Ю Несбё. Снеговик /  пер. с норвежского Екатерины Гудовой. – Москва: Иностранка, 2011. – (Harijs Hole; 7). (Jo Nesbø. Snømannen. 2007).

Jū Nesbē. Leopards / no norvēģu val. tulk. Ilmars Briška. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. – (Harijs Hole; 8). ( Jo Nesbø. Panserhjerte. 2009).

Nesbe_LeopardsNorvēģu detektīvu rakstnieks Nesbē jau sarakstījis desmit grāmatas sērijā par dažādu atkarību plosīto policistu Hariju Holi. Ziemā, kā jau pienākas, lasīju par Sniegavīru, bet nupat – par neremdināmu slepkavu, kurš piezogas upuriem klusu kā leopards.

Pastāv tāda likumsakarība, kas spēlē par labu rakstniekam un izdevējam – ja ir izdevies lasītāju iemīlināt galvenaja varonī, tad, neatkarīgi no žanra, lasītājs vēlēsies zināt, kas notiek ar varoni tālāk. Nesbē detektīvā tas principā nozīmē – kādu vēl garīgu un/vai fizisku traumu nāksies izciest Harijam Holem. Nabadziņš jau iepriekš ir ziedojis savu sirdsmieru, skaidro prātu un guvis dažādas dziedējamas traumas, bet šajos romānos tiek kropļots jau nopietnāk. Jācer, ka līdz romānu sērijas nobeigumam Hole nebūs pazaudējis visus locekļus un orgānus.

Rakstīt par abiem romāniem kopā ir diezgan loģiska izvēle, jo fabula būtībā ir līdzīga – Oslo ir uzradies maniaks, kurš slaktē vienu sievišķi pēc otra, bet vienīgais, kurš Norvēģijas policijā spēj atrisināt šo noziegumu, ir Hole, jo viņš ir mācījies par to FIB kursos Amerikā. (It kā nabadzīgā Norvēģija vēl kādu nevarētu apmācīt.) Iespējams, gan arī, ka Norvēģijas policija ir gudra un saprot, ka psihopātu var noķert tikai psihopāts, par kādu Hole tiek cītīgi prezentēts, tādēļ visi piecieš viņa drūmo garastāvokli, iedzeršanas lēkmes un dīvainās darba metodes. Jau piektā romāna (“Pentagramma”) izskaņā Harijs izšķīrās ar savu iemīļoto Rakeli, bet tas netraucē viņai regulāri parādīties romānos gan kā potenciālajam upurim, gan kā Harija iedomu tēlam – neaizmirstamai femme fatale; bet lasītājam nevajag uztraukties par Harija seksuālās dzīves tukšumu, jo regulāri uzplaukst kāda cibiņa, kas nogrimst viņa nodzertajās acīs.

Ja godīgi, tad tā īsti no Harija Holes sērijas man kā pēdējais patika sestais romāns “Glābējs”, kas bija konstruēts priekš Nesbē netradicionāli – paralēli varēja sekot gan Harija, gan slepkavas gaitām, kas, protams, noņēma no dienas kārtības jautājumu – kurš ir vainīgais? – tomēr interesanti preparēja noziedznieka sajūtas un motīvus. Pēdējās divās grāmatās man bija pārāk daudz līķu un pārāk samākslots nozieguma veids – pilnīgi sailgojos pēc kāda vecmodīga nozieguma, kurā būtu vecie labie nogalināšanas motīvi – mīla, nauda vai vara, savukārt nozieguma ieroči – šaujamais, inde vai duncis. Nē, tiešām, asinīm pilošs cirvis, kas atstāj dekoratīvas pēdas sniegā vai āfrikāņu mutes bumbiņa ar dzeloņiem ir interesanta parādība, bet nu man tā šķiet stipri sadomāti un pārāk slimi.

Ja ir sākta lasīt Nesbē sērija, tad tur jau neko vairs nevar neko darīt − atkarība ir iestājusies, un agri vai vēlu tiks izlasīti arī atlikušie divi Holes romāni. Tomēr jāatzīmē, ka autoram izveidojot spilgtu galveno varoni, tas bieži vien sāk diktēt savus noteikumus un ierobežo autora iztēli; iespejams, tādēļ Nesbē ir spiests gan izdomāt visādus “jautrus” nogalināšanas veidus, gan mocīt Hariju ar jauniem dēmoniem, gan arī ieviest iespaidīgas fināla ainas ar labā un ļaunā pēdējo cīniņu (turklāt abos romānos fatāls ir kritiens). Varbūt Harija Holes iespaidīgās personības neierobežots Nesbē varētu atraisīties radošāk (kā viņam tas sanāca Hodejegerne/Headhunters, 2008), tādēļ mani ļoti interesē jaunākā Nesbē grāmata −Sønnen/The Son (2014).