burtkoki

Par mani

Gustave Doré. La Petit Chaperon Rouge (1867)

Stāsts ir par burtiem. No agras bērnības mani ir valdzinājuši šie melnie, izteiksmīgie ķeburi, kuri vecāku lasījumā pārvērtās par brīnumainiem stāstiem. Mana nesātība vērsās plašumā, un aizvien biežāk man tika atteikta priekšā lasīšana ar vārdiem: „Mācies pati lasīt!” Iemācījos (drīzāk piespiedu apkārtējos man iemācīt) un no tā brīža esmu iegrimusi grāmatās. Man patīk, kā tās smaržo, patīk, kā tās čaukst, kad pāršķir lapas, patīk tās aptaustīt un izjust to smagumu plaukstās. Grāmatas lielā mērā ir veidojušas to, kas es esmu.

Kādēļ burtkoki? Vārds ‘burtkoks’ saskaņā ar Janīnas Kursītes „Neakadēmisko latviešu valodas vārdnīcu jeb novadu vārdeni” 18. gs. nozīmēja oficiālu norēķinu dokumentu – koka plāksnītes ar iegrieztām zīmēm, lai klētnieks zinātu, cik kurš labības ievedis un izvedis. Savukārt ‘burta’ nozīmēja ne vien pašu burtkoku, bet arī sarakstu, reģistru, vispārēju īpašuma revīziju. Vārds ‘reģistrs’ mani aizķēra, jo laika gaitā esmu nonākusi pie secinājuma, ka manis izlasītajam ir vajadzīga kāda sistēma. Pirmkārt, lai es pati labāk atcerētos izlasīto, otrkārt, man gribas par izlasīto dalīties ar apkārtējiem un pateikt vairāk par „šitā ir baigi foršā” vai „to labāk nelasīt”.

Otrs iemesls burtkokiem ir saknes burt- kopība ar buršanu un burvjiem. Tas, kurš māk lasīt, saprast lasīto un to izmantot, taču ir apveltīts ar kādu maģisku spēku, vai ne?

Gribētu brīdināt iespējamos lasītājus, ka es lasu VISU. Tas nozīmē, ka es netaisos kautrēties no daža sentimentāla romāna, kuru esmu paņēmusi lasīt drūmam bezsaules vakaram vai pat apspriest kādu presē vai internetā izlasītu rakstu. Tomēr ceru, ka šis emuārs man palīdzēs vairāk pievērsties pasaules klasikas lasīšanai / pārlasīšanai, kā arī atjaunos interesi par latviešu literatūru.

e-pasts:  doronike@inbox.lv