Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2016-oktobris/decembris)

Jaunais gads jau krietni iešūpojies − pirmais mēnesis iet uz beigām, tādēļ naski vajag pabeigt pagājušā gada astes. Slinkuma vilināta, nedaudz šaubījos, vai man turpināt rakstīt jaunumu apkopojumus, taču man tie pašai šad tad labi noder, tādēļ turpināšu vien iesākto. Rakstīšu šoreiz par jaunumiem gada pēdējos trīs mēnešos, lai neizjauktu kārtību, taču visoptimālākais tomēr ir divu mēnešu apkopojums − tādā laikaposmā es atrodu kādas 10-15 Latvijā izdotas grāmatas, ko gribu atzīmēt kā interesantas izlasīšanai.

Sākšu ar apgāda “Neputns” izdevumiem. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, un tā ietvaros tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas un tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums – tāds savdabīgs pakāpiens ceļā uz nācijas pašapziņas veidošanos. Grāmatā “1896. Latviešu etnogrāfiskā izstāde” ir raksti par izstādes mērķiem, tās sagatavošanu un norisi, kā arī reproducēts izstādes katalogs.

Pirms diviem gadiem izdotajam “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumam seko piektais: “Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods, 1915-1940”. Mākslas zinātnieki iepazīstina ne tikai ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, bet raksti veltīti arī grāmatu mākslai, scenogrāfijai, fotomākslai un lietišķai mākslai. Lai arī šī ir dārga grāmata, tomēr inteliģentā mājā varētu izrādīties par vērtīgu uzziņu avotu. Glezniecības interesentiem savukārt vērtīgs būtu mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījuma “Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gs. sākumā” papildināts pārizdevums, kurā pētītas modernisma tendences Latvijā.

Bērnu izglītošanu mākslas jomā turpina rakstniece Luīze Pastore − iznākušas ceturtā un piektā grāmata sērijā “Mākslas detektīvi”. Grāmatā “Operācija MASKA” mazie detektīvi Poga, Teo un taksis Komats turpina izmeklēt ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus, šoreiz viņu redzeslokā ir Miervaldis Polis un viņa radītais Bronzas cilvēks. Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” detektīvpiedzīvojumi norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās, par stāsta galveno varoni kļuvis savādais mākslinieks Voldemārs Irbe jeb Irbīte.

Mākslas kritiķe un feministe Jana Kukaine raksta par to, kā mātišķības un sievietes jēdzienu saprot mūsdienu sabiedrība − pētījumā “Daiļās mātes: sieviete, ķermenis, subjektivitāte” autore atklāj reālo mātišķības pieredzi, lai cik daudzpusīga un pretrunīga tā būtu.

Par dažādiem latviešu dzīves aspektiem, varētu teikt − latvisko dzīvesziņu stāsta vairākas interesi piesaistošas grāmatas. Pirmkārt, tas ir literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes pētījums par latviešu neverbālo valodu: “Zīmju valoda: latviešu žesti” (LU Akadēmiskais apgāds). Tajā, balstoties uz folkloras, daiļliteratūras, memuāru un mūsdienu interviju avotiem, detalizēti aplūkota latviešu žestu valoda.

Otrkārt, mākslinieks Valdis Celms turpina iedziļināties baltu tautu dzīvesziņā, un izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi ilustrētu izdevumu “Baltu dievestības pamati” (paralēli latviešu un lietuviešu valodā), kurā autors raksta par dievturības izpratni. Tekstu ilustrē īpaši izvēlētas dainas, ornamentāli elementi un autora zīmētas zīmju gleznas.

Divu jaunu sieviešu tandēms  – Elīna Kolāte un Elīna Kursīte – apvienojies, lai kopīgi izbraukātu vairāk nekā sešdesmit Latvijas ciemus, kuri atrodas pierobežā un tajos dzīvo pavisam neliels skaits cilvēku. Dokumentālais vēstījums “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (Rundas) ir vizuāla un tekstuāla liecība par savdabīgiem cilvēkiem un vietām. Teksts paralēli angļu valodā.

Ja jau pieminēti vairāki bilingvāli izdevumi, tad nosaukšu vēl vienu − Knuta Skujenieka dzejas izlase “Basās zvaigznes= Босые звёзды”. Olgas Pētersones atdzejojumā un sakārtojumā pirmoreiz krieviski tiek izdota Skujenieka dzeja. Izlasē iekļautie dzejoļi atklāj koncentrētu un secīgu ieskatu dažādos dzejnieka daiļrades posmos.

Par vecmeistara, 2016. gada jubilāra Jāņa Streiča daiļradi raksta kinokritiķe Daira Āboliņa pētījumā “Jāņa Streiča maģiskais reālisms” (Dienas Grāmata). Autore vienu pēc otras analizējusi Streiča filmas, tās papildinot gan ar režisora stāstījumu par katras filmas tapšanas procesu un laikmeta fonu, gan ar izsmeļošu faktoloģisko informāciju. Grāmata bagātīgi ilustrēta.

No latviešu daiļliteratūras papildinājumiem gribētu atzīmēt Laimas Kotas (Muktupāvelas) pienesumu grāmatu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts” − romāns “Istaba” hronoloģiski būs ierindojams kā divpadsmitais pēc kārtas un vēsta par  trauksmaino un juceklīgo perestroikas laiku, kuram piestāv autores iecienītais absurdā reālisma un farsa žanrs.

Atzīmējot rakstnieka Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju, apgāds “Neputns” izdevis viņa garstāstu “Ēnu aleja”, kurā attēlota Rīga 20. gadsimta 20.–50. gados. Stāstā darbojas iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, dzejnieki.

Pievērsīsimies tulkotajai daiļliteratūrai. Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Austrālijas rakstnieka Ričarda Flanagana romānu “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” (no angļu val. tulk. Z.Rozenberga), kas vienlaikus ir mīlas stāsts un vēstījums par austrāliešu karagūstekņiem, kuriem izdevies izdzīvot pēc Birmas Nāves dzelzceļa būves. Flanagana romāns 2014. gadā ieguva prestižo Bukera balvu. Vēl viena nesen tulkota godalgotā autore ir Mārgareta Atvuda − viņas romāns “Sirds mirst pēdējā” (no angļu val. tulk. Silvija Brice) ir prikvels e-grāmatu sērijai “Positrons”, un tiek raksturots kā distopija, kas pārtop sireālā piedzīvojumā. Iespējams, tikpat dīvainā vidē lasītāju aizved arī krievu rakstnieces Janas Vagneres postapokaliptiskais romāns “Vongezers” (no krievu valodas tulk. Māra Poļakova) – par vienpadsmit maskaviešiem, kas bēg no gripas pandēmijas pārņemtās pilsētas, lai patvertos Karēlijā.

Izdevniecība “Pētergailis” lasītājam piedāvā rotaļu ar žanru un valodu  – čehu rakstnieks Patriks Ouržednīks ir sarakstījis “gandrīz” daiļliteratūru, jo romāns “Lieta ir slēgta” (no čehu val. tulk. Halina Lapiņa) uzjautrinās par literāro žanru un stilu robežām. Tikpat negaidīts romāns no konkrētās izdevniecības ir somietes Marijas Turtšaninovas fantāzijas žanra pārstāvis “Marēsi: Sarkanā klostera hronikas” (no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas stāsta par iedomātu salu iedomātā laikā un vietā, uz kuras atrodas sieviešu klosteris, kas par savu misiju uzskata meiteņu audzināšanu un skološanu. (nespēju vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt turpinājumu.) Varbūt tradicionālāka izdevniecībai “Pētergailis” ir lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča skaisti ilustrētā grāmatiņa “Īsi stāsti par lietām” (no lietuviešu val. tulk. Indra Brūvere), kurā autors sadzīves priekšmetiem – matu fēnam, sienas pulkstenim, televizoram un citiem piešķīris cilvēciskas aprises un rakstura īpašības.

Izdevniecība “Prometejs” ir izdevusi amerikānietes Lezlijas Voltones debijas romānu “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” (no angļu val. tulk. Evita Bekmane), kas tiešām ir reizē savāds un skaists maģiskā reālisma paraugs. Vairāk piestāvēs romantiskām būtnēm un vieglu skumju apdvestiem brīžiem.

Izklaidei jāpaskatās kāds drūmāks skandināvu romāns -“Mansarda” izdots un Dena Dimiņa no īslandiešu valodas tulkots Arnalda Indridasona kriminālromans “Purvs” par slepkavību Reikjavīkā, kas aizved tālā pagātnē, ģimenes noslēpumos. (Nu viss, kā pienākas.) Pretstatam – Spānijas saules pieliets turpinājums Krisa Stjuarta stāstam par dzīvi Andalūzijā − “Papagailis piparu kokā” (BaibaBooks, no angļu val. tulk. Ilze Burnovska).

Neticami, bet esmu tikusi cauri visam savam sarakstam.