Sveicināti svētdienā!
Manas pēdējās nedēļas emuāra statistika liecina, ka diezgan daudziem ir licies interesants manis izveidotais, latviešu literātiem veltītais izaicinājums. Ceru, ka nesmējāties par nabaga naivo dvēseli 🙂 , un dažiem varbūt sagribējās sevi līdzīgi izaicināt. Kā jau minēju, ar challenge ir pilni angļu grāmatu emuāri, katrs kaut cik sevi cienošs angļu grāmatu tārps tam agri vai vēlu pievēršas. Tādēļ biju priecīga, kad ieraudzīju izaicinājumu, kurš sākās šī gada janvārī: The 2011 Eastern European Reading Challenge. Dalībnieki tiek uzaicināti izvēlēties lasīt grāmatas, kuru autori vai nu paši ir attiecīgās Austrumeiropas valsts pārstāvji, vai raksta par to. Grāmatas žanrs nav ierobežots. Izaicinājumu ir izveidojusi amerikāniete, arī liela daļa dalībnieku ir no Amerikas kontinenta. Protams, ka man bija ļoti interesanti uzzināt, ko gan dalībnieki grasās lasīt par Latviju. Atbilde – NEKO. Arī Lietuvas un Igaunijas sarakstā nav. Nu kāpēc gan tā? Gribas izriezt krūtis un kaut ko ieteikt. Pirmais, kas nāk prātā – Sandra Kalniete “With Dance Shoes in Siberian Snows” , nākamais – Agate Nesaule “A Woman in Amber”. Bet tas ir par karu, par trimdu… zinu vēl vairākas grāmatas, kuras sarakstījuši trimdas latvieši par savu dzīves ceļu. Nu bet daiļliteratūra? Es iedomājos Regīnu Ezeru (“Aka”), Albertu Belu (“Būris”), Zigmundu Skujiņu (“Gulta ar zelta kāju”), varbūt Kolbergu, no jaunākiem – Muktupāvelas stāstus. Apzināti domāju tādus darbus, kuri varētu ieinteresēt, bet esmu pārliecināta, ka katram no mums būtu savi priekšlikumi. Bela trīs darbus es uzgāju tulkotus (sen) angliski, bet pārējie – nekā. Portālā www.literature.lv es atradu sludinājumu, ka Latvijas Literatūras centrs sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu kultūras programmas „Latvijas literatūra pasaulē” ietvaros izsludina konkursu “Atbalsts ārvalstu izdevējiem Latvijas literatūras tulkojumu izdošanai”, kurš notiek no 2007.gada, turpat ir arī atbalstīto un jau izdoto darbu saraksts. Man jau nav nekas pret to, ka latviešu darbus izdod bulgāru un gruzīnu valodā, bet angliski tur ir tikai 2010.gada dzejoļi…
Otrs izaicinājums, kuru es atradu Lizzy emuārā, bet esmu satikusi arī pie citiem – Around The World In 80 Countries. Latviju tur pārstāv The Dogs of Riga – Henning Mankell, cik noprotu, kaut kāds zviedru detektīvs (nu, johaidi!). Nezinu, cik Lietuvu prezentējošā grāmata The Last Girl – Stephan Collishaw ir laba, bet tur vismaz stāsts ir par Viļņu dažādos laikos. Igaunijai pat rakstnieki ir igauņi – Jaan Kross un Mati Unt, trešā Sofi Oksanen gan ir somiete (tā gadās).
No vienas puses – nu kāda gan man starpība, ko tie angliski runājošie lasa, bet no otras puses – šādā situācijā nav ko brīnīties, ka Amazonē uz vārdu latvian vispirms izlec šāda grāmata. 29.decembra “Neatkarīgajā” Matiass Knolls intervijā saka: ” Latvijā ir institūcijas, kuru uzdevums ir nest latviešu kultūru pasaulē, taču to rokas ir par īsām. Šajā ziņā ir skaudība, piemēram, par norvēģu iespējām. Viņi pa visu pasauli universitātēs meklē talantus, kas varētu kļūt par norvēģu literatūras tulkotājiem, viņi tos lutina un lolo, jo viņiem tam ir nauda. Starp citu, tā ir naftas nauda…” (interesanta intervija “Mums katram ir četri vergi”, es tikai nevaru atrast tās pilnu tekstu internetā). Kā mēs redzam, nav jau tā, ka naudas nav vispār, vajag tikai atrast ieinteresētu otru pusi – tulkotāju un izdevēju. Patiesībā, varētu sākt ar tulkotāju, jo ar e-grāmatu strauju izplatību, varētu vienkārši internetā pārdot grāmatas e-versiju. Vismaz būtu kaut kas, ko piedāvāt ieinteresētiem grāmatu tārpiem.
Labi tulkotāji gan zemē nemētājas. Decembrī es aiznesu atpakaļ uz bibliotēku nelasītu Pulmana “Ziemeļbāzmu”, tagad kārta pienākusi Mičela “Mākoņu atlantam”. Bet tas ir cits, lai arī tikpat sāpīgs stāsts. Citreiz. Iešu, ka es uz kino.
Lasītāja
Jan 16, 2011 @ 16:49:34
Nemaz nezināju, ka “Cloud Atlas” ir latviski izdots.
Oksanenas māte ir igauniete. Leišiem angliski var lasīt, piemēram, Aļģi Budri, pēc “Rogue Moon” tieši grasās filmu uzņemt. http://en.wikipedia.org/wiki/Algis_Budrys
Angliski lasošās zemes vispār nav ieinteresētas tulkojumos, jo viņiem pietiek pašiem ar sevi. Ja nemaldos, no angliski izdotās literatūras tulkojumi ir apmēram pieci procenti. Lai tajos iekļūtu kāds latviešu darbs, tam ir ar kaut ko jāizceļas. Kalniete izcēlās vispirms ar diplomātes darbu un tad ar tēmu. Dzejnieki mums arī ir labi, un viņiem vispār savstarpēja atdzejošana ir ierasta lieta. Bet proza… es nezinu neko tādu, bez kā izlasīšanas Lizija ciestu.
Nepieciešams ne tikai labs tulkotājs, bet arī labs redaktors, un tie vispār ir zelta vērtē. Tālāk arī e-grāmatām ir virkne citu ražošanas izdevumu, tas nav tā, ka iztulko un viss. Ja grib, lai kāds grāmatu atrod un nopērk, un uztver nopietni, vajag kārtīgu izdevniecību (teiksim, Dalkey Archive Press, kas ik gadu izdod Eiropas stāstu krājumu, vai Dedalus Books – bet tie tomēr ir mazi apgādi) un mārketingu.
doronike
Jan 16, 2011 @ 21:07:31
Es tomēr nepiekritīšu tam, ka angliski lasošā publika nav ieinteresēta tulkojumos – pat ja tulkojumi veido tikai 5%, ir jāatceras par kādu ciparu mēs runājam, tas ir milzīgs grāmatu tirgus, kurā pilnīgi noteikti var katru gadu atrasties vieta kādai(-ām) latviešu grāmatai. Interesi mēs redzam kaut vai šādos challenge.
Es domāju, ka nav ko sēdēt un gaidīt, kad kāds izrādīs par sērdieņiem interesi, pašiem ir jādomā, kā ieinteresēt. Nevar taču pateikt: mums ir labi rakstnieki, ja nav tulkojuma. Noras Ikstenas iekļūšana Best European Fiction 2011 krājumā arī ir pareizais ceļš.
Es gan neko par to daudz nezinu, bet e-grāmatām taču nevar būt tādi paši ražošanas izdevumi kā papīra grāmatām. Es arī nedomāju, ka bari metīsies lasīt latviešu rakstniekus, tas noteikti nav biznesa projekts, bet drīzāk valsts PR. Man ir klusas aizdomas, ka manu lielāko daļu priekšstatu par konkrētu valsti vai kaut vai interesi par to ir veidojusi izlasītā daiļliteratūra.
Lasītāja
Jan 16, 2011 @ 22:05:26
Lizija un pārējie visticamāk grib lasīt nevis Raupu vai Ikstenu, vai ko citu no augstās mākslas, bet gan kvalitatīvu un nesamocītu lasāmvielu. To, ko dēvē par žanru literatūru un pie mums atstāj grafomānu (skat. Bereli) ziņā, jo daudzsološie jaunie autori paši grib rakstīt Literatūru vai tiek aizbīdīti uz to pusi. Ko normāls cilvēks zina par skandināvu literatūru? To, ka viņi raksta labus detektīvus. Mums to darīja viens Kolbergs. Fantastika? Fantāzija? Daži krievi Krievijas tirgum. Tās jaunās meitenes, ko tagad izdod, drīzāk cietīs, nevis iegūs no pāragras publicēšanas un nepietiekama redaktora darba, bet nu vismaz kaut kas sāk notikt. Sieviešu romāni? Varbūt Repšes “Alvas kliedziens”. Rukšānes “Kāpēc tu raudāji?” (neesmu lasījusi)? Trilleri? Šausmu stāsti? Vēsturiskie romāni? Ir kaut kas ne tikai pašiem interesants?
Tas, protams, nenozīmē, ka nevajag tulkot paraugus, meklēt tulkotājus un dibināt kontaktus, protams, ka vajag, tikai problēma ir dziļāka par naudas vai uzņēmības trūkumu.
doronike
Jan 16, 2011 @ 22:27:05
Jā, es tā arī biju to domājusi (par žanra literatūru), bet es domāju, ka mēs vispirms esam parādā manis jau pieminētajiem literatūras grandiem, un tad jau var nodarboties ar jaunākiem laikiem. Ir latviešu rakstnieki, par kuriem man ir ļoti žēl, ka es nevaru viņu ieteikt izlasīt.
Tas pats Matiass Knolls raksta, ka proza var daudz vieglāk par dzeju būt eksportprece. Viņš pašlaik tulkojot Vācijai Margaritu Perveņecku, kura Vācijā varot gūt lielu ievērību, lai arī Latvijā “laikam gaida ko citu”. Dace Rukšāne Vācijā esot ļoti labi pārdota, iznākusi par paperback. Ja mums būtu tāds Matiass Knolls angļu valodā, tad varbūt sen būtu lielāka kustība, bet tādus mākslīgi nevar izaudzēt.
Lasītāja
Jan 16, 2011 @ 22:39:19
Štrunts par grandiem, viņi dabūja plašo Padomju Savienību. Tas, ka latviski neraksta to, ko es gribu lasīt, tas gan man sāp.
Vācieši salīdzinājumā ar angļiem un amerikāņiem ir daudz vairāk pieraduši lasīt cittautu literatūru, bet jā, nebūtu Knolla, viss būtu citādi.
Grrr
Mar 07, 2012 @ 16:23:20
Ir jau arī citi varianti:
http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/411694-toms_kreicbergs_nominets_nebula_balvai
doronike
Mar 07, 2012 @ 19:25:10
Tas ir labs variants, bet manas pārdomas tapa vairāk nekā pirms gada, kad par Kreicbergu vēl plaša publika nezināju. Tai pašā laikā tomēr neesmu pārliecināta, ka rakstnieku, kurš raksta angliski, var saukt par latviešu rakstnieku.
Kāpēc nerakstnieki raksta blogus « Guntis Berelis vērtē:
Mar 07, 2012 @ 22:55:39