Elita Veidemane. Raimonds Pauls: leģenda rudenī. – Rīga: Jumava, 2002.

Raimonds Pauls.  Melns ar baltu [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs, soliste Kristīne Prauliņa. – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2014. – 1 CD (43:32).

“Bet Bet” un Raimonds Pauls.  Vasara nebeigsies nekad [skaņu ieraksts] / dziesmu vārdu autors Guntars Račs; izpilda grupa Bet Bet – Rīga : Mikrofona ieraksti, 2015. – 1 CD (45:48).

Šis gads ir sācies Raimonda Paula zīmē, un īstenībā tā ir viena no labākajām zīmēm ne tikai latviešu mūzikā, bet arī latviešu kultūrā vispār. Paula mūzika latviešiem ir kā Nameja gredzens – kad mēs galīgi izšķīdīsim multikulturālajā pasaules katlā un nacionālo simbolu nēsāšana tiks pasludināta par nepieklājīgu, vienmēr varēs pūlī uzdungot kādu Paula meldiņu un gan jau kāds atsauksies. Tā nu es arī iekļāvos kopīgajā plūsmā un esmu izlasījusi grāmatu un klausījusies dažādu gadu vecu un jaunu mūziku.

Veidemane_RaimondsElita Veidemane ir viena no Paula uzticamības personām gadu garuma, un 2002. gadā viņa uzrakstīja biogrāfisku grāmatu par Paulu, kas pēc 1982. gadā Jāņa Petera sarakstītās ir nākamā vērā ņemamā. Droši vien, ka rakstītāju varētu būt vairāk, taču Pauls nav no tiem cilvēkiem, kas viegli ļaujas atklāsmēm. Kā Veidemanes grāmatā saka Gunārs Jākobsons: “Ārēji raupjš viņš ir bijis vienmēr. Viņā ir divi cilvēki: tas, kurš ir viņš pats, un tas, kurš sēž pie klavierēm. Viņam jābūt tādam, lai citus sev klāt nelaistu.”

Veidemane grāmatā ir apkopojusi gan sarunas ar pašu Paulu, gan savas pārdomas par dažādiem izlasītiem materiāliem Paula dzīves un daiļrades kontekstā, kā arī Paula laika- un cīņu biedru atmiņas par piedzīvoto. Iespējams, Paulam ir veicies, ka līdzgaitnieki viņam nedzied tikai saldus diferambus, bet cenšas būt godīgi; par Paulu runā Asnāte Smeltere, Večella Varslavāne, Zigmārs Liepiņš, Viktors Lapčenoks, Dina Kuple, Svetlana Rudzīte, Jānis Peters, Gunārs Jākobsons, Silvija Dreimane, Harijs Spanovskis, Guntis Ulmanis – cilvēki, kas tādā vai citādā veidā ir piedalījušies Paula dzīvē.

Rakstot biogrāfisku grāmatu, protams, nevar nepieminēt personības bērnību un jaunību, tomēr lielākā daļa teksta veltīta tiem divdesmit gadiem, kas ir pagājuši pēc Petera biogrāfijas izdošanas. Šai laikaposmā iekrīt arī Paula politiķa karjeras gadi, kas viņam, šķiet, tikai bendējuši nervus, un Veidemane arī pakur uguntiņu un savā stilā paecējas par politikas netīro ķēķi. Ja kādam diži vēl interesē peripētijas ar Jaunatnes teātra likvidēšanu,tad šeit ir ļoti sakarīgs aktrises Dinas Kuples viedoklis.

Nav jau nekāda vaina, ka tiek uzrakstīta grāmata, kas dokumentē, pirmkārt, tā brīža izjūtas, un, otrkārt, laicīgi apkopo atmiņas – kamēr vēl skleroze nav pārmākusi un paši virs zemes. Veidemane raksta interesanti, lai gan manai gaumei brīžiem pārāk eksaltēti, bet tāds tas viņas stils vienmēr ir bijis.

Pauls_Praulina_Melns ar baltuPēdējā gada laikā Raimondam Paulam ir iznākuši divi albumi ar pilnīgi jaunām dziesmām. Jāsaka godīgi, ka 21. gadsimta sākumā manu attieksmi pret Paulu bija atvēsinājušas dziesmas “darbs un darbarīks” stilā – ja es klausījos, tad vecos albumus. Taču pēdējos gados ausīs nonāca aizvien patīkamākas skaņas. 2014. gada nogalē tika izdots Paula un Kristīnes Prauliņas sadarbībā radies albums “Melns ar baltu” – 12 dziesmas džeza stilistikā, kur patīkami savijas kopā klavieres ar solistes balsi un pamalē ducina basiņš ar bundziņām, dažās dziesmās pievienojoties stīgu grupai. Albuma radītā noskaņa ir gaiši liriska, dziesmās ir tāds šķelmīgums, kas ļoti piestāv jaunas meitenes balsij. Pilnīgā mīlestībā Kristīnei gan es nevaru atzīties, bet tas ir gaumes jautājums, ne profesionālā izpildījuma.

Kopumā albuma dziesmas veido viengabalainu iespaidu, noslēgtu kompozīciju, varbūt nedaudz “izkrīt” dziesma “Nāc”, kas vairāk velk uz sentimentu (un vienīgā, ko man dikti gribētos dzirdēt kāda vīrišķa dziedātāja izpildījumā). Bet vispār jauki, ka Paula dziesmas izpilda profesionāli džeza muzikanti, nevis kārtējie aktieri, tad ir pavisam cits skanējums pat viduvējam skaņdarbam.

 

Pauls_bet bet_vasaraOtrs albums ir veidots sadarbībā ar grupu “Bet bet” – “Vasara nebeigsies nekad” un nāca klajā 2015. gada rudenī. Leģenda vēsta, ka Pauls ir iedevis Zigfrīdam Muktupāvelam jaunu dziesmu žūksnīti un palūdzis tās aranžēt, jo sākotnēji tās ir bijušas domātas Jāņu sagaidīšanai krastmalā, taču kaut kā tas ir rezultējies jaunā “Bet bet” albumā. Vārdu autors Guntars Račs gan atzīmē: „Šis nebūs tikai jauns „bet bet” albums, šis ir Raimonda Paula dziesmu albums, kuru ieraksta „bet bet”. Albums ir pilnīgi atšķirīgs no “Melns ar baltu” un pārstāv Paula šlāgergalu. Tituldziesma man patika, arī “Mazs cinītis” tāds podīgs gabaliņš, taču pārējais šķita dikti remdens… līdz es ieraudzīju, ko Agnese Rakovska Jāņu pasākumā ir izdarījusi ar dziesmu “Es nenožēloju neko” – tā ir pilnīgi cita attieksme! Un izskatās, ka arī citas dziesmas ir pelnījušas citu attieksmi, piemēram, “Dziesma par košanu” (nu kas Muktupāvels par kodēju! labsirdīgs čoms taču) vai “Cikādes” ir pelnījušas kārtīgu roku (cik nu mums to rokeru ir palicis).  “Sieviete no Nabagu ielas” vispār ir kaut kas ļoti īpatnējs, negaidīts Čaka motīvs, un ne pārāk iederīga albumā. “It kā pēdējo reizi” ir melodiska dziesma ar labiem vārdiem, bet tā jādzied ar sirds asinīm, lai var iedzert un pabimbāt.

Ko es gribu teikt opusa noslēgumā – ejiet uz Paula koncertiem! Dzīve vienkārši ir nežēlīgi ātra… Mans privātais sapnis 80 gadu vecumā ir saglabāt adekvātu attieksmi pret dzīvi un pašai spēt aiziet pēc maizītes, bet, redziet, ir cilvēki, kas tik solīda vecumā dzīvo pilnvērtīgu un radošu dzīvi uz lielās skatuves. Man nesen pagadījās  koncertā sēdēt ļoti tuvu Paula klavierēm un saprast, ka viņam taču joprojām ir reāls kaifs no tās muzicēšanas! Kā saka Jānis Skutelis: “Viņam ir drusku vairāk gadu nekā man, un viņš ir riktīgi priecīgs par to, ko dara. Pārlaimīgs no tā, ar ko nodarbojas, un tas viņu bīda uz priekšu.” Un tas ir ļoti iedvesmojoši.

 

Advertisements