Sākumlapa

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada maijs)

1 komentārs

Sveicināti Jāņu brīvdienās!

“Kam saule šodien kumeļus jūgs,

Kas puķēm balsis ir devis?

Tas dievišķais Jānīts, kas šovakar lūgs

Mūs, ugunīm mirdzot, pie sevis.”

(K.Skalbe)

Vasariņa ir sākusies, un pat rūdīti pilsētnieki savu reizi izbāž degunu dabā. Izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir laidusi klajā izzinošu materiālu par pļavām. No abām pusēm lasāmajā ceļvedī  “Kas aug dabiskās pļavās? Kas dzīvo dabiskās pļavās?” ir aprakstīti gandrīz 200 augi un 150 dzīvnieki, klāt pievienotas fotogrāfijas. Grāmatas sastādītāji ir latviešu zinātnieki, klāt pievienoti alfabētiskie rādītāji latviešu un latīņu valodā. Ceļvedis ir pārizdevums Latvijas Dabas fonda veidotajām grāmatiņām, kuras pieejamas arī tiešsaistē vietnē grasslife.lv PDF formātā.

Ja interesējaties vairāk par puķītēm, tad vēl viens “Zvaigznes ABC” izdevums ir 40 ziedu kartīšu komplekts “Pļavu un mežu ziedi” (sast. Gunta Šustere). Kartītes vienā pusē ir zieda fotogrāfija, bet otrā – īss auga apraksts un tā izmantošanas iespējas.

Neliela, bet šodienas situācijai nozīmīga ir vēsturnieka Valda Klišāna sarakstītā grāmata “Ievads Ukrainas vēsturē” (“Zvaigzne ABC”). Klišāns piedāvā konspektīvu pārskatu, izvairoties no vēstures interpretācijas un pētniecības problēmām. Nodaļu beigās ieskicētas Ukrainas un Latvijas vēsturiskās paralēles.

Acīmredzot šī brīža militārie notikumi ir pamudinājuši izdevniecību “Zvaigzne ABC” pārizdot (pirmoreiz izdota 2011.gadā) ķīniešu militārā stratēģa Suņdzi traktātu “Karamāksla” (no angļu val. tulk. Aija Vālodze). Lai arī sarakstīts 6.gs. p.m.ē., traktāts joprojām ir vērtīgs avots par veiksmīgākajiem ceļiem uz uzvaru. Tiek atzīmēts, ka karamākslā galvenais ir kontrolēt informāciju, jo tā var izšķirt kaujas likteni, pirms tā vēl sākusies.

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras izdevusi grāmatu “Latvijas valsts militārās kartogrāfijas 100 gadi”, kurā aprakstīta gan militārās kartogrāfijas attīstība starpkaru periodā līdz 1940.gadam, gan pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gada. Par periodu no 1940. līdz 1991.gadam minētas nozīmīgākās militārās kartēšanas aktivitātes Latvijas teritorijā, ko veica nacistiskās Vācijas un PSRS iestādes. Grāmatā publicēti daudzi karšu fragmenti. Grāmatu iespējams apskatīt un lejuplādēt vietnē lgia.gov.lv.

Vēsturnieks Andris Caune nobeidz savu desmit grāmatu sēriju par Rīgu pirms 100 gadiem ar izdevumu “Notikumi Rīgā pirms 100 gadiem” (izdevniecība “Zinātne”). Kā visi šie sērijas izdevumi, grāmata atspoguļo tos notikumus, kas saglabājušies senajās pastkartēs. Attēliem piemeklēti tā laika avīzēs atrodamie notikumu apraksti.

Pirms 100 gadiem Kurzemē lasītāju aizved tautskolotāja Jāņa Zandarta (1875-1961) atmiņu grāmata “Aculiecinieka stāsts” (biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”). Atmiņas pierakstītas 20.gs. 50.gados trijās burtnīcās un ilgu laiku glabājušās kolekcionāra Cimmermaņa arhīvā. Zandarta grāmatā sastopamas dažādas Ziemeļkurzemes ainas un cilvēki, viņš piedalījies arī 1905. gada nemieros un Pirmajā pasaules karā. Grāmatu var nopirkt PDF formātā vietnē pelecalasitava.lv.

Nedaudz skumjām tēmām (bet no tām mēs dzīvē nevaram izvairīties) pievēršas divas izdevniecības “Zvaigzne ABC” izdotās grāmatas. ASV neiroķirurga Pola Kalaniti autobiogrāfiskā grāmata “Kad elpa pārtop par gaisu” (no angļu val. tulk. Karīna Tillberga) stāsta par ārsta cīņu ar plaušu vēzi. 2016. gadā iznākušajos memuāros autors reflektē par savu dzīvi, ceļu līdz ārsta profesijai, dzīves jēgu nāvējošas slimības priekšā un citiem būtiskiem jautājumiem.

Ērvins Jaloms (1931) ir psihiatrs un pasaulē populāru grāmatu autors. Viņa spalvai pieder virkne populārzinātnisku un daiļliteratūras grāmatu. Jaloma pēdējā grāmata “Nāves un dzīvības jautājums” (no angļu val. tulk. Agnese Strazdiņa) ir sarakstīta kopā ar sievu – kulturoloģi Merilinu Jalomu. Pēc 65 gadu ilgas laulības, kad abi uzzināja par Merilinas nedziedināmo slimību, abi gada garumā kopīgi atskatās uz nodzīvoto laiku un vēsta par to, kā mīlēt un dzīvot bez nožēlas.

Turpina papildināties čehu daiļliteratūras plauktiņš. Latviešu lasītājam jau pazīstamajai Alenai Mornštainovai latviski izdota otrā grāmata – “Klusie gadi” (“Pētergailis”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš), kura atklāj ģimenes noslēpumu, strīdu, kas izcēlies 20.gs. 70.gados. Klusie gadi šai romānā nozīmē laiku, kad ģimene izvēlas nerunāt par būtiskām lietām, par laiku, kas grauž tēva un meitas attiecības.

Viena no populārākajiem Izraēlas rakstnieka Etgara Kereta stāstu krājums “Aizķeršanās galaktikas nomalē” (“Jānis Roze”, no ivrita tulkojusi Māra Poļakova) lasītāju pārsteidz, izklaidē un aizkustina. Kerets saka, ka viņa stāsti rodas no ikdienas notikuma vai neskaidras izjūtas, kas ir tik satraucoša, nepārejoša un nenosakāma, ka atrisinājums rodas tikai fantāzijā.

Kārtējais detektīvs latviski izdots vācu autorei Šarlotei Linkai – detektīvromāns “Bez vainas” (“Zvaigzne ABC”, no vācu val. tulk. Sinda Krastiņa) ir trešais sērijā par seržanti Keitu Linvilu un izmeklētāju Kalebu Heilu (iepriekšējie – “Pieviltā” un “Cietsirdīgās spēles”). Šoreiz Keita ar Kalebu izmeklē divas it kā savstarpēji nesaistītas slepkavības, kuras veiktas ar vienu ieroci.

Bērniem un pusaudžiem

Pārmest tiltu no pieaugušo uz jaunākai paaudzei domāto literatūru man palīdzēs latvju varoņstāsts “Kurbads” (“Zvaigzne ABC”), kurš, domāju, būs interesants jebkura vecuma lasītājam. Pasaku šoreiz pārstāstījis dzejnieks Guntars Godiņš, izdevumu papildina krāšņas ilustrācijas (mākslinieces Sindija Anča un Marika Eglīte); pasakai pēcvārdus sarakstījuši folkloras pētnieki Janīna Kursīte un Guntis Pakalns. Īpaši atzīmējams, ka grāmatai ir digitāls papildsaturs, ko iespējams aktivizēt viedtālrunī.

Interesanti, ka atdzimst ne tikai pasakas, bet arī padomju laiku bērnu grāmatas. Mākslinieces Dzintras Aulmanes 1983. gada bilžu grāmata “Ežuks brauc ar auto” (“Zvaigzne ABC”) ir piedzīvojusi jaunu izdevumu, un ežuks atkal brauc ar auto un kopā ar draugiem dara labus darbus.

Ukraiņu autoru Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva bilžu grāmata “Karš, kurš pārvērta Rondo” (“Liels un mazs”, no ukraiņu valodas tulkojis Māris Salējs) tika radīta neilgi pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, lai palīdzētu runāt ar bērniem par karu. Pilsēta Rondo dzīvo gaismā un krāsās, taču karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi atklāj, ka pret kara tumsu var cīnīties ar gaismas spēku un uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu.

Zviedru meiteni Līsu skolā izsmej un pazemo, tādēļ viņa glābjas bibliotēkā, kur plauktā atrod “Rokasgrāmatu supervaroņiem” – tajā aprakstīts, kā trenēties, lai kļūtu par supervaroni. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Agneses un Eliasa Volundu “Rokasgrāmatas supervaroņiem” otro daļu “Sarkanā maska” (no zviedru valodas tulkojis Pēteris Jankavs). Arī supervaroņu otrā grāmata stāsta par tām superspējām, kas katram bērnam nepieciešamas, lai neļautu sev darīt pāri un palīdzēt citiem.

Vēl viens zviedru bērnu romāns ir Jennijas Jēgerfeldes “Mana kolosālā dzīve” (“Latvijas Mediji”, no zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe), kura galvenais varonis ir 12-gadīgais Sige. Viņa ģimene pārceļas no Stokholmas uz mazpilsētu, un izskatās, ka Sigem ļoti gribas sākt jaunu dzīvi jaunā vietā un beidzot būt populāram. Visticamāk, ka Sige nonāks pie secinājuma, ka draudzība ir svarīgāka par popularitāti.

Angļu rakstnieces Annas Dejas pusaudžu romāna “Fandoms” (“Pētergailis”, no angļu val. tulk. Renāte Kārkliņa) darbība notiek “Comic Con” festivālā, kurā realitāte apmet kūleni un galvenā varone Vijolīte nokļūt savā iemīļotajā fantāzijas pasaulē kā galvenā varone. Viņai strauji jārisina problēmas, lai izvestu savu komandu realitātē.

Skolas laiks gan nu jau beidzies, bet pievērsīšu jauno lasītāju uzmanību (“Zvaigzne ABC”) Kellijas Sviftas rokasgrāmatai “Dzīves prasmes: radošums, problēmrisināšana, apzinātība, empātija, sadarbība”  (“Zvaigzne ABC”, no angļu val.tulk. Aija Biezaite). It kā jau grāmata ir domāta pusaudžiem, bet nu var jau būt, ka tajā ir tik vērtīgas atziņas, ka noder arī lieliem cilvēkiem. Nu visiem jau vajag mācēt “pārvarēt ikdienas izaicinājumus”.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada aprīlis)

1 komentārs

F.Tolstojs. Ceriņu zars ar kanāriju (1819)

Pirms gadiem sešdesmit Ārija Elksne rakstīja :

“Vēl manās Siljāņu māla vāzēs Kijevas ziedi skumst,

Vēl man katrā muskuļu šķiedriņā aizķēries nogurums,

Tādēļ ļaujiet man šodien būt vienai, sakārtot sajauktās domas,

Visus labos un sirsnīgos vārdus izkraut no ceļa somām…

Ļaujiet man čukstēt, glaužot pie vaiga Kaņevas kreimenes :

– Tavu atmiņu maizi, Ukraina, ilgi ēdīšu es …”

Atmiņas ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa, un dzīves gaitā ikviens cilvēks veido pats savu atmiņu izlasi, kuras savirknē dzīvesstāstā. Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds ir laidis klajā LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku rakstu krājumu  “Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīvas”. Krājumā apkopotie pētījumi risina jautājumus par atmiņām, kas tiek stāstītas vai noklusētas latviešu dzīvesstāstos. Tiek īpaši akcentēta atmiņu pārmantojamība – kā ģimene un dzimta skatās uz vēstures norisēm savu atmiņu stāstu iespaidā, kā arī pētnieki pievērsušies trimdas latviešu un jaunas paaudzes izceļotāju stāstījumiem.

Iespējams, mēs kādreiz piemirstam vai neiedomājamies, ka vēsturi veido daudzi mazi stāsti. Viens no stāstiem tiek atspoguļots grāmatā “Arnolda Karnupa dienasgrāmatas: 1941–1946” (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Ādolfs Kārnups ir bijis viens no talantīgākajiem 20. gs. vēsturniekiem ar plašu interešu loku. Savās dienasgrāmatās – paštaisītās burtnīcās – viņš ir veicis īsas, koncentrētos piezīmes par konkrētajā dienā plānoto un paveikto, atzīmējot arī citus sev būtiskus notikumus. Dienasgrāmatas atklāj ikdienas dzīvi Latvijā nozīmīgu varas pārmaiņu laikā.

Man šķiet, ka varētu būt interesanta Gizelas Natālijas Grādneres grāmata “Tantes ar klikšķiem. Baltijas stāsti” (“Jumava”, no vācu valodas tulk. Inguna Motte). Pēc izdevēja anotācijas noprotams, ka tie ir pusaudzes atmiņu stāsti no 20. gadsimta pirmās puses, kad viņa ar ģimeni dzīvojusi Latvijā.

2019. gadā tika izdota Marti Bakmana grāmata “Spiegi” par padomju spiegošanas tīklu Somijā 20.gs. 30. gados. Somu žurnālists Juka Rislaki turpina tēmu ar grāmatu “Starp dzīvību un nāvi” par latviešu aģentiem Somijas–PSRS spiegošanas karā (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Gunta Pāvola). Tiek vēstīts par 20. gs. 20. gados čekas izdomātu un īstenotu operāciju “Trests”, kas izsekoja balto emigrantu gaitas un visādi jauca gaisu kaimiņu zemē (ne bez latviešu izcelsmes aģentu palīdzības).

Latvijā lielu kalnu nav, bet tas jau nenozīmē, ka nevar saslimt ar kalnu slimību. To sauc par alpīnismu, un tai ir sena vēsture. Voldemārs Krutins grāmatā “Sniegotie dimanti: kalnā kāpēja piezīmes”  (“Jumava”) atskatās, kā tika organizēta alpīnisma kustība Latvijā 20. gs. 80. gados. Tā ir viena cilvēka pieredze un piedzīvotās emocijas skarbos kalnu apstākļos.

Brisele ir pilsēta, kas daudziem asociējas ar Eiropas ierēdņu galapunktu, bet ilggadējais Eiroparlamenta žurnālists Ģirts Salmgriezis piedāvā uz to paskatīties no cita rakursa. Pandēmijas laikā tapusi grāmata “Briseles pastkartes” (“Laika Grāmata”), kas runā par sajūtām noslēgtā pilsētā, atšķaidot tās ar faktisko materiālu un melnbaltām fotogrāfijām.

Izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir laidusi klajā Edītes Olupes “Vēju grāmatu”, kuras galvenais izpētes objekts ir vējš. Tematiskais pētījums apkopojis faktus par vēju no visdažādākajām nozarēm, sākot no metereoloģijas un folkloras un beidzot ar kuģniecības vēsturi un sportu. Tas ir interesants, netradicionāls veids, kā skatīties uz dabas parādību.

Pārmest tiltiņu uz daiļliteratūru es gribētu ar jaunpienācēju sērijā “Es esmu… ” – izdevniecība “Dienas Grāmata” ir laidusi klajā Arņa Koroševska monogrāfiju “Lielais noliedzējs” par Andreju Upīti. Tiek teikts, ka Upīts, iespējams, ir pats ražīgākais latviešu rakstnieks ar ļoti lielu mantojumu, taču, manuprāt, tas šobrīd mūsu kultūrā pilnvērtīgi neskan. Pirms desmit gadiem ar interesi lasīju Viktora Līvzemnieka grāmatu par Upīti “Vērpetēm Daugava puto”, domāju, tikpat interesenti būs izlasīt Koroševska sarakstīto.

Vēl vienai latvju daiļliteratūras zvaigznei ir veltīts Maijas Krekles romāns “Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas”  (“Latvijas Mediji”). Ierosme romānam rasta Plūdoņa sarakstē ar Annu Melbārdi, kura vēlāk kļūs par viņa sievasmāti, lai gan Annas pašas jūtas, iespējams, nebija tik mātišķas. Romānā lielāka uzmanība ir pievērsta Plūdoņa sievietēm – jau pieminētai Annai, pirmajai sievai Otīlijai un otrajai sievai Elfrīdai, kurām Plūdons ir sagādājis visdažādākās emocijas.

Marta beigās mūžībā devās viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem Zigmunds Skujiņš. Viņš vēl esot paspējis savās rokās paturēt pēdējo iznākušo grāmatu – Ingas Skujiņas sakārtoto un izdoto “Burti lido, domas skan: Zigmunda Skujiņa sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem”. Grāmata iznākusi nelielā tirāžā.

Rakstnieks ir kā tēja, ko aplej ar verdošu ūdeni. Uz paciņas var rakstīt, ko grib, bet būtība nav noslēpjama. Ja kāds neprot atšķirt ķimeņu tēju no piparmētru tējas, tā nav tējas, bet lietotāja vaina.

Viena no 18. gadsimta beigu spožākajām sievietēm mūsu platuma grādos bija Mežotnes muižniece Doroteja fon Mēdema, kura apprecējās ar Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri fon Bīronu, un politisko kaislību virpuļos valdzināja Eiropas aristokrātiju. Hercogienes liktenim veltīts Ingunas Baueres romāns “Doroteja. Izredzētā” (“Zvaigzne ABC”). Autore centusies atklāt Dorotejas dvēseli un personību.

Neesmu pārliecināta par izdevuma kvalitāti, bet manu uzmanību piesaistīja vēl viens vēsturiskais romāns, kura centrā ir neordināra aristokrāte. Sarkanmataina sicīliete Konstance ir Simonetas Anjello Hornbijas romāna “Marķīze”  galvenā varone, kura 19. gadsimta otrajā pusē uz Sicīlijas vēsturisko notikumu fona izdzīvo spilgtus personiskās dzīves notikumus (“Jumava”, no itāļu valodas tulkojusi Līva Sniķe).

Franču rakstniece Delfīne de Vigāna jau ir pazīstama latviešu lasītājam, un tiek izdota jau trešā viņas grāmata. “Bērni ir karaļi” parāda realitātes šovu aizkulises, skaistās virtuālās pasaules radīto ilūziju postošo ietekmi uz cilvēka personību (“Jānis Roze”, no franču val. tulk. Inta Šmite).

Ja jūs interesē ASV politika un valstsvīru memuāri, tad vasaras gaitā būs iespēja iegrimt ļoti biezā 44. ASV prezidenta Baraka Obamas atmiņu grāmatā “Apsolīta zeme” ( “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulk. Kārina Pētersone). Iespējams, Obamas grāmata labi papildinās viņas sievas Mišelas Obamas jau iepriekš latviski izdotos memuārus “Izaugt” (2019).

Bērniem un pusaudžiem

Iespējams, vasara būs īstais laiks, lai bērnudārznieks paņemtu rokās izzinošo grāmatiņu “Iepazīstam kukaiņus” (“Madris”, no vācu val. tulk. A.Muitiniece). Krāsaini ilustrētā grāmata no sērijas “Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?” sniedz atbildes uz dažādiem jautājumiem par kukaiņu pasauli.

Lietuviešu autori Vitalija Maksvīte un Marjus Marcinkevičs sarakstījuši asprātīgu un sirsnīgu dēku stāstu par ņipru meiteni Beti. Stāstā “Bete un lidojošā dzimšanas dienas dāvana”  (“Jānis Roze”, no lietuviešu valodas tulk. Dace Meiere) meitenei ir jāpalīdz dāvanai, kas nokļuvusi nelaimē, un viņa izdomā viltīgu glābšanas plānu.

Aizvien plašāk izdevējdarbību vērš apgāds “Ezerrozes grāmatas”, kura palīdz publicēties dažādiem autoriem. Signes Lūsiņas pirmā grāmata “Senā torņa noslēpums” stāsta par trim pusaudžiem no Jelgavas, kuri netīšām atrod sen mirušā Kurzemes hercoga lādīti, ar kuru saistīts kāds noslēpums un tas ir jāatrisina, lai pārtrauktu mistisku notikumu sēriju.

Igauņu rakstnieks Mika Kerenens esot viens no populārākajiem igauņu bērnu grāmatu autoriem. Latviešu lasītāji jau iepazinuši četras viņa grāmatiņas. Piektā latviski izdotā – “Skolas pica” (“Zvaigzne ABC”, no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola) turpina sēriju par Zupas pilsētiņas slepeno biedrību, kura nodarbojas ar aizraujošu detektīvdarbību. Šoreiz mēs cenšamies noskaidrot, kurš gan īsti uzzīmējis picu uz skolas elektrības skapja.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada marts)

1 komentārs

Domāju, ka būs pamatoti grāmatu jaunumu apskatu uzsākt ar izdevniecības “Jāņa Sēta” izdoto putnu vērošanas rokasgrāmatu “Putnu noteicējs” (no angļu val. tulk. Elīna Gulbe, zinātniskais redaktors Viesturs Ķerus), kas ļaus iepazīt visas Eiropā novērojamās putnu sugas. Rokasgrāmatā detalizēti raksturots katras sugas izmērs, biotops, areāls, noteikšanas pazīmes un balss, kopumā aprakstītas 720 sugas. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta.

Mēs dzīvojam laikā, kad katru dienu gribas vērsties pie kāda zinošāka avota, lai jautātu: quo vadis, pasaule? Iespējams, īstā brīdī LU profesors Valdis Segliņš izdod savu kārtējo pētījumu par ļoti seniem laikiem – monogrāfija “Orākuli antīkajā pasaulē” (LU Akadēmiskais apgāds) veltīta pareģošanas jeb orākulu praksei Vidusjūras reģionu senajās kultūrās. Darbā sistemātiski apskatīti senie teksti, aplūkots vēsturiskais konteksts un orākulu darbības daudzveidīgie paņēmieni.

Pēdējos gados, pateicoties publiski pieejamiem aerolāzerskenēšanas (LIDAR) datiem, ir notikusi sprādzienveidīga pilskalnu jaunatklāšana. Jura Urtāns pētījums “Jaunatklātie pilskalni Latvijā 1998-2021” (Latvijas Kultūras akadēmija, “NT klasika”) apkopo ziņas par 86 pilskalniem (lielākā daļa – Latgalē). Apjomīgo izdevumu papildina fotoattēli, kartes, reljefa vizualizācijas un 3D modeļi.

Par vienu no Latvijas skaistākajām vietām – Turaidas viduslaiku mūra pili Gaujas senlejas augstajā krastā stāsta Uģa Niedres grāmata “Pilsdrupu paēnā: Turaida: muiža, pagasts, apkārtne” (“Zinātne”). Turaidas muiža šeit parādīta no 17. līdz 20.gadsimtam, izmantojot muzeju un arhīvu materiālus, un ar tās piemēru var izprast Latvijas muižas kā saimnieciskas, administratīvas un sociālas parādības uzplaukumu 17.-19. gadsimtā.

Militārās vēstures sērijā “Scripta Bellica Lettica” iznākusi Arņa Koha Jumīša grāmata “Es, karā aiziedams, cirvi cirtu ozolā…” (“Zvaigzne ABC”), kas stāsta par latviešu karavīru gaitām Eiropas valstu armijās 17. un 18. gadsimtā. Autors apraksta militāro vienību struktūru, bruņojumu, ekipējumu un uniformu, kā arī sniedz ieskatu to kara gaitās. Pievienoti detalizēti uniformu attēli.

Daudz jaunākai vēsturei, bet šobrīd pat ļoti aktuālam notikumam pievēršas Gustava Gilberta “Nirnbergas dienasgrāmata” (no angļu val. tulk. Toms Gulbis, “Viupe”), kas veltīta vācu kara noziedznieku tiesāšanai Nirnbergā. Amerikāņu psihologs Gilberts daudz laika pavadījis sarunās ar tiesājamiem, uzklausījis viņu stāstījumu par Trešo reihu un Hitleru. Gilberts sniedz nacistisko vadoņu psiholoģisko portretējumu.

Šobrīd vairāk nekā jebkad iepriekš ir pieaugusi informācijpratības nozīme, mums ir ļoti nozīmīgi ik dienas spēt izvērtēt piedāvāto informāciju. Medijpratības pasniedzēja Klinta Ločmele ir izstrādājusi viegli uztverami un izglītojošu materiālu par datu un statistikas izvērtēšanu “Datpratība ikdienai”, kas ir pieejams lejupielādei šeit. Materiāls domāts ikvienam, kurš vēlas pilnveidot kritisko domāšanu un prasmes datu izvērtēšanā.

Izdevniecība “Helios” turpina tik slavējamo tendenci – izdod populārzinātniskās grāmatas. Džeimsa Nestora grāmata “Elpa: jaunā zinātne par zudušu mākslu” (no angļu val. tulk. Aiga Veckalne) veltīta it kā pašsaprotamai lietai – elpošanai. Nu kurš gan nemāk elpot? Žurnālists Nestors pierāda, ka mēs esam aizmirsuši pareizi elpot un parāda, kā tas ir pareizi. Gribētu piebilst, ka attiecīgo grāmatu iesaku, jo esmu pārliecināta par konkrēto tulkotāju, bet vispār pret “Helios” izdotajām grāmatām ieteiktu izturēties uzmanīgi.

Smelties iedvesmu jaunajai dārza sezonai palīdzēs izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā grāmata “Viegls dārzs” (sast. Arta Ciša), kurā apkopoti viegli kopjama dārza galvenie nosacījumi un kopšanas paņēmieni. Nedaudz par puķēm, dārzeņiem, krūmiem un kokiem, kā arī to kaitēkļiem.

No latviešu daiļliteratūras gribētu atzīmēt, ka sērijā “Es esmu …” ir iznācis Osvalda Zebra romāns “Mežakaija” par trimdas rakstnieku Gunaru Janovski. Tas ir jau astotais sērijas romāns (no plānotajiem 13). Varu gan teikt, ka mani vairāk interesē romānus pavadošie literatūrzinātnieku pētījumi, bet laikam jau tie prasa lielāku iedziļināšanos, jo šobrīd iznācis tikai viens – Jāņa Zālīša “Kam puķe zied”, kas veltīts Jāņa Ziemeļnieka daiļradei.

Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno ilgu laiku netika tulkots, bet nu jau izdots trešais viņa romāns. “Palomars” ir rakstnieka kārtējā rotaļa ar tekstu, kurā parādās matemātiskas kombinācijas (“Jānis Roze”, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere). Droši vien, ka lasītājam atkal nāksies palauzīt galvu.

Ja neesat zaudējuši vēlmi iepazīt krievu rakstnieku daiļradi, tad Tatjanas Tolstajas “Lūška” jūs ievedīs radioaktīvā antiutopijā, kurā krievu pasaule dzīvo dīvainā feodālisma un padomju laikmeta sajukumā  (“Prometejs”, no krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis). “Lūška” ir Tolstojas slavenākais daiļdarbs, krieviski izdots vēl 2000.gadā. Būsim uzmanīgi, iespējams, ka tā nav antiutopija, bet pareģojums ar augstu iespēju piepildīties.

Piebildīšu ka izdevniecība “Zvaigzne” ir pārizdevusi Žila Verna slavenos romānus – “20 000 ljē pa jūras dzelmi”, “Mazais kapteinis” un “Noslēpumu sala” Andreja Upīša tulkojumā no franču valodas. Ja nu kādam vecie izdevumi ir galīgi nolasīti un nepieciešams atjaunot mājas bibliotēku.

Bērniem un pusaudžiem

2021. gadā izdevniecība “Egmont” sērijā “50 jautājumi” izdevusi divas interesantas grāmatiņas “Glābsim mūsu planētu!” (tulkojis Mārtiņš Karelis) un “Dinozauri” (tulkojis Krišjānis Lauksargs). Manu uzmanību piesaistīja tas, ka grāmatas tekstu var papildināt ar uzlīmēm un grāmatai pievienota kartona lapa ar galda spēli par attiecīgo tēmu.

Pirmsskolas vecuma bērniem domāta franču rakstnieces Amēlijas Žamo grāmatiņa “Mana negantā diena”  (“Latvijas Mediji “, tulkojusi Laura Romanovska). Autore risina nopietnu problēmu – kā tikt galā ar tiem, kas tev dara pāri, un kā pašam nekļūt par pāridarītāju.

Par veco laiku kāpēcīšu radioraidījumu liek atcerēties Kristīnes Jacino grāmatu sērija par pārtikas ražošanu. Nu jau tādas ir trīs – “Kur rodas rudzu maize?”, “Kur rodas cīsiņi un desas?”, “Kur rodas piens?” (Zvaigzne ABC). Grāmatās tiek izstāstīts pārtikas produkta ceļš līdz lasītāja virtuvei, kuru skaidro dažādi personāži. Grāmatā iekļauti arī uzdevumi un kvadrātkodi, kurus noskenējot var piekļūt vēl citām darbošanās iespējām.

Tikpat izzinošas ir izdevniecības “Madris” grāmatas sērijā “Kādēļ? Kāpēc? Kā tā?” Man šī sērija, kas tiek tulkota no vācu valodas, šķiet ļoti sakarīga – jaukas ilustrācijas, labs tēmas izklāsts. Vecākiem bērniem (no 4 līdz 7 gadiem) šogad iznākusi cietlapu grāmatiņa ar atveramajiem lodziņiem “Tehnika lauku sētā” (no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece), bet mazākiem (no 2 līdz 4 gadiem) – “Palīdzēt, dalīties un sadzīvot ar citiem” (no vācu valodas tulkojusi Skaidrīte Naumova). Papildinājums sērijai ir uzlīmju grāmata “Ugunsdzēsēji”.

Vecākiem bērniem domāta Moiras Baterfīldas “Kā dzīvo bites” (“Zvaigzne ABC”,  no angļu valodas tulkojusi Ita Lapsa). Bitīte Dūcīte  iepazīstina, kā bites nāk pasaulē, kā tās iekārto savas mājas un kāpēc tās ir tik svarīgas visai pasaulei.

Pusaudžu auditoriju uzrunā zviedru rakstnieces Henrikas Andersones romāns “Gabaliņš dvēseles” (“Liels un mazs”, no zviedru valodas tulk. Inga Mežaraupe). Romāna galvenā varone piedzīvo noslēpumainu pirmo mīlestību un cenšas palīdzēt savam slimajam brālim.

Britu rakstnieces Katrīnas Randelas romāna “Vilku meitene” (“Jānis Roze”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova) galvenā varone Feodora pirms vairāk nekā 100 gadiem dzīvo Krievijas mežā mazā mājiņā. Viņas mamma palīdz tiem vilkiem, kurus piejaucējis cilvēks, atkal kļūt par meža dzīvniekiem, bet tas ne visiem patīk. Feodoras māju nodedzina un mammu ieliek cietumā, un viņa kopā ar vilkiem dodas uz Pēterburgu atbrīvot mammu un atriebties. 2020. gadā Randelai latviski tika izdots romāns “Čells, Sofija un Parīzes jumti”.

2019. gadā tika izdota Mišelas Obamas biogrāfiskā grāmata pieaugušajiem “Izaugt”, nupat iznākusi tās adaptācija jauniešiem “Izaugt. Grāmata jauniešiem” (“Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Kārina Pētersone). Obama dalās pārdomās ar jauniešiem un mudina saprast, ka sevis meklējumi nekad nebeidzas un svarīga ir pati augšana.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada februāris)

1 komentārs

“… pumpuri veras bez mitas, izceļas kari, kā gan it viss var zust caur vienu vienīgu lādiņu, kā var uzvarēt viņi, nežēlīgie un netīrie… “

Manu grāmatu apskatu ievada turku dzejnieka Ataola Behramoglu rindas. Dzejnieks bija labs draugs tulkotājam Uldim Bērziņam, un dzejoļu krājuma “Izdzēruši iemetam kausus Bosforā” izveidošana (izdevis ”LAPI”) bija viens no pēdējiem darbiem, ko tulkotājs paguva paveikt pirms aiziešanas citā saulē.

Katram var dzīvē pienākt brīdis, kad visa kā ir par daudz un gribas visu sākt no baltas lapas. Reklāmas speciālists Raimonds Platacis pandēmijas uzliktos ierobežojumus nolēma izmantot, lai fundamentāli pārkārtotu savu dzīvu, tiekot vaļā no visa vecā un nevajadzīgā gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Tapa blogs 00000000.lv, lai dokumentētu pārmaiņu procesu, savukārt bloga ieraksti ir pārtapuši “Grāmatā par nonullēšanos”.

Pat daudziem Latvijas mākslas labiem pazinējiem nezināms būs latviešu mākslinieces Otīlijas Leščinskas (1884-1923) vārds. Literatūras un teātra zinātniece Silvija Freinberga ir atklājusi mākslinieces dzīves lappuses biogrāfiskā grāmatā “Tija. Māksla, revolūcija, mīlestība” (“Neputns”). Leščinskas biogrāfija vēsta ne tikai par atsevišķu personību, bet tā ir arī laikmeta liecība – iespēja ieraudzīt reālo vēsturi laikabiedru vērtējumā.

Ja nu kāds vēlas dažādot savu dzīvi ar kādas eksotiskas valodas apguvi, tad turpinās korejiešu valodas mācību līdzekļu izdošana. Jau esošai “Korejiešu valodai latviešiem” (3 daļās) klāt nākusi “Korejiešu valodas gramatika” (2 daļās) un “Korejiešu – latviešu mācību vārdnīca” (Latvijas Universitātes Korejas studiju centrs).

Ēdieni un dzērieni ir liels mierinājums stresa apstākļos. Būtiski ir nezaudēt stilu, tādēļ itāļu vīna eksperta Filipo Bartolotas uzziņu grāmata “Kurš vīns ir tavs? Atrodiet sev piemēroto vīnu” (“Aminori”, no itāļu valodas tulkoja Ilona Kubile un Anna Kalve) palīdzēs orientēties plašajā vīnu pasaulē.

Domāju, ka Bartolotas grāmatā mēs atradīsim tādu vīnu, kuram var piekost glaunu kanapē ar mūsu pašu šprotīti. Latvijas Zivrūpnieku savienība ir atbalstījusi Agneses Strautiņas grāmatu “Zeltainā šprote – Latvijas lepnums” trijās valodās (nu krievu izdevumu var droši nodot makulatūrā). Grāmatā atklāta unikālā Latvijas šprotes vieta mūsu kulinārās kultūras tradīcijā.

Kad daudz ir ēsts un dzerts, tad cilvēks agri vai vēlu nonāk pie saprašanas, ka to visu vajadzētu darīt prātīgi. Jaunā uzturzinātniece Alise Kindzule jau otrajā grāmatā “12 brīnišķīgi uztura izaicinājumi”  (‘Latvijas mediji”) aicina lasītāju veikt ceļojumu gada garumā un mazos solīšos pārveidot savu dzīvesveidu. Tiek solīts, ka pamazām vien mēs uzlabosim pašsajūtu un ķermeni.

Viena no daiļliteratūras grāmatām, kuru es nepacietīgi gaidīju no tās anonsēšanas brīža, ir skotu rakstnieka Aleksandra Makkola Smita “Pareiza attieksme pret lietainu laiku”  (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Silvija Brice). Makkolam Smita latviski tika uzsākts tulkot pat veselas trīs viņa romānu sērijas, bet visas aprāvās nepabeigtas. No visām vismīļākā man bija sērija par Izabellu Delhauziju, un, neticami, nu tiek ne tikai izdota sērijas trešā grāmata, bet arī pārizdotas pirmās divas.

Tikpat negaidīta ir angļu rakstnieces Hilarijas Mantelas romāna “Ievediet nelaiķus” (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga) izdošana, kurš ir turpinājums romānam “Vilku nams”. Abi vēsta par Henrija VIII galmu, un abi romāni ir Bukera prēmijas laureāti. Man šķiet, ka kaut kas ar mūsu grāmatu tirgus vērtībām ļoti nav kārtībā, ja tika apšaubīta nepieciešamība latviski izdot šāda statusa romānu.

90. gadu vidū salīdzinošs liels grāvējs bija dāņu rakstnieces Suzannes Bregeres brīvdomīgais romāns “Skābs krējums”. Pēc gandrīz 30 gadiem izdots romāns “Nefrīta kaķis” (“Zvaigzne ABC”,  no dāņu valodas tulk. I.Mežaraupe), kas tiek raksturots kā ģimenes sāga par lepnumu un kaunu piecās paaudzēs.

Bērnu literatūra

Vai jūs zināt, kas ir Tuta? Ja zināt, tad visticamāk ar jums kopā vai kaut kur tuvumā dzīvo kāda pavisam maza knīpa vai knauķis, kurš ir ekrānā aizrautīgi sekojis līdzi Tutas gaitām. Kā jau tas notiek ar veiksmīgiem projektiem, raidījums “Tutas lietas” ir apaudzis ar citām lietām, kuras iespējams pārdot, tai skaitā bērnu grāmatām. Izdevējs “Ausma Media” 2020.gadā laida klājā kartona bilžu grāmatu pašiem mazākajiem “Lapsa brauc ar auto”, bet 2021. gadā tika izdota grāmatiņa Lapsa iet čučēt” (autores: Elizabete Lukšo-Ražinska un Aiva Žūriņa).

Vecākiem bērniem izdevniecība “Ausma Media” piedāvā grāmatas sērijā par Čimpiņ-Rimpiņ aģentūru. Autores Ieva Melgalve un Elizabete Lukšo-Ražinska sēriju uzsāka ar grāmatu “Emī un Rū. Robota sirds”, kura iekļauta Bērnu žūrijas kolekcijā, un nupat izdota grāmata “Emī un Rū. Draudzības kods”. Interesanti, ka grāmatās ir atstāti slepeni ziņojumi lasītājiem, par kuriem nākas palauzīt galvu.

9+ vecumam domāts lietuviešu rakstnieka Marjusa Marcinkeviča stāsts “Akmentiņš” (“Zvaigzne ABC”, Ingas Dagiles ilustrācijas, no lietuviešu valodas tulkojusi Marika Taube). Tā galvenais varonis ir mazs ebreju zēns holokausta laikā, kurš vēro notiekošo no sava saprašanas līmeņa. Svarīga grāmata, kura jālasa kopā ar bērniem.

Par mūsdienu puisēnu Marku stāsta krievu autores Annas Krasiļščikas grāmata “Klau, aizbrauksim uz Unalašku!” (“Jānis Roze”, no krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga). Deviņgadīgā Marka ģimenē ir noslēpumi, un viņš ir nolēmis tos uzzināt, lai visiem kļūtu labāk. Labestīgs stāsts ar naivu ticību, ka iespējams visu labot.

Ceļot var dažādi, arī grāmatās. Tonija Volfa grāmata “Ceļo un atklāj! Eiropa” (“Zvaigzne ABC”, no itāļu valodas tulkojusi Astra Šmite) aizved ceļojumā uz septiņām Eiropas pilsētām (Roma, Parīze, Barselona, Berlīne, Amsterdama, Londona, Venēcija). Pa krāsainām ilustrācijām ar lasītāju kopā ceļo kaķēns Tīģeris un uzklausa dažādu neparastu varoņu stāstus par pilsētām.

Bet varbūt ceļosim pavisam tālu? Latviešu lasītājam jau pazīstamais somu rakstnieks Mauri Kunnas piedāvā doties ārpus planētas Zeme. Grāmata “Aizraujošs piedzīvojums kosmosā” (“Zvaigzne ABC”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona) skolēnus iesēdina kosmobusā un izvadā pa Visumu, iepazīstinot ar planētām, to pavadoņiem, zvaigznēm, asteroīdiem un citiem debess ķermeņiem.

Jaunās latviešu autores Anetes Grīnbergas fantāzijas romāns “Draņķozols” (Zvaigzne ABC) lasītāju aizved uz Tukuma Raudas mežiem, kuros atrodas nu jau mirušais noslēpumainais Draņķozols, kuram tiek piedēvētas spējas pārvērst cilvēku vilkacī. Par Draņķozolu zināmi daudzi mistiski, neomulīgi stāsti, un tos vasaras brīvlaikā ļauts piedzīvot sešpadsmitgadīgajiem Paulim un Malvai.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2022. gada janvāris)

3 komentāri

Atgriežos pie mēģinājumiem pastāstīt par jaunākajām grāmatām, kuras piesaistījušas manu interesi. Šogad centīšos rakstīt katru mēnesi, jo apskatīšu arī bērnu un pusaudžu literatūru.

Vai kādreiz esi sapņojis par pasauli, kurā nevajadzēs strādāt, bet maksās vienkārši par to, ka tu esi? Apgāds “Jānis Roze” ir izdevis britu ekonomista Daniela Saskinda pētījumu “Pasaule bez darba” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska), kas rosina ielūkoties darba tirgus nākotnē. Iespējams, ka mūs visus aizstās roboti, taču pastāv jautājums, vai strādāšana tiešām ir tik slikta, kā dažbrīd mums šķiet.

Mēs esam pieraduši pasauli redzēt krāsainu, bet, iespējams, neiedomājamies, ka krāsas ir daļa no pasaules vēstures. Angļu kultūras vēsturniece Kasja Sentklēra pētījumā “Krāsu slepenā dzīve” (no angļu valodas tulkojusi Agija Krasta, “Zvaigzne ABC”) atklāj 75 krāsu un toņu vēsturi, ar to starpniecību parāda cilvēces kultūras attīstību.

Ja kāds ir noilgojies pēc intelektuālas politiskās filozofijas, tad angļu filozofa Rodžera Skrūtona apcerējums “Kā būt konservatīvam” (no angļu valodas tulkojis Krišjānis Lācis) jūs iepazīstinās ar patieso konservatīvisma būtību, kas balstās izpratnē par cilvēka dabu. Grāmata ir jaunas Liepājas izdevniecības “Kodoka” viens no pirmajiem izdevumiem un ievada sēriju “Leukothea. Konservatīvās domas bibliotēka”.

Turpināt domāt par garīgu attīstību veicinošām lietām palīdzēs kinozinātnieka Viktora Freiberga literārais darbs “Viktora otrā grāmata” (“Biedrība Ekrāns”), kurā apskatīta dažādu kinematogrāfisku jēdzienu nozīme filmu mākslā. Katrai nodaļai ir savs dominējošais tēls, ap kuru autors virknē savas atmiņas, izjūtas un personiskos stāstus. Kopumā radies 248 filmu saraksts, kuram muzikologs Klāss Vāvere izveidojis arī pieskaņotu mūzikas izlasi.

Par Latvijas vēsturi turpina vēstīt izdevniecības “Aminori” sērija “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Viduslaiku vēsturnieks Andris Levāns un publicists Māris Zanders jaunākajā grāmatā “Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?” dialogā cenšas noskaidrot patiesību par kādreizējā valstiskā veidojuma – Livonijas kultūrtelpu. Grāmata palīdz izprast viduslaiku būtību un revidē noturīgus stereotipus.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts, asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” ir aizsākuši mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie”, kas vēsta par drosmīgiem cilvēkiem, kuri Otrā pasaules karā riskēja ar savām dzīvībām, lai glābtu citus. Sērijas otrā grāmata “Pārcēlāji” stāsta par trim bēgļu laivu vadītājiem (Ēriks Tomsons, Pēteris Jansons, Laimonis Pētersons), kuri kara izskaņā pārveda Latvijas iedzīvotājus uz Zviedriju. Atmiņās pārcēlāji atceras veiksmīgos un neveiksmīgos braucienos, savus pārdzīvojumus un negaidītos notikumu pavērsienus.

Kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons ir viens no tiem, kurš 1945. gada 8.maijā ar vienu no pēdējām bēgļu laivām atstāja Kurzemi, lai turpmāko dzīvi pavadītu Zviedrijā. Trimdā Johansonam tika izdoti pieci literatūrvēsturisku un vēsturisku eseju krājumi,  kuru izlasi “Esejas, 1953-1962” izdevis apgāds “Neputns”. Izlasi sakārtojis autora dēls Pāvils Johansons par godu Andreja Johansona 100.jubilejai.

Sava laikmeta dokumentēšanai nupat pievērsušies daudzi kultūras darbinieki. Aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa uzrakstījusi pandēmijas laika piezīmes “Dienasgrāmata” (Zvaigzne ABC). Piezīmes sākušās kā pašrefleksija, mājsēdes laika rakstisks vingrinājums, kā vēlme fiksēt mirkli sev un apkārtējiem, un, izrādās, apkārtējos tas ir krietni ieinteresējis, jo grāmata nu jau guvusi atzīstamus panākumus.

Citādi lasītājus cenšas iedvesmot mārketinga speciāliste un ēdienu blogere Ilze Veisbārde, kura savas receptes apkopojusi pavārgrāmatā “Ēd laimīgs” (apgāds “Jānis Roze”). Ēdienu receptes mēs varam izlasīt daudzviet, taču izdevums ir arī bauda acīm – skaisti, tematiski noformēti galda klājumi, kas iedvesmo veidot svētkiem atbilstošu gaisotni.

Daiļliteratūras plauktiņā ienācis jauns tulkojums no lietuviešu valodas – Undines Radzevičūtes “Zivis un pūķi” (tulkojusi Dace Meiere, apgāds “Jānis Roze”). Romāna vēstījumu veido divas paralēlās līnijas – par 18.gadsimta itāļu gleznotāju Ķīnas imperatora galmā un mūsdienu ģimeni Viļņā. Tiek teikts, ka rakstniecei izdevies savienot nesavienojamo un dīvainais salikums savdabīgā veidā tiek harmoniski savērpts kopā.

Zviedru rakstnieka Aleksa Šulmana romāns “Izdzīvojušie” (tulkojusi Jolanta Pētersone, apgāds “Jānis Roze”) ir kārtējais disfuncionālās skandināvu ģimenes stāsts, kurā pēc ilgas atsvešināšanās satiekas trīs brāļi. Viņi atbraukuši uz kādreizējo ģimenes vasaras māju pie ezera, lai šeit izkaisītu mirušās mātes pelnus. Lasītājs uzzina par seniem notikumiem, kas reiz izšķīra ģimeni, un kopā ar brāļiem izdzīvo notikušo.

Izdevniecība “Pētergailis” izdevusi vācu rakstnieces Zoī Bekas antiutopisko kriminālromānu “Lielpilsētas paradīze” (no vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere). Romāna darbība notiek nākotnes Vācijā, kurā ir veselības diktatūras režīms – ikdienas dzīves ritējumu nosaka tehnoloģijas, cilvēka dzīvībai svarīgās funkcijas pastāvīgi uzrauga veselības lietotne viedierīcē. Taču izrādās, ka bezkaislīgu sistēmu tomēr vada cilvēka saprāts, kurš pakļauts emocijām.

Latviski iznācis jau trešais Paulas Hokinsas trilleris – “Gausā uguns” (no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, apgāds “Zvaigzne ABC”), tas stāsta par kādu slepkavību un trim sievietēm, kuras katra savā veidā ir saistītas ar upuri. Saka, ka arī labi cilvēki ir spējīgi uz briesmīgiem darbiem, ja runa ir par atriebību.

Atzīmēšu, ka izdevniecība “Zvaigzne ABC” sākusi pārizdot angļu veterināra Džeimsa Heriota jaukās un humorīgās grāmatas par viņa darba dzīvi. Jau iznākušas “Ja vien viņi pratu runāt” un “Gadās arī tā” Helmas Lapiņas tulkojumā.

BĒRNU UN PUSAUDŽU LITERATŪRA

2020. gada decembrī sāka iznākt jauns, izglītojošs žurnāls bērniem “Baltais Valis”. Nu jau tas piedzīvojis septiņus numurus un no 2021. gada izdevniecība izdod arī grāmatas. Pasaku krājumam “Vāverēns Sams” un izglītojošai grāmatai “Neparastās profesijas” pievienojusies Aijas Lazdiņas un Elīnas Apses radošo ideju grāmata bērniem “Darbiņi visam gadam”, kas apkopo idejas par maziem un lieliem projektiem no viegli pieejamām lietām.

Līdzīga satura grāmata ir Ināras Antiņas “Bērnistaba: 365 radošas idejas zinātkāriem bērniem” (Zvaigzne ABC), kurā apkopotas LTV un Latvijas Radio interneta projekta bērniem spēļu idejas. Krājumā ir 365 idejas – katrai dienai pa aizraujošai nodarbei. Radošo ideju saturs domāts mazākiem bērniem, darbojoties kopā ar pieaugušajiem, vairāk ideju var meklēt bērnu satura vietnē bernistaba.lsm.lv.

Izdevniecībā “Liels un mazs” ir iznākusi virkne lielisku izdevumu.

ASV rakstnieka Ārnolda Lobela “Vardes un Krupja piedzīvojumi” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska) apkopo veselas četras mazas grāmatiņas, kuras stāsta par diviem labiem draugiem, kuri ir dažādi pēc rakstura, bet nespēj viens bez otra iztikt. Grāmatai ir liels šifrs un tā varētu būt viena no pirmajām, ko bērns izlasa pats.

Marijas Parras vārds latviešu lasītājam jau ir pazīstams – latviski iznākušas “Vafeļu sirdis” un “Vārtsargs un jūra”. Nu laiks pienācis vienam trakam skuķim – grāmata “Glimmerdāles Tonje” seko labākām skandināvu autoru tradīcijām un vienlaikus ir gan līksma, gan satraucoša, gan pamācoša. Tonje ir dulla un dzīvespriecīga, un viņai izdodas kaut nedaudz sakārtot pasauli sev līdzās.

Vidējā skolas vecuma bērniem ir domāts Luīzes Pastores piedzīvojumu stāsts “Laimes bērni”, kas lasītājus aizved uz Venecuēlas džungļiem. Stāsta jaunie varoņi risina gana sarežģītu pieaugšanas stāstu, jo viņu tēvs ir leģendārais latviešu ceļotājs Aleksandrs Laime, kurš bija liels savdabis. Mums noteikti vajag uzzināt tos desmit laimes likumus!

Norvēģu rakstnieces Sigri Agnētes Hansenas garstāsts pusaudžiem “Tu redzēji?” (tulkojusi Jolanta Pētersone) skar aktuālu tēmu – drošību internetā. Galvenā varone ir 15-gadīgā Anna, kuras dzīvē ir noticis kaut kas ļoti nepatīkams, kas nokļuvis internetā. Ģimene pārceļas, lai bēgtu no tenkām un palīdzētu Annai uzsākt jaunu posmu dzīvē.

Līdzīgi sākas arī izdevniecības “Aminori” izdotais slovēņu rakstnieka Vinko Mēderndorfera jauniešu romāns “Sirds plaukstā” (no slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena) – galvenā varone Nika kopā ar ģimeni pārceļas uz jaunu dzīvesvietu un viņai ir noslēpums. Romāna tēma ir īpašie bērni, un šādi stāsti palīdz atzīt, ka ikviens ir vērtīgs un pelnījis mīlestību.

Noslēgumā par izdevumu pašiem mazākajiem. Mākslinieks Aksels Šeflers latviešu mazajiem lasītājiem jau ir pazīstams pēc veselas virknes jauku, krāsainu grāmatiņu, un izdevniecība “Zvaigzne ABC” mūs iepazīstina ar jauniem varoņiem – trusīti Pīpu un pelīti Pūziju. Par viņu piedzīvojumiem ir iznākušas jau vienpadsmit grāmatiņas, latviski šobrīd – “Pīps un Pūzija. Sapņu skrejritenis” un “Pīps un Pūzija. Draudzīgais gliemezis” (no angļu valodas tulkojusi Ieva Tarvida). Pīpam un Pūzijai ir arī savs Youtube kanāls (Pip and Posy).

Dēlija Ouensa “Kur vēži dzied”(2021)

Komentēt

Dēlija Ouensa. Kur vēži dzied: romāns / no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2021. (Delia Owens. Where the Crawdads sing. 2018)

ASV rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romāns savij vairākus vēstījumus – pamesta bērna pieaugšanas stāstu, kādas slepkavības izmeklēšanu un pietuvinātu skatu uz Ziemeļkarolīnas dumbrāja ekosistēmu. Pēc iznākšanas romāns ātri nonāca Ņujorkas bestselleru saraksta augšgalā un tur noturējās gana ilgi. Panākumi ir diezgan likumsakarīgi, lai arī romānam var pārmest neticamu sižetu un teksta neviendabīgumu.

Romāna darbība sākas 1952. gadā, kad mazās Kijas dzīvē notiek drāma – ģimeni pamet mamma, kura vairs nespēj izturēt vardarbību. Ilgi negaidot, dzīvē dodas Kijas vecākie brāļi un māsas, un Kija paliek viena ar tēvu – vardarbīgu alkoholiķi. Kijas ģimene dzīvo mājiņā Ziemeļkarolīnas dumbrājā, kas ir grūti pieejama, skarba dzīvesvieta, taču čakls cilvēks tajā badā nenomirs. Drīzumā pazūd arī tēvs, un Kija uzaudzina sevi pati, veiksmīgi izvairoties no skolas un sociālajiem dienestiem.

Romāna paralēlais stāstījums notiek 60. gadu vidū, kad Kija jau ir pieaugusi, patstāvīga sieviete un cenšas veidot attiecības. Vēlme pēc tuvības viņu noved uz apsūdzēto sola un pastāv iespēja, ka atlikušo mūžu viņa pavadīs cietumā.

Autore Dēlija Ouensa (1949) ir diplomēta zooloģe, augstāko izglītību ieguvusi turpat blakus romāna darbības vietai Ziemeļkarolīnai – Džordžijas universitātē. Kopā ar toreizējo vīru, arī biologu, 70. gadu vidū viņa pārcēlās uz Āfriku un par melnā kontinenta dabas pasauli ir uzrakstījusi trīs grāmatas. Iespējams, tādēļ man šķiet, ka romāna dabas apraksti ir ļoti veiksmīgi un brīžiem pat dzīvo paši savu dzīvi. Ouensa tik poētiski apraksta dumbrāja floru un faunu, ka tā tiešām šķiet viena apskaužama vieta, kur dzīvot, bet diez vai tā būs īstenībā.

Kija piecēlās un izgāja ārā, augošā mēness izgaismotajā naktī. Rēnais gaiss apņēma plecus kā zīda šalle, pienainā gaisma spraucās caur priežu zariem, izraibinot apkārtni ar smalku ēnu rakstu. Gluži kā transā viņa devās uz lagūnas krastu, vērojot, kā no ūdens debesīs kāpj mēness – no viena ozola zara uz nākamo. Slīdīgie dubļi gaismā spīdēja, mežā spīgoja simtiem jāņtārpiņu.

Stāsts par Kijas pieaugšanu šķiet aizraujošs, taču man tas liekas nereāls. Ja bērnu pamet vienu mežā pirmsskolas vecumā, tad iespēja, ka viņš izaugs par pilnvērtīgu radošu personību, manuprāt, ir niecīga. Runa ir gan par sociālajām prasmēm, gan elementāru izglītību – lai ko mēs domātu par skolu, bet tā ir vajadzīga. Man šķiet apšaubāmi, ka ģimenē pilnīgi visi aizmirst par Kiju, kā arī sociālie dienesti burtiski pamet bērnu mežā. Lai gan grāmatas popularitātei ideja par dabas izveidotu tīrradni, protams, ir nākusi par labu. Savukārt romantiskā līnija man atgādināja kādreizējos Nikolasa Spārksa (“Vēstījums no jūras”, “Vakari Rodantē” u.c.) saldos bestsellerus, kuru darbība arī notiek Ziemeļkarolīnā, un ļoti standartizētā veidā galvenie varoņi caur ciešanām un pārpratumiem tiek pie laimes. Nu nekas īpašs, kā saprāt.

Iespējams, veiksmīgākā daļa romānam ir detektīva līnija, jo pēc Kijas bijušā mīļotā līķa atrašanas viņas liktenis ilgstoši karājas mata galā – Kijai ir lielas iespējas nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Viņu izglābj labs advokāts, veiksme un, iespējams, apkārtējo cilvēku labvēlība, kuru viņa pati, ilgstoši vienatnē dzīvojot savā dumbrājā, tā īsti nebija pamanījusi. Viņas tālākā dzīve aprakstīta kā skaists sapnis – darīt savu mīļoto darbu, neraizējoties par naudu, dzīvot savā mīļākajā vietā uz pasaules un būt kopā ar savu īsto cilvēku.

Nevar noliegt, ka Kijas personība ir uzpērkoša – kuram gan negribētos identificēties ar stipru un skaistu cilvēku, kurš no savas dzīves citroniem uztaisa limonādi. Vienlaikus gan jāsaprot, ka romāns ir lielā mērā pasaka un uzdod vēlamo par esošo. Bet nu dažreiz jau mēs lasām tos romānus kā pasakas.

2021. gads: labo nodomu plāns

1 komentārs

Kakis_lecSveicināti Jaunajā gadā! Pelēks un nomācies mums gada sākums; cilvēki ir bažīgi, bet vienlaikus cer uz to labāko. Šķiet, pirmoreiz ir tā, ka negribas vēlēt aizraujošu un neaizmirstamu nākamo gadu, jo nu jau mums tā neaizmirstamā pietiks − novērtēsim ierasto kārtību. 2020.gads, protams, izmainīja daudzas lietas un ne visas izmaiņas ir peļamas, taču bailes un nedrošība, kas tās pavadīja, nebija pārāk patīkamas izjūtas.

Lai kā nu tas būtu bijis − laiks iet uz priekšu un mums jāmainās laikam līdz vairāk nekā jebkad. Ja atceramies vēsturi, tad pirmais “Melnās nāves” uzliesmojums Eiropā bija 14.gadsimta pirmajā pusē Itālijā, savukārt 14. gadsimta otrā puse ir Renesanses uzplaukuma sākums − simboliski var teikt, ka veco kārtību iznīcina, lai tās vietā nāktu kaut kas cits.

Lasītāji uz pasaules krīzi ir reaģējuši dažādi − viens metas lasīt visu par pandēmiju un veido grafikus, otrs iegrimst eskeipismā un lasa tikai fantāzijas literatūru, trešais vispār atliek grāmatu un meditē uz mākoņu kustību. Es noteikti nepiederu pie tiem, kas nolēma beidzot izlasīt Kamī “Mēri” un Bokačo “Dekameronu”, bet kaut ko es palēnām lasīju. Vienīgā problēma, ka man ir sajukusi uzskaite un nāksies kaut kā restaurēt, ko un cik es vispār esmu izlasījusi. Varētu būt kādas 30 grāmatas, ko par lielu sasniegumu nenosauksi.

Ar blogošanu arī gāja kā pa celmiem – pavasarī man bija ilūzija, ka nupat man būs vairāk laika, lai sarakstītu visu iekavēto un sāktu lasīt sakrātās kaudzītes, bet tas nenotika. Tā vietā es negaidīti pievērsos ciltskoka pētīšanai un sasniedzu labus rezultātus − beidzot es zinu visus savus 16 tiešos priekštečus vismaz vārda pēc. Otra negaidītā lieta bija tāda, ka gada beigās es atklāju, ka no visām mākslām man visvairāk pietrūkst klasiskās mūzikas un klausījos operas un simfonijas. Domāju, ka abas šīs aizraušanās ir vēlme sev apliecināt pasaules stabilitāti un spēju turpināties − nekas nav sācies vakar un nekas nebeigsies rīt.

Jaunā gada pirmās dienas ir domātas tam, lai nospraustu sev jaunus, neprātīgus mērķus. Gudrīdos ierakstīju, ka gribu izlasīt 52 grāmatas − tas iznāk nedēļā vienu. Tā kā pēdējā laikā pārsvarā pērku populārzinātnisko literatūru, tad vajadzētu to arī beidzot sākt lasīt − vismaz pa vienai mēnesī. Un atjaunot projektu “Grāmatu gadsimts” − arī pa vienai mēnesī. Attiecībā uz blogošanu man ir gana pieticīga vēlme pēc viena ieraksts nedēļā − lai cik es būtu aizņemta vai defragmentēta, bet vienu ierakstu pa nedēļu es esmu spējīga uzrakstīt. (Ja tikai WordPress atkal neuztaisa kādu jaunu versiju, kura var rakstītāju traku pataisīt.)

Nupat kādā žurnālā izlasīju rakstu “5 iemesli lasīt grāmatas”. Lūk, ļoti labi iemesli. Mēs, grāmatu lasītāji, esam ar daudzpusīgāku raksturu un izsmalcinātāku gaumi, jo paplašinām savu redzesloku un trenējam inteliģenci. Mēs esam gudrāki, jo mācāmies pat no stulbām grāmatām. Mēs esam radošāki, jo mums ir iedvesmas avots. Mēs esam pacietīgāki, jo lasīšanas process neapzināti trenē pacietību. Mēs protam novērtēt rūpes, jo saudzīgu attieksmi pret grāmatu kā priekšmetu pārnesam uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Varbūt šie iemesli nav īsti patiesi un izklausās pārāk glaimojoši, bet kāpēc gan mēs nevarētu tiem noticēt un − turpināt lasīt!

Novēlu šogad izturību un mērķtiecību! Lai izdodas darbus veikt ar prieku un iedvesmu!

Melisa Harisone “Zeltains miežu lauks” (2020)

1 komentārs

Melisa Harisone. Zeltains miežu lauks / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2020.  (Mellissa Harrison. All among the barley. 2018)

Harisone_ZeltainsAngļu rakstnieces Melisas Harisones romāns ir izjusts un niansēts, pastorāls stāstījums par dzīvi Anglijas laukos 20.gs. 30.gados. Galvenā stāstniece ir 14 gadus jauna pusaudze Edīte, un būtībā “Zeltains miežu lauks” ir pieaugšanas stāsts. Par meiteni, kura nav vairs bērns, un pieaugušo cilvēku pasaule vienlaikus gan baida, gan vilina. Edīte ir zemnieka meita, jaunākā no Džordža un Adas bērniem, viņa krietni strādā un vērīgi lūkojas apkārtējā pasaulē. Ieraudzītais viņu mulsina, liek šaubīties un piemērot sev vietu – kāda būs mana dzīve?

Harisones romāns ir diezgan viltīgs, jo tas līdzinās nosaukumā piesauktajam miežu laukam – skaisti un viļņojoši lasītājs tiek izvadāts par Anglijas lauku ainavām un zemnieku darba aprakstiem, taču cilvēciskās attiecības romānā ir kā usnes tīrumā, kā neredzami akmeņi, kas salauž izturīgu darba mašīnu. Autore rāda notiekošo no Edītes skatu punkta, kur viņa kā jūtīgs pusaudzis uztver vecāku sarežģītās attiecības, kaimiņu puiša nepatīkamo interesi par sevi, vietējo cilvēku problēmas, ko radījusi ekonomiskā krīze. Kā pēkšņs akcents romānā parādās Konstance Ficallena – Londonas žurnāliste, kas vēlas rakstīt par lauku dzīvi un dokumentēt tradicionālo zemnieku dzīvesveidu. Edīte sadraudzējas un pat iemīlas šai košajā personā, taču, jāteic, viņas jau tā mulstošajā prātā tas ievieš tikai vēl lielāku neskaidrību.

Romāna izskaņā Edīte jau sirmā vecumā, atskatoties uz sevi jaunībā, saka: “Man bieži gribētos atgriezties pagātnē un kaut kā palīdzēt tam bērnam, kas es biju, taču patiesībā nav itin nekā tāda, ko es tagad varētu pateikt un ko viņa saprastu.” Jā, tā ir liela patiesība, ka ir grūti tikt klāt, emocionāli palīdzēt apjukušam cilvēkam, jo bieži viņš ir ielicis sevi kādā noslēgtā sajūtu riņķī. Nav tā, ka Edīte būtu pamesta, viņai jautā un piedāvā palīdzību, bet cik gan adekvāti viņa spēj atbildēt, ja pati nesaprot savas izjūtas. Meitenes taču nedrīkst dusmoties,  meitenēm ir jābūt pakļāvīgām – 30.gadu sabiedrība no sievietes pieprasa noteiktu uzvedību, bet Edīte nav stulba – viņa redz, ka viņas tuvākās sievietes nav laimīgas. Taču darīt citādi nozīmē sagraut veco pasauli, kurā reiz viņa jutās droša un iederīga.

A girl holds chrysanthemums

A girl holds a bunch of freshly picked chrysanthemums (1935) John Topham / TopFoto

Ļoti lēnām lasītājs tiek novests līdz fināla kulminācijai, kuru lasot viņš saprot, ka lasītais nav romāns par lauku dzīvi, bet traģiska drāma. Edītes dzīve tiek salauzta, tajā vienmēr būs robežšķirtne. Un es attaisnoju autores ilgo tuvošanos traģiskajam atrisinājumam, jo tikai tādā veidā iespējams saprast, ka nav bijis tikai viens notikums, ko iespējams pārdzīvot un aizmirst. Edītes likteni veido daudzi notikumi, kas saliekas kopā kā viena ķieģeļu siena, kas pusaudzei uzkrīt virsū.

Lai arī pēc romāna izlasīšanas nav gluži šedevra sajūtas, tomēr man ir pārliecība, ka tas ir stāsts, kas paliek kopā ar lasītāju uz ilgāku laiku. Meitenes liktenis savijas ar sociālo vēsturi, un lieku reizi var pārliecināties, ka cilvēki nemainās − 30.gadu sabiedrības noskaņojumi ir saskanīgi ar idejām, kas noveda Angliju līdz šodienas Brexit. Harisone brīnišķīgi apraksta dabu un ir novērtēta kā izcila ainaviste (nature writer). Ja man būtu kāda teikšana, tad es noteikti palūgtu tulkotājai latviskot jaunāko Harisones veikumu − “The Stubborn Light of Things: a Nature Diary”. Mums tik ļoti šobrīd noder spēja ielūkoties dabas skaistumā un smelties no tās spēku. Kā Edīte to centās darīt.

.

Ir pavasars kā meiča, kas sevi nepazīst,

Ir vasara kā uguns, kam kvēle neapsīkst,

Bet rudens ir vecs draugs, kas allaž talkā nāk

Un zelta miežus pļauj, un ļaudis priecēt māk.

.

Un zeltains miežu lauks prot sirdi sasildīt,

Kad pilnas miežu vārpas zem asas izkapts krīt…

Andrejs Vasks “No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem” (2015)

1 komentārs

Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500.−1.g. pr.Kr.). − Rīga: Zinātne, 2015.

Aivara Kļavja triloģijas lasīšana mani pamudināja atsvaidzināt savas zināšanas par Latvijas aizvēsturi. Iespējams, ka kādam ir priekšstats par vēsturi kā akmenī iecirstu vēstījumu, taču tā tas galīgi nav – uzskatu, ka šobrīd jauno tehnoloģiju kontekstā tieši senākie laiki ir pārmaiņu priekšā. Kā arī vienmēr ir iespējami jauni arheologu atklājumi − piemēram, 2009. gadā Saldus novadā tika atrasts no ziemeļbrieža raga darinātais t.s. Lingbi cirvis. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi tika noteikts, ka rīks ir ticis izmantots ap 12 500 gadus tālā pagātnē, kas nozīmē, ka pirmo cilvēku ienākšana Austrumbaltijā notikusi vismaz 2000 gadu agrāk nekā tika uzskatīts līdz šim. Tas bija ievērojams atradums, jo nācās pārrakstīt mācību grāmatas.

Arheologa Vaska grāmata ir neliela monogrāfija, kas koncentrētā veidā pastāsta par cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā un viņu dzīvi līdz agrā dzelzs laikmeta sākumam. Tiek apskatīti dabas apstākļi, mednieku un zvejnieku saimniecība, dažādas arheoloģiskās kultūras un arheoloģiskie atradumi. Tā kā, arheologi secinājumus izdara pēc materiālās kultūras paliekām, tad iespēju robežās paustas atziņas par sabiedrības struktūru, sociālajām attiecībām un reliģiskajiem priekšstatiem.

Man patika, ka salīdzinoši nelielā tekstā var uzzināt visu svarīgāko, bet tas neatstāj konspekta iespaidu. Ja negribat lasīt garus palagus, tad tā būs īstā grāmata. Man bija interesanti uzzināt par Lubānas ezera apmetnēm kā dzintara apstrādes centru un Ķivutkalna kapulauku/pilskalnu. Klausījos arī vairākus Latvijas Radio raidījumus; vienā no tiem grāmatas autors kā vēl neizpētītu min parādību, ka apbedījumos vīriešu ir krietni vairāk par sievietēm, piemēram, Zvejnieku kapulaukā tas ir 62% pret 38%. Vai tiešām vīriešu dzima krietni vairāk vai arī sievietes “aizgāja tautās”(negribas jau domāt, ka viņas maziņas nomušīja)?

Ilustratīvo materiālu var aplūkot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja e-izstādē “Izzini Latvijas senvēsturi”.

Tālāk sekojošais teksts ir domāts man pašai piemiņai par izlasīto.

***

Pirmie cilvēki Latvijas teritorijā ienāca vasarās medīt ziemeļbriežus, pirms 12 500 gadiem te bija auksta un sausa tundra. Iespējams, ka viņi satika pat mamutus. Pirmie mednieki visvairāk dzīvoja Daugavas krastos (no Dvietes līdz Salaspilij), iespējams, viņi ienāca no Lietuvas ziemeļaustrumiem. Mednieku rīki bija izgatavoti no importa krama, un tos pieskaita Svidru arheoloģiskajai kultūrai. Pirms 10 000 gadu klimats strauji pasiltinājās − sāka veidoties meži, taču ziemeļbrieži aizgāja tālāk uz ziemeļiem un viņus nomainīja aļņi. Cilvēki dzīvoja pie upēm un ezeriem, meklēja labākās medību un zvejas vietas. Senākās mezolīta apmetnes vietas ir Sūļagals un Kvāpāni II pie Lubānas ezera un Zvejnieki II pie Burtnieku ezera. Jāatzīmē, ka Zvejnieku apmetne pastāvēja līdz pat vēlam neolītam un tās kapulauks ir lielākais akmens laikmeta kapulauks Ziemeļeiropā (329 apbedījumi). Daudz lietoja kaula un raga rīkus, maz − krama; rīki bija līdzīgi visā Baltijā un tiek pieskaitīti Kundas arheoloģiskajai kultūrai.

Iespējamie ziemelbriežu mednieki, Ārensburgas-Svidru kultūras pārstāvji (via http://www.donsmaps.com)

Pirms 8000 gadiem klimats kļuva vēl siltāks (uz 3300 gadiem) − to var salīdzināt ar mūsdienu Baltrievijas dienvidiem / Ukrainas ziemeļiem. Lekni auga meži, straujāk veidojās purvi. Ezeros bija ezerrieksti. Medī mežacūkas, aļņus un briežus, zivju zvejā dominē līdaka. Ienāk jaunas tradīcijas medību un zvejas rīkos, taču krama rīku mazais skats norāda uz neattīstītiem maiņas sakariem. Ja citur galvenā pazīme, kas nošķir mezolītu no neolīta (t.s. neolīta revolūcija), ir zemkopības ieviešanās, tad Latvijas teritorijā tas notiek samērā ilgā periodā, tādēļ par šķirtni ir izvirzīta māla trauku parādīšanās − 5400 g. p.m.ē. Trauku daudzums jau liecina par vietsēdību, pastāvīgām apmetnēm. Austrumlatvijā vēlā mezolīta un agrā neolīta rīki un keramika tiek pieskaitīti pie Narvas arheoloģiskās kultūras. Latvijas rietumu daļā keramika parādās vēlāk – aptuveni 4365 g. p.m.ē.

Mednieku un zvejnieku sabiedrība dzīvoja 20-30 cilvēku apmetnēs. Kopienas bija savā starpā vienlīdzīgas. Jo vairāk iedzīvotāju, jo komplicētāka sabiedrība. Apbedījumos redzams, ka sociālais statuss varēja atšķirties.

5. gadu tūkstoša beigās pieaug iedzīvotāju skaits un izplatās jauna − ķemmes keramikas kultūra. Agrāk dominēja uzskats, ka kultūras izplatās cilšu migrācijas ceļā, šobrīd  vairāk sliecas uz sakariem starp kopienām − komunikācija, maiņa, laulības. Atbildes varētu dot apbedījumu ģenētiskās analīzes − vai ķemmes keramikas kultūras nesēji bija ienācēji vai vietēji, kas pārņēma kultūru? Paralēli ķemmes keramikai pastāv Austrumbaltijas kultūra – iepriekšējās evolūcija. Vidējā neolītā parādās mājlopi un kultūraugi. Šobrīd ir uzskats, ka domesticēti liellopi un cūkas tika ievesti, noteikti tādas bija aitas un kazas, jo Baltijā nedzīvoja to savvaļas priekšteči. Senākā graudaugu kultūra ir mieži, audzētas arī kaņepes, kuras kopā ar nātrēm izmantoja kā šķiedraugus.

Vēlajā neolītā ap 2900 g. p.m.ē. Austrumbaltijā izplatījās auklas keramikas un laivascirvju kultūra, kurai raksturīgi arī krama rīki. Radniecīgas kultūras bija izplatītas visā Eiropā. 20. gs. bija uzskats, ka tie ir indoeiropieši/pirmbalti − lopkopji un zemkopji, kas ieradās Austrumbaltijā no vienas konkrētas teritorijas, līdzi nesot ražojošo saimniecību. 20.gs. 60. gados radās šaubas par migrāciju kā galveno kultūras izmaiņu izraisītāju. Zināms, ka vietējās ciltis jau nodarbojās ar zemkopību un, iespējams, vietējie bija atvērti pret inovācijām.

Vēlajā neolītā klimats kļuva vēsāks, un sāka būvēt pamatīgākas mītnes. Iespējams, ka ūdeņu tuvumā joprojām dominēja savācējsaimniecības modelis ar medībām, zveju un augu vākšanu, bet lauksaimniecība attīstījās tam piemērotās vietās. Maiņas objekti bija krams, slāneklis un dzintars . Pie Lubānas ezera pastāvēja viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Austrumbaltijā. Dzintaru ieveda no rietumiem, bet tā izstrādājumus mainīja pret kramu no austrumiem. Lubānas ieplaka bija liels sakaru ceļa krustpunkts Austrumbaltijas iekšzemē.

Bronzas laikmetā (1800.−1100. g. p.m.ē.) notika būtiskas pārmaiņas dažādās sabiedrības struktūrās. Klimats kļūst vēsāks, līdzinās mūsdienām, tādēļ lielāku nozīmi iegūst zemkopība un lopkopība. Sākas jaunu teritoriju apgūšana un veco apmetņu pamešana. Ap 1100 g. p.m.ē. parādās pilskalni. Ēru mijā varēja būt apdzīvoti aptuveni 100 pilskalni. Ļoti interesants ir Ķivutkalns, kas atrodas Daugavas lejtecē Doles salā uz smilšainas zemesmēles. Tā vietā sākotnēji bija kapulauks, uz kura 650. g. p.m.ē. tika uzcelts pilskalns, kurā dzīvoja vidēji 50-60 cilvēku (līdz m.ē. 1. vai 2.gs.). Īpatnēji, ka tā iemītnieki noteikti zināja, ka dzīvo uz kapulauka (251 apbedījums). Ķivutkalna kapulauks parāda, ka apbedījumos nav galvenais pāra ģimenes princips, bet asinsradniecība − bērni pie tēva, bet māte atsevišķi.

Bronzas laikmetā galvenā nozīme bija lopkopībai un zemkopībai, bet medībām un zvejai bija palīgnozaru loma. Pilskalnos piekopa amatniecību, tai skaitā bronzas apstrādi, kuras priekšmeti bija domāti prestižam. Iespējams, pilskalni amatnieku saražoto mainīja pret pārtiku. Krasi samazinās iepriekš novērotā dzintara − krama maiņa. Iespējams, ka plaši sastopamie bronzas riņķi bija naudas ekvivalents.

Ražotājsaimniecība sekmē cilvēka racionālo zināšanu paplašināšanos − par lopiem, kultūraugiem, kalendāru, celtniecību u.c. Tā kā zemkopis ir vairāk pakļauts dabas stihijai, pieaug dažādu kultu nozīme. Interesanta ir atziņa, ka aplūkojamā laikmeta cilvēki apzinājās savu piederību noteiktai ciltij, kopienai, teritorijai, bet etniskā apziņa vēl nebija attīstīta. Protams, ka pētnieki ir centušies izdibināt tagadējās Latvijas kādreizējo iedzīvotāji etnolingvistisko piederību, taču senvēsturē ar to var nodarboties tikai pastarpināti. Arī tad, ja fizisko antropoloģiju papildina ar ģenētiku, nav iespējams pateikt, kāda valoda tika lietota. Tikai mūsu ēras sākumā var runāt par stabilāku etnisko integritāti.

Austrumbaltijai varēja būt raksturīgs variants, kad ražotājsaimniecības iemaņas pārņem kontaktu ceļā, bet tas neizraisa tūlītējas izmaiņas valodā − tas notiek lēnām, pakāpeniski, pastāv kāda pidžina valoda starp ienākošo un vietējo kultūru.  Šādu secinājumu izdara, jo arheoloģiskajā un antropoloģiskajā materiālā izsekojama vietējās materiālās kultūras un ģenētisko elementu pēctecība no mezolīta līdz bronzas laikmetam

Aivars Kļavis. Triloģija “Ceļš uz nezināmo zemi” (2018)

1 komentārs

Aivars Kļavis. Melnais akmens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Bēgšana no čūsku valstības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivars Kļavis. Asinis uz dzintara. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.

Aivara Kļavja vēsturiskā triloģija pusaudžiem manu uzmanību piesaistīja ar tēmu, jo latviešu daiļliteratūrā gana reti ir romāni, kuru darbība notiek senāk par 19. gadsimtu, nemaz nerunājot par aizvēsturi. Centos atcerēties kaut ko līdzīgu, bet nekas vairāk kā pasen izdotās Alberta Gulbja grāmatas (“Meitene ar akmens cirvi”, “Pirms tūkstoš gadiem” u.c.) man prātā nenāca. Jā, par tik senu vēstures periodu rakstīt romānu ir izaicinājums, jo nekas jau nav precīzi zināms.

Triloģijas struktūra ir divdaļīga – lielākoties tiek vēstīts par senatnes notikumiem, bet ik pa laikam ir iespraudumi no mūsdienām. Iespējams, intrigas uzturēšanai kā caurviju motīvs ir melnā akmens tēls, kuru Kurzemes piekrastē atrod mūsdienu pusaudzis Dāvis. Abi ar draugu vasaras brīvlaikā meklē “dārgumus”, bet atrod akmeni ar dīvainām zīmēm. Viņam talkā nāk arheologi, kuri atklāj senu apmetnes vietu. Arheoloģiskie atradumi vedina uz jaunam atziņām un iespējama pat neliela sensācija.

Triloģija sākas ļoti tālā senatnē − romānā “Melnais akmens” notikumi risinās pirms 3800 gadiem Donas krastos (starp tagadējo Volgogradu un Luhansku). Vienai no aistu ciltīm uzbrūk kareivīgie sarmati, un tā panikā bēg, jo sarmati nevienu nežēlo. Pastāvīgiem klejotāju uzbrukumiem pakļautas visas aistu ciltis, un romānā tās sanāk kopā Lielajā cilts sapulcē, lai nolemtu uz kuru debess pusi doties tālāk. Romāna galvenais varonis − kareotu cilts pēdējā atvase Vardots − domā, ka ciltīm vajag apvienoties un doties vienā virzienā, bet cilšu vadoņi nevēlas pakļauties kāda virsvadībai. Galindi un nerivani dodas uz ziemeļrietumiem, kori, bārti, skalvji un salaji uz rietumiem un neuri, vārmji un jātvingi uz dienvidrietumiem. Vardotam kāds mītisks Melnais Pareģis liek pievienoties koru ciltij un doties “pretī rietošai saulei”. Tas pats pareģis vēsta, ka kori nonāks Boreshenas upes (Dņepras) krastos un tur cels Geleonas pili. Vardots kļūst par vadoni un īsteno pareģojumu, atkarojot zemi vietējiem čiekurēdājiem jeb budīniem. Geleona kļūst bagāta, un aizvien vairāk to iekāro ziemeļnieki, kas atceļojuši pa Dņepru.

Triloģijas otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” darbības laikā ir pavirzījies 300 gadus uz priekšu − pirms 3500 gadiem, un koru cilts ir iesprūdusi purvā kaut kur pie Pripetes ietekas Dņeprā. Geleonu nācās pamest, jo to apdraudēja ziemeļnieki un noplicinātā zeme vairs nebija auglīga. Šobrīd atkal vienai ciltij ir pēdējais pēctecis Ardis, kuram nākas visus vienot un vest tālāk uz rietumiem. Romāna izskaņā cilts ar lieliem zaudējumiem nonāk jūras krastā.

Tu esi virsaitis. Bet virsaitis nedrīkst pamest cilti. (..) Virsaitim jāpilda cilts griba, nevis ciltij − virsaiša iegribas. Tāpēc neatkārto jau pieļautās kļūdas un nesašķel cilti vēl vairāk. Ja viņi gatavi iet, tad ejiet, ja ne, − arī tev jāpaliek.

Trešā romāna “Asinis uz dzintara” darbība notiek jau tikai pirms 2000 gadiem. Kurši dzīvo Svēbu jūras (tā romietis Tacits dēvēja Baltijas jūru) krastā un līdztekus citām saimniecības lietām vāc dzintaru. Pie viņiem brauc romieši, kuri uzpērk dzintaru par nožēlojamu samaksu, jo kuršiem nav nojausmas par akmens popularitāti seno laiku Eiropā. Romāna galvenais varonis Ulriķis ir tēva nemīlēts dēls, kurš dodas tālajā pasaulē, tur izmet loku un atgriežas mājās, lai kārtējo reizi apvienotu kuršu ciltis.

Galvenā preambula manam vērtējumam ir tāda, ka triloģija ir domāta pusaudžiem un viņiem arī jābūt romānu galvenajiem vērtētājiem. Man kā pieaugušam cilvēkam ar zināmu izglītības bagāžu ir pavisam citas prasības pret vēsturisko romānu, bet, iespējams, šai gadījumā tās ir nedaudz jāpiebremzē. Uztversim, ka galvenais romānu mērķis bija ieinteresēt pusaudžus par vēsturi un to visvieglāk ir paveikt ar dēku elementiem, pasniedzot vēsturi kā piedzīvojumu.

Triloģijas pirmais romāns “Melnais akmens” man patika vislabāk, šķita vispārdomātākais. Vienīgi stipri mulsināja tie sižeta pavērsieni, ko diktēja ezotēriski pareģojumi. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais − vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Protams, ka nepieciešams kaut kā izskaidrot, kāpēc ciltis atkal un atkal nolemj virzīties uz ziemeļrietumiem/ziemeļiem, un praktiskos argumentus gribas paspilgtināt ar mistiskiem. Varbūt es vairāk pieņemtu vietējā zintnieka pareģojumus, nevis sapņu tēlu vīzijas, taču zintnieki šajos romānos ir krituši nežēlastībā un parādīti kā savtīgi liekuļi.

Otrais romāns “Bēgšana no Čūsku valstības” kopumā nedaudz nomāca − tik daudz savstarpējo kašķu, intrigu, nenovīdības gan seno cilšu attiecībās, gan mūsdienu sadaļā, kur Dāvis visus cilvēkus gatavs veikli ierakstīt melnajā sarakstā. Interesanti, vai pusaudžiem mūsdienu sadaļa patika, jo man mūsdienu cilvēku uzvedība šķita nedabiska un samocīta. Varbūt jāvaino autora vēlme kaut nedaudz izskaidrot seno laiku notikumus, kad viņš pieaugušajiem liek runāt kā no mācību grāmatas. Varbūt notikumi tika nedaudz sasteigti  un pārāk ātri viņi sasniedza jūru.

Par trešo romānu “Asinis uz dzintara” autors ir rakstījis, ka viņš ir mudināts rakstīt pēc iespējas raitāk, lai visas daļas iznāk gada laikā. Iespējams, ne vienmēr vērts pakļauties labi domātam spiedienam, jo romāns ir sanācis saraustīts. Jau otrajā daļā ir vērojami sižetiski caurumi, bet trešajā pat rodas jautājumi. Kāpēc Ulriķim vispār ir jādodas uz Romu, ja neko sakarīgu viņš tur ne iegūst, ne apgūst? Tikai to, ka mājās ir drošāk. Kāpēc Ulriķi kā iespējamo vadoni ar degsmi uzņem kuršu ciltis, ja iepriekšējos romānos tam vietēji kuningi stingri pretojās? Vajadzēja tomēr labāk parādīt varoņa izaugsmi, ļaut lasītājam novērtēt viņa pieaugošo autoritāti. Mūsdienu sadaļā spriedzes radīšanai parādās pat “melnie arheologi”, kas man šķita galīgi nevietā. Smieklīgi, ka zinātnieki nedēļām rakņājas pa piekrasti un nevar atrast seno apmetni, bet marodieri to sen jau paveikuši. Varbūt tad viņiem vajag iet strādāt Vēstures institūtā?

Gribētu uzteikt grāmatu noformējumu un arī jaunā Emila Mozgas ilustrācijas, kas lieliski piestāvēja grāmatas noskaņai. Mīnuss ir karšu novietojums  grāmatas sākumā un beigās − tām vajadzēja būt blakus, ideāli būtu vienā atvērumā; ja lasītājs tiešām vēlas saprast sižeta ģeogrāfiju, tas būtu daudz ērtāk.

Domāju, ka pusaudži grāmatas lasīs ar interesi un jācer, ka tās viņos raisīs lielāku interesi par vēsturi.

Older Entries