Marija Turtšaninova “Kuģis “Naondel”” / no zviedru val. tulk. Mudīte Treimane. – Rīga: Pētergailis, 2018. – (Sarkanā klostera hronikas; 2). (Maria Turtschaninoff. Naondel. 2016)

Kopš 2016. gada nogalē izlasīju Sarkanā klostera hroniku pirmo daļu “Marēsi”, tā es esmu gaidījusi tās turpinājumu. Pilnas pārliecības, ka tas tiks tulkots latviski, man gan nebija, jo nemanīju, ka pirmā daļu būtu kļuvusi populāra. Tomēr − bez liela trokšņa − nākamā grāmata ir klāt. Šoreiz gan tas ir prikvels stāstam par Mēnosas salu, un atklāj noslēpumu, kas gan bija tās pirmās sievietes, pirmās māsas, kuras uz kuģa “Naondel” ieradās salā un nodibināja Sarkano klosteri.

Fantāzijas literatūra pie mums tiek regulāri ielikta pusaudžu un jauniešu grāmatu plauktā, tomēr nu jau šķiet, ka attieksme mainās, jo daudzas no fantāzijas grāmatām ne tuvu nav domātas pusaudžu, kur nu vēl bērnu auditorijai. Arī Turtšaninovas Sarkanā klostera sērija ir ierindojama pie 16+ grāmatām, īpaši tas būtu sakāms par otro daļu. Pirmā daļa vairāk vai mazāk atbilda young adult žanram, taču otrā daļa jaunām, maigām dvēselēm var būt par skarbu − te ir daudz vardarbības, cietsirdības pret sievieti.

Jāsaka, ka es grāmatu vairāk uztvēru kā pasaku, ne fantāzijas romānu, tādēļ vairākus notikumus, kam man romānā gribētos dziļāku skaidrojumu, es pilnīgi mierīgi uztvēru kā brīnumpasakas elementus. Varbūt nepateiktais pat valdzina vairāk un lasītājs var pavadīt laiku, gudrojot pats savus izskaidrojumus.

Grāmatas struktūru veido septiņu sieviešu, vēlāko klostera māsu stāsti. Viss sākas ar Kabīru − turīgas ģimenes vecāko meitu, kura garšvielu tirgū satiek vezīra dēlu Iskanu, un iemīlas viņā ar Džuljetas cienīgu kaislību un neprātu. Lai piesaistītu sev Iskana uzmanību, viņa tam parāda sava apgabala svēto avotu Anji, kurš pats par sevi nav slēpjams, taču tieši Kabīrai kā dzimtas vecākajai meitai viņas vecmāmiņa ir nodevusi slepenās zināšanas, kas ar to saistītas. Avota ūdens salīdzināms ar pasakās sastopamo dzīvo un mirušo ūdeni, un tas maina savas īpašības atkarībā no Mēness fāzēm, turklāt tajā var saredzēt nākotni. Iskana personā avots iegūst gan pielūdzēju, gan paverdzinātāju, un sākumā Kabīra nemaz nenojauš, ka Iskans izdarīs visu, lai avotu iegūtu savā īpašumā un padarītu par visvarenu ieroci savās rokās. Pārējās stāstnieces − Garai, Estēgi, Orseola, Sulāni, Klarāsa un Iona − jau ir Iskana harēma sastāvdaļa un katra savā veidā, ne no laba prāta kalpo Iskana vēlmēm. Jāatzīmē, ka autorei ir labi izdevies parādīt katras sievietes raksturu un arī veids, kā viņas stāsta, risina sarunu ar lasītāju ir atšķirīgs.

Viņš lūkojās paklājā. Brīdi klusēja. Tad atkal paskatījās uz mani.

− Bet tu cīnies kā vīrietis. Kāpēc? Tev nevajag to darīt. Ja vēlies, vari palikt mājās, izšūt un spēlēt sinnu.

− Kurš tad aizstāvēs manus ļaudis? Manu Upi? − Vārdi čirkstēja man kaklā. Es neatceros, kad pēdējoreiz runāju.

− Protams, ka vīrieši.

− Kāpēc viņi un ne es? (..) Es esmu Upes karotāja. Esmu veltījusi savu dzīvi Upei. Viņa man ir devusi savu spēku. Viņa neskatās, kas man ir kājstarpē.

Lai arī latviesu izdevuma vāks ir simpātisks, tomēr angļu izdevums labāk parāda romāna mistisko un kareivīgo noskaņu.

Iskans ir romāna galvenais antagonists, zīmēts ar pieaugošu ļaunumu un cietsirdību. No viņa varaskāres cieš ne tikai paša valsts, bet viņš vēlas iekarot kaimiņus un iznīcināt to spēka avotus, lai neviens nekļūtu viņam līdzīgs. Lai cik nejauki tas neskanētu, bet naids pret Iskanu un zināšanas par to, kā viņš izmanto sievieti, kļūva par pamatu ciešai apvienībai, kas nolēma bēgt no harēma. Man ir grūti iedomāties, kā viņas tur, nabadzītes, dzīvoja harēmā − noslēgtībā, gandrīz kā cietumā, vienlaikus ienīstot Iskanu un arī ilgojoties, lai viņš ienes kādu jaunu dvesmu šai greznajā varžu dīķī. Iskans ir lielisks, klasisks ļaundaris, kurš izsauc nervozitāti vien no parādīšanās grāmatas lappusēs, tādēļ ir diezgan skaidrs, kāpēc aizbēgušās sievietes uz savas salas neļauj vairs spert soli nevienam vīrietim.

Romāns “Kuģis “Naondel”” ir feministiska pasaka, kurā notiek daudzas nelāgas lietas, taču cauri tam vijas cerība, ka uzvarēs sieviešu spēks. Lasītājs jau no pirmā romāna “Marēsi” zina, ka Sarkanais klosteris tiks nodibināts un pastāvēs gadu desmitiem, tādēļ vēl jo interesantāk ir sekot līdzi tam, kā no vājām, paverdzinātām būtnēm izveidojas stipras personības, kas atņem spēku galvenajam ļaundarim. Lai arī sākotnēji sieviešu savienība ir radusies no kopēja naida un pretošanās, tomēr vēlāk tā pāraug draudzībā un māsībā, kas palīdz izveidot ilgtermiņa projektu − Sarkano klosteri, kurā sev turpina rast patvērumu vardarbībā cietušas sievietes.

Gaidīšu fantāzijas sērijas “Sarkana klostera hronikas” trešo grāmatu.