Макс Фрай. Ключ из жёлтого металла. – Санкт Петербург: Амфора, 2009.

Fraj__Klyuch_iz_zheltogo_metallaMakss Frajs ir tas autors, ko esmu vēlējusies nomēģināt gadiem, un jau pasen izpētīju, ko tādu labu varētu palasīt no viņa sarakstītā. Fraja rakstāmspalvai pieder ļoti liels grāmatu cikls «Лабиринты Ехо» un tā turpinājums «Хроники Ехо», kurus vieno galvenais varonis sers Makss. Par laimi, ir arī romāni bez piesaistes kādam ciklam, kuri labāk noder rakstnieka iepazīšanai.

Makss Frajs jau ar pirmajām grāmatām krieviski lasošo vidū kļuva ļoti populārs, Krievijā pat sasniedzot kulta rakstnieka statusu fantasy žanrā, tomēr ilgi laiku nebija zināma viņa īstā personība. Bija skaidrs, ka tas ir pseidonīms, tādēļ versijas izvirzījās visdažādākās. 2001. gadā beidzot tika pateikts, ka aiz šī pseidonīma slēpjas krieviski rakstošā ukrainiete Svetlana Martinčika, kurai sākotnēji sera Maksa pasaules radīšanā ar idejām palīdzēja Igors Stjopins. Nu jau gandrīz desmit gadus Martinčika dzīvo Viļņā, un pēdējos gados ir iznākuši vairāki viņas pasaku krājumi, kas veltīti Viļņai (veicas gan tai Viļņai ar apdziedātājām, tīri vai skaudība metas). Burtiski nupat, martā, Martiničika viesojās Rīgā, kur viņai bija tikšanās ar lasītājiem un gara radio intervija – sākumā viņa atstāj tādu labdabīgas dīvaines iespaidu, bet sarunas gaitā atklājas ļoti interesanta personība, kas domā tēlaini un oriģināli, ir gatava gan dažādām ekstravagancēm, gan nopietnai atbildei uz jautājumu. Piemēram, vairākus satrauktus Latvijas krievvalodīgos viņa apbēdināja ar viedokli, ka krievu bērnam nedraud kļūšana par latvieti, ja viņš mācīsies bilingvālā skolā; kāda klausītāja pat piedraudēja vairs tādēļ nelasīt viņas grāmatas. Pieņemu, ka Martinčukai kā Maksam Frajam daudz patīkamāk bija dzirdēt no vairākiem lasītājiem, ka viņas grāmatas ir palīdzējušas depresīvā brīdī vai pat devušas impulsu nopietni mainīt dzīvi.

Romāna “Ключ из жёлтого металла” galvenais varonis ir Filips, 33 gadus vecs garā brīvs pasaules pilsonis. Tēva mājas viņam ir Viļņā, pats viņš vairāk uzturas  Piemaskavas vasarnīcā, kur dzīvo par rentes naudu no vairākiem Maskavas dzīvokļiem, bet vispār viņam patīk būt brīvam un neatkarīgam. Tomēr Filipam ir uzmācies dzīves apnikums: viņaprāt, cilvēki to vien dara, kā cīnās līdz pēdējam par savām svētajām tiesībām maitāt dzīvi sev un apkārtējiem, ciest līdz sirds dziļumiem, izjusti sevi žēlot, novecot un nosprāgt – un nekas viņus nespēs novirzīt no mērķa. Īstenībā Filips baidās, ka kļūs tieši tāds pats, un apbrīno savu tēvu Karlu, talantīgu ērgeļnieku, kurš vienmēr, jebkuros apstākļos spēj saglabāt iekšējo patību. Vispār šī doma par nepieciešamību sevī glabāt īpašu, ekskluzīvu telpu, kurā netiek ielaisti svešinieki, man ir ārkārtīgi tuva, dzīves laikā izlolota – īpaši vērtīga tā ir brīžos, kad šķiet, ka pār taviem rūpīgi krātajiem kristāliem viens nupat ir pārgājies ar smagiem zābakiem.

Filipu no Maskavas izsauc tēva zvans, kurš viņam grib uzticēt uzdevumu – aizbraukt uz Prāgu un apmainīt antikvāru grāmatu pret senu atslēgu. Pirms daudziem gadiem Filips Viļņas mājas pagrabā ir atradis durvis, kas vecākas par pašu māju un uz tām rotājas trīs dievietes Hekates attēlojumi; durvju atslēga nebija atrodama, bet tagad Filipa tēvam šķiet, ka viņš to ir uzgājis. Tā nu Filips dodas uz Prāgu, lai tiktos ar savādu kolekcionāru, un sākas viņa ceļojums pa Eiropas pilsētām, kurā tiek satikti visādi dīvaiņi, noris neticami notikumi, līdz kamēr Filipam top skaidrs, ka viņš, pašam nezinot, ir iepīts kādā spēlē. Jēgu šai spēlei viņš neredz, bet dzīvot pēkšņi ir kļuvis daudz jaukāk – kamēr process ir interesants, mierīgi var iztikt bez papildjēgas, un tieši to viņam vajadzēja – ne pierādīt, bet sajust.

Viss romāns ir parafrāze par bērnu grāmatu “Zelta atslēdziņa”. Filips, protams, ir Buratino, viņa tēvs (īstenībā adoptētājs, bet mammas nav) – papa Karlo , savādais kolekcionārs Černoguks – Karabass Barabass un ar laiku uzrodas arī visi pārējie Buratino draugi un nedraugi, lapsu Alisi, runci Bazilio un zilmati Malvīni ieskaitot. Tai pašā laikā parafrāze nav uzmācīga, drīzāk uztverama kā fona rotaļa un netraucē rakstnieci radīt savu unikālo romāna noskaņu.

Romānam tiešām piemīt sava neatkārtojamā atmosfēra, tā pievilcīgākā daļa noteikti ir vieglā ironija un jaukā attieksme – dzīve ir aizraujošs ceļojums. Tas man patika, tomēr nedaudz nepatika tā sadzīves filozofija, kas spraucās caur Filipa pārdomām par dzīvi, jo vispār nepatīk jebkas moralizējošs. (Pēdējoreiz es tādu attieksmi satiku Mariņinas romānos – viņai mūžīgi vajadzēja visu salikt pa plauktiņiem. Frajam gan tas nav tik traucējoši.) Un kafijas dzeršanai arī briesmīgi daudz laika tiek veltīts. Kopumā man par grāmatu ir labs iespaids, galvenā ideja ir simpātiska, tomēr par lielās sērijas lasīšanu vēl neesmu pārliecināta. Varbūt pagaidīšu brīdi, kad man viss būs apnicis.

Lai gan – ar aprīļa gaisu tā ir vienmēr. Tas ir piesātināts ar dievsvienzinkā neizteiktiem solījumiem. Parasti jau maija beigās kļūst skaidrs, ka tas ir bijis parastais sezonālais organisma hormonu nojukums. Tomēr līdz maija beigām es laikam gan pabūšu par naivu muļķi. Aplami būtu atteikties no tādas izpriecas.

P.S. Tagad ir liela kāre atkal aizbraukt uz Viļņu, Prāgu un beidzot uz Krakovu; pilsētas Frajs apraksta lieliski.

Advertisements