Sākums

Константин Образцов “Культ” (2016)

4 komentāri

Константин Образцов. Культ. – Москва: Э, 2016.

Manā lasīšanas sarakstā Konstantīna Obrazcova trilleris “Kults” ienāca ar krievu vlogeres (atkal jau!) palīdzību. Kāpēc es sev atzīmēju kā kandidātu uz lasīšanu tieši šo grāmatu, racionāli izskaidrot nespēju, jo parasti uz nepazīstamiem krievu autoriem, kas raksta izklaidējošā žanrā, raugos ar ļoti lielām aizdomām. Pat romāna nosaukums un noformējums man nepatika, bet vienalga − ieraudzīju veikalā, uzreiz nopirku un sāku lasīt. Vlogere ar vieglu ironiju reklamēja, ka Obrazcovs ir “mūsu atbilde Stīvenam Kingam”, un jāatzīst, ka šai teicienā ir sava daļa taisnības. “Kults” nav pielīdzināms Kinga labākajiem darbiem, tomēr atmosfēra ir atbilstoša, turklāt Obrazcovam ir ļoti laba, bagāta valoda, kādu nemaz negaidi no ierindas trillerīša.

Romāna darbība norisinās kādā izdomātā Krievijas mazpilsētā Severosumskā, kas atrodas, visticamāk, Somu līča krastā. Kādreiz Severosumska bija rosīga, plaukstoša ostas pilsētiņa, taču pēdējos gadu desmitos tā strauji degradējusi un līdzinās daudzām citām Krievijas mazpilsētām, kur vara un nauda pieder pieder pāris izredzētajiem. Vasaras izskaņā pilsētā ierodas pārītis − vīrietis ap piecdesmit, kas uzreiz atrod skolotāja darbu Severosumskas labākajā skolā, un jauna sieviete, kas sāk strādāt psihoneiroloģiskajā pansionātā par medmāsu. Tai pašā laikā vecās ostas noliktavu rajonā, ko paredzēts kapitāli renovēt, celtnieki atrok zemē senu pagānu templi, un tas uzreiz aptur visu būvniecību, jo templis kļūst par kultūrvēsturisku objektu. Septembrī, kad piekrasti apciemo pirmās rudens vētras, četri pusaudži slepus ielavās templī un ākstoties veic rituālu − izsaka savas vēlmes iedomātai dievietei Mamočkai. Cik liels ir pusaudžu pārsteigums, kad Mamočka izrādās uzdevumu augstumos un izpilda viņu vēlēšanās, tikai cena… ir augsta. Un Mamočka spēli grib turpināt.

Obrazcova romānā savijušās mūsdienu Krievijas reālijas ar mistisku ļauno spēku personifikāciju, kas manipulē ar cilvēkiem, liekot tiem parādīt savas sliktākās rakstura īpašības un palēnām degradējot par ļaunuma kalpiem. Iespējams, ka mistisks trilleris ir laba maska, aiz kuras rakstnieks (varbūt pat neplānojot) var atklāt šodienas Krievijas realitāti. Romānā viena pusaudža vectēvs ir izteikti agresīvs tips, kura dzīve ir sadalīta starp rūpnīcas darbu, iedzeršanu vietējā zabegalovkā un kliedzošo TV šovu skatīšanos. Kādā nejaukā dienā vectēvs paņem ieroci un dodas ielās… un tālako var nojaust. Lai arī Obrazcovs situāciju izveidojis tā, ka par kūdītāju uz ļauniem darbiem tiek pataisīta Mamočka, tomēr skaidri liek arī noprast, ka ļaunuma sēkla veido asnus tikai atbilstošā vidē un aug neticamā ātrumā: sēsi vēju, pļausi vētru! Tālākā romāna gaitā vectēva-noziedznieka meita un mazdēls mazpilsētas sabiedrības acīs kļūst par izraidītajiem, neiederīgiem un faktiski viņus spiež pamest pilsētu. Nebrīnos, ka mazdēls šādā situācijā − reaģējot uz pret sevi vērsto negatīvisma vilni − kļūst par galveno Mamočkas apoloģētu. Romāna kontekstā domāju vispār par cilvēku attieksmi pret noziedznieku pēctečiem − vai šodienas Latvijas sabiedrība spēj nenosodīt par tēva grēkiem?

Pēc “Kulta” izlasīšanas es atklāju, ka vispār tas ir sērijas trešais romāns un tā priekšteči ir “Красные цепи” un “Молот ведьм”, kuru darbība notiek Sanktpēterburgā. Jā, otrajā romānā esot daudz par raganām mūsdienu pilsētā, un tās vajā Inkvizitors. Romāns gan esot diezgan vardarbīgs, kas mani nedaudz atbaidīja, tomēr ziņkārība par raganām varētu uzvarēt. Vienlaikus jāatzīst, ka “Kultā” vājākā sižeta līnija man tieši šķita tā, kas atnākusi no iepriekšējās − par Inkvizitoru un raganu (nu smieklīgs tas Inkvizitors ar savu āmurīti un baznīcas svecēm).

Kādā intervijā Obrazcovs saka, ka viņam ir svarīgi lasītājam pavēstīt aizraujošu un gana gudru stāstu labā, tēlainā valodā, lai lasītājam nebūtu jānožēlo lasīšanai veltītais laiks. Vispār jau gandrīz universāla definīcija lielākai daļai daiļliteratūras un labs mērķis ikvienam rakstniekam. Šķiet, ka Obrazcovs lasītāju cenšas arī mazliet izglītot un izklaidējošas mistikas aizsegā māca padomāt par cēloņsakarības principiem, kas gan notiek virspusēji un diezgan uzbāzīgi, taču atbilstoši žanra nosacījumiem. Romānā ir patīkams tēls − ļoti veca kundze, iespējams, eņģeļa personifikācija, kura pauž atziņu, ka cilvēki bieži vēršas pie Ļaunuma pēc palīdzības, jo nemaz neievēro, cik daudz labu lietu ir viņu dzīvē un pieņem tās kā pašsaprotamas. Nezinu, kāpēc man par romānu ir palicis labs iespaids − varbūt es gaidīju, ka tas būs krietni sliktāks, varbūt autoram izdevās trāpīt manā mistikas gaumē, varbūt mani uzpirka autora spēja radīt atbilstošu atmosfēru un galu galā − varbūt es noticēju sižetam. Kas gan var pierādīt, ka kaut kur − mūsu zemapziņas dzīlēs − nesēž neliela, bet ļoti ēdelīga dievība, kuru mēs barojam ar savu naidu, dusmām, skaudību un citiem nelāgiem grēkiem un kaislībām?

Advertisements

Jennifer McMahon “The Winter People” (2014)

Komentēt

Jennifer McMahon. The Winter People. – 2014.

Romānu “Ziemas ļaudis” es varu ierindot kategorijā “Grāmatas, ko ieteikuši  vlogeri”, jo pirmoreiz par to izdzirdēju kādas krievu vlogeres video. Viņa trakoti sajūsminājās, iecēla to gandrīz gada labākās grāmatas statusā un nebeidza vien to pieminēt savos grāmatu apskatos. Es centos šo sajūsmu dalīt ar desmit, bet nevar noliegt, ka pats žanrs − mistisks šausmu romāns − mani ļoti uzrunā, un nekad nezaudēju cerību atrast kaut ko īpašu.

Vispār gribēju romānu lasīt uz Helovīniem, bet nolēmu, ka arī janvāris grāmatai ar nosaukumu “Ziemas ļaudis” būs piemērots. Un īstenībā trāpīju pat labāk, jo grāmatas šižets risinās  sniegotā janvārī, paralēli 1908. gadā un nosacītajās mūsdienās, ASV, Vermontas štata mazpilsētā Vesthollā. Jau romāna pirmajās lappusēs Sāra no 1908. gada dienasgrāmatas stāsta, ka skolas vecumā pirmoreiz redzējusi mežā “gulošo” − tas ir rituālā pamodināts mironis, kas vēl divas nedēļas var pavazāties pa pasauli un ar savu klātbūtni mierināt sērojošo piederīgo. 1908. gada Sāra dzīvo kopā ar vīru Mārtinu un meitu Gērtiju lauku sētā netālu no Vesthollas, bet pavisam tuvu viņas mājai ir kalns, kura virsotnē izvietojušies pieci gigantiski stalagmīti, kurus vietējie dēvē par Velna pirkstiem un lieku reizi uz to pusi pastaigā nedodas. Kā jau to var nojaust no sižeta pieteikuma, Sāras mazā meita mirst nelaimes gadījumā, un viņas izmisums ir tik liels, ka viņa atceras par mirušo atdzīvināšanas rituālu, kura aprakstu viņai savulaik atstāja Tante − indiāņu izcelsmes dziedniece, kas reiz dzīvoja Velna pirkstu piekājē.

Mūsdienu līnijā ir divas galvenās stāstnieces − jauniete Ruta kopā ar mammu un jaunāko māsu dzīvo kādreizējā Sāras mājā pie Velna pirkstiem un romāna sākumā atklāj, ka mamma ir pazudusi; savukārt Ketrīna nesen pācēlusies uz dzīvi Vesthollā, lai noskaidrotu, ko šeit pirms nāves darīja viņas vīrs, Ketrīnas biogrāfijā ir arī dēla nāve no slimības.

Droši vien, ka neko daudz no romāna sižeta es vairāk nevaru stāstīt, jo sapīts tas ir gana noturīgi un katrā lappusē ir jauni atklājumi. Autores lielākais nopelns ir stāstnieces talants − varbūt viņa gluži nesasniedz tādu efektu kā Stīvens Kings “Zvēru kapiņos”, kad vienā brīdī gribas aizcirst grāmatu un noslēpt to labi tālu, bet mazas, patīkamas, neomulīgas šausmas viņa spēj uzburt ļoti sekmīgi. Man patika arī, kā viņai izdevās vēsturi sapludināt kopā ar mūsdienām − kā vecas ēnas stiepjas gadu desmitiem ilgi. Pie mīnusiem varētu pieskaitīt sižetiskos caurumus, kas tomēr ik pa laikam pavīdēja, autorei būtu bijis vērts atpūsties no teksta un pēc kāda laika pārskatīt uzrakstīto (kuram gan mūsdienās tam ir laiks). Vai arī vienkārši autorei loģika nav stiprā puse, jo buksē lietas, kas saistītas ar dedukciju, bet izdodas apraksti un raksturi. Lai gan atzīmēšu, ka viņai dīvainā kārtā nepadodas ļaundaru tēli (parasti rakstniekiem tie sanāk pat pārmēru spilgti) vai drīzāk tēlu metamorfoze. Abās laika līnijās stāstnieces vēsta par sakotnēji labiem varoņiem, kas vēlāk izrādas “sliktie” un tie jātēlo citās krāsās; lūk, šīs citas krāsas viņai sanāk tik kariķētas kā sliktā Holivudas filmā un diezgan jau neticamas.

Romana lappusēs atrodamas daudzi mistiskā trillerī tradicionāli izmantoti elementi: pazuduši cilvēki ilgā laika posmā, veca māja ar daudzām slēptuvēm, čīkstošas skapja durvis, indiāņu maģija, varens kalns ar iekšēju labirintu sistēmu, sens kaula gredzens ar mistiskiem simboliem un nodzeltējusi dienasgrāmata. Tai pašā laikā tas ir romāns, kurā aiz mistiskās fasādes slēpjas patiesas sāpes − ko tu būtu gatavs darīt, cik tālu ietu, lai pasaulē paturētu savu bērnu? ko tu būtu gatavs ziedot, lai pasauli pasargātu no sava bērna? Romāna galvenā varone ir gatava darīt pilnīgi visu un gatava arī izdzert savu sāpju kausu līdz galam. Vienīgā (un milzīgā) problēma ir tā, ka pēc viņas nāves nekas nav beidzies.

Romānu tā vien gribētos ieraudzīt ekranizētu, jo tad pastāvētu maza cerība, ka scenārists šo to pārtaisītu un kopā tā puzle saliktos smukāk. Fināls bija visneizprotamākais, jo abu mūsdienu varoņu izdarītie secinājumi un no tiem izrietošā rīcība liek domāt par sieviešu veselo saprātu. Bet varbūt amerikāņiem vispār ir raksturīgs nevis pārmest krustu un laisties lapās, bet iebāzt galvu vismelnākā caurumā un iet noskaidrot, kas tur tik stipri rēc. Honey, are you okey?

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Kens Folets “Adatas acs” (2006) un “Ключ к Ребекке” (2005)

2 komentāri

Kens Folets. Adatas acs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Ken Follett. Eye of the Needle. 1978.)

Кен Фоллетг. Ключ к Ребекке / переводчик Д. Ращупкина. – Москва: АСТ, 2005. (Ken Follett. The Key to Rebecca. 1980.)

Pirms Kens Folets sarakstīja “Zemes pīlārus”, viņš bija pazīstams kā spiegu romānu rakstnieks, turklāt slavens un lasītāju iecienīts. Kā vingrinādamies, savas karjeras sākumā Folets vienu pēc otra uzrakstīja desmit izklaidējošus spriedzes romāniņus, taču īsta atpazīstamība pie viņa atnāca ar Otrā pasaules kara trilleri par nacistu viltīgāko spiegu “Adatu”. Folets stāsta, ka pēc tam viņš bija nobijies, vai spēs atkārtot bestsellera panākumus, taču sekojošie trilleri − Triple (1979) un The Key to Rebecca (1980) − parādīja, ka gūtā slava nav nejauša.

Folets_AdatasSpiegu trillera “Adatas acs” galvenais notikums, uz kuru tiecas visa darbība, ir slavenā D-diena 1944. gada 6.jūnijā, kad Sabiedroto spēki izcēlās Normandijas krastā. Tā kā vāciešiem nebija pietiekamas kapacitātes, lai nosegtu visas Sabiedroto potenciālās jūras desanta vietas, tad viņiem bija vitāli svarīgi zināt ienaidnieka plānus. Maldināšanas nolūkos Sabiedrotie Austrumanglijā bija izveidojuši milzīgu nometni ar viltus bruņojumu, kas vācu gaisa izlūkošanai lika secināt, ka uzbrukums notiks no Padekalē šauruma puses. Foleta romāna ideja balstās pieņēmumā, ka pietiktu ar vienu vācu spiegu, kas noziņo savējiem par grandiozo mulāžu parku, lai Otrā pasaules kara vēsture būtu citāda.

“Adatas aci” es lasīju vēl vasarā un laikam jau tobrīd pēc dziļdomīgām grāmatām biju noilgojies pēc kārtīga trillera ar pakaļdzīšanos, jo grāmatas pirmās divas trešdaļas man likās lieliskas. Vācu spiegs bija smalki izveidots tēls, izmanīgs un glumjš, taču savdabīgi pievilcīgs, kas angļu izlūkus kārtīgi pavazāja aiz deguna. Romāna pēdējā daļā, kad darbība sašaurinās līdz nelielai salai vētras skautā okeānā, spriedze pieaug ne pa jokam (un tiešām jānervozē par pasaules likteni), taču izskaņā man nepatika holivudiski izstieptais fināls ar nenovēršamo auksto lietu un slepkavas slapstīšanos gar mājas stūriem.

Follett__Klyuch_k_RebekkeTrilleris “Rebekas atslēga” stāsta par agrākiem Otrā pasaules kara notikumiem − 1942. gadā Kairā esot bijis mazs spiegu midzenītis, kas atradies uz greznas laivu mājas. Šeit darbojas vēl viens ļauns vācu spiegs Aleksis Volfs un viņa mīļākā − vietējā vēderdejotāja, kas savos apskāvienos ievilina naivus angļu izlūkdienesta virsniekus ar visiem viņu slepenajiem papīriem. Iegūtā informācija ir ļoti nepieciešama slavenajam vācu feldmaršalam Rommelam, kas personīgi ir ticies ar vācu spiegu pirms tā misijas uzsākšanas. Aleksim Volfam spiegošana neiet gludi, taču Tobruku Rommelam viņš palīdz ieņemt. Atliek tikai vēl viens supersvarīgs ziņojums, kas palīdzētu vāciešiem ieņemt Kairu, bet ceļā stājas angļu virsnieks Vendems, kas ir pilns ar personisku naidu pret nekrietno spiegu.

Arī šajā grāmatā ar spriedzi viss bija kārtībā, tomēr bija pārāk daudz bija tādu vietu, kurām man negribējās ticēt (arī tad, ja tās tiešām bija dokumentālas). Vispirms gan bija interesanti secināt, ka Volfa gadījumā viņa grēki spiegošanas kontekstā transformējas par viņa tikumiem − te noder gan spēja mānīties, gan zagt, gan izvirtību tieksme. Taču mani tiešām interesē, vai vācu izlūkdienests bija tik stulbs, lai savam darbonim slēptā misijā līdzi iedotu čemodānu ar viltotu naudu. Labi, vēl Anglijas teritorijā šo naudu tik ātri neievērotu, bet ir taču iepriekšparedzams, ka Kairā tam ļoti ātri pievērsīs uzmanību. Un, iespējams, ka man ir savdabīgs priekšstats par spiegiem, tomēr es ticu teorijai “vispirms lidmašīnas, pēc tam meitenes” − neviens īsts, profesionāls spiegs, par kādu tiek attēlots Aleksis Volfs, nemainīs svēto šifrētā ziņojuma sūtīšanas laiku ar kvēlu seksa brīdi.

Jāatzīmē, ka abos romānos līdztekus viltīgajiem vāciešiem darbojas pašaizliedzīgi sieviešu tēli, un būtībā britu izlūkdienesti ir milzu parādā šīm drosmīgajām būtnēm, kas nebaidās bāzt pirkstus elektrības kontaktos un apdullināt ļaundarus ar izrautiem mašīnas ātruma pārslēgiem.

Kopumā abi bija tādi patīkami, izklaidējoši trillerīši, “Adatas acs” nedaudz labāks par “Rebekas atslēgu”.

Dens Brauns “Inferno” (2013)

15 komentāri

Dens Brauns. Inferno / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Kontinents, 2013. (Dan Brown. Inferno. 2013)

Brauns_InfernoDiez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek gaidīts — ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.

Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.

Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.

Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts — “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” — lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.

Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār — ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām aizraujošu stāstu rudens vakaram.

RIPVIIIMystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural