Sākums

Sestā pietura – 2013

11 komentāri

Inge Löök. Old Ladies #19

Inge Löök. Old Ladies #19

Šogad martā man bija izveidojusies alerģija uz sniegu. Nu cik var? Kā decembra sākumā uzsniga, tā līdz pat aprīlim nespēja nozust no zemes virsas. Vēl jūlijā mani skurināja vien pati doma par sniegotu ziemu, bet tagad… tagad Ziemassvētkus un Jauno gadu bez sniega es uztveru kā sodu: aukstais, saldējošais lietus atnes tikai  skumjas. Morāle šīm īsajām pārdomām ir tāda, ka kādreiz cilvēks saprot, cik viņam bija labi, kad ir jau par vēlu.

Bet ne jau par bēdīgām lietām ir jāraksta gada pēdēja ierakstā — laiks apkopot izlasīto un izdarīt secinājumus. Brīvajās dienās saliku Goodreads senāk izlasītas grāmatas un atklāju, ka pēdējos trīs gadus esmu nemainīgi lasījusi 80+ grāmatas gadā, tomēr šogad izlasīto lappušu skaits ir patīkami audzis. Pastāv tādas klusas aizdomas, ka augusi arī izlasīto grāmatu kvalitāte, un visādus niekus aizstājusi vērtīgāka daiļliteratūra un non-fiction. Saskaņā ar wordpress laipni atsūtīto statistiku emuāra skatītākā grāmata bijusi Armanda Pučes “Slazds”, kas gan liecina tikai par hokeja lielo popularitāti. Ja man kādreiz savajadzēsies uzmundrinājumam lielāku bloga statistiku, es noteikti pameklēšu atkal kādu grāmatu par sportu 🙂

2013. gadu es uzsāku ar viesošanos pie Skandināvijas autoriem, tad nobraucu uz Lielbritāniju, bet no turienes pārcēlos uz Amerikas kontinentu, drusku cītīgāk pievēršoties Dienvidamerikas autoriem. Aprīļa beigās notika gatavošanās Itālijas braucienam. Pēc Jāņiem savu uzvaras gājienu sāka raganas, kuras izplosījās pa veselām 10 grāmatām. Vasaras otrajā pusē pievērsos “garšīgām” grāmatām un atļāvos grāmatu apskatiem piesviest arī pa kādai ēdienu receptei. Rudenī notika visādu spontānu, mirkļa iegribu lasīšana un neliela nodarbošanās ar RIP izaicinājuma grāmatām. Gada beigās iznāca vairāk domāt par to, lai pabeigtu visādas izaicinājumu astes, tomēr izskaņā sanāca palasīt arī pāris Ziemassvētku noskaņas grāmatas.

Priecē tas, ka labu grāmatu noteikti ir bijis vairāk nekā sliktu, un tagad ir diezgan grūti izdomāt, kas būtu bijis tik labs, ka vērts īpaši pieminēt.

Kārenas Bliksenas “Ziemas pasakas” noteikti kādreiz tiks lasītas vēlreiz.

Džozefa O’Konora romāns par Īrijas vēsturi “Jūras zvaigzne” bija padrūms, bet radīja interesi par citiem autora darbiem.

Tieši tas pats sakāms par Sandro Veronēzi “XY”, kurš izraisīja īstu “prāta vētru”.

Ceru, ka kādreiz latviski tiks iztulkota Marijas Parras jautrā un sirsnīgā bērnu grāmata “Vafeļu sirds”.

Nepacietīgi gaidīšu turpinājumu Diānas Gabaldones “Svešzemniece” (visticamāk gan, ka man nāksies saņemties uz varoņdarbu un nākamos ķieģeļus lasīt angliski).

Šķiet, ka labprāt iegūtu savā īpašumā nupat izlasīto “Правдивая история Деда Мороза”, jo viens no grāmatas izdevumiem ir īpaši krāšņs un svētku noskaņu veicinošs.

Esmu ļoti apmierināta, ka šogad man izdevās izkustināt non-fiction lasīšanu, un neticamā kārtā es tiešām esmu izlasījusi veselas 12 grāmatas. Visas ir bijušas lasīšanas vērtas, un tā gribētos turpināt.

Tikai daļēji izdevās sakustināt lasīšanu angļu valodā, bet ieguvu pieredzi, ka nesaprotamu iemeslu dēļ man tā vislabāk veicas e-lasīklī. Tādēļ nākamgad vajadzētu domāt šajā virzienā.

Šogad diezgan negaidīts ieguvums (lai gan īstenībā uz to cerēju jau kādu laiku) bija secinājums, ka man vislabāk patīk reālistiska daiļliteratūra (gan klasika, gan mūsdienu), kuru vislabāk lasīt pārmaiņus ar labiem non-fiction. Kaut kā krietnu laiku centos sevi pieradināt pie šobrīd tik populārās fantasy, bet — jāatzīst godīgi — tas nav mans žanrs; bērnu grāmatas vēl patīk, bet pārējais bieži garlaiko. Vēl manējais ir vēsturiskā daiļliteratūra, detektīvi un kādreiz kāda sakarīga meiteņu grāmata.

Viss ir labs, kas ir izlasīts, par nākamā gada plāniem un izaicinājumiem es pastāstīšu nākamgad. Bet gada pēdējā dienā es gribētu novēlēt, lai viss šogad apgūtais noteikti atrod turpinājumu jaunajā, 2014. gadā. Pagātni mainīt nav iespējams, tomēr savus nākotnes lēmumus mēs pieņemam šobrīd.

Domās izvēlieties un noplēsiet vienu lapiņu apakšā redzamajā bildē!

Ticiet, darbojieties un jūsu vēlēšanās piepildīsies! Laimīgu Jauno gadu!

Take whatt you need

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак “Правдивая история Деда Мороза”

1 komentārs

Андрей Жвалевский, Евгения Пастернак.  Правдивая история Деда Мороза. – Москва: Время, 2008.

Zhvalevskis_dedmorozKad es biju maziņa, tad tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nebija, jo uz bērnu eglītēm un kādreiz arī uz mājām nāca Salavecis. Ziemassvētkus ģimenē gan mēs svinējām, bet toreiz man nebija īsti saprašanas, kādēļ svētku galds tiek klāts tikai tuvāko lokam. Pirms kāda laika jau rakstīju par padomju Jaungada tradīcijām Kā piedzima Дед Мороз, kas būtībā pierādīja, ka cilvēkiem tādā vai citādā veidā ir nepieciešamas svinības gada tumšakajā laikā, un nav svarīgi ar kādu ideoloģiju tās tiek saistītas. Tā nu vēsturiski izveidojies, ka Krievijā Jaunais gads ir gandrīz populārākie svētki,  kuriem veltītas daudzas bērnu grāmatas, filmas un multfilmas, un tiek rakstīti aizvien jauni stāsti.

Autori savu izvēli uzrakstīt jaunu stāstu par Salaveci pamato ar to, ka tagadējam svētku centrālajam tēlam nav nemaz tik sena vēsture — grāmatas uzrakstīšanas brīdī nepilni simts gadi — bet tā joprojām ir neskaidra. Amerikāņu Santa Klauss no 19. gadsimta vidus kļuva aizvien populārāks, savukārt Krievijā figurēja tādi tēli kā Moroz-vojevoda un Morozko, kas palēnām ieauga Ziemassvētku tradīcijā, ar savu klātbūtni personificējot ziemu un salu, kā arī atgādinot par pagāniskajam tradīcijām, kas senču gariem izlūdzās laimi un labklājību.

Stāsta galvenais varonis ir Sergejs Ivanovičs Morozovs, darbīgs un krietns transporta inženieris, kura atbildībā ir Sanktpēterburgas tramvaji. Viņam ir daudz māsasbērnu, tomēr pašam ar sievu Mašu bērnu nav, kas abiem ir skumju iemesls. Dienu pirms Ziemassvētkiem Morozovi dodas pastaigā pa pilsētas ielām un neviļus nokļūst Šķērsielā, kurā negaidītā klusumā lēni, lēni sāk snigt pasakaini skaistas sniegpārslas. Pārslu deja skan kā mūzika, un putenis vērpjas aizvien biezāks, negaidīti kļūstot daudzkrāsains. Nav šaubu, ka tas ir maģisks putenis, tomēr pats Morozovs uzreiz nesaprot, ka uz nākamajiem 50 gadiem viņš ir noburts par Salaveci. Morozova pienākumus viņam izstāsta oriģināli Salaveči palīgi — ne rūķi, bet ohļas un ptjorki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināties, ka Ziemassvētku dāvanas tiek saņemtas un tad par to atskaitīties Salavecim. Ohļas un ptjorki kopā ar Salaveci strādā divas nedēļas gadā, pārējā laikā palīgi nozūd un Morozovs ir vienkāršs cilvēks.

ptjorki“Patiess stāsts par Salaveci” apvieno sevī gan pasaku, gan savdabīgu vēstures grāmatu bērniem par pēdējiem simts gadiem. Katra nodaļa ir datēta ar konkrētu gadu, un autori īsi pastāsta, kas tobrīd notiek Krievijā, lai varētu saprast Salaveča rīcību. Pirmie Ziemassvētki ir brīnumu pilni, kad Morozovs tikai vēl apjauš savu burvja spēku, bet jau nākamajā gadā Krievija iesaistās Pirmajā pasaules karā, kam seko revolūcija un lielais juku laiks. Lasīju, ka kādai mammai grāmatu lasīt iedeva meitiņa, tikai pieteica nebimbāt. Grūti ir neraudāt, kad Salavecim jāskaidro bērnam, ka viņa spēkos nav atgriezt kaujā kritušo tēti un skaidrošanā jāiesaistas pat citādi neredzamajam ptjorkam, kurš izstāsta, ka Salavecis taču nav Dievs. Pēc kara Morozovam jāpierod, ka Ziemassvētku svinēšana tiek apkarota, līdz 1926. gadā tos aizliedz pavisam. Tikai pēc desmit gadiem, 1936. gada 28. decembrī, kāds partijas darbinieks ierosina atkal svinēt, tikai šoreiz Jauno gadu padomju stilā. Pasakā, protams, ir skaidrs, ka te nav iztikts bez ptjorku un ohļu dalības, lai arī viņiem nācies būt nedaudz nekrietniem. Tā nu Salavecim ar palīgiem atsākas darbīgas un brīnumu pilnas gada nogales, līdz pienāk Otrais pasaules karš. Sergejs Morozovs vecumā dēļ netiek mobilizēts, viņš paliek Ļeņingradā un šausmīgajā blokādes laikā galīgi sašļūk, kad bērna vienīgā vēlēšanās Jaunajā gadā ir viens cukura grauds. Bet jādzīvo tālāk…

Zhvalevskij_dedmoroz_Bilde1

Krievu autoru stāsts par Salaveci ir sirsnīgs un labsirdīgs, kurš mudina ticēt Jaungada nakts brīnumam. Ticēt tam, ka arī pieaugušais var klusi izteikt savu vēlmi un kāds brīnumains spēks nāks palīgā. Tikai nevajag skumt un nokārt galvu, jo katra spēkos ir sevī uzturēt mazu laimes liesmiņu. Lai nu es to neaizmirstu nākamajā gadā!

Visticamāk, ka pie mums grāmatas adresāts ir visi kādreizējie padomju bērni, kuriem labā atmiņā ir lielie pasākumi ar Salaveci un Sniegbaltīti, kuros dalīja toreiz grūti iegūstamo saldumu maisiņus. Mamma man iesēja matos milzīgas kaprona lentes, es tiku iestūķēta baltās kokvilnas zeķubiksēs un importa svētku kleitiņā un – aidā! – joņot pa kultūras nama gaiteņiem. Lai vai kāds toreiz bija politiskais režīms, tā tomēr bija mana bērnība, kad ziemas bija sniegotas un saltas, egles milzīgas un dāvanu maisā bija Salaveča sarūpēta dāvana.

Astrīda Lindgrēne “Trokšņu ciema bērni” (1995)

Komentēt

Astrīda Lindgrēne. Trokšņu ciema bērni / no zviedru val. tulk. Vilnis Treimanis. – Rīga: Vaga, 1995. (Astrid Lindgren. Bullerbyboken 1947-1952 (1961)) .

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētkos, kad miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, daudziem svinētājiem nav nekas pretī uz brīdi atcerēties bērnību. Tādēļ bērnu grāmatu lasīšanai šis laiks varētu būt viens no piemērotākajiem. Astrīdas Lindgrēnes grāmatas nekad neliek vilties. Tā kā daļa no viņas grāmatām latviski iznāca laikā, kad bērnu grāmatas mani vairs neinteresēja, laiks atgūt iekavēto (jo nu jau atkal interesē).

Trokšņu ciema cikla grāmatas Lindgrēne ir rakstījusi savas daiļrades sākumā, uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule bija nogurusi no ciešanām un nopietnības. Laikā no 1944. līdz 1946. gadam Lindgrēne uzrakstīja sešas bērnu grāmatas, jau otrā izdotā grāmata — “Pepija Garzeķe” (1945) — kļuva ļoti populāra. Lindgrēne bērniem sāka rakstīt salīdzinoši vēlu — vēlīnos trīsdesmit, tomēr uzdrošināšos teikt, ka tieši šajā vecumā pazūd jaunības maksimālisms un cilvēks pamazām sāk mācīties priecāties par ikdienišķo un domās atgriežas bērnībā. Rakstniecei bija laimīga bērnība, un viņa atzinusi, ka Trokšņu ciema grāmatām lielā mērā iedvesmu smēlusies no saviem bērnu dienu piedzīvojumiem; kopā ar vecāko brāli un jaunāko māsu, kuriem vēlāk piebiedrojās vēl viena māsa, viņi rotaļājās no rīta līdz vakaram: “So there were four of us – Gunnar, Astrid, Stina and Ingergerd, and we lived a happy Bullerby life at Näs, very much like the children in the Bullerby books.

Trokšņu ciemā ir trīs mājas: Vidussēta, Dienvidsēta un Ziemeļsēta, kurā dzīvo seši bērni: Lase, Buse, Līsa, Anna, Brita un Ulle. Bez bērnu mammām un tētiem ciemā dzīvo arī vectēvs, kalpone Agda un kalpi Oskars un Kalle, kā arī suns, trīs kaķi un vista Albertīne un lērums citu mājlopu, kā jau piedienas kārtīgās lauku sētās. Grāmatu galvenā stāstniece ir Līsa, kurai sākumā ir septiņi gadi, bet pārējie bērni ir aptuveni tai pašā vecumā. Līsas mamma saka, ka šo vietu sauc par Trokšņu ciemu tikai tādēļ, ka bērni šeit stipri daudz trokšņojot. Nemaz nevar aptvert, ka seši bērni var taisīt tik lielu traci, tā viņa saka. Līsa domā, ka viņa jau nu gan tik traki neklaigā — puikas, tie gan trokšņo. Dažreiz bērni tiešām sadalās divās naidīgās — puiku un meiteņu — nometnēs, tomēr pārsvarā dzīvo draudzīgi: kopā dara gan blēņas, gan strādā.

Var stūķēt iekšā skābās ķiršogas vienalga, cik ilgi — vismaz tik ilgi, kamēr sāk sāpēt vēders. Kad pienāk skābo ķiršu laiks, mums katru gadu drusku sāp vēders. Bet pēc tam mums vēders nesāp, iekams nav ienākušās plūmes.

Ja salīdzina ar tagadējiem bērniem, tad pēdējos ir mazliet žēl. Pat manā pilsētas bērnībā bija dauzīšanās pa āru līdz vēlam vakaram un visādas foršas rotaļas, kur nu vēl pieminēt patieso prieku par jebkuru dāvanu, kādu šobrīd vecākiem panākt ar katru gadu ir aizvien grūtāk. Bet Lindgrēnes aprakstītā bērnība jau vispār ir idilliska no pedagoģiskā viedokļa, jo tajā parādīts, ka bērnu ikdienā mazi un vajadzīgi darbiņi mijas ar jautru spēlēšanos, turklāt pieaugušie bērniem uzticas un nestaigā pakaļ ar apnicīgām notācijām. Ir taču tik daudz, ko darīt: drāzties ar lielajām kamanām no kalna, novākt un pārdot ķiršus, lēkāt pa sienaugšu, zirga pajūgā aizvest graudus malējam, taisīt zaru būdas un spēlēt indiāņos, lasīt bilžu grāmatas, kaplēt kāļus un glābties no lietus kaimiņmājās, bučot vardes un taisīt Gudro Vāceli, barot vistas un kopt jēriņu, kopā ar tētiem iet uz nakts vēžošanu… tik daudzas aizraujošas nodarbes.

Lindgrēna ir viena no retajām rakstniecēm, kurai tiešām izdodas rakstīt kā bērnam. Līsas stāstījums par bērnu darbošanos šķiet ļoti īsts — panaivs, bet patiess. Šajā grāmatā nav lielu notikumu, tikai mazi stāstiņi par bērnu ikdienu, tomēr tie ir labdabīgi un mīļi, ne miņas no moralizēšanas!

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ilonas Viklandes ilustrācija

Ziemassvētku rītā es agri pamodos un vienā naktskreklā metos lejā virtuvē – vai, cik tur bija jauki! Uz grīdas gulēja jauni lupatdeķi, uz dzelzs stangām pie plīts plivinājās sarkani, zaļi un balti zīdpapīri, un uz lielā izvelkamā galda bija uzklāts Ziemassvētku galdauts, un visi vara ķipji bija tīti noberzti. Es tapu tik priecīga, ka man vajadzēja apkampt mammu. (..)

Ir gan brīnišķīgi, kad ir Ziemassvētki. Ir patiesi žēl, ka Ziemassvētki nav drusku biežāk.

Latviski iznākušas trīs grāmatas no Trokšņu ciema cikla: 1995. gadā izdevniecība “Vaga” tās izdeva vienā krājumā, savukārt “Zvaigzne ABC” 2004. gadā pārizdeva to pašu tulkojumu trijās atsevišķās grāmatās: “Mēs — visi bērni no Trokšņu ciema”, “Vēl par mums — bērniem no Trokšņu ciema”, “Trokšņu ciemā ir jautra dzīvošana”. Par Trokšņu ciema bērniem vēl ir trīs bilžu grāmatas.

Virtuālās dāvaniņas – 2014

17 komentāri

ZsvetkiJau atkal gads ir apmetis kūleni un jālūko pēc dāvanu maisa! Ļoti labprāt pagājušogad saņēmu dāvanā virtuālās grāmatas, visas vēl  neesmu gan izlasījusi, bet noteikti to izdarīšu. Pati šogad diezgan nopietni pārdomāju, ko gan lai uzdāvina tiem, kas pieteicās uz dāvanām — dažam paspēju izdomāt pat vairākus variantus. Ceru, ka nebūs galīgi garām. Tātad, alfabēta kārtībā:

Asmo jeb Ints. Ievēroju, ka Asmo ir izlasījis biezu grāmatu par krusta kariem un paziņoja, ka krusta kari viņu ir interesējuši vienmēr. Tādēļ dāvinu viņam nupat iznākušo Tīts Aleksejevs “Svētceļojums: stāsts par Pirmo krusta karu” (tulk.no igauņu valodas, izdevis “Mansards”).

Evijai, kura ir  domīgi pieklususi, uzdāvināšu nelielu, bet interesantu Regīnas Ezeras grāmatu “Pie klusiem ūdeņiem” — pieci stāsti par vienu notikumu.

Ilzei no Vannā ar grāmatu (nezinu gan vēl īsti lasīšanas gaumi, bet Goodreads papētīju 🙂 ) — tā kā viņai arī patīk Alexander McCall Smith, eksperimentāla kārtā uzdāvināšu Nicholas Dreyson “A Guide to the Birds of East Africa” (kas nav putnu rokasgrāmata).

Lasītājai, kura sūdzējās par zaudēto lasīšanas modžo, man ir padomā divas grāmatas, kurām abām ir saistība ar Spāniju, bet izvēle būs atkarīga no izvēlētā terapijas veida: smagā artilērija Migels de Unamuno “Migla” vai bezpilota lidaparāts Kriss Stjuarts “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”.

MsMarii, kura neļāva nogrimt jaukai dāvināšanas tradīcijai, pēc pārdomām tomēr dāvināšu kaut ko no latviešu autoriem. Izvēlējos Zigmundu Skujiņu un viņa “nemierīgo” romānu “Miesas krāsas domino”, kura izdošanas gads (1999.) vēl iesprūk latviešu lasīšanas izaicinājumā. Ja nu tas ir lasīts, tad jebkurš cits Skujiņa romāns vai stāstu krājums ir lasīšanas vērts.

Sibillai nav viegli kaut ko uzdāvināt, jo viņa (kā jau kārtīga sibilla) klusu un viltīgi vienmēr kaut ko maliņā tamborē lasa (un nez cik grāmatu kalni jau nav apgūti). Tomēr riskēšu — tā kā viņai bija vēlme pēc nīgrām ģimenes sāgām, dāvināšu Selmas Lāgerlēvas Lēvenšeldu triloģiju (Lēvenšelda gredzens ; Šarlote Lēvenšelde ; Anna Sverda).  Kā rezerves variants man ir Džozefs O’Konors. Jūras zvaigzne — jo šogad blogā par to parunājām un man tā tiešām šķiet laba grāmata.

Sīzifam, par kur man ir radies iespaids, ka patīk tāda pamatīga Eiropas literatūra — Heinrihs Bells “Biljards pusdesmitos”.

Spīganai, kurai patika Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, dāvinu grāmatu par radniecīgu tēmu Einars Maurs Gudmundsons “Visuma eņģeļi”.

Priecīgu un jauku lasīšanu no šiem svētkiem līdz nākamiem!

E.T.A.Hofmanis “Riekstkodis un peļu ķēniņš” (1986)

1 komentārs

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Riekstkodis un peļu ķēniņš / no vācu val. tulk. Ingus Liniņš. (Stāsts no krājuma “Pasaku pasaulē” (Rīga: Liesma, 1986.) (Sprīdīša bibliotēka #1)). (E.T.A. Hoffmann. Nußknacker und Mausekönig.1816)

ShelkunchikPētera Čaikovska balets “Riekstkodis” nu jau ilgu laiku ir neatņemama Ziemassvētku tradīcijas sastāvdaļa. Daudzās pasaules valstīs decembrī meitenes un puiši, saģērbti izejamās drānās, varbūt pirmo reizi mūžā, tiek aizvesti uz Operu, kur satrauktu čalu pavadījumā viņi izpēta zeltīto rotājumu ieskautos balkonus un skatuvi, milzīgo kroņlukturi un orķestra bedri, kura lēnām piepildās ar mūziķiem. Iznākot diriģentam, zāles murdoņa pieklust, un gaišas, rotaļīgas uvertīras pavadījumā atveras milzīgais samta priekškars, skatam paverot skatuvi, kurai turpmāko pusotru stundu būs piekalti bērnu skatieni.  Baleta “Riekstkodis” pirmizrāde notika 1892. gada decembrī, bet literārais avots tika publicēts vēl agrāk — 1816. gadā.

Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis, dzimis Kēnigsbergā 1776. gadā, bija daudzpusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš rakstīja, zīmēja un komponēja, tomēr maizi pelnīja ar jurista darbu. Viņa personība tiek aprakstīta diezgan pretrunīgi: līdz pat drūma alkoholiķa tēlam un paziņojumam, ka Hofmani atceras tikai dēļ tiem pāris baletiem, kuri veidoti pēc viņa stāstu motīviem (arī “Kopēlija” un “Hofmaņa stāsti”).  Tam noteikti nepiekritīs tie, kuri Hofmani nosaukuši par vienu redzamākajiem vācu romantisma pārstāvjiem un fantāzijas žanra pionieriem. Latviski ir tulkoti daudzi viņa darbi: “Runča Mura dzīves uzskati” (2002), “Zelta pods” (2002), “Baisais viesis” (1992), “Laimētā līgava” (1969) u.c.

Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitene Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekskodim smuka vīriņa izskatā ir salūzuši pāris zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies: tā sākas pasaka. Peļu armija cīnās pret alvas zaldātiņiem, kuru drosmīgais vadonis ir Riekstkodis. Hofmanis rāda krāšņu bērna fantāzijas pasauli, kurā saplūdušas romantiskas meitenes fantāzijas ar ļauniem bērna nakts murgiem; bērna izdoma pretstatīta mājas striktajai ikdienai, kurā tuvinieki pasmejas par Marijas pasaciņām.

Maurice Sendak illustration1

Illustration: Maurice Sendak

Lielajā eglē istabas vidū bija iekarināti daudzi zeltīti un sudraboti āboli, zaros kā pumpuri un ziediņi spīdēja apcukurotas mandeles, raibumraibas konfektes un visādi citi jauki kārumi, kādus tik vien var iedomāties. Taču pats skaistākais šajā brīnumkokā bija tas, ka egles tumšajos zaros kā mazas zvaigznītes mirguļoja simtiem svecīšu un egle pati, gluži kā liesmiņām mirkšķinādama, laipni aicināja noplūkt viņas ziedus un augļus. Apkārt eglei viss laistījās burvīgā krāsu jūklī — kādu tik debešķīgu mantu tur nebija — jā, kam to būtu pa spēkam aprakstīt!

Čaikovska baleta librets ir balstīts uz Dimā (tēva) Hofmaņa pasakas pārstāstu, ar ko dažreiz tiek izskaidrots, ka balets ir “atvieglots” Hofmanis. Tomēr abu versiju lasītāji nekādas milzīgas atšķirības neatzīmē, drīzāk jau te būs pie vainas baleta pirmais horeogrāfs un libreta autors Mariuss Petipā. Salīdzinājumā ar Čaikovska baleta tradicionālo iestudējumu Hofmaņa stāsts nav tikai salda pasaka, bet savdabīgs labā un ļaunā pretstatījums. Septiņgalvainais Peļu ķēniņš ir jāuzvar drosmīgā cīņā, bet pasaka parāda, ka peļu ļaunums nav absolūts lielums, bet atriebība pret cilvēku nelabajiem darbiem. Vairāki baleta inscenējumi ir vēlējušies atgriezties pie sākotnējās Hofmaņa versijas, kas ir drūmāka, varētu pat teikt — gotiskāka. Viens no tiem ir 1983. gada ASV horeogrāfa Kent Stowell un scenogrāfa Maurice Sendak (kurš nākamā gadā izdeva arī ļoti populāru “Riekstkoža” ilustrēto bērnu grāmatu) iestudējums, savukārt Čaikovska dzimtenē Krievijā 2001. gada februārī Marijas teātrī notika Mihaila Šemjakina jaunās, parstrādātās versijas pirmizrāde. Šemjakins kā liels Hofmaņa darbu cienītājs, kā pats izsakās, šajā iestudējumā vēlējies pārtaisīt ierasto, bērnišķīgo lirismu par biedējošu bērnu šausmenīti, bet teātra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Valērijs Gergijevs parādīja jaunu lasījumu Čaikovska mūzikai. Man ļoti patīk, piemēram, sniegpārsliņu deja, kuras parādītas neierasti ļaunas un biedējošas, vai arī tradicionālās arābu dejas pārveidojums par zaļās čūskas priekšnesumu.

Katrā ziņā Hofmaņa daiļrade ir dziļi ietekmējusi gan rakstniekus, gan mūziķus un turpina iedvesmot visus fantāzijas cienītājus. Hofmanim pasaka ir žanrs, kurš atver durvis iztēlei, ļauj apvienot ikdienu ar nereālo, pat neiespējamo, tādējādi sniedzot absolūtu radošo brīvību.

Philip K. Dick “Do Androids Dream of Electric Sheep?” (1968)

4 komentāri

Philip K. Dick. Do Androids Dream of Electric Sheep? (1968)

Dick_Do androidsPagājušajos Ziemassvētkos Sibilla man laipni iedāvināja grāmatu, kas ir zinātniskās fantastikas klasika. Laikam jau viņa bija noskatījusi, ka viena no manām mīļākajām filmām ir Blade Runner, kas ir uzņemta pēc Do Androids Dream of Electric Sheap? motīviem. Protams, ka pirmavots ir jāizlasa, tādēļ liels paldies Sibillai, ka viņa mani pamudināja uz grāmatas lasīšanu.

Grāmatas galvenais varonis ir Riks Dekarts, kurš dzīvo briesmīgā, atomkara izpostītā Sanfrancisko un pelna naudu ar androīdu ķeršanu un likvidēšanu. Androīdi tika izdomāti kā cilvēkveidīgi roboti darbam uz citām planētām, un laika gaitā viņu atšķirība no cilvēkiem ir kļuvusi nepamanāma, pēdējos modeļus Nexus-6 no cilvēkiem atšķir tikai ar īpaša empātijas testa palīdzību. Tā kā androīdiem ir aizliegts dzīvot uz Zemes, bet viņi nezin kādēl regulāri uz to atbēg, ir radusies profesija — androīdu mednieki, kuri par katru noķerto saņem brangu atlīdzību. Darbs ir grūts un bīstams, bet Dekartam ir vajadzīga nauda — viņš alkst nopirkt sev īstu dzīvnieku, jo tieši šāds īpašums padara cilvēku krutu. Tā ir diezgan loģiska parādība, jo prestižas parasti ir tās lietas, kuras ir grūti iegūstamas, un tāda pēcatomkara situācijā ir jebkura dzīvā radība — arī zirnekļi un krupji, nerunājot nemaz par kazām vai zirgiem.

Sākumā man bija diezgan grūti ielasīties grāmatā, kaut kā mani tā emocionāli smagā pasaule nemaz nevilināja. Jau romāna pirmajā ainā varoņi izmanto tādu speciālu aparātu kā emociju modulators, kurā ievadot dažādas ciparu kombinācijas var piespiest sevi uz konkrētu emocionālo stāvokli vai pat darbību. Nākamajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar  empatoskopu — ierīci, ar kuras palīdzību var dalīties emocijās ar visiem tā lietotājiem, un vienlaikus sekot kāda dīvaina onkuļa Mersera kāpienam kalnā, ko pavada sāpīgi akmeņu metieni. Kā nu man izdevās to saprast, romāna galvenā ideja ir definēt, kā novilkt robežu starp androīdu un cilvēku. Vai cilvēks, kurš ilgu laiku veic darbu, kas prasa emocionālu nocietināšanos, netop par androīdu? Vai androīds, kurš spēj emocionāli reaģēt, jāsauc par cilvēku? Arī romāna autors krietnu laiku liek šaubīties  par dažu varoņu īsto identitāti, pat paši varoņi nav pārliecināti, vai viņos nav ielikta mākslīgā atmiņa un viņu dzīves nav tikai māns.

Lai arī lasot es sevi pieķēru pie domas, ka skaidri jūtams, ka tā ir 60-to gadu zinātniskā fantastika, tomēr autora izvirzītie jautājumi tepat vien gaisā vibrē. Tiešām, nav tādas sabiedrības, kura bez empātijas būtu saucama par cilvēcisku. Vienlaikus gan rodas jautājums, vai tieši cilvēciskums būtu īstais sinonīms žēlsirdībai un līdzjūtībai, jo cilvēks sevi vēstures gaitā ir parādījis kā cietsirdīga būtne.

Dika radītā pasaule gan nepārliecina ar pārdomātību, jo sākotnēji autora pieteiktā izmirstošā, radioaktīvo putekļu pārklātā ikdiena grāmatas gaitā izrādās gana rosīga un pilnvērtīgi funkcionējoša. Liels klupšanas akmens bija arī nesapratne par to, kāpēc gan tie androīdi ir vispār jānogalina, ja jau viņi dzīvo tikai četrus gadus un principā uz Zemes pavadīs labi ja pāris gadu, klusi maskējoties par cilvēkiem. Jāsaka, ka autora izklāstītie merserisma principi manī radīja ciešu pārliecību, ka 60-to gadu aizraušanās ar halucinogēnām vielām viņam nav gājusi secen, un viss kvazireliģiozais un neskaidri formulētais fināla izklāsts grāmatas vērtību manās acīs pazemināja.

Do Androids Dream of Electric Sheap? nav grāmata, kas piedāvā skaidras atbildes, bet vienlaikus uzdod daudzus aktuālus jautājumus un raisa pārdomas. Par to, ka nogalināšanas faktu nemaina tas, ka tiek nogalinātas (it kā) nedzīvas būtnes. Par to, ka mākslīgā dzīve var būt pieņemama tad, ja alternatīva ir mirusi pasaule. Ak, nu kāda gan var būt pasaule, ja ir nomiruši visi krupīši.

Bils Braisons “Mājās” (2013)

6 komentāri

Bils Braisons. Mājās: īsa privātās dzīves vēsture / no angļu val.tulk. Zane Rozenberga. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Bill Bryson. At Home. 2010)

Braisons_MajasCilvēks, kam patīk izziņas process, atradīs pētāmo objektu visnegaidītākajās vietās. Populārzinātniskās literatūras rakstnieks Bils Braisons iedvesmu vienai no savām pēdējām grāmatām “Mājās” ir radis vienkārši meklējot cēloni pilošiem griestiem, t.i. izspraucoties cauri griestu lūkai un uzkāpjot bēniņos. Tobrīd viņam negaidīti ienāca prātā, ka ikdienišķā mājas dzīve ir nesaraujami saistīta ar daudziem interesantiem vēstures faktiem, neparastiem atklājumiem un vēsturiskām personībām. Tādēļ grāmatas struktūra veidota, lēnam izstaigājot Braisona Norfolkas māju — bijušo mācītājmuižu un pakavējoties katrā telpā, dīvainā kārtā angļu pagrabu sasaistot ar Erī kanālu ASV, Ņujorkas štatā, savukārt guļamistabu ar stāstu par sifilisu. Dažiem cilvēkiem par visu ir kaut kas sakāms 🙂

Vispirms jāsaka, ka Braisons mani aizrāva ar savu domu atrast interesanto ikdienišķajā. Daudziem cilvēkiem mūsdienās vēsture jau a priori šķiet kaut kas ārkārtīgi garlaikojošs, un kaut ko mainīt šajā uzstādījumā ir bezcerīgi. Diemžēl savu artavu šajā attieksmē bieži ir ielikuši vēstures skolotāji, kuri aiz gadskaitļiem un lieliem notikumiem nav mācējuši skolēniem parādīt reālus cilvēkus un patiesas emocijas. Esmu pārliecināta, ka vēsture nav milzīga, vienlaidus ainava, bet to veido daudzi mazi gabaliņi — cilvēku dzīves, kuras saliktas milzīgā mozaīkā; stāvot tuvumā, mēs nemaz nespējam ieraudzīt attēlu, to iespējams izdarīt tikai no laika atstatuma. Zīmīgi, ka Braisons stāsta par Džordža Vašingtona rezidenci Mauntvernonu, kuras iekštelpas 1979. gadā tika pārkrāsotas oriģinālajās, sākotnējās krāsās: “[Apmeklētāji] teica, ka mēs padarot Mauntvernonu bezgaumīgi spilgtu. Viņiem bija taisnība — mēs to tiešām darījām. Bet tikai tāpēc, ka tāda šī vieta bija agrāk.” Attiecībā uz vēsturi ir daudzas lietas, kuras laika gaitā pakļautas stereotipiem, un negaidīti atklājumi, kas liek atkāpties no ierastā, bieži izraisa nevis sajūsmu, bet sašutumu.

Lasot Braisona grāmatu, mana sajūsma nedaudz mazinājās. Pirmkārt, es negaidīju, ka viņš tik tālu aizies no savas angļu mācītājmuižas gan saturiski — ne jau līdz Eifeļa torņa celšanai, ne arī ģeogrāfiski, jo brīžiem šķita, ka vairāk laika tiek pavadīts Amerikas kontinentā. Es labprātāk būtu palikusi Anglijā, lai gan, protams, jāatzīst, ka Lielbritānija autora apskatītajā laika posmā bija kā zirneklis, kura uzaustais tīmeklis aptvēra visu zemeslodi.  Otrkārt, mani kaitināja ik pa laikam nevērīgi izmestais konstatējums — “to neviens nezina”, “tā arī palicis nesaprotams”, jo Braisons jau nav tomēr pēdējā instance vēsurisko pētījumu rindā un diezin vai ir spējis apgūt visu literatūru par nenormāli plašo tēmu loku pat ārkārtīgi erudītam cilvēkam. Treškārt, man vairāk būtu patikusi pieturēšanās pie noteikta laika posma, jo autors ļoti brīvi lēkā trīs gadsimtu robežās, kuri ir ārkārtīgi atšķirīgi no visiem viedokļiem. Ceturtkārt, man tomēr šķiet, ka brīžiem Braisons ir gājis savu avotu pavadā un nekritiski pieņēmis dažus pārspīlējumus — piemēram, netīrības apraksts un stāsti par žurkām jau nu vairāk piedien lasītāju šausmināšanai, bet ne kritiskai zinātnieka pieejai. Braisons daudz raksta par reālām personām un materiālo kultūru, bet diezgan maz pievēršas domas attīstībai, ideju vēsturei, reliģiskiem strāvojumiem; iespējams, ka lielāka vērība pret garīgo jomu viņam aiztaupītu dažu labu “nezin kadēļ”.

Kopumā Braisona grāmata bija diezgan aizraujošs lasāmais, īpaši tad, ja ir vēlēšanās vienā rāvienā uzzināt par daudzām lietām. Braisona rakstīšanas stils ir saistošs un intriģējošs, viņš tiešām māk iesaistīt lasītāju notikumu plūsmā un ļauties atklājumiem. No otras puses, es neieteiktu iesaistīties kādās derībās par pamatu ņemot tikai Braisona grāmatā izlasītu faktu, jo viņa aptvertais tēmu loks ir tik plašs un komplicēts, ka to nemaz nav iespējams visaptveroši apskatīt vienā grāmatā, tādēļ iespējamas neprecizitātes. Domāju, ka lasītājs pēc Braisona grāmatas izlasīšanas varēs sev atzīmēt saistošākās tēmas un papētīt tās tuvāk. Es nenoliedzami uzzināju daudz par tādām lietām, par kurām man neienāktu prātā lasīt atsevišķu grāmatu (par ķieģeļu ražošanu jau noteikti), savukārt noteikti gribu uzzināt vairāk par seno apmetni Skara Brejā un kādēļ robustās ģermāņu ciltis tik viegli spēja izdzēst gadsimtiem ilgušo romiešu un ķeltu ietekmi Britānijā.

Grāmata droši iesakāma visiem zinātkāriem lasītājiem, jo iespējams gan uzzināt daudzus jaunus faktus, gan vecos no negaidītiem rakursiem, gan arī pavingrināt savu kritisko domāšanu un paskatīties, kas no tā iznāks.

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1999)

1 komentārs

Oldess Hakslijs. Brīnišķīgā jaunā pasaule / no angļu val. tulk. Silvija Brice. – Rīga: Atēna, 1999.  (Aldous Huxley. Brave New World. 1932).

Hakslijs_BrniskigaKas notiktu, ja mēs visi būtu laimīgi? Apmierināti ar savu dzīvi, t.i. dabūtu to, ko gribam, un nekad negribētu to, ko nevar dabūt; nebūtu ne karu, ne slimību, ne baiļu no nāves; nebūtu stipru kaislību, jo nebūtu stipras pieķeršanās — neviens nepiederētu nevienam; katram būtu sava vieta dzīvē,un viņš tur justos labi. Utopija? Vai tomēr distopija? No katra personīgās attieksmes pret laimi ir atkarīgs, kur ierindot Oldesa Hakslija romānu “Brīnišķīgā jaunā pasaule”.

1931. gadā, rakstīdams romānu, Hakslijs nebija pārliecināts, vai viņš raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Varbūt vīziju par 26. gadsimta sabiedrību, kurā bērni tiek mākslīgi audzēti mēģenēs, un atbilstoši gēnu programmai piedzimstot sadalīti alfās, betās, gammās, deltās un epsilonos. Katrai kastai ir atšķirīgs attīstības līmenis, bet — galvenais — ir iznīdēta spēja ilgoties, ikviens indivīds ir laimīgs tur, kur viņš iedalīts. Reiz cilvēki piekusa karot un cīnīties par varu un nolēma savu izvēles brīvību apmainīt pret stabilitāti un absolūto laimi.

Īsta laime vienmēr izskatās nedaudz amorāla, salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un, bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīga kā nestabilitāte.

Lasīju žurnālā, ka amerikāņu gēnu pētnieks Jūdžins Makartijs ir izveidojis teoriju, ka cilvēks radies, sakrustojoties šimpanzes mātītēm ar cūku tēviņiem. Citādi nevarot izskaidrot īpašības, kas galīgi nav raksturīgas šimpanzēm: cilvēku bezspalvas ādu, biezo zemādas tauku slāni, gaišo acu krāsu, uz priekšu izvirzīto degunu un biezās skropstas. Lūk, cūka reiz izvaroja pērtiķi, un radās cilvēks. Šī teorija kādā dīvainā veidā sasaucas ar Hakslija izveidoto nākotnes pasauli, kurā dzīvās šūnas tiek izvarotas ar zinātnieka pirkstu un rodas dīvainas būtnes, kuras drīzāk būtu jāsauc par biorobotiem, ne cilvēkiem, jo lielākā daļa cilvēcisko izjūtu tām ir svešas.

Ja indivīds jūt, kopiena grīļojas.

Savdabība apdraud ne tikai indivīda dzīvību; tā satricina pašu Sabiedrību.

Hakslija romāna stiprā puse ir distopiskais pasaules modelis, kurš tiek izklāstīts grāmatas pirmajā pusē. Pēc tam romāna gaitā ir tāds kā atslābums, un lasītājs tiek iepazīstināts ar Mežoni — cilvēku no Rezervāta, kurš nav pazīstams ar “civilizēto” pasauli. Sekojošā Mežoņa un brīnišķīgās pasaules konfrontācija beidzas ar daudziem jautājumiem, kurus Mežonis uzdod vienam no pasaules pārvaldniekiem un saņem savdabīgu sabiedrības izskaidrojumu.

Neteiksim, ka Hakslija pasaule mani būtu īpaši pārsteigusi (ja sabiedrības uzbūvi salīdzina ar Zamjatina “Mēs”). No latviešu literatūras prātā nāk Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, tajā arī “mežonis” nokļūst sātīgā labklājības zemē, bet nekādi nevar tajā iedzīvoties un jūtas laimīgs tikai tad, kad beidzot ir izkļuvis no paēdušās un kūtrās kopienas.

Varbūt laime īstenībā ir inde, kuru mēs spējam panest tikai stingri dozētās devās, bet pārāk liels laimes malks ilgtermiņā mums īstenībā nāk tikai par sliktu. Arī Hakslija sabiedrība taču īstenībā dzīvo uz somas – legālajām narkotikām, tikai tās absurdā kārtā ir vajadzīgas, lai aizmirstos vidē, kas taču ir radīta harmonijā un stabilitātē.

Hakslija romāns mani uzvedināja uz domām, ka daudz lielāka laime par tās absolūto izpausmi ir iespēja gan katram pašam izvēlēties, ko viņš uzskata par laimi, gan arī ceļu, pa kuru to sasniegt.

Subjektīvi par grāmatu jaunumiem (2013-novembris)

2 komentāri

apple-bookVisiem sveiciens pirmajā baltajā ziemas dienā! Cilvēkiem uzreiz kļūst gaišāks prāts un gribas sākt rosīties un gatavoties svētkiem. Skaidri zināms, ka Ziemassvētku vakarā un naktī vajag daudz ēst, lai nākošais gads būtu bagāts. Tad nu rosīgi ļaudis jau laikus kauj cūku un taisa garšīgas ēdmaņas. Tam veltīta starpnozaru mākslas grupas “Serde” tradīciju burtnīca “Cūku bēres” (biedrība ir izdevusi jau 13 izdevumus, kas veltīti dažādām senām prasmēm, tradīcijām un pieredzes stāstiem). “Cūku bēres” ir izdotas arī angliski, un vimeo.com varat apskatīties, kā šis asiņainais process notiek zemnieku sētā.

Katru gadu izdevniecības uz Ziemassvētkiem cenšas izdot kādu tematisku, svētkiem veltītu izdevumu. Pagājušogad mani iepriecināja Ērikas Mālderes izdomātā un Zvaigznes ABC izdotā grāmata “3×3 Ziemassvētki”, kas bija domāta kā rakstiski padomi tradicionālu Ziemassvētku svināšanai 21.gadsimtā. Šogad veikalā ieraudzīju interesantu folkloras izdevumu “Saules gadskārta latviskajā dzīvesziņā” (izdevējs “Māras loks”). Grāmata ne vien skaidro Saules gadskārtas nozīmi un galvenos ritus, bet piedāvā iespēju katram jau šodien, pielietojot kalendāro apli, dzīvot saskaņā ar mūžīgo Saules ritu (pielikumā apaļš grozāmais kalendārs, video par kalendāru).

Ja kādam padziļināti interesē tautas tērpa tradīcijas, tad “Zinātne” ir izdevusi Anetes Karlsones pētījumu “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gs. beigās un 20. gadsimtā“, kurā izsekots tautas tērpa attīstībai no 19./20. gs. mijas modernisma modes ierosmēm līdz tradicionālā apģērba rekonstrukcijām 30. gados, cauri padomju perioda stilizācijām, no jauna atgriežoties pie “autentiskā” tautas tērpa 20.gs. nogalē.

Ja pagājušajā grāmatu apskatā pieminēju Jāņa Šiliņa “Padomju Latvija 1918-1919”, tad būtu tikai godīgi informēt, ka iznākusi vēl viena grāmata, kas veltīta šim sarežģītajam vēstures periodam: Juris Ciganovs “Latvijas neatkarības karš, 1918—1920“. Noderēs gan skolēniem, gan studentiem, gan vienkārši atmiņas atsvaidzināšanai.

Turpinot latviešu tēmu, izdevniecība “Ascendum” ir laidusi klajā Ilmāra Šlāpina grāmatu “Jauno latviešu valoda“, kurā apkopotas žurnālā “Rīgas Laiks” jau no 1999. gada rubrikā Jauno latviešu valoda publicētie jaunvārdi un jaunu vārdu lietojumu piemēri. Ilmārs Šlāpins: “Šis skaidrojums ir ironisks, taču iecietīgs, zinātniski pamatots, taču neakadēmisks, to var lietot kā žargona vārdnīcu, bet var lasīt arī kā anekdotisku stāstu krājumu par mūsdienu vārdu slepeno dzīvi.”

Vēl viena grāmata, kas veltīta Latvijas vēstures jaunākiem laikiem, ir Andas Rožkalnes pētījums “Kam pieder Latvijas mediji?” Autore uzsver, ka īpašnieki ir mediju sistēmas mugurkauls, tādēļ būtiski zināt, kas ir Latvijas mediju dibinātāji un īpašnieki nu jau vairāk nekā 20 gadus un kādas ir to intereses un stratēģija.

Man jau patīk visādi literatūrzinātniski izdevumi, tādēļ atzīmēšu Ojāram Vācietim veltīto grāmatu “Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa laiks“. Grāmata turpina programmas “Nacionāla identitāte” projekta ar drausmīgi garu nosaukumu izdoto sēriju “Latviešu pamattekstu pētījumi” un tās pamatā ir konferencē nolasīti referāti. Izklausās ļoti zinātniski, bet parasti lasāmais ir gana interesants.  Ojārā Vācieša pētniekiem un piekritējiem jau noteikti.

Citas latviešu rakstnieces — Māras Zālītes bērnības atmiņu grāmata “Pieci pirksti” (Mansards) — jau nu noteikti būs daudz vieglāks lasāmais un varbūt pat noderēs kādam par Ziemassvētku dāvanu. Attiecīgās paaudzes Ziemassvētku vecīša maisā labi iederēsies arī Ārijas Iklāvas atmiņu grāmata “Ir visādi gājis” (Zvaigzne ABC). Vēl vienas cienījamas kundzes atmiņas un papildinājums aktieru dzīvesstāstu plauktiņam — Ingas Jērumas “Ilze Vazdika. Saldā katorga” (Zvaigzne ABC).

Izdevniecība “Lietusdārzs”nu jau septīto gadu pārsvarā izdod bērnu grāmatas un izzinošas, filozofiskas un psiholoģiskas ievirzes grāmatas. Vairākas grāmatas esmu jau sev atlikusi lasīšanai, nu klāt varētu nākt vēl pāris. Pirmkārt, Brūsa Liptona “Medusmēneša efekts“. Liptons ir bioloģijas zinātņu doktors, un latviski jau ir izdotas divas viņa grāmatas. “Medusmēneša efektā” viņš ir pievērsies tam, kā saglabāt šo smadzenēs radušos bioķīmijas efektu uz ilgāku laiku. Otra izdevniecības nesen izdotā grāmata ir Džima Bagota “Higss“. Visiem, kuri interesējas par Higsa bozona medībām, tiek skaidrots, kas īsti ir šī daļiņa, kādēļ tā ir tik svarīga un ko tā atklāj par Visumu.

Rakstu krājums, ko es varētu izlasīt kāda 8. marta kontekstā, ir “Dzimtes konstruēšana” (Avens un partneri), kurā dažādu nozaru Latvijas zinātnieki raksta par dzimtes studiju tēmām no dažādiem rakursiem. Piemēram, dzimtes lomas pionieru organizācijā Padomju Latvijā vai zilās identitātes naratīvs postpadomju Latvijā.

Šoreiz man ir sanācis daudz izrakstīties par visādiem non-fiction izdevumiem, bet vispār jau pārsvarā tiek lasīta daiļliteratūra, tādēļ vismaz jāpiemin tie romāni, kurus man gribētos izlasīt:

1) divi krievu valodas tulkojumi — Ludmila Uļicka “Mēdeja un viņas bērni” (Jānis Roze, tulkojusi M.Poļakova) un Marija Stepnova “Lazara sievietes” (Jānis Roze, tulkojusi M. Stīpniece);

2) grāmatas, kurās tā vai citādi parādās ēšana un ēdieni (patīk man šī tēma visādos izpildījumos) — Elizabete Barda “Pusdienas Parīzē” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Ingrīda Krūmiņa), Kajsa Ingemarsone “Citroni dzeltenie” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Karīna Tillberga). Garā radniecīga grāmata par angli, kurš nopērk māju Andalūzijā un atrod laimi kalnu saimniecībā — Kriss Stjuarts “Pāri citroniem” (pilnīgi jauna izdevniecība “BaibaBooks”, tulkojusi Ilze Burnovska).

3) trilleri — Lī Čailds “Viens šāviens” (Zvaigzne ABC, tulkojusi Aija Čerņevska) un Deivids Morels “Slepkavība kā smalka māksla” (Kontinents, tulkojis Ulds Šēns).

Nobeigumā teikšu, ka nupat iznākusi Bila Braisona trešā grāmata latviešu valodā “Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture” ir lieliska! Šobrīd lasu un nespēju vien nopriecāties 🙂

Tas arī viss, nākamais apskats janvārī.

 

Latvieši PSRS varas virsotnēs (2013)

1 komentārs

Latvieši PSRS varas virsotnēs: ilūzijas un traģēdija, 20. gs. 20.—30. gadi / sast. un red. Juris Goldmanis. – Rīga: Zvaigzne, 2013.

Latvieši PSRS varasJa kāds ceļotājs laikā domātu, kuru valsti un laika periodu viņam izvēlēties par ceļojuma galamērķi, tad Krievija 20. gadsimta pirmajā pusē nebūtu tā labākā izvēle: Pirmais pasaules karš, Pilsoņu karš, padomju valsts dibināšana ar asiņaina terora palīdzību, piespiedu kolektivizācija, staļiniskā totalitārisma uzplaukums, tautas ienaidnieku iznīcināšana, Otrais pasaules karš… Uzskaitītais nebūt nav viss, kas noticis nepilnos piecdesmit gados. Grāmatas “Latvieši PSRS varas virsotnēs” autori ir pievērsušies vēl nepietiekami pētītam tematam — latviešiem PSRS varas struktūrās, kas padomju laikos tika apskatīts tendenciozi, bet vēlāk — spekulatīvi.

Grāmatas ievadā sastādītājs ieskicē vispārējo situāciju, kādēļ Krievijā 20. gadsimta sākumā bija tik daudz latviešu. Jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā bija vairāk nekā 500 latviešu zemnieku koloniju, latvieši brauca meklēt darbu industriālajos centros un mācīties augstskolās. Kara laikā tiem piepulcējās bēgļi un karavīri abās frontes pusēs, kā arī visi idejiskie cīnītājie, t.s. vecie partijas kadri. (Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā Krievijas impērijā dzīvoja 112 000 latviešu, 1926. gada PSRS dzīvoja 151 410 latviešu (60% — laukos), 1939. gadā to skaits ir krities līdz 128 345.) Šī vēstures lappuse skar arī manu ģimeni, jo gadsimta sākumā uz Krieviju pārcēlās dzīvot daļa mana vectēva radinieku, bet kara gados tiem piepulcējās visa lielā ģimene (mans vectēvs bija devītais, jaunākais bērns). Dzimtas vārdā ir pat nosaukta apdzīvota vieta, tādēļ arī šajā pētījumā meklēju dzimtas uzvārdu (un atradu!), varbūt arī citiem dzimtas vēstures pētniekiem var paveikties.

Monogrāfija sastāv no vairākiem pētījumiem: vispirms tiek apskatīts iespējamais latviešu skaits Maskavas elitē (autors Vitālijs Šalda), tad latvieši armijā un iekšlietu struktūras (Ēriks Jēkabsons), atsevišķi analizēts Krievijā dzimušo latviešu īpatsvars padomju iestādēs (Toms Ķikuts), kā arī raksti par Jukumu Vācieti (Ēriks Jēkabsons), Jāni Rudzutaku (Vitālijs Šalda) un Robertu Eihi (Jānis Riekstiņš).

Es rakstu šīs rindas decembra pirmajā svētdienā, kas kalendāra atzīmēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīdu upuru piemiņas diena, un šodien tiek pieminēti Staļina represijās cietušie 20. gs. 30-to gadu beigās. Lai arī monogrāfija nav tieši veltīta šai tēmai, tomēr nepārprotams ir daudzu latviešu traģiskās nāves gads — 1938. 30-to gadu beigās Krievijas Lielā terora ietvaros tika organizētas t.s. nacionālās operācijas, 1956. gada PSKP CK ziņojums vēsta, ka to gaitā līdz 1938. gada 10. IX nošauti gandrīz 14 tūkstoši latviešu (skat. Latviešu iznīcināšana PSRS (1937-1938)), turklāt par iemeslu tam varēja būt tikai tautība ‘latvietis’ (čekistu atmiņās tiekot minēts, ka aresti notika pat pēc telefonu grāmatām). Pat paši ortodoksālākie, režīmam uzticīgākie latvieši nevarēja būt pārliecināti par savu drošību, īstenībā tieši viņi gandrīz visi tika nogalināti. Vēsturnieks Jēkabsons min, ka no pētījumā aplūkotajām 117 augstākajām militārpersonām 1937.-1938. gadā tika apcietināti vismaz 111 cilvēki, lielākai daļai izpildīts nāvessods, tai skaitā pirmajam Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlniekam Jukumam Vācietim.

Latviešu izvirzīšanos padomju varas struktūrās lielā mērā noteica tas, ka viņi (protams, tie, kuri atbilda jaunās varas izvirzītajām prasībām) bija izglītotāki par vietējiem (arī strādnieki un zemnieki), zināja svešvalodas un turpināja pašizglītoties. Protams, ka latviešu skaits varas struktūras tiek vērtēts proporcionāli visam latviešu skaitam, tādēļ to pieņemts uzskatīt par augstu, bet latvieši nekādā veidā nav uzskatāmi par noteicošo nāciju padomju varas gaiteņos. Interesanti, ka vēsturnieks Ķikuts atzīmē, ka to latviešu vidū, kuri pēc lielinieku apvērsuma veidoja jaunā režīma civilās, militārās, iekšlietu un saimnieciskās sistēmas eliti, ļoti maz bija tādu, kuri Krievijā bija dzīvojuši jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat vēsturnieks Jēkabsons apgāž priekšstatu, ka starp latviešu izcelsmes Sarkanās armijas un NKVD augstākajiem virsniekiem būtu bijušo latviešu strēlnieku dominance — no 113 tādu bija tikai 22.

Nozīmīgs, bet diegan grūti izsverams moments šadā monogrāfijā ir latviešu darbība staļiniskā terora pusē. Daļa latviešu (piemēram, Maskavas inteliģence) tika nošauti safabricētu lietu rezultātā, bet daļa tomēr paši bija varas pārstāvji, līdz Staļins tos nolēma iznīcināt. Īpaši spilgts piemērs ir Rūdolfs Eihe — boļševiku fanātiķis, nelokāms partijas zaldāts, kuru sauca par Staļina “Sibīrijas vietvaldi” un tieši viņam piedēvē slaveno “troiku” izveidošanas iniciatīvu. 1938. gadā Eihes asiņainie darbi pagriezās pret viņu pašu, un apraksts par viņa spīdzināšanām ir patiesi šausminošs. Jāpiemin arī tadas personības kā Leonīds Zakovskis, Pēteris Maggo, Ernests Mačs un gan jau vēl bija citi, kuri fanātiski nīdēja “tautas ienaidniekus”, līdz režīms iznīdēja viņus pašus.

Monogrāfija “Latvieši PSRS varas virsotnēs” ir interesants un vajadzīgs zinātniskais darbs, bet, protams, lasītājam ir jābūt ieinteresētam attiecīgajā tēmā un lasīšana nebūs nekāda vieglā izklaide. Tā kā autori stāsta ne tikai par virsrakstā pieteikto tematu, bet cenšas iezīmēt arī vispārīgu laikmeta ainu, grāmata sniedz gan plašu ieskatu Krievijas vēsturē starpkaru periodā, gan pavēsta interesantas nianses, (piemēram, pirmā sieviete, kas apbalvota ar nozīmi “Goda čekiste” bija latviete Elza Grundmane, Staļina personiskās apsardzes priekšniece), gan atklāj jaunus personāžus (piemēram, brāļus Mežlaukus un Voldemāru Āziņu). Rudzutaka biogrāfija gan atstāja daudzus neatbildētus jautājumus.

Asmo atsauce par grāmatu.

Older Entries