Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Kad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.