Erina Morgensterna. Nakts cirks / no angļu val. tulk. Lauma T. Lapa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Erin Morgenstern. The Night Circus. 2011)

Morgensterna_Nakts cirksUz Morgensternas grāmatu es skatījos ar kāru aci jau no tās iznākšanas brīža, kad tās apraksti sāka klejot pa emuāriem angļu valodā un aizvien biežāk manīju to Goodreads lasītāju plauktos. Latviešu valodā “Nakts cirks” ir iztulkots salīdzinoši ātri, un par to jau ir uzrakstītas vairākas cildinošas atsauksmes no blogeriem, kas mani vēl vairāk pamudināja uz grāmatas lasīšanu. Nevarētu teikt, ka mans viedoklis pēc izlasīšanas būtu pilnīgi pretējs pārējo aprakstnieku viedoklim, tomēr es to nenosauktu par sajūsmu, drīzāk tādas diezgan remdenas izjūtas. Iespējams, es no grāmatas gaidīju pārāk daudz.

“Nakts cirks” ir stilistiski ļoti izturēta fantāzijas grāmata, kura realitātei pieskaras tikai tik daudz kā podnieks pieskaras mālam, lai veidotu kārtējos ķiņķēziņus. Divi burvji sūta sacensībā divus savus mācekļus, par sacensību vietu izvēlēts ceļojošais cirks, bet laiks šajā pasaulē ir ļoti relatīvs jēdziens. Morgensterna pēc izglītības ir māksliniece, iespējams, tādēļ viņas romāns vislabāk ir izjūtams pārsteidzoši skaistās bildēs — tā kā melnbalto cirku neveido tikai viena arēna, bet priekšnesumi un maģiskas darbības norisinās daudzās mazās teltīs, tad lasītāju acu priekšā tiek pacelts priekškars brīnumainām instalācijām, neticamām pārvērtībām, šokējošiem notikumiem. Abi burvji romānā attēloti kā maģiski leļļinieki, kuri rausta aiz aukliņām visus romāna tēlus, lai arī lielākai daļai par to nav ne mazākās nojausmas, bet dažiem — ilūzijas, ka viņi spēs to mainīt.

“Mīļā, mēs esam zivtiņas akvārijā, ” Cukiko viņai saka ar iemuti lūpas kaktiņā. “Ļoti uzmanīgi pieskatītas zivtiņas. No visām pusēm. Ja kāds uzpeld ar vēderu uz augšu, tā nav nejaušība. Bet, ja tā bija nejaušība, tad man bail, ka pieskatītāji nav sava uzdevuma augstumos.”

Iespējams, ka daudziem lasītājiem visvairāk patika romāna gaisīgums, izteikti vieglā un rotaļīgā noskaņa, varbūt ar to mēģināts iedvest grāmatai maģiskumu. Man tas bija trūkums, jo palika pārāk daudzi ‘kāpēc’ un neizprasta notikumu loģika, galvenie varoņi bija plakani un melnbalti kā marionetes rakstnieces striķīšos (un es jau romāna sākumā sapratu, kāpēc cīnās zēns un meitene). Laikam man vienkārši vajadzēja izlasīt šo grāmatu, lai es varētu nokaunēties un atvainoties cienījamajai Susannai Klārkai, par kuras “Streindžu un Norelu” pēc izlasīšanas neatsaucos supersajūsmināti. Lai arī Klārkas romānu joprojām uzskatu par izstieptu, tomēr maģijas attēlojums viņai izdevies nevainojams un pārliecinošs — tas ir kaut kas tāds, kas aiziet līdz kaulam un pavada ilgu laiku, kamēr Morgensternai sanākusi vienkārši jauka, melnbalta bildīte, kas ietīta vieglā, saldenā (karamele?) migliņā.

Es diezgan ilgi pārdomāju, kas man tomēr nepatika Morgensternas romānā (jo biju gatavojusies izjustai lasīšanai), un viens no iemesliem ir autores manierīgais rakstības stils (kas man nepatīk nevienam rakstniekam), otrs ir tas, ka es nevienu brīdi nenoticēju abu burvju mācekļu sacensībai, kurai vajadzēja būt drāmai ar asiņainu potenciālu; pirmkārt, nenoticēju pašai sacensībai kā tādai, otrkārt, tai trūka dinamisma un attīstības. Cirks kā metafora ir izteiksmīgs līdzeklis, tomēr arī šajā aspektā es dodu priekšroku Andželas Kārteres “Vakariem cirkā”. (Laikam jau dīvainā veidā jāsecina, ka līdz šim visa fantāzijas literatūra, kas man ir patikusi, nāk no Britu salām, bet amerikāņu autori nesniedz gaidīto.) Savu artavu deva arī tulkojums, kurš man subjektīvi nepatika; vienkārši tāda sajūta, ka tā nav mana latviešu valoda (piemēram, Vēlmju koks manā uztverē skan daudz labāk par Vēlēšanos koku utt.).

“Nakts cirks” ir skaista, bet virspusēja rotaļa ar maģisko telpu un laiku, kurā ir savērptas daudzas brīnišķīgas vārdu mežģīnes, tomēr — cīņa tikai cīņas pēc, bez skaidri zināma mērķa un pretinieka atstāj destruktīvu iespaidu. Maģija ir viltīga būšana — ja ar to aizbāž katru sižeta caurumu, tā var izspēlēt triku ar pašu rakstnieku.