Vācu romantiskais romāns

Iekrita man prātā doma, ka gribētos palasīt kādu sentimentālu romānu, kas būtu rakstīts nedaudz vecmodīgi, ar mežģīnēm un saulrietiem, un krietniem vīriešiem, kas glābj trauslas lēdijas. Laikam jau tas bija klišejiski, ka sāku skatīties uz vācu autoru pusi, jo likās, ka te visvairāk varētu būt saglabājušas sentimentālo romānu tradīcijas. Vācu autores es, protams, atradu, un arī tulkojumu mums ir daudz – gan lubenes, gan krimiķi – taču vācietes izrādījās galīgi neieinteresētas savas dzimtenes aprakstīšanā. Ņem, kuru gribi − neviena negrib aprakstīt Bavārijas pastkartīšu ainavas vai Baltijas jūras skarbos vējus; pat tad, ja galvenās varones ir vācietes, viņu dzīves noris Londonā vai Dienvidfrancijā, viņas dodas uz tālām zemēm – Jaunzēlandi vai Šrilanku. Var jau būt, ka tā ir obligāta romantiskā romāna sastāvdaļa – doties projām no ierastā, atrast laimi (noslēpumaino svešinieku) ārzemēs.

Anja Jonuleita. Ābolu smarža / no vācu val. tulk. Iveta Galēja. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Anja Jonuleit. Der Apfelsammler. 2014)

Ja tā godīgi, tad es uzķēros uz grāmatas noformējuma, kas vācu izdevniecības izpildījumā solīja kaut ko par ābolīšiem un vecām mūra mājām. Aprakstā arī bija teikts, ka būs par senām ābolu un bumbieru šķirnēm, kurās kāds aizrautīgi kopj un audzē. Īstenībā sižets ir vecs kā iestaigāta čība − kāda salīdzinoši jauna sieviete pēc tuvas, vecākas radinieces (bet ne mātes) nāves manto nekustamo īpašumu; parasti viņām ir bijušas siltas attiecības, taču pēdējā laikā nav uzturēti cieši kontakti, jo radinieces šķīris attālums. Tad nu jaunuve ierodas no kādas eksotiskas pasaules malas mazpilsētā/ciemā/lauku īpašumā, lai to pārdotu, bet sāk rakņāties pa nelaiķes mantām un atrod vecas vēstules/dokumentus/kartes utt. Romāna stāstījums parasti norisinās divās laika zonās, un lasītājam palēnām tiek atklāti ģimenes noslēpumi. Ļoti ātri sižetā parādās kāds vīrietis (vai pat vairāki), kas mantiniecei neļauj ātri nokārtot lietas un doties prom.

Jonuleitas romānā mantiniece Hanna no Dienvidvācijas dodas uz Itāliju, Umbriju, lai pārņemtu pēkšņi mirušās tantes Elizabetes īpašumu. Viņa mokās sirsapziņas pārmetumos, jo sakars ar precētu vīrieti to ilgi kavējis apciemot tanti, bet nu jau ir par vēlu. Hanna ierodas tantes mājā un nolemj te kādu laiku padzīvot un pārdomāt savu dzīvi. Protams, ka viņa atrod tantes rakstītu vēstījumu, kas izklāsta viņas dzīves stāstu, bet domāts tas ir Hannai nezināmai personai. Iespējams, ka tantes Elizabetes dzīvesstāsts ir labākais šai grāmatā, jo atklāj meiteni, kas bijusi gana talantīga, lai pēc ģimenē piedzīvotas vardarbības aizietu no mājām − mazas zemnieku saimniecības, aizcērtot durvis, un atrastu interesantu darbu ārlietu dienestā. Elizabetes privātā dzīve tiek izmantota, lai izveidotu romāna galveno intrigu un pēc tam no tās tiek savērpts spožs un klišejisks fināls. Man pietrūka ābolu.

Katrīna Teilore. Pļavas ziedu vasara / no vācu val. tulk. Inese Miesniece. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Kathryn Taylor. Wildblumen Sommer. 2017)

Ja titullapā nebūtu rakstīts, ka romāns ir tulkots no vācu valodas, pilnīgi mierīgi to varētu noturēt par angļu, jo no vāciskā te nav ne smakas. Romāna darbība notiek Londonā un Kornvolā, galvenās varones ir jaunas anglietes − Zoija un Roza. Zoija ir rīkotājdirektore sava tēva būvfirmā Londonā, bet Roza − šķirtene ar trim bērniem, kas savas mākslinieces ambīcijas apmierina ar dizaina somu šūšanu tūristu ciematiņa veikalam. Abām dzīvē nekaitētu kāda kārtīga mīlas dēka, un uz tādas iegūšanu ir virzīts viss romāns. Domāju, ka Teilore ir tik pieredzējusi lubeņu autore, ka viņai šis romāns nāca vieglāk par vieglu − te viss pēc labākiem lubeņu standartiem. Sižeta stūrakmens ir pagātnē noticis nelaimes gadījums, kura iemesli palikuši nenoskaidroti, bet tas skarbi ietekmējis iesaistīto dzīves. Pēc četrpadsmit gadiem notiek izskaidrošanās par bijušo, un beigās gandrīz visi ir laimīgi.

Domāju, ka šadi romāni galvenokārt kalpo kā salda cukurvate ikdienas problēmu māktam lasītājam, kuram tiek piedāvāts daudzveidīgs ciešanu klāsts: izjukusi laulība, zaudēta mīlestība, tuvinieku nāve, slimības (aneirisma, Alcheimers, bipolārie traucējumi), finansiālas problēmas, netradicionāla orientācija utt. Lielākoties lasītājs sevi saista tikai ar vienu no nelaimēm un tādēļ kādā brīdi paša problēmu lielums viņam mazinās un kļust pārvarāms. Kā arī tiek iegūta ilūzija par cerību pilnu nākotni − arī šķirtene ar trim bērniem var izveidot nopietnas attiecības ar skaistu un veiksmīgu Londonas advokātu, arī veca mīlestība var atgriezties un mīlēs tevi par spīti veselības problēmam. Un vispār − taisnība uzvar un mīlas pietiek visiem! Latviski Teilorei ir iznākusi pat vesela triloģija (“Mantojums”, “Lēmums”, “Atgriešanās”), taču diez vai man kādreiz  būs nepieciešamas TIK daudz cukura.

Rodika Dēnerte. Zahera viesnīca: romāns par kārdinājumu / no vācu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. (Rodica Doehnert. Das Sacher. 2016)

“Zahera viesnīca” ir romāns, kas sēž uz diviem ķebļiem vienlaikus − nevar īsti saprast, vai tas, ko lasām ir romāns vai kinoscenārijs. Jo romāna autore pārsvarā ir rakstījusi scenārijus TV filmām un seriāliem, un attiecīgi teksts ir diezgan lakonisks, lai gan nevarētu teikt, ka sauss.

Romāna darbība norisinās pārmaiņu te Vīnē, te Berlīnē, taču nosacītais smaguma centrs ir Vīnes slavenā Zahera viesnīca, ko liela daļa pasaules pazīst kā vēl slavenākās šokolādes kūkas izcelsmes vietu. Darbība notiek 20. gadsimta sākumā, un romānu apvij vieglas feministiskas vēsmas −Zahera viesnīcu ar stingru roku vada atraitne Anna, tās regulārās viešņas ir princese Konstance fon Traunšteina, kas slepus no vīra sacer populārus romānus, ko novērtē ne tikai dāmas, bet arī kungi, un Konstances draudzene Marta Āderholda, kura par sava tēva naudu ir nodibinājusi apgādu, lai izdotu sava dievinātā vīra sacerējumus, bet galu galā gaume un redaktores tvēriens to izveido par veiksmīgu izdevēju. Romāna gaitā uzplaukst vairākas mīlas dēkas, tiek nolaupīts cilvēks, atklājas ģimenes noslēpumi − grāmata ir diezgan bagāta ar notikumiem un vispār to varētu uzrakstīt pat divreiz biezāku… lai tajā iekļūtu bagāto dāmu svārku švīksti, cigāra dūms un izsmalcinātais viesnīcas restorāna aromāts, daudznozīmīgie skati, ko slepus pārmij mīlnieki un neskaitāmas citas lietas, kas raksturo laiku un cilvēkus. Romānu aizverot, ir tāda sajūta, ka tu kaut ko neesi dabūjis līdz galam, kas īstenībā gan ir labāk, ja dabūts par daudz. Bet tomēr − Vīne un Berlīne 20. gadsimta sākumā ir nozīmīgas, notikumiem piepildītas pilsētas un gribētos, lai tās lasītājam atveras kā krāšņs pāva astes spalvu vēdeklis.

 

 

Ekranizācija: Elizabete Gaskella “Ziemeļi un Dienvidi” (2004)

North & South (TV Mini-Series, BBC, 2004)

Elizabete Gaskella (1810-1865) ir 19. gadsimta angļu rakstniece, kuras daiļdarbi joprojām tiek lasīti, lai arī viņu parasti nemin kā pirmo starp laikmeta dižgariem. Es esmu lasījusi latviski tulkoto stāstu krājumu  “Krenforda” (1853), kas stāsta par angļu provinces ikdienu, un biogrāfisko apceri “Šarlotes Brontē dzīve” (1857), ko Gaskella kā tuvs draugs sarakstīja īsi pēc Brontē nāves. Biogrāfija bija interesanta, taču “Krenforda” gan man atmiņā palikusi kā diezgan nūģīgs daiļdarbs. Tādēļ, ilgi nedomājot, nolēmu blēdīties un pabiezā romāna “North and South” (1855) lasīšanas vietā izvēlējos noskatīties tā ekranizāciju, par kuru savukārt biju dzirdējusi viscildinošākās atsauksmes.

Nebūtu pareizi šo ekranizāciju nosaukt par seriālu, jo būtībā tā ir daudzsēriju mākslas filma − četras sērijas, kuru darbība notiek 19. gadsimta vidū. Šai laikā Anglijā jau ir notikusi industriālā revolūcija, izveidojusies rūpniecības nozare un attiecīgi − strādnieku šķira. “North and South” tiek klasificēts kā sociālais romāns, un lasītāji teic, ka romānā tiek plaši atspoguļoti strādnieku neapskaužamie dzīves apstākļi un pirmie streiki. Jāsaka, ka ekranizācijas reklāmās un skatītāju atsauksmēs gan galvenais akcents bija uz satriecošo mīlas stāstu starp ziemeļnieku − skarbo rūpnieku Džonu Torntonu un dienvidu maigo meiteni Margarētu Heilu, bet tā gluži nav taisnība − filmā bija daudz arī par strādniekiem un streiku.

Margarēta ierodas Miltonā (Mančesteras prototips) kopā ar vecākiem, un viņas pirmais iespaids ir drūms − pēc saulainajiem un zaļajiem dienvidiem šeit viss ir pelēks un smoga klāts. Meklējot savas ģimenes labvēli, Margarēta nokļūst kokvilnas ražotnē, kur pirmoreiz redz apstākļus, kādos top audums, un kļūst par liecinieci, viņasprāt, netaisnīgai attieksmei pret vienu no strādniekiem. Strādnieku lamā un soda ražotnes īpašnieks Džons Torntons − garš, tumsnējs vīrietis, kuram Margarēta steidzas izteikt savu nosodījumu un nozvēras šo cilvēku ienīst līdz kapa malai. Tā sākas Margarētas un Džona mīlas stāsts un būtībā visu četru sēriju garumā tuvināšanās notiek pa milimetram, cauri pārpratumiem un aizspriedumu pārvarēšanai. Kā jau minēju, daudz laika tiek veltīts strādnieku dzīvei, kura pārsvarā tiek rādīta no Margarētas skatupunkta – strādnieki dzīvo nabadzīgos mājokļos, sirgst ar arodslimībām, nav sociāli aizsargāti. Margarēta kā īstena samariete dodas apciemot sasirgušos ar pārtikas groziņu, sadraudzējas ar vietējiem un iesaistās labdarībā. Pretstatā tam ir Džona dzīve, kura līdztekus fabrikas vadīšanai aizrit starp pilsētas bagātākajiem cilvēkiem. Protams, ar laiku atklājas, ka uzņēmēja darbam ir cieta garoza un arī paša Džona liktenis nav tik viegls, kā varētu šķist no malas.

Kaut kādā mērā Gaskellas izdomātā fabula atgādina gan “Džeinu Eiru”, gan “Lepnumu un aizspriedumus” (un gan jau arī citus, mazāk populārus 19. gs. angļu romānus), taču šajos romānos sabiedrības dzīve noris otrajā plānā. “North & South” liela daļa ekrāna laika tiek veltīta strādnieku problemātikai, un tā ir pirmā, kas emocionāli uzrunā. Strādnieku liktenis 19. gadsimta bija neapskaužams – garas darba stundas, maza samaksa, sociālā neaizsargātība. Šobrīd, protams, par 1. maija demonstrācijām var pasmaidīt, bet visas strādājošo tiesības kādreiz tika izcīnītas ar streiku un ultimātu palīdzību. Gaskella attēlo vienu no pirmajiem streikiem Anglijas vēsturē, kurš smagi trāpa pa Džona Torntona ražotni, un viņš pat ir spiests ievest īru viesstrādniekus, kuri gatavi strādāt par zemāku samaksu. Elizabete šai situācijā tēlo miera dūju/mediatori, kas mēģina samierināt darba devēju ar darba ņemējiem, un procesa gaitā pamazām zaudē savu kategorisko nostāju pret Torntonu.

Pretstatos veidotais spēles lauks − zaļojoša pļava un industriāla vide, strādnieku nabadzība un rūpnieku turība − izpaužas arī galvenajos varoņos. Džons Torntons pa Miltonas ielām iet kā melna skabarga ar cilindru galvā, viņš ir strikts un lepns. Šādas īpašības piemīt arī Elizabetei, tikai aiz viņa mīlīgā tēla to sākotnēji grūti nojaust − pilsēta norūda jauno sievieti un kādā brīdī viņa pat spēj uzņemties atbildību par visu ģimeni. Nevar noliegt, ka “North&South” drīzāk ir “meiteņu kino” nekā vēsturiski precīza drāma, lai gan man šķiet, ka romantiskāku nekā iecerēts to padarīja abi galveno lomu tēlotāji − Ričards Armitedžs (Richard Armitage) un Daniela Denbija-Eša (Daniela Denby-Ashe). Drūmā skaistuļa tēlu Armitedžs nostiprināja kā sers Gajs no Gisbornas seriālā “Robins Huds”(2006-2009), varētu pat teikt, ka tas bija unikāls gadījums visā Hudu ekranizāciju vēsturē, jo Robins bija nīkulis, bet Gajs krutais džeks, ar kuru Meriona nez kādēļ negrib gulēt. Uz lielajiem ekrāniem Armitedžam ir izdevies nokļūt salīdzinoši nesen kā rūķim Torinam Ozolvairogam “Hobita” ekranizācijā (dabisku iemeslu dēļ šeit viņš nav tik iekārojams). Denbija-Eša gan turpina spēlēt ģimenes seriālos.

Vienvārdsakot, tur ir aina, kad Elizabete ir nolēmusi pamest Miltonu uz visiem laikiem, atvadījusies no Džona un, iznākusi rūpnīcas pagalmā, sēžas karietē. Krīt sniegs, rūpnīcas nokvēpušos mūrus notušē lēni lidojošas pārslas. Džons stāv uz lieveņa un  pie sevis saka: “Look back. Look back at me.” Kariete aizbrauc. Šai brīdī var triumfēt visi kabatlakatiņu ražotāji, un nostiprinās vēlme šo ekranizāciju skatīties vēl ne reizi vien.

Tomass Hārdijs “Tālu no trokšņainā pūļa”(2000)

Tomass Hārdijs. Tālu no trokšņainā pūļa: romāns / no angļu val. tulk. Dagnija Dreika. – Rīga: Artava, 2000. (Thomas Hardy. Far from the Madding Crowd. 1874)

19. gadsimta angļu rakstnieku Tomasu Hārdiju latviešu lasītājs iepazina jau 1903. gadā, kad tika iztulkots un izdots viens no rakstnieka skandalozākajiem romāniem Jude the Obscure (1895) (toreiz latviski − “Judass Neeewehrojamais”), ko viktoriāņu sabiedrība uzņēma ar sašutumu. Jau iepriekšējais Hārdija romāns Tess of the d’Urbervilles (1891) attaisnoja kritušu sievieti, taču “Džūda neievērojamais” pilnīgi nepieņemami diskutēja par sakrālo laulības institūciju. Ja mani atmiņa neviļ, tad es esmu lasījusi kādu no mazāk populārajiem, latviski tulkotajiem Hārdija romāniem, taču tas bija gana sen un nekādas redzamas pēdas manā lasītāja atmiņā nav atstājis. Šoreiz nolēmu vienkārši izvēlēties to Hārdija romānu, kam ir visaugstākais Goodreads vērtējums, un tas izrādījās “Tālu no trokšņainā pūļa”.

Līdzīgi daudziem 19. gadsimta otrās puses rakstniekiem, Hārdijs daudz ietekmējies no Čārlza Dikensa un skarbi kritizējis viktoriāņu sabiedrību, taču Dikenss vairāk pievērsās pilsētas videi, bet Hārdijs ir lauku dzīves atainotājs. Viņa ceturtais romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” pirmoreiz tika publicēts ikmēneša žurnālā turpinājumos un atnesa autoram pirmos panākumus. Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Besšeba Everdena, kura manto sava tēvoča lauku īpašumu. Viņa ir sprigana, apņēmīga tumšmate, kas atlaiž veco, nolaidīgo priekšstrādnieku un nolemj saimniekot pati, jo lauku darbus māk un no tiem nevairās. Besšeba tiek attēlota kā izskatīga sieviete, kam piemīt zināms femme fatale šarms, tādēļ romāna gaitā viņa tiek pie vairākiem pielūdzējiem. Pati Besšeba kā tikla angļu roze gan tikai attāli nojauš par iespaidu, ko atstāj uz vīriešiem.

Besšeba kaut ko zināja par mīlestību kā par izrādi, kuru var noskatīties no malas; par mīlestību, kas varētu piemeklēt viņu pašu, jaunā sieviete nezināja neko.

Pirmais, kam trāpa Amora bulta, ir zemnieks Gabriels Ouks, kas ir viens no simpātiskākajiem romāna tēliem − saprātīgs un kārtīgs cilvēks, kura ieceri kļūt par turīgu aitkopi sagrāvis stulbs suns, bet viņš nežēlojas un turpina strādāt. Otrais ir Besšebas kaimiņš Bolvuds − interesants vecpuisis, kurš jauno sievieti piesaista ar vienaldzību; Besšeba ar viņu ļauni pajoko un izraisa pilnīgi negaidītu reakciju − Besšebai pat sapņos nerādījās, ka tā tumšā un klusā vieta, kur viņa tik vieglprātīgi iesējusi sēklu, īstenībā ir lecekts, kur valda tropiska tveice. Trešais ir vieglprātīgais seržants Trojs, kura sarkanais mundieris un glaunās ūsas jauno saimnieci savaldzina līdz neprātam. Šie trīs vīrieši un Besšeba ir galvenie romāna varoņi, un darbība galvenokārt notiek ap viņu attiecībām. Vēl viens pieminēšanas vērts tēls ir Fanija Robina, Besšebas bijusī kalpone, kurai bijusi tā nelaime sapīties ar seržantu Troju − viņa ir spilgts piemērs viktoriāņu meitenēm, kas notiek pēc neapdomīgas niekošanās ar randiņiem.

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Ja vīrieši romānā ir attēloti diezgan tradicionāli un lielus pārsteigumus nesagādā, tad Besšeba patīkami atšķiras. Viņa ne tuvu nav viktoriāniska lēnīguma iemiesojums, bet stūrgalvīga, lepna būtne, kurai autors gan piešķīris spēju atzīt savas kļūdas un romāna gaitā mainīties. Var just, ka Hārdijam Besšeba patīk, viņa nav ļauna vai nekrietna, viņai vienkārši tāpat kā visiem citiem gadās tādi brīži, kad labāk nelūkoties sevī, lai paliktu par sevi labās domās. Besšeba ir patiesa savās jūtās, lai arī tas viņu noved pie nopietniem pārdzīvojumiem.

Besšeba, būdama pārāk apdomīga, lai pilnīgi ļautos sievišķībai, tomēr bija pārāk sievišķīga, lai izmantotu apdomu savā labā.

Romāns “Tālu no trokšņainā pūļa” patiks lasītājiem, kas varbūt ir noilgojušies pēc vecmodīgām lauku kaislībām un vēlas izbaudīt nesteidzīgu stāstījumu, ko patīkami izdaiļo skaisti debess apraksti un lauku veču asprātības. Ja iespējams salīdzināt, tad tā varētu rakstīt Rūdolfs Blaumanis (ja viņam kādreiz būtu ienācis prātā nodoties romānu sacerēšanai).

Kadrs no filmas “Far from the Madding Crowd” (2015)

Liekot kopā bildi par 19. gadsimta angļu literatūras sieviešu tēliem, man ienāca prātā, ka populārākās tā laika grāmatu varones − Elizabete Beneta (Dž.Ostina “Prāts un aizspriedumi”), Džeina Eira (Š.Brontē “Džeina Eira”), Mārgareta Heila (E. Gaskella “Ziemeļi un dienvidi”) faktiski darbojas ļoti līdzīgos sižetos. Viņa satiek Viņu, un no pirmā acu skata viņiem vienam par otru izveidojas negatīvs viedoklis. Sižeta gaitā abiem nākas garīgi pieaugt, izmainīties un attiecīgi mainās arī viņu savstarpējā attieksme − netīksme pārvēršas pozitīvā pievilkšanās spēkā. Gribētu uzsvērt, ka rakstnieču romānos attīstība notiek abu dzimumu varoņiem. Hārdija romānā pārmaiņas notiek tikai Batšebā, kura nobriest un saprot mīlas īsto vērtību, bet visi vīrieši − kādi nu viņi parādās romāna sākumā, tādi arī paliek. Interesanti, vai tā ir likumsakarība, vai vienkārši nejaušība, ka rakstnieks−vīrietis (pretēji kolēģēm) uzskata, ka tikai sievietei spēj un var mainīties. Bet to es uzzināšu tikai paplašinot izlasīto romānu klāstu.

Šī bija tā nesaraujamā pieķeršanās, kas rodas (ja rodas), kad divi cilvēki, kurus liktenis saved kopā, vispirms iepazīst viens otra rakstura ēnas puses, tikai vēlāk atklājot labāko, kas viņos slēpts, romantikai pamazām apgarojot skarbo, smagnējo, prozaisko realitāti. Tāds draudzīgs biedriskums, kuru rada kopīgi mērķi, nelaimīgā kārtā reti kad ir vērojams divu pretējo dzimumu pārstāvju attiecībās, jo vīrietis un sieviete savienojas nevis darba apstākļos, bet baudot dzīves priekus. Taču tur, kur laimīgu apstākļu sagadīšanās ļāvusi attīstīties tādām attiecībām, pēcāk atklājas, ka šādi papildināta mīlestība ir stiprāka kā nāve − šo mīlestību nekādiem uguņiem neapdzēst, nekādiem plūdiem neizskalot; salīdzinot ar to, kaislība, kas nepelnīti saucas mīlestības vārdā, ir gaistoša kā dūmi.

Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” (2000)

Džeina Ostina. Lepnums un aizspriedumi / no angļu val. tulk. Ilga Melnbārde. − Rīga: Jumava, 2000. – (Jumavas klasika). (Jane Austen. Pride and Prejudice. 1813.)

Nekādos plānos man nebija Džeina Ostina, taču, iespējams, iepriekšējās grāmatas iespaidā, nedaudz iepazīstot viņas dzīvesstāstu, šķita, ka vismaz viņas populārāko darbu varētu izlasīt. Godīgi sakot, es neatceros, ko es no viņas jau esmu lasījusi, jo man ir sajukušas grāmatas kopā ar filmām, taču pavisam agrā jaunībā Ostinas daiļdarbi man nelikās aizraujoša lasāmviela. Šobrīd man romāns ļoti gāja pie sirds un pilnībā saprotu tos, kam tas ir regulāri pārlasāmo grāmatu skaitā.

Džeina Ostina (1775-1817) piedzima kā septītais bērns lauku mācītāja lielā un draudzīgā ģimenē, kopā viņi bija astoņi bērni un visi sasniedza pieaugušā vecumu (Džeina nomira pirmā). “Lepnumā un aizspriedumos” ļoti dabiski attēlota liela, trokšņaina ģimene, kura dzīvo divstāvu lauku mājā, līdzīgā Džeinas dzimtajam pastorātam Stīventonā. Džeinas vienīgā māsa Kasandra līdzinās romāna Džeinai, tikpat saprātīga un piezemēta. Tikai pusotru gadu no savas dzīves Džeina pavadīja ārpus ģimenes – viņu ar māsu aizsūtīja uz meiteņu skolu mācīties franču valodu, glītrakstīšanu, ģeogrāfiju un izšūšanu. Vēlāk vecāki paši mācīja meitenes, turklāt Džeina daudz lasīja. Šeit es nedaudz apjūku, jo iznāk, ka izglītība Ostinai ir praktiski nekāda, un man ir nedaudz grūti saprast, kā bija iespējams rakstīt tik inteliģentus romānus (varbūt no grāmatu lasīšanas tomēr ir kāds labums?). Protams, liels iespaids bija ģimenei, kas bija izglītota, un vecāki atbalstīja Džeinas literārā talanta izpausmes jau no mazām dienām.

Džeina nav pirmā publicētā angļu rakstniece, pirms viņas jau bija zināmas Aphra Behn (1640?–1689), Frances Burney (1752–1840), Ann Radcliffe (1764–1823), Maria Edgeworth (1768–1849). Tomēr rakstniecība netika atzīta par lēdijām piemērotu nodarbošanos, un grāmatu prologos rakstnieces atvainojās par savu uzdrošināšanos. Ostina ar savu nodarbošanos lepojās, viņa rakstīja daudz un savus darbus lasīja priekšā ģimenei un draugiem, tomēr līdz romānu publikācijām bija jāgaida diezgan ilgi. Iespējams, šāda vilcināšanās pat nākusi par labu, jo, piemēram, pirmie trīs Ostinas romāni vēlāk tika pārstrādāti (nav gan iespējams pateikt, cik lielā mērā).

Benetu ģimene romāna 1995. gada BBC ekranizācijā

Ņemot vērā, ka Ostina dzīvoja salīdzinoši ierobežotā telpā un interešu lokā, protams, ka viņa varēja rakstīt tikai par to, kas interesēja viņu pašu un atbilda sabiedrības gaidām, t.i. visi viņas romāni ir veltīti vīra meklēšanai. Tas skan vulgāri un piezemēti, bet atcerēsimies, ka 19. gadsimta sākumā sieviete tiesiski un mantiski bija pilnīgi atkarīga no vīriešu kārtas radinieka − tēva, brāļa, vīra, tādēļ šeit runa ir par savas eksistences pamata nodrošinājumu. Ostina pati bija piemīlīga meitene, kurai ļoti patika balles, taču viņai bija niecīgs pūrs; tiek uzskatīts, ka tādēļ viņa nevarēja būt piemērota partija savai pirmajai un varbūt vienīgajai mīlestībai − īram Tomam Lefrojam, kuram bija vajadzīga bagāta mantiniece. Reālu bildinājumu Džeina saņēma 1802. gadā no Harisa Biga, un šādas laulības būtu finansiāli izdevīgas gan viņai, gan viņas ģimenei − taču pēc pārdomu nakts Džeina atteicās no pienākuma diktētās savienības. Pēc tēva nāves Džeinu ar māti un māsu finansiāli nodrošināja brāļi.

− Mēs esam pārāk atkarīgi no tā, kā ierasts tērēt naudu, un manas kārtas ļaužu vidū tikai retais var atļauties precēties, nedomājot par līdzekļiem.

Romāna “Lepnums un aizspriedumi” pirmais melnraksts tapa, kad Džeina bija pavisam jauna − agrīnos divdesmit. Darba nosaukums bija “First Impressions” un tiek domāts, ka pirmajā variantā romāns pilnībā bija uzrakstīts tolaik populārajā vēstuļu formā. 1813. gadā to publicēja kā Ostinas otro romānu, un galvenā varone Elizabete Beneta vienā mirklī iekaroja lasītāju sirdis. Romāna sižets būtībā atkārto Pelnrušķītes stāstu − kāda piemīlīga, nabadzīga meitene satiek princi un cauri dažādiem šķēršļiem nonāk kopā pie altāra. Taču Pelnrušķīte šoreiz ir pašpārliecināta, asmēlīga, netrīc titulu priekšā un neglaimo vīrieša lepnumam, tai pašā laikā viņa pieļauj cilvēcīgas kļūdas un caur to ir pievilcīga lasītājiem. Nav mazsvarīgi, ka romāna gaitā Elizabete ne tikai mainās pati, bet arī īsteno daudzu sieviešu sapni − spēj mainīt iedomīgo un sākotnēji snobisko Dārsiju.

Kolins Fērts kā misters Dārsijs un Dženifera Īla kā Elizabete Beneta romāna 1995. gada BBC ekranizācijā.

Tradicionāli par romāniem, kas sarakstīti pirms diviem gadsimtiem, vajadzētu teikt, ka jāņem vērā stila un valodas mainība, taču tas nav “Lepnuma un aizspriedumu” gadījums. Es sajutos pat nedaudz muļķīgi, kad pieķēru sevi pārdzīvojam, vai Elizabetei ar māsu izdosies apprecēt savus iecerētos (es taču lieliski zinu iznākumu!). Šajā romānā Ostina ir viegli ironiska, neieslīgst sentimentalitātē, un līdztekus galvenajiem romantiskajiem varoņiem viņai ir izdevusies lieliska komisko tēlu galerija. 19. gadsimta sākumā Ostina eleganti pavīpsnā par aristokrātu iedomību un prasību pēc glaimiem, par lauku muižnieku maziskumu un mietpilsonību. Romānam “Lepnums un aizspriedumi” ir pasakas sižets, kurš cauri pragmatiskam precību tirgum iznes ideju par laulību kā divu mīlošu siržu savienību.

Marija Duenjasa “Sapņu atbalss” (2013)

Marija Duenjasa. Sapņu atbalss / no spāņu valodas tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Maria Duenas. El tiempo entre costuras. 2009.)

“Sapņu atbalss” manu uzmanību piesaistīja no iznākšanas brīža: šķita, ka romānam par jaunu sievieti kara laikā, kura šūšanas ateljē aizsegā nodarbojas ar spiegošanu, ir jābūt aizraujošam. Pēc tam es lasīju dažādas atsauksmes, un mans entuziasms nedaudz noplaka, jo romānam tika pārmests gan pārmērīgs “ziepīgums”, gan bezgaumība. Tomēr “Sapņu atbalss” mani vienalga vilināja − nepaspēju to izlasīt vienlaikus ar spiegu grāmatām, tad nu lasīju kopā ar citām Spānijas grāmatām. Iespējams, ka romāns mani patīkami pārsteidza tādēļ, ka biju sabaidīta vai arī tā vienkārši bija īstā literatūra nemīlīgā, slapjā ziemā.

Galvenā varone ir pavisam jauna meitene Sira Kiroga, kura kopā ar savu māti strādā Madridē šūšanas ateljē. Sākums ir ļoti tradicionāls: Sira nomaina labu, kārtīgu līgavaini (kādi parasti ļoti patīk mammām) pret gludenu skaistuli, kuram īstenībā viņai pat nekas nav jāsola − šuvējiņai hormoni tā sakāpj galvā, ka visi radi var iet bekot. Stāsts ir vecs kā pasaule, bet lai nu laimīgs tas, kas dzīvē līdzīgas muļķības nav sastrādājis. Kādā galīgi nejaukā dienā Sira attopas viena pati, ne vairs Madridē, bet Spānijas Marokas protektorāta pilsētā Tetuānā – slima, pamesta, ar svešu parādu nastu, turklāt 1936. gada vasarā ir sācies Spānijas Pilsoņu karš un viņa nevar atgriezties mājās. Tā nu Sira sāk cīnīties par izdzīvošanu šajā īpatnējā, dažādu tautību un reliģiju iedvesmotā pilsētā; par laimi, Sirai ir zelta rokas un drīz viņas šūšanas prasmes novērtē Tetuānas smalkāko dāmu aprindas.

Kadrs no seriāla “El Tiempo entre Costuras” (2013-2014). Sira kopā ar savu skaistuli-pavedinātāju.

Godīgi sakot, stāstam nevar pārmest oriģinalitāti, taču rakstnieces stils ir patīkams, lasās ļoti raiti, tādēļ labākā romāna definīcija būtu − romantiskas nokrāsas piedzīvojumi ar eksotisku pieskaņu. Es nedaudz padomāju par to, ka daža laba situācija šķiet sadomāta un vai tiešām bez šujmašīnas un palīdzēm ir iespējams tādā tempā dragāt kleitas un kostīmus, savukārt lielu bonusu deva plašais stāstījums par politisko un sociālo situāciju gan protektorātā, gan vēlāk Spānijā − pavisam tuvu autore pieved gan ģenerālim Franko, gan viņa tuvākai apkārtnei. Iespējams, tādēļ es pievēru acis uz visām romantiskajām klišejām, jo man bija ļoti interesanti lasīt par politisko “virtuvi” un spiegošanas procesa aizkulisēm.

Par Lielbritānijas spiedzi Sira kļūst romāna otrajā pusē, kad Franko režīms, kurš oficiāli Otrā pasaules kara laikā ir pasludinājis neitralitāti, tomēr acīmredzami simpatizē nacistiem un veic darbības, kas ir ārkārtīgi neizdevīgas angļiem. Autore gan tieši neizskaidro, kādēļ Sira ir nolēmusi pilsoniski nostāties pret Franko režīmu, taču domāju, ka sākums ir meklējams Siras draudzībā ar Rozalindu Foksu (kā nopratu, reālu vēsturisko personu), kura ir angliete un vienlaikus mīļākā Tetuānas ietekmīgākai personai − Spānijas augstākajam komisāram Beigbederam. Rozalinda pati dara visu, lai satuvinātu Spāniju un Angliju, un šim procesam veiksmīgi savervē arī Siru.

Ja parasti romānos mani samekle ēdienu receptes, tad šoreiz nevarēju paiet garām kādas kleitas tapšanas aprakstam. Rozalindai ļoti ātri bija vajadzīga izejamā kleita − skaista un oriģināla, un Sira viņai pašuja slavenā Delphos viltojumu. Kleitas (vai drīzāk to varētu pat dēvēt par stilu) autors ir spānis Mariano Fortuni i Mandraso, kurš pirmoreiz to radīja vēl 1907. gadā. Tolaik dāmas valkāja sarežģīta silueta kleitas ar korseti, bet Delphos ir iedvesmojies no grieķu hitona – vienkārša piegriezuma, īpaši plisēta zīda auduma kleita, kas maigi apkļauj ķermeni. Sākotnēji dāmas to valkāja kā mājas tērpu, taču ar laiku slavenas aktrises to iznesa publiskā telpā un kleita kļuva par prestižu, katras sevi cienošas modes dāmas garderobes sastāvdaļu. Autore apraksta kā lielu gabalu zīda atlasa iemērc verdošā ūdenī, tad Sira ar palīdzi saņem audumu katra no sava gala un no visa spēka griež katra uz savu pusi, pēc tam audumu kā saritinājušos milzu čūsku izžāvē iespējami lielā karstumā un tad tas ir kļuvis par smalki plisētu, skaistu zīdu. Kleitai ir pavisam vienkāršs piegriezums, lai dominētu auduma faktūra un krāsa, taču oriģinālā Fortuni malas apdarināja ar Murano stikla pērlītēm, lai tērpam būtu labāks kritums.

Var jau būt, ka Dace Meiere savā jaukajā tulkojumā ir kaut kā uzlabojusi autores stilu un izveidojusi to baudāmāku, taču es nevaru pievienoties tiem, kas romānu nodēvējuši par nelasāmu; raitā stāstījumā ir saplūdusi daļiņa romantikas, nedaudz riskantu piedzīvojumu, kārtīgs strēķis vēsturiskās patiesības un krāsainībai − Ziemeļāfrikas ainavas (un es noteikti atcerēšos par volframa nozīmi militārajā rūpniecībā). Man vienīgi būtu iebildums pret to, ka izdevējs grāmatai ir devis tik bezpersonisku nosaukumu. Autore romānu ir nosaukusi “Starp laika šuvēm”, ko grāmatas beigās pamato ar alegoriju, ka spiegi/izlūki ir cilvēki, kas atrodas vēstures neredzamajā pusē un savu laiku nepamanāmi nodzīvo starp vēstures vīlēm. Katrā ziņā būtu derējis vairāk padarbināt iztēli, jo par “Sapņu atbalsi” principā var nodevēt ikvienu dāmu romānu un tas bezpersoniski pazudīs starp simtiem citu.

Karloss Ruiss Safons “Vēja ēna” (2010)

Karloss Ruiss Safons. Vēja ēna / no spāņu valodas tulkojis Centis Gercāns. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010. (Carlos Ruiz Zafon. La Sombra del Viento. 2001.)

“Vēja ēna” ir grāmata, kas uz lasīšanu manā plauktā ir gaidījusi ļoti ilgi, iespējams, vēl pirms tās iznākšanas latviski biju ievērojusi jūsmīgas ārzemju atsauksmes. Šogad MsMarii man ne tikai to uzdāvināja Ziemssvētkos (par ko viņai liels paldies), bet arī ar personīgo piemēru pamudināja izlasīt jau janvārī. Tagad domāju, ka, iespējams, tik ilgi atliku lasīšanu, jo nedaudz baiļojos, vai grāmata būs sajūsmas vērts. Izrādās, ka bažām bija pamats.

Safons raksta lieliski, gribētos pat teikt: rakstnieks talantīgi izmanto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Viņam ir tāda romantiska, brīžiem patētiska valoda, un garākie apraksti tā vien prasās uz pārlasīšanu. Savukārt sižets un varoņi gan ir nākuši no sentimentālo romānu lappusēm, un tāda ziepīga melodrāma izraisīja vilšanos. “Vēja ēnu” es biju sākusi lasīt vairākas reizes un nebiju tikusi tālāk par pirmajām 50 lappusēm, līdz ar to sākotnējais iespaids man bija tāds intriģējoši padrūms: zēns tiek aizvests uz  Aizmirsto grāmatu kapsētu, lai izvēlētos vienu grāmatu un kļūtu par tās aizbildni mūža garumā. Šāds ievads mani zināmā mērā bija sagatavojis fantāzijas literatūrai ar noteiktu gotikas piešprici, taču grāmatas lasīšanas gaitā es sapratu, ka autors aizvien vairāk iejūtas romantiska varoņa ādā un galvenais varonis Daniels izspēlē spāņu melodrāmu (kas būtībā nebūtu slikti, ja grāmatas reklāmā netiktu piesaukts Markess un Eko, taču Koelju gan te ir atrodams ar kaudzi).

Romāna sižets savērpts 20. gadsimta 50-to gadu Spānijā, kad pie varas ir ģenerālis Franko, kura režīms nesaudzīgi vajāja politiskos pretiniekus. “Vēja ēnas” pozitīvie varoņi, protams, ir Franko pretinieki, līdz ar to viņu likteņi ir neapskaužami. Lai gan Safons romānu ir pilnībā apolitizējis un galveno negatīvo tēlu Fumero apveltījis ar vietēja mēroga dēmona iezīmēm, kas izcīna personisko krusta karu un politiskie motīvi ir tikai iegansts nelietībām. Fumero autora izpildījumā ir tāds neģēlis, ka Drakula nobāl uz viņa fona (taču Drakulas rīcībā bija krietni vairāk loģikas). Pēc romāna izlasīšanas man šķiet, ka Safona mērķis ir bijis uzrakstīt romantizētu gotisko romānu, taču brīžiem šķita, ka viņš nespēj izlemt, vai tagad būs romantika vai − gotika (turklāt dikti gribas iepīt arī detektīvu un fantāziju). Abi žanri pieprasa izspēlēt noteiktu tēlu un situāciju kopumu, tomēr to sajaukšana pieprasa ļoti labu stila izjūtu, kādu Safonam es neizjutu. Es varu saprast uzsvērti melnbaltos varoņus, kuri visi runā un domā vienādi, izteikti drūmo un mistisko pilsētas gaisotni, pat vājš galvenais varonis, kurš izrādās ir spējīgs tikai maisīties pa kājām, būtu akceptējams. Taču tie ziepjainie puņķi, kas ievazājas ar diviem paralēlajiem mīlas stāstiem, man iet galīgi garām: kaut kādi neloģiski, galvenajam sižetam pielāgoti romāni, kuros galvenais ir ciest un mīlēties uz grīdas lietus un zibens pavadījumā. Otrs sāpju punkts ir romāna nevajadzīga pagarināšana, jo, piemēram, stāsts par mīlu uz aklo Klāru, stāsts par spoku mājas vēsturi vai maukas vešana nespējnieku nama vecītim ir pilnīgi patstāvīgas vienības, nekā nesaistītas ar galveno sižeta līniju.

Cerību stars šajā romantiskajā bēdu ielejā bija ļoti atraktīvs tēls Fermins (kuru autors gan atrod pilnīgi neloģiski − liekot galvenam varonim no miskastes izvilkt bomzi, kuram no sākta gala vispārējā aizdomu atmosfērā visi bez iebildumiem uzticas). Fermins ir dzīvīgs personāžs, kurš atdzīvina stāstījumu ar donžuana gājieniem un erudīciju, liekot priekšā dzīves laikā iegūtus aforismus:

Lieta tāda, ka vīrietis (..) uzkarst kā kvēlspuldze: sarkans vienā rāvienā un pēc brīža atkal auksts. Sieviete savukārt, un tā ir tīrā zinātne, uzkarst kā gludeklis, vai saprotat?

[Par sievietēm] zināt nezina neviens: ne Freids, ne arī viņas pašas, bet tas ir tāpat kā ar elektrību, nevajag zināt, kā tā darbojas, lai dabūtu pa pirkstiem.

Ko tad jūs gribat? Par spēju čurāt stāvus taču ir kaut kas jāmaksā.

Kopumā, protams, ka es esmu priecīga un pat drusciņ atvieglota, ka beidzot “Vēja ēnu” esmu izlasījusi. Droši vien, ka lielai daļai lasītāju tas bija un būs ļoti labs izklaides romāns, savukārt man bija liela vēlēšanās autoru paņemt aiz ausīm un sasēdināt kopā ar kārtīgu redaktoru, kurš rakstniekam palīdzētu romāna gaitā palikt tajā pirmo lappušu iestaigātajā ceļā, kas mazu zēnu aizveda uz teiksmaino Aizmirsto grāmatu kapsētu.

 

Parīze divās grāmatās: Klārks un Barda

Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Stīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.

Lūiss de Bernjērs “Kapteiņa Korelli mandolīna” (2002)

Lūiss de Bernjērs. Kapteiņa Korelli mandolīna / no angļu val. tulk. Ingūna Beķere. – Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2002. (Louis de Bernieres. Captain Corelli’s Mandolin. 1994.)

Grieķijai pie sāniem, Jonijas jūrā gozējas Kefalonijas sala. Kā raksta Bernjērs, sala bijusi dievu pārapdzīvota, bet tas nav traucējis saliniekiem katram dievam ieviest pa templim vai kulta vietai. Visbiežāk dievu cildināšanas iemesli bijuši praktiski un merkantili − lai aug brangi lopi un olīves, taču Apollona pielūgsme nešķiet tik viegli izskaidrojama. Tomēr ikviens ceļinieks, pāris dienas pavadījis uz salas, saprot, ka Apollona − gaismas dieva godināšana ir vairāk nekā loģiska; nekur citur gaisma nav tik spēcīga un spoža, pirmatnēji skaidra, kā radusies Dieva iztēlē viņa jaunības laikos. Šādiem vārdiem par Kefaloniju stāsta viens no Bernjēra romāna galvenajiem varoņiem Dr. Jannis: gaismas pielieta, bezrūpīgi pakļāvusies zemestrīču briesmām un apātiski pieļāvīga bezkaunīgu kazu bariem.

Es sapratu, ka Kefalonijā nakts nolaižas bez mijkrēšļa iejaukšanās un pirms lietus gaisma mirdz kā perlamutrs. Pēc lietus sala smaržo pēc priedēm, siltas zemes un tumšas jūras.

Kādā no Kefalonijas nomaļajiem ciemiem dzīvo Dr. Jannis ar meitu Pelagiju un izskatās, ka pagaidām viņus neskar Eiropas drudžainais nemiers, lai gan kaimiņš − Itālijas duče savos plānos jau iekļāvis Grieķijas ieņemšanu. Pagaidām dakteris Jannis ārstē nenozīmīgas, ikdienišķas vainas un izklaidējas ar salas vēstures rakstīšanu, pagaidām Pelagija vēl mulsi pieņem jaunā zvejnieka Mandra patizlos mīlas apliecinājumus, bet jau drīz − 1940. gada 15. augustā, Debesbraukšanas svētkos − itāļi nogremdē grieķu kreiseri, kam seko mobilizācija un karš no oktobra līdz aprīlim. Grieķi bija veiksmīgi cīņā pret itāļu fašistiem, tomēr aprīlī karam pieslēdzās arī Vācija un tās iebrukums no Bulgārijas puses nebija atvairāms: 1941. gada maija sākumā Grieķiju okupē vācieši un itāļi. Arī Kefalonijas krastos 30. aprīlī izceļas itāļu karaspēks, kurā dien kapteinis Antonio Korelli un liktenis lēmis viņam apmesties Dr. Jaņņa mājā un iemīlēties grieķietē Pelagijā.

Lai arī Korelli un Pelagijas mīlestības stāsts tiek pasniegts kā galvenā romāna līnija, tomēr grāmatas pirmajā trešdaļā Korelli vēl nav parādījies. Krietni daudz laika tiek veltīts Grieķijas jaunāko laiku vēsturei, turklāt autors maina stāstniekus un vienbrīd savas domas mums izklāsta pat Itālijas duče un Grieķijas premjerministrs Metaksa. Es galīgi nebiju lietas kursā par tādu notikumu kā Massacre of the Acqui Division (1943. gada septembrī pēc Itālijas kapitulācijas vācieši neļāva itāļu karaspēkam evakuēties no Kefalonijas salas, un tika nogalināti aptuveni 5000 itāļu karagūstekņu), kā arī par to, ka pēc Otrā pasaules kara Grieķijā bija Pilsoņu karš, kas pretnostatīja grieķu komunistus un Lielbritānijas un ASV atbalstītus monarhistus. (Tik ierasts ir vienmēr interesēties par Seno Grieķiju, ka dažbrīd piemirstās, ka arī šajā valstī vēsture nav apstājusies.)

Mīlestība ir pārejošs ārprāts, tā izverd kā vulkāns un pēc tam norimst. Un, kad tā norimusies, ir jāpieņem lēmums. Tad ir jāizdomā, vai jūsu abu saknes ir savijušās kopā tik cieši, ka par šķiršanos nespējat pat iedomāties. Jo tāda ir mīlestība. Mīlestība nav elpas trūkums, tā nav satraukums, tā nav nebeidzamās kaisles solījumu neapturamā plūsma, tā nav vēlēšanās katru mīļu brīdi pāroties, tā nav gulēšana naktī nomodā un iztēlošanās , ka viņš noklāj skūpstiem katru tavu miesas pleķīti. Nesarksti, es saku patiesību. Tā ir vienkārši “iemīlēšanās”, tā katram muļķim pa spēkam. Mīlestība pati ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad iemīlēšanās izplēnējusi, un tā ir gan māksla, gan veiksme.

Pēc romāna izlasīšanas es brīdi svārstījos, cik daudz zvaigznīšu tam piešķirt. Ļoti patika autora jaukais, amizantais tonis, kad viņš stāstīja par salinieku dzīvi, viss aprakstīts tik dzīvi un izteiksmīgi. Taču brīdī, kad sākās kara apraksti, man šis tonis vairs nepatika, šķita neiederīgs, disonējošs. Turklāt autors tik ļoti aizraujās ar kara šausmu aprakstiem, ka tas jau brīžiem kļūst fizioloģiski un nedaudz neērti lasīt. Nopietni iebildumi varētu būt pret to, ka diezgan nojaušama ir autora pozīcija labo un ļauno jautājumā, bez tam vēstures zinātāji teic, ka dažos jautājumos viņš krāsas ir stipri sabiezinājis. Tomēr uzvarēja Bernjēra izteiksmīgums − Tas vīrs ir traks un vēl itālis, bet pirkstu galos viņam ir lakstīgalas − vai nav skaisti raksturots kapteinis Korelli?

Iespējams, ka grāmata ir vairāk par karu nekā mīlestību, tomēr kara laika mīlestība ir īpaši lolojama un saudzējama. Kā Jannis mīl savu meitu, kā Pelagija mīl Mandru, kā Karlo mīl Frančesko, kā Korelli mīl Pelagiju… tas nekas, ka romāna beigās es Pelagijas vietā to kapteini Korelli nosistu − stāsts taču būtībā bija ļoti skaists.

***

Greek yogurt panna cotta, and baked figs with honey and walnuts via cookmegreek.blogspot.com

Tikpat neparasts, cik kara laika itāļa un grieķietes mīlestība, šķiet viens no ierastākajiem grieķu desertiem − grieķu jogurts ar medu (Yiaourti me Meli). Tas ir tik vienkārši: pāris karotes jogurta pārlej ar vijīgu medu, gardēži dažādo ar svaigiem vai konservētiem augļiem vai riekstiem. Ideālas vasaras brokastis, bet grieķu tavernās nekautrējas to uzsaukt kā komplimentu maltītes noslēgumā.

Cilvēkiem, protams, patīk lietas sarežģīt un tādēļ, iespējams, radusies grieķu jogurta panna cotta, kurai arī pastāv dažādi varianti. Treknais, kurā piedalās saldais krējums, un liesais ar pienu. Varbūt lieso?

250 g grieķu jogurta, 300 g piena, 50 g cukura, 4 g želatīna plāksnīšu. Želatīnu uzbriedina aukstā ūdenī, pienu ar cukuru uzsilda; nospiež no želatīna plāksnītēm lieko ūdeni un izšķīdina siltajā pienā; samaisa pienu ar jogurtu, lej mazos trauciņos un liek ledusskapī uz pāris stundām. Pasniedz ar medu un augļiem. Latviešu medus garša gan man šķiet pārāk izteiksmīga priekš maigā jogurta, bet tas ir gaumes jautājums.

 

 

Arvīds Grigulis “Cilvēki dārzā” (1957)

Arvīds Grigulis. Cilvēki dārzā. – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. (Pirmpublicējums 1940. gadā)

Tai gadā bija neparasta vasara − maijā sala kā ziemassvētkos, bet jūnijā viss tika izdzīts uz reizi un ziedēja juku jukām − ābeles kopā ar ķiršiem, ķirši kopā ar ceriņiem, ceriņi kopā ar jasmīniem. Kādam šķita, ka zudusi kārtība un jēga, un vālodze jau kliedz pēc lietus. Bet kāds nobriedis vīrs kāpa pāri žogam, lai plūktu puķes skaistai vijolniecei, kuras instruments pieskandināja dārzu ar nemieru un ilgām. Pērkona naktī vijoles skaņas, vēja nestas, savaldzināja vēl kādu – jaunāku, varbūt pievilcīgāku, bet nabagāku. Tagad vijolniecei jāsaprot, uz kura sirds stīgām viņa vēlēsies spēlēt.

Mīlestība ir sveces liesma, un ir skaisti, kad tā liesmo, tikai neierādiet tai saules vietu, lai jūs pārlieku nesamazinātu pasauli. Atrodiet pareizos samērus, un viss būs labi.

Arvīda Griguļa pirmā romāna sižets ir vienkāršs − klasiskais mīlas trijstūris ar skaistu meiteni centrā, pēc kuras kāro divi pielūdzēji, no kuriem viens ir nobriedis un bagāts, bet otrs − kaislīgi iemīlējies un noslēpumains. Galvenie varoņi tiek ielikti simpātiskā darbības vidē − lielā dārzā, visiem ir piešķirtas interesantas, netriviālas profesijas, kuras zināmā mērā diktē romāna gaitu. Neizpaliek arī sava deva intrigu un slepenas darbības. Guntis Berelis “Latviešu literatūras vēsturē” romānu raksturo kā “profesionāli izstrādātu un īsti klasiskas bulvāru literatūras garā ieturētu.” Tā jau ir, ka mūsdienu uztverē romāns brīžiem balansē uz salkanības robežas, tomēr jāatceras, ka 30-to gadu literatūrā tā bija ierasta parādība − nedaudz vairāk jūsmības, pacilātības, aizrautīgu runu. Jāatzīst, ka es brīžiem pasmaidīju par teatrālismu, tomēr mani savaldzināja gan Griguļa lirisms, gan raitie sižeta pavērsieni. Teksts ir piepildīts ar darbību, nav nekādu ūdens gabalu vai “iekritienu”, kas pirmajam romānam ir ļoti labs rādītājs. Interesanti, ka, tāpat kā Akuratera romānos, var sajust, ka Grigulis ir dzejnieks − jaušams lielāks poētisms nekā parastam prozistam. Kaut vai teksts, ka rakstāmgalds ir baravikas krāsā 🙂

Pirmo reizi romāns parādījās atklātībā 1939. gada vasarā žurnāla “Atpūta” lappusēs ar nosaukumu “Liktenīgais noslēpums”. 1957. gada izdevuma ievadā Bruno Saulītis tā kā nedaudz taisnojas par pārspīlējumiem (jo tā brīža socreālisma kanonā tas noteikti neierakstās), to skaidrojot kā sākotnējā avīžu romāna vainu – lai uzturētu lasītājos intrigu līdz nākamajam numuram. Griguļa grāmatai tomēr ir laimīgs liktenis, jo tā ir pārizdota vēl samērā nesen (2007. gadā, Zvaigzne). To, iespējams, noteicis fakts, ka romāns ir ekranizēts (“Ievas paradīzes dārzs” (1990), režisors Arvīds Krievs).

Mīla rada tādu pašu sajūtu kā putni, kas dodas pāri okeānam. Tu viens stāvi uz tilta.  Tu zini, ka kuģis ir pašā okeāna vidū. Ir nakts. Spīguļo retas zvaigznes un rāda tev drošu un pareizu ceļu. Viegls vējš lodā apkārt un atnes jūras augu smaržu no tūkstoš kilometru liela tāluma. Pēkšņi tu dzirdi putnus. Klusu bez trokšņiem viņi nāk, bet vējš svilpo no viņu spārnu vēdām. Viņi atnāk, pārlido kuģi un atkal nozūd tumsā. Tu skaties gaisā un nesaproti − no kurienes tev šīs nolādētās ilgas. Gandrīz jāsakož zobi.

Tāpat tas ir ar putniem, tāpat tas ir ar mīlestību.

Ivars Jansons (1939)

Tā kā Arvīda Griguļa prozai vairāk nepievērsīšos (viņa otro romānu “Kad lietus un vēji sitas logā” nepārlasīšu), tad gribēju kādu drusku palasīt par viņu pašu. Jaunieši noteikti nav lietas kursā, ka pēckara literārajā sabiedrībā Grigulis bija ļoti ievērojama persona, kurš ieņēma dažādus augstus amatus padomju kultūras iestādēs. Tas ir interesanti, kā dažam pirmskara literātam izdevās piemēroties jaunai situācijai, bet cits, lai arī rakstīja padomju pantiņus, tomēr svīda baiļu sviedrus. Grigulis savu priekšzīmīgā rakstnieka tēlu būvēja ar pareiziem kara laika dzejoļiem un stāstiem, bet pēc kara rakstīja arī ideoloģiski korektas lugas.

Vispārīgai attīstībai izlasīju Zigmuda Skujiņa atmiņu eseju “Valdonīgais kalps. Arvīds Grigulis” (krājums “Jātnieks uz lodes”, 1996), kurā Grigulis ir parādīts diezgan nežēlīgā gaismā kā nesimpātisks un divkosīgs cilvēks, kuram tiek parmesta pat daža latviešu rakstnieka literārā devuma sakropļošana. Varētu jau tādu attieksmi pieņemt kā aksiomu, tomēr diezgan negaidīti atklāju grāmatu − Mirdza Kļava “Kopā ar Arvīdu Griguli un bez viņa” (2009). Autore ir tā pati Kļava, kura sarakstījusi bērnu grāmatas par vāverēnu Tomu un citiem zvēriņiem Lielajā mežā, bet, izrādās, arī Griguļa atraitne. Atmiņu stāstījums bija diezgan interesants, protams, subjektīvs, bet noteikti vajadzīgs. Kļava nav pakautrējusies oponēt Skujiņam un diezgan tieši norādījusi, ka viņa raksts ir balstīts uz baumām. Griguļa personības izvērtēšana lai paliek literatūrzinātnieku ziņā, tomēr man personīgi šķiet, ka Skujiņš ir nedaudz sajaucis literatūru ar atmiņām un Griguli uzkonstruējis kā vienpusīgu negatīvo literāro tēlu. Tas īstenībā skumdina, jo no Skujiņa gaidīju plašāku skatījumu.

 

 

Anita Amirrezvani “Ziedu asinis” (2013)

Anita Amirrezvani. Ziedu asinis / no angļu val. tulk. Māra Poļakova. – Rīga: Zvaigzne, 2013. (Anita Amirrezvani. The Blood of Flowers. 2007)

Katram stāstam ir pirmais teikums, kas atver durvis uz nezināmu pasauli. Anita Amirrezvani romānu uzsāk ar tradicionālo izteicienu, kas ievada irāņu teiksmas un pasakas: “Visupirms nebija, un pēc tam bija. Pirms Dieva nebija neviena.”

Sākšu arī es. Reiz dzīvoja meitene, kuras dzīves ceļš likās jau nosprausts: agras laulības un rāma sievas dzīve nabadzīgā Irānas ciemā. Tomēr ļaunā asteszvaigzne izkaisīja debesīs aukstas, baltas bēdu sēklas, un visa dzīve sagriezās šķērsām. Meitene meklēja glābiņu tālā pilsētā pie bagāta radinieka, kur katru dienu vajadzēja pierādīt savu lietderību. Tam līdzēja viņas mērķtiecīgais raksturs un zinātkāre, kas palīdzēja apgūt paklāju aušanas mākslu.

Persija 17. gadsimta sākumā nav tā valsts un periods, par kuru ierasts rakstīt mūsu vēstures grāmatās. Kamēr Eiropu plosa Trīsdesmitgadu karš, bet Rīgu ieņem zviedri, tālajā Austrumu zemē jau pāris gadu desmitus ir nostiprinājies viens no ievērojamākiem Savafīdu dinastijas pārstāvjiem šāhs Abass (1571-1629). Abass bija enerģisks, tālredzīgs valdnieks, veiksmīgs karavadonis, kura laikā sekmīgi attīstījās dažādi mākslas veidi. Šāha jaunā galvaspilsēta – Isfahāna tika uzcelta praktiski no jauna un līdz pat šim laikam ir slavena ar islāmisko arhitektūru un mākslu. Grāmatas galvenā varone ieiet pilsētā, kurā burtiski nupat ir pabeigts milzīgais Pasaules atspulga laukums (Naqsh-e Jahan Square), kura malās atrodas šāha personiskā mošeja (Sheikh Lutfollah Mosque), šāha pils (Ālī Qāpū), ieeja Lielajā bazārā (Isfahan Bazaar) un Piektdienas mošeja ((The Shah Mosque). Tik skaistām celtnēm ir vajadzīgas skaists iekārtojums, un viena no tā rotām ir paklāji, kuru darināšanas māksla šāha Abasa laikā sasniedza ziedu laikus.

Lūkojoties uz liela meistara darinātu paklāju, mēs redzam bezgalības krāšņumu − aizplīvurotu, taču bezgala tuvu, tuvāku nekā pulss dzīslā pie kakla. Ziedi un koki stāsta par paradīzes priekiem, un paklāja vidū ir kaut kas tāds, kas allaž dāvā sirdij mieru. Tur tirkīzzilā ūdenī peld balts lotoszieds, un šis baltais brīnums uzrunā labāko sirdī, tas mūs iesaista lielās vienotības lokā.

A Sickle-Leaf Vine Scroll and palmette “Vase” Technique rug probably Kirman South East Persia, first half 17th century (2.67 by 1.96m.) $33,765,000 at Sotheby’s NY (June, 2013)

Galvenā varone, kurai stāsta sākumā ir tikai 14 gadi, jau ir prasmīga paklāju darinātāja, tomēr, nokļūstot sava mirušā tēva pusbrāļa Gostahama paspārnē, kurš ir šāha paklāju darbnīcas meistara palīgs krāsu piemeklēšanā (tikpat smalks amats, cik visa paklāju darināšana), viņa saprot, cik daudz vēl jāmācās. Meitene ir apsēsta ar paklāju darināšanu, bet… viņa ir meitene un ceļš uz profesionālu darbnīcu viņai ir liegts. Gostahams viņu māca mājas kārtībā, pa starpu saimniecības darbiem atļaujot aust savu paklāju, tomēr 17. gadsimta Persijā piecpadsmitgadīgai meitenei ir pēdējais laiks precēties. Te nu sākas stāsts par vienu no islāma laulību variācijām − pagaidu laulības sīge, kas islāmā tiek juridiski atzītas, bet būtībā ir aizsegs konkubinātam vai pat prostitūcijai. Dižciltīgas un bagātas ģimenes savas meitas sīgē neprecinātu, bet varonei nav lielas izvēles: viņai nākas gan pieņemt vīru, gan arī apgūt gultas prasmes, kas tam liktu pagarināt laulību līgumu.

Romāna gaitā galvenā varone no bērna pārtop par jaunu sievieti, kurai jāapgūst smalkā izdzīvošanas prasme daudzslāņainajā un prasīgajā islāma pasaulē. Apkārtējie cilvēki vēlas, lai varone būtu paklausīgs ierocis viņu vēlmju izpildīšanā, bet  viņai ir pārāk neatkarīgs raksturs, lai pazemīgi apglabātu savas vēlmes. Jaunības maksimālismā viņa pieļauj kļūdas, kas ir gandrīz liktenīgas, bet laikus attopas un turpina ceļu uz savu mērķi.

Arī tu kaut ko esi vēlējies, bet esi sapratusi, ka ne vienmēr ir iespējams dabūt to, ko sirds kāro. Tagad tu vēlies izlabot savas kļūdas. Dari to – un esi kā datele, kas pieņemas saldmē, lai cik akmeņaina un skarba ir zeme, kas to baro.

Jāatzīst, ka paklāji kā interjera priekšmets man ir vienaldzīgi, tomēr paklāju darināšana un jebkuri citi rokdarbi ļoti interesē. Paklāju darinātāja 17. gadsimta Irānā šķiet pavisam eksotisks salikums, kas šajā romānā ir izaudzis ļoti patīkamā – izglītojošā un izklaidējošā stāstā. Vislielākais paldies autorei, ka viņa ne mirkli nav nolaidusies līdz tīksmainam aprakstam par Austrumu sievietes sūro likteni, bet radījusi ilūziju, kas ļauj uz brīdi ieskatīties persiešu mājās, pirtīs, tirgos un mošejās un ļauj lasītājam pašam izveidot viedokli. Galvenā varone ir stipra un radoša personība, kas romāna izskaņā ar savu rīcību patīkami pārsteidz.

Viens no persiešu tradicionālajiem cienastiem ir gooshfil (elephant ears) − salda maizīte, kuru pasniedz kopā ar sāļu piparmētru jogurta dzērienu doogh. Saldais un sāļais kopā veido interesantu kombināciju, un tā ir noticis arī šajā romānā: saldā, pasakām un erotiskām vēsmām bagātinātā maizīte ir sajukusies ar rūgtenu, asarām slacītu dzīves īstenību. Grāmata, kuru es biju gatava pieskaitīt meiteņu romānu pulkam, atklājās kā skaists ceļojums Tuvo Austrumu vēsturē un kādas jaunas mākslinieces dzīvē.