Ilga Liepiņa “Nāve stiprāka par mīlu” (2014)

Ilga Liepiņa. Nāve stiprāka par mīlu. – Rīga: Zvaigzne, 2014.

Latviešu autores romāns tika paņemts bibliotēkas plauktā spontāni, taču apzināti – vajadzēja kādu ātri izlasāmu grāmatu, kas izsistu no ieilgušas, pārāk domīgas lasīšanas manieres. Šajā jomā grāmata nelika vilties, un arī, vērtējot kopumā, tas bija diezgan interesants lasījums.

Romāna galvenā varone ir Selēne, kura krīzes rezultātā spiesta atteikties no fizioterapeites privātprakses un sameklē darbu kādā provinces pansionātā. Līdz ar to darbība pārsvarā norisinās latviešu romāniem diezgan neierastā vidē, un es teiktu, ka arī vispārējā noskaņa ir diezgan neparasta. Galvena stāstniece romānā ir Selēne, un visus notikumus lasītājs uztver caur viņas skatījumu; kaut kā pierasts tādā gadījumā šo varoni uztvert pozitīvi un pat nedaudz iejusties viņa ādā − tas arī tiek panākts, taču tikai romāna otrā pusē es sapratu, ka man nemaz tā Selēne nepatīk (vai vismaz nepatiktu, ja es viņu pazītu realā dzīvē). Sākotnēji Selēne tiek pozicionēta pozitīvi kā darbīga, raita būtne, kas dzīves kūleņos vienmēr krīt uz kājām, tomēr vēlāk es domāju, ka viņa ir vienkārši normāls, domājošs cilvēks, kas apguvis labu profesiju un māk to izmantot, bet vispār − liela egoiste.

Kopumā romāns pāsteidz ar tādu ironiski attieksmi, kas brīžiem robežojas ar cinismu. Un parasti taču ierasts lasīt par slimo un vecļaužu pansionātiem tādā laipnā, aizbildnieciskā tonī, kas ietver pārākuma izjūtu! Šeit viss ir daudz reālāk un pārliecina labāk − jo cilvēks vecumā un slimībā nav tikai rāms un skaists, viņš var kļūt diezgan nejauks un pat nepanesams. Katrā ziņā pansionāta darbinieku melnais humors viņiem ir kā izdzīvošanas stratēģija brīžiem pat diezgan traģiskos apstākļos, tādēļ šķiet saprotams un akceptējams. Selēne pati šai pansionātā nejūtas pārāk labi, it kā pazemināta no privātprakses augstumiem, un sākotnēji attieksme ir pat vīzdegunīga, taču romāna izskaņā − es gan nezinu, vai tas bija autores apzināts nodoms − viņa tieši pansionāta notikumu kontekstā pārvērtē savu attieksmi pret dzīvi.

Domāju, ka grāmatai būtu noderējis labāks redaktora darbs, jo jau pašā sākumā viena no Selēnes paziņām tiek pozicionēta kā sena draudzene, bet tālāk izrādās, ka Selēne viņu nemaz tik labi nepazīst un ierodas pie tās mājās tikai otro reizi mūžā, turklāt ar pilnām somām ēdamā. Viens liels romāna gabals ir veltīts tam, ka Selēne sakūda dažus pansionārus uz precībām, kas vadībai un radiniekiem nemaz nav izdevīgi; tas bija interesanti, bet es nesapratu, kādā bija Selēnes motivācija tādai intrigai − vienīgi atriebes prieks pret pansionāta direktori? Romānā ir ietverts stāsts par vienu ļoti traģisku, iespējams, pat reālu gadījumu, kas satriec ar šaušalīgumu, bet vienlaikus ļoti disonē ar kopējo noskaņu; neesmu pārliecināta, ka tas bija jāpasniedz tādā rakursā (un attaisnot slepkavību nevar, jo nav tādu “pareizo” cilvēku, kurus drīkstētu nogalināt).

Jāsaka godīgi, ka es biju gaidījusi krietni maigāku un sentimentālāku gabaliņu, tādēļ atspridzinošā ironija mani patīkami pārsteidza. Man pat patika, ka galvenā varone nav viennozīmīgs pozitīvais tēls, kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādus par galvenajiem varoņiem izvēlas reti. Selēne − kundzīte labākajos gados, kas grib dzīvot labi, gan materiāli, gan seksuāli un nebaidās par to atzīties pati sev un darīt visu mērķu sasniegšanai. Man laikam kārtējo reizi ir pretenzijas pret romāna noformējumu un šoreiz arī pret romāna nosaukumu− nu kādas vēl rozes, kāda tur parafrāze par Raini? Romāns ne tuvu nav tumši pelēkās nokrāsās vai melodramatisks, tas ir pat ļoti reāls gabaliņš − jestrs un raiti izlasāms.

 

Мария Парр “Тоня Глиммердал” (2011)

Мария Парр. Тоня Глиммердал / перевод с норвежского Ольги Дробот. – Москва: Самокат, 2011. (Maria Parr. Tonje Glimmerdal. 2009.)

2013. gada vasarā izlasīju norvēģu bērnu rakstnieces Marijas Parras pirmo grāmatu “Вафельное сердце” un toreiz nolēmu, ka noteikti jālasa arī nākamā par Toņu Glimmerdāli. Noformējums grāmatai bija izteikti ziemīgs, tādēļ nolēmu, ka tā būs viena no manām Ziemassvētku bērnu grāmatām.

Toņa ir viens lecīgs norvēģu skuķis ar ugunīgiem matiem, kas nēsājas kā vēja pūsta pa mazu, nomaļu Norvēģijas ciematiņu. Diemžēl citu viņas vecuma bērnu apkārtnē nav, bet Toņa viena atsver desmit, jo viņas devīze ir “ātrums un pašcieņa”. Jāsaka, ka pats grāmatas sākums mani nedaudz nošokēja, jo gājieni, ko viņa izpilda ar savām stūrējamām ragavām, nekādi neietilpst manā pieaugušā izpratnē par bērna drošību. Toņa dabūtu no manis ar dakteri Bērziņu (bet, godīgi sakot, visiem mums ir bērnībā bijuši gājieni, kuru risku saprotam tikai pieauguši). Varbūt vaina ir tajā, ka Toņas pieskatīšana pilnībā ir atstāta kaimiņu vectēva rokās, kuru viņa nekautrējoties tin ap pirkstu un iesaista savās nebeidzamajās avantūrās. Tētis ir aizņemts saimniecībā, mamma glābj kūstošo ledāju Aļaskā, īstie vecvecāki ir pilsētā, bet šad tad ciemos atbraukušās tantes ir vēl dullākas par pašu Toņu.

Ja pirmo Parras grāmatu salīdzināja ar Pepiju Garzeķi, tad otrā drīzāk līdzinās Ronjai − tik ļoti šai stāstā klātesošs ir dabas mežonīgais skaistums. Aprakstīts, kā Toņa nesas lejā no kalna, dziedot pilnā balsī − tā var traukties tikai cilvēks, kas ir pārliecināts, ka viņam pieder ieleja.

Важные вещи – это дом и друзья, мама и папа, звуки скрипки и горы, река и море, которое поднимается, – вот это важно.

Pārsvarā lasītāji par grāmatu ir lielā sajūsmā, tomēr es teikšu, ka no Toņas gaidīju vairāk. Šķita, ka autore nedaudz spekulē ar to meitenes bosika tēlu un varbūt pat nezina, ko ar to darīt. Iespējams, tādēļ grāmatā parādās arī vectēva dzīves stāsts, varētu pat teikt − drāma, kad pēkšņi tiek izvilkta trīsdesmit gadus neredzēta meita un ar Toņas palīdzību tiek risināti liktenīgie pagātnes pārpratumi. Kaut kas tajā visā bija pārāk saldens un sadomāts. Nē, pieaugušie var būt neticami stulbi un ietiepīgi, bet visam ir savas robežas.

Interesanti, ka ar grāmatas izlasīšanu varēju nosvītrot 2014. gada Lasīšanas bingo pēdējo lauciņu, kurš man kā pēdējais ilgāku laiku stāvēja neskarts − books about books. Stāstījuma gaitā Toņa atrod un lasa grāmatu “Heidi”, kas ir ļoti populāri Šveices rakstnieces Johannas Spiri stāsti par meiteni Heidi, pirmoreiz izdoti 1880. gadā (tulkoti arī latviski). “Heidi” sižets savijas ar Toņas dzīvē notiekošo un pat palīdz mazināt spriedzi starp divām karojošām pusēm.

“Toņa Glimmerdāle” ir jauka, priecīga grāmata, kas lieliski iederētos arī latviešu bērnu grāmatu plauktā (tieši tāpat kā “Vafeļu sirds”). Noteikti patiks 8-12 gadus vecam bērnam, jo te ir aktīva un pat riskanta darbošanās, patiks vecākiem, jo sava tiesa ir neuzbāzīgai audzināšanai, savukārt Toņas dzīvesprieks grāmatas vākos pat īsti nav iegrožojams.

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Stīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Vladislavs Todorovs “Dzifts” (2013)

Vladislavs Todorovs. Dzifts: melnais detektīvs / no bulgāru valodas tulk. Dens Dimiņš. – Rīga: Mansards, 2013. (Владислав Тодоров. Дзифт: черен роман. 2006.)

Vispār jau tāda stila literatūra nav mana ierastā izvēle, bet šoreiz tieši tas bija noteicošais: kādā lasīšanas izaicinājumā bija prasība izlasīt grāmatu, kādu parasti nelasa. Tieši tādēļ es niekojos ar visādiem izaicinājumiem, ka tie mani noved pie neierastā; kādreiz tas ir galīgi garām, bet kādreiz − patīkams atklājums. Otrs lasīšanas iemesls ir tāds, ka man tomēr gribētos izlasīt visus tos darbus, kas pēdējā laikā tiek tulkoti par ES piešķirto finansējumu, jo pastāv cerība, ka tā nebūs gluži vienas dienas literatūra.

Grāmata “Dzifts” (2006) ir slavena un godalgota, tās ekranizācija (2008) arī, tādēļ vārds ‘dzifts’ jau kādu brīdi grozījās pa manu literāro perifēriju un šķita, ka grāmata uzrakstīta krietni senāk. Arī pats romāns, lai arī autora literārā debija, atstāj ļoti nobriedušu un pat virtuozu iespaidu − rodas sajūta, ka šajā daudzslāņainajā un prasīgajā noir fiction žanrā Todorovs jūtas kā zivs ūdenī un lasītājam atliek tikai nesties iepakaļ viņa trauksmainajai fantāzijai.

Kode − iedomājieties paši, kā tā lido. Nevis lido, bet haotiski plivinās. Ja mēģināsiet uzzīmēt kodes trajektoriju, jūsu skice būs pilnīgi nesaprotama. Mana dzīve ir aprakstāma tāpat, un būtībā to var teikt par pilnīgi jebkuru dzīvi.

Romāna darbība sākas 1963. gada decembrī, kad no cietuma pēc 20 gadu ieslodzījuma iznāk Levs Žeļazkovs jeb Kode, un lasītājs turpina sekot viņa gaitām turpmākās 12 stundas. Leva plānos ir aiziet uz Sofijas kapiem, tad preču vilcienā uz Varnu, un tad ar kuģi uz dienvidiem, kur atlikušo mūža daļu laiskoties šupuļkrēslā un “izkopt mūžīgo iedegumu”. Leva pastrādātā nozieguma līdzdalībniekam Gliemim ir savi plāni attiecībā uz Kodi, kurus viņš pasteidzas īstenot, bet Kode − laisties lapās, ko kājas vien nes. Trillera cienīgo sižetu − bēgšanu ar pakaļdzīšanos − autors dažādojis galveno varoni ievedot dīvainās, groteskās vietās: pirts moku kambaris, slimnīcas uzņemšanas telpas, kapraču kantoris, kurā tiek satikti tikpat dīvaini cilvēki, kas uzvedas kā farsa varoņi un stāsta ciniskas anekdotes. Todorovs nav aizmirsis arī par tādu noir fiction literāro štampu kā liktenīgā sieviete, un uz skatuves uznāk Kodes mīļotā sieviete Ada, kura arī piedalījās noziegumā.

Protams, varētu mēģināt analizēt romāna daudzos slāņus un simbolus, ko Todorovs kā izglītots kulturologs ir iepinis tekstā, kā arī sasaistīt to visu ar socreālisma Bulgārijas drūmo noskaņu, tomēr es neesmu literatūrkritiķis, tādēļ vienkārši teikšu, ka romānu lasīt bija ārkārtīgi interesanti. Tai brīdī, kas drusku apnika pakaļdzīšanās un Leva dziļdomīgais monologs, autors piedāvāja jautrus pastāstiņus, kas tika pasniegti jaukā satīriskā formā. Arī galvenā varoņa tēls − mūžīgais nelaimes putns it kā būtu pelnījis līdzjūtību un tādu kā kauna sajūtu par viņa stulbajiem gājieniem, tomēr viņš ir pārāk grotesks, lai būtu uztverams pilnā nopietnībā. Ko gan var gaidīt no cilvēka, kurš košļā piķa gabalu un talismanam izvēlējies sava kameras biedra stikla aci? Turklāt visa romāna garumā viņam uz pēdām ir nāve un tautas republikas iekšlietu struktūras.

Vulgaritāte, sulīgi izteicieni, melns humors, piesātināts trilleris, socreālisma atraugas − tas viss tiek dāsni dāvāts lasītājam romāna “Dzifts” lappusēs. Lai nu mēs visi būtu pozitīvi cilvēki, labi kā Ļeņins, tieši un ne ar pliku roku ņemami, kuru stāsti nav kleini… Reāli labs gabaliņš, ko iesaku lasīt visiem, kas meklē nestandarta lasāmvielu.

***

Ko dzēra Kode?

− Nav ne vainas, un ko tu dzersi?

− Kaut ko niknu, jo man ir sūdīgi.

− “Balto verdzeni”. (..) Vispieprasītākais padzēriens mākslinieku un inteliģences pārstāvju aprindās.

(..)

Viegli un nevērīgi viņa piegāja pie bufetes, atbīdīja nelielu stikla sienu un izņēma no plaukta divas kristāla vāzes un resnvēderainu pudeli ar melnu, biezu dziru, iepilināja to glāzēs, tad pielēja vēl tikpat saldo krējumu un pa virsu šņabi, visu samaisīja ar sudraba karotīti un pienesa man dzeramo ar vārdiem:

− “Baltā verdzene”.

Kodes dzertais koteilis ļoti atgādina populāro “White Russian”, kura klasiskā recepte ir piecas daļas vodkas, divas daļas kafijas liķiera (Kahlua) un trīs daļas saldā krējuma. Tomēr šis kokteilis parādās tikai 1965. gadā, kas ir nedaudz vēlāk par romānā norādīto. Interesanti, vai 1963. gada Bulgārijā tiešām tika dzerta “Baltā verdzene” vai arī tā ir tikai autora izdomāta kultūratsauce, vai pat vienkārša spēle ar kokteiļa nosaukumu.

 

Матвей Ганапольский “Чао, Италия!” (2011)

Матвей Ганапольский. Чао, Италия!  – Москва:  Астрель/АСТ, 2011.

Matvejs Ganapoļskis ir pazīstams krievu žurnālists, kuru biju ievērojusi vadām sarunu raidījumus krievu TV kanālā RTVi. Būdams atraktīvs un dedzīgs savos izteicienos, viņš nevar palikt nepamanīts, tādēļ ar interesi uzzināju, ka viņa kontā ir grāmata par Itāliju, kas piedevām vēl solījās būt izklaidējoša un humorīga. Grāmata man tiešām patika, lai arī nevar teikt, ka tā atklāja kaut ko milzīgi jaunu par Itālijas vēsturi un tradīcijām. Tomēr mani vienmēr uzpērk entuziasma pilna attieksme pret kādu valsti, un tas, manuprāt, ir īstais veids, kā vajag par to stāstīt. Mani labākie braucieni uz ārvalstīm kopā ar gidu ir bijuši tie, kuros gids ir fatāli iemīlējies apskatāmajā valstī un dara visu iespējamo, lai cilvēkiem tā iepatiktos – aizved uz viņaprāt labākajām vietām skaistākajā laikā, izmisīgi kalkulē, kā parādīt vairāk, nebeidz runāt pat tad, kad lielākā daļa tūristu autobusā jau saldi aizmigusi, utt. Līdzīgi labam gidam Ganapoļskis ir centies pēc iespējas labāk atklāt Itāliju.

Autora iepazīšanās ar Itāliju sākusies ar viņa sievas starpniecību, kura, būdama gruzīniete, Itālijā bija studējusi un no turienes pārņēmusi dažu kulinārijas ieradumu, tai skaitā pastas vārīšanu al dente, t.i. drusku pacietu. Ganapoļskis bija pieradis pie padomju ēdnīcu saķepušajiem, pārvārītajiem makaroniem, un vispār – viņš ir vienkāršs ebreju puika no Ļvovas. Iespējams, ka Ganapoļskis nedaudz koķetē ar savu proletārieša izcelsmi, tomēr viņam ir pieticis saprāta savu pusgadu ilgo dzīvošanu Romā nevienādot ar varēšanu vienpersoniski par to uzrakstīt grāmatu. Tādēļ autors grāmatu ir veidojis kā sarunu ar ilggadējo ИТАР-ТАСС vadītāju Itālijā Alekseju Bukalovu, kurš Itālijā dzīvo jau gadus trīsdesmit un var pastāstīt par valsti daudz interesanta. Satikties ar erudītu stāstnieku, kurš ar prieku dalās savās zināšanās, vienmēr ir bauda. Abu autoru kopdarbs nav uzskatāms par enciklopēdisku izziņu krājumu, šeit patiesība ir savijusies ar leģendām, bet fakti tiek traktēti subjektīvi; autoru galvenais mērķis ir bijis lasītāju iemīlināt Itālijā.

Sarunas par itāļu virtuvi, Romas arhitektūru, Musolīni, Vatikānu un krieviem Itālijā tiek dažādotas ar Ganapoļska pastāstiem par dažādiem notikumiem iz paša dzīves, nebūt ne itāliskiem, tomēr savdabīgā veidā saistītiem ar Itāliju. Piemēram, savu pirmo satikšanos ar daiļo mākslu viņš apraksta izjusti un emocionāli – tālajos 60-tajos viņš klases sastāvā braucis ekskursijā  uz Kerču, nolikt ziedus pie kārtējā padomju pieminekļa, bet kaut kādā veidā noklīdis no grupas un iemaldījies pamestā stroikā, kur negaidīti haosa vidū cēli slējušās pāris antīkās kolonnas; pionieris Ganapoļskis nezināja, ka kolonnas cēluši senie helēņi, viņam vēsture sākās no 1917. gada, tomēr nezināšana nebija šķērslis, lai sajustu kolonnu absolūto skaistumu norietošas saules staros.

Līdzīgi stāsti – par to, kā gadu gaitā tikusi pārvarēta aprobežotā padomju audzināšana – caurvij grāmatu. Tas ir amizants lasāmais, tomēr vairāk gribējās tieši par Itālijas ikdienu. Piemēram, stāsts par to, kā vienkāršie itāļi pārvarēja krīzi jeb, pareizāk sakot, krīzes viņiem nebija, jo mazā biznesa pārsvars uztur apritē visus iesaistītos: Federiko pie Luidži nopērk lampiņu, Luidži pie Federiko iet frizēties, bet abi kopā dodas uz Karmīna restorānu, un tā krīze nemanot paiet garām.

Ganapoļskis atgādina, ka Itālija tikai salīdzinoši nesen kļuva par vienotu valsti, tādēļ vēl joprojām saglabājušās spilgtas reģionālās atšķirības. Itāļiem reģionāls nav sinonīms provinciālismam, bet gan daudzveidībai. Ja labi pameklē, tad te katrā miestā var atrast iemeslu lepoties ar savu dzimto vietu. Līdzīgi picai, kurā apvienojies jūdu plācenis, langobardu mocarella un Dienvidamerikas tomāti, itāļi ir gadsimtos veidojušies kā nācija, kura šobrīd savu dzīvesziņu un stilu ir padarījusi par eksporta preci. Pašpietiekami – tā diezgan precīzi varētu raksturot itāļus. Viņiem netraucē miskastes urna pie kādas antīkas kolonnas, jo dīvainā kārtā visa virspusējā mūsdienu draza tiešām neaizēno patiesu skaistumu.

Ganapoļska grāmata bija patīkams papildinājums jau zināmajam par Itālijas vēsturi un tradīcijām, kā arī vienkārši izklaidējoša lasāmviela par dažādiem dzīves gadījumiem. Viegli iztēloties, kā kādas tveicīgas dienas pievakarē Romā Ganapoļskis ar Bukalovu apsēžas pie galda, uz kura eklektiski servēta mocarella un ukraiņu speķis, tiek ieslēgts diktofons, atkorķēta pudele un pamēļošana par Itāliju un itāļiem var sākties!

Pelhems Grenvils Vudhauzs “Labs i’, Džīvs!” (2004)

Pelhems Grenvils Vudhauzs. Labs i’, Džīvs! / no angļu val. tulk. Valda Melgalve. – Rīga: Tapals, 2004. (P. G. Wodehouse. Right Ho, Jeeves. 1934.)

Mazs ieraksts par Vudhauzu, kuru laikam jau vajadzēs pieskaitīt pie maniem kauna staba piederīgajiem – jau sen lasu par viņa smieklus raisošajiem varoņiem Džīvsu un Vusteru, bet līdz šim tos nebiju iepazinusi. Kā noskaidroju, angļu aristokrāts Bērtijs Vusters un viņa kalpotājs Džīvs ir piedzimuši gandrīz pirms 100 gadiem un pirmoreiz parādījušies kādā Vudhauza stāstu krājumā 1915. gadā. Bērtijs ir bagāts dīkdienis, kura galvenais uzdevums ir piepildīt dzīvi ar kvalitatīvu izklaidi un veikt visus augstākās sabiedrības rituālus. Nevarētu gan teikt, ka viņš būtu ļoti attapīgs vai izveicīgs, bet to pilnībā kompensē viņa kambarsulaiņa Džīvsa gudrais un taktiskais prāts, kas Bērtijam palīdz izkļūt no daudzām kļūmīgām situācijām.

Bērtijs Vusters (OK, Bertram Wilberforce Wooster) ir galvenais varonis desmit romānos un vairāk nekā 30 stāstos, tomēr viņa sulainis Džīvs savu kungu nedaudz pārspēj, jo Vudhauzs vispirms esot izdomājis attapīgo sulaiņa tēlu. Vispirms tika sarakstīti vairāki stāstu krājumi, bet tikai 1934. gadā iznāca pirmais romāns – Thank You, Jeeves, kurš latviski nav tulkots. “Labs i’, Džīvs!” ir otrais romānu sērijā, bet tas nekādi netraucē grāmatas lasīšanā. Latviski vēl ir iznācis devītais sērijas romāns “Drošu dūšu, Džīvs!” (Stiff Upper Lip, Jeeves) un viens stāstu krājums “Strihnīns zupā”. Visus tulkojusi Valda Melgalve.

Sākotnēji kunga un kalpa duets man šķita vienkārši jauks pārītis, kam šad un tad izdodas izmest smieklīgu frāzi un iekļūt podīgās situācijās. Šobrīd varu teikt, ka lielā mērā ir izklīdusi mana februāra ikgadējā īgņošanās, tādēļ varu novērtēt Vudhauzu kā tiešām jautru rakstnieku, kura frāzes ir vērts iegaumēt un atkārtot. Bērtijs, būdams “džentlmenis līdz pat aizdeguna mandelēm”, ar vislabākiem nodomiem pūlas palīdzēt savam draugam saieties ar īsto meiteni, bet tikai Džīvsa smalkjūtīgā (gan ne pret savu kungu) un psiholoģiski motivētā iejaukšanās izglābj pasauli no divu mīlas pāri izjukšanas. Un Bērtijam atliek tikai teikt: “Labs i’, Džīvs!”

Laba, humoristiska literatūra kvalitatīvai izklaidei.

Хмелевская, Иоанна “Дом с привидениями” (2011)

Хмелевская, Иоанна. Дом с привидениями / перевелa B.Cеливанова. – Mockвa: фантом пресс, 2011. – (Яночка и Павлик; № 1). (Joanna Chmielewska. Nawiedzony dom. 1979.)

Poļu rakstniece Joanna Hmeļevska kādreiz bija ļoti populāra Padomju Savienībā un joprojām tāda ir palikusi krieviski lasošās publikas vidū. Gandrīz katrā lūgumā pēc izklaidējošas, bet ne stulbas literatūras tiek ieteikti viņas ironiskie detektīvi. Arī es savulaik izmēģināju divus viņas romānus, kas bija apvienoti vienā biezā sējumā. Diemžēl mana lasīšana iegadījās vienā nežēlīga karstā vasarā, kad es aukstuma meklējumos nonācu pat līdz pagrabam un, iespējams, manas prāta spējas smalka humora uztverei bija diezgan ierobežotas. Nekas, visu ir iespējams atkārtot.

Šoreiz ķēros pie neliela detektīva, sarakstīta tālajā 1979. gadā. Galvenie varoņi ir māsa un brālis – Janočka un Pavļiks, kuru tēvam ir kritis lielais loms – mantojumā no ārzemēs mirušā onkuļa tiek saņemta māja Varšavā. Māju gan var mantot ar nosacījumu, ka zem viena jumta tiek apvienota visa ģimene, kas nozīmē līdzšinējo īrnieku izmitināšanu citur, kā arī, protams, vecajai celtnei vajadzīgs remonts. Kā jau nākas, šis process ir mokošs un stresains, īpašus kreņķus sagādā viena veca grimza, kura atsakās jebkur pārvākties. Tomēr sevišķu mantinieku uzmanību izpelnās noslēpumainie bēniņi, jo viena to puse ir aizslēgta ciet ar septiņām nozaudētām atslēgām un nav attaisīta vismaz trīsdesmit gadus.

Romāna sākums mani neiepriecināja, jo autore krietnu brīdi velta stāstam par to, kā mantinieki Habroviči savā ģimenē uzņem pazaudējušos suni, kuram gan sižeta attīstībā būs liela nozīme. Kad ar suņa lietām tiek galā, romāns uz priekšu sāk ripot labāk – ap un par māju sāk risināties daudzi dīvaini un jautri notikumi, kuru epicentrā ir skolēni Janočka un Pavļiks. Simpātiskie brālis un māsa, un viņu draugs suns Habrs ievēro tādas lietas, kas aizņemtajiem pieaugušajiem paslīd garām, un tā viņi kļūst par īstiem detektīviem un palīdz poļu miličiem ķert noziedzniekus.

Grāmatas noskaņa krietni vien atgādina vecos, labos pusaudžu detektīvus. Kaut gan – kāpēc atgādina – tāda tā ir. Zinātkāri, enerģiski bērni, kuri aug saprātīgā, lai arī nedaudz dullā ģimenē, uziet uz pēdām ļaunprātīgiem valsts mantas izlaupītājiem un palīdz tos atrast godprātīgai milicijai. Retro šarmu romānam piešķir atgādinājumi par sociālisma realitāti, kad dolāriem bija īpaša vērtība, bet pēc darba bija fiksi jāskrien uz veikalu, jo var beigties maize. Kaut kas neticams, vai ne?

Kopumā man patika – romāna jaukā atmosfēra un vieglais humors izklaidēja. Lai arī sižets nav diez ko sarežģīts, tomēr patīkamā ņemšanās ap noslēpumainajiem bēniņiem un spītīgo grimzu bija saistoša un intriģējoša. Labprāt kādreiz palasīšu vēl kaut ko no panes Joannas sarakstītā.

Arto Pāsilinna “Desmit rīvītes” (2004)

Arto Pāsilinna. Desmit rīvītes: erotisks farss / no somu val. tulk. Matīss Treimanis. – Rīga: Daugava, 2004. – 222 lpp. – (Ziemeļzemju rakstnieki). ( Arto Paasilinna. Kymmenen riivinrautaa (2001)).

Mana pirmā iepazīšanās ar populāru somu rakstnieku, pazīstamu ar savu humoristisko stilu. Ļoti ražīgs rakstnieks, laikā no 1972. līdz 2009. gadam publicējis 35 romānus, latviski tulkoti četri. Diemžēl 2009.gadā Pāsilinna pārcieta insultu un kopš tā laika nav neko publicējis.

“Desmit rīvītes” ir viens jautrs gabaliņš par veca jākļa gājieniem. Bagāts un ietekmīgs uzņēmējs Rauno Remekorpi svin savu sešdesmito dzimšanas dienu un, protams, kā jau tādās reizēs pienākas, nedaudz nākas palūkoties pagātnē – kā nu tur notika kara gados dzimušā vienkāršā somu zēna augšupeja pa naudas un varas kāpnēm. Tomēr pagātnei pārāk daudz epizožu veltīts netiek, jo Rauno vēl joprojām ir sprauns un visu varošs somu zēns. Viņam jubilejā ir sadāvināts tik daudz puķu pušķu, ka, svinībām beidzoties, viņš (par ieganstu minot savas sievas Annikas alerģiju) nolemj tās aizvest savām vecajām brūtēm, kopskaitā deviņām. Vecas gan viņas ir tikai nosacīti – amplitūdā no 30 līdz 70 gadiem – un visas joprojām Rauno gribošas. Šampanietis, kāda ikru vai pastētes bundžiņa, ziedu klēpis un dāsna attieksme – Rauno meitenes nav nekādas klīrīgās madāmas, bet daža pat viņa sakarā lolo vēl kādas cerības. Nekādas izjustas erotiskas ainas te gan attēlotas netiek, bet autors liek lasītājam nepārprotami nojaust, ka Rauno gadījumā – 9 sievietes diennakts laikā! – vecums nav šķērslis erotiskiem varoņdarbiem.

Godīgi sakot, gribas jau par to Rauno nedaudz pasmīnēt, vēl jo vairāk, ka autors pats šo grāmatu ir rakstījis savas 60-gades priekšvakarā. Varbūt neliels smaids arī pašam par sevi? Grāmatas otrā daļa ir veltīta vēl vienam tādam pašam riņķa dancim pa sievietēm, tikai šoreiz Rauno tēlo Ziemassvētku vecīti, bet viņam neiet tik gludi – jo viņa sievietes ir uzzinājušas viena par otru un sadumpojušās.

Grāmata tiešā veidā atbilst savam apakšvirsrakstam – erotisks farss, jo tajā ir gana daudz absurda, pārspīlējumu, zem ņirgas maskētas nopietnības. Man tā nedaudz atgādināja Māra Bērziņa “Titāna skrūves” – vismaz to absurdā humora virzienu, kurā  Bērziņš, iespējams, grasījās doties. Pāsilinnam gan šī manta ir tīrāks brūvējums. Piemēram, tīri jauki tiek pausts retrospektīvs ieskats somu sieviešu attieksmē pret vīriešiem:

Sešdesmitajos gados somu vīrieši sievieti it kā ieskatīja vienīgi par seksa objektu. Nākamajā gadu desmitā vīrieši nemācēja būt maigi, neiedomājās, ka jāparaud, kad jutās slikti. Vīrieši bija pārāk skarbi un bez pārmetumiem cauri netika.

Astoņdesmitajos gados, kad vīrieši bija klausīgi ieradinājušies raudāt, viņus uzskatīja par mīkstčaulīgiem alus dzērājiem, kas vairījās no ģimenes dzīves, un nu beidzamos gadus tīri tradīcijas pēc mēdza lamāt arī par visiem iepriekšējiem grēkiem.

Rauno: Tas vairs nav smieklīgi. Ja kāds vīrietis uzdrošinātos un ņemtos atklātībā lamāt sievietes tikpat rupji, kā to dara jūsējās, viņu nolādot aizrautu prom uz tiesu un iespundētu cietumā. Visa dzīve aizgājusi, pārmetumos klausoties.

Dīvainā kārtā, kaut arī nekādas dziļās domas es šai grāmatā neatradu, tā bija gan pietiekami jautra, gan saturīga, lai būtu interesanti līdz pat beigām. Sieviete būdama, es nevaru paust klaju atbalstu Rauno jākliskajām pārdomām, tomēr viņa netīksmei pret biežām sporta ziņām gan pievienošos – vakar stundas laikā četras! reizes dzirdēju, ka Daugaviņam ir lauzts kājas pirksts. Ak, kungs, vai tiešām mums visiem ir tik perversa interese par hokejistu kājām un šai valstī vairs citu problēmu nav… lai nu tā būtu.

Pāsilinnas romāns bija jestrs un raits, un labprāt izlasīšu vēl kādu viņa grāmatu.

 

Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā” (1963)

Džeroms K.Džeroms. Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni) / no angļu val. tulk. V.Belševica. – Rīga: LVI, 1963. (Jerome K. Jerome. Three Men in a Boat (To Say Nothing of the Dog) (1889))

Pastāv tāds jauks tautas ieradums pēc dzimšanas dienas divpadsmit dienas pavadīt mierā un harmonijā, lai arī nākamie divpadsmit mēneši būtu veiksmīgi un izdevušies. Tādēļ tika pieņemts konceptuāls lēmums kādu laiku lasīt jaukas un pēc iespējas dzīvespriecīgas grāmatas, pie viena arī apgūstot šajā jomā iekavēto un pavisam stingri nokavēto (Džeroms ir pieskaitāms pie pēdējās kategorijas).

Jau pirmajās lappusē atklāju, ka savā izvēlē nebiju kļūdījusies. Grāmatas varoņi bija nonākuši man ļoti līdzīgā garīgā stāvoklī:

– Mums vajadzīga atpūta, – teica Hariss.

– Atpūta un pārmaiņas, – piebilda Džordžs. – Smadzeņu pārslodze ir izsaukusi visa organisma sabrukumu. Vietas maiņa un iespēja neko nedomāt atjaunos mūsu garīgo līdzsvaru.

Un tā – 19. gs. beigās trīs draugi un suns dodas divu nedēļu laivu braucienā pa Temzu no Kingstonas līdz Oksfordai. Sākotnēji Džeroms esot iecerējis lirisku tūrisma rokasgrāmatu, tomēr humora noskaņa ir uzvarējusi, vietumis tomēr atstājot pāris sentimentālas atkāpes un vēsturisku ieskatu par krastā esošām apdzīvotām vietām (“Cēzars vienmēr grozījās pa upēm, tāpat kā karaliene Elizabete. Lai ietu kur iedami, jūs nevarat tikt vaļā no šīs sievietes“). Grāmata ir pārpilna ar smieklīgām epizodēm, kuras tiek pasniegtas labākajās angļu humora tradīcijās. Sākot jau no brīža, kad tiek pakoti čemodāni, līdz pat pēdējam, lietū mērcētajam vakaram, trīs draugi mundri un atraktīvi pārvar ceļošanas grūtības, ko rada laivošana un nakšņošana gan laivā, gan viesnīcās.
Es pati esmu komforta cienītāja un vienīgais laivu brauciens manā mūžā beidzās ar šokējošu pamošanos naktī, lai atklātu, ka teltī vienīgā peļķe atrodas zem mana dibena, savukārt laivu brauciena pamatīpatnība ir visu lietu slapjība. Viss iepriekšminētais manī radīja patiesu līdzpārdzīvojumu autora aprakstītājām ķibelēm un liek pievienoties viņa paustajam novērojumam: “Upes gaiss demoralizējoši iedarbojas uz  cilvēka raksturu, un ar to, manuprāt, izskaidrojams, kāpēc laivinieki reizēm ir rupji viens pret otru un lieto tādus izteicienus, ko gaišākos brīžos noteikti nožēlo.”

Grāmatai ir izcils Belševicas tulkojums, ko joku pilnajai grāmatai iegūt noteikti nav bijis viegli. Bet grāmatā ir panākts pacilājošs un asprātīgs noskaņojums, vēl vairāk – ļoti ātri grāmatu gribas uzlūkot kā vecu draugu, ar kuru satikties ne reizi vien. Brīnišķīgs, neliels daiļdarbs, kuru var izmantot kā izcilu omas uzlabotāju dzīves pelēkajos brīžos.

Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.

Grāmatas var ne tikai lasīt II

Reiz jau bija stāsts par to, ka ikvienam grāmatmīlim var pienākt brīdis, kad liekas – nupat jau daudz ir par daudz un vēl vienas grāmatas parādīšanās izjauks trauslo līdzsvaru mājas harmonijā. Tad varbūt ir vērts parādīt apkārtējiem, ka grāmata var būt ne tikai lasāma, bet arī citādi izmantojama.

1) Sāksim ar nelieliem priekšmetiem. Var, piemēram, salikt grāmatas čupiņā un uzdurt tās uz stangas, izveidojot lampu:

2) Tā kā pavasaris rit pilnā sparā, var izveidot viegli izjaucamu putnubūrīti. Konkrētajā gadījumā ļauns jokdaris ir izlietojis vairākus Hārperas Lī grāmatas “Kas nogalina lakstīgalu ” eksemplārus.

3) Var nodoties kalambūriem un veidot grāmatu plauktus no grāmatām, īpaši veiksmīgs dizains varētu izveidoties no kāda norietējuša klasiķa kopotajiem rakstiem.

4) Ja grāmatu skaits ir ievērojams, tad var tās eleganti sakraut kaudzē, stabilizējot ar līmi, un izveidojas ļoti funkcionāla lete, piemēram, grāmatveikalā.

5) Grāmatas var arī izlīdzēt kādam mūrniekam, kam pietrūkuši ķieģeļi. Šo varētu tiešā nozīmē nosaukt par zinību sienu:

Luis Camnitzer. Books and concrete

6) Tomēr ir pasaulē cilvēki, kuri ar maziem priekšmetiem neniekojas un grāmatas izmanto saviem monumentālās mākslas veidojumiem, tāds ir dānis Marjan Teeuwen. Iespaidīgi!

Marjan Teeuwen

7) Bet beigās būsim laipni un atvēlēsim daļu no savas bibliotēkas, lai maza raganiņa tiktu pie savas grāmatu mājiņas!

Valentin Rekunenko

Cik patīkami, ka mums mājās ir tik daudzpusīgi izmantojami priekšmeti 🙂