Killer Thriller (3 gabali)

Šoreiz ar vienu ierakstu esmu nolēmusi nosist trīs mušas, t.i. uzrakstīt par trim grāmatām uzreiz. Nesanāca šogad izbaudīt RIP izaicinājuma priekus, bet vismaz detektīvus oktobra nogalē palasījos. Diemžēl neviens no tiem nebija tik izcils, lai es tagad atvēzētos uz dziļu iztirzājumu, bet savu īso aprakstiņu, protams, katrs ir nopelnījis. Dažādībai amerikāņu un franču detektīviem piesviedu vēl vasarā izlasīto zviedru trillerīti.

Pīters Svonsons. Līdz nāve mūs šķirs / no angļu val. tulk. Gunita Mežule. – Rīga: Kontinents, 2015. (Peter Swanson. The Kind Worth Killing.)

Var noprast, ka Svonsons ir jauns vārds ASV trilleru rakstnieku vidū, ieguvis daudz jūsmīgu atsauksmju, tiek salīdzināts ar Gone Girl utt. Iespējams, no visiem trim krimiķiem Svonsona man patika visvairāk, jo šeit autoram nebija pretenziju uz episkiem vēstījumiem, kas risinās uz sniegotu, mežonīgu ainavu fona (jo sniegā visdekoratīvāk izskatās asiņu paltis) un kaut kādā mērā tas nogalināšanas ārprāts bija saprašanas robežās.

Pats stāsts ir diezgan vienkāršs − lidostā satiekas divi (it kā) svešinieki, vīrietis sadzeras un nepiesardzīgi skaļi pauž vēlmi pārlauzt sprandu savai neuzticīgajai laulenei; viņa vēstījums atrod dzirdīgas ausis un nejauši satiktā pudeles māsa piesola viņam visāda veida atbalstu − gan morālu, gan praktisku. Morāle nr.1: uzmanieties no cilvēkiem, kas atbalsta jūsu ļaunos projektus, jo visticamāk tie ir paša sātana sūtīti. Tālākā romāna gaitā, protams, izrādās, ka sievietes ir maitas, kas šai pasaulē sūtītas, lai apvestu ap stūri naivos vīriešu dzimuma vientiešus (trīs eksemplārus), savukārt dievs nav mazais bērns un tās vellatas dabū, ko pelnījušas (gandrīz). Morāle nr.2: ja jums gadās nogalināt vairāk par vienu cilvēku, tad līķus slēpiet dažādās vietās.

Patika, ka autors romāna gaitā mainīja stāstniekus, tas bija atsvaidzinoši, taču ļaunajām sievietēm gan leģendas vajadzētu izdomāt oriģinālākas. Varētu izlasīt vēl kādu Svonsona darbu.

Bernārs Miņjē. Melnais taurenis / no franču val. tulk. Maija Indraša. – Rīga: Zvaigzne, 2014. (Bernard Minier. Glace. 2011.)

“Melnais taurenis” ir īsts ziemas detektīvs par nomaļu ciemu Francijas Pirenejos, kuram ļauns liktenis kaimiņos iedalījis psiheni, uz kuru sūta pilnīgi nelabojumus, nepieskaitāmus kriminālnoziedzniekus no visas Eiropas. Ciems un psihene dzīvoja katrs savu dzīvi, kamēr vienā nejaukā dienā pie pacēlāja, augstu kalnos atrada pakārtu zirgu (ne jau dzīvu). Un tam sekoja citi upuri (vairs ne zirgi). Protams, ka grāmatas galvenais varonis − inspektors Servazs no sākuma apvainojās, ka viņam jāizmeklē zirga slepkavība un turklāt par pārinieci vēl iedalīta prasta policiste, bet vēlāk viņš atbilstoši žanra likumiem pārtapa nervozā, miega bada mocītā okšķerī, kurš nežēlīgi purina visus ciema skapjus, lai no tiem grabēdami izbirtu seni skeleti. Pirmkārt, šajā krimiķī ir sens, sarežģīts noziegums, kurā iesaistītas daudzas personas, otrkārt, šeit ir slavens maniaks, kurš pat iespundēts psihenē labprāt pašņakstina savus asiņainos pirksteļus līķu virzienā, treškārt, pa romāna lappusēm plivinās skaistulis-multimiljonārs ar drūmu ģimenes vēsturi, ceturtkārt, autors izmanto izdevību, lai paustu savas domas par Eiropas sapuvušo tiesu sistēmu un vispār posta pilno nākotni, un kad nu galīgi vairs nav, ko rakstīt, tad vienmēr var rakstīt par saltām eglēm, kuras ieskauj ledainos kalnos, un cik tas ir baisi un nomācoši un bla bla bla…

Godīgi sakot, man no tā visa pietiktu ar ‘pirmkārt’ un eglēm (man gan sniegotas egles šķiet ļoti skaistas), tādēļ kaut kādā brīdī iestājās pārsātinājums. Un nepatīk man šīs nenormālās slepkavības, kad autors cenšas izdomāt vienu līķi šausmīgāku pēc otra un arī pašiem izmeklētājiem sacerēt kādu traumatisku pagātni, lai dzīve par saldu neliekas. Tādēļ visticamāk Miņjē turpinājumus nelasīšu.

Lārss Keplers. Hipnotizētājs / no zviedru val. tulk. Dace Deniņa. – Rīga: Mansards, 2012. (Lars Kepler. Hypnotisören. 2009)

Godīgi sakot, no “Hipnotizētāja” es ļoti daudz vairs neatceros, jo lasīju to vasaras sākumā. Tobrīd es novērtēju, ka krimiķis mani izrāva no lasīšanas apātijas un es vismaz izlasīju kādu grāmatu līdz beigām. Šobrīd man galīgi tas vairs nešķiet būtiski un atmiņā palicis dīvainais sižets (kad grāmatas vidū pirmais noziegums tiek aizmirsts, un visi pārslēdzas uz jautrākiem notikumiem) un galveno varoņu dīvainā, neloģiskā rīcība.

Romāna centrā ir vēl viens psihiatrs − Ēriks Barks, kurš darbā izmantojis hipnozi, taču pēc nejaukiem notikumiem savu praksi beidzis un strādā par vienkāršu ārstu slimnīcā. Ērikam ir sieva Simone, kas romāna gaitā parādās kā diezgan labila būtne ar tieksmi uz neloģiskiem gājieniem, un dēls Benjamins, kuram ir reta asins saslimšana, kas, protams, arī tiek izmantota kā kārtīga klišeja. It kā romāna ir arī detektīvinspektors Jona Linns, taču sižetā viņš vairāk figurē kā palīgspēks, un vispār zviedru policija izskatās pārāk aizņemta, lai nodarbotos ar asiņainām slepkavībām. Un tad vēl ir psihu vesels bars, kas pusapārstēti klenderē pa Zviedrijas laukiem un aiz neko darīt kaļ komplicētus maniaka plānus. Nu kur vēl jautrāk.

Atšķirībā no Miņjē, kas trilleri finalizēja ar sniega lavīnu, Keplera grand finale ir autobuss, kas nogrimst ledus ezerā, sev līdzi paņemot slepkavu. Ak, kāpēc gan šādus gājienus neatstāt lielekrāna filmām, bet vairāk laika veltīt detektīvintrigas izstrādāšanai un adekvātai varoņu uzvedībai. Skandināvu līķu man pietiek jau ar Nesbē, nedomāju, ka no Keplera vēl kaut ko lasīšu.

Pieci kaķi sarunāja…

Anna Siļivončika

Pirmais apaļais cipars ir sasniegts, šajā blogošanas vidē es atrodos jau piecus gadus. Varētu teikt, ka pirmie pieci tie grūtākie, taču īstenībā (pēc ierakstu statistikas) man visgrūtākais ir bijis pēdējais, piektais gads. Sākotnēji man bija nodoms rakstīt par grāmatām vismaz četrus gadus un tad paskatīties, vai man to gribēsies darīt tālāk. Teorētiski man, protams, gribējās, jo bija taču izveidojušies visādi rakstīšanas plāni un saraksti, tomēr praktiski man pēdējā gadā kaut kur ir pazaudējusies motivācija. Kad es sāku blogot, diezgan nopietns iemesls bija grāmatu blogu mazskaitlīgums, un man šķita, ka būs vērts ieguldīt kaut vai nelielu artavu, lai šī blogu sfēra paplašinātos. Šobrīd, pēc pieciem gadiem grāmatu blogeru skaits ir pieaudzis, un liekas, ka arī Latvijas grāmatniecība kaut nedaudz ir iepazinusi un pieņēmusi šo lasītāju īpašo pasugu. Tādēļ kādu brīdi man šķita − diez vai manas domas par grāmatām ir vajadzīgas, vēl jo vairāk, ja man ir tik liels slinkums tās sakarīgi noformulēt un pierakstīt.

Otrkārt, man attiecībā uz blogošanu radās tāda kā pienākuma apziņa, obligātums; mums visiem dzīvē ir gana daudz lietu gan mājās, gan darbā, no kurām mēs nekādi nevaram izvairīties, un tikko šī draņķa rutīna sāka pielipt manai blogošanai par lasīšanu un grāmatām, uzreiz sagribējās no tās izvairīties. Uzskatu, ka man savs blogs ir jāraksta ar prieku un aizrautību, citādi tas nebūs interesants ne man, ne lasītājiem. Turklāt gadu gaitā iegūtais ierakstu skaits man nodrošina stabilu apmeklējumu statistiku, kas patīkami iemidzina čaklumu, un jauni ieraksti man nemaz nešķiet tik svarīgi kā iepriekš.

Lai kā nu būtu, šogad tomēr vairākas reizes esmu centusies atsākt rakstīt vairāk un regulārāk, izmēģinājusi rakstīt ne tikai par grāmatām (ticiet − man galvā melnrakstu vesela jūra). Tādēļ blogošanas piekto gadu es varētu nodēvēt par pārdomu un jaunu ceļu meklējumu laiku, kas nav slikti − krustceles dzīvē ir noderīga lieta. Man vienkārši nopietni jāpārdomā, kā man dienas režīmā atgriezt atpakaļ to brīdi, kad es sēžu un rakstu.

Rakstniece Treisija Ševaljē saka, ka mēs esam dzimuši stāstu teicēji, stāstu radīšana ir ielikta mūsu gēnos. Un iemesls tam ir apkārtējās pasaules haotisms un nedrošība, ko ar stāstu palīdzību mēs cenšamies sakārtot un padarīt jēgpilnāku. Kādreiz, lasot grāmatas, šķiet, ka stāstu ir pārāk daudz, visu nav iespējams aptvert, saprast, līdzi just… tomēr biežāk ir sajūta, ka jāturpina meklēt un laiku pa laikam − ne pārāk bieži − izdodas atrast to mazo varavīksnes sajūtu, dārgumu atradēja prieku, kad tu jūti − kāds cilvēks lielajā pasaulē ir rakstījis stāstu un domājis tieši par tevi.

“And she is the reader
who browses the shelf
and looks for new worlds
but finds herself.”
― Laura Purdie Salas BookSpeak!: Poems about Books

Novembra meitene

Francine van Hove (1942) The Red Lamp

tik ļoti nosalušas rokas –

pie ledus gabaliņiem sildās

trīs vēlēšanās noglabātas

jo bail

ka tikai nepiepildās

no ilgi aizturētas elpas

vairs neplūst garaiņi

bet sudrabs

es neizvēlos vairs

var reizē

būt skaista laimīga un gudra

Inese Zandere. No mazā. Dzeja. 1975-2015