Sen neesmu neko rakstījusi par grāmatu jaunumiem, bet nu laiks pie tiem atgriezties. Domāju, ka iekavēto nemeklēšu, jo gadu veci jaunumi jau vairs nav nekādi jaunumi.

Foto: Kristians Luhaers

Viens no ievērojamākiem notikumiem grāmatniecībā rudenī bija Nacionālās enciklopēdijas drukātā sējuma “Latvija” izdošana (Latvijas Nacionālā bibliotēka, galv.red. V.Ščerbinskis). Rudenī iespiesto grāmatu, protams, pietrūka, jo izdevējs bija pieņēmis, ka cilvēkiem enciklopēdija uz papīra vairs nav vajadzīga, bet cilvēki, izrādās, domā citādāk. Man arī nav nekas iebilstams pret tādu uzziņu izdevumu mājas plauktā. 18. decembrī tika atvērta enciklopēdijas elektroniskā versija − https://enciklopedija.lv

Pagājušogad daudzas no gada pēdējā ceturksnī izdotajām grāmatām bija saistītas ar Latvijas simtgadi. Piemēram, “Latvijas Mediju” izdotā “100 notikumi Latvijas vēsturē: cilvēki un procesi, 1918-2018″ (atb.red. Jūlija Dibovska). Vai “Jāņa Sētas” “100 gadi 100 kartēs” (sast. Jānis Barbans), kura iepazīstina ar interesantākajām, neparastākajām un nozīmīgākajām ar Latviju saistītajām kartēm no 1918. gada līdz mūsdienām.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs klajā laidis biogrāfisko grāmatu “Latvijas valsts dibinātāji”, kas ir biogrāfisku eseju krājums par 39 personībām – Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Grāmatas biogrāfisko eseju autori ir vēsturnieki Tālis Vigo Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts.

Senākā vēsturē ieskatās Ieva Pīgozne grāmatā “Latviešu apģērbs” (Zvaigzne ABC), kurā izseko apģērba attīstības gaitai vairāk nekā 1000 gadu garumā. Tā sniedz ieskatu Latvijas pamatiedzīvotāju apģērba vēstures galvenajos posmos līdz brīdim, kad no valkāšanas izzuda tradicionālais apģērbs, un ieskicē tautastērpa izveides norisi. Iespējams, palīgs tautastērpa izgatavotājiem un valkātājiem.

Vienai no skaistākajām latviešu valstiskajām tradīcijām veltīta kolektīvā monogrāfija “Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija” (“Jānis Roze”), kurā detalizēti aprakstīts trīs gadu garumā īstenots pētījums par Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Grāmatā iekļauti 13 raksti, un tiek apskatīta ne tikai Dziesmu svētku vēsture, bet arī svētki kā tradīcija, izglītības loma tradīcijas saglabāšanā, svētku finansiālie un ekonomiskie apstākļi.

Ja jums patika pirms diviem gadiem iznākusi grāmata “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2016), tad, iespējams, ieinteresēs arī “Latgales pēdējie mohikāņi” (“Rundas”, 2018), ko veido Rūtas Šmites stāsti un Elīnas Kursītes fotogrāfijas par Latgales mazciemu iedzīvotājiem. Grāmatu veido 52 stāsti, kurus papildina vizuāli bagātīgas fotogrāfijas.

Pēdējā no mākslas vēsturnieka Andra Rubeņa izdotajām grāmatām ir veltīta mīta un mitoloģijas jēdzienu lietojumam, kā arī šo jēdzienu pārskatījumam, salīdzinājumam un zināmai sistematizācijai −  “Mīts – senais un modernais: senais mīts mūsos un mēs mītiskajā pasaulē”  (“Al secco”).

Divas grāmatas, kas vedina lūkoties vēsturē caur personības skatupunktu. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Otomāra Kalpiņa grāmatu “Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts” − vērtīga liecība par dzīvi piekrastes zvejnieku ciemos 20.–21. gadsimtā – Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā. Atmiņas sakārtojusi Rudīte Kalpiņa, tai ir komentāri un vizuālā daļa. Otra atmiņu grāmata ir žurnālistes Māras Vildes sastādītā un izdotā Ulda Pūcīša “Dienasgrāmatas, 1948-2000”. Grāmata sniedzot pārsteidzošu, skarbu un atklātu skatu uz aktiera personību un latviešu teātra vēsturi.

Atmiņā liek gremdēties Lienes Lasmanes izveidotā grāmata “Pagalma mantojums: 32 jautras spēles un rotaļas” (Zvaigzne ABC), kas stāsta par vecajām, labajām āra rotaļām: Paslēpes, Sālsstabi, Cietumiņi, Kazaki pret laupītājiem, Nazīši…  Līdztekus katras rotaļas noteikumu, norises un inventāra aprakstam autore ir norādījusi, kādus fiziskās un intelektuālās attīstības aspektus katra rotaļa veicina.

No latviešu daiļliteratūras pieminēšu trimdas rakstnieces Agates Nesaules romānu “Zudušie saulgrieži”, kas ir stāsts par trimdu un sieviešu draudzību (“Vesta-LK”). Otrs romāns pieder Franciskas Ermleres spalvai − “Bliks: Rīgas sapnis par kino” (“Latvijas Mediji”), kas nu jau ir sestais ciklā “Rīgas detektīvs”.

Pievēršoties tulkojumiem vispirms jāmin jaunais igauņu nacionālā eposa tulkojums “Kalevdēls” (“Neputns”, tulk. Gundars Godiņš). Grāmatas priekšvārdā teikts: ““Kalevdēls” ir gan tradīcija, gan simbols, igauņu tautas “lielais stāsts”, uz kuru ir balstījušies cauri laikiem un no kura pārtapšanas ir radušās neskaitāmas jaunas takas igauņu 21. gadsimta dzīvajā kultūrā.” Jauno tulkojumu papildina detalizēti tekstā sastopamo igauņu valodas senvārdu un eposā pieminēto reāliju skaidrojumi un izsmeļoši tulkotāja komentāri.

Kā eksotiku un reti sastopamu parādību mūsu grāmatniecībā gribētu atzīmēt Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra (“AsiaRes”) izdoto krājumu “Mūsdienu ķīniešu stāsti un esejas”. Latvijas Universitātē studējošie jaunie pētnieki Agitas Baltgalves vadībā un redakcijā ir apkopojuši plašu īsprozas tekstu klāstu − 35 mūsdienu ķīniešu autoru darbus latviskojuši 13 tulkotāji.

Tikpat eksotisks šķiet Lidijas Dimkovskas romāns “Slēptā kamera” (“Mansards”, no maķedoniešu valodas tulk. Ingmāra Balode), jo pēdējais tulkojums no maķedoniešu valodas latviski ir iznācis nekad. “Slēptā kamera” (2004) ir autores debijas romāns, un to sarakstījusi sīksīka kamera rakstnieces kājas īkšķī.

Beidzot ir latviski iztulkots 2010. gadā Bukera balvu ieguvušais Hilarijas Mantelas lielromāns “Vilku nams”, kas vēsta par Tomasu Kromvelu − vēsturisku personību un valstsvīru Henrija VIII galmā 16. gadsimta sākumā (“Zvaigzne ABC”, no angļu val. tulk. Karīna Tillberga). Cerams, ka pēc kāda laika latviski sagaidīsim romāna otru daļu (kas arī ieguvusi Bukeru).

Savukārt esam sagaidījuši lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabuļauskaites romānu sērijas “Silva Rerum” ceturto, noslēdzošo daļu (“Zvaigzne ABC”, no lietuviešus valodas tulkojusi Dace Meiere). “Silva rerum IV” turpina Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu. Romāns vēsta par XVIII gs. otro pusi – par laiku, kad notiek straujas pārmaiņas politikā, ekonomikā un kultūrā.

Interesanti, kāpēc izdevniecība “Dienas Grāmata” ir nolēmusi noņemt nemainīgo “Lolitas lāstu” no amerikāņu krievu rakstnieka Vladimira Nabokova un beidzot izdot latviski arī kādu citu viņa romānu − “Camera obscura” (no krievu val. tulk. Jānis Hvoinskis). Lai gan šeit arī ir nobriedis vīrietis, ko valdzina pavedinoša jauniete.

No detektīviem/trilleriem gribētu minēt “Zvaigznes ABC” izdoto argentīniešu rakstnieka Federiko Aksata krimiķi “Vienīgā izeja” (no spāņu val. tulk. Edvīns Raups), kas piesaista tieši ar Argentīnu. Savukārt somu rakstniecei Kati Hiekapelto latviski iznācis jau otrais detektīvs sērijā par policijas izmeklētāju Annu Feketi − “Gājputni” (“Latvijas Mediji”, no somu val. tulk. Ingrīda Peldekse). Kā noprotu, savos romānos Hiekapelto skar Eiropai aktuālo imigrācijas tēmu. Izdevniecība “Omnia Mea” ļoti skopi reklamē savas grāmatas un nemaz nepasaka, ka Leīlas Slimani romāns “Klusa dziesma” (no franču val. tulk. Agnese Kasparova) 2016.gadā ir ieguvis Gonkūru prēmiju un stāsta par sirdi plosošu notikumu ģimenē mūsdienu Parīzē.

Fantāzijas literatūras plauktiņā latviešu lasītājs beidzot būs sagaidījis kādu Čainas Mjēvila tulkojumu. Kā pirmais ir izdots romāns “Pilsēta un pilsēta” (“Prometejs”,no angļu val. tulk. Vilis Kasims). Savukārt es esmu sagaidījusi nākamo romānu Somijas zviedru rakstnieces Marijas Turtšaninovas Sarkanā klostera hroniku sērijā “Kuģis “Naondel”” ( “Pētergailis”, no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane), kas ir patīkami feministiska un sieviešu draudzību slavējoša literatūra. Vēl mēs visi kopīgi tomēr būsim sagaidījuši Andžeja Sapkovska Ragaņa sāgas nākamo sējumu “Likteņa zobens” (“Zvaizgne ABC”, no poļu val. tulk. Māris Salējs). Šajā gadījumā laikam jau jāsaka − labāk vēlu nekā nekad.

Izskatās, ka manā apskatā dominē vārdi ‘beidzot’ un ‘sagaidījuši’, kas grāmatu izdošanas kontekstā nav nemaz tie sliktākie vārdi. Lai to ir vairāk jaunajā − 2019. − gadā!

Ilustrācija: Emilia Dziubak