Aleksandrs Guņins (1969)

Aleksandrs Guņins (1969)

Aiz loga lēnām iet mazumā krāsaino lapu teātris, iestājas laiks, kad pievērsties raibajai seriālu pasaulei. Sēriju ražotāji savas produkcijas izlaidē gan ir nerimtīgi visās sezonās, taču rudens ir īpaši labs ražas laiks. Man šogad ir aktuāli atjaunot skatāmo seriālu klāstu, jo no vairākiem, kādreiz iecienītiem, esmu nolēmusi novērsties. Piemēram, esmu vairāk vai mazāk sekojusi līdz Bones, Gray’s Anatomy, Scandal, Haven, Elementary, Sleepy Hollow, Castle, bet nu man tie ir apnikuši vai šķiet sevi izsmēluši, tādēļ nolēmu pameklēt kaut ko to vietā.

Turpināšu skatīties Downton Abbey (vecie angļu aristokrāti gan nesaista ar spraigu darbību, bet no tik mīļas un snobiskas ģimenītes grūti atteikties, turklāt apsolīts, ka Ziemassvētkos pie viņiem atbrauks pats Klūnijs), The Good Wife (pat sestajā sezonā viss norit raiti un man patīk skatīties uz Džuliannu Margulisu), Homeland (interesē, kas tur notiks bez Brodija un jau pirmajā sērijā parādās latviete Laila Robins), Peaky Blinders (asie britu pašpuikas bija ļoti skatāmi pirmajā sezonā) un droši vien jāturpina Masters of Sex (izzinošos nolūkos, protams). Novembrī tiek solīts turpinājums britu krimiķim The Fall  ar Gillianu Andersoni (ievērtējiet arī Džemiju Dornanu, pirms viņš nonāk Kristiana Greja slavas oreolā), kā arī britu vēsturiskajam policijas seriālam Ripper Street. Novembrī ir jāsākas arī The Newsroom fināla sezonai.

No šīssezonas jaunumiem vispirms novērtēju Forever. Ceļojumi laikā un pataloganatoma piedzīvojumi ar Ioan Gruffudd galvenajā lomā (viskailākais nemirstīgais, ha ha) pirmajās sērijas izskatījās cerīgi; varbūt bērnišķīgi, bet kādu laiku pavilks.

Otrs − How to Get Away With Murder. Serāla pieteikums man nelikās interesants, arī aktieri lielākoties nezināmi, bet pirmās sērijas liecina par oriģinalu pieeju gan notikumu izklāstā, gan varoņu personībās. Būs man vēl viens juridiskais seriāls.

Trešais − britu “mājīgais” krimiķis Grantchester  par  jaunu angļu vikāru pēckara Anglijā. Tiem, kas iecienījuši Tēva Brauna piedzīvojumus, varētu patikt arī seksīgāks mācītāja variants.

No tiem jaunajiem, kuriem noskatījos pirmās sērijas, bet nolēmu neturpināt:

Madam Secretary (uz Tea Leoni ir patīkami skatīties, bet kopumā tā ir prasta propaganda; smieklīgi, ka trešajā sērijā, kad valsts sekretāres vīrs gatavojas tikties ar krievu vēstnieku, viņa dod padomu: tikai neatdod Latviju).

The Knick es skatījos visilgāk, jo Stīvens Soderbergs un Klaivs Ovens ir ļoti piesaistoši elementi un arī iecere vērtīga − Ņujorkas slimnīca un baismīgie ārstēšanas paņēmieni 20. gadsimta sākumā, tomēr pēc kāda laika sapratu, ka man ir garlaicīgi (jāatzīmē, ka pirmajā sērijā ir episodes par kādu latviešu emigrantu ģimenīti un skan gandrīz tīra latviešu valoda).

Jaunā American Horror Story sezona Freak Show tika atmesta jau pēc pirmās sērijas, jo man šī ideja šķiet derdzīga; vispār man šis seriāls šķiet pārvērtēts − labu aktieru izmantošana un sakarīga sižeta aizstāšana ar kailām šausmām; pat iepriekšējo raganu sezonu es nespēju pabeigt.

No tiem, kas vēl tiek solīti, gaidu Olive Kitteridge (novembrī) , jo aktieru sastavs ir kārdinošs, un The Librarians (decembrī) − seriālu iedvesmojošās filmas gan nebija izcilas, bet vēsturisko dārgumu mednieku tēma ir vilinoša.

Izskatās, ka šobrīd aktuāla ir komiksu iznešana uz  TV ekrāniem, jo parādījušies vairāki seriāli, kas ar to nodarbojas. Popularitāte pieaug zombijiem (vismaz trīs seriāli). Šīs tēmas mani galīgi nesaista, tāpat kā Rietumu humora seriāli (kuru jokus laikam jau vienkārši nesaprotu). Tādēļ smieklīgos seriālus es skatīšos krieviski: vecie labie Interni pēc neliela panīkuma ir atgriezušies diezgan ņipri, krievu Кухня joprojām jautri gatavo ēst, un šosezon ir sācies jauns, tiešām smieklīgs un mīļš ukraiņu skeču šovs Когда мы дома / Коли ми вдома par piecām dažādām ģimenēm.

No jaunajiem krievu seriāliem esmu atradusi Чудотворец, kas attēlo to skarbo PSRS laiku, kad ģimene salika pie televizora burciņas ar ūdeni un visādus zieķus, lai tos uzlādētu ekstrasensa modrā acs. Fjodors Bondarčuks (neatpazīstams ar matiem) ir iedzīvojies tēlā, kas stipri atgādina Kašpirovski, un viņam ir pretpols − nosacīti labais ekstrasenss, ar kuru kārtojami seni rēķini.

Tā nu esmu izdomājusi, ko man skatīties, citādi netīšām iebrienu kaut kadā govnošovā, ievelkos un nekādi nevaru mest mieru. No visa lielā piedāvājuma gan secinājums ir tāds, ka seriālu kultūra pēdējos gados ir neapšaubāmi augusi un piedāvājums ir ļoti liels, tomēr vienlaikus šķiet, ka kopējā kvalitāte ir kritusies − daudz naudas tiek tērēts par vizuālo iespaidu (īpaši fantastikai un vēsturiskajiem seriāliem), tomēr idejas bieži atkārtojās, tēli un to rīcība ir šabloniska, iepriekšparedzama. Daudzas studijas nespēj laicīgi pielikt punktu ilggadīgām sērijām, un moka gan aktierus, gan skatītājus ar piektā uzlējuma savārstījumiem. Tomēr kvalitatīvu un aizraujošu seriālu vienalga ir gana daudz, visus nevar paspēt noskatīties.

Advertisements