Happy Happy Birthday Cake Dog Hat (made by Sweethoots, etsy.com)
Sveicināti mana emuāra trešajā dzimšanas dienā! Laiks skrien tik ātri, bet lasāmo grāmatu kaudzes neplok — ko gan tas varētu nozīmēt? Īstenībā vienīgi to, ka izlasāmo grāmatu skaits pieaug daudz ātrāk par lasīšanas ātrumu. Pesimists teiktu, ka viss šis pasākums ir viena nebeidzama, donkihotiska cīņa ar vējdzirnavām, bet optimists priecātos, ka izziņas prieks un lasītkāre joprojām nav rimusi.
Pirms kāda laika (iespējams, pagājušajā ziemā) Baltais Runcis aka Uldis savā emuārā uzdeva dziļdomīgu jautājumu par to, vai grāmatu blogeri varētu darīt kaut ko vairāk lasīšanas popularizēšanas labā (atvainojos, ka visticamāk es atceros neprecīzi). Ilgstoši pārdomājot šo jautājumu, es esmu secinājusi, ka nekas liels mums nav jādara — vienkārši jābūt. Tādēļ, lai cilvēks, kurš daudz lasa grāmatas, var internetā pārliecināties, ka viņš nav dīvains, viņam ir domubiedri. Tādēļ, lai cilvēks, kurš tikko iepazinis grāmatu pasauli, ieraudzītu, ka var lasīt ļoti dažādi un arī grāmatas ir visādas, bet tas nenozīmē, ka kāda no tām ir obligāta vai vislabākā. Tādēļ, lai cilvēks, kurš apsver kādas grāmatas lasīšanu un tādēļ meklē atsauksmes par to, atrastu ne tikai izdevniecības reklāmrakstu, bet arī “vienkāršo” lasītāju domas.
Godīgi sakot, blogošana par grāmatām ir laikietilpīgs vaļasprieks. Viena lieta ir grāmatu izlasīt, bet vēl par to uzrakstīt… dažbrīd ir diezgan grūti, jo gribas adekvāti pavēstīt par tām domām un emocijām, kas radušās lasīšanas laikā, pašam priekš sevis noformulēt guvumu un arī lasītājiem pavēstīt kaut ko interesantu. Ja nu ir tāda nepārvarāma vēlme izpausties virtuālajā vidē rakstiski, tad pilnīgi noteikti būtu vieglāk un daudz populārāk rakstīt par ēst gatavošanu vai hokeju vai kino vai tamborēšanu. Bet ir cilvēki, kuriem patīk savu dzīvi sarežģīt, un tā nu tam būs būt un palikt.
Blogojot es esmu lēnā garā ieguvusi jaunu virtuālo draugu un paziņu loku; visiem, arī nejaušiem ienācējiem, esmu pateicīga par interesi (ja vēl uzraksta kādu komentāru, tad ir pavisam jauki). Laika gaitā esmu jau pieradusi pie noteiktiem personāžiem un kaut kā nedaudz pietrūkst, ja viņi nozūd uz ilgāku laiku. Tas nekas, ja gadās, ka mūsu gaumes nesakrīt — grāmatu pietiks mums visiem, un pasaules skaistums noteikti slēpjas tās daudzveidībā! Gandrīz droši varu teikt, ka 95% no emuāra lasītājiem mani personiski nepazīst, jo sākumā es vienkārši nevēlējos savu hobiju afišēt, bet vēlāk man kļuva interesanti, cik daudz cilvēkus spēju ieinteresēt vienkārši rakstot par grāmatām. Tāda maza sacensība pašai ar sevi.
Mans emuārs sākotnēji tika iecerēts kā četru gadu projekts, kas nozīmē, ka vēl vismaz gadu es šeit grozīšos. Pēc tam — skatīšos pēc apstākļiem, vai būs vēlme pašai ar sevi pagarināt kontraktu 🙂
Ja bildē redzamajai sievietei nomainītu matu krāsu un aizstātu vārnu ar melnbaltu minci, tad šī varētu būt ainiņa no manas ideālās mājas dzīves:
Kay Ritter. Molly (2005)
Paldies, jums, visi mani lasītāji! Ceru, ka Burtkokos atrodat kaut ko noderīgu un saistošu! Bet es turpināšu domāt, ko jaunu sevis izklaidēšanai emuārā ieviest nākamgad 🙂
burtkoki 
Jaunākie komentāri