Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2015-novembris/decembris)

Varbūt maldinošs, taču gada nogalē man radās iespaids, ka izdevniecības savas labākās grāmatas ir pietaupījušas Ziemassvētku vecīša dāvanu maisam. Nemaz jau nav tas sliktākais iemesls grāmatas iegādei 🙂

Sāksim ar pavisam nopietnu izdevumu par Latvijas pašu senāko vēsturi − Andrejs Vasks. No medniekiem un zvejniekiem līdz lopkopjiem un zemkopjiem: Latvijas aizvēstures senākais posms (10 500 -1.g. p.m.ē.) (Zinātne). Vēsturnieks Vasks ir līdzautors vairākām grāmatām par Latvijas aizvēsturi, bet acīmredzot cilvēkus joprojām interesē uzzināt, kad un kā mūsu senči ieradās Latvijas teritorijā un ko tad viņi te darīja 10 000 gadu pirms mūsu ēras.

Tikpat nopietna ir Ojāra Spārīša grāmatā “Esejas par Latvijas sakrālo kultūru” (Jumava), kurā stāstīts par Latvijas sakrālās kultūras gaitu pasaules arhitektūras un mākslas attīstības kontekstā. Lietderīgi ir ne tikai aprakstīt Latvijas sakrālās kultūras vērtīgākos paraugus, bet arī iezīmēt to vietu Eiropas kultūrā, lai mēs varētu apzināties, ka Latvija nekad nav bijusi atrauta no Eiropas kultūras procesiem.

Jau rudens sākumā izdevniecība “Madris” laida klajā radiožurnālistes Lias Guļevskas grāmatu „Rīgas Svētā Pētera baznīca cilvēkos un likteņos”, kurā autore apkopojusi to cilvēku stāstījumus, kas gadu gaitā bijuši saistīti ar Pētera baznīcu. Dievnamam rit jau devītais gadu simts, un savā garajā mūža tas ir pieredzējis daudz notikumus.

Vēl viens ilggadējs žurnālists Iļja Dimenšteins ir publicējis savas atmiņas par pēckara Rīgu “Pига нашей молодости, 1945-1991: мемуары о советской Риги” (autora izdevums). Iespējams, tas būs nedaudz cits, atšķirīgs skatījums uz Rīgu, taču tādēļ ne mazāk interesants.

Varbūt man ir iekodusi kāda pagātnes muša, taču pēdējā laikā aizvien vairāk gribu lasīt dažādus memuārus un atmiņas. Rakstniece Daina Avotiņa atmiņu grāmatā “Mani spēka pīlāri” (Zvaigzne ABC) stāsta par diviem mūsu tautas garīgajiem pīlāriem – Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni. Ilgu laiku Avotiņu ar abiem dzejniekiem ir saistījusi cieša draudzība, tādēļ grāmatā atrodamas gan atmiņu skices, gan vēstuļu fragmenti un arī daži jautrāki atgadījumi.

Prozaiķis Ēriks Hānbergs grāmatā “Atgūšana un iegūšana saprātā un neprātā” (Jumava) pievērsies skarbajiem 20. gadsimta 90. gadiem, kad laukos notika pārēja no sociālisma uz kapitālismu. Stāstījumu papildina ilustrācijas, pieminekļu fotogrāfijas, atmiņu stāsti un aculiecinieku liecības.

Savukārt aktieris Kaspars Pūce dzīvi cenšas tvert vieglāk, un izdevniecība “Vesta-LK” izdevusi viņa otro grāmatu “Ko lai dara, tādi laiki”.  Šeit atrodami smieklīgi piedzīvojumi no aktiera gaitām Dailes un Leļļu teātrī, tāpat Rīgas kinostudijā.

Pirmais pasaules karš ir viena no robežšķirtnēm modernās sabiedrības attīstībā. Tā daudzveidīgos aspektus cenšas atspoguļot autoru kolektīvs konferences materiālu krājumā “Civilizāciju karš? : Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas” (Zinātne). Krājums apvieno pētījumus, kas ieskatās kara pieredzes attēlojumā daiļliteratūrā, publicistikā, mākslā un kino, reflektē par Pirmā pasaules kara atšķirīgajām pieminēšanas un atcerēšanās formām un nozīmi kultūrā.

Kā pēdējais no refleksijām par vēsturi jāmin Armanda Pučes jaunākais romāns “Jūs nekad viņu nenogalināsiet”, kas veltīts Herbertam Cukuram (Mediju nams). Cukurs ir neviennozīmīgi vērtēta personība Latvijas vēsturē, un autors, sākotnēji pievērsies latviešu sasniegumiem vēstures kontekstā, ieinteresējies par cilvēku, par kuru ir tik daudz pretrunīgu viedokļu.

Pievēršoties citām mākslām, jāatzīmē, ka krievu izcelsmes modes vēsturniekam Aleksandram Vasiļjevam iznākusi jau ceturtā grāmata latviešu valodā “Etīdes par modi un stilu” (Jumava). Tāpat jāpiemin, ka izdots viņa nesenās izstādes “Ielūgums uz gadsimta balli, 1915-2015: vakartērpi no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas” katalogs (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs).

Nopietnai izpētei noderīga Ditas Rietumas “500 visu laiku filmu filmas” (Dienas grāmata). Pirms desmit gadiem jau iznāca Rietumas un Normunda Naumaņa kopdarbs “365 Dienas filmas“, tagadējais izdevums ir papildināts aptuveni ar astoņdesmit Normunda Naumaņa un tikpat daudz Ditas Rietumas recenzijām un esejām. Filmu recenzijas ir sakārtotas alfabēta secībā pa desmitgadēm, katrai no tām ir veltīta atsevišķa eseja par konkrētā laika nozīmīgākajiem procesiem. 

No latviešu literatūras mani ieinteresēja divi pārizdevumi. Kādreiz pazīstamam latviešu rakstniekam Kārlim Štrālam pagājušogad novembrī svinēja 135 gadu jubileju, un tam par godu atkārtoti tika izdots viņa trīsdaļīgais romāns “Karš”. Izdevumā iekļauta arī rakstnieka autobiogrāfija un viņa mazmeitas Kamenas Kaidakas (kas ir arī romāna izdevēja) rakstīts pēcvārds. Romāns ir kā literārs dokuments par Pirmā pasaules kara 1914. un 1915. gadu, jo tā tēlojumā ir patiesi notikumi un reāli personāži. 

Izdevniecība “Jumava” ir izdevusi stāstu krājumu “Latviešu tumsas stāsti”, kurā apkopoti gan latviešu klasiķu, gan mazāk zināmu autoru daiļdarbi, daži pirmo un vienīgo publikāciju piedzīvojuši pirms vairāk nekā 100 gadiem. Atslēgvārdi: tumsa, nakts, murgs un traki suņi.

Tikpat pieskaņoti rudens drūmajam laikam izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir izdevusi divus nelielus stāstu krājumus, kurus pārstāstījis Maiks Stoks − “Viktorijas laika spoku stāsti” un “Viktorijas laika šausmu stāsti“. Varbūt arī pavasarī, vēlā vakarā atgriežoties mājās, iespējams pārbīties no baisām vaimanām un satikt cilvēku ar divām ēnām, kuru pavada suns, kas atgriezies no kapa…

Jāsaka, ka turpmākos tulkojumu man loģiskā secībā izkārtot neizdosies, jo tie ir pārāk dažādi.

Džeimss Mīks “Sirds ielauzās” (Dienas Grāmata, tulk. M. Pomahs, A. Uzulēna) − grāmata, no kuras anotācijas es nespēju saprast, vai tas ir kaut kas lasāms, vai tomēr pārāk dīvaina lasāmviela; autora reputācija gan iespaido.

Roza Liksoma “Sestā kupeja” (Zvaigzne ABC, no somu val. tulk. M. Grīnberga) – nu taču jau atkal somu romāns, bet sižets ir apburošs – kāda dulla somu studente 1986. gadā iekāpj vilcienā Maskavā, lai dotos uz Ulanbatoru; visu ceļojumu viņa ir spiesta klausīties kāda krieva, bijušā zeka, skarbo stāstījumu.

Mihails Bulgakovs “Suņa sirds. Liktenīgās olas” (J.L.V., no krievu val. tulk. Maija Kudapa) – vairāki Bulgakova daiļdarbi ir piedzīvojuši atkārtotus izdevumus, taču “Suņa sirds” (savulaik latviski publicēts žurnāla “Avots” (1988. gadā), bet tulkotāja cita – Andra Neiburga) tā arī grāmatas formātu nav piedzīvojusi vai vismaz tas ir noticis ļoti sen bez informācijas LNB katalogā. Godīgi sakot, man “Suņa sirds”no visa lasītā Bulgakova šķiet viņa vislabākais darbs, turklāt šobrīd bezgala aktuāls.

Božena Ņemcova “Vecmāmiņa” (Pētergailis, no čehu valodas tulk. Halina Lapiņa) − par šo autori es zinu no pāris romāniem, kuros tiek lasītas Ņemcovas pasakas, taču galīgi negaidīju to kādreiz ieraudzīt latviski. Božena Ņemcova tiek uzskatīta par čehu nacionālās mūsdienu prozas pamatlicēju, un šajā romānā viņa attēlo savu bērnību 19. gadsimta pirmajā pusē.

Divi romāni no izklaides literatūras sadaļas − Pītera Svonsona detektīvs “Meitene ar pulksteni sirds vietā” (Kontinents, no angļu val. tulk. G. Mežule) un kārtējais anglis, kurš vēlas dzīvot pie Vidusjūras − Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies: Dienviditālijas valdzinājums” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).