēlas turpināt.

Sirdspuķīte sniedz ne tikai padevību un izvirtību. Padevība un izvirtība ir lēta manta. Jebkura bezzobaina vecene darītu, ko vīrietis prasa, ja vien varētu dabūt dažus penijus džinam. No pārējām prostitūtām Sirdspuķīte atšķiras ar to, ka viņa dara visu, ko darītu visdziļākajā izmisumā iekritusi staigule uz ielas stūra, bet − ar bērnišķīgi nevainīgu smaidu. Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīgu spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās − baltu kā grēku piedošanu.

Lai arī romāns ir ļoti apjomīgs, tajā nav daudz darbojošos personu: bez iepriekš pieminētajiem vēl ir Viljama sieva Agnese, viņa vecākais brālis Henrijs, Henrija draudzene Emelīna Foksa un Viljama mazgadīgā meita Sofija. Protams, otrajā plānā darbojas arī Rekhemu mājas kalpotāji, Sirdspuķītes kolēģes un Viljama draugi. Virspusēji skatoties, svarīgākā ir saite Sirdspuķīte−Viljams−Agnese, ko tradicionāli varētu nosaukt par mīlas trijstūri, taču šajā gadījumā par mīlu nav runa, te drīzāk ir savdabīga simbioze. Viljams pēc Sirdspuķītes satikšanas brīnumaini atmostas komercdzīvei, pārņem mantojumu un kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Tieši tāpat − kā īpašuma pārņemšanu − viņš uztver gan Agneses kādreizējo apprecēšanu, gan Sirdspuķītes pārpirkšanu no madāmas. Kā pretstats Viljamam ir viņa vecākais brālis Henrijs, kurš ticis audzināts kā mantinieks, taču atteicies, izvēloties garīdznieka ceļu (kuru iet gan baidās).

Iespējams, ka interesantākas par brāļiem Rekhemiem ir romāna sievietes: Sirdspuķīte, Agnese un Emelīna. Grūti pateikt, vai Feibers jau no sākta gala bija iecerējis viņas kā savdabīgas trīs moiras, kas dzīves pavedienam pieskaras katra savā veidā. Agnese ir pusjukusi nevainīgā, viņai nekad nekas nav mācīts par sievietes fizioloģiju un visu ar savu ķermeni saistīto viņa vienkārši izstumj ārpus apziņas − pat tiktāl, ka ignorē savu meitu, ar kuru dzīvo vienā mājā. Savukārt Sirdspuķīte par savu ķermeni zina visu − jau no 13 gadu vecuma viņa visās atverēs pieņem vīrieša locekli un lieliski zina, ka pēc katra tradicionālā dzimumakta vajag cītīgi skaloties indīgā šķīdumā; tai pašā laikā nevar teikt, ka viņas ķermenis neprotestē, jo Sirspuķītei ir nelāga ādas slimība − ihtioze. Emelīna ir savdabīgs starpposms, jo reiz bijusi veiksmīgi precējusies (tagad atraitne) un šobrīd tīri labprāt baudītu gultas priekus ar Henriju. Nezinu gan, kādēļ visām sievietēm ir piešķirts pa slimībai (Agnesei galvas audzējs, Sirspuķītei ihtioze, Emelīnai tuberkuloze), bet vīrieši palikuši bešā, varbūt ar to autors arī gribējis kaut ko pavēstīt.

Kadrs no seriāla "The Crimson Petal and the White" (2011)

Kadrs no seriāla “The Crimson Petal and the White” (2011)

Var teikt, ka grāmatas sievietes viena otru glābj, Sirdspuķīte (un citas prostitūtas pirms viņas) aiztaupa Agnesei dzimumakta raisītus pārdzīvojumus, kā arī ar laiku uzņemas Viljamam vajadzīgo līdzjūtīgas sievas−padomdevējas funkciju. Emelīna glābj tiešā veidā − viņa ir viena no agrīnajām feministēm, kas iesaistās kritušu sieviešu glābšanas kustībā (tāda strauji uzņem apgriezienus 19. gadsimta vidū un noved pat pie izmaiņām likumdošanā). Nav skaidrs, ko glābj Agnese, taču daļu no romāna veido viņas dienasgrāmatas − ieskats vispirms naivas, pēc tam jukušas sievietes pasaulē, savukārt Sirdspuķīte pati raksta cietsirdīgu romānu, kas drīzāk ir psiholoģisks paņēmiens, ar kura palīdzību viņa nolaiž uzkrāto vardarbīgo tvaiku, kas vērsts pret viņas klientiem. (Emelīna arī raksta, bet tās ir lietišķas vēstules ar reliģiozu un labdarībai veltītu saturu.)

Pret romāna vīriešiem autors ir bijis krietni skopāks un varētu pat teikt − nežēlīgāks. Viljams un Henrijs nav īpaši pievilcīgi personāži, un abus labi raksturo Sirdspuķītes vīriešu psiholoģiskais novērojums: Iespraud viņus siltā bedrītē, un viņi sasparosies.

Jāsaka, ka romānu aptuveni līdz vidum es lasīju diezgan aizrautīgi, bet tad paguru − apnika man šie bezgalīgie apraksti par varoņu mokām. Feibers grāmatu arī esot rakstījis vairāk nekā 20 gadus, un īstenībā var just, ka mainās intonācija, temps, brīžiem tiek rakstīts rakstīšanas dēļ, kā arī romāna otrā pusē ieklīst klišejiski izteicieni. Manuprāt, romānam ir vairāki mīnusi: pirmkārt, tas tomēr ir par garu; otrkārt, tas ir pārāk fizioloģisks (es neesmu klīrīga, bet lasītāju tomēr nevajag informēt par pilnīgi visiem izdalījumiem, kas nāk no cilvēka ķermeņa atverēm), treškārt, es tomēr pilnībā nenoticu romāna varoņu likteņiem. Te ir daudz jautājumu: kāpēc Sirdspuķīte bērnībā tiek mācīta, ja māte tai paredzējusi maukas likteni un būtībā atriebjas; kā iespējama pilnīga Viljama metamorfoze no sapņaina dīkdieņa uz veiksmīgu uzņēmēju (ar vienu vēlmi nopirkt tiesības uz prostitūtu ir par maz), kāpēc Rekhemi pieļauj absolūtu vienīgā bērna ignorēšanu (tas ir par traku pat angļu audzināšanas sistēmai)… un tā es varētu turpināt vēl brīdi. Daudziem nav paticis atvērtais fināls, mani tas netraucēja, tomēr es vēlētos labāk saprast tā pamatotību.

Man ir klusas aizdomas, ka autors pats īsti nav nojautis sava romāna mērķi (vai arī tas 20 gadu laikā ir deformējies). Vienkāršai paraudāšanai par angļu ģimeni 19. gadsimta 70-tajos gados var lasīt A. Kronina “Cepurnieku pili”, par prostitūtas piedzīvojumiem − Daniels Defo “Molla Flendersa”, izbaudīt 19. gadsimta stilizāciju − Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”. Nē, grāmata nav lasīta velti un daudz bija interesanta gan raksturos, gan notikumos, bet pēc atsauksmēm es biju gaidījusi kaut ko novatoriskāku, emocionāli dziļāku.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Augusta meitene

1 komentārs

Miles Hyman (1962) Summer reading (2010)

Miles Hyman (1962) Summer Reading (2010)

Dižciltīgos, patiesību sakot, pastāvīgi apdraud tādas dīvainas briesmas − pašu dīkdienības briesmas. Tā kā viņu mūžs lielākoties paiet kaut kādas nodarbības meklējumos, interesanti ir novērot − it īpaši tad, ja šiem augstdzimušajiem piemīt slieksme uz to, ko mēdz saukt par gara dzīvi, − cik bieži viņi kā ar aizvērtām acīm ļaujas ierauties kādā nelāgā pasākumā. Deviņos gadījumos no desmit viņi ņemas vai nu kādu mocīt, vai kaut ko samaitāt, paši it cieši ticēdami, ka izglīto savu prātu, lai gan, taisnību sakot, tikai saceļ mājās jezgu. Esmu pieredzējis, ka šādi aristokrāti (tiklab lēdijas, kā džentlmeņi, diemžēl man jāpiebilst) diendienā, piemēram, iziet no mājas ar tukšām pilulu kārbiņām un ķersta tritonus, vaboles, zirnekļus un vardes, bet, mājās pārradušies, uzdur nabaga nelaimīgos radījumus uz kniepadatām vai arī bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sagraiza sīkos gabaliņos. Jūs ieraugāt savu jauno kungu vai jaunkundzi nolīkušu pār zirnekļu iekšām, ar palielināmo stiklu vai arī sastopat vardi bez galvas ļepatojam lejup pa kāpnēm, un, kad izsakāt izbrīnu par to, ko nozīmē šāda derdzīga cietsirdība, saņemt atbildi, ka jaunajam kungam vai jaunkundzei patīk dabas zinības. Citkārt jūs atkal novērojat, kā tie stundām ilgi ar asiem daiktiem maitā skaistu puķi − tikai aiz stulbas ziņkārības izpētīt, no kā šāda puķe taisīta. Vai zieda krāsa kļūst skaistāka vai tā smarža jaukāka, ja jūs to zināsiet? Taču ko tur runāt! Nabadziņiem kaut kā jānosit laiks − viņiem, raugiet, noteikti jānosit laiks. Bērnībā jūs kašņājāties pretīgos dubļos un cepāt smilšu kūciņas, pieaudzis jūs kašņājaties pretīgās zinībās, šķēržat zirnekļus un maitājat puķes. Kā vienā, tā otrā gadījumā noslēpums ir pavisam vienkāršs − jūsu nabaga tukšajai galvai nav nekā, par ko domāt, un jūsu dīkajām rokām nav nekā, ko darīt. Un viss beidzas tādējādi, ka jūs ar krāsām maitājat audeklu un piesmirdināt visu māju vai arī stikla kārbā ar glemainu ūdeni turat kurkuļus, izraisīdami visiem nelabu dūšu, vai arī kur vien varēdami atdauzāt akmens šķembas un piebārstāt ar smiltīm visus pārtikas produktus, vai arī aizrāvies ar fotogrāfiju, notriepjat pirkstus un bez žēlastības parādāt ikvienu seju īstajā gaismā. Nav viegli, protams, tiem cilvēkiem, kuriem jānopelna sev iztika, kuri spiesti strādāt, lai sagādātu drēbes, ar ko apsegt kailumu, pajumti, kas sniedz patvērumu, un barību, kas uztur pie dzīvības. Taču salīdziniet pašu grūtāko darbu, ko jūs jebkad esat strādājis, ar dīkdienību, kura šķaida puķes un lien zirnekļiem ķidās, un pasakiet paldies savai laimes zvaigznei par to, ka jūsu galvai ir par ko domāt un jūsu rokām ir ko darīt.

Fragments no Viljama Kolinsa romāna “Mēness akmens” (no angļu val. tulk. R.Runce, “Zinātne”, 1974)

Older Entries