Stīvens Klārks. Ellīgs gads Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Stephen Clarke. A Year in the Merde. 2004.)

Elizabete Barda. Pusdienas Parīzē / no angļu val. tulk. Ingrīda Krūmiņa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Elizabeth Bard. Lunch in Paris. 2010.)

Paskatoties kalendārā, laikam jau būtu jāmeklē kādas saltas un sniegotas grāmatas, taču skats aiz loga liek justies lietaini un pelēcīgi. Diezgan apzināti gada noslēgumā esmu ieplānojusi lasīt “pavieglas” grāmatas (jo citādas man darba dēļ smadzenes neņem pretī), un gluži neviļus tās ir tā vai citādi saistītas ar Franciju. Vēl klāt piesviedīšu (jau tradicionāli) divas bērnu grāmatas un turpināšu lasīt Asmo aizpagājušo Ziemassvētku dāvanu (lai nomierinātu savu sirdsapziņu).

Vispār es nepiederu pie cilvēkiem, kas “ģībst, dzirdot frančus”, un Parīze jau nu galīgi nav mana pilsēta. Tādēļ loģiski paskaidrot, kāpēc es izlasīju divas diezgan viduvējas grāmatas par ārzemnieku piedzīvojumiem Parīzē, es jums nespēšu. Varbūt zemapziņā es vēlējos apliecinājumu, ka neesmu vienīgā, ko tracina franču snobisms un pasaules nabas sindroms.

Barda_Pusdienas ParīzēBarda ir ņujorkiete jeb precīzāk – Ņujorkas ebrejiete, kuras profesija kaut kādā veidā ir saistīta ar mākslas muzejiem (tas parādījās tik pastarpināti, ka atmiņā nepaliek); strādājusi Anglijā, satikusi francūzi un pārcēlusies dzīvot uz Parīzi. Diezgan ilgi viņai neizdodas dabūt darba atļauju, tad nu viņa dzīvo pa māju, apgūst franču virtuvi un vietējās ieražas. Pateicoties viņas kulinārajam hobijam, grāmatā ir diezgan daudz ēdiena recepšu, kas man šķita (ar pāris izņēmumiem) pārāk eksotiskas un dīvainas, lai būtu izmantojamas. Godīgi sakot, Bardas galvenās varones tēls mani no sākuma ļoti stipri kaitināja, bet grāmatas gaitā es pie viņas pieradu. Viņa varētu būt viena no tām manierīgajām, ar nazālu balsi apveltītajām amerikānietēm, kuras (par laimi) vismaz ir inteliģentas, tomēr uz eiropieti emocionāli iedarbojas kā zilonis trauku veikalā. Meitene diezgan ātri saprot, ka mājās apgūtās darbības metodes (kā no agresīva mārketinga rokasgrāmatām) Francijā vienkārši nestrādā, un būtībā visas grāmatas garumā cenšas saprast, vai viņas mīlestība ir tik stipra, lai paliktu dzīvot tik atšķirīgā no mājām Eiropas valstī.

Faktiski abas grāmatas visinteresantāk ir lasīt kā antropoloģisko pētījumu; redziet, man šķiet, ka latviešiem kā skaitliski mazākai tautai, pārceļoties uz svešu valsti, ir pierastāk pielāgoties mītnes zemei. Savukārt šai gadījumā anglis vai amerikānis, ierodoties Francijā, ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzimtenes tradīcijas ir daudz labākas un francūži vienkārši ir muļķi, ka to nesaprot. Tas man atgādina neseno Latvijas “draudzeni” expateyeonlatvia, kura izmisīgi šeit centās iedibināt īru paražas (ceru, ka šobrīd Vācijā viņas dzīve rit mierā un harmonijā). Barda savu pielāgošanās stāstu risina diezgan maigi, sievišķīgi mīļā miera labad cenšoties rast kompromisu starp amerikāņu un franču kultūrām, un var teikt, ka viņai tas pat izdodās.

Francijā cilvēki bieži saka “nē”, lai tikai nodemonstrētu savu varenību, lai parādītu, ka nekas nevar notikt bez viņu atļaujas. Ir iespējams, ka ar šādu nolūku tiek aizslēgts pat lielveikals. Turpretī Savienotajās Valstīs cilvēki parāda savu varu, izmantojot iespēju pateikt “jā” un palīdzot visu nokārtot. Amerikāņi ir gatavi turēt lielveikalu atvērtu kaut stundu ilgāk, ja vien tā iespējams palīdzēt klientam.

Klārks_elligsStīvens Klārks savā attieksmē pret frančiem ir krietni skarbāks par Bardu – viņa ironiskajā romānā Parīze vispirms ir vieta, kur ārkārtīgi jāuzmanās no iekāpšanas suņa sūdos. Pols Vests ir autora alter ego – jauns un pašpārliecināts anglis, kas ierodas Parīzē pēc vietējā uzņēmēja uzaicinājuma. Ja Barda mums stāstīja par Parīzes ikdienu no inteliģentas mājsaimnieces skatu punkta, tad Klārks piedāvā lecīga angļa ironisko viedokli. Neko vairāk par Bardas varoni man tas Pols nepatika – šovinists (viņš tiešām domāja, ka pēc neliela flirta šefa sekretāre jau ir gatava ar viņu nodoties seksam dabavietas sieviešu tualetē?), uzpūtenis (nepatīk, ja ierēc, kā franči runā angliski, bet pats nejēdz pat franču sarunvalodu) un vispār rupeklis. Lai gan joki brīžiem bija smieklīgi. Un noderīgi padomi, kā pareizi pasūtīt kafiju Parīzē.

Vienīgi franči, es nodomāju, spēj sasniegt orgasmu, klausoties sevī. Absurds orālais sekss. Pašapkalpošanās.

Vienā lietā gan abos autoros valda pilnīga vienprātība – franču virtuve ir lieliska un viņu kulinārā gaume ir izmainījusies uz visiem laikiem. Bardas gadījumā pat diezgan konkrēti – viņa kopā ar vīru šobrīd ir atvērusi Provansā saldējuma kafejnīcu. Un Klārka romānā galvenais varonis ar viltību un jaunās pasijas palīdzību atver pats savu angļu tējnīcu.

Neesmu pārliecināta, vai šīs grāmatas bija vērts tulkot latviski, jo tā nav nekāda dižā daiļliteratūra (daži blogeri raksta labāk), arī izklaide diezgan viduvēja. Latviešu tulkojuma noformējums ir maldinošs un paviršs (manuprāt, grāmatu noformējumiem izmantot istockphoto vietni tomēr nav labais tonis, vismaz ne tāda līmeņa izdevniecībai). Iespējams, ka tādas grāmatas ir vajadzīgas kā neliela sāls šķipsna ēdienā, kas bagātina visādi citādi nomācoši saldo un jūsmīgo Parīzes aromātu.