Galvenā Lapa

Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla”(2013) un “Nāves inspektors”(2015)

Komentēt

Deivids Morels. Slepkavība kā smalka māksla / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2013. (David Morrell. Murder as a fine art. 2013. Thomas De Quincey #1)

Deivids Morels. Nāves inspektors / no angļu val. tulk. Uldis Šēns. – Rīga: Kontinents, 2015. (David Morrell. Inspector of the Death. 2015. Thomas De Quincey #2)

Morels_slepkaviba-ka-smalka-makslaKanādietis Deivids Morels ir ražīgs trilleru rakstnieks, kurš jau ar savu debijas romānu First Blood radīja jaunu popkultūras tēlu − Rembo. Vēlāk sekoja citi veiksmīgi daiļdarbi attiecīgajā žanrā, tai skaitā triloģija Mortalis. Latviski lasošajiem arī patīk Morels, jo tulkoti vairāk nekā 15 romāni. Bija gan pierasts, ka rakstnieks papildina mūsu zināšanas par visādām slepkavu brālībām un profesionāliem pasaules glābējiem, tādēļ es pat uzreiz nesapratu, ka jauniznākušo vēsturisko detektīvu autors ir tas pats, jau zināmais Morels.

Pirmā romāna pēcvārdā autors stāsta, ka pievērsties 19. gadsimta Anglijai viņu pamudinājusi netīšam atmiņā uzvilnījusi persona − Tomass de Kvinsijs, kurš bija angļu rakstnieks, slavens ar savu darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”. Morelu aizrāvuši Kvinsija 1821. gadā rakstītie memuāri, viņš izlasījis arī 1854. gada eseju “Slepkavība kā smalka māksla” un tās iespaidā strauji izdomājis romāna sižeta struktūru, kurā galvenais varonis būtu jau novecojis, opija paverdzināts Tomass de Kvinsijs. Morels lepni apraksta, kā turpmāko gadu veltījis 1854. gada Londonas iepazīšanai, lasījis tikai attiecīgā laika daiļliteratūru, pētījis kartes utt. (varētu padomāt, ka iespējams citādāk).

Kvinsija 1854. gada esejā smalki tikušas aprakstītas 1811. gada Retklifas lielceļa slepkavības, kas izraisīja paniku ne tikai Londonā, bet visā Anglijā. Morels izdomājis, ka 1854. gadā varētu uzrasties kāds, kurš ļoti cītīgi atdarina šīs slepkavības, par iedvesmas un izziņas avotu ņemot Kvinsija eseju. Tādēļ policija pēc pirmās grupveida slepkavības uzmeklē Kvinsiju, kurš uzstājīgi iesaistās izmeklēšanā. Oficiālais izmeklētājs ir detektīvinspektors Šons Raiens, kuram palīgā nāk konstebls Bekers. Sava loma romānā ir atvēlēta Kvinsija meitai Emīlijai, kas 21 gada vecumā uzņēmusies būt par tēva aprūpētāju, un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņas dienasgrāmatas ierakstiem.

Morels_naves-inspektorsNeatceros, kā bija Morela trilleros, bet šajos romānos Morels ik pa laikam izglīto lasītāju un pastāsta, piemēram, par Londonas policijas vēsturi vai opija izplatību 19. gadsimtā. Nevar teikt, ka nav interesanti, tomēr romāna vēsturisko noskaņu tas pamaitā. Vispār Morelam raksturīgi pieķerties kādai domai un to uzstājīgi apspēlēt, piemēram, akcentēt detektīvinspektora rudos matus un nepatiku pret īriem, ko tie izraisa apkārtējos, vai izvērst angļu aizraušanos ar opiju par masveida epidēmiju. Protams, ka es esmu ne reizi vien lasījusi par opija tinktūras jeb laudanum lietošanu, bet ņemsim vērā, ka tolaik bija maz efektīvu farmācijas līdzekļu (ja paskaitītu, cik šodien ik dienas lieto bezrecepšu pretsāpju tabletes, tas pats vien sanāktu). Normālā “deva” esot bijusi 25 pilieni.

Otrs, kam gribētos piekasīties, ir Morela nespēja (vai nevēlēšanās) noturēties vēsturiskā detektīva ietvaros, jo tīši vai netīši sākotnējais melanholiskais un drūmais vēstījums romāna vidū iegūst izteiktas trillera iezīmes un galvenie varoņi aizvien ātrāk bizo pa Londonu. Lai nu tā būtu − reti kurš autors spēj atmest iepriekšējās iestrādes.

Pirmā romāna turpinājums “Nāves inspektors” struktūras ziņā ir līdzīgs − tie paši četri varoņi izmeklē noslēpumainu slepkavību virkni Londonā. Slepkavības skar augstākās sabiedrības ģimenes un pēc slepkavas atstātajiem vēstījumiem ir skaidrs, ka tā ir atriebība, un viss norāda uz to, ka pēdējais upuris būs karaliene Viktorija. Protams, arī šajā romānā slepkavību brutalitāte un to apraksti vairāk atbilst trillera žanram, kā arī Morels mums izstāsta, ka arsēnu lieto drēbju krāsošanai, bet ar svinu iekrāso ēdienu. Jāsaka, ka priekš manis abus romānus nedaudz pabojāja fināli, kas dramatisma un oriģinalitātes ziņā atpaliek no vērienīgajiem pieteikumiem.

Kopumā Morelam ir iznākuši labi nostrādāti vēsturiskie trilleri, kuros lasītājs var gan izbaudīt 19. gadsimta dekorācijas, gan interesantus galvenos varoņus, gan arī pietiekami oriģinālu detektīvsižetu. Rudenī iznāks sērijas trešā grāmata, kuru visticamāk (ja pārtulkos) es arī izlasīšu.

Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (2000)

Komentēt

Džeina Ostina. Lepnums un aizspriedumi / no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. − Rīga: Jumava, 2000. – (Jumavas klasika). (Jane Austen. Pride and Prejudice. 1813.)

Ostina lepnums-un-aizspriedumiNekādos plānos man nebija Džeina Ostina, taču, iespējams, iepriekšējās grāmatas iespaidā, nedaudz iepazīstot viņas dzīvesstāstu, šķita, ka vismaz viņas populārāko darbu varētu izlasīt. Godīgi sakot, es neatceros, ko es no viņas jau esmu lasījusi, jo man ir sajukušas grāmatas kopā ar filmām, taču pavisam agrā jaunībā Ostinas daiļdarbi man nelikās aizraujoša lasāmviela. Šobrīd man romāns ļoti gāja pie sirds un pilnībā saprotu tos, kam tas ir regulāri pārlasāmo grāmatu skaitā.

Džeina Ostina (1775-1817) piedzima kā septītais bērns lauku mācītāja lielā un draudzīgā ģimenē, kopā viņi bija astoņi bērni un visi sasniedza pieaugušā vecumu (Džeina nomira pirmā). “Lepnumā un aizspriedumos” ļoti dabiski attēlota liela, trokšņaina ģimene, kura dzīvo divstāvu lauku mājā, līdzīgā Džeinas dzimtajam pastorātam Stīventonā. Džeinas vienīgā māsa Kasandra līdzinās romāna Džeinai, tikpat saprātīga un piezemēta. Tikai pusotru gadu no savas dzīves Džeina pavadīja ārpus ģimenes – viņu ar māsu aizsūtīja uz meiteņu skolu mācīties franču valodu, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju un izšūšanu. Vēlāk vecāki paši mācīja meitenes, turklāt Džeina daudz lasīja. Šeit es nedaudz apjūku, jo iznāk, ka izglītība Ostinai ir praktiski nekāda, un man ir nedaudz grūti saprast, kā bija iespējams rakstīt tik inteliģentus romānus (varbūt no grāmatu lasīšanas tomēr ir kāds labums?). Protams, liels iespaids bija ģimenei, kas bija izglītota, un vecāki atbalstīja Džeinas literārā talanta izpausmes jau no mazām dienām.

Džeina nav pirmā publicētā angļu rakstniece, pirms viņas jau bija zināmas Aphra Behn (1640?–1689), Frances Burney (1752–1840), Ann Radcliffe (1764–1823), Maria Edgeworth (1768–1849). Tomēr rakstniecība netika atzīta par lēdijām piemērotu nodarbošanos, un grāmatu prologos rakstnieces atvainojās par savu uzdrošināšanos. Ostina ar savu nodarbošanos lepojās, viņa rakstīja daudz un savus darbus lasīja priekšā ģimenei un draugiem, tomēr līdz romānu publikācijām bija jāgaida diezgan ilgi. Iespējams, šāda vilcināšanās pat nākusi par labu, jo, piemēram, pirmie trīs Ostinas romāni vēlāk tika pārstrādāti (nav gan iespējams pateikt, cik lielā mērā).

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Ņemot vērā, ka Ostina dzīvoja salīdzinoši ierobežotā telpā un interešu lokā, protams, ka viņa varēja rakstīt tikai par to, kas interesēja viņu pašu un atbilda sabiedrības gaidām, t.i. visi viņas romāni ir veltīti vīra meklēšanai. Tas skan vulgāri un piezemēti, bet atcerēsimies, ka 19. gadsimta sākumā sieviete tiesiski un mantiski bija pilnīgi atkarīga no vīriešu kārtas radinieka − tēva, brāļa, vīra, tādēļ šeit runa ir par savas eksistences pamata nodrošinājumu. Ostina pati bija piemīlīga meitene, kurai ļoti patika balles, taču viņai bija niecīgs pūrs; tiek uzskatīts, ka tādēļ viņa nevarēja būt piemērota partija savai pirmajai un varbūt vienīgajai mīlestībai − īram Tomam Lefrojam, kuram bija vajadzīga bagāta mantiniece. Reālu bildinājumu Džeina saņēma 1802. gadā no Harisa Biga, un šādas laulības būtu finansiāli izdevīgas gan viņai, gan viņas ģimenei − taču pēc pārdomu nakts Džeina atteicās no pienākuma diktētās savienības. Pēc tēva nāves Džeinu ar māti un māsu finansiāli nodrošināja brāļi.

− Mēs esam pārāk atkarīgi no tā, kā ierasts tērēt naudu, un manas kārtas ļaužu vidū tikai retais var atļauties precēties, nedomājot par līdzekļiem.

Romāna “Lepnums un aizspriedumi” pirmais melnraksts tapa, kad Džeina bija pavisam jauna − agrīnos divdesmit. Darba nosaukums bija “First Impressions” un tiek domāts, ka pirmajā variantā romāns pilnībā bija uzrakstīts tolaik populārajā vēstuļu formā. 1813. gadā to publicēja kā Ostinas otro romānu, un galvenā varone Elizabete Beneta vienā mirklī iekaroja lasītāju sirdis. Romāna sižets būtībā atkārto Pelnrušķītes stāstu − kāda piemīlīga, nabadzīga meitene satiek princi un cauri dažādiem šķēršļiem nonāk kopā pie altāra. Taču Pelnrušķīte šoreiz ir pašpārliecināta, asmēlīga, netrīc titulu priekšā un neglaimo vīrieša lepnumam, tai pašā laikā viņa pieļauj cilvēcīgas kļūdas un caur to ir pievilcīga lasītājiem. Nav mazsvarīgi, ka romāna gaitā Elizabete ne tikai mainās pati, bet arī īsteno daudzu sieviešu sapni − spēj mainīt iedomīgo un sākotnēji snobisko Dārsiju.

Colin Firth as Mr. Darcy and Jennifer Ehle as Elizabeth Bennet

Kolins Fērts kā misters Dārsijs un Dženifera Īla kā Elizabete Beneta romāna 1995. gada BBC ekranizācijā.

Tradicionāli par romāniem, kas sarakstīti pirms diviem gadsimtiem, vajadzētu teikt, ka jāņem vērā stila un valodas mainība, taču tas nav “Lepnuma un aizspriedumu” gadījums. Es sajutos pat nedaudz muļķīgi, kad pieķēru sevi pārdzīvojam, vai Elizabetei ar māsu izdosies apprecēt savus iecerētos (es taču lieliski zinu iznākumu!). Šajā romānā Ostina ir viegli ironiska, neieslīgst sentimentalitātē, un līdztekus galvenajiem romantiskajiem varoņiem viņai ir izdevusies lieliska komisko tēlu galerija. 19. gadsimta sākumā Ostina eleganti pavīpsnā par aristokrātu iedomību un prasību pēc glaimiem, par lauku muižnieku maziskumu un mietpilsonību. Romānam “Lepnums un aizspriedumi” ir pasakas sižets, kurš cauri pragmatiskam precību tirgum iznes ideju par laulību kā divu mīlošu siržu savienību.

Екатерина Коути, Елена Прокофьева “Джейн Остен и ее современницы” (2015)

Komentēt

Екатерина Коути, Елена Прокофьева. Джейн Остен и ее современницы. – Санкт-Петербург: БХВ-Петербург, 2015. – (Окно в историю).

Kouti_E._Dzhejn_OstenJekaterina Kouti ir autore, kas ir daļēji vainīga pie tā, ka šobrīd lasu par 19. gadsimta Angliju. Jau pirms vairākiem gadiem atklāju viņas blogu, kas veltīts pārsvarā viktoriāņu laikam, un tur bija arī norādes uz viņas sarakstītajām grāmatām − viņa raksta gan viena pati, gan ar līdzautorēm, gan populārzinātnisku literatūru, gan vēsturiskus fantāzijas romānus. Šobrīd Kouti ir pasniedzēja kādā ASV universitātē, nu jau filoloģijas doktore, un viņas kontā ir piecas non-fiction grāmatas, no kurām trīs esmu iegādājusies.

19. gadsimta sākums bija daudz jautrāks par vēlāk sekojošo ārējās klīrības un puritānisma laiku, ko lasītāji iepazinuši Dikensa un māsu Brontē ieturētajos un sentimentālajos romānos. Džeina Ostina (1775-1817) rakstīja brīvāk, ar šķelmīgu humoru, un tādas bija arī viņas laika sievietes. Kouti un Prokofjevas darbā tiek izstāstītas 12 sieviešu biogrāfijas, kuras dažādi ir ietekmējušas Anglijas vēsturi, un daļa no viņām ir slavenas joprojām. Protams, šeit nav pamatīgu un izsmalcinātu biogrāfiju, tie ir tādi vienkārši, taču ievelkoši apraksti, kuru mērķis ir pastāstīt gan par konkrēto personību, gan ieskicēt viņas ietekmi uz tā laika sabiedrību. Padziļinātai interesei ir norādīta bibliogrāfija.

Laiks no 1760. līdz 1837. gadam pieder trīs karaļiem − Džordžam III (1760−1820) un viņa dēliem Džordžam IV (reģents 1811−1820; karalis 1820−1830) un Viljamam IV (1830-1837). Džordža III dēli bija lieli draiskuļi un ar milzu mokām pakļāvās karalisku personu laulību noteikumiem, līdz ar to viņiem bija gana daudz pēcnācēju, taču ne jau oficiālā laulībā dzimušo, tādēļ pēc Viljama IV nāves tronī kāpa abu brāļameita Viktorija.

Divas no grāmatā aprakstītajām sievietēm ir Džordža IV sievas. Pirmā ir Marija Ficherberta (1756–1837) − pašpārliecināta, pakupla atraitne, ar kuru oficiāli atzītas laulības nebija iespējamas gan viņas izcelsmes dēļ, gan ticības − nākamais Anglijas karalis nevar precēt katolieti. Otrā ir Braunšveigas Karolīna (1768– 1821) − Džordža IV nemīlētā, 1795. gadā piespiedu kārtā apņemtā sieva, kuru Džordžs apprecēja tikai naudas dēļ. Karolīna gan nesēdēja klusu un dzīvoja jautri, kas noveda pie vairākiem tiesiskās izskaidrošanās procesiem − izšķirties no viņas Džordžam IV gan nesanāca. Džordža brālis Viljams nebija diez ko saprātīgāks un iemīlējās Karaliskā teātra aktrisē Dorotejā Džordanā (1761–1816), kura bija sieviete ar pagātni un jau četru bērnu māte. Dora visu mūžu turpināja strādāt par aktrisi un dzemdēt Viljama bērnus (no 1794. līdz 1807. gadam viņa dzemdēja desmit bērnus). Protams, atkal par precībām nevarēja būt ne runas un mūža beigas Dorai pagāja kreņķos par naudu un bērnu nākotni.

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Thomas Gainsborough. Portrait of Georgiana, Duchess of Devonshire (1787)

Uz kroņprinču gājieniem sabiedrība skatījās caur pirkstiem, jo aristokrātija kopumā tolaik dzīvoja diezgan vaļīgi. Piemēram, tika akceptēts, ka lorda kundze laulībā dzemdē bērnus no cita aristokrāta, lai gan skaļi, protams,  par to nerunāja. Spilgts piemērs ir hercogienes Džordžiānas (1757–1806) dzīve − viņa bija skaistule ar šokējošu uzvedību, turklāt dzīvoja ménage à trois kopā ar savu vīru Devonšīras hercogu Viljamu Kavendišu un draudzeni Elizabetei Fosteri. Šāda savienība šķiet nepieņemama joprojām, taču abas sievietes esot dzīvojušas ciešā draudzībā, kopā audzinājušas bērnus un lieliski izklaidējušās. Dīvainā kārtā vēsture atkārtojas − Džordžiānas pēctece bija Diāna Spensere un visiem zināma viņas ménage à trois ar Velsas princi un Kamillu, šoreiz nelaimīga.

Vēl viena dulla sieviete (starp citu, Džordžiānas māsasmeita) bija lēdija Karolīna Lemba (1785-1828), kuras salīdzinoši laimīgo laulību iztraucē iemīlēšanās lordā Baironā. Atraidītā mīla viņai galīgi nones jumtu, un viņa pārvērš Bairona dzīvi par murgu (nevar gan teikt, ka Bairons to nebūtu pelnījis). Karolīna, būdama tiem laikiem ļoti izglītota, par to pat saraksta romānu, kurā Baironu attēlo kā romantisku nelieti. Šī ir sieviete, par kuru es labprāt uzzinātu vairāk, jo šķiet, ka šajā grāmatā viņa ir attēlota pārāk melodramatiski.

Tālāk pievērsīšos sievietēm, kuru galvenais dzīves darbs nav bijuši sakari ar aristokrātiem. Par Džeinu Ostinu es pastāstīšu nākamajā ierakstā, taču viņas iedvesmotāja un priekštece, izrādās, bijusi Frēnsisa Bērnija (Frances Burney, 1752-1840). Pirmkārt, Frēnsisa visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, kas vēlāk noderēja vēsturniekiem, otrkārt, viņas romāns “Evelīna” (1778) guva plašu popularitāti. Frēnsisa paguva gan būt par galmadāmu, gan piedalīties Franču revolūcijā, gan apprecēties ar francūzi, gan izdzīvot pēc mastektomijas, ko visu apraksta savās dienasgrāmatās. Vēl viena rakstniece, mūsdienās krietni pazīstamāka par Bērniju, ir Mērija Vollstonkrafta (1759–1797), kas tiek dēvēta par Anglijas pirmo feministi. Viņas eseja “A Vindication of the Rights of Woman” (1792), kurā viņa iestājās par sievietes tiesībām uz izglītību, saviļņoja sabiedrību, taču vienlīdz aizraujošs ir viņas pašas dzīvesstāsts: tikai vēlīnos trīsdesmit viņa uz īsu brīdi dzīvoja laimīgā laulībā ar domubiedru. Mērija nomira no pēcdzemdību komplikācijām, bet viņas meita bija Mērija Šellija (1797−1851) − slavenā “Frankenšteina” autore. Mērijas dzīvesstāstā tiek smalki izstāstīts, kā pusaudze sapinās ar dzejnieku Pērsiju Šelliju un kā liktenīgais sakars ietekmēja viņas dzīvi.

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

George Romney. Portrait of Emma, Lady Hamilton as a Bacchante

Dīvaino likteņu galeriju ievada lēdijas Hamiltones (1765-1815) portrets: dzimusi kalēja ģimenē, bez izglītības, bijusi kalpone, modele, dejotāja, 15 gadu vecumā kļuvusi par mīļāko kādam baronetam, kam sekoja nākamais. Emma Hārta (kā tobrīd viņu sauca) tomēr bija dzimusi zem laimīgas zvaigznes un kļuva gan par slavenā portretista Viljama Romnija mūzu, gan veiksmīgi apprecējās ar britu vēstnieku Neapolē Viljamu Hamiltonu. Slavenākais viņas dzīves mīļākais bija angļu admirālis Nelsons, taču nomira viņa aizmirstībā un nabadzībā. Vēl viens dīvains liktenis bija Mērijai Lembai (1764-1847) − slepkavai un rakstniecei. Mērija piedzima kalpu ģimenē, viņai bija lemts šuvējas liktenis, taču prāta aptumsuma brīdī viņa nodūra savu māti un pēc tam visu mūžu ik pa laikam pavadīja psihiatriskajā dziednīcā. Pateicoties Mērijas brālim Čārlzam, ap Lembiem izveidojas mazs literātu pulciņš un mūža otrajā pusē Mērija kļuva par bērnu rakstnieci.

Kā pikanta odziņa uz beigām ir atstāts Herietas Vilsones (1786–1845) dzīvesstāsts, kura kopā ar savām trim māsām kļuva par augsta līmeņa prostitūtām, ko tikli dēvē par kurtizānēm. Negaidīti Herietes galvenais talants izrādījās rakstniecība, un viņa ar savām atmiņām šantažēja aristokrātiskos klientus.

Īsumā pastāstīju par gandrīz visām varonēm un man ir pāris secinājumi, kas izveidojušies ne tikai no šīs grāmatas. Pirmkārt, es gaidīju, ka cilvēki būs mazāk izglītoti, taču acīmredzot pat mājās gūta izglītība (un ne tikai aristokrātiem) spēj būt efektīva. Visvairāk pārsteidz prasības pret bērniem, tās ir pat stingrākas nekā 20. gadsimtā. Otrkārt, var just, ka ģenētika vēl nav aktuāla, jo masveidā brālēns prec māsīcu, īpaši augstākajā sabiedrībā (un paskatoties pēc tam ciltskoku nešķiet, ka tas būtu ietekmējis pēcnācēju kvalitāti).

Kopumā grāmata ir gan informatīva, gan izklaidējoša un iezīmē plašu laikmeta panorāmu. Kā mīnuss ir jāatzīmē nedaudz pļāpīgais stils un nevēlēšanās norādīt ilustrācijām ne autorus, ne avotus.

Mišels Feibers “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās” (2011)

Komentēt

Mišels Feibers. Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās / no angļu val. tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. (Michel Faber. The Crimson Petal and the White. 2002.)

Feibers_ZiedlapinasMišela Feibera romānu es biju pietaupījusi laikam, kad nonākšu līdz lasīšanai par prostitūtām, taču, ja jau mani pārņēmusi bezbailība biezu grāmatu priekšā, tad lai notiek − romāns par 19. gadsimta otrās puses Londonas pagrimušo dzīvi.

Romāna galvenā varone ir Sirdspuķīte (Sugar) − 19 gadus veca meitene, kura jau sešus gadus strādā par prostitūtu, turklāt viņas “saimniece” ir miesīga māte (tēvs, kā var saprast, ir bijis tikai spermas donors). Viņa strādā pilnīgi likumīgi, jo līdz 1875. gadam t.s. piekrišanas vecums (age of consent), kad par dzimumsakaru ar bērnu nedraud sods, bija 12 gadi, 1875. gadā to palielināja par gadu un 1885. gadā nonāca pie 16 gadiem. Romāna sākumā Sirdspuķīte tiek aprakstīta diezgan intriģējoši − kā viena no favorītēm daudzskaitlīgajā Londonas prostitūtu pūlī. Sirdspuķīte ir kārna rudmate, kuras galvenā vērtība kā prostitūtai nav viņas izskatā, bet prasmēs. Autors ar garu ievadu lasītāju ieved Londonas nerespektablajos kvartālos, lai pēc tam pievērstos prostitūtu klientu pasaulei. Šeit galvenais varonis ir Viljams Rekhems, kurš ir sekmīga kosmētikas ražošanas uzņēmuma mantinieks, kas romāna sākumā gan vēl sapņo par rakstnieka karjeru. Protams, ka pirmais romāna atslēgbrīdis ir Sirdspuķītes un Viljama satikšanās, kas notiek ne visai veiksmīgi no klienta viedokļa, bet Viljams pazīšanos vienalga vēlas turpināt.

Sirdspuķīte sniedz ne tikai padevību un izvirtību. Padevība un izvirtība ir lēta manta. Jebkura bezzobaina vecene darītu, ko vīrietis prasa, ja vien varētu dabūt dažus penijus džinam. No pārējām prostitūtām Sirdspuķīte atšķiras ar to, ka viņa dara visu, ko darītu visdziļākajā izmisumā iekritusi staigule uz ielas stūra, bet − ar bērnišķīgi nevainīgu smaidu. Sirdspuķītes piekoptā amata arsenālā nav lielākas vērtības kā jaunavīga izskata meitene, kas spēj ļauties izvirtību straumei un pēc tam iznirt no tās smaržīga kā roze, ar draudzīgu spaniela skatienu acīs un smaidu lūpās − baltu kā grēku piedošanu.

Lai arī romāns ir ļoti apjomīgs, tajā nav daudz darbojošos personu: bez iepriekš pieminētajiem vēl ir Viljama sieva Agnese, viņa vecākais brālis Henrijs, Henrija draudzene Emelīna Foksa un Viljama mazgadīgā meita Sofija. Protams, otrajā plānā darbojas arī Rekhemu mājas kalpotāji, Sirdspuķītes kolēģes un Viljama draugi. Virspusēji skatoties, svarīgākā ir saite Sirdspuķīte−Viljams−Agnese, ko tradicionāli varētu nosaukt par mīlas trijstūri, taču šajā gadījumā par mīlu nav runa, te drīzāk ir savdabīga simbioze. Viljams pēc Sirdspuķītes satikšanas brīnumaini atmostas komercdzīvei, pārņem mantojumu un kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Tieši tāpat − kā īpašuma pārņemšanu − viņš uztver gan Agneses kādreizējo apprecēšanu, gan Sirdspuķītes pārpirkšanu no madāmas. Kā pretstats Viljamam ir viņa vecākais brālis Henrijs, kurš ticis audzināts kā mantinieks, taču atteicies, izvēloties garīdznieka ceļu (kuru iet gan baidās).

Iespējams, ka interesantākas par brāļiem Rekhemiem ir romāna sievietes: Sirdspuķīte, Agnese un Emelīna. Grūti pateikt, vai Feibers jau no sākta gala bija iecerējis viņas kā savdabīgas trīs moiras, kas dzīves pavedienam pieskaras katra savā veidā. Agnese ir pusjukusi nevainīgā, viņai nekad nekas nav mācīts par sievietes fizioloģiju un visu ar savu ķermeni saistīto viņa vienkārši izstumj ārpus apziņas − pat tiktāl, ka ignorē savu meitu, ar kuru dzīvo vienā mājā. Savukārt Sirdspuķīte par savu ķermeni zina visu − jau no 13 gadu vecuma viņa visās atverēs pieņem vīrieša locekli un lieliski zina, ka pēc katra tradicionālā dzimumakta vajag cītīgi skaloties indīgā šķīdumā; tai pašā laikā nevar teikt, ka viņas ķermenis neprotestē, jo Sirspuķītei ir nelāga ādas slimība − ihtioze. Emelīna ir savdabīgs starpposms, jo reiz bijusi veiksmīgi precējusies (tagad atraitne) un šobrīd tīri labprāt baudītu gultas priekus ar Henriju. Nezinu gan, kādēļ visām sievietēm ir piešķirts pa slimībai (Agnesei galvas audzējs, Sirspuķītei ihtioze, Emelīnai tuberkuloze), bet vīrieši palikuši bešā, varbūt ar to autors arī gribējis kaut ko pavēstīt.

Kadrs no seriāla "The Crimson Petal and the White" (2011)

Kadrs no seriāla “The Crimson Petal and the White” (2011)

Var teikt, ka grāmatas sievietes viena otru glābj, Sirdspuķīte (un citas prostitūtas pirms viņas) aiztaupa Agnesei dzimumakta raisītus pārdzīvojumus, kā arī ar laiku uzņemas Viljamam vajadzīgo līdzjūtīgas sievas−padomdevējas funkciju. Emelīna glābj tiešā veidā − viņa ir viena no agrīnajām feministēm, kas iesaistās kritušu sieviešu glābšanas kustībā (tāda strauji uzņem apgriezienus 19. gadsimta vidū un noved pat pie izmaiņām likumdošanā). Nav skaidrs, ko glābj Agnese, taču daļu no romāna veido viņas dienasgrāmatas − ieskats vispirms naivas, pēc tam jukušas sievietes pasaulē, savukārt Sirdspuķīte pati raksta cietsirdīgu romānu, kas drīzāk ir psiholoģisks paņēmiens, ar kura palīdzību viņa nolaiž uzkrāto vardarbīgo tvaiku, kas vērsts pret viņas klientiem. (Emelīna arī raksta, bet tās ir lietišķas vēstules ar reliģiozu un labdarībai veltītu saturu.)

Pret romāna vīriešiem autors ir bijis krietni skopāks un varētu pat teikt − nežēlīgāks. Viljams un Henrijs nav īpaši pievilcīgi personāži, un abus labi raksturo Sirdspuķītes vīriešu psiholoģiskais novērojums: Iespraud viņus siltā bedrītē, un viņi sasparosies.

Jāsaka, ka romānu aptuveni līdz vidum es lasīju diezgan aizrautīgi, bet tad paguru − apnika man šie bezgalīgie apraksti par varoņu mokām. Feibers grāmatu arī esot rakstījis vairāk nekā 20 gadus, un īstenībā var just, ka mainās intonācija, temps, brīžiem tiek rakstīts rakstīšanas dēļ, kā arī romāna otrā pusē ieklīst klišejiski izteicieni. Manuprāt, romānam ir vairāki mīnusi: pirmkārt, tas tomēr ir par garu; otrkārt, tas ir pārāk fizioloģisks (es neesmu klīrīga, bet lasītāju tomēr nevajag informēt par pilnīgi visiem izdalījumiem, kas nāk no cilvēka ķermeņa atverēm), treškārt, es tomēr pilnībā nenoticu romāna varoņu likteņiem. Te ir daudz jautājumu: kāpēc Sirdspuķīte bērnībā tiek mācīta, ja māte tai paredzējusi maukas likteni un būtībā atriebjas; kā iespējama pilnīga Viljama metamorfoze no sapņaina dīkdieņa uz veiksmīgu uzņēmēju (ar vienu vēlmi nopirkt tiesības uz prostitūtu ir par maz), kāpēc Rekhemi pieļauj absolūtu vienīgā bērna ignorēšanu (tas ir par traku pat angļu audzināšanas sistēmai)… un tā es varētu turpināt vēl brīdi. Daudziem nav paticis atvērtais fināls, mani tas netraucēja, tomēr es vēlētos labāk saprast tā pamatotību.

Man ir klusas aizdomas, ka autors pats īsti nav nojautis sava romāna mērķi (vai arī tas 20 gadu laikā ir deformējies). Vienkāršai paraudāšanai par angļu ģimeni 19. gadsimta 70-tajos gados var lasīt A. Kronina “Cepurnieku pili”, par prostitūtas piedzīvojumiem − Daniels Defo “Molla Flendersa”, izbaudīt 19. gadsimta stilizāciju − Džons Faulzs “Franču leitnanta draudzene”. Nē, grāmata nav lasīta velti un daudz bija interesanta gan raksturos, gan notikumos, bet pēc atsauksmēm es biju gaidījusi kaut ko novatoriskāku, emocionāli dziļāku.

Entonijs Horovics “Zīda nams” (2012) un “Moriartijs”(2016)

Komentēt

Entonijs Horovics. Zīda nams / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2012. (Anthony Horowitz. The House of Silk. 2011.)

Entonijs Horovics. Moriartijs / no angļu val. tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Anthony Horowitz. Moriarty. 2016.)

Ja lasītāji iemīļojuši kādu literāro varoni, tad viņiem grūti pieņemt, ka stāstu par to vairs nebūs. Tāds liktenis piemeklējis arī rakstnieka Artura Konana Doila radīto Šerloku Holmsu. Viņa tēls ir tik spilgts, ka jau otro gadsimtu saviļņo lasītāju prātus, un tie prasa vēl. Veikli izdevēji ir naski uz lasītāju apmierināšanu, un tapuši jau daudzi Šerloka Holmsa turpinājumi, šoreiz spalvu iemēģinājis angļu rakstnieks Entonijs Horovics. (Latviski arī: Lorija R. Kinga “Bišu valoda” un “Stropa dievs” (2011); jaunā Šerloka piedzīvojumi Endrū Leina romānos “Nāves mākonis” un “Sarkanā dēle” (2015).)

Horovics_Zida namsSērijas pirmajā romānā “Zīda nams” stāstu ierasti sāk doktors Vatsons, kurš uz brīdi atgriežas savā vecajā dzīvesvietā, lai atkal piedalītos noslēpumaina nozieguma risināšanā. Tiek teikts, ka noziegums bijis tik šausmīgs, ka tā apraksts visu šo laiku (gadsimtu) gulējis seifā un tikai tagad to var publicēt. Lasītājs tiek biedēts ar mistisku “zīda namu”, kuram labāk nešķērsot ceļu, un draudīgiem ārzemju neliešiem, kuri grib atriebties godīgam angļu mākslas priekšmetu tirgotājam.

Otrs sērijas romāns “Moriartijs” apraksta brīdi, kad Šerloks Holmss ir (it kā) radis mūžīgo mieru Reihenbahas ūdenskritumā un uz Šveici dodas gan Skotlendjarda izmeklētājs, gan amerikāņu detektīvs no Ņujorkas Pinkertona aģentūras, kurš izmeklē savas valsts noziedzīgā tīkla saistību ar Anglijas amata brāļiem. Angļu izmeklētājs ir radies jau Konana Doila iztēlē − Etelnijs Džonss ir viens no tiem Skotlendjarda policistiem, kurus Holmsam tā patika apcelt, savukārt “Pinkertons” jau ir Horovica prāta auglis. Abi galvenie varoņi vienojas kopīgā izmeklēšanā un secina, ka Moriartija izslēgšana no spēles ir sekmējusi agresīva, importēta ļaunuma izplatību un šobrīd Londonas noziedznieki ir kļuvuši nevaldāmi. Ļaunuma sakne ir konkrēts personāžs, tikpat noslēpumains un grūti notverams kā bija Moriartijs, taču Etelnijs Džonss ir pilnīgi pārliecināts, ka spēs aizstāt Šerloku Holmsu.

Horovics_MoriartijsMan šķiet, ka nosaukt laba rakstnieka receptes sastāvdaļas nav iespējams, tādēļ nevar arī viennozīmīgi saprast, kas joprojām piesaista lasītājus Šerloka Holmsa piedzīvojumiem. Es izturos skeptiski pret šādu turpinājumu rakstīšanu (bet ziņkāre ņem virsroku), taču nav arī tā, ka romānus ņēmu lasīt negatīvi noskaņota. Grāmatas es izlasīju, zināmu interesi sižets raisīja, bet laikam jau sakot, ka līdz oriģinālam šīem darbiem ir tālu, es nevienu nepārsteigšu.

Konans Doils rakstīja apbrīnojami dzīvi un vienlaikus oriģināli − viņa noziegumu shēmas joprojām var izmantot par labu pamatu pat 21. gadsimta seriāliem. Droši vien, ka Horovics arī nav slikts rakstnieks, tikai viņa rakstīto es kaut kur jau esmu lasījusi un pat anonsētie “šaušalīgie” notikumi nekādu šoku nerada. Iespējams, maldīgi, es biju pieņēmusi, ka Horovics rakstīs pastiche stilā un viss vairāk atgādinās par laikmetu; pēdējā romānā īpaši jūtams, ka 19. gadsimts te ir tikai ārējā čaula, un darbība bez īpašas pārveidošanas ir pārceļama uz citu laiku un vietu. Nedaudz uzjautrina, ka abos romānos (vienā daļēji) ļaunums nāk no Amerikas un atstrādātas visas gangsteru klišejas. Konanam Doilam detektīvi tomēr bija izsmalcināti, intelektu kutinoši, šeit darbība vairāk atgādina burlakromānu − vienkārši un trāpīgi.

Katrā ziņā − ja kāds joprojām nav lasījis Artura Konana Doila romānus, es to silti iesaku izdarīt, bet Horovica daiļdarbiem pievērsties pēc tam.

Augusta meitene

1 komentārs

Miles Hyman (1962) Summer reading (2010)

Miles Hyman (1962) Summer Reading (2010)

Dižciltīgos, patiesību sakot, pastāvīgi apdraud tādas dīvainas briesmas − pašu dīkdienības briesmas. Tā kā viņu mūžs lielākoties paiet kaut kādas nodarbības meklējumos, interesanti ir novērot − it īpaši tad, ja šiem augstdzimušajiem piemīt slieksme uz to, ko mēdz saukt par gara dzīvi, − cik bieži viņi kā ar aizvērtām acīm ļaujas ierauties kādā nelāgā pasākumā. Deviņos gadījumos no desmit viņi ņemas vai nu kādu mocīt, vai kaut ko samaitāt, paši it cieši ticēdami, ka izglīto savu prātu, lai gan, taisnību sakot, tikai saceļ mājās jezgu. Esmu pieredzējis, ka šādi aristokrāti (tiklab lēdijas, kā džentlmeņi, diemžēl man jāpiebilst) diendienā, piemēram, iziet no mājas ar tukšām pilulu kārbiņām un ķersta tritonus, vaboles, zirnekļus un vardes, bet, mājās pārradušies, uzdur nabaga nelaimīgos radījumus uz kniepadatām vai arī bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem sagraiza sīkos gabaliņos. Jūs ieraugāt savu jauno kungu vai jaunkundzi nolīkušu pār zirnekļu iekšām, ar palielināmo stiklu vai arī sastopat vardi bez galvas ļepatojam lejup pa kāpnēm, un, kad izsakāt izbrīnu par to, ko nozīmē šāda derdzīga cietsirdība, saņemt atbildi, ka jaunajam kungam vai jaunkundzei patīk dabas zinības. Citkārt jūs atkal novērojat, kā tie stundām ilgi ar asiem daiktiem maitā skaistu puķi − tikai aiz stulbas ziņkārības izpētīt, no kā šāda puķe taisīta. Vai zieda krāsa kļūst skaistāka vai tā smarža jaukāka, ja jūs to zināsiet? Taču ko tur runāt! Nabadziņiem kaut kā jānosit laiks − viņiem, raugiet, noteikti jānosit laiks. Bērnībā jūs kašņājāties pretīgos dubļos un cepāt smilšu kūciņas, pieaudzis jūs kašņājaties pretīgās zinībās, šķēržat zirnekļus un maitājat puķes. Kā vienā, tā otrā gadījumā noslēpums ir pavisam vienkāršs − jūsu nabaga tukšajai galvai nav nekā, par ko domāt, un jūsu dīkajām rokām nav nekā, ko darīt. Un viss beidzas tādējādi, ka jūs ar krāsām maitājat audeklu un piesmirdināt visu māju vai arī stikla kārbā ar glemainu ūdeni turat kurkuļus, izraisīdami visiem nelabu dūšu, vai arī kur vien varēdami atdauzāt akmens šķembas un piebārstāt ar smiltīm visus pārtikas produktus, vai arī aizrāvies ar fotogrāfiju, notriepjat pirkstus un bez žēlastības parādāt ikvienu seju īstajā gaismā. Nav viegli, protams, tiem cilvēkiem, kuriem jānopelna sev iztika, kuri spiesti strādāt, lai sagādātu drēbes, ar ko apsegt kailumu, pajumti, kas sniedz patvērumu, un barību, kas uztur pie dzīvības. Taču salīdziniet pašu grūtāko darbu, ko jūs jebkad esat strādājis, ar dīkdienību, kura šķaida puķes un lien zirnekļiem ķidās, un pasakiet paldies savai laimes zvaigznei par to, ka jūsu galvai ir par ko domāt un jūsu rokām ir ko darīt.

Fragments no Viljama Kolinsa romāna “Mēness akmens” (no angļu val. tulk. R.Runce, “Zinātne”, 1974)

Чарльз Паллисер “Квинканкс” (2006)

Komentēt

Чарлз Паллисер. Квинканс: в двух томах. – Москва: Эксмо, 2006. (Сharles Palliser. The Quincunx: The Inheritance of John Huffam. 1989.)

Palliser__Kvinkanks_Tom1Pallisera “Kvinkonsu” izlasīju jūnija otrā pusē, bet, pretēji gaidītajam, mana kucēna jūsma par šo grāmatu mēneša gaitā nav norimusi. Laikam jau pēdējā laikā nemaz tik bieži nav gadījies staipīt visur līdzi lasāmo kā ķengurienei bērnu, negribīgi atraujoties no grāmatas tikai uz pavisam neatliekamām lietām.

Kad es pirms pieciem gadiem piereģistrējos grāmatu draugu portālā Goodreads, tad kā pirmo grāmatu, ko man gribētos izlasīt, es atķeksēju “Kvinkonsu”, vairs neatceros, kāpēc tas notika, un, godīgi sakot, es pat biju maldīgi iedomājusies, ka tā ir fantāzijas grāmata. Kāpēc es to tagad paņēmu lasīt − arī nepateikšu, jo man bija sakrājies gana daudz literatūras par 19. gadsimta Angliju, kam gan vēl divi biezi sējumi svešvalodā? Jebkurā gadījumā − tas bija vareni, un – ja grāmata nebūtu tik bieza un būtu tulkota latviski − es bez kautrēšanās nēsātos ar “Kvinkonsu” kā mīļāko konfekti un uzmāktos visiem ar piedāvājumiem nobaudīt.

Reiz dzīvoja kāda angļu aristokrātu ģimene, kura savu titulu un īpašumus bija saņēmusi aizlaikos. Kā jau kārtīgai aristokrātijai piedienas, tā gadsimtu gaitā bija pamatīgi izkurtējusi, un katra nākamā paaudze (precīzāk sakot − dzimtas priekšstāvis) aizvien vairāk nodevās blēņām (=slīga parādos). 18. gadsimta beigās lietas kļuva pavisam bēdīgas, un mantinieks savu īpašumu sāka tirgot tēvam vēl dzīvam esot, kas pēdējo varen sadusmoja, un no tā brīža sākās riņķadancis ap testamentu, kurš turpinās nākamo gadsimta ceturksni.

Apjomīgā romānā galvenais varonis ir Džons Hafams − puika, kurš ir dzimtas pēdējais mantinieks, tikai viņam pašam par to ir tikai vārga apjausma. Džons dzīvo kopā ar māmiņu nomaļā Anglijas ciematā, un līdz pat zināmam laikam viņu dzīve ir stabila un saprotama (lai arī slepena). Taču notikumu virkne viņiem liek doties uz Londonu un te sākas Džona ceļš gadu garumā cauri neticamiem piedzīvojumiem un skaudrai izdzīvošanas skolai. Puikam ir skaidrs, ka kāds ļoti grib viņa nāvi, bet viņam galīgi nav jausmas − kāpēc. Tikai lēnām, kā lobot sīpola mizu, atklājas liela, sazarota dzimta, kuru Hafamu ciltstēva testaments un tā pielikums ir sašķēlis vairākās daļās un šeit katrs cīnās par sevi.

Romānam ir ļoti interesanta struktūra – kvinkonss (pieci punkti, izvietoti kā uz metamā kauliņa) ir Hafamu ģerboņa sastāvdaļa, tādēļ arī romānu veido piecas daļas, kura katra sastāv no piecām grāmatām, un katrā grāmatā ir piecas nodaļas. Simboliski tas norāda uz pieciem dzimtas atzariem, kas cīnās par mantojumu. Jāatzīst godīgi, ka, lasot grāmatu, šādam dalījumam nav īpašas nozīmes un tā drīzāk ir autora spēle pašam ar sevi (lai gan jāsaka, ka ģerboņa tukšā viducīša imitēšana ar māmiņas dienasgrāmatas iznīcināto nodaļu bija jauks žests). Arī ciltskoka publicēšana katras daļas beigās, atklājot tikai uz to brīdi noskaidrotos atzarus, bija interesanta, taču es gan mānījos un skatījos uzreiz pēdējo, pilno bildi, lai galīgi neapmulstu radurakstos. Šī radu būšana bija viens no izaicinājumiem lasītāja prātam, otrs − angļu mantošanas tiesības: bija reāli jāiespringst, lai saprastu, kam ir izdevīga Džona nāve, kam viņa laimīga dzīvošana pēc iespējas ilgāk, un tur vēl iespējamas variācijas.

‘Džons Hafams’ ir daļa no Čārlza Dikensa pilnā vārda un uzvārda − šādi autors apliecina cieņu izcilajam meistaram, un lasītājs var pārliecināties, ka romānā jaušamas daudzas atsauces uz Dikensa romāniem. Lai arī autors pēcvārdā pavēsta, ka no bērnības ir iemīļojis Dikensu, no mana viedokļa skatoties, stila ziņā Pallisers ir krietni tuvāks Vilkijam Kolinsam (un man Kolinss patīk labāk par Dikensu), kā arī notiekošā temps atbilst 20. gadsimta trillerim. Kardināli atšķirīga no 19. gadsimta romāna ir autora vēlme jokoties ar lasītāju un pilnībā neatklāt notiekošo pat romāna izskaņā. Protams, viktoriāņi nerakstīja par seksu un nesmukumiem, taču lasītāji galu galā tika pie zināmas skaidrības. Palliseram ir citādi − es saprotu tos lasītājus, kas ir izcīnījušies cauri 1000+ lapām, apguvuši radurakstus un mantošanas līkločus, bet, romānam beidzoties, saka: stop, kā tur bija? …un lasa visu vēlreiz. Man arī ir savas versijas par autora noklusēto.

Džons Hafams nepārtraukti ir briesmās, dzīves pirmais likums, ko viņš iemācās − nevienam nevar uzticēties. Vispār Džons ir ļoti simpātisks tēls − izdzīvotājs, cīnītājs, kuru dzīve nolikusi neapskaužamā situācijā − viņam ir jācīnās ar spēkiem, kurus viņš nezina un nesaprot; tikai atklājis savas dzimtas pagātnes noslēpumu, viņš varēs kontrolēt savu nākotni. Katrs cilvēks, ko Džons satiek, pavēsta viņam tikai gabaliņu no kopainas, lielākai daļai stāstnieku ir savas, savtīgas intereses, kas Džonam jāuzmin, kā arī jāsajūt noklusētais. Un lasītājs iet līdzi galvenā varoņa piedzīvojumiem, sirsnīgi pārdzīvojot, vai viņam kārtējo reizi izdosies izkulties no ķezas un palikt dzīvam.

Nevar nepieminēt Pallisera spēju attēlot laikmetu: romāns būtu tukšs, ja tajā nebūtu 19. gadsimta atmosfēras. Daudz tiek staigāts pa Londonas ielām (tur ir kartes!), neuzbāzīgi stāstīta pilsētas attīstības vēsture, līdz mielēm iegrimts pilsētas nabadzīgākajos slāņos, un tad − izstāstīts aristokrātu mājas dzīves ritms. Pallisera romānā es ieguvu visu, ko vēlos no kvalitatīvas izklaides: piedzīvojumu, izziņu un līdzpārdzīvojumu. Mani sapratīs tie, kam patīk ciltskoku pētīšana, cilvēku dabas izzināšana, 19. gadsimta ikdienas dzīves norise un pilnīga iegremdēšanās grāmatas radītajā pasaulē.

Vilkijs Kolinss “Mēness akmens” (1974)

5 komentāri

Vilkijs Kolinss. Mēness akmens / no angļu val. tulk. R.Runce. – Rīga: Zinātne, 1974. (Wilkie Collins. The Moonstone. 1868.)

Kolinss_MēnessViena maza turku pupa ceļoja uz Angliju, Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta.”  Neļausim šim bērnu skaitāmpantiņam sevi maldināt, īstenībā tas ir mītiskais senlatviešu pareģojums, kuru iedarbināja 2016. gada saulgriežu enerģijas plūsma, kad Lielbritānija Eiropai parādīja sešburtu kombināciju. (Tas bija joks.) Nopietni runājot, jau no jūnija vidus kā maza turku pupa ar grāmatu starpniecību es esmu nonākusi Lielbritānijā, taču ne jau politiski tveicīgajā 2016. gada vasarā, bet 19. gadsimta Londonas smogā, Jorkšīras plūstošajās smiltīs un angļu ciemata mānīgajā mierā. Jā, man atkal ir tematiskā lasīšana un šoreiz − 19. gadsimta Anglija. Nezinu, kā šo izvēli izskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag, jo, skatoties atpakaļ izlasītajā, es atklāju, ka katru gadu izlasu vismaz pāris daiļdarbu, kuros darbība notiek šajā laikā un šajā vietā.

Jau ilgi minstinos un cenšos uzsākt aprakstus par izlasīto, taču nupat pabeidzu grāmatu, kuru godam varētu likt šīs grāmatu virknes priekšgalā. 1974. gadā latviski tika izdoti divi angļu klasiķa Vilkija Kolinsa romāni (kā tiek uzskatīts, labākie) − “Sieviete baltā” un “Mēness akmens”. Protams, ka abus esmu lasījusi un pat vairākkārt, un mani tā pavilka uz nostaļģiju, ka ļoti sagribējās vismaz vienu pārlasīt. “Sieviete baltā” palikusi atmiņā ar žēlabainu blondīni un diviem fantastiskiem tēliem − Marionu un grāfu Fosko, bet šoreiz izlēmu par labu “Mēness akmenim”, jo uz to vairākas reizes atsaucās romānos, ko jau lasīju. Turklāt šīs romāns tiek uzskatīts par pirmo angļu literatūras detektīvromānu.

“Mēness akmens” grāmatā tika izdots 1868. gadā, bet pirms tam to turpinājumos publicēja Čārlza Dikensa iknedēļas literārais žurnāls (un cilvēki stāvēja rindā pēc nākamās nodaļas!). Dikensu vispār varētu uzskatīt par Kolinsa literāro krustēvu, jo viņš visādi veicināja jaunā jurista pārtapšanu par rakstnieku. Kolinss angļu literatūrā ienāca kā “sensāciju romāna” (sensation novels) aizsācējs, šajos romānos sižetu veidoja sarežģītas intrigas, neparasti notikumi un darbības centrā bija kāds noslēpums. Spilgts “sensāciju romāns” bija Kolinsa “Sieviete baltā”, bet “Mēness akmens”, kā jau minēju, pretendē uz pirmā pilnvērtīgā angļu detektīva titulu. Protams, arī pirms Kolinsa angļu literatūrā bija sastopami noziedzīgi notikumi, taču Kolinsa romānā pirmajā viss tiek centrēts, lai atbildētu uz vienu jautājumu: kurš nozaga dimantu?

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

There she was, all alone, looking out on the quicksand and the sea.

“Mēness akmens” darbība pārsvarā norisinās angļu aristokrātu lauku rezidencē Jorkšīrā un Londonā, taču visam notiekošajam ir pārsviests eksotisks indiešu leģendas plīvurs, kura vēsta par asiņainiem dimanta nolaupīšanas notikumiem (dimantiem šai pasaulē vispār ir smags liktenis). Dimanta leģendai Kolinss ir pievienojis stāstu, ko viņš ir izlasījis kriminālhronikā – par kādu kalponi, kuru apvainoja brālīša slepkavībā, pamatojoties uz pazudušu naktskreklu (iespējami nosmērētu ar asinīm). Līdztekus dimantam un naktskreklam vēl viens atslēgvārds romānā ir opijs − 19. gs. brīvi pieejama un plaši lietota narkotika, kuras postošo iedarbību cilvēki vēl neapzinājās un lietoja visos dzīves gadījumos. Un vēl taču plūstošās smiltis − Jorkšīras pludmales īpatnība, ārkārtīgi bīstama cilvēkiem un ideāla lietisko pierādījumu slēpšanai.

Romāna fabula vēsta par kādu angļu aristokrātu ģimeni, kurā noziedzīgā kārtā ir ienācis Dzeltenais dimants, kurš kādreiz ir atradies indiešu Mēness dieva pierē. Protams, indiešu bramini ir nāvīgi apvainoti un dzen pēdas savam dārguma, tādēļ dimanta saimnieks vienmēr ir nāves briesmās. Romāna sākumā ar testamenta palīdzību dimants nonāk pie jaunas sievietes Reičelas, kuras māte saprot, ka tā drīzāk nav dimanta līdzšinējā īpašnieka dāvana, bet atriebība. Dimantu no lauku rezidences iemanās nozagt jau nākamajā naktī pēc tā uzdāvināšanas, un viss romāns ir veltīts zādzības atrisināšanai. Tas ir labs sižets ar interesantiem priekšnosacījumiem, arī galvenie varoņi ir izveidoti atmiņā paliekoši. Viens no galvenajiem stāstniekiem ir rezidences namzinis − Beteridžs, vecs un īpatnējs kungs, kurš par savas dzīves grāmatu uzskata “Robinsonu Kruzo” un visas savas problēmas risina ar tās palīdzību. Vēl viens personāžs − viens no pirmajiem literārajiem detektīviem − seržants Kafs, sirms un briesmīgi kārns vīrs, ar seju “asu kā cirvis” un mulsinoši vērīgām tēraudpelēkām acīm. Kafam gan netiek piešķirta izšķirošā loma šajā romānā un atšķirībā no vēlāko laiku Šerloka Holmsa viņš uzdevuma atrisinājumam tikai pietuvojas, tomēr viņš ir ārkārtīgi kolorīta personība, nozieguma izmeklēšanu apvieno ar psiholoģiju, un ietekmējis visus nākamos angļu detektīvu tēlus. Domāju, ka nemaitekļošu, ja atklāšu, ka nozieguma iemesls ir mantkārība (kas gan cits?), bet romāna sižetu uz priekšu virza mīlas daudzstūris, kurā daudz pārpratumu, nesaprašanās un liktenīgas sagadīšanās. Zīmīgi, ka visbēdīgākais liktenis šajā romānā piemeklē neaizsargātāko būtni − iemīlējušos, likteņa apvainotu kalponi, par ko padomju kritiķi varētu teikt: lūk, buržuāzijas patiesā seja.

Man ir grūti pateikt, kā romānu varētu uztvert šodien, lasot to pirmo reizi. Es pirms tam izlasīju divus mūsdienu detektīvus un biju pārsteigta, cik “Mēness akmens”, salīdzinājumā ar tiem, ir daudzslāņains − te nav triviāla, iepriekš paredzama sižeta, tēli ir dzīvi un spilgti, romāna forma − savdabīgas iesaistīto varoņu atskaites − joprojām ir oriģināla. Protams, ir jāsaprot, ka romāns rakstīts pirms 150 gadiem un izteiksmes veids tam nevar būt moderns, bet citādi − “Mēness akmens” joprojām ir bestsellers.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-maijs/jūnijs)

1 komentārs

89912_600Vai jums nešķiet, ka šogad Jāņi galīgi nebija izdevušies? Nebija nekādas iespējas īgņoties par aukstumu un stulbo lietu, izdomāt atrunas un nekurt ugunskuru, bet tā vietā iekurt krāsni. Un nebija ne salijušu pļavu, ne pretīgu odu mākoņu… kaut kas šai pasaulē tiešām iet uz galu. Tā nu Jāņus varēja svinēt šogad silti un ilgi, un apvienojumā ar mazu atvaļinājumu man šogad iznāca daudz laika lasīšanai, kā rezultātā es pabeidzu vienu biezu grāmatu, par ko man liels prieks.

Laiks būtu apskatīties jaunizdotās grāmatas, taču pēdējie divi mēneši man šķiet švakāki par iepriekšējiem: bija diezgan viegli atsijāt man interesanto.

Sākšu ar senāku laiku vēsturi, un pirmā grāmata − “Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēsture” (Latvijas vēstures institūta apgāds, no latīņu valodas tulkojis  un komentārus sarakstījis Ēvalds Mugurevičs). Nepamatoti šo grāmatu piemirsu iepriekšējā apskatā, bet tas tomēr ir viens no senākajiem rakstītajiem Latvijas vēstures avotiem, katoļu prāvesta Dionīsija Fabrīcija latīņu valodā sarakstītā hronika “Īsa Livonijas vēstures norise”.

Otrā grāmata būs vēsturnieka Agra Dzeņa sarakstītā  “Prūši karā ar likteni” (“Domas spēks”), kas veltīta rietumbaltu sentautai − prūšiem, viņu vēsturei un kultūrai no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. sākumam. Autors uzskata, ka par prūšiem nav pietiekoši daudz informācijas, kas rada pārpratumus un neskaidrības, tādēļ kaut vai mēģinājums ieskatīties prūšu tautas vēsturē rosinās plašāku interesi un auglīgākas diskusijas.

Ancāne_Rīgas arhitekturaTrešā vēstures grāmata − mākslas vēsturnieces Annas Ancānes “Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17. gs. otrajā pusē” (Mākslas vēstures pētniecības atbalsta fonds). Šī grāmata jauki iederas manā šī gada interesē par Rīgas vēsturi, un ir autores doktores disertācijas pārvedums monogrāfijas formātā. Šis periods ir zviedru laiks Rīgā, kad Rīgas arhitektūra piedzīvo īpaši dinamiskas pārmaiņas – viduslaiku pilsēta piedzīvo baroka pārvērtības.

Par daudz jaunāku vēsturi stāsta žurnālista Lato Lapsas jaunākā ceļojumu aprakstu grāmata “Zem Muhameda bārdas” (Dienas Grāmata), kurā viņš stāsta par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm: Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Autors mēģinājis izprast, kā īsti dzīvo un ko dara pēc tik dažādām nacionālajām un reliģiskajām pazīmēm sadalītie austrumnieki. Ik pa brīdim autors ir spiests uzdot jautājumu: nu kāpēc tieši šie bezgala jaukie cilvēki mums nu jau labu laiku saistās ar kariem paši savās zemēs un terorismu citur pasaulē?

Latviešu literatūrā, iespējams, lielākais jaunums ir Vizmas Belševicas arhīva pirmās burtnīcas iznākšana − “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Mansards, sakārtojis Jānis Elsbergs). Pirmajā burtnīcā iekļauta 50. un 60. gados sarakstītā proza, un tā apkopo dažādus stāstus, kuros daudz autobiogrāfisku motīvu.

“Zvaigzne ABC” izdevusi Aivara Kļavja vēsturisko romānu “Likvidētie autobusi”, kurš stāsta par paaudzi, kas dzimusi 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās − pēckara bērni, kurus padomju režīms vairs necentās iznīcināt fiziski, bet pakļaut garīgi un morāli, viņi atjaunoja neatkarīgo Latviju un uz savas ādas vissāpīgāk izbaudīja 90. gadu smagās sociālekonomiskās pārmaiņas. Autora iztēle radījusi kādu izmirstošu Latvijas ciemu un tā iedzīvotāju likteņus.

Kuzmins_PilsetasNo jaunāko latviešu autoru grāmatām manu uzmanību piesaistīja Svena Kuzmina stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” (Dienas Grāmata). Neko nezinu par šo autoru, tā varētu būt instinktīvi izvēlēta grāmata, kas vai nu ļoti patīk vai atstāj vienaldzīgu.

Vēl viena grāmata, kura piesaistīja neizprotamu iemeslu dēļ, ir igauņu rakstnieka Pāva Matsina romāns “Rīgas zilā gvarde” (Mansards, no igauņu val. tulk. Maima Grīnberga). Anotācijā teikts, ka tā ir fantasmagorija, kuras galvenais varonis spēj dzīvot dažādos, vismaz trijos, Rīgas gadsimtos un ar viņu notiek neticamas lietas. Izklausās pēc Minhauzena stāstiem Marģera Zariņa stilā.

Vēl viens igauņu romāns (kuru negaidīti nav tulkojusi Grīnberga un izdevis Mansards) ir izdevniecības “Lauku Avīze” klajā laistais Lembita Ūstulnda “Antverpenes šūpuļzirdziņš”. Tas ir spiegu romāns, kura  darbība norisinās 1983. gadā, kad, saduroties divu lielvaru – ASV un PSRS – interesēm, uz eksotisku Āfrikas valsti Lemāniju tiek nosūtīti augstas raudzes izlūki Leonīds Tamovs un Tōmass Tameriks. Šis romāns pārstāv pseidodokumentālo vēsturiskā romāna žanru.

Pieredzējusī ungāru valodas tulkotāja Elga Sakse un izdeviecība “Jumava”ir laidusi klajā ungāru rakstnieces Žužas Rakovskas vēsturisko romānu “Čūskas ēna”, kurā darbība notiek 17. gadsimta Viduseiropā. Pavisam nesen tulkota grāmata, atsauču pagaidām nav, bet pēc apraksta atgādina “Silva Rerum” un Ungārijā esot ļoti populāra.

Izklaidei esmu noskatījusi vairākus burlakromānus. “Zvaigzne ABC” izdevusi piekto grāmatu sērijā par Q nodaļu un Karla Merka izmeklētajām lietām − Jusi Adlera Olsena “Marko efekts” (no dāņu val. tulk. Dace Deniņa). Esmu lasījusi pirmās divas sērijas grāmatas, un gan jau kādā brīdī, kad alkšu asiņainu noziegumu nonākšu līdz pārējām. Vēl viens krimiķis ir skotu autora Džeimsa Osvalda sērijā par inspektoru Maklīnu, šobrīd izdots otrais romāns “Dvēseļu grāmata” (Zvaigzne ABC, no angļu val. tulk.Aija Čerņevska), kurš droši vien jālasa jaukajā Ziemassvētku laikā, jo tieši tad desmit gadus pēc kārtas Edinburgā tiek atrastas nogalinātas jaunas sievietes – kailas, tīri nomazgātas, ar pārgrieztu rīkli… Desmit gadi, desmit sievietes.   Un vēl viena sērija, šoreiz par 19. gs Angliju – Anna Perija “Augšāmcelšanās iela” (J.L.V.); šī ir trešā tulkotā grāmata ļoti garā seriālā par inspektoru Pitu un viņa gudro sievu Šarloti. Pirmās divas esmu izlasījusi − tie ir krietni, piezemēti detektīvi bez īpašas izsmalcinātības un sarežģītas valodas.

Benets_Kapnu pilsetaRegulāri pārskatot jauniznākušo literatūru, pats par sevi saprotams, ka uzmanību pievēršu arī grāmatu vākiem, un mani vienmēr ir pārsteidzis, ka daudzas izdevniecības (arī tās, kas tam varētu atlicināt līdzekļus) pievērš maz uzmanības grāmatas ārējam noformējumam vai, precīzāk sakot, lieki nepiepūlas. Nezin kādēļ pie mums ir ierasts, ka skaisti noformē kultūrvēsturiski nozīmīgas grāmatas, bet ikdienas romāniem pietiek taču ar fotomontāžu vai vienkāršiem, pat primitīviem risinājumiem. Vai tad tiešām šai zemē, kurā lietišķā māksla skaitās augstā līmenī un mākslinieku vesela jūra, tiem pašiem romantiskajiem romāniem nevar palūgt izpausties kādam jaunam māksliniekam (tas taču nevar maksāt miljonus). Kā pozitīvu piemēru es gribētu minēt divus fantāzijas grāmatu vākus Roberts Džeksons Benets “Kāpņu pilsēta” (“Prometejs”) un Roberts Džordans “Pasaules acs” (Zvaigzne ABC) − pirmais gan man patīk labāk, bet virzība abiem ir pareizā.

 

Diāna Gabaldone “Spāre dzintarā”(2016)

Komentēt

Diāna Gabaldone. Spāre dzintarā: 1.d. / no angļu val.tulk. Alda Vāczemniece. – Rīga Zvaigzne, 2016. (Diana Gabaldon. Dragonfly in Amber. 1992)

Outlander2_1Kad jūs tagad, dārgās meitenes, vazājaties pa mežiem ērču melleņu meklējumos, tad noteikti nevajag rausties pakalnos un pavisam noteikti (kad būsiet uzrāpušās) dibināt sakarus ar savādiem akmeņu lokiem zīmīgās diennakts stundās. Jo var taču gadīties, ka ne tikai Skotijā ir mistiskie kromlehi, kuros cilvēks iekrīt laika akā… Nopietni runājot, pavasarī latviski iznāca nākamā grāmata Gabaldones ciklā Outlander, un neba jau es noturējos to tūlīt neizlasījusi; vēl vairāk − latviski (nezin kāpēc) grāmata ir pārdalīta uz pusēm un pagaidām izdota tikai pirmā daļa, bet es atradu arī turpinājumu citā valodā un izrāvu visu līdz galam.

Man nav skaidrs, kā rakstīt atsauksmi grāmatai, kas ir sērijas sastāvdaļa, jo neviļus taču sanāk izlikt maitekļus, tādēļ visi, kas tikai tagad uzzina par Outlander, var palasīt manu atsauksmi pirmajai grāmatai. Atgādināšu, ka pirmajā grāmatā darbība notika Skotijā 18. gadsimta vidū un 20. gadsimtā uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Otrajā grāmatā darbība jau ir tuvāk mūsdienām − 1968. gadā un Skotijas kalnainajām ainavām pievienojas Parīzes 18. gadsimta spožums un posts. Pēc darbības vietas var secināt, ka grāmatas varoņiem ir divi galvenie mērķi − pirmkārt, Freizeru pāris Parīzē grib panākt, lai Stjuartu mantinieks, Skotijas troņa pretendents Čārlzs atsakās no savas ieceres atgūt Skotiju un beidz kūdīt skotu klanus uz sacelšanos, otrkārt, 1968. gadā Klēra Skotijā atgriežas pēc 20 gadiem, kas nodzīvoti ASV − nu viņa ir ārste, taču diemžēl jau Frenka Rendela atraitne, un viņa neatgriežas viena − Klēras meita Brianna ir temperamentīga sarkanmate, kurai pienācis laiks uzzināt, kas bijis viņas īstais tēvs.

Gabaldones grāmatai ir savi trūkumi, un vienu no tiem viņa pati atzīst − viņa grāmatas raksta pa gabalam un tad stiķē kopā. Tās stiķu vietas brīžiem tiešām var sajust, un iznāk tādi savādi pārlēcieni, savukārt sižets dažkārt met pārāk dīvainus līkločus. Taču tam pretstatā ir ļoti stipri galvenie varoņi un kaut kāda mistiska ķīmija, kas visu salipina kopā un notur pie grāmatas visas 700+ lappuses. Tas ir tāds dēkains romantisms, kas nedaudz ļauj izzināt arī laikmetu. No manis gan sanāktu slikta vēsturisko fantāziju rakstniece −  es rakstnieces vietā uzreiz to Čārlzu nomušītu un miers mājā, glābtas skotu dvēseles (tad gan romāna politiskā daļa ir vējā un atliek vien erotiskā sadaļa). Ar to ceļošanu laikā arī nevar pārāk aizrauites, jo uzreiz jādomā par vairākām realitātēm un ko tad nu darīt ar īsto vēsturi… vienas klapatas vien. Īpatnējā kārtā Gabaldoni īpaši neuztrauc fakts, ka laulātie draugi gatavojas pārrakstīt veselas valsts vēsturi (un tas mazina ticību viņu nodomu nopietnībai), taču galveno varoni Klēru uztrauc gan viņas 20. gadsimta vīra piedzimšanas garantijas, gan viņas raganīgās draudzenes Geilas ceļojumi laikā, kur viņa iemanās atstāt pēcnācējus.

Klera4

Kā jau minēju, grāmatas galvenais spēks ir galvenie varoņi un viņu attiecības; Džeimijs un Klēra vairs nav iemīlējies pāris, kam jānoskaidro attiecības, un nu jau viņi rīkojas kā vienota komanda (ne bez dumpja uz kuģa, bet tomēr). Viņus vieno stipras jūtas, taču tās tiek parādītas adekvāti, bez nevajadzīgiem sentimentiem, drīzāk ar veselīgu ironiju un dziļu interesi par otru, kur tas vajadzīgs. Patiesas rūpes īstajā brīdī dažreiz nozīmē vairāk nekā daudzi vārdi un apskāvieni.

Izdevniecības lēmums grāmatu izdot divās daļās būtu saprotams no tehniskā viedokļa, taču laika izvēle gan nav pareizā − tūlīt pat, jūlija sākumā finišēs Outlander 2. sezona, un, godīgi sakot, es ļoti šaubos, vai tie, kas būs noskatījušies seriālu, gribēs lasīt arī grāmatu. Iemesls tam ir dīvains − seriāls ir labs: aktieru izvēle tuvu ideālai, scenārijs tuvu seko grāmatai (tas ir pat loģiskāks), visas vietas un lietas ir izpētītas un atbilst laikmetam, bet par 2.sezonas Klēras Parīzes kleitām es vienkārši paklusēšu (tās ir satriecoši skaistas). Protams, grāmatu nekas neaizstās, taču šoreiz ekranizācija no tās neatpaliek. Cerēsim gan, ka latviešu lasītājs grāmatu pirks un varēs sagaidīt arī nākamos sējumus, jo ļoti gribas uzzināt ne tikai galveno varoņu tālākos piedzīvojumus, bet arī veidu, kā Gabaldonei izdosies tikt galā ar laika ceļojumu radītajiem kāzusiem.

Older Entries

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 113 other followers