Sākums

Jana Vagnere “Vongezers”(2017)

3 komentāri

Jana Vagnere. Vongezers / no krievu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaizgne ABC, 2017. (Яна Вагнер. Вонгозеро. 2011)

vagnere_vongezersJa termometra stabiņš noslīd krietni zem nulles, tad laiks meklēt grāmatu, ar kuru kopā var labi pasalt. Krievu rakstniece Jana Vagnere savā debijas romānā lasītāju iesēdina automašīnā un sniegotā decembrī kopā ar galveno varoni liek bēgt no gripas apsēstās Maskavas uz Karēliju. Varoņi sākumā netic, ka slimību nav iespējams apstādināt, tomēr drīz top skaidrs, ka tā ir pandēmija un bojā iet visa televizora ekrānā redzamā pasaule. Dažādi apstākļi lielā steigā piespiež sapirkt vēl dabūjamo pārtiku un izejvielas un laisties, ko riepas nes. Galamērķis ir Vongezers Karēlijā, kur bēgļi cer izvairīties no citiem gripas baciļu pārnēsātājiem.

Romāna galvenā stāstniece ir Anna, kas laimīgi precējusies ar Sergeju un audzina dēlu−pusaudzi no iepriekšējās laulības. Annas nodarbošanās grāmatas garumā netika nosaukta, varbūt viņa tiešām dzīvoja laimīgu mājsaimnieces dzīvi Piemaskavas jaunajā ciematā, līdz to pārtrauca satriecoši notikumi lielpilsētā. Īstā brīdī uzrodas Sergeja tēvs – izbijis zinātnieks, kas uzzīmē pareizo nākotnes ainu un liek krāmēt koferus. Viņiem pievienojas kaimiņu ģimene, Sergeja bijusī sieva ar bērnu un ceļā arī Sergeja draugi. Anna reflektē par situāciju, klusi ienīst Sergeja bijušo, besās par kaimiņiem un draugiem. Lieki teikt, ka visi cilvēki šajā grāmatā tiek attēloti galēja šoka stāvoklī, kas ar laiku kļūst hronisks – bailes, nervozitāte un panikas uzplūdi divu nedēļu garumā. Varoņi nav nekādi foršie, neviens neizraisa īpašas simpātijas, taču galvenais jautājums šajā stāstā, protams − kā es rīkotos šādā situācijā? Vai man arī sāktos kaut kādas histērijas vai dīvainas palēninātas reakcijas?

Šķiet, ka sajūsminātākās atsauksmes nāk no tiem lasītājiem, kas grāmatu lasījuši pēc iespējas ātri, jo sižets it kā nav tas asākais, diezgan daudz laika tiek pavadīts vienkārši braucot un baidoties, tomēr ik pa laikam varoņiem jārisina samezglotas situācijas, kas mudina šķirt lapas, lai uzzinātu iznākumu. Man grāmatu vairāk sanāca lasīt ceļā – patīkami iekrist uz minūtēm divdesmit – taču tas vienalga ir par lēnu, lai es nesāktu domāt par varoņu raksturiem un notikumu iespējamo atbilstību realitātei. Es pat īsti neatceros citu romānu, kur man tik ļoti kristu uz nerviem galvenā varone – un ar katru lappusi aizvien vairāk. Kaut kāds vīteņaugs tā Anna – iekārusies savā Sergejā kā mantiņa eglē un galvenais stress ir uzmanīt, lai tas uz bijušo sievu neskatās un vispār ir rokas stiepiena attālumā. Bērns viņai ir otrā plānā, bet visi citi – dziļā ceturtā. Līdz ar to arī pārējie varoņi caur Annas prizmu ir iznākuši stereotipiski – nodzēries zinātnieks, trekns biezais ar smuku, bet pastulbu sievu, apnicīgs draugs ar stervozu sievu; vienīgi Sergejs ir eņģelis, tikai tas viņu nepadara interesantāku.

Iespējams, tas ir autores pieredzes trūkums, bet es bieži aizdomājos, kā tiek risināta problēma. Teiksim, varone smagi saslimst, bet par ceļam gatavoto zāļu krājumu visi veiksmīgi aizmirst un viņa dzer tikai karstu tēju. Kā var nepaņemt līdzi antibiotikas iekaisumam? Domāju arī par vispārējo situāciju − manuprāt, pilsētas mirst par ātru un pārtikas krājumi arī beidzas par ātru (potenciālie ēdēji taču nomirst), kā arī visa sabiedrība aizdomīgi ātri zaudē cilvēcisko seju. Var jau būt. Nezin, vai Karēlijā tiešām ir iespējams izbraukt pa pāris mēnešus netīrītiem ceļiem? Un vispār ceļi taču netiek tīrīti − kā viņi tika līdz tai Karēlijai? Ceļā ir diezgan daudz laimīgu sagadīšanos, varoņiem veicas, bet tam laikam es nepiesiešos, jo jātic taču, ka dzīvē tā gadās.

Ņemot vērā iepriekšminēto, iesaku grāmatu lasīt ātri un labāk neiedziļināties visādos smalkumos, tas ir vienkāršs trilleris par izdzīvošanu. Labi noder padomāšanai par pasaules trauslumu un personisko sagatavotību kataklizmām. Ja jūs gribat īstu ceļa stāstu − melno distopiju, pēc kuras dzīvot negribas, lasiet Kormaka Makārtija “Ceļu”.

Advertisements

Kens Folets “Adatas acs” (2006) un “Ключ к Ребекке” (2005)

2 komentāri

Kens Folets. Adatas acs / no angļu val. tulk. Uldis Sīlis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. (Ken Follett. Eye of the Needle. 1978.)

Кен Фоллетг. Ключ к Ребекке / переводчик Д. Ращупкина. – Москва: АСТ, 2005. (Ken Follett. The Key to Rebecca. 1980.)

Pirms Kens Folets sarakstīja “Zemes pīlārus”, viņš bija pazīstams kā spiegu romānu rakstnieks, turklāt slavens un lasītāju iecienīts. Kā vingrinādamies, savas karjeras sākumā Folets vienu pēc otra uzrakstīja desmit izklaidējošus spriedzes romāniņus, taču īsta atpazīstamība pie viņa atnāca ar Otrā pasaules kara trilleri par nacistu viltīgāko spiegu “Adatu”. Folets stāsta, ka pēc tam viņš bija nobijies, vai spēs atkārtot bestsellera panākumus, taču sekojošie trilleri − Triple (1979) un The Key to Rebecca (1980) − parādīja, ka gūtā slava nav nejauša.

Folets_AdatasSpiegu trillera “Adatas acs” galvenais notikums, uz kuru tiecas visa darbība, ir slavenā D-diena 1944. gada 6.jūnijā, kad Sabiedroto spēki izcēlās Normandijas krastā. Tā kā vāciešiem nebija pietiekamas kapacitātes, lai nosegtu visas Sabiedroto potenciālās jūras desanta vietas, tad viņiem bija vitāli svarīgi zināt ienaidnieka plānus. Maldināšanas nolūkos Sabiedrotie Austrumanglijā bija izveidojuši milzīgu nometni ar viltus bruņojumu, kas vācu gaisa izlūkošanai lika secināt, ka uzbrukums notiks no Padekalē šauruma puses. Foleta romāna ideja balstās pieņēmumā, ka pietiktu ar vienu vācu spiegu, kas noziņo savējiem par grandiozo mulāžu parku, lai Otrā pasaules kara vēsture būtu citāda.

“Adatas aci” es lasīju vēl vasarā un laikam jau tobrīd pēc dziļdomīgām grāmatām biju noilgojies pēc kārtīga trillera ar pakaļdzīšanos, jo grāmatas pirmās divas trešdaļas man likās lieliskas. Vācu spiegs bija smalki izveidots tēls, izmanīgs un glumjš, taču savdabīgi pievilcīgs, kas angļu izlūkus kārtīgi pavazāja aiz deguna. Romāna pēdējā daļā, kad darbība sašaurinās līdz nelielai salai vētras skautā okeānā, spriedze pieaug ne pa jokam (un tiešām jānervozē par pasaules likteni), taču izskaņā man nepatika holivudiski izstieptais fināls ar nenovēršamo auksto lietu un slepkavas slapstīšanos gar mājas stūriem.

Follett__Klyuch_k_RebekkeTrilleris “Rebekas atslēga” stāsta par agrākiem Otrā pasaules kara notikumiem − 1942. gadā Kairā esot bijis mazs spiegu midzenītis, kas atradies uz greznas laivu mājas. Šeit darbojas vēl viens ļauns vācu spiegs Aleksis Volfs un viņa mīļākā − vietējā vēderdejotāja, kas savos apskāvienos ievilina naivus angļu izlūkdienesta virsniekus ar visiem viņu slepenajiem papīriem. Iegūtā informācija ir ļoti nepieciešama slavenajam vācu feldmaršalam Rommelam, kas personīgi ir ticies ar vācu spiegu pirms tā misijas uzsākšanas. Aleksim Volfam spiegošana neiet gludi, taču Tobruku Rommelam viņš palīdz ieņemt. Atliek tikai vēl viens supersvarīgs ziņojums, kas palīdzētu vāciešiem ieņemt Kairu, bet ceļā stājas angļu virsnieks Vendems, kas ir pilns ar personisku naidu pret nekrietno spiegu.

Arī šajā grāmatā ar spriedzi viss bija kārtībā, tomēr bija pārāk daudz bija tādu vietu, kurām man negribējās ticēt (arī tad, ja tās tiešām bija dokumentālas). Vispirms gan bija interesanti secināt, ka Volfa gadījumā viņa grēki spiegošanas kontekstā transformējas par viņa tikumiem − te noder gan spēja mānīties, gan zagt, gan izvirtību tieksme. Taču mani tiešām interesē, vai vācu izlūkdienests bija tik stulbs, lai savam darbonim slēptā misijā līdzi iedotu čemodānu ar viltotu naudu. Labi, vēl Anglijas teritorijā šo naudu tik ātri neievērotu, bet ir taču iepriekšparedzams, ka Kairā tam ļoti ātri pievērsīs uzmanību. Un, iespējams, ka man ir savdabīgs priekšstats par spiegiem, tomēr es ticu teorijai “vispirms lidmašīnas, pēc tam meitenes” − neviens īsts, profesionāls spiegs, par kādu tiek attēlots Aleksis Volfs, nemainīs svēto šifrētā ziņojuma sūtīšanas laiku ar kvēlu seksa brīdi.

Jāatzīmē, ka abos romānos līdztekus viltīgajiem vāciešiem darbojas pašaizliedzīgi sieviešu tēli, un būtībā britu izlūkdienesti ir milzu parādā šīm drosmīgajām būtnēm, kas nebaidās bāzt pirkstus elektrības kontaktos un apdullināt ļaundarus ar izrautiem mašīnas ātruma pārslēgiem.

Kopumā abi bija tādi patīkami, izklaidējoši trillerīši, “Adatas acs” nedaudz labāks par “Rebekas atslēgu”.

Dens Brauns “Inferno” (2013)

15 komentāri

Dens Brauns. Inferno / no angļu val. tulk. Dina Kārkliņa. – Rīga: Kontinents, 2013. (Dan Brown. Inferno. 2013)

Brauns_InfernoDiez vai ar to jālepojas, bet esmu lasījusi gandrīz visus latviski tulkotos Dena Brauna romānus (“Maldu zona” (2004), “Eņģeļi un dēmoni” (2004), “Da Vinči kods” (2004), “Ciparu cietoksnis” (2005)), vienīgi “Zudušo simbolu” (2009) nolēmu izlaist, jo atsauksmes bija pārāk sliktas. Nekas īpašs jau no šiem romāniem netiek gaidīts — ātra, aizraujoša izklaide, kas uz pāris vakariem izvēdina galvu. Vislabākais man no visiem iepriekšminētajiem šķiet “Eņģeļi un dēmoni”, bet nu tagadējais “Inferno”, iespējams, būs mans pēdējais lasītais Dena Brauna romāns.

Sagribējās man lasīt kaut ko tādu, kas rēgojas pārdošanas tabulu galvgalī visos grāmatveikalos, lai var aši, knaši izlasīt. Protams, ka romānā solītā Florence un Venēcija arī bija papildu vilinājums, kā nu bez tā, un ar simboliem un reliģiju vēsturi man var iebarot gandrīz visu. Pēc izlasītā varu teikt, ka pēc četru gadu darba pie grāmatas Brauns ir dzemdinājis viduvēju, neprecīzu tūrisma ceļvedi, kas papildināts ar zemas kvalitātes bojevika elementiem. Būtībā grāmatas iecere ir pietiekami daudzsološa: vecais draugs Roberts Lengdons ir iesaistīts kāda bioterorista brīnumieroča meklējumos, kuru trakais ir paslēpis tā, ka to spēj atrast tikai Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pārzinātājs (kāpēc tādu rēbusu aiz sevis vispār vajag atstāt, nevis vienkārši uzlaist pasauli gaisā, nav aktuāls jautājums). Lengdonam tiek piešķirta superintelektuāla sieviete un atmiņas zudums (diemžēl viņš neaizmirst neko no savām enciklopēdiskajām zināšanām par Itālijas kultūru un tā kā suns ar nieru kaiti piestājas pie katra vēsturiskā staba (un Itālijā to ir daudz!), lai svarīgi klāstītu to, ko mūsu platuma grādos mācā parastā vidusskolā). Protams, ka Lengdons & Co glābj pasauli, mazākas opcijas netiek izskatītas, un viņam pakaļ dzenas gan labie, gan ļaunie, kas beigās sajaucas kā ķiļķēni ar klimpām un paši vairs sevi neatpazīst.

Tāda stila grāmata ir domāta ātrai, pāris dienu lasīšanai, bet es to mocīju pārāk ilgi un pabeidzu tikai tāpēc, lai uzzinātu finālu. (Neko nebūtu zaudējusi, ja būtu pāršķīrusi lapas un uzreiz izlasītu beigas.) Galvenie varoņi kā tādi roboti: ne guļ, ne ēd, ne čurā; sižets: pārgudri samudžināts; darbība: bezjēgā vienmuļš action, kurā vienkārši jāapbrīno vajātāju stulbums. Kad es piekto reizi lasīju, kā kāds skatās teorista vēstījumu pasaulei, man radās aizdomas, ka autoram ir problēmas ar atmiņu.

Es saprotu, ka Brauna romāns nav nekāds izcilā stila paraugs, tomēr latviešu tulkojums manu iespaidu arī krietni pabojāja. Grāmatā minēts — “biedri bija apveltīti ar nepārspējamu domāšanas spēju” — lūk, šo spēju varētu arī nedaudz piešķirt izdevējam, kurš laiž klajā tik neapstrādātu tekstu (terminu vārdnīcas nervozi plauktā klepo). Kas ir dzimumšūnu līnijas? Kuģim ir apgrūtinātas izsekošanas profila korpuss? Lists ir sarakstījis romantiska stila mūziku? Vairāk neiedziļināšos, tas brīžiem šķiet bezcerīgi.

Goodreads plauktā es “Inferno” ieliku 2 punktus no pieciem. Pirmais punkts ir Braunam par tomēr interesantu, salīdzinoši oriģinālu planētas pārapdzīvotības problemātikas iznešanu priekšplānā. Otrais punkts ir par Florences, Venēcijas un Stambulas popularizēšanu un mīlestību pret pirmajām divām pilsētām (ārkārtīgi sagribējās vēlreiz pabūt Florencē). Bet vispār — ietaupiet 10 latus vai “Inferno” vietā nopēciet kādu labu ceļvedi. Vai ieskatieties sarakstā “Top 100 Killer Thrillers” un izvēlieties tiešām aizraujošu stāstu rudens vakaram.

RIPVIIIMystery – Suspense – Thriller – Dark Fantasy – Gothic – Horror – Supernatural