Anšlavs Eglītis. Ziemsvētku stāsti: [izlase] / sast. V.Hausmanis. – Rīga: Zinātne, 1999.

Neliela grāmatiņa ar 14 stāstiem, kuru izvēlējos lasīt, nosaukuma uzrunāta. Eglītis daudzus gadus ASV latviešu laikrakstā “Laiks” ir publicējis Ziemassvētku stāstus, tā ir veidojies viņa krājums “Pasmaidot” (1970). No šī un vēl krājuma “Ciemiņš no dzimtenes” ir izvēlēti stāsti “Zinātnes” izdevumam. Stāstu varoņi ir trimdas latvieši, kuri, līdzīgi autoram, pūlas iejusties Rietumu pasaulē, brīžiem ieslīgstot nostaļģijā pēc mājām.

Hausmaņa ievadā Eglītis nodēvēts par izcilu prozaiķi – nekad neesmu to sapratusi, jo mani centieni iejusties Eglīša grāmatu pasaulē diemžēl nav vainagojušies ar panākumiem. Tomēr grāmatu līdz galam izlasīju (nebija jau nekāda lielā), bet attieksme gan nemainījās. Eglītim ir brīnišķīga valoda –

“Piemēra dēļ, tepat bļodā uz galda – āboli. Šejienes ābols. Kas tas vispār bija par ābolu? Tik vien kā āriene, bet tas arī viss – liela, irdena miesa, pļegana, bezrakstura garša. Lūk, Latvijas sīpoliņš, tas bija ābols: mazs, dzeltēns kā vaska bumbiņa, skāņš, sulīgs, dzidru, skaidru, īsti ābolīgu garšu. Arī lielie, baltie antonovkas bija vareni. Cieti kā akmeņi, bet iekod – ā – cik atspirdzinošs skābums!”

– tomēr ar valodu vien man nepietiek, viņa stāsti man atstāj tieši tādu – pļeganu  – pēcgaršu. Tajos ir gana daudz asprātības, gana interesanti notikumi un raksturi, bet, acīmredzot, mēs neesam radīti draudzībai. Piedod, Anšlav, ceru, ka Tev ir citi cienītāji!