Havjers Mariass. Tik balta sirds / no spāņu val. tulk. Dace Meiere. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. (Javier Marias. Corazon tan blanco. 1992.)

Mariass_Tik balta sirdsSpāņu romāni pie mums tiek izdoti ar nemainīgu regularitāti − pēdējo desmit gadu laikā aptuveni divi romāni gadā, turklāt dīvainā kārtā izrādās, ka tulkotāju ir diezgan daudz (uzvar, protams, Meieres kundze ar septiņiem romāniem). Pārsvarā tā ir izklaidējoša literatūra ar vēsturisku ievirzi, taču palaikam tiek tulkots arī kaut kas tāds, ko ielikt klasikas plauktiņā. Havjers Mariass būtu pieskaitāms pie dzīvajiem klasiķiem, 1997. gadā par romānu “Tik balta sirds” viņš ieguva prestižo International IMPAC Dublin Literary Award.

Mariasa grāmata ir brīnišķīgi uzrakstīta un pārtulkota, un pilnīgi iespējams, ka viņa radītie tēli manās domās uznirs ne reizi vien; taču nevaru noliegt, ka brīžiem grāmata mani kaitināja un nepatīkami nomāca. Iespējams, ka īstai literatūrai, kādai neapšaubāmi ir pieskaitāms Mariasa romāns, lasītājā ir jārada dažādas emocijas, tieši tāpat kā to dara pati dzīve. Ja vajadzētu ļoti īsi raksturot Mariasa romānu, tad to varētu izteikt ar 3 D: dziļdomīgi, daiļrunīgi, daudzslāņaini.

Romāna galvenais varonis ir tulks Huans, nedaudz pāri trīsdesmit, kurš nesen apprecējies. Varbūt šī notikuma dēļ viņam beidzot, it kā nejauši tiek pavēstīts, ka viņa tēva pirmā sieva ir izdarījusi pašnāvību ļoti drīz pēc kāzām. Neteiksim, ka Huanam ārkārtīgi interesētu, kādēļ tas ir noticis, taču ziņkāre, protams, nedaudz urda. Huana domu un atmiņu plūsma ievelk lasītāju, kuram tiek stāstīti dīvaini, sākotnēji šķietami nesaistīti notikumi, un grāmatas beigās tas viss kļūst par biezu, eļļainu straumi, kurā riņķus met atvari, ievelkoši virpuļi. Ik pa laikam man gribējās autoram piebikstīt, jo šķita, ka viņš aiziet kaut kādā prātuļojošā meditācijā vai arī nebija īpaši skaidrs, kāpēc man jāuzzina par kādas negantas kubietes slepenu sakaru ar precētu spāni. Jāatzīst, ka manas domas ļoti bieži nesaskanēja ar Mariasu vai drīzāk − ar viņa pausto dzīves filozofiju, taču uzrakstīts tas bija skaisti.

Ikvienas cilvēku attiecības vienmēr nozīmē neskaitāmus sarežģījumus un varmācību, un arī aizvainojumus un pazemojumus. Visi vienmēr visus piespiež − ne tik daudz darīt to, ko tie nevēlas, bet drīzāk darīt to, par ko tie īsti nezina, vai vēlas, jo gandrīz neviens nekad nezina, ko nevēlas, un vēl jo mazāk zina, ko vēlas, un nav nekādas iespējas to izdibināt.

Man šķiet, ka grāmata apliecina tēzi, ka pārsvarā cilvēks ir tendēts pielīdzināt citus savai saprašanas pakāpei. Mariass visiem saviem varoņiem ir piešķīris dziļus, smagnējus prātojumus, un es īstenībā maz uztvēru, kur beidzas viņa galvenais varonis un sākas citi raksturi − jo būtībā viņi visi bija vienādi. Bet pilnīgi iespējams, ka romānā, kurš ir rakstīts no pirmās personas tieši tas ir pareizais piegājiens, jo mēs taču visi pasauli uztveram caur vienu − savējo − uztveres prizmu, un citādi tas nemaz nav iespējams.  Taču ar šādu pieeju visi romāna tēli tomēr sanāk pārāk vienveidīgi, un tas nedaudz nomāc − jo viens no dzīves skaistumiem (lai arī brīžiem kaitinošiem) ir tās daudzveidība.

Mēs ticam, ka arvien labāk iepazīstam cilvēkus, kas ir mums līdzās, taču laiks atnes sev līdzi daudz vairāk nezināmā nekā zināmā, un varētu pat teikt, ka mēs ar katru brīdi zinām arvien mazāk un ēnas zona nemitīgi paplašinās. Jo spilgtāka būs gaisma, jo izteiktākas būs arī ēnas.

Romāns ir izteikti vīrišķīgs, un ne vienmēr tai labākā nozīmē, jo visi sieviešu tēli faktiski ir tikai spoguļi vīriešu rīcībai, tiem praktiski netiek piešķirts savs spēles lauciņš. Huana sieva, Huana tēva sievas, kubiete − spāņa mīļākā, Huana Ņujorkas draudzene − viņas visas runā ar vīriešu tekstiem un dara to, ko no viņām vēlas vīrieši. Izņemot to spītīgo, kura nošavās. Varbūt tādēļ viņa autoram šķita tik svarīga? Cerēsim, ka tas ir mans maldīgais iespaids, bet šobrīd vispār spāņu literatūra man šķiet orientēta uz vīrieti un viņa izjūtām.

Nezinu, vai tieši to vēlējās nodot autors, bet fināla iespaids − ja tēlaini izsakās − man atgādina nocirstu celmu, uz kura vērojami neskaitāmi gadu rinķi, it kā cilvēku dzīves klātos viena uz otras, cita pieglaužoties, cita attālinoties. Un viss ir saistīts, un visi ir saistīti, cilvēki cauri gadiem un attālumiem spēj atkārtoties žestā, domā, rīcībā, un šķiet, ka tieši tā tas ir iekārtots un nekas jauns vairs nav iespējams… Iespaids ir ļoti spēcīgs un izraisa melanholiski grūtsirdīgas sajūtas. Es tādas romānos nemeklēju (manī pašā tādu ir pietiekoši), tādēļ nekāda aizrautīgā lasīšana man nesanāca.

Redzi, mūsu dzīve nav atkarīga no mūsu rīcības, no tā, ko esam izdarījuši, visu nosaka tas, kas ir zināms par mums un par to, ko esam darījuši.

Domāju, ka romantiskas literatūras cienītājiem grāmata liks vilties, taču tā labi demonstrē, kas mūsdienās ir kvalitatīva daiļliteratūra; neatkarīgi no lasītāja subjektīvā viedokļa, “Tik balta sirds” ir skaisti uzrakstīta, īpašu sajūtu grāmata.