Sākums

12 (vecas) grāmatas ziemai

7 komentāri

Turpinot vasarā iesākto tradīciju, šai sniegotajā laikā piedāvāju grāmatu izlasi ziemas mēnešiem. 12 grāmatas – pa vienai katrai ziemas nedēļai, visas ir pieejamas latviešu valodā.

Brīdis pirms Ziemassvētkiem

Sāksim ar tām grāmatām, kuru lasīšana iederas laikā, kad Adventes kalendārs skaita dienas līdz Ziemassvētkiem, un ikviens jūtas nedaudz kā bērns, kas gaida svētku brīnumu.

3_dodza_sudraba_slidas

Mērija Meipsa-Dodža ir amerikāņu rakstniece, kura 1865. gadā sarakstīja grāmatu bērniem “Sudraba slidas” (pirmoreiz latviski – 1924.gadā), kuras darbība notiek 19.gs. sākuma Holandē. Autores skatījumā šī valsts uz visiem laikiem ir ieguvusi sniegotas un aukstas zemes tēlu, kuru šķērso neskaitāmi aizsaluši kanāli, pa kuriem cienīgi un aušīgi slido holandieši. Lai arī domāta pusaudžu auditorijai, tomēr grāmata ir pievilcīga visu vecumu lasītājiem − šeit ir sava daļa Holandes novadpētniecības, stāsts par ciešām ģimenes saitēm un īstas draudzības rašanos. Vecmodīga sirsnība un ticība labā uzvarai. (Ulda atsauksme šeit.)

Domāju, ka diez vai kāds 80. gadu bērns nav redzējis filmu “Bezgalīgais stāsts” (1984) − domīgais puisītis Bastians vecu grāmatu veikalā atrod noslēpumainu sējumu, kurā rakstīts par Fantāzijas zemi, kas neglābjami iet bojā, jo tās Karaliene ir saslimusi; glābt pasauli dodas kaujinieks Atrejs milzīga balta pūķa Falkora mugurā. Filmas pamatā ir Mihaela Endes grāmata “Bezgalīgais stāsts” (1979; latviski 1993, 2010), un ekranizēta ir tikai grāmatas pirmā daļa. (Ulda atsauksme šeit.)

Andrea Šahtas “Pieci kaķi zem Ziemassvētku zvaigznes” (2006; latviski 2008) ir pasaku grāmata pieaugušajiem, kuros galvenā lomā dažādos laikmetos ir kaķis un viņa gudrā būtība. Lai kādas nepatikšanas piemeklētu cilvēku, viņam palīdzēs mazais, pelēkais peļu junkurs… un omulīgi iekārtosies siltā vietā uz krāsns mūrīša. (Mana atsauksme šeit.)

Franču piedzīvojums

Ziemas mēnešos ātrā tumsas iestāšanās un neizbēgamā sniega putra uz ielām sev līdzi nes nevajadzīgu īgnumu. Drošs mierinājums rodams grāmatās, kuras pazīstamas no pusaudžu gadu aizrautīgajiem lasījumiem.

2_verns_noslepumu-sala

Žils Verns un Aleksandrs Dimā ir sarakstījuši milzīgu daudzumu piedzīvojumu romānu − daži no tiem ir palikuši savā laikā, bet diezgan daudzi joprojām ir lasītāju iecienīti. Man nācās drusciņ piepūlēties, lai no visiem viņu romāniem izvēlētos tos, ko man gribētos pārlasīt, taču pieņemu, ka iespējama arī cita izvēle.

Žila Verna “Noslēpumu sala” (1874, pirmoreiz latviski 1928. gadā) ir grāmata, kas pastarpināti saistīta ar citiem Verna varoņiem, kā arī ir zināma parafrāze par Robinsona Krūzo tēmu. Pieci ceļotāji gaisa balona katastrofā nonāk uz neapdzīvotas salas, kur viņiem jāmācas izdzīvot, līdz viņus izglābs kāds garāmbraucošs kuģis. Joprojām aizraujoši lasīt, kā varoņi sev iekārtoja dzīvi un cīnījās ar dažādiem apdraudējumiem. (Ulda atsauksme šeit; Mairitas atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Rainis ir tulkojis ne tikai Gētes “Faustu”, bet arī daudz piezemētāko Aleksandra Dimā “Grāfu Monte-Kristo” (1845, pirmoreiz latviski 1902. gadā). Tomēr jāatzīmē, ka Edmonda Dantesa bēgšana no Ifas cietokšņa un vēlākais viņa izveidotais izsmalcinātās atriebības tīkls atstāj paliekošu iespaidu lasītāja galvā. Ak, tas brīdis, kad tiek atrasta un atvērta dārgumu lāde… vai gan mums visiem tādu negribētos piedzīvot?

20. gs. savu priekšteču iemīto taku ir godam gājis franču rakstnieks Moriss Drions – viņa spalvai pieder arī nopietnā literatūra, taču pasaules slavu viņš iemantoja ar romānu ciklu “Nolādētie karaļi” (1955-1977), kas stāsta par 14. gadsimta franču monarhu piedzīvojumiem. Šobrīd kā īpašs kārdinājums ir Džordža Mārtina atziņa, ka šīs grāmatas ir viņu iedvesmojušas radīt sēriju “Dziesma par ledu un uguni”. No septiņiem Driona romāniem latviski ir tulkoti un izdoti pirmie trīs − “Dzelzs karalis” (2000), “Nonāvētā karaliene” (2000) un “Kroņa indes” (2001).

Stipra sieviete cauri gadsimtiem

Lai cik ļoti gadsimtu gaitā nav gribēts sievieti iebīdīt virtuvē un bērnistabā, vienmēr atradās kāda, kas spītīgi pretojās laikmeta prasībām un dažādos veidos atrada iespēju iet savu ceļu. Nākamajām trim grāmatām ir neliela piedzīvojumu žanra un eksotiska ceļojuma piegarša.

1_amirrezvani_ziedu

Irāņu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Anitas Amirrezvani romāns “Ziedu asinis” (2007, latviski – 2012) man patika tik ļoti, ka nolēmu to paturēt savā mājas bibliotēkā. Sākotnēji tas šķiet kārtējais stāsts par Austrumu sievietes grūto likteni 17. gadsimta Persijā, tomēr galvenā varone izrādās apbrīnojami dzīvelīga un atjautīga jauna būtne, kura piespiež patriarhālo pasauli pieņemt viņas izcilo spēju radīt krāšņus paklājus. (Mana atsauksme šeit; Inta atsauksme šeit.)

Elizabetes Gilbertas “Visu lietu nozīme” (2013, latviski – 2016) ir mans šī gada pārsteigums, jo neko lasāmu no šīs autores vairs negaidīju. Romāns ir apjomīgs stāsts par Almas Vitakeres – botāniķes un sūnu pētnieces dzīvi, un patiesi pārsteidz autores iedziļināšanās gan botānikā, gan 19. gadsimta notikumos, gan varones emocionālajos pārdzīvojumos. (Mana atsauksme šeit.)

Padomju fantastikas klasiķis Ivans Jefremovs (1908-1972) savu pirmo dzīves daļu bija atzīts paleontologs, piedalījās daudzas ekspedīcijās, bet Otrā pasaules kara laikā, būdams evakuācijā, sāka rakstīt vēsturiskus piedzīvojumu stāstus, kuros iekļauti fantastikas elementi.  Savā pēdējā romānā “Atēnu Taīda” (1973, latviski – 1986) Jefremovs raksta par Maķedonijas Aleksandra laika Seno Grieķiju un brīnišķīgu hetēru Taīdu, kurai tiek piedēvēta neparasta liela ietekme uz cilvēku likteņiem un vēstures gaitu. Kādreiz es romānu vairākas reizes pārlasīju un man tas ļoti patika.

Pirms 100 gadiem Latvijā

Laiks rit ātri, bet ir grāmatas, kas paliek un veido ne tikai individuāla lasītāja prātu, bet ietekmē visas tautas dzīvesziņu.

4_skalbe_ziemas

Kārļa Skalbes “Ziemas pasakas” (1913), manuprāt, ir visaukstākās no lasītajām pasakām. Iemidzinoši liriska ir “Kaķīša dzirnavas”, taču pārējās astoņas ir  skarbas, skumjas un izcilas. (Mana atsauksme šeit.)

Varbūt nosaukuma dēļ, bet Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltā grāmata” (1914) man vienmēr ir saistījusies ar ziemu. Šo grāmatu es apguvu jau pieaugušā vecumā, un tās atstātais iespaids ar gadiem kļūst tikai skaistāks. (Mana atsauksme šeit.)

Anna Brigadere ir sarakstījusi vairākas pasaku lugas, kuras 20. gadsimta gaitā ir izdotas dažādās apkopojumu variācijās − “Sprīdītis” (1904), “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1921), “Lolitas brīnumputns” (1926). Pēdējā laikā es tās neesmu manījusi uz Latvijas teātru skatuvēm − kas varbūt nav nekas slikts, jo bail pat domāt, ko no tām vai iztaisīt “modernais” režisors, tomēr, no otras puses, tas varētu būt tik labs pamats kaut kam tiešām skaistam un aizraujošam. Vismaz izlasīt tās mūs nekas nevar traucēt.

Lai jums skaists Ziemassvētku gaidīšanas laiks un grāmatām bagāti ziemas mēneši!

Decembra meitene

Komentēt

Max Rimböck (1890-1956) Weihnachtsmärchen.

Max Rimböck (1890-1956). Weihnachtsmärchen

 

Tu guli manās rokās mierīgi, kā sniegs

uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,

un balti vēji klusām meža malā stāv,

jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,

stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav, ko vest,

un grīdu dēļi klus, jo nav, kam pāri iet,

kā tukšas šūnas koncertzāles dus,

un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,

un klusām smēķi ģenerālis dedz,

jo šodien nav, kam šaut, un nav − ar ko,

kā egļu bārkstainajos zaros guli tu

uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Ojāra Vācieša dzejolis no izlases “Dzeja” (Zvaigzne ABC)

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – II

Komentēt

Turpinot par “Spēlmaņu nakts” nominantiem (pilns saraksts šeit), šoreiz par nominētajiem aktieriem. Cienījamā žūrija šogad nav skopojusies ar nominācijām, jo kopā par pirmā un otrā plāna lomām nominēti 24 aktieri, uz mājām gan aplaimoti aizies tikai četri.

sn_2015

Uz Gada aktrises titulu pretendē sešas dāmas, divas no tām – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (“Laulības dzīves ainas”) un Guna Zariņa (“Uguns un nakts”) – tika nominētas arī pagājušogad. Vēl sarakstā ir dailēnietes Olga Dreģe un Lidija Pupure par saspēli lugā “Iespējamā tikšanās”, Inese Kučinska no Liepājas par lomām divās krievu klasiķu lugās un Līga Liepiņa par lomu latviešu pašmāju autores lugā “Dāmas”. Jāatzīst, ka vērtēt aktieru paveikto negaidītā kārtā ir grūtāk par izrādi, jo šeit daudz stiprāk darbojas personīgais faktors. Man, piemēram, nav īpaši tuva Ķuzules-Skrastiņas aktierspēle, jo man viņa vienmēr šķiet vienā − mīlīgas meitenes lomā. Man labāk patīk, ja aktieris spēj pārsteigt, kā to visbiežāk dara Guna Zariņa, tomēr Spīdolas loma man nešķiet viņai piemērota. Es tiešām centos izrādes gaitā saskatīt viņā to pārdzimstošo, dēmonisko spēku, bet man neizdevās. Pieņemu, ka kritiķi domās citādāk. (Vismaz Rīgas teātros es neredzu nevienu aktieri, kas šobrīd varētu tēlot Spīdolu vai Lāčplēsi.) Ļoti cienījamas Baha un Hendeļa lomās ir abas seniores – Pupure un Dreģe, taču pieņemu, ka Dreģei diez vai piešķirs vienlaikus gan balvu par mūža ieguldījumu, gan gada aktrises titulu (šāda dubulta nominācija jau pati par sevi pierāda aktrises izcilo talantu). Inese Kučinska bija ļoti pārliecinoša Meropa Davidovna (kā Natāliju Petrovnu es viņu neredzēju) un noteikti ierindojama starp manām mīļākajām aktrisēm. Taču savas simpātijas es šoreiz atdodu Līgai Liepiņai, kas tēloja viltīgo, kašķīgo vecmammu, kas mīl ar kotletīšu palīdzību, nerimstoši jaucoties iekšā savas meitas un mazmeitas dzīvē. Izrādei “Dāmas” ir atjautīgs tehniskais risinājums un laba aktrišu saspēle, taču viduvējo lugu citā līmenī izceļ Līgas Liepiņas spēlētā Marija.

damas_fdeinats

Līga Liepiņa izrādē “Dāmas” (Teātris TT). Foto: Jānis Deinats

Par Gada aktrisi otrā plāna lomā man nav ko teikt, jo visas aktrises spēlē labi, bet tādas izcilas sajūtas man nav ne par vienu. Drīzāk izbrīna Caukas un Martinsones nominācijas. Pagājušogad es fanoju par Indru Briķi (“Equus” Dailes teātrī) – tas bija tāds mazs, aizkustinošs šedevrs.

Uz Gada aktiera titulu pretendē veseli septiņi kungi. Jau minēju, ka Barišņikovs man šai sarakstā nešķiet iederīgs, bet lai jau būtu. Līdzīgi kā Gunā Zariņā Spīdolu, es neieraudzīju Uldī Anžē Lāčplēši (man ar fantāziju galīgi švaki) – nabags mocījās ar to latviešu tautas atbrīvošanu kā velns ar krustu. Divi nominētie cilvēki-briesmoņi – Dainis Grūbe (“Frankenšteins”) un Egons Dombrovskis (“Ziloņcilvēks”) − man nesimpatizē tādēļ, ka mani šīs tēmas uz skatuves vispār neinterese un man arī nepatīk skatīties, kā aktieris vairākas stundas uz skatuves mocās (paldies, manis dēļ to darīt nevajag). “Ziloņcilvēku” es apzināti nolēmu neskatīties, jo pēc trim režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādēm es nolēmu, ka man ar viņu nav pa ceļam (un par to man ir ļoti žēl, jo ļoti gribēju sagaidīt jaunu, talantīgu sievieti-režisori). Kā noprotu, “Ziloņcilvēks” pat no kritiķu puses šoreiz netiek novērtēts, savukārt “Frankenšteinā” (tāpat kā iepriekšējās sezonas “Equus” Dailes teātrī) es sajutos kā salta būtne − Grūbe tur lokās dvēseles sāpēs uz grīdas, bet es sēžu pilnīgi bez emocijām (protams, ka nevar piedot aktierim garām palaistu iespēju pabimbāt!). Lasīju kritiķu sajūsmu par Ivaru Kļavinski Nacionālā “Mežapīlē”, taču man tā šķita vienkārši laba loma, adekvāti nospēlēta. Tas pats jasaka par Jura Žagara Jūhanu “Laulības dzīves ainās “Dailē” − smieklīgi, raiti, profesionāli, bet man šķiet, ka Žagars sen jau ir pelnījis kādu tiešām lielu lomu no pasaules klasikas repertuāra un pietiks vienreiz izmantot viņa plikumus – tas jau kļūst pašmērķīgi. Atliek vēl tikai Valdis Lūriņš Nacionālā izrādē “Ak, tētīt…” – un šim aktierim aiziet manas ši gada simpātijas, emocijas un asaras. Ja man šogad vajadzētu nosaukt vienu izrādi, uz kuru es ieteiktu aiziet visiem, tad tā būtu “Ak, tētīt…” – tie ir tādi smiekli caur asarām un samierināšanās ar dzīves neizbēgamību, kas nenosit emocionāli cilvēku gar zemi, bet tomēr liek ļoti nopietni padomāt un varbūt pat kaut ko pārvērtēt. (Pilnīgi nevietā piepildīšu, ka Nacionālais teātris jau nu varēja Rīgas centrā sameklēt kādu normālu zāli līdz 200 vietām, lai visas šīs pēdējā laika brīnišķīgās mazās formas izrādes nevajadzētu rādīt tiešā nozīmē pagrabā.)

ak-tetit

Valdis Lūriņš un Zane Dombrovska Nacionālā teātra izrādē “Ak, tētīt…” (2016). Foto: Matīss Markovskis

Atšķirībā no dāmām, kur man ir diezgan vienaldzīga titula sadale, par Gada aktieri otrā plāna lomā es esmu stingri pārliecināta – tas ir Gundars Grasbergs kā Kangars un Grēgerss Verle “Mežapīlē”. Nominēti ir vēl pieci aktieri, un trīs no tiem es neesmu skatījusies, taču pilnīgi subjektīvā un negodīgā cīņā uzvar Grasbergs − jo viņš bija tik kangarīgs Kangars, kuram es noticēju vienīgam visā izrādē (un uzreiz uztvēru viņa teiktā Raiņa teksta jēgu), un tik pretīgs slīdenis “Mežapīlē”, ka tas bija vienkārši apburoši.

Tas arī īsumā būtu viss. Ceru, ka nevienu neaizvainoju, jo teātris ir ļoti subjektīva padarīšana – vienam patīk māte, otram – kleita, bet man šogad – Līga Liepiņa, Valdis Lūriņš un Gundars Grasbergs.

 

UPD 2016.11.24. Gada aktrise: Guna Zariņa;  Gada aktieris: Egons Dombrovskis; Gada aktrise otrā plāna lomā: Maija Doveika, Gada aktieris otrā plāna lomā: Arturs Krūzkops.

Spēlmaņu nakts 2015/2016 – I

Komentēt

23. novembrī tiks pasniegta gadskārtējā “Spēlmaņu nakts” balva.  Šogad man ir sanācis redzēt diezgan daudz nominēto izrāžu, bet pavisam  slinka es esmu bijusi uz atskaitīšanos par redzēto. Šajā ierakstā domāju apkopot iespaidus par nominētajām lielās un mazās formas izrādēm, bet nākamajā − par nominētajiem māksliniekiem. (Kopējais nominantu saraksts šeit.)

sn_2015

Uz titulu “Gada izrāde” šogad pretendē 11 iestudējumi. Es esmu redzējusi “Asins kāzas”, “Mežapīle”, “Uguns un nakts” Nacionālajā teātrī, “Laulības dzīves ainas” Dailē, “Portreti. Vilki un avis” Liepājas teātrī, “Dāmas” Teātrī TT un “Melnā sperma” Ģertrūdes ielas teātrī. Neskatītas palikušas “Brodskis/Barišņikovs” (pašsaprotamu iemeslu dēļ), “Smaržo sēnes” (jo Valmieras drāmas teātra viesizrāžu bija maz un ļoti ātri tika izpirktas), savukārt ar “Rondo” (Ģertrūdes ielas teātrī) un “Zēns” (Nacionālajā teātrī) izrāžu laikiem man neizdevās saskaņot savējos. 7 izrādes no 11 nav nemaz tik slikts rādītājs, lai varētu riskēt izteikt kādas prognozes. Mani gan izbrīnīja Jaunā Rīgas teātra izrādes “Brodskis/Barišņikovs” atrašanās šai sarakstā, jo tas drīzāk ir projekts un unikāls notikums, bet ne repertuāra izrāde.

Režisora Vladislava Nastavševa izrādes “Asins kāzas” un “Melna sperma” ir vienīgās, par ko es neesmu paslinkojusi uzrakstīt blogā (atsauksme šeit), tādēļ es neatkārtošos, tikai rezumēšu, ka abu izrāžu atstātais iespaids joprojām ir ļoti spilgts un atmiņā paliekošs. Tās var dažādi uztvert, arī dēvēt par provokatīvām, bet man tās viennozīmīgi uz pārējā fona šķiet kā svaiga elpa, kaut kas ārpus šī brīža teātra komforta zonas un man tādēļ vien gribētos, lai Nastavševam piešķir Gada režisora titulu.

Ja runā par nominētajām izrādēm kopumā, tad tāda līdera kā pagājušā gada uzvarētāja “Antigone”, par kuru es turēju īkšķi, šogad man nav. Varbūt arī katru gadu nav jābūt. Lai gan mans mīļākais teātris nu jau kādu laiku ir Nacionālais (un to nu es nekādi vēl pirms pāris gadiem negaidīju). Es tiešām novērtēju gan pagājušogad Serebreņņikova “Raiņa sapņus”, gan šogad Viestura Kairiša izrādi “Uguns un nakts”, lai arī es galīgi nepiekrītu Kairiša Raiņa lugas interpretācijai. Man šķiet, ka režisors izdomājis pats savu lugu un tad centies to uzstūķēt Raiņa radītajiem ķermenīšiem, bet Rainis bijis par lielu Kairiša pūliņiem un idejiski tur viss drūp kopā pa gabaliem.  Taču skatīties šo lugu, vēlreiz to izlasīt (atsauksme šeit), censties izdomāt, kāpēc man nepatīk režisora versija − par to vien teātrim ir jāsaka paldies. Tādēļ es noteikti ieteiktu iet skatīties šo izrādi visiem, kas vispār ir spējīgi uztvert lugu saistītā tekstā − tā noteikti nebūs izklaide, bet neliels smadzeņu vingrinājums.

Foto: K.Kalns

Foto: K.Kalns

Trešā Nacionālā teātra nominante ir Ibsena “Mežapīle” Elmāra Seņkova režijā un uz to es sataisījos naski un ar prieku, jo galvenajās lomās tika apsolīti Grasbergs ar Doveiku. Ibsena lugas nekad nav jautras, tādēļ izrādes radītā sajūta, ka viss kļūs tikai sliktāk, beigās arī apstiprinās. Režisors gan nezin kāpēc ir pārcēlis darbību no 19. gadsimta uz jaunākiem laikiem, kas līdz ar to sižeta loģikā rada vienu nopietnu jautājumu (vai arī skatītājam galvā ir veikli jākonstruē sava versija). Otrkārt, scenogrāfijā man krīt uz nerviem trepes un šajā izrādē to vien dara, kā rībina pa trim stāviem un tas viss rada iespaidu, ka tiek stiepta gumija. Galvenais iebildums gan ir didaktiskuma sajūta, man pat radās priekšstats, ka režisors ir apzināti vēlējies skatītājam visu morāli iebarot ar karotīti.

Režisora Regnāra Vaivara “Laulības dzīves ainas” Dailē vispirms atmiņā paliek ar ļoti labi “apdzīvotu” lielo skatuvi (scenogrāfs Reinis Suhanovs), pēc tam ar izteiksmi − vēsa ironija par laulības institūtu. Raita, lielākoties smieklīga izrāde, kas tomēr atstāj skumīgu pēcgaršu − ja sākumā man šķita, ka jauniem laulātiem pāriem to būtu veselīgi noskatīties, tad vēlāk nolēmu, ka labāk viņiem savu ilūziju plīvuru saglabāt pēc iespējas ilgāk. Daudzo komisko scēnu dēļ izrādē nav iespējams aizmigt, taču man gan šķiet, ka tādēļ Bergmaņa lugas galvenā tēma − dzīves piepildījuma meklējumi − ir nonākuši otrā plānā.

Turpat Dailē skatījos Liepājas teātra viesizrādi “Portreti. Vilki un avis” par 19. gadsimta Krievijas muižniekiem un viņu nožēlojami alkatīgajiem gājieniem. Iespējams, ka no visām nominētajām lielās formas izrādēm tā ir visharmoniskākā visās jomās, ar sabalansētu aktieru ansambli un izsvērtu komiskā un traģiskā procentu. Scenogrāfija sadala skatuvi divās mazās telpās un līdzīgi šķiet, ka arī varoņu dzīve notiek mazā, ierobežotā laukumā, no kura izkāpt viņiem nepietiek smadzeņu. Atmiņa palikušas interesantas aktierspēles detaļas, bet tās “nepārsit” kopējo iespaidu.

Foto: K.Dzudzillo

Foto: K.Dzudzillo

Iespējams, ka izrāde “Dāmas” Teātrī TT teātra kritiķus paņēma uz izbrīnu, jo izrādes forma ir neierasta − trīs aktrises darbojas lielā piecistabu dzīvoklī, viņām pakaļ staigā operators ar kameru un notiekošo translē uz ekrāna vienā no istabām, kur apsēdināti skatītāji. Viena nakts, kas tiek pavadīta attiecību skaidrošanā starp māti, meitu un mazmeitu. Izrāde kopumā atstāj ļoti labu iespaidu un vēl jo vairāk priecē, ka tas vispār ir tāds sieviešu kopdarbs (lugas autore − Justīne Kļava, režisore − Inga Tropa). Līga Liepiņa gan reāli pārspēlē savas partneres, taču tas iederas lugas kontekstā. Izrāde par mūsdienu paaudžu konfliktu, ļoti atpazīstamas scēnas un teksti.

Rezumējot iespaidus, laikam jau savas simpātijas par lielās formas izrādi es atdošu Liepājas “Portreti. Vilki un avis”, gada režisora titulu piešķiršu Vladislavam Nastavševam, bet par mazās formas izrādes lauriem atturēšos spriest, pieņemot, ka kāda no manis neredzētajām izrādēm varētu būt šedevrs. Visticamāk, ka kritiķi būs sajūsmā par izrādi “Uguns un nakts” un Viesturu Kairišu.

UPD 2016.11.24.

Gada lielās formas izrāde: Asins kāzas Latvijas Nacionālajā teātrī; Gada mazās formas izrāde: Smaržo sēnes Valmieras drāmas teātrī; Gada režisors: Vladislavs Nastavševs.

Krievijas grāmatu vlogeri

11 komentāri

Skulptūra "Pēterburgas eņģelis" Izmailovas dārzā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Skulptūra “Pēterburgas eņģelis” Izmailovas dārzā, Pēterburgā, skulptors R. Šustrovs (2011)

Jau vairākas reizes esmu pieminējusi, ka šogad sāku skatīties Krievijas grāmatu vlogerus, un pēc darbaļaužu pieprasījuma apsolīju uzrakstīt savus iecienītos kanālus. Pirms pāris gadiem, kad Mairita uzsāka savus vlogus, es centos sameklēt kaut ko klausāmu un nedaudz skatāmu arī angliski, bet tā īsti mani neviens neuzrunāja − galvenokārt neinteresēja apskatītās grāmatas. Dažreiz es angļu lasītājus paskatos, bet nevienam vlogam regulāri nesekoju. Savukārt par krievu vlogeru eksistenci līdz šī gada vasarai pat nebiju iedomājusies un sāku skatīties nejauši (laikam jau youtube man izleca kāds ieteiktais video).  Iespējams, ka man ļoti veiksmīgi trāpījās pirmā vlogere, tādēļ tālāk process pletās plašumā un šobrīd varu nosaukt vairāk nekā duci lasītāju, kurus ikdienā skatos.

Nav noslēpums, ka angļu un amerikāņu lasītāji pārsvarā lasa savu literatūru un procentuāli ļoti maz tulkoto, savukārt krievu vlogeru vidū ir līdzīga situācija kā pie mums − ļoti daudz tulkotās literatūras, turklāt no dažādām valodām, un sava daļa dažādu laiku krievu literatūras (lai gan es gaidīju, ka būs vairāk). Tradicionāli video tiek iedalīti atskaitēs par izlasīto, grāmatu pirkumos (haul) un plauktu atbrīvošanā (unhaul), kā arī notiek vienkārša papļāpāšana par lasīšanas plāniem un dalība dažādās aptaujās. Diezgan dīvaini man šķiet krievu valodā kopumā un arī pat grāmatu vlogeru vidū pieņemtā anglicismu lietošana (un viņi pat nepūlas veidot analogus nosaukumus krieviski, lai arī izruna visbiežāk ir briesmīga un es kādu brīdi nespēju saprast, kas tie tādi par jangadaltiem).

Vloga formāta pluss ir tāds, ka diezgan ātri ir iespējams saprast, vai attiecīgais vlogeris būs simpātisks − vispirms tīri cilvēcīgi, pēc tam saturiski. Neslēpšu, ka sākumā es lūkojos pēc “vecākiem” cilvēkiem, jo ļoti daudz ir smuku meiteņu, kurām atskaite par grāmatām aprobežojas ar “krutaja kņižka”, bet pārējais laiks ir pozēšana kameras priekšā. Taču izskats var būt maldinošs, un smukums nav šķērslis gudrībai. Lielākoties es skatos daiļā dzimuma vlogeres, taču beigās pieminēšu arī puišus, kurus vienkārši vēl neesmu iepazinusi tik labi, lai kādam ieteiktu. Man patīk, ja video ir gari (vismaz 15 minūtes), jo citādi jau tikai sasveicinās un atvadās, un arī lai runā lēnām un kārtīgi (lai veci cilvēki var saprast). Vizuālais noformējums man ir otršķirīgs, lai gan patīkami, ja cilvēks ir centies.

Людмила Личи − maskaviete, lasītāja, kura vienkārši nosēžas kameras priekšā un raitā, skaistā valodā (bez montāžas) norunā vairāk nekā 20 minūtes par grāmatām. Pagaidām šķiet, ka ar viņu man lasīšanas gaume sakrīt visvairāk. Ludmila pārsvarā lasa daiļliteratūru, turklāt visdažādāko – sākot no klasikas līdz mūsdienu krievu bojevikiem (tas tiešām ir maldīgs priekšstats, ka meitenēm atslodzei nepatīk paskraidīt ar supermeņiem). Patīk, ka viņa stāsta ļoti aizrautīgi, bet reizē spēj inteliģenti pamatot savas emocijas. Ludmila pieder pie tiem lasītājiem, kas nevairās no krievu klasikas (daudzi saka, ka viņiem tā riebjas no skolas laikiem) un drīzāk pierāda to, ka daudzi klasiķu darbi kļūst saprotami un mīļi tikai pieaugušā vecumā.

2 talk girls – divas meitenes no Rostovas pie Donas, labas draudzenes, lai gan būtībā pretstati − tumšmate Jekaterina pēc izglītības ir filoloģe, šobrīd strādā par stilisti, bet gaišmate Svetlana ir ekonomiste, aizraujas ar fotogrāfēšanu. Viņām ir brīnišķīgi, gari video − gan pirkumi, gan stāsti par izlasīto, un kopā viņas aptver gandrīz visus žanrus. Jekaterina ir viena no retajām, kas lasa arī dzeju un lugas, un vispār viņai gaume ir nedaudz alternatīva (mīļākais rakstnieks − Hanters S.Tompsons); Svetlanai savukārt Tompsons galīgi nepatīk, bet viņa aizrautīgi lasa Mērdoku un Henriju Milleru. Vienlaikus meitenes lasa un kolekcionē komiksus un bērnu literatūru, Svetlana ir liela fantasy literatūras fane. Meitenes ir ņēmušas piemēru no mūsu Baltā Runča un arī nolēmušas sistēmiski izlasīt visus Nobela laureātus, kam veltīti atsevišķi video.

Red Autumn Books − maskaviete Olga, kura vispirms piesaista ar savu stilu un gaumīgiem video; viņa pēc izglītības ir socioloģe, strādājusi bankā, bet šobrīd jau pāris gadus īsteno pašas projektus, tai skatā divus vlogus − viņai ir dzīvesstila un grāmatu kanāls. Man šķiet, ka viņa ir viena no retajām, kas vlogošanu uztver kā pakāpienu uz kaut ko nopietnāku. Īpašais viņas blogā ir video, kas veltīti non-fiction grāmatu pirkumiem un apskatiem.

Peak-week Papers – Alise ir jauna meitene no Kijevas, kas izskatās pēc modeles, taču lasa ļoti daudz, pērk vēl vairāk un viņai ir savs, labi noformulēts viedoklis par izlasīto. Īpaši mīļa viņai ir 19. gadsimta angļu klasika un − diezgan negaidīti − viņai nepatīk Harijs Poters. Lielākoties viņa lasa grāmatas, kas tiek izdotas vai pārizdotas attiecīgajā brīdī, un diezgan mērķtiecīgi apgūst pasaules klasiku. (Interesanti, ka šajos vlogos padomju laikā izdotā literatūra tiek dēvēta par bukinistiku, man tie saistās tikai ar pirmskara izdevumiem.)

Never Mind the Books – Maša ir dzimusi provincē, bet šobrīd dzīvo Pēterburgā, pēc izglītības angļu filologs; profesijā gan nekad nav strādājusi, taču viņa ir vien no retajām, kas lasa angliski un kritiski vērtē tulkojumus. Izlasīto grāmatu daudzums viņai ir aptverams ar veselo saprātu, taču tās pārsvarā nav ierastais standarts. Kaislīga poteriste. Melomāne un aktīva koncertu apmeklētāja, viņa ir uzsākusi stāstīt par savu plašo vinila kolekciju.

Zhem – vēl viena Maša, tikai no Maskavas. Man šķiet, ka viņa ir tāda kā neoficiālā organizatore krievu blogeru sabiedrībai, jo viņas vadībā divreiz gadā notiek izloze starp blogeriem, kas vēlas apdāvināties un tad viņi viens otram sūta reālas pakas ar grāmatām un visādiem našķiem un nieciņiem. (Vēl nesen Maskavā bija pasākums booktube4pets, kurā vlogeri iztīrīja savus plauktus no nevajadzīgajām grāmatām, sanesa vienuviet, pārdeva un iegūto naudu ziedoja dzīvnieku patversmei.) Pārsvarā Maša lasa nesen izdotas grāmatas, piedalās visādās lasīšanas rotaļās (tās ir krietni sarezģītākas par Goodreads piedāvātajām, tur ir pat savi kuratori un spēļu naudiņa). Viņas mīļākais autors ir Makss Fraijs.

Ольга Миклашевскаяmeitene, kuras vlogu es izcelšu, jo viņa nevis vienkārši lasa un atskaitās par izlasīto, bet jau ir izdevusi pati savu pirmo grāmatu − pilsētas fantāziju jauniešiem − un vlogā stāsta arī par radošo procesu un sadarbību ar izdevēju.

Es domāju, ka pietiks uzskaitīt, gribētu vēl tikai kā pozitīvu piemēru minēt vlogeri Tamāru no MaraBook,kas ir krietni vecāka par vidusmēra interneta lietotāju, tomēr tas viņai netraucē neveikli, bet droši rīkoties ar kameru. Viņa ir bibliotekāre nenosauktā Krievijas pilsētā, stāsta par grāmatām, lasītājiem, iespaidiem par dzīvi, dažreiz intervē lasītājus.

Nobeigumā izjaukšu sieviešu klosteri un uzskaitīšu tos vīriešu dzimuma vlogerus, kurus esmu sev atzīmējusi kā iepazīšanas vērtus − divi vlogeri, kuriem patīk izteikties īsi un atraktīvi: UncleShurik un Библионариум. Tad vēl divi dziļdomīgi puiši − visnotaļ simpātisks Книжный блог одного интроверта  un, manuprāt, mazliet nūģīgs, bet izzinošs На волнах классики.

Ceru, ka jums kaut kas noderēs, bet man iesakiet, lūdzu, kādu interesantu angliski runājošu vlogeri.

Маргарита Хемлин “Дознаватель” (2012)

10 komentāri

Маргарита Хемлин. Дознаватель: роман. – Моска: Астрель, 2012.

hemlin_doznavatelEs zinu, ka krievu mūsdienu literatūru oriģinālvalodā latviešu lasītājs lasa maz, jo lasīšana krieviski vispār ir gājusi mazumā, kā arī interese par procesiem šī brīža krievu literatūrā nav liela. Man savukārt ir gana daudz citu lasīšanas plānu un projektu, taču pāris grāmatu gadā pie manis nonāk. Par Margaritas Hemlinas romānu es dzirdēju tik sajūsminātu attieksmi, ka man vienkārši nekas cits neatlika, kā meklēt to bibliotēkā un − brīnumainā kārtā − arī atrast un izlasīt. Saprotu, ka augšminēto apstākļu dēļ šis nebūs mans populārākais ieraksts, bet man grāmata ārkārtīgi patika, pat drusciņ “nonesa jumtu”, un mani mocītu slikta sirdsapziņa, ja es neuzrakstītu nevienu vārdu.

Par rakstnieci Margaritu Hemlinu (1960-2015) es pirms tam nebiju dzirdējusi neko, lai gan viņas romāni un stāstu krājumi (to gan nav daudz) tikuši iekļauti dažādu krievu literāro balvu listēs. Viņa ir Ukrainā dzimusi ebrejiete, kas absolvējusi Maskavas Literatūras institūtu, taču sākusi publicēties diezgan vēlu (viņas pirmais stāstu krājums tika izdots 2008. gadā). Pēc tam jau grāmatas nāca viena pēc otras, bet diemžēl pirms gada rakstniece pāragri aizgāja aizsaulē un nu jau var sagaidīt tikai kādu radinieku pabeigtu melnrakstu (Hemlinas vīrs un māsa arī ir literāti).

Romāns “Дознаватель” teorētiski būtu ierindojams pie detektīviem, varētu pat teikt − retrodetektīviem, taču kaut kādā dīvainā veidā diezgan ilgu laiku nav pat saprotams, ka lasītājs tiek vests noziedzniekam pa pēdām. Romāna darbība notiek Čerņigovā − provinciālā pilsētiņā Ukrainas ziemeļos 1952. gadā. Galvenais varonis ir milicis Mihails Cupkojs, kurš strādā ar lieciniekiem (дознаватель − nezinu, kā to sauc latviski), taču reiz viņš tiek nosūtīts uz nozieguma vietu kā izmeklētājs. Savas mājas pagalmā ir nogalināta sieviete vidējos gados, ātri tiek apcietināts viņas mīļākais, kurš cietumā atzīstas un izdara pašnāvību − lieta tiek slēgta. Tomēr pilsētā klīst nelāgas baumas, un kādu dienu Mihails, ejot garām nogalinātās mājai, ierauga viņu iznākam pa vārtiņiem − kas notiek?! Tas ir tikai sākums apjomīgam, daudzslāņainam stāstam, kurā ir daudz neviennozīmīgu, pat noslēpumainu tēlu, kas sākumā šķiet vienkārši, bet pēc tam atklāj vienu slāni pēc otra.

Ja kaut kas šai romānā trāpa uzreiz, tad tā ir valoda − apbrīnojami krāšņa, īpatnēja un romāna laikam un vietai atbilstoša. Es sāku lasīt un iemīlējos valodā. Ja man vajadzētu pārtulkot šo romānu, tad es raudātu asiņainas asaras, jo tas ir gandrīz neiespējami. Čerņigovā runā suržikā − krievu un ukraiņu valodas mikslī, ko papildina ebrejismi, un adekvāti atainot to latviski, neatņemot romānam daļu šarma, nav nekādu iespēju. Nākamais ir vide − 20. gs. 50. gadi, karš ir beidzies, cilvēki cenšas dzīvot tālāk, bet neviens nav bez sāpēm, bez grēka, bez vainas apziņas. Čerņigovā bija ienākuši vācieši, šāva ebrejus, pēc tam padomju vara “tīrīja” pilsētu − visi to atceras, bet labāk par to nerunāt. Protams, ka cilvēki grib aizmirsties un vienkārši dzīvot − strādāt, mīlēties, dzemdēt bērnus, iet ciemos un izbaudīt parastus, sadzīviskus notikumus. Romānā sanāk kopā vēsturiskā atmiņa, padomju varas diktētā ikdiena un mīlas intriga, un notikumu gaita rāda, ka nekas nav mazsvarīgs.

Es nesen izlasīju Ikstenas “Mātes pienu” un ilgi domāju, kāpēc man tajā nav padomju sajūtas − es atpazinu viņas aprakstītās vietas un lietas, taču kaut kā pietrūka. Hemlinai tas viss ir ar uzviju, turklāt pilnīgi neuzbāzīgā veidā − romānu aizverot, lasītājs būs ne tikai uzzinājis slepkavu, bet arī uz brīdi izjutis to nervozo, nomācošo gaisotni, kad cilvēki baidījās paši no sevis, skrēja pa priekšu pavēlēm un vienmēr rēķinājās ar visļaunāko.Un var tikai apbrīnot cilvēka sīksto dabu − to romāna gaitā cenšas izprast arī galvenais varonis − pēc visiem likteņa sitieniem un režīma demoralizējošā iespaida kopumā sabiedrība nav zaudējusi ticību dzīvei un izdzīvošanas instinkts ir stiprāks par visu.

Hemlinas romāns “Дознаватель” ir vairāk nekā padomju izmeklētāja atskaite par vecu noziegumu, tajā lasītājs ierauga laikmeta spoguli, kurā labais un ļaunais ne tikai eksistē blakus, bet atrodams vienā cilvēkā.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

Seši gadi ar grāmatām

18 komentāri

oksana-nazarchuk_6-gadi

Oksanas Nazarčukas foto

Savu ikgadējo emuāra dzimšanas dienas ierakstu parasti rakstu drēgnā, pelēkā dienā, kad peļķēs mirkst pēdējās dzeltenās lapas. Šogad gandrīz kā Ziemassvētkos (tikai tad jau uz sniegu varēs necerēt). Pa šiem sešiem gadiem man ir gājis dažādi, kā jau dzīvē − dažbrīd lasīju un rakstīju naski un daudz, citreiz bija tikai vēlēšanās to darīt. Jā, varu teikt, ka tā īsti pārtraukt blogošanu man nekad nav gribējies, tomēr jau ļoti pierasts pie savas nelielās vietas virtuālajā pasaulē. Lai gan jāatzīst, ka tikai salīdzinoši nesen atkal esmu atguvusi savu lasītprieku un attiecīgi vēlmi dalīties par izlasīto. Pirmkārt, tam līdzēja vairākas ļoti aizraujošas grāmatas, un, otrkārt, es sev atklāju krievu vlogeru pasauli, kas ir pilna ar nenormāliem lasītājiem, kas ļoti daudz pērk grāmatas un aizrautīgi tās lasa. Īstenībā tas ļoti palīdz un iedvesmo, ja tu redzi, ka kāds cilvēks ir vēl apsēstāks par tevi.

Savas sajūtas blogošanas sakarā es esmu jau atklājusi iepriekšējos dzimšanas dienu ierakstos, tādēļ neatkārtošos. Šogad nolēmu nedaudz pasapņot un atbildēt uz savdabīgas aptaujas “Ja es būtu rakstnieks…” jautājumiem. Tiešām, mēs taču visi lasām grāmatas un tās gudri apspriežam, tādēļ vismaz teorētiski mūsu prātos ir radusies tā ideālā grāmata, kura varbūt nedabūtu Nobela prēmiju vai vismaz Laligabas balvu, bet tiktu aizrautīgi lasīta, apspriesta un varbūt pat iemantotu savu pielūdzēju loku.

“Ja es būtu rakstnieks…”

Iedomājies, ka esi sarakstījis savu pirmo grāmatu.

1. Kādā žanrā tā būtu?

Mana pirmā vēlme bija sadalīties divās daļās: viena daļa rakstītu vēsturiskos romānus, otra − detektīvus. Es nedomāju, ka apvienot šos žanrus un rakstīt vēsturisku detektīvu būtu laba doma, jo lielākoties tie man sagādājuši vilšanos, kā arī tik labus detektīvus kā Agata Kristi es diez vai spēšu savērpt, tādēļ palikšu pie vēsturiskā romāna. Jā, man kremt Margaretas Mičelas un Kristinas Sabaļauskaites lauri, tikai es noteikti rakstītu par Rīgu, visticamāk − 19. gadsimtā. Varbūt es nespētu atturēties no nelieliem maģiskā reālisma iespraudumiem, taču tas notiktu saprāta robežās.

2. Kas būtu galvenais varonis (vīrietis, sieviete, bērns, dzīvnieks, fantāzijas būtne)?

Galvenā varone būtu sieviete, kā gan citādi. Pietiekami jauna sieviete, lai es varētu ar viņu pavadīt kopā ilgu laiku un aizvadīt līdz cienījamām vecumdienām.

3. Kāda vecuma lasītājam grāmata būtu domāta?

Grāmata būtu domāta pieaugušajiem, jo tajā noteikti būtu asinskāras, vardarbīgas un erotiskas ainas. Vēsture ir daudz interesantāka, ja tai piešķiļ kaislības.

4. Vai tev būtu pseidonīms?

Visticamāk, ka jā. Man gan nav tas sliktākais vārds, bet pirmo romānu noteikti vieglāk rakstīt nedaudz slēpjoties.

5. Kādu noformējumu savai grāmatu tu vēlētos?

blue2Es domāju, ka grāmatas noformētāju es novestu līdz baltajām pelītēm. Gribētos kaut ko skaistu, bet ne banālu, lai nelīdzinātos sentimentālam romānam, taču būtu skaidrs, ka romānā atklāta sievietes dvēseles smalkā organizācija. Un viss tas būtu man mīļajā zilajā krāsā (skat. pa labi).

6. Vai tu gribētu, lai grāmatu ekranizē?

Zināms, ka gribētu. Jo parasti jau ekranizācijas sanāk sliktākas par grāmatu, he he, un tad grāmata parasti tiek pārlasīta. Ja nopietni, tad es domāju, ka vēsturisks seriāls ar pievilcīgu sievieti galvenā lomā būs aktuāls vienmēr.

7. Vai šai grāmatā būtu ilustrācijas?

Manā grāmatā visticamāk būtu kartes un − ja es tā labi ieskrietos − arī ciltskoks. Galvenos varoņus zīmēt nav obligāti.

Es domāju, ka aptuveni kļuva skaidrs, kāda būtu mana pirmā grāmatu, un varētu piebilst, ka visvairāk man gribētos lasītājā radīt līdzpārdzīvojumu − joprojām uzskatu, ka labs stāsts un lasītāja emocijas ir galvenās labas literatūras sastāvdaļas, neatkarīgi no izvēlētā žanra.

***

Paldies, ka mani lasāt, un tiksimies arī turpmāk!

Seriāls “Penny Dreadful” (2014-2016)

2 komentāri

Print19. gadsimta Londonas ielas bija darbīgas un ļaužu pilnas − pa tām ne tikai pārvietojās no punkta A uz punktu B, bet arī pirka un pārdeva, dziedāja un spēlēja, ubagoja un vāca atkritumus. Viena no lietām, ko tirgoja gan ielu pārdevēji, gan ielu kioskos, bija pavisam lētas brošūras lasītāju izklaidei ar šausminošu raksturu − penny dreadful. Visbiežāk tas bija literārs darbs, kas sadalīts turpinājumos, un tika gan pārizdota senāka šausmu literatūra, gan rakstīts par pavisam svaigiem noziegumiem un noziedzniekiem. Plānās brošūras satrauca lasītāju prātus un karsēja iztēli, uz brīdi ļaujot pārcelties briesmīgā pasaulē un atviegloti uzelpot, atgriežoties savējā.

Seriāls “Penny Dreadful” skatītāju ieved 19. gadsimta beigu Londonā, jau ar pirmajiem kadriem sagatavojot šausminošiem pārdzīvojumiem − kādā nabadzīgā dzīvoklī tiek saplosītas māte ar meitiņu. Vai tiešām atgriezies Džeks Uzšķērdējs? Policija nespēj rast atbildi, bet skatītājs tiek iepazīstināts ar noslēpumainu pāri − seru Malkolmu Mareju (Timothy Dalton) un viņa aizbilstamo Vanesu Aivzu (Eva Green). Izskatās, ka abi ir apvienojušies, lai īstenotu kādu plānu. Drīzumā izrādās, ka viņi meklē un cer glābt sera Malkolmu meitu Minu, kuru nolaupījis nezināms spēks un pārvērtis par vampīru. Savai glābšanas misijai viņi piesaista pārgalvīgu amerikāni Ītanu Čandleru (Josh Hartnett) un palīdzīgu roku sniedz dakteris Viktors Frankenšteins (Harry Treadaway). Turpat blakus pastaigājas arī Dorians Grejs (Reeve Carney) un parādās arī Frankenšteina briesmonis (Rory Kinnear). Iespējams, pēc pazīstamiem vārdiem jau tapis skaidrs, ka seriāla izveidotāja Džona Logana iecere bijusi savest kopā vairākus šausmu žanra personāžus un  paskatīties, vai viņi viens otram patiks.

penny-dreadful_1

Centrālais tēls seriālā ir Vanesa Aivza − būtībā triju sezonu garumā tiek izstāstīta viņa dzīve, kurā netrūkst drāmas, sāpju, kļūdu un piedošanas meklējumu. Eva Grīna sākotnēji skatītājiem rāda ārēji vēsu, korsetē iešņorētu jaunu lēdiju, kura ir viktoriāņu laikmetam atbilstoši ieturēta un pat dzedra. Nākamā mirklī viņa var pārvērsties ļauna dēmona mocītā būtnē, kuru nežēlīgs spēks sviež pret sienu un moka sāpēs. Scenāristam Džonam Loganam Vanesa simbolizē cilvēka cīņu ar labo un ļauno, cilvēka mūžīgo izvēli starp tumsu un gaismu. Savas pieaugušā cilvēka dzīves sākumā Vanesa nodara ļaunu, taču sirdsapziņa viņu tik ļoti grauž, ka vecāki viņu ir spiesti ievietot psihiatriskajā slimnīcā, kur tajos laikos aizraujas ir visādām pseidozinātniskām teorijām. Lai arī Logana pasaulē labā un ļaunā definējumam ir reliģiska izpausme − tiek runāts par dievu, sātanu, apsēstību un pestīšanu, jāatceras, ka 19.gs. beigās nebija citu simbolu, ar kuriem paust cilvēka garīgos meklējumus un seriāla gaitā tie nav uzbāzīgi un didaktiski. Vanesa meklē mieru, kuru cer rast caur ticību gaismai, taču viņa jau ieņemšanas brīdi ir tumsas bērns. Un tumsa viņu grib sev.

Print

Pirmā sezona (8 sērijas) vairāk iezīmē darbības lauku, pārbauda skatītāju atmiņu par šausmu tēliem. Centrālā tēma ir vampīru medības, tomēr vampīru bandas priekšgalā nav Drakula, bet gan daudz mītiskāka un senāka būtne. Otrā sezona (10 sērijas) pievēršas raganām − Londonā ir uzradusies sena raganu kopa, kuras barvede (Helen McCrory) ir zvērējusi uzticību sātanam un pilda viņa doto uzdevumu. Trešā sezona (9 sērijas) ļauj katram varonim izpausties individuāli un katrs pats, kā nu māk, tiek galā ar savām problēmām . Lai gan − fināla sērijā viņi visi atkal ir kopā, asinskāru bestiju ielenkumā, un kādam nāve nes pestīšanu. Man vislabāk patika otrā sezona: pirmkārt, raganas jau tā man ir ļoti mīļas, bet šīs bija īpaši labi izstrādātas ar stipru mitoloģiju un diviem antagoniskiem tēliem – ļauno Evelīnu un labo Džoannu; otrkārt, otrā sezonā man visas seriāla sastāvdaļas gan saturiski, gan vizuāli šķita ļoti samērīgās. Trešā sezona sākumā šķita izirstam pa sastāvdaļām, jo katram bija savs stāsts, taču varbūt katram varonim bija tiesības uz savu individuālo laiku, lai arī tādēļ vēl grūtāk bija no viņiem šķirties seriāla izskaņā.

Jau sākotnēji mani ļoti iepriecināja aktieru sastāvs – Timotijs Daltons jau ir klase pats par sevi, bet Džošs Hārtnets ir ilgi gaidīta atgriešanās kvalitatīvā šausmenē pēc “30 Days of Night” (2007). Eva Grīna vispār spēj nospēlēt jebko, īpaši aizkustinoša viņai bija saspēle ar Frankenšteina briesmoni. Atzīmēšu arī otrās sezonas raganas – Helēna Makrorija (tikpat skaista kā Malfoja māmiņa Narcise no poteriādes) un Patija Lupone − ārēji neglīta, bet iekšēji cēla būtne. Vispār bija daudz kolorītu, atmiņa paliekošu otrā plāna lomu, piemēram, sera Malkolma kalps Sembene (Danny Sapani), kurš savus tumšos noslēpumus aiznesa sev līdzi kapā.

Kopumā vērtējot, seriāls ir cienījama versija par jau zināmiem literāriem tēliem, ko papildina scenārista izvērsts oriģināls sižets par sievieti, kas meklē dvēseles mieru. Šausmas šeit ir ļoti samērīgās devās un nenomāc varoņu garīgās attīstības ceļu − finālā visi ir kaut ko sapratuši un guvuši kaut nelielu pestīšanu.

Novembra meitene

Komentēt

shikler-aaron-1922-2015-woman-reading-the-artists-wife-1962

Aaron Shikler (1922-2015). Woman reading (1962)

Es tevi nesatieku ne pilsētā, ne ciemā.

Kā putni spārno dienas no vienas otrā ziemā.

Stāv manas mājas durvis pret četriem vējiem vaļā.

Dzied vēji arvien saldāk. Raud vēji arvien skaļāk.

No visiem strautiem dzēru. Nu visus teicu sūrus.

Es gribu vēl un vairāk.

Es gribu izdzert jūru.

Mirdza Bendrupe. “Mazi vārdi mīlestībai. IV” (no krājuma “Dzīvība”, 1937)

Andžejs Sapkovskis “Pēdējā vēlēšanās” (2016)

3 komentāri

Andžejs Sapkovskis. Pēdējā vēlēšanās / no poļu val. tulk. Māris Salējs. – Rīga: Zvaigzne, 2016. (Andrzej Sapkowski. Ostatnie zyczenie. 1993.)

sapkovskis_pedeja-velesanasIlgi nāca pie latviešu lasītāja Geralts, bet atnācis ir godam, brīnišķīgā tulkojumā, un varbūt tiešām − kas lēni nāk, tas labi nāk. Man šķiet, ka no tā brīža, kad 90. gadu vidū poļu rakstnieks Sapkovskis tika iztulkots krieviski, es ik pa laikam esmu lasījusi sajūsminātu lasītāju atsauksmes par Veģmaku (latviski − Raganis). Sapkovskis ļoti nopietni ir ietekmējis krievu fantāzijas literatūru, un dažs labs krievs viņu pat uzskata par vietējo. Es arī Sapkovska Ragaņa ciklu sāku lasīt krieviski, taču kaut kas manu uzmanību no tā novērsa un neko tālu es netiku. Šobrīd esmu par to priecīga, jo varēju lasīt kvalitatīvu, radoši iztulkotu fantāzijas stāstu krājumu.

Geralts ir monstru kāvējs, kurš jau mazotnē ir atdots nežēlīgā ragaņu skolā. Mutāciju rezultātā skolas audzēkņi iegūst izcilas kaujas spējas: liels spēks, ātra reakcija, paātrināta vielmaiņa, kā arī tiek apmācīti maģijas jomā. Ragaņu darbs ir klejot apkārt pa pasauli un par samaksu iznīcināt cilvēkus apdraudošus briesmoņus. Ragaņu nav daudz, jo darbs ir bīstams, taču nevar noliegt − katrs gadījums ir unikāls un garlaicība nedraud. Protams, ka Geralta pasaule nav mūsdienu, tie drīzāk ir viduslaiki, kur cilvēki dzīvo nelielās pilsētvalstīs ar valdnieku priekšgalā. Cilvēki nav vienīgie pasaules iemītnieki − te ir elfi, rūķi, raganas, vampīri, vilkači un citi plašāk nezināmi mītiski iemītnieki, kuri atkarībā no situācijas sadzīvo vai naidojas ar cilvēkiem. Geralts stāv it  kā pa vidu cilvēkam un mītiskajam, turklāt nav teikts, ka vienmēr viņš atrodas cilvēku pusē, jo nelolo ilūzijas par cilvēka dabu. Būtībā viņa uzdevums ir uzturēt līdzsvaru.

Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.

Ragaņa cikls (Saga o wiedźminie) nu jau aptver astoņas grāmatas, no kurām pirmās divas ir stāstu krājumi, bet pēdējā − Sezon burz (2013) − uzrakstīta pēc ilga, piecpadsmit gadus ilga pārtraukuma, jo Sapkovskis bija teicis, ka Ragaņu ciklā viņš sevi ir izsmēlis. Pirmajā  stāstu krājumā “Pēdējā vēlēšanās” iekļauti astoņi stāsti, no kuriem pirmais “Saprāta balss” ir sadalīts starp pārējiem septiņiem. Ievadstāstā “Raganis” Geralts ierodas Vizimas pilsētā, lai pieteiktos darbiņam – vietējais karalis ir izsludinājis naudas balvu tam, kurš atburs strigu − mazu, nešķīstu vampīrieni, kas vienlaikus ir karaļa incesta auglis. Geraltam tikai vajag kapličā pavadīt vienu nakti un palikt dzīvam līdz trešajiem gaiļiem. Uzdevums nav no vieglajiem, jo zobainā princese radusi visiem satiktajiem cilvēkiem izstaipīt zarnas pa plašu apkārtni, turklāt karalis vēlas redzēt savu bērnu atburtu, nevis nogalētu. Geralts tiek galā ar uzdevumu, tomēr striga paspēj viņam dziļi kaklā ielaist nagus. Viņš ir spiests braukt ārstēties uz Meliteles svētnīcu − tādu kā klostera un dziednīcas hibrīdu, un, lēnām atkopjoties, atceras citus savas dzīves piedzīvojumus.

Sapkovskis stāstos ir radoši apspēlējis pasakas − šeit var atrast motīvus no pasakām, piemēram, “Skaistule un briesmonis” (stāsts “Patiesības grauds”), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (stāsts “Mazākais ļaunums”) u.c., taču, pirmkārt, pasaku sižets ir kalpojis tikai par iedvesmu, otrkārt, tas bieži ir tikai fons, uz kura Geralts izspēlē savu stāstu. Nevar gan noliegt, ka pazīstama pasaka palīdz lasītājam iejusties Ragaņa pasaulē, un to sekmē arī jau zināmu mošķu klāsts, tādēļ lasītājs aptuveni jau nojauš, kādas nejaucības var sagaidīt.

Draņķīgi laiki pienākuši, visāda riebeklība savairojusies. Mahakamā, kalnos, čum un mudž no bobolakiem. Mežos agrāk vilki kauca, bet tagadiņ visādi rēgi, baraviķeļi, kur vien kāju liec, visādi vilkači vai cita draņķība, laukos nāras un raudones nolaupa bērnus, un tādu gadījumu ir simtiem. Un vēl tādas slimības, par kurām agrāk neviens nebija dzirdējis, taisni mati ceļas stāvus.

Es neesmu īpaša fantāzijas žanra cienītāja, jo lielākoties man izdomātās pasaules šķiet neinteresantākas par rakstnieku fantāzijām par reālo pasauli. Taču Geralts dzīvo vidē, pazīstamā no bērnības pasakām, kas pārtapusi pieaugušo spēlē –  te ir sava daļa vardarbības, nedaudz erotikas un miesas alku, veselīgs humors. Geralts ir tāds mačo, kas varētu patikt abiem dzimumiem, attiecas pret sevi ar ironiju un neslēpj, ka viņam kādreiz gadās iebraukt auzās. Manā iztēlē viņš līdzinās pārdesmit gadus jaunākam Lūcijam Malfojam (labi, aktierim Džeisonam Īzakam ar baltu parūku), un tā kā tas ir seksuālākais poteriādes tēls, tad jūs nojaušat manas izjūtas pret Geraltu.

Lai arī Sapkovska pasaulē dzīvo dažādas būtnes, neviena nav ne ļauna, ne laba − šeit āriene un redzamie mērķi bieži ir maldinoši. Pasaulē ir gan vampīrenes ar patiesas mīlas pilnu sirdi, gan draugi ar viltīgiem nodomiem − viss kā pie cilvēkiem. Tādēļ izsaku dziļu cerību, ka godātais Salēja kungs jau čakli tulko nākamo Ragaņa stāstu grāmatu un es varu droši laist tautas savu krievu tulkojumu un gaidīt brīnišķīgu latviešu versiju. Nē, tiešām, dārgā izdevniecība, nevajag uzsākt sēriju un pamest to pusratā, tā jūs tiešām būsiet īsti bobolaki.

ripeleven250Mystery − Suspense − Thriller − Dark Fantasy − Gothic − Horror − Supernatural

 

 

 

 

Older Entries