Sākums

Bronija Vēra “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves” (2013)

1 komentārs

Bronija Vēra. Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves: kā dzīvot, lai aizejot nekas nebūtu jānožēlo / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bronnie Ware. The Top Five Regrets of the Dying. 2011)

Reiz es nopirku grāmatu, jo man ļoti patika saulainās pienenes uz tās vāka, taču diezgan ilgi atliku grāmatas lasīšanu, jo saturs nesolījās būt izklaidējošs. Šogad gadījos īstajā garastāvoklī un nolēmu beidzot uzzināt tos piecus noslēpumus, kurus atklājusi autore. Jāsaka, ka grāmatas noskaņojums, neskatoties uz pieteikumu stāstīt par paliatīviem slimniekiem, tomēr atbilst noformējumam, jo pienenes zieda pārvērtība no cieši sakļauta pumpura līdz gaistošai lidpūkai, kas nes sēklu, ir laba metafora ideālam cilvēka mūžam − ziedēt un tad viegli aizlidot, cerībā pārdzimt nākotnē.

Grāmatas autore ir austrāliete, visticamāk − cilvēks ar sarežģītu likteni, kas ilgstoši meklējis dzīves jēgu, drošu pamatu zem kājām. Autore liek noprast, ka jaunībā viņai bijusi traumatiska pieredze, tikai nekādi neatklāj savu frustrāciju iemeslus − it kā tie nav ne vecāki, ne ģimene, ne atkarības. Pilnīgi iespējams, ka viņai vienkārši ir kaut kāda hipertrofēta vēlme atrast dzīvē “īsto vietu”, nemitīgi meklēt “piepildījumu un apmierinājumu”, “būt derīgai” utt. Neapšaubāmi, ka katram cilvēkam ir šādi krīzes periodi, tikai Vēras gadījumā tie ir ļoti ieilguši. Pēc ilgstoša darba bankā Vēra nolēma, ka viņa nav piemērota šādam darba režīmam un strādāja ārpus Austrālijas dažādus darbus, līdz nonāca pie tā, ka varētu būt nepilna laika slimnieku kopēja, paralēli attīstot savas radošās spējas. Drīzumā Vēra saprata, ka darbs ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem viņai padodas un nes gandarījumu, lai cik skumjš tas nebūtu.

Aizgājēji Vērai palīdzēja noformulēt piecas atziņas par dzīvi: pirmkārt, dzīvot pašai savu dzīvi, nevis to, ko sagaida citi; otrkārt, nestrādāt tik daudz; treškārt, būt drosmīgai un atklāt jūtas; ceturtkārt, uzturēt sakarus ar draugiem; piektkārt, ļaut sev justies laimīgākai. Padomi ir labi un pareizi, un īstenībā zināmi jau sen un ikvienam, kas kaut nedaudz ir aizdomājies par savas dzīves kvalitāti. Iespējams, kā papildu piesaistes triks nostrādā tas, ka tos snieguši cilvēki pirms nāves − padomi tiek pasniegti kā pēdējais vēstījums pasaulei, vēlējums palicējiem.

Lai arī grāmata mani zināmos mirkļos aizkustināja, nevaru noliegt, ka manī ir nedaudz atturīga attieksme pret autori. Viņa ir privātas kompānijas nolīgta kopēja finansiāli nodrošinātiem cilvēkiem mājas apstākļos, ne hospisā, un dīvaini šķiet, ka strādāt viņa sāk ar divu stundu apmācību. Noprotams, ka lielai daļai slimnieku viņa ir pastāvīgā kopēja, t.i. dzīvo pie slimnieka, līdz tas nomirst. Šāds darbs nav morāli viegli izturams, bet Vēra uzskata, ka ar savu dzīvesveidu − vegānisms, meditācijas, atteikšanās no materiālām vērtībām − viņai izdodas izturēt. Vērai gadiem pat nav pašai savu māju − kad viņa nedzīvo pie slimnieka, viņa pieskata mājas saimnieku prombūtnē vai kritiskā gadījumā pat dzīvo mašīnā. Vēra uzskata, ka vajag atmest bailes un ļauties plūsmai, viņā ir gandrīz patoloģiska netīksme pret jebkādu brīvības ierobežošanu. Piedodiet manu ironiju, bet ar tādu attieksmi cilvēce joprojām dancotu ap ugunskuriem un ceptu banānus uz iesma (gaļu jau nedrīkst).

Kas man šķiet zīmīgi – pēc aiziešanas no kopējas darba, beidzot nopirkusi sev īstas mājas, Vēra piedzīvo milzīgu depresiju, līdz pat pašnāvnieces zīmītes rakstīšanai. Redziet, miroņu padomi un meditācijas jau nepalīdz, ja tev smadzeņu ķīmija saiet grīstē. Es ļoti pozitīvi attiecos pret cilvēkiem, kas atrodas garīgos meklējumos (lai cik dīvaini no malas tie neizskatītos), kuri meklē sev piemērotāko dzīves stilu, kuri neiegrimst pašapmierinātībā, tomēr visam ir savas robežas − ilggadīgai terminālu slimnieku kopējai ir nepieciešamas regulāras psihologa konsultācijas, lai viņa pēc 10 gadiem šāda darba neiebrauktu aizā ar savu auto, kā Vēra taisījās darīt. Ja cilvēkam ir depresija ar suicidālām nosliecēm, tad ir jāiet pie daktera un jādzer medikamenti, nevis jāmeditē uz paklāja.

No otras puses, šobrīd Bronija Vēra ir ļoti populāra, daudz tulkota autore ar sakārtotu dzīvi (vismaz ārēji), viņai ir skaista mājas lapa, kurā var noklausīties arī viņas sacerētās dziesmas (iznākuši vairāki diski), arī privātā dzīve ir sakārtojusies. Līdz ar to var teikt, ka viņa savu dzīvi no nemierīgas šaudīšanās pa pasauli ir pārvērtusi skaistā piedzīvojumā. Šajā sakarā mans dzīves izsāpēts (kā neapšaubāmi jau vecas viedas sievietes) padoms būtu − pirms rīkoties pēc kāda ieteikumiem, izvērtējiet padomdevēja dzīvi! Jūs taču nepasūtīsiet mēbeli galdniekam, kam visiem ķebļiem šķības kājas, un neiesiet tievēt pie resnas dietoloģes. Tieši tāpat būtu jāizturas pret daudzajiem guru un viņu pašpalīdzības grāmatām, kuras Latvijā ir tik populāras − nesekot akli viņu norādījumiem, bet samērot tos ar saviem uzskatiem un ievērot tikai tik daudz, cik tas nes labumu jūsu dzīvē.

 

Advertisements

Literatūras gada balva 2018

2 komentāri

2018. gada 27. aprīlī paziņoja Latvijas Literatūras gada balvas 2018 ieguvējus.

.

Nominācija LABĀKAIS DZEJAS KRĀJUMS

UZVARĒTĀJS – Daina Sirmā “Dievaines” (Pētergailis)

NOMINANTI:

Anna Auziņa “Annas pūra govs” (Neputns);

Raibīs “Pistacejis” (biedrība “Kukuži”);

Einārs Pelšs/Demon “Condom” (Valters Dakša).

.

Nominācija LABĀKAIS PROZAS DARBS

UZVARĒTĀJS – Inga Ābeles “Duna” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Rihards Bargais “Plikie rukši” (Zvaigzne ABC);

Andra Manfelde “Virsnieku sievas” (Dienas Grāmata);

Kristīne Ulberga “Tur” (Dienas Grāmata).

.

Nominācija LABĀKAIS TULKOJUMS LATVIEŠU VALODĀ

UZVARĒTĀJS – Kārlis Vērdiņš par Emīlijas Dikinsones dzejas izlases “Āboliņš un bite” tulkojumu no angļu valodas (Neputns).

NOMINANTI:

Dens Dimiņš par Sjouna “Skugabaldrs/Ēnu lapsa” tulkojumu no islandiešu valodas (Mansards)’;

Valda Salmiņa par Narekas Grigora “Žēlabu grāmatas” tulkojumu no armēņu valodas (Jumava);

Dace Meiere par Italo Kalvīno “Neredzamās pilsētas” tulkojumu no itāļu valodas (Neputns).

.

Nominācija LABĀKAIS LATVIJAS AUTORA DARBS BĒRNIEM

UZVARĒTĀJS – Andra Manfelde “Kurš no mums lidos?” (Dienas Grāmata)

NOMINANTI:

Zane Zusta “Ucipuci domā ārpus kastes” (NOT Yet);

Pauls Bankovskis “Kur pazuda saimnieks?” (Liels un mazs);

Rūta Briede “Kaiju karalienes noslēpums” (Liels un mazs).

.

LaLiGaBa speciālbalvas par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā tika pasniegtas:

  • Gundegai Grīnumai par pētījumu “Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (“Mansards”);
  • Mārai Grudulei par monogrāfiju “Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos” (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts).

BALVA PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU PIEŠĶIRTA literatūrvēsturniecei LĪVIJAI VOLKOVAI.

Volkovas ieguldījums latviešu literatūras vēstures izpētē vispirms saistās ar Rūdolfa Blaumaņa personību, taču jāmin arī citas literatūras vēsturē nozīmīgas personības – Eduards Veidenbaums, Andrejs Eglītis, Jānis Greste, Jānis Purapuķe, kā arī memoriālo muzeju pilnveidē un pētniecībā ieguldītais darbs.

 

 

 

 

***

LALIGABA ekspertu komisijā šogad strādāja literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane, kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups, LNB Bērnu literatūras centra un lasīšanas veicināšanas programmu vadītāja Silvija Tretjakova, rakstnieks Osvalds Zebris un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-oktobris/decembris)

Komentēt

Turpinām apgūt iekavēto, šoreiz par 2017. gada pēdējā ceturkšņa jaunajām grāmatām.

Sāksim ar autori, kurai šogad piešķirta LaLiGaBa speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā. Gundega Grīnuma turpinājusi Raiņa un Aspazijas dzīves un darba izzināšanu pētījumā “Viņpus Alpiem: Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni” (Mansards).  Literatūrzinātniece pievērsusies dzejnieku Kastaņolas posmam (1906 -1920), kura laikā Rainis sarakstīja savus literāri augstvērtīgākos darbus, savukārt Aspazija mocījās ar slimībām un grūtsirdību.

LaLiGaBa mūža balva Latvijas literatūrā piešķirta literatūrvēsturniecei Līvijai Volkovai, Eduarda Veidenbauma un Rūdolfa Baumaņa pētniecei. Man šķita, ka pēc apjomīgās grāmatas “Blaumaņa zelts” (2008) neko vairāk par Blaumani pateikt nav iespējams, tomēr Līvijas Volkovas redakcijā iznācis visaptverošs Blaumaņa vēstuļu apkopojums “Rūdolfa Blaumaņa pašatklāsme. Rakstnieks un viņa adresāti vēstules un komentāros” (Zinātne).

“Latvijas mediji” izdevuši vēsturnieces Anitas Bormanes grāmatu “Skaists bij’ tas laiks… Latvijas dzīves ainas 20.gs. 20.-30.gados”, kas stāsta par dzīvi Latvijā šai rosīgajā un cerībām pilnajā laikā. Skaists izdevums raitā valodā ar daudzām ilustrācijām.

Nākamās grāmatas pievēršas Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgu cilvēku biogrāfijām. Mākslinieks Uldis Zemzaris atceras savus laikabiedrus  atmiņu grāmatā “Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie: vērojumi un atklāsmes latvju gleznotāju atcerei , kas padomju varas gadus pārlaida dzimtenē” (Vesta-LK). Diemžēl nevaru pateikt, tieši kurus māksliniekus Zemzaris atceras, jo bibliotēku katalogi to neatklāj, bet grāmatveikalā es biju slikta meklētāja.

Vēl viena izdevniecības Vesta-LK izdota grāmata ir latviešu adītājas Jettes Užānes dienasgrāmata “Jettes dienu grāmata”. Slimības ielikta ratiņkrēslā, Jette jau no bērnības ierobežotos apstākļos mācās dzīvot jēgpilni un skaisti. Dienasgrāmatu sastādījusi un komentārus rakstījusi adītājas un domātājas mantojuma glabātāja Elīna Apsīte. Atzīmēšu, ka “Vesta-LK” pēdējos gados paplašinājusi izdodamo grāmatu klāstu no privātpersonu atmiņām līdz kultūrvēsturiski nozīmīgiem izdevumiem.

Bērnu grāmatu autorei Margaritai Stārastei veltīta viņas meitas Lilitas Maijas Klinkertes sastādīta grāmata “Margarita Stāraste. Post Scriptum” (Latvijas Grāmata), šeit apkopotas Stārastes vēstules, kā arī meitas un citu tuvinieku atmiņas, kurās Stāraste attēlota kā pretrunīga, neviendabīga personība.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta dzīvesstāstu pētnieku grupas kolektīvā monogrāfijā “Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā”  (Viedas Skultānes redakcijā) apkopotas atziņas, kas atklātas, analizējot vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju. Astoņās nodaļās katrs pētnieks piedāvā savu skatījumu uz dažādām etniskām pieredzēm, rosinot  etniski atšķirīgo uztvert kā nozīmīgu resursu un pašvērtību Latvijas sabiedrībā.

Savukārt ASV dzīvojošā žurnāliste Tatjana Žagare-Vītiņa portretē deviņus latviešus, kas dzimuši ASV vai tur nonākuši dzīves laikā, taču nav zaudējuši saikni ar Latviju. Interviju apkopojumā “Neesam aizbēguši” (Cits medijs) par sevi stāsta Dagnija Lācis, Dainis Rudzītis, Jānis Kukainis, Dace Aperāne, Kārlis Lenšs, Kristīne Rizga, Pauls Raudseps, Uģis Gruntmanis un Sandra Kalve.

Interesantu saikni koku un cilvēku starpā ir atradis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Viņa grāmata “Koki mājas nepamet” (Latvijas mediji) stāsta gan par Latvijas dižkokiem, gan par tiem cilvēkiem, kuru māju pagalmos šie koki aug. Cilvēki mājas var pamest, bet koki paliek kā mēmi liecinieki vēstures griežiem.

No tulkotās nozaru literatūras izcelšu somu zinātnieka Jāko Hemēna-Antilas pētījumu “Mare nostrum. Rietumu kultūras pirmssākumu meklējumi” (Neputns, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse), kuram latviski jau izdota “Islāma rokasgrāmata”. Šoreiz autors pēta Tuvo Austrumu dažādo kultūru iespaidu uz Eiropu, akcentējot tās ietekmi Senajā Grieķijā un viduslaikos.

Britu makslinieka Deivida Hoknija un mākslas kritiķa Mārtina Geiforda grāmata “Attēlu vēsture” (Jānis Roze, no angļu val.tulk. Ieva Lešinska) pēta, kā un kāpēc jau tūkstošiem gadu tiek radīti attēli. Erudītas un aizrautīgas sarunas par mākslu un vizuālo kultūru papildinātas ar daudzām ilustrācijām.

No latviešu daiļliteratūras šoreiz minēšu vien apgāda “Zvaigzne ABC” izdoto kinorežisora Aivara Freimaņa pirmo romānu “Katls”, kura darbība notiek Otrā pasaules kara izskaņā un stāsta par kādu Kurzemes saimniekdēlu Ņurņiku, kas no dabas nekrietns un greizsirdīgs.

Tulkotās daiļliteratūras plauktiņā mūs iepriecina vācu klasiķa Gintera Grasa pēdējais darbs “Par beidzamību” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Silvija Brice), kas saturiski negaidītā kārtā atbilst virsrakstam un ir autora stāsts par tuvošanos savai nāvei − pašironiskas un gaišas atvadas no dzīves.

“Somu savādības” žanrā sarakstīts Johannas Sinisalo romāns “Saules kodols” (Pētergailis, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga), kura darbība norisinās dīvainā, pārvērstā Somijā, kurā viss tiek stingri kontrolēts un šis tas pat aizliegts. Autore izmanto satīru un ironiju, lai norādītu uz dažādām sabiedrības problēmām.

Dāņu rakstnieks Kims Leine mūs aizvedīs uz Kopenhāgenu un Grenlandi 18. gadsimta beigās. Viņa vēsturiskās sāgas “Mūžības fjorda pravieši” (Zvaigzne ABC, no dāņu val. tulk. Dace Deniņa) galvenais varonis − mācītājs Mortens pamet drošu vietu un līgavu Kopenhāgenā, lai dotos sludināt nepakļāvīgiem inuītiem Grenlandes kolonijā.

Divu izcilu skandināvu meita un veiksmīga rakstniece Linna Ullmanna  sarakstījusi romānu “Trauksmainie” (Zvaigzne ABC, no norvēģu val. tulk. Raita Kozlovska), kas radies dialogā ar tēvu − režisoru Ingmaru Bergmanu, bet tekstā ievijušās arī sarunas ar mammu Līvu Ulmani un atmiņas par bērnību Fores salā.

Ungāru populārākās autores Magdas Sabo romāns “Mirklis” (Jumava, no ungāru val. tulk. Elga Sakse)  ir Senās Romas klasiķa Vergīlija eposa “Eneīda” mūsdienu traktējums. Trojas krišana un Romas dibināšana tiek vērota ar galvenās varones Kreūsas starpniecību.

Atkal viens zviedru detektīvs un šoreiz jauna autore − Susanne Jānsone, kuras debijas romāna “Upurpurvs” (Jānis Roze, no zviedru val.tulk. Ineta Balode) darbība notiek nomaļā tīrelī, kura slīkšņās senlaikos glabāti ziedokļi dieviem, taču arī mūsdienās tajās kādam gadās nozust bez galiem. Aizdomīgs negadījums purvā saved kopā bioloģi Natāliju un  policijas fotogrāfi Maju Lindi, kas kopīgi cenšas atklāt ilgi slēptu patiesību.

Par spīti ļaunām baumām tomēr turpina izdot vācu autores Ritas Falkas smieklīgo sēriju par policistu Franci Eberhoferu, šoreiz jau piektā grāmatiņa “Skābo kāpostu koma” (Zvaigzne ABC, no vācu val. tulk. Renāte Siliņa).

Noslēgumā viena vieglā padomu grāmata “10 padomi: jūties labāk un dzīvo 10 gadus ilgāk” (Zvaigzne ABC, no zviedru val. tulk. Inga Grezmane) par veselīgu dzīvesveidu, ko sarakstījis zviedru ārsts Bertils Marklunds. Viņš noformulējis 10 zinātniski pamatotus padomus, kuriem sekojot var attālināt bioloģisko novecošanos. Padomi tiešām ir labi, tikai Dievs dod mums visiem saņemties un tos tiešām ievērot.

***

Krievu literatūras interesentiem gribētu pievērst uzmanību jaunam izglītojošam projektam “Polka” par krievu literatūras svarīgākajiem daiļdarbiem (https://polka.academy). Ekspertu komisija centusies noformulēt, kas joprojām ir nozīmīgs 2018. gadā un izvēlējusies 108 svarīgākās grāmatas. Ļoti profesionāla attieksme, par katru autoru un grāmatu, grāmatas radīšanas kontekstu var izzināt iespējami daudz. Vērts apskatīties, lai novērtētu kaut vai tikai dizainu un ērto pieeju informācijai.

Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” (2017)

14 komentāri

Karīna Račko. Saplēstās mežģīnes. − Rīga: Zvaigzne, 2017.

Kā jau visos biznesos ierasts, arī grāmatu izdošanas jomā laiku pa laikam uzrodas kāds bestsellers, kurš gūst plašu popularitāti. Viena no pieprasītākajām grāmatām 2017. gada otrajā pusē bija Karīnas Račko “Saplēstās mežģīnes” − erotiskā žanrā sarakstītais romāns trīs mēnešu laikā sasniedza 10 000 tirāžu, kas ir ievērojams sasniegums Latvijas grāmatu tirgum. Parasti es esmu diezgan noturīga pret šādu masveida aizrautību, varētu pat teikt − atpalikusi no modes tendencēm, šoreiz es izrādīju interesi un grāmatu man iedeva izlasīt. Jā, grāmatu es neesmu pirkusi, līdz ar to atsauksmi noteikti būs ietekmējis fakts, ka es par to nesamaksāju izdevniecības noteiktos 15 eiro.

Mani vispār interesē erotiskā tēma daiļliteratūra (to varat pārbaudīt pēc atslēgvārda “erotika”, turpat atrodams “putaino grāmatu” sarakstiņš). Un gribētu uzreiz atrunāt, ka man pret erotiku (un pat pornogrāfiju) ir ļoti liberāla attieksme, un nekāda kautrēšanās par pašu tēmu no manas puses nebūs. Sekss ir cilvēka dzīves sastāvdaļa, vēl jo vairāk − uz tā visos laikos ir balstīta ievērojama industrija, atkarīga no attiecīgā laikmeta tikumiem. Arī erotiskā literatūra, kas sākusies ar nerātnajām dainām un Kamasūtru, tiek un tiks rakstīta. Pieņemu, ka šodienas latviešu lasītājs erotisko literatūru iepazina 90. gadu sākumā, kad mērķtiecīgi tika apgūts viss padomju laikā aizliegtais, tai skaitā erotiskās lubenes − Kolinsa, Maknota, Krenca u.c. jau piemirstas autores savus romānus izpušķoja ar padomju lasītājam neierasti atklātām gultas ainām. Man pat šķiet ka tagad izdotās lubenes (cik nu es tās esmu lasījusi) ir krietni tiklākas. Laikam jau es biju iedomājusies, ka Račko romānā būs kaut kas līdzīgs tām vecajām grāmatām − patstāvīgas meitenes piedzīvojumi ar pikantām epizodēm un varēšu nedaudz nodoties quilty pleasure ar erotisku lubenīti.

Redziet, es laikam kļūstu veca un vairs nesaprotu, kas tiek saprast ar jēdzienu “daiļliteratūra”, jo mana pirmā atziņa ir tāda, ka sacerējuma autorei līdz rakstnieces titulam vēl ir patālu. Jā, ir zināmas iemaņas, spēja veikli savērpt teikumus, bet tas ir tikai ceļa sākums. Otrā atziņa gan ir tāda, ka inteliģenci un iekšējo kultūru nopirkt nav iespējams, tādēļ šim tekstam nav tā skaistuma, kas “nāktu no iekšām”. (Hm, es laikam tagad delikāti centos noformulēt, kas ir grafomānija.) Lai nedaudz atbalstītu jauno autori (cilvēks taču uzrakstījis tik daudz burtu!), teikšu, ka nevienam jau nevar aizliegt rakstīt. Mēs visi varam radoši izpausties, kā vien spējam − ikviens var uzrakstīt romānu un iesniegt to izdevējam. Un te rodas jautājums − kāpēc kaut ko tādu izdod un kāpēc lasītājs par to ir gatavs maksāt naudu? Vai tiešām mūsu lasošā sabiedrība ir tik ilgi turēta puritāniskā tiklībā, ka gatava pēc pirmā mājiena par erotiku mesties uz grāmatveikalu?

Vispār es domāju, ka Račko grāmatai vajadzētu uzlikt kādu vecuma cenzu, iespējams, pat 25+, jo viņas attēlotā pasaule ir klaji melīga. Vārdos tiek postulēts, ka ārējais skaistums un bagātība nav galvenais, bet īstenībā viss romāns ir oda perfektai ārienei un mantu kultam, kurā darbojas plastmasas varoņi ar infantilu iekšējo pasauli. Kā gan jauns, nepieredzējis cilvēks varētu nodalīt Džonatana un Ketlīnas satriecošo kaislību no nevainojamiem interjeriem, greznām mājām, luksus auto un kārtējām kruta zīmola saplēstajām apakšbiksēm? Mani pārņem klusas šausmas, kad es iedomājos, ka kāda pusaudze varētu lasīt un piemērot savu dzīvi šai emocionāli aukstajai pasaulei − vīrieša bezjūtīgā attieksme nenozīmē dziļi slēptu ieinteresētību vai pat mīlestību, narcisu un jākli neviena nepārtaisīs. Par “dzīvesgudrajām” atziņām, ko pārmaiņus pauž Ketlīna vai Džonatans, es pat neizteikšos − es nezinu, kā komentēt stulbumu.

Kas attiecas uz romāna erotisko sastāvdaļu, es esmu vīlusies. Teiksim, samierināsimies ar samāksloto sižetu, pabaudīsim erotiku . Pēc piektās ainas, kur alfa tēviņš ar tēraudcietiem vēdera muskuļiem un tik milzīgu locekli kā zilonim norauj trīsošai meitenei kādu apģērba gabalu, nedaudz viņu pamīca un steidz ietriekties “aizvien dziļāk”, un viņa no tā ir dziļā ekstāzē un kliedz kā sirēna ļaunā naktī, man bija skaidrs, ka nekā cita nebūs. Ak, nē, pašās beigās kā milzu bonusu šī fallocentriskā romāna autore galvenajai varonei uzdāvināja jauku kunilingu − es pat pilnīgi nopriecājos par Ketlīnu, beidzot viņā nekas “netriecās”. Jāsaka, ka satikt vīriešu šovinismu sievietes sarakstītā romānā bija negaidīti.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc kaut ko tādu izdod, man jāsaka, ka jau kādu laiku vērojams, kā “Zvaigzne” atņem lubeņu izdošanas rūpalu “Kontinentam”, turklāt izvēlas no prastākā gala. Klaja naudas pelnīšana un sliktas gaumes demonstrācija (nevar noliegt, ka apzīmējums “dižpārdoklis par dižlocekli” man šķiet gan smieklīgs, gan trāpīgs). Sevi cienoša izdevniecība vismaz nodalītu brendu un neizdotu erotiskās lubenes kopā ar bērnu literatūru un mācību grāmatām.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc lasītājs (šai gadījumā drīzāk − lasītāja) vispār aktīvāk lasa erotisko literatūru, varbūt jāskatās globālākā mērogā. Es teiktu, ka 21. gadsimtā ir krietni paplašinājušās sfēras, kurās sieviete vēlas kļūt no objekta par subjektu, tai skaitā pat tik maskulīnā izklaides žanrā, kāda līdz šim bija pornogrāfija (ar jēdzienu “pornogrāfija” šoreiz saprotot dzimumdzīves attēlojumu dažādos mākslas žanros). Piemēram, pornofilmu industrijā jau kādu laiku pastāv “female friendly” filmas (nav runa par lezbiešu kino), kuras pat režisē sievietes, kas parāda, ka šāds kino nav tikai veču bizness un akceptē sievietes veselīgo interesi par seksu. Iespējams, ka tāda pati pāreja notiek literatūrā (atcerēsimies, kā fantāzijas literatūra no pusaudžu žanra pārgāja pieaugušo literatūras plauktos). Tā kā šāda interese visticamāk turpināsies, man būtu ierosinājums izdevniecībām meklēt un izdot kvalitatīvu erotisko literatūru un arī mudināt vietējos rakstniekus nebūt tik tikliem. Jo “Saplēsto mežģīņu” sakarā man nav neērti atzīties, ka es esmu izlasījusi erotisko romānu, man ir kauns, ka es esmu izlasījusi līdz beigām slikti uzrakstītu grāmatu.

Valoda tulkojumā (2015)

4 komentāri

Valoda tulkojumā: intervijas, konference, diskusija / sast. un redaktore Anita Rožkalne. – Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015.

Grāmatu “Valoda tulkojumā” man pagājušos Ziemassvētkos uzdāvināja Lasītāja, un labi, ka tā, jo es par tās eksistenci biju paguvusi aizmirst, lai arī biju plānojusi izlasīt. Grāmatā apkopotas sešas sarunas ar tulkotājiem (Valdi Bisenieku, Daci Meieri, Pēteri Jankavu, Guntaru Godiņu, Silviju Brici un Knutu Skujenieku), kas notika 2014.gadā, un otrajā daļā publicēti septiņi referāti, kas tika nolasīti Eiropas Valodu dienas konferencē “Valoda tulkojumā” 2014. gada 26.septembrī. Bonusam pievienota tulkotāju diskusija, kas notika šai pašā konferencē.

Katrs no pieminētajiem tulkotājiem ir sevi parādījis un pierādījis ar spožiem tulkojumiem, un nebaidīšos teikt, ka ar viņu darba starpniecību latviešu valodas kultūrtelpā ienāk pasaules vēsmas. Valdis Bisenieks tulkotāju definē kā vidutāju, kompromisu meklētāju: “lai nebūtu svešas kultūras par daudz iekšā, bet, šo to iepilinot, lai justu tās valodas garu, zināmā mērā to veidu, kā tas oriģinālvalodā ir domāts”. Te nu parādās viena no sarunās apskatītajām tulkošanas problēmām – cik daudz tulkotājs ir tiesīgs mainīt oriģinālā, cik daudz pielāgot savai valodai un lasītāja sapratnei. Vai tulkot pēc burta vai būtības? Dace Meiere tulkotāju uzskata par amatnieku, amata meistaru, kurš ar galarezultu ir apmierināts tikai tad, ja teksts iekšēji šķiet gatavs, pabeigts. Meiere pagarā monologā aizstāv latviešu valodas tiesības attīstīties kā brīvību nesošai upei, kura nekontrolēti pati sev izlauž attīstības ceļu − “Es ļoti ceru, ka beidzot nāks kāda jaunā paaudze, kas rakstīs latviski tajā īstajā latviešu valodā, kurā cilvēki runā, nevis tādā ideālajā, izdomātajā valodas mūmijā, kura guļ stikla žarciņā ļoti skaisti ar krauklīšiem apkārt.” Es vispār sevi pieskaitu “Meieres atbalsta grupai”, bet šai viņas pozīcijai nepiekrītu − es aizstāvu “pirmspensijas latviešu valodas skolotājas”, kas čakli kopj valodiņu. Ilze Rūmniece vēlāk referātā saka: “Valoda ir kā dārzs − tā var pieaugt pilna ar dažādiem augiem, tomēr bez sakoptības/regulējuma aizaugs pamestībā un citu valodu uzbāzībā”. Par to runā arī Pēteris Jankavs, kuru uztrauc, ka, piemēram, Bliksenu pirms 20 gadiem saprata daudz lielāks lasītāju skaits − “Mēs [latviešu valodu] paši esam nonivelējuši un aizmirsuši labskanību un vārdu krājumu”. Jā, protams, latviešu valodā iztrūkst galma leksikas vai nav simtiem nosaukumu sniegam, taču man ir klusas aizdomas, ka arī tulkojot no latviešu valodas var rasties dažādas grūtības. Un katrai valodai ir savs neatkārtojams “smeķis”, par kuru tulkotājam ir sāpe, ka to nav iespējams pilnvērtīgi parādīt.

Varbūt es maldos, bet man palika iespaids, ka atdzejotāju mokas ir atšķirīgas no tulkotāju mokām. No vienas puses, atdzejotājs ir ieslodzīts pantmērā, bet, no otras puses, viņam tomēr tiek dots lielāks radošais lidojums un būtībā neviens neprasa precīzu tulkojumu. Guntars Godiņš saka: “Tev ir jārada, tev ir jārada šī atmosfēra, kas bieži vien ir daudz svarīgāka nekā teksts, kas rastos, tulkojot vārds vārdā.” Godiņa labo darbu sarakstā ir ārkārtīgi interesantais somu dzejnieces Heli Lāksonenas tulkojums, tulkots no somu dialekta lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē, un jautājumu par dialektu pārvaldīšanu un izmantošanu darbā Rožkalne jautā visiem tulkotājiem. Silvija Brice teic, ka viņa neizmantotu izloksni tulkojumā, jo katrā valodā katrai izloksnei ir spilgts kultūrvēsturisks konteksts un izloksnes ir viens no “netulkojamo lietu” paraugiem. Brice uzskata, ka tulkotājs “pakaļrada” − atrod autora balsi un mēģina savā valodā salikt visu to pašu, ko viņš.

Tulkotāju plejādi noslēdz saruna ar Knutu Skujenieku, kurš valodās dzīvo kā zivs ūdenī, turklāt vēl paspēj sadzejot pats savus brīnišķīgos dzejoļus. Interesanti, ka gan Skujenieks, gan pārējie tulkotāji saka, ka tulkošanu tā īsti nemaz nevar iemācīties − vismaz ne mācību grāmatas izpratnē. Vienkārši sēdi un tulko, svīsti, mācies no piemēriem (Godiņš saka: “es studēju dzejnieku augstskolās”). Valodas izjūta katram ir dabas dota (vai nav dota), un tad jau sākas žonglēšana ar teksta jēgu, ideju un ārējo formu. Skujenieks interesanti stāsta par eposa “Teika par Igora karagaitu” tulkošanu (kopā ar Uldi Bērziņu). Piemēram, cenšoties rast veidu, kā attēlot arhaisko stilu, viņi lieto vārdu savienojumu “aizskriet vanagā”, “kliegt dzērvē” (nevis “”kliedza kā dzērve”), manuprāt skan skaisti. Skujenieka īpašā tēma ir tautasdziesmu atdzejošana, un viņš teic, ka latviešu tautasdziesmai tuvus radiniekus ilgos meklējumos tā arī nav atradis − leišiem ir lielāka tuvība ar rietumslāviem, drīzāk kopīgus momentus var atrast ar somiem un igauņiem. Tulkojot tautasdziesmas, jāpanāk nevis adekvāts, bet maksimāli līdzīgs efekts, kas nekad nav simtprocentīgi sasniedzams, bet censties vajag.

Otrā daļā sekojošie referāti bija interesanti, bet lielākā daļa diezgan specifiski. Patika, kā Andrejs Veisbergs sprieda par inteferenci (avotvalodas ietekmētas atkāpes no mērķvalodas normām), tikai svešvārdu bija tik daudz, ka bez vārdnīcas neiztikt. Bija vairāki centieni izklāstīt, kā Latvijā notiek tulkotāju sagatavošana, bet man šķiet, ka diskusija konferences izskaņā drīzāk pierādīja, ka teorija atrodas diezgan tālu no prakses un neviens nevar šajā jomā garantēt izcilu tulkotāju rašanos. Viss atkarīgs no topošā tulkotāja − ja tā būs viņa sirdslieta, tad viss notiks, būtu tikai tā mītiskā “valodas izjūta” un čaklums. Varbūt vienīgais būtu nepieciešama kāds organizēts atbalsts, lai tiktu pārmantotas tradīcijas retāku valodu zinātājiem, piemēram, no ungāru valodas latviski tulkojusi gandrīz tikai Elga Sakse, kurai mantinieka neredz. Kā arī vispār atbalsts tiem, kas pievēršas Latvijas tulkotāju vēl neapgūtām valodām.

Izmantojot izdevību, gribētu paust savu negatīvo attieksmi pret starpvalodu izmantošanu, kas īpaši tāda ir pret salīdzinoši populārām valodām. Kāpēc zviedru daiļliteratūra būtu jātulko ar angļu valodas starpniecību? Kāpēc atņemt darbu “zviedristiem”? Varbūt izdevējs domā, ka lasītājs jau neievēros un kāda starpība, ja tas ir tikai detektīvs vai lubenīte? Vispār jau ir starpība, un es diezgan lielu vērību pievēršu tulkojuma kvalitātei, un uzaicinu jūs visus nekautrēties tulkojumus lasīt kritiski, lai tulkotāji un izdevēji zinātu, ka tas mums, lasītājiem, ir svarīgi.

 

Константин Образцов “Культ” (2016)

4 komentāri

Константин Образцов. Культ. – Москва: Э, 2016.

Manā lasīšanas sarakstā Konstantīna Obrazcova trilleris “Kults” ienāca ar krievu vlogeres (atkal jau!) palīdzību. Kāpēc es sev atzīmēju kā kandidātu uz lasīšanu tieši šo grāmatu, racionāli izskaidrot nespēju, jo parasti uz nepazīstamiem krievu autoriem, kas raksta izklaidējošā žanrā, raugos ar ļoti lielām aizdomām. Pat romāna nosaukums un noformējums man nepatika, bet vienalga − ieraudzīju veikalā, uzreiz nopirku un sāku lasīt. Vlogere ar vieglu ironiju reklamēja, ka Obrazcovs ir “mūsu atbilde Stīvenam Kingam”, un jāatzīst, ka šai teicienā ir sava daļa taisnības. “Kults” nav pielīdzināms Kinga labākajiem darbiem, tomēr atmosfēra ir atbilstoša, turklāt Obrazcovam ir ļoti laba, bagāta valoda, kādu nemaz negaidi no ierindas trillerīša.

Romāna darbība norisinās kādā izdomātā Krievijas mazpilsētā Severosumskā, kas atrodas, visticamāk, Somu līča krastā. Kādreiz Severosumska bija rosīga, plaukstoša ostas pilsētiņa, taču pēdējos gadu desmitos tā strauji degradējusi un līdzinās daudzām citām Krievijas mazpilsētām, kur vara un nauda pieder pieder pāris izredzētajiem. Vasaras izskaņā pilsētā ierodas pārītis − vīrietis ap piecdesmit, kas uzreiz atrod skolotāja darbu Severosumskas labākajā skolā, un jauna sieviete, kas sāk strādāt psihoneiroloģiskajā pansionātā par medmāsu. Tai pašā laikā vecās ostas noliktavu rajonā, ko paredzēts kapitāli renovēt, celtnieki atrok zemē senu pagānu templi, un tas uzreiz aptur visu būvniecību, jo templis kļūst par kultūrvēsturisku objektu. Septembrī, kad piekrasti apciemo pirmās rudens vētras, četri pusaudži slepus ielavās templī un ākstoties veic rituālu − izsaka savas vēlmes iedomātai dievietei Mamočkai. Cik liels ir pusaudžu pārsteigums, kad Mamočka izrādās uzdevumu augstumos un izpilda viņu vēlēšanās, tikai cena… ir augsta. Un Mamočka spēli grib turpināt.

Obrazcova romānā savijušās mūsdienu Krievijas reālijas ar mistisku ļauno spēku personifikāciju, kas manipulē ar cilvēkiem, liekot tiem parādīt savas sliktākās rakstura īpašības un palēnām degradējot par ļaunuma kalpiem. Iespējams, ka mistisks trilleris ir laba maska, aiz kuras rakstnieks (varbūt pat neplānojot) var atklāt šodienas Krievijas realitāti. Romānā viena pusaudža vectēvs ir izteikti agresīvs tips, kura dzīve ir sadalīta starp rūpnīcas darbu, iedzeršanu vietējā zabegalovkā un kliedzošo TV šovu skatīšanos. Kādā nejaukā dienā vectēvs paņem ieroci un dodas ielās… un tālako var nojaust. Lai arī Obrazcovs situāciju izveidojis tā, ka par kūdītāju uz ļauniem darbiem tiek pataisīta Mamočka, tomēr skaidri liek arī noprast, ka ļaunuma sēkla veido asnus tikai atbilstošā vidē un aug neticamā ātrumā: sēsi vēju, pļausi vētru! Tālākā romāna gaitā vectēva-noziedznieka meita un mazdēls mazpilsētas sabiedrības acīs kļūst par izraidītajiem, neiederīgiem un faktiski viņus spiež pamest pilsētu. Nebrīnos, ka mazdēls šādā situācijā − reaģējot uz pret sevi vērsto negatīvisma vilni − kļūst par galveno Mamočkas apoloģētu. Romāna kontekstā domāju vispār par cilvēku attieksmi pret noziedznieku pēctečiem − vai šodienas Latvijas sabiedrība spēj nenosodīt par tēva grēkiem?

Pēc “Kulta” izlasīšanas es atklāju, ka vispār tas ir sērijas trešais romāns un tā priekšteči ir “Красные цепи” un “Молот ведьм”, kuru darbība notiek Sanktpēterburgā. Jā, otrajā romānā esot daudz par raganām mūsdienu pilsētā, un tās vajā Inkvizitors. Romāns gan esot diezgan vardarbīgs, kas mani nedaudz atbaidīja, tomēr ziņkārība par raganām varētu uzvarēt. Vienlaikus jāatzīst, ka “Kultā” vājākā sižeta līnija man tieši šķita tā, kas atnākusi no iepriekšējās − par Inkvizitoru un raganu (nu smieklīgs tas Inkvizitors ar savu āmurīti un baznīcas svecēm).

Kādā intervijā Obrazcovs saka, ka viņam ir svarīgi lasītājam pavēstīt aizraujošu un gana gudru stāstu labā, tēlainā valodā, lai lasītājam nebūtu jānožēlo lasīšanai veltītais laiks. Vispār jau gandrīz universāla definīcija lielākai daļai daiļliteratūras un labs mērķis ikvienam rakstniekam. Šķiet, ka Obrazcovs lasītāju cenšas arī mazliet izglītot un izklaidējošas mistikas aizsegā māca padomāt par cēloņsakarības principiem, kas gan notiek virspusēji un diezgan uzbāzīgi, taču atbilstoši žanra nosacījumiem. Romānā ir patīkams tēls − ļoti veca kundze, iespējams, eņģeļa personifikācija, kura pauž atziņu, ka cilvēki bieži vēršas pie Ļaunuma pēc palīdzības, jo nemaz neievēro, cik daudz labu lietu ir viņu dzīvē un pieņem tās kā pašsaprotamas. Nezinu, kāpēc man par romānu ir palicis labs iespaids − varbūt es gaidīju, ka tas būs krietni sliktāks, varbūt autoram izdevās trāpīt manā mistikas gaumē, varbūt mani uzpirka autora spēja radīt atbilstošu atmosfēru un galu galā − varbūt es noticēju sižetam. Kas gan var pierādīt, ka kaut kur − mūsu zemapziņas dzīlēs − nesēž neliela, bet ļoti ēdelīga dievība, kuru mēs barojam ar savu naidu, dusmām, skaudību un citiem nelāgiem grēkiem un kaislībām?

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2017-jūlijs/septembris)

5 komentāri

Sāku apkopot gada pēdējo mēnešu jaunumus un gribēju sev atgādināt, ko esmu ierakstījusi iepriekšējā apskatā − ak, vai iepriekšējais apskats tā arī palicis nepabeigts melnrakstos. Lai neizveidotu nejauku caurumu un nejauktu hronoloģiju, sekos stipri iekavēts apskats par grāmatu jaunumiem no jūlija līdz septembrim.

Vašingtonas universitātes pasniedzējs Guntis Šmidchens savā pētījumā “Dziesmu vara: nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā” (Mansards, no angļu val. tulk. I.Beķere) pievēršas ne tikai salīdzinoši nesenajam Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas procesam, bet arī senākai Baltijas vēsturei, visu skatot mūzikas vēstures kontekstā, turklāt apskata gan tautas mūziku, gan rokmūziku. Varētu būt interesanti salīdzināt, kā tad viss notika kaimiņu valstīs − cik līdzīgi vai atšķirīgi.

Latvijas Universitātes pasniedzēju pētījums “15.maija Latvija” (Latvijas Mediji, zin. red. Inesis Feldmanis) veltīts Latvijas pirmās brīvvalsts pēdējiem sešiem gadiem un adresēts visiem, kurus interesē Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības vispusīga analīze.

Izdevniecība “Dienas Grāmata” turpina latviski tulkot krievu autoru grāmatas, kuras palīdzētu izskaidrot šodienas Krievijas politisko situāciju − krievu izcelsmes ASV vēsturnieka Jurija Feļštinska un krievu politologa Vladimira Pribilovska grāmata “Korporācija: Krievija un VDK gadsimtu vidū” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. Atis Klimovičs) veltīta kādreizējā VDK virsnieka Putina nonākšanai Krievijas varas virsotnē un viņa izveidotajam režīmam.

Pavisam seniem notikumiem pievērsies  zinātnieks Jānis Klētnieks, kas grāmatā “Seno laikmetu lokos” (Zvaigzne ABC) populārzinātniskā valodā stāsta par megalītiem un ar tiem saistītajiem reliģiskajiem priekšstatiem, laika skaitīšanas vēsturei, seniem astronomiskiem priekšstatiem un citiem saistošiem tematiem.

Kā pēdējos gados esmu ievērojusi, profesors Valdis Segliņš raksta grāmatas arī par tēmām, kas iziet ārpus viņa specialitātes − ģeoloģijas. Šoreiz izdota monogrāfija “Hors. Valdnieku dievs”  (LU Akadēmiskais apgāds), kas iepazīstina ar vienu no nozīmīgākajiem Senās Ēģiptes dieviem un turpina grāmatu “Senās Ēģiptes rakstu noslēpumi” (2011). Monogrāfija ir diezgan specifiska, bet, iespējams, tai atradīsies savs lasītāju loks.

Latvijas medicīnas vēstures pēdējo trīs gadsimtu notikumi apkopoti Arņa Vīksnas krājumā “Hercoga kurpes sudraba sprādze” (Medicīnas apgāds). Krājums tapis, apkopojot autora rakstus medicīnas žurnālos, un stāsta gan par dramatiskām, gan komiskām epizodēm ārstu praksē.

Kultūrvēsturniece un dzejniece Gina Viegliņa-Valliete sarakstījusi biogrāfisku romānu “Rainis un viņa mātes” (Jumava), kas mudina novērtēt Raiņa mātes Dārtas Grikovskas un abu māsu − Līzes un Doras ietekmi uz dzejnieka personības tapšanu. Rakstnieks Roalds Dobrovenskis atzīmē, ka romāna stiprā puse ir atrastie, izpētītie fakti, sejas, stāsti, dziesmas, sen pagājušās dzīves apstākļi, paražas, detaļas, kurām gribas ticēt.

Grāmatu sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts” papildinājis Arno Jundzes  romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”, kas spraigā formā stāsta par 90. gadu Latviju. Hronoloģiski Jundzes romāns ir sēriju noslēdzošais, bet faktiski vēl tiek gaidīts Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji” par padomju laikiem un tad jau sērija būs noslēgta.

No daiļliteratūras tulkojumiem jāatzīmē vairāki tulkojumi no krievu valodas. Jevgeņijam Vodolazkinam latviski iznācis jau otrs romāns − “Aviators” (Jānis Roze, no krievu val. tulk. Māra Poļakova) stāsta par vīrieti, kurš 1999. gadā atmostas slimnīcas palātā un saprot, ka nezina par sevi itin neko – ne savu vārdu, ne to, kas viņš tāds ir un kur atrodas, galvā tikai atmiņu vēsmas par pārāk seniem notikumiem. Otrs krievu autors, kas sen jau iemantojis popularitāti, ir Pāvels Sanajevs, kura skaudrais, autobiogrāfiskais romāns “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” (Jānis Roze, no krievu val. tulk. Ilmārs Zvirgzds) izgaismo sarežģītas ģimenes attiecības bērna skatījumā.

Ukraiņu žurnālista Sergeja Loiko romāna “Reiss” (Dienas Grāmata, no krievu val. tulk. Dace Sparāne) pamatā likta reāla izmeklēšana — avioreisa MH-17 katastrofa 2014.gada jūlijā virs Austrumukrainas − kas parādīta politiskā trillera žanrā.

Franču literāras godalgas saņēmis Kristofa Onodibio romāns “Ienirt”  (Zvaigzne ABC; no franču val. tulk. Vineta Berga). Lasītājiem tiek solīts sirdi plosošs stāsts par sievas pamestu vīru, kurš dēlam atklāj viņu mīlas stāstu un cenšas izprast, “kas nogāja greizi”.

Varam apmierināti ievilkt ķeksīti, ka iznācis Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas ceturtais romāns “Pazudušais bērns” (Zvaigzne ABC, no itāļu val. tulk. Dace Meiere). Ja nu kāds ir gaidījis, tad tagad varēs izlasīt vienu pēc otra romānus sērijā par divu draudzeņu dzīvesstāstiem uz Itālijas vēstures fona.

“Zvaigzne” aizpilda caurumus latviski tulkotajā šausmu literatūrā un divās daļās izdevusi Stīvena Kinga šausmu trilleri “Tas” (no angļu val. tulk. Santa Brauča). Romāns tiek dēvēts par vienu no virsotnēm Kinga daiļradē. Jau ierasts, ka autors lasītāju aizved uz mazu pilsētiņu, kurā septiņi bērni apvienojas, lai cīnītos pret sensenu, šķietami neiznīcināmu ļaunumu, kas katram no viņiem parādījies visslēptāko baiļu veidolā.

Salīdzinoši nesen (labi, pirms trīs gadiem) gremdējos bērnības atmiņās un pārlasīju Kiplingu, vienlaikus sūkstoties, ka viņa “Blēņu stāsti” padomju izdevumā nav pārtulkoti pilnībā. Šoreiz jāsaka, ka kaķa vēlmes kādreiz tiek uzklausītas un jaunā, aktualizētā izdevumā izdots Radjarda Kiplinga stāstu krājums “Blēņu stāsti” (Zvaigzne ABC, no angļu val.tulk. Vizma Belševica un Daina Grūbe). Turklāt stāsti ir izdoti skaistajā sērijā ar Roberta Ingpena ilustrācijām.

Izrādās, ka katrai tautai tagad ir sava dzīves mākslas recepte, ko, atbilstoši noformējot, iespējams labi pārdot. Kad būsim tikuši galā ar skandināvu hygge, var ieskatīties japāņu dzīves gudrībās, ko smalki dēvē par “ikigai”.  Tātad − jauns dzīvestila trends Ektora Garsijas un Franseska Miraljesa grāmatā “Ikigai: ilgas un laimīgas dzīves noslēpumi no Japānas” (Zvaigzne ABC, no spāņu val. tulk. Marta Kaukalāne). Man gan nav īsti skaidrs, kāpēc par japāņu dzīves stilu raksta spāņi, bet, iespējams, ka tie ir dziļi nomaskējušies japāņi.

 

Gira un Granausks

11 komentāri

Vitauts Sirijos Gira. Sarkankoka paradīze / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2014. (Vytautas Sirijos Gira. Raudonmedžio rojus. 1972)

Romualds Granausks. Migla virs ielejām / no lietuviešu val. tulk. Daina Avotiņa. – Rīga: Lauku Avīze, 2015. (Romualdas Granauskas. Rūkas virš slėnių. 2007)

2018. gads ir valsts dibināšanas simtgades gads ne tikai Latvijai, bet arī vēl veselai rindai valstu, arī Latvijas tuvākajām kaimiņienēm − Lietuvai un Igaunijai. Izdomāju, ka par godu šiem lielajiem svētkiem varētu kaut ko izlasīt no kaimiņiem. Lietuviešu daiļliteratūru esmu  lasījusi maz − neatminos neko vairāk par Sabaļauskaites “Silva rerum”, Ivanauskaites “Ragana un lietus” un pārīti padomju autoru. Varbūt tas ir maldīgs un virspusējs iespaids, taču igauņi savas literatūras tulkošanu atbalsta vairāk, tomēr “skaļākie” lietuviešu daiļdarbi pie mums nonāk, kā arī bērnu literatūra tiek tulkota. Konkrētos divus, manis lasītos romānus, ir tulkojusi Daina Avotiņa, kas ar lietuviešu tulkošanu nodarbojās vēl padomju laikā.

Giras romānam “Sarkankoka paradīze” manu uzmanību pievērsa fakts, ka lietuviešiem tas ir bijis ļoti populārs padomju laikā un pirmais ticis ekranizēts kā seriāls. Uzreiz pateikšu, ka romāna noformējums ir maldinošs (un tāds tas ir abiem romāniem), jo romāna centrā nav tvīkstoša 30.gadu daiļava, bet sakarīgs jauns cilvēks, kura dzīves ceļam lasītājs ir uzaicināts sekot. Varu pieņemt, ka lietuviešu lasītāju mīlestību romāns iemantoja ar nostaļģisku 20./30. gadu Kauņas attēlojumu un ļoti dzīvelīgu galveno varoni − Karolis Tuleiķis ir normāls jaunietis, kas agri apjauš meiteņu burvību, taču ir gana mērķtiecīgs, lai neļautu mīlas piedzīvojumiem stāties ceļā viņa medicīnas studijām. Domāju, ka 70.gados (romāna sarakstīšanas laikā) tekstā daudz kas bija uz atļautā robežas − šodienas lasītājam padomju partizānu slavināšanas un Smetonas režīma noniecināšanas būs pārāk daudz, taču toreiz tā visa varēja būt krietni par maz (turklāt tā meiteņu virkne varoņa gultā… fu, fu, fu).

Karolis grib būt turīgs, bet tomēr nepārdot savus ētiskos ideālus, viņš grib mīlēt patiesi, tomēr meiteņu seksuālais valdzinājums ir stiprs − galvenais varonis pastāvīgi atrodas dilemmas priekšā. Tiek pārbaudīta arī viņa politisko uzskatu noturība − vienā svaru kausā ir Karoļa bijušais klasesbiedrs, tagadējais policijas izmeklētājs Tadis, savukārt otrā − viņa studiju biedrs, kas slepus darbojas komunistu pusē. Autors gandrīz visu grāmatu Karoli notur neitrālā pozīcijā, un vispār jau nosliekšanās uz “pareizo” pusi notiek personisko simpātiju, ne pārliecības dēļ.

Jāsaka, ka man romānam gribētos pielikt punktu 1939. gada vasarā un varoni atstāt pirmskara Kauņā, kas vēl saglabājusi provinces pilsētas šarmu. Pēc tam jau sākas pilnīgi cits stāsts, kas pieprasa citas intonācijas.

Granauska romāns “Migla virs ielejām” sarakstīts jau 21. gadsimtā, un no manas puses tā ir pilnīga nejaušība, ka tas atkal ir vīrieša dzīvesstāsts. Šoreiz galvenais varonis Jons dzīvo Lietuvas laukos, pie Klaipēdas, un viņa mūža galvenais notikums ir kājas lūzums, pēc kura viņš top par klibiķi. Taisnības labad jāteic, ka Jons jau no dzimšanas ir no tiem cilvēkiem, kas savā 60. gadu jubilejā nostājas pie spoguļa un saka: “Beidzot es esmu tik vecs, cik visu mūžu esmu juties.” Autors gan cenšas Jonam piedāvāt dažādas iespējas, bet pēdējais spītīgi izvēlas sēdēt uz soliņa pie dzimtajām mājām kopā ar mammu un skatīties uz miglu, kas ceļas no upju ielejām.

Viss, kas organismā ilgi nekustas, atrofējas: muskuļi, kauli, asinsvadi. Un cilvēka dvēsele − tāpat. Nekustoties sarāvusies kvern cilvēkā, bīdamās gan no sevis, gan no citiem cilvēkiem… Arī dvēsele var sažūt kā kauls…

Nav grūti nojaust, ka galvenais varonis man nepatika, tomēr es nolēmu nesekot tiem, kas noniecina grāmatu, jo viņiem nepatīk varoņu raksturs un rīcība (nesen piedzīvoju vilšanos pāris krievu vlogeros, kas tādēļ kritizēja grāmatu). Jā, Jons ir nūģis, un otra galvenā varone Milda Marija ir smuka muļķīte, kuru autors galīgi nežēlo. Tomēr Granausks ir izcils prozaiķis, un, iespējams, es tieši viņa talanta dēļ tik ļoti pārdzīvoju par varoņiem. Vakar gāju gar kādu fitnesa centru, kur vēlu vakarā vingroja puisis ar meiteni, un domāju: mīļais draugs, varēji jau tu mest pie malas to roku vēzēšanu un uzaicināt meiteni uz randiņu, jo − tici man − pēc 30 gadiem tu noteikti nenožēlosi, ka tai piektdienas vakarā neiztaisīji vēl vienu presīti. Lūk, tieši tāpat arī tai Lietuvas ciemā Jons vēzē savu klibo kāju un Milda Marija taisa presītes ar draņķīgiem večiem, un viņi abi ik pa laikam satiekas, lai tā arī viens otru nesaprastu. Es domāju, ka finālā Jons dabū to, ko pelnījis, un fināls ir skarbs.

Ja abus romānus lasītu, vadoties pēc grāmatu noformējuma, tad jūs noteikti nedabūtu gaidīto. Giras romāns man paliks atmiņa ar 30.gadu Kauņas atmosfēru, kurā provinciāla uzdzīve mijas ar reālistiskām ārsta dzīves atziņām. Savukārt Granausks ir liels nostaļģijas meistars − tik skumji par meliorētām upēm un nesaprastām dzīvēm, tik skaisti par ābeļziediem un stārķu ligzdām. Bet abi romāni īstenībā nav priecīgi, bet drīzāk apcerīgi un skumji.

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Komentēt

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?

Straiks. Kormorans Straiks

3 komentāri

Roberts Galbraits. Dzeguzes sauciens / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne, 2017. – (Cormoran Strike; 1). – (Robert Galbraith. The Cuckoo’s Calling. 2013)

Robert Galbraith. The Silkworm. – New York: Mulholland Books, 2014. – (Cormoran Strike; 2).

Robert Galbraith. Career of Evil. – New York: Mulholland Books, 2015. – (Cormoran Strike; 3).

Kā visiem zināms, Roberts Galbraits ir Džoannas Roulingas pseidonīms, kuru viņa izmanto, lai norobežotos no iespējamās Harija Potera ēnas pār viņas nākamajiem darbiem. Īstenībā − pareizs lēmums, jo bērniem domāta fantāzijas literatūra ir ļoti tālu no mūsdienīga detektīvromāna, un varbūt tādēļ daudziem, kas romānu lasīja jau zinot par autora īsto identitāti, bija zināma vilšanās. Pat nezinu kāpēc, manā lasīšanas sarakstā “Dzeguzes sauciena” nebija, bet netīši iegūto grāmatu nesmādēju un nolēmu uzzināt, kā tad īsti Roulingai izdodas detektīvi.

Vispirms mani iepriecināja galvenais varonis Kormorans Straiks − ar brutālu skaistumu apveltīts vienkājains detektīvs, kura pagātne ir gana sarežģīta, lai būtu par ko rakstīt. Kormorana māte bija grūpija, attiecīgi bioloģiskais tēvs − rokzvaigzne, un no mazām dienām viņš pieradis pielāgoties pie visdažādākajiem apstākļiem. Bērnībā piedzīvojuši mētāšanos pa pasauli, Kormorans ar māsu kā pieaugušie ir izvēlējušies dzīvot maksimāli sakārtotā vidē − māsa ir godprātīga ģimenes māte ar trim bērniem, savukārt Kormorans ilgu laiku dienēja armijā un kļuva par militāro izmeklētāju.

Roulingas romānu cikla sākumā Kormorans ir atvaļinājies no dienesta, jo sprādzienā Afganistānā zaudējis kāju, un uzsācis privātdetektīva rūpalu. Viņam neklājas spoži ne darbā, ne privātā dzīvē, taču man jau no pirmajām lappusēm patika, ka Roulinga nav uztvērusi to kā iemeslu pataisīt galveno varoni par drūmu alkoholiķi − Kormorans sekmīgi cīnās ar dzīves likstām un atstāj normāla veča iespaidu. Aina nebūtu pilnīga bez daiļas blondīnes, tādēļ Kormoranam par partneri ir piešķirta izdarīgā Robina, kas uzsāk karjeru kā sekretāre, bet lēnām kļūst par neaizstājamu partneri.

Pirmais romāns “Dzeguzes sauciens” lielā mērā paiet, iepazīstinot lasītājus ar galveniem varoņiem, izkārtojot skatuvi un pa vidu visam ir stāsts par jaunas modeles slepkavību. Nozieguma risināšana notiek līmenī, viss kā pienākas klasiskos detektīvstāstos − samudžināti un daudzslāņaini. Šajā romānā lasītājs iepazīst modes biznesa aizkulises, lai gan es nedomāju, ka kādam pieaugušajam par to ir lielas ilūzijas. Jau no pirmā romāna top skaidrs, ka Roulingai ir viena liela mīlestība − Londona, turklāt viņa to mīl un pieņem jebkādu, arī tās smirdīgos kaktus un pussabrukušos nostūrus. (Un tikai tagad es sapratu, ka Poterā jau arī Londonas bija daudz, tikai to aizēnoja eksotiskākas vietas.)

Turpmākajos romānos vairāk jārēķinās ar to, ka Roulingai ļoti patīk paplašināt detektīva robežas un brīžiem viņu pārāk uztrauc galveno varoņu personīgā dzīve, turklāt viņa atkārtojas − tā mūžīgi sapūlētā un sāpošā Kormorana kāja un vienmēr saīgušais Robinas līgavainis diezgan ātri sāka krist uz nerviem. Vēl viens mīnuss (un tajā varētu vainot redaktori), ka Roulinga pārāk daudz atstāsta iepriekš notikušo. Tā kā es romānus lasīju viena pēc otra, man tas traucēja.

Otrajā romānā “The Silkworm” Roulinga pievēršas pazīstamai videi − izdevniecības biznesam un rakstnieka attiecībam ar savu aģentu un redaktoru. Ir pazudis rakstnieks un viņa dīvainā sieva ierodas pie Kormorana, lai viņš to meklē rokā; protams, pēc kāda laika rakstnieks tiek atrasts beigts, turklāt pavisam neglīti beigts. Romāna galvenā intriga − kur pazudis noslepkavotā rakstnieka manuskripts, kam vajadzēja atmaskot visu un visus. Jāsaka, ka liela daļa varoņu ir gana ekscentriski un varbūt Roulinga rakstot ir uzjautrinājusies par saviem amata brāļiem, arī pazudušais manuskripts, kura fragmenti romāna gaitā tiek atklāti, ir stipri dīvains − murgaina mistika, kuru diez vai reālā dzīvē uztvertu nopietni. Varbūt, ka šajā romānā ir vairāk farsa, nekā pienāktos tradicionālā detektīvā, bet pati izmeklēšanas līnija ir stabila un atrisinājums interesants.

Trešo romānu “Career of Evil” ievada paciņa ar cilvēka kāju, kas atsūtīta uz Straika biroju. Kormorans saprot šo notikumu kā nepārprotamu norādi uz viņa pagātni, parakņājas smadzenēs un “izvelk” trīs galvenos kandidātus uz ieriebēja lomu. Romāna gaitā lasītājam tiek atklāts, ko tieši Straiks viņiem ir nodarījis vai drīzāk − kas neliešu pagātnē ir tāds, ka viņi nespēj rimties un grib iznīcināt Straika dzīvi (jo kājai seko citas cilvēka detaļas). Tā nu lasītājs uzzina daudz par Straika pagātni, turklāt arī Robinai izrādās sāpīgi pagātnes notikumi, kas atklājas noziegumu kontekstā. Kā jau rakstīju, varēja būt mazāk par ikdienišķiem pārdzīvojumiem, taču romāna izskaņa ir tik aizraujoša, ka tā samierina ar nelielu gumijas stiepšanu pa vidu.

Kopumā jāsecina, ka Roulinga ir paņēmusi tradicionālas detektīva formas, radījusi jaunu, simpātisku galveno varoni, ievietojusi viņu mūsdienu Londonā un prot izstāstīt daudzslāņainu detektīvu, kas sakrustots ar vienkāršu, cilvēcisku stāstu par galveno varoņu dzīvi. (Manuprāt, ka tādiem detektīviem jau būtu laiks izdomāt kādu apakšžanra nosaukumu.) Ir anonsēts, ka drīzumā gaidāms ceturtais sērijas romāns “Lethal White”, bet vispār Roulinga plānojot vēl vismaz sešus (!). Tad nu, Kormoran, uz tikšanos!

Noskatījos arī pirmo sezonu britu seriālam “Strike” (pēc pirmo divu grāmatu notikumiem), bet nekādas sajūsmas nav. Pieklajīga, bez degsmes veidota ekranizācija, redzot iespēju popularitei un peļņai. Galvenie varoņi arī it kā atrasti vizuāli piemēroti, bet nu aktierim Tomam Burkem nepiemīt Straika iekšējā mežonība − pārāk rātni, pārāk gludi.

Older Entries