Džons Benvils. Neaizskaramais / no angļu val. tulk. Aija Vālodze. – Rīga: Zvaigzne, [2010]. (John Banville. The Untouchable. 1997)

Benvils_NeaizskaramaisPar Benvila grāmatu es gatavojos rakstīt jau ilgi − kopš septembra; nevarēju saņemties un viens no iemesliem ir tāds, ka tas ir lielisks romāns. Ja es rakstītu atsauksmi uzreiz, tad vienkārši izplūstu slavinājumos kā saldējums izkūst karstā vasaras dienā un tāpat neviens nesaprastu, par ko man tāda sajūsma. Savukārt šobrīd situācija ir tāda, ka jūtos jau nedaudz pazudējusi teksta uztveres asumu, tomēr saņemšos un pavēstīšu par, iespējams, labāko tulkotās daiļliteratūras grāmatu, kuru šogad esmu izlasījusi.

Benvila grāmatu es nopirku pasen “Zvaigznes” izpārdošanā un pāris gadus marinēju plauktā. Ja Latvijas grāmatizdevējiem būtu balva par neglītāko grāmatas noformējumu, tad 2010. gadā to viennozīmīgi iegūtu “Neaizskaramais”, jo tik “neuzrunājošu” un šablonisku grāmatas vāku ir jāprot uztaisīt. (Ja jau tulkojumam ir piešķirts finansiāls atbalsts no Īrijas fonda, tad kam gan tērēties vēl māksliniekam.) Savukārt Aijas Vālodzes tulkojums ir lielisks, tādēļ vēl jo vairāk sarūgtina grāmatas neizteiksmīgais veidols. Bet nesūkstīšos vairāk − neba nu tas ir pirmais vai pēdējais gadījums mūsu izdevēju praksē, kad sūdu noformē kā konfekti, bet briljantu ietin avīžpapīrā.

Tagad daudzviet lasu (īpašu angliskajās atsauksmēs), ka lasītājs nav varējis identificēties ar galveno varoni, tādēļ romānu bijis grūti uztvert. Man personīgi “Neaizskaramajā” galīgi nav ar ko identificēties, jo galvenais stāstnieks ir vecs, snobisks īru izcelsmes anglis, kas gadu desmitiem kopis karaliskās ģimenes mākslas kolekciju, iemanījies nodibināt ģimeni, bet mīlējis vīriešus, un vienlaikus visam iepriekšminētajam jau pirms Otrā pasaules kara ticis savervēts kā padomju spiegs. Viktoram Māskelam ir reāls prototips − Entonijs Blants, viens no tā sauktā Kembridžas piecinieka (slavenākais spiegs no šī pulciņa − Kims Filbijs). 1979. gadā Blants publiski atzinās spiegošanā, kas masu medijos sacēla milzu traci. Protams, ka spiega − dubultu dzīvi baudoša cilvēka  − personība vienmēr būs pievilcīga izpētei, jo allaž uzpeld jautājums: kāpēc? Romānā “Neaizskaramais” Benvils nav slēpies aiz smaga dūmu aizsega, bet rakstījis klasisko roman à clef, kurā fikcija ir tikai fasāde reāliem notikumiem, taču pasargā rakstnieku no apvainojumiem spekulācijā ar faktiem. Un tā − Benvils iemiesojas Viktorā Māskelā un raksta viņa memuārus pēc skaļā atmaskošanas skandāla.

Galvenā varoņa prototips Blants tiešām bija pazīstams mākslas vēsturnieks, institūta direktors un karaliskās ģimenes mākslas kolekcijas kurators, būtībā ļoti erudīts cilvēks, kas savu statusu sabiedrībā izcīnījis saviem spēkiem. Arī Viktors Māskels ir smalki jūtošs estēts, kurš uzaudzis mācītāja ģimenē, mīlošā atmosfērā un līdz pat Kembridžas universitātes beigām nekas neliecina, ka viņš kļūs par nodevēju. Tomēr šaubu nav, ka Māskelā ir bijusi kāda neaizsargāta teritorija, kurā varēja sākties puves procesi, kas noveda pie sadarbības ar VDK. Viņam netika draudēts, netika maksāts, nekas neliecināja par šantāžu, savukārt agrīnā, studentiskā koķetēšana ar komunisma idejām bija raksturīga daudziem tās paaudzes izglītotajiem rietumniekiem − kā jauneklīgs dumpinieciskums pret konservatīvo stabilitāti. Man patika, ka Benvils nevienu brīdi nepadara Māskelu par apzinātu ļauno vai labo tēlu, bet reāli parāda cilvēka iekšējo attīstību; neviļus lasītājs tiek ievilkts cita cilvēka apziņā, turklāt tas notiek virtuozi − gandrīz tāpat kā Māskela savervēšana: viņš nemaz neaptver, cik dziļos mēslos ir iestidzis, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt.

Visvairāk mani sajūsmināja tas, ka Benvils iemanās parādīt to, cik veiksmīgi kāds cilvēks var pats sev melot vai drīzāk − pieprot neievērot lietas, kas viņam ir nepatīkamas. Māskels, strādājot kā makslas eksperts, ir pieradis atšķirt viltotu gleznu no oriģināla, tomēr dzīvē viņs bieži maldās starp saviem viltus draugiem, kuri klusībā pavīpsnā par naivo, godkārīgo Viktoriņu. Autors to nenorāda tieši, taču domājot par iemeslu, kas Māskelu noveda pie sadarbības, es secināju, ka tā visticamāk bija vēlme apliecināt savu nozīmību gan paša acīs, gan vistuvāko draugu priekšā. Tas taču ir tik patīkami: izveidot elegantu un respektablu, nedaudz garlaicīgu krietna pilsoņa tēlu, bet vienlaikus zināt, ka īstenībā tu esi avantūrisks zellis; it kā vienmēr staigāt ar sajūtu: ha! es jūs visus esmu apčakarējis! Un kur nu vēl patīkamais adrenalīns, kas dzīvi padara tik dzīvu. Romāna izskaņā galveno varoni gan sagaida liela vilšanās, jo izskatās, ka viņa mīļākā glezna ir apšaubāmas autorības un paša dzīve ir tikusi nezināmas rokas vadīta.

Īstenībā man nav pārliecības, vai grāmatā visu es esmu sapratusi pilnīgi pareizi, jo galvenais varonis − kā jau lielākā daļa talantīgu cilvēku − ir neviennozīmīga personība, kuras pretrunīgums veido romāna galveno intrigu. (Vēsturē nav bijis daudz cilvēku ar sera titulu un Sarkanā karoga ordeni smokinga slepenajā kabatiņā.) Lai gan − pilnīgi iespējams, ka romāna pievilcību man ir veidojusi sajūta, ka īstenībā vecais ķēms, kuram dzīves izskaņā pienāktos mocīties sirdsapziņas pārmetumos, nemaz tādus neizjūt, tieši otrādi − viņu traki ielīksmo fakts, ka viņš ir paspējis izbaudīt visu emociju gammu.