Ērihs fon Dēnikens. Zeva vārdā: Piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Sensacionāli atradumi un atziņas. Antīkās Hellādas kultūra jaunā gaismā / no vācu val. tulk. Juris Veiss. – Rīga: Avots, 2005. (Erich von Däniken. In Namen von Zeus. 1999.)

denikens_Zeva vardaLai arī Dēnikens ir diezgan populārs autors, pat varētu teikt – skandalozs, līdz šim es viņa darbus lasījusi nebiju, jo šķita, ka aptuveni nojaušu, ko no tiem varētu sagaidīt − vienīgi popzinātni. Tikai Grieķijas tēma mani pievērsa šai grāmatai, likās, ka tā varētu būt iespēja uz zināmām lietām paskatīties no cita aspekta.

Kā visiem zināms, Šlīmanis iespējamo Troju atraka, punktuāli sekojot norādījumiem, kas pausti Homēra “Iliādā”. Tā nu arī Dēnikens savu grāmatu uzsāk ar argonauta Jāsona gaitu atstāstu un zinātniskai fantastikai līdzīgos objektus un notikumus mēģina izskaidrot ar tehnoloģijām, kas tikai salīdzinoši nesen ir pazīstamas mūsdienu civilizācijai. Ja esmu pareizi sapratusi, tad Dēnikens pieturās pie paleokontaktu teorijas, kas balstās pieņēmumā, ka aizlaikos uz zemes nolaidās citplanētieši un, protams, iezemiešiem ar savām iespējām šķita līdzīgi dieviem. “Dievi” apmetās te uz dzīvi, pārojās ar vietējiem, radot “dieva dēlus un meitas”, un pierādīja savu pārākumu ar citplanētiešu tehniskām iespējām. Dēnikens apstiprinājumu savai teorijai redz gan mītos, gan senlietu atradumos; viņš uzskata, ka seno pasauli ir nopietni ietekmējusi ārpasaules civilizācija.

Dēnikens atzīmē (un tam varētu piekrist), ka daudzas lietas un parādības, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā vēstures gaitā, ir pieņemts atstāt bez ievērības, izvēloties par tām aizmirst. Tomēr diez vai ir nepieciešams uzreiz krist otrā galējībā un visam piedēvēt kādu mistisku, supersensacionālu nozīmi, jo atrisinājumi bieži vien ir diezgan loģiski, ģeniāli savā vienkāršībā. Katrā ziņā ir pazuduši tik daudzi senās vēstures mozaīkas fragmenti, ka šobrīd iespējamas visādas spekulācijas. Un vajadzētu tomēr arī novērtēt mūsu senču iztēles spējas − ja jau mūsdienās ir izdomāts robots, tad gan jau arī senā cilvēka smadzenes vismaz fantāzijas līmenī spēja aizdomāties līdz Talojam − bronzas gigantam, kas riņķoja ap Krētu un peilēja svešus kuģus, lai mestu uz tiem akmeņus.

Dīvainā kārtā Dēnikens labprāt pievēršas citplanētiešiem, bet savos prātojumos nekad neietver tikpat ārpuszinātnisku tēmu kā ekstrasensorika. Piemēram, stāstot par Epidauru kā dziedinošu vietu, viņš nepieļauj domu, ka šeit dziedināja ekstrasensi vai dabas enerģija, bet atkal piesauc kādu ārpuszemes “dievu”, kurš reiz te nolaidies no debesīm. Tieši tāpat nodaļā “Dievu tīkls” tiek pastāstīts, ka pastāv gigantisks ģeometrisks tīkls, kas savieno sengrieķu kulta vietas un neizprotamā kārtā tās ir organizētas precīzos atstatumos viena no otras. Dēnikena ideja, ka svētvietas ir degvielas uzpildes stacijas “dievu” lidojošajiem agregātiem, man šķiet drīzāk smieklīga: tādēļ jau nevajag svētvietas būvēt striktos attālumos − ja jau “dievi” spēja uzbūvēt tādu mašīnu, tad gan jau pietiktu prāta arī degvielas indikatoram. Tomēr norādījums par tāda tīkla eksistenci šķiet interesants, labprāt uzzinātu, vai tāds apgalvojums ir patiess.

Grāmatas otrajā pusē Dēnikens pievēršas Trojai, lielākoties prāto par Cangera teoriju, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Dēnikens Cangeram nepiekrīt, diemžēl tālāk viņa pārdomas aiziet aizvien tālāk no Grieķijas un pievēršas Atlantīdai, kas jau ir pilnīga fantāzijas tēma, un pēdējā nodaļā ar mistiskās 16. gadsimta admirāļa Pīrija Reisa kartes palīdzību to atrod pat Antarktīdā (kas jau ir ļoti tālu no Grieķijas). Varēja jau Dēnikens palikt nodefinētajā tēmā ilgāk, bet laikam jau sensāciju makšķerētājam Atlantīda bija pārāk garda ēsma, lai spētu noturēties Dienvideiropas ietvaros.

Grūti pateikt, cik šāda grāmata būtu interesanta cilvēkam, kam nav nekādu zināšanu par sengrieķu mitoloģiju un vēsturi (visticamāk, viņš tādu nemaz nelasītu), taču kā izklaidējoša lasāmviela tā var noderēt. Galu galā katram ir tiesības uz savu teoriju, un Dēnikens to izklāsta gana raiti un neuzmācīgi. (O, jāpameklē Stargate paskatīties!)