Decembra meitene

Ricky Mujica (1961) Muse

Lūk, jau tumšs tiek logs. Pagurst krūtis,

Lēnums ritmos visos, itkā dzīve mieg –

Un tad pekšņi viegli zvaigžņo rūtis,

Palsi staro: nu jau snieg, patiesi snieg!

.

Nu ir jāmet viss un jāiet ielās,

Alejās, kur sācies pārslu karnevals.

Laiks, kā visās pārvērtībās lielās,

Liekas skanam maigi cēls, kā zvans kur tāls.

.

Esi sveicināta, Apsniegošā

Pilsēta, kur jautri namos atspīd guns.

Ak, kā aizslīd dejā apburošā

Gājējs, braucējs kamanās un rejošs suns.

.

Plīvurs ilgs un šaltains gaisos lejas,

Bezskanīgs , un bāli-atspīdošs un mikls;

Dziļi jāraugās nu draugu sejās,

Kuras slēpj kāds biezs un aizmiglojis stikls.

.

Un nu pagaist rūpju diena visa,

Un nu jāpārsver ir smago domu zelts;

Pārslu miglā atspīdums dažs dzisa,

Draudējums dažs kļuva nevarīgs un velts.

.

Pārslu straumes liegas, bezgalīgas

Plūst pār pilsētu. Ak, pārslas visu tin!

Dvēs’lē gaišas mocartiskas stīgas

Atkal atskan, atkal dzied un dzīres svin.

.

Jāņa Sudrabkalna dzejolis “Apsniegošā pilsētā” no dzejoļu krājuma “Pārvērtības” (Valters un Rapa, 1923)

(saglabāta autora pareizrakstība)